sestdiena, 2008. gada 26. aprīlis

Atprasīšanās un pēdējās nedēļas pārskats

Tik tālu nu esam, ka mūsu 8 Amerikas mēneši ir teju aizskrējuši un jau kādu nedēļu visādus "pēdējos pēdējos" darbus darām. Tā kā mazliet skumji, tā kā gribas arī uz Latviju, daudz saimniecisku rūpju un jāmēģina neaizmirst izdarīt vismaz galveno no svarīgākā... Jo neviens jau skaidri nav pateicis visu, kas jāizdara. Dzīvokļa nodošanu pieteicām uz pirmdienu, vēl jāizdomā kā pēdējo elektrības rēķinu nomaksāt (jo to varot tikai pa pastu un tikai pēc nedēļas saņemt), TV un interneta kabeļa atslēgšana un modēma nodošana jānoorganizē, jāpiesaka adreses maiņa pastā, dzīvoklī ģenerāltīrīšana jāuztaisa, jāizdomā, kur liksim nevajadzīgās lietas, mantas jāsakrāmē... Bet tās jau vēl ir tikai saimnieciskās rūpes. Protams, ir arī cilvēciskās - tik daudzus gribas vēl satikt un (pēdējo?) reizi parunāties. Kad un kur tiksimies? Kas zina... Būtībā tieši tas ir visjocīgāk.

Ceturtdienas vakarā Voldemāram bija pēdējais basketbola treniņš. Andris paņēma fotoaparātu, bet arī sporta zāle laikam bija saskumdinā-
jusies - dikti miglainas tās bildes sanākušas, vien dažas labākas. Vienu te ieliekam, kaut kad vēlāk droši vien taps "Voldemāra skolas galerija", bet visticamāk tas būs jau Latvijā, kad būsim elpu atvilkuši un attapušies.

No "ārpuses" izskatās, ka Voldemārs šo laiku ir pārcietis vēsā mierā, taču pēdējā dienā arī viņš ir šo to savā skolā safotografējis. Te jūs redzat gabaliņu no viņa "Honour English" klases ar visu skolotāju. Noslēguma atzīmju lapā viņam šajā - angļu valodas grūtākajā versijā ir B+, visos pārējos priekšmetos - A. Patīkami.

Pretstatā ļoti populārajam priekšstatam, ka te skolās "muļķa laišana" vien ir, Voldemārs šogad ir mācījies un iemācījies daudz. Arī franču valodu - sāka no nulles, pa 1 stundai katru dienu. Par ķīmiju pats saka, ka sākot pat patikt (Latvijā viņš pavisam citus vārdus lietoja)... Tiesa gan, sazinoties ar citiem Fulbraitiešiem dzirdu, ka ne visi bērni ir apmierināti ar skolu. Mums šajā ziņā ir veicies, bet tikām jau arī piestrādājuši, skolu izvēloties.

Šīs klases bildi nevarēju neielikt, jo KATRU DIENU (!) viena stunda Voldemāram un vēl pulciņam citu skolēnu bija Weight Training. Pieskaitot vēl 1-3 basketbola vai snova treniņus nedēļā - nav slikti, vai ne? Jā, sportošanas iespējas te ir lieliskas.

Tagad mums priekšā neliela elpas atvilkšana sestdienā un svētdienā. Tā kā laiks beidzot ir mazliet iesilis, zied gandrīz viss un tālab mēs ar Andri pošamies kaut kur aizbraukt neprātīgo ziedēšanu pafotografēt. Un tad arī jums ir cerības pēc kāda laika tikt pie skaistu galeriju skatīšanās.

Vēl mums dažas tikšanās no "cerīgo atvadu" sērijas ir priekšā un tad jau trakā pirmdiena būs klāt ar kravāšanos un pārvākšanos. Plānojam, ka nakti uz otrdienu pārgulēsim pie Alfa un Lijas (tāpat kā pirmo). Mana lidmašina ir otrdienas rītā pusastoņos, Andrim ar Voldemāru - pēcpusdienā. Latvijā ielidosim trešdien: es ap pusdienas laiku, vīrieši - pēcpusdienā.

Patlaban izskatās, ka iespēja vēl kādu emuāra gabaliņu no Amerikas uzrakstīt mums būs visai maza, ticamāk, ka būs pauzīte līdz mazliet ieiesim Latvijas dzīves ritmā un tad kādus "noslēguma ierakstus" uztaisīsim.

piektdiena, 2008. gada 25. aprīlis

Fukķiki un žimmanūžas

Gandrīz katram no mums ir smieklīgi bērnības vārdiņi, ko atcerēties. Šie divi ir no kādreizējā Voldemāra un Eduarda repertuāra. Pirmais maziņš bija Eduards un, kad viņam nopirkām krietnu spēļu lidmašīnu (nelidoja, bet rūca, pa grīdu ripoja un grozījās), tad tā arī tika nokristīta par "žimmanūžu" - tātad - stāstā būs kaut kas par lidmašīnām.

Kad aptuveni tajā pašā vecumā bija Voldemārs, no žimmanūžas nekas pāri vairs nebija palicis un viņš tika pie helikopterīša. Protams, normāls pāris gadu vecs puika tādu šausmu vārdu izrunāt nevar, tā nu tikām pie "fukķika".

To, ka Boeingi "dzimst" mūspusē, jau minēju. Bet mēs tikām čammājāmies, kamēr nupat beidzot sapratām, ka, ja trešdien (Voldemāram īsā diena) uz kādu no svarīgajām apskates vietām neaizdosimies, tad tuvumā lidmašīnas redzējuši nebūsim... Visādīgu lidošanas muzeju un līdzīgu vietu te ir daudz - konkurence. Ej nu izvēlies, kuru skatīties. Pie tam - līdz visiem stundas brauciens vai vairāk.

Tagad mums šķiet, ka izvēlējāmies īsto: vietu, kurā var apskatīt šo to no lidojošo objektu tapšanas muzejveidīgos apstākļos, bet kopā ar to iet arī ekskursija uz Boeinga rūpnīcu. Īstu! Un var redzēt kā patlaban top lidmašīnas. Internetā nopirkām biļetes ekskursijai trijos un devāmies uz pusotras stundas braucienā esošo Mukilteo (30 jūdzes uz ziemeļiem aiz Sietlas).

Droši varu sacīt, ka redzētais pārspēja gaidīto. Sliktā ziņa priekš jums ir tā, ka rūpnīcā fotografēt nedrīkstēja, tālab tie skati paliek tikai mūsu atmiņās. Jūs te redzat skatu no muzeja (galerijas) uz rūpnīcu. Mūs turp veda ar autobusu un kopumā "ekskursija" aizņēma pusotru stundu.

Iesākumam fakts, ka "tilpuma ziņā" tā esot pasaulē lielākā rūpnīca. Perimetrs - 2,2 jūdzes (ap 4 km), ēka ir taisnstūraina un "īsākajā virzienā" to pa apakšu šķērso kādi 4 "ejamie tuneļi", kuru garums ir 0,5 kilometri! Pa diviem no tiem mēs arī pagājāmies. Tad ar liftu tikām uzvesti rūpnīcas 3.stāvā - tuvu griestiem, kur no speciāliem šādai vajadzībai ierīkotiem balkoniem varējām vērot kā top lidmašīnas. Redzējām gan kā no atsevišķiem gabaliem pamazām liek kopā vienkārši lielo 747, milzonīgo 777 un pat to, kā vēl nav - Dreamliner 787.

Klienti ir pasūtījuši un iemaksājuši pirmo iemaksu par vairāk kā 800 šīm jaunās paaudzes superlidmašīnām, bet pilnīgi gatavas vēl nav nevienas: mēs redzējām kā rātni rindiņā stāv un pamazām top pirmās četras! Bildē jūs redzat datorgrafiku, jo gaisā neviens 787 vēl nav pacēlies. Interesanti bija redzēt, ka 3 topošās lidmašīnas bija "normāli nesmukas", bet pati pirmā - nokrāsota kā attēlā redzams. Te mūsu gide ar smaidu paskaidroja, ka tad, kad bijusi paredzēta pirmā oficiālā prezentācija, šo, vēl ne tuvu ne gatavo, nokrāsojuši, skaistumam piestiprinājuši arī dzinējus un izdzinuši rūpnīcas pagalmā fotosesijai. Pēc tam tā iestumta atpakaļ - nobeigšanai. Patlaban tai ritēja noslēguma testēšana, pēc tam pārkrāsos vēlreiz.

Šī stilīgā bildīte tapa muzejā - tādi būšot Dreamliner sēdekļi. Patīkami koši un eleganti. Jaunās lidmašīnas cena sākšoties no 146 miljoniem dolāru un uz augšu - atkarībā no aprīkojuma. Un tas, izrādās, nav dārgi - atceraties, cik ir pasūtīts? Kārtīgas lidmašīnas dzinējs (viens) maksājot sākot no 10 miljoniem...

Varbūt dzinēja cena kļūs saprotamāka šo bildīti aplūkojot - tā neko izmērs, ar Andri salīdzinot. Tā kā rūpnīcā iespēju fotografēt nebija, tad tagad būs dažas tematiskas bildītes no muzeja un beigās arī neliela galerija.

Protams, pirmais darbs mums bija tikt pie lidmašīnas stūres. To arī realizējām visi. Voldemārs paziņoja, ka par pilotu būt negrib - sasodīti šauri tajā kabīnē. Es gan viņu mēģināju mierināt, ka jaunajās lidmašīnās ir ērtāk (turpat blakus bija grozāma eleganta datorgrafika ar Dreamliner pilota darba vietu). Bet viņš palika pie sava.

Tiesa gan, skatītājiem par prieku viņš ļāvās nobildēties arī kā lidmašīnas komandiera lomas izpildītājs. Un izskatījās tīri labi. Vispār muzejā (viņi gan paši saka - galerijā) milzīgā zālē bija izstādītas dažādas lidmašīnu "detaļas", pie kurām varēja pieiet, ieiet un aptaustīt. To arī darījām.

Te jūs redzat praktiski neiespējamu ainu: diplomētais darba drošības inženieris ir palīdis zem lidmašīnas! Un izskatās tīri apmierināts. Nu tad iemūžinājām šo mirkli. Nez vai potenciālajiem darba devējiem viņš to varēs rādīt... Bet Amerikā, ja drusku pacenšas, viss ir iespējams.

Par kaut kādām ne visai svarīgām lietām mēs mēdzam teikt, ka tas man ir "pie astes" vai "zem astes", tā norādot uz lietas (un astes) mazumu un nesvarīgumu. Te nu ir otrādi - mēs ar Voldiņu pavisam sīki izskatāmies uz kārtīgas lidmašīnas astes fona... Tas bija super iespaidīgi. Bet Boeings ražo ne tikai lidojošos milzoņus, top arī pavisam mazas lidmašīnītes - redzēsiet galerijā. Tiesa gan, mūsu apmeklētajā rūpnīcā top tikai lielās: no 747 uz augšu. Mazās top Rentonā (pilsētā starp Sietlu un Takomu) vai citur. Un tieši lidmašīnu astes top mums vistuvāk - tikai dažas jūdzes attālajā Frederiksonā. Bet tur ziņkārīgos iekšā nelaiž.

Protams, ir jāzina arī "kas lācītim vēderā". Un arī to te var noskaidrot - pieejot un ieskatoties. Tā arī darījām.

Gide mums sacīja, ka no visa tā, kas redzams Amerikas debesīs, 80% esot Boeinga ražojumi: no lidmašinām un helikopteriem civilām vajadzībām, līdz militāristiem un kosmosam domātajiem ražojumiem. Visas šī stāsta sākuma bildītes, protams, arī ir Boeinga ražojumi. Un tas arī saprotams, jo pēdējo gadu desmitu laikā viņi ir nopirkuši vai visus Amerikas lidlīdzekļu ražotājus. Pasaules mērogā Boeingam pretī stāties var tikai Airbus, nu un par lielajiem pasūtījumiem tad arī noris viņu divcīņa - ar mainīgām sekmēm. Patlaban mūspuses lielākais skandāls ir, ka Airbuss vinnēja milzīgu ASV militāro pasūtījumu. Boeingieši tad nu saka, ka to tā neatstās un mēģina sūdzēties un pārsūdzēt visās iespējamajās instancēs. To, kā tas beigsies, vērosim jau no Latvijas.

Noslēguma bildē - labākais no mūsu fotouzņē-
mumiem rūpnīcas virzienā. Gaišzilās ir milzonīgas bīdāmās durvis - pa tām izripo gatavās lidmašīnas. Tās tiek saliktas uz sava veida konvejiera: puskilometru platās rūpnīcas otrā pusē detaļas tiek tiek pievestas ar vilcieniem un kravas autiņiem, tad pamazām virzās uz priekšu, par skaistajiem lidojošajiem milzoņiem pārtopot.

Ja degunu pieliek pavisam tuvu ekrānam, var redzēt, ka tuvāk esošā lidmašīna vēl nav nokrāsota. Jā, tā ir laimīgi laukā no ceha un tagad gaida nakti, lai dotos uz krāsotavu. Krāsotava ir milzīgās ēkas, kas redzamas pirmajā attēlā un tās atrodas otrā pusē ātrgaitas ceļam. Ceļš ir mazliet zemāk (ierakts) un lidmašīnas uz cehu tiek pārvietotas pāri ceļam pa speciāli izbūvētu pārvadu lidmašīnas šasijas platumā - spārni uz abām pusēm "karājas pāri". Skats esot iespaidīgs. Agrāk to darījuši dienā, bet pārāk daudz ziņkārīgo skatītāju un fotografētāju bijis visapkārt un bijušas arī bailes, ka pārsteigtie vai negaidītā skata pārbiedētie šoferīši var ko uz ceļa savārīt. Tālab tas tagad tiek darīts naktīs un - informējot iespējami mazāku cilvēku loku.

Vēl viena interesanta lieta. Rūpnicā strādājot 24 tūkstoši cilvēku (aptuveni 2 Siguldas). Kā viņi tiek uz darbu? Arī par to ir padomāts: izrādās, ir izstrādāts speciāls slīdošais grafiks maiņu sākumam un beigām, lai vietējie ceļi netiktu pārmērīgi pārslogoti, šim milzu pulkam uz vai no darba dodoties.

Varētu jau vēl un vēl stāstīt, tik interesanti bija, bet nu labi, pietiks. Pacietīgajiem lasītājiem balvā - saite uz nelielu fotogaleriju (40 bildes).

ceturtdiena, 2008. gada 24. aprīlis

Pavasara gadatirgus

Pagājušās nedēļas nogalē Pjualapā notika gadskārtējais pavasara gadatirgus (Pjualapas vidusskolā mācās Voldemārs un šī pilsēta atrodas 20 km attālumā no mūsu dzīves vietas Parklandē). Ieva nelielu aprakstu par to ir jau publicējusi šajā blogā iepriekš, es šodien sakārtoju foto attēlus un ievietoju publiskai apskatei mājas lapā poga.lv.

Gadatirgū dažādi pasākumi un tirdzniecība notiek visas dienas garumā. Mūsu laiks bija stipri ierobežots, tāpēc tirdzniecības zālēm tikai uzmetām paviršu skatienu. Apskatījām un nofotografējām bērnu atrakciju iekārtas, bet lielāko laiku veltījām mājdzīvnieku izstādes aplūkošanai. Vēl paspējām noskatīties un mazliet pafotografēt priekšnesumu ar zirgiem un suņu tāllēkšanas sacensības (lēkšanu ūdenī). Daļu no mūsu redzētā varat aplūkot arī jūs publicētajā foto galerijā. Saite un interneta adrese uz mājas lapā poga.lv ievietoto foto gaeriju Spring Fair tālāk tekstā:

http://www.poga.lv/photos/parklande/sets/set:24856/


trešdiena, 2008. gada 23. aprīlis

Trakā skaistā sestdiena

Pēdējās nedēļas pirms izbraukšanas mums ir diezgan nervozas: gan jau jāsāk "mājupbraucamās" domas domāt, gan arī vēl šo to paspēt apskatīt gribas... Mums par lielām bēdām, laiks stipri sabojājās - sestdienas rīts atnāca ar nulle grādiem un baltām debesīm - sniegs, sniegs, sniegs. Aprīļa beigās! Takomā! Mūsu ceļotprieks saplaka, bet tomēr nepadevāmies un ap 12iem, kad laiks mazliet noskaidrojās, devāmies ceļā.

Mūsu plāns bija doties kaut mazliet dienvidu virzienā - uz vietu kur Vašingtona un Oregonas štatu robežupe Kolumbija ietek okeānā. Kartītē jūs redzat mūsu maršruta pirmo daļu, bet varu jau pasacīt, ka kopā pieveicām ap 630 kilometru un absolūti lielāko ceļa daļu (ap 600 km) mūsu stūres vīrs bija Voldemārs.

Šī jaukā bildīte ir ilustrācija mūsu ceļa sākumam: gaišs, koši zaļš ar ziedošo rododendru un magnoliju "rotājumiem". Pasakaina diena un jauka braukšana, jo tikai mūsu ceļojuma pirmā un pēdējā stunda bija pa daudzjoslu lielceļu I-5, pārējais pa jaukiem mazceliņiem un liela daļa pa jauki kalnainu apvidu.

Internetā par savu pirmo pieturu bijām noskatījuši Varavīksnes ūdenskritumus netālu pēc nogriešanās no I-5. Izpētīju gan aprakstus, gan darba laikus... visu. Bet bildē jūs redzat iemeslu, kāpēc mēs palikām tos neredzējuši. Janvārī dažās mūspuses upēs bija iepriekš nebijuši plūdi un ne viens vien tilts tika izpostīts. Šis gan rāmi un nevainīgi guļ uz krasta. Bet skats bija labs: ceļa malā norāde-bulta "uz ūdenskritumiem pa kreisi", bet tilta nav... Nu tad vismaz apstājāmies un to postažu sabildējām. Šī stāsta galā būs saite uz galeriju, varēsiet redzēt arī cik augstu krastā lieli koki sanesti: tas plūdu brīdis laikam tiešām baisms bijis...

Bet ar to "jautrība" vēl tikai sākās. Bija jau apmācies, kadiljaka āra termometrā redzējām kā burtiski dažu minūšu laikā gaisa temperatūra nokrītas no +7 līdz 0 un sāka kārtīgi snigt! Braucām, braucām, kamēr es teicu viss: kalni, sniegs un manas bailes - šoferiem jāmainās, Andrim blakus es varēšu mierīgāk sēdēt. Voldiņš, drusku bēdīgs, paklausīja. Un jau pēc minūtes sniegs rimās, saule uzspīdēja un sākām braukt no kalniem lejā... (Mērfijs!). Šoferīši samainījās atpakaļ. :)

Jūs bildē redzat pareizi - tajā lauku mazveikaliņā tirgo svaigas austeres! Jo Klusā okeāna piekraste ir Amerikas "austeru karaļvalsts" - tās te tiek audzētas daudzviet. Mūsu brauciens labu laiku bija pa lielā un skaistā Villapas līča abiem krastiem un tur šis bizness ir ļoti attīstīts.

Protams, tas nebija "tikai" veikaliņš - te jūs redzat visu ēku ar raksturīgo indiāņu stilā uzzīmēto lasi - turpat, garās ēkas otrā galā pietauvojas laivas ar svaigajām austerēm, pa vidu - cehos tās tiek apstrādātas un tad nonāk pie vairum vai mazumpircējiem. Tiešām svaigas. Tas bija tik mazā miestiņā, ka pārdevēja pabrīnījās vien, kā tur ārzemnieki ieklīduši...

Zivis ir zivis un austeres ir austeres, bet man patīk skaisti trauki un tālab es burtiski "izkusu" pie pasakainajām zivju formas zupas terīnēm. Mans praktiskās latvietes prāts gan paspēja brīdināt, ka pirkt nedrīkst, jo maza cerība nesasistas uz Latviju aizgādāt. Bet gribējās gan, tālab vismaz nobildējām.

Pēc tam mūsu ceļš ļoti skaisti un labu laiku vijās pa līča abiem krastiem (to var redzēt galerijā), līdz nonācām pilsētiņā ar tematisko nosaukumu Ousterville. Un arī tur bija vietējās nozīmes austeru tirgotava. Kamēr mēs tur ziņkārojāmies un bildējām, visu laiku ap 10 vietējo mašīnām tur bija un cilvēki pirkās. Laikam laba vieta. Te redzat, ka pati ēka ļoti interesanta - uz pāļiem virs ūdens uzbūvēta.

Te arī jums ir iespēja ieskatīties austeru apstrādes cehā - stikla logs pie ieejas veikalā deva iespēju gan mums savus ziņkārīgos degunus pie tā biebāzt, gan arī nobildēt. Un jāsaka, ka fotogrāfijā viss pat labāk redzams, nekā mums bija degunus piebāžot - interesanti ar tām gaismām dažreiz.

Austeres glumā ēdamā daļa tāds sīkums vien ir, ja salīdzina ar "ķieģeļa izmēra" gliemežvākiem, kas paliek pāri pēc to "izģērbšanas". Tajā apvidū daudzviet bija redzamas šādas nevajadzīgo gliemežvāku kaudzes. Un milzīgi kravas saldētājauto, kas pa mazajiem skaistajiem līkumainajiem celiņiem brauca (nu, kad bijām aiz tiem, tad gan drusku citus vārdus lietojām) uz cehiem pakaļ garnelēm.

Te jūs redzat, ka praktiski ir ne tikai latvieši - ceļa remonts "austervāku gaumē". Tādus redzējām vairākās vietās. Vietām pat vēl skaistāk - vienlaidu baltums. Daļu austervāku redzējām arī tādos kā tīkliņveida metāla cilindros iesaiņotus - tātad kāds ar tiem kaut ko citu darīs. Ko - tas gan mums palika nezināms. Varbūt kāds no jums zina? Tad ierakstiet komentāros, galerijā ir viena bilde, kur man tas "iepakojums" rokā.

Tā nu mēs braucām: "un apkārt jūra, jūra vien...", līdz pēkšņi ceļmalā iznira "poniju pļaviņa". Nevarējām neapstāties un šo trušveidīgo pūkaini man vajadzēja arī paglaudīt. Izdevās. Otrs bija atturīgāks un aizņemts ar ēšanu, tāpēc tikai galerijā apskatāms, ne te.

Aiz Ousterville pilsētiņas ceļš kļuva pavisam šauriņš un veda līdz pussalas galam, kur līcis ar okeānu tiekas. Tur ir arī skaistas dabas takas, taču mūsu laika limits bija nežēlīgs. Drusciņ pagrozījāmies, vēl sabildējām līci un devāmies atpakaļceļā, jo pulkstenis jau bija ap puspieciem pēcpusdienā.

Te jūs redzat mūsu atpakaļceļa maršrutu no Ousterville. Bijām saplānojuši tā, ka turp un atpakaļ pa vienu ceļu braucām tikai pussalā, pārējais bija kā aplis - lai interesantāk un vairāk var redzēt. Labi, ka tagad vakari gari - līdz puskrēslai bijām paspējuši visu apskatīt un pa lielo šoseju jau nav liela starpība - braukt gaismā vai tumsā...

Kad netālu no Oustervilles piebraucām pie okeāna, ieraudzījām Latvijai absolūti nepieņemamu skatu: pa "kāpu zonu" lielā daudzumā braukājošus autiņus: no džipiem līdz kārtīgiem ģimenes busiņiem. Sākumā mēs rātni nolikām autiņu stāvlaukumā un aizgājām līdz ūdenim ar kājām. Bet tad, redzot gan aktīvo kustību, gan to, ka smiltis ir kārtīgi cietas, atļāvām Voldemāram realizēt viņa sapni - pabraukties pa okeāna krasta smiltīm (nu gluži kā Dakāras rallija finišā!). Te jūs redzat arī vienu bildīti.

Bet jautrākais bija, kad vēl pieūdens smiltājā atrodoties ieslēdzām savu ceļrādi TomTom: viņš rādīja, ka krietni dziļi ūdenī atrodamies! Peldvestes uzvilkt viņš mums nelika, bet mēs sapratām, kāpēc tās smiltis ir tik lieliski cietas (slapjas) - okeānā bija bēgums un tad ūdens par vairākiem desmitiem metru atkāpjas. Iespaidīgi.

Iepriekš bijām dzirdējuši, ka Amerikas lielākie kultivēto dzērveņu lauki arī ir te - okeāna piekrastē. Un nu arī jūs tos redzat. Kāpēc piekrastē? Tāpēc, ka to novākšanai daudz ūdens vajag: lauks atrodas zemāk par ūdens līmeni, kad ogas ir gatavas, lauku appludina un ogas notrūkst no kātiņiem, jo ir vieglākas par ūdeni. Un tad viņas tiek ērti un viegli savāktas. Asprātīgi un vienkārši, vai ne?

Un tad jau drīz vien bijām klāt nākamajam objektam, kura varenības priekšā mutes palika vaļā. Tilts pāri Kolumbijas upei ir 6,6 km (!) garš - nemaz lāga nevarējām vienā bildē ietilpināt. Vienā krastā Vašingtona štats, otrā Oregona ar jauko pilsētu Astoriju. Galerijā ir vairāk bilžu.

Jau iepriekšējā bildītē var redzēt, ka daļa no tilta ir "normāla", bet daļa ir ar varenu "kūkumu" krietni augstu virs ūdens. Iemesls prozaisks - Kolumbijas upe ir varen liela un kuģojama, tālab tilta viena daļa pacelta krietni uz augšu - lai kuģi tiek cauri. Te redzat kā mēs pa tiltu braucām kā no kalna lejā - jau atceļā. Iespaidīgi.

Un lai nebūtu tā, ka mans teikums par kuģošanu pēc tukšas blēņas izklausās, lūk arī jaukā divkuģu bildīte, kas tapa pārdesmit kilometrus augstāk - gar Kolumbijas krastu I-5 šosejas virzienā dodoties.

Un tad jau tumsa bija klāt, tālab bildes beidzas. Tiesa gan, pa vidu bija vienas "starpšausmiņas", ko gan nobildēt nepaspējām. Brauciena laikā laiks mainījās ne reizi vien: no saulītes līdz kārtīgam lietum un pat krusai. Bet nekas. Pēkšņi vienā kalnainā posmiņā abi ar Voldemāru saskatāmies: kaut kā interesanti tas slapjais ceļš "grab" zem mašīnas. Ak, dievs! Ceļu tak klāj pāris centimetru bieza krusas kārta. Bet mums vasaras riepas!!! Nu, ievilkām abi ar Andri elpu labi dziļi un teicām savam šoferītim: tikai nespied asi nevienu pedāli, mēģini LĒNĀM samazināt ātrumu... Izdevās!!! Un te nebija iespējas apstāties un šoferi nomainīt - pārāk bīstamā vietā bijām. Humoram - vēlāk bija tā, ka jau pa lielo šoseju braucot, redzējām ka priekšā pamale atkal briesmonīgi melna, bretī nāk krietni apsnigušas mašīnas un pat sniega šķūrētājs! Atkal ātri nomainījām šoferi. Un sniega tā arī nebija. Mērfijs atkal! :)

Mājās bijām ap desmitiem vakarā, noguruši, taču redzējuši ļoti daudz. Te papildu prieciņš arī priekš jums - saite uz galeriju:

http://www.poga.lv/photos/parklande/sets/set:24817/

Lai jauka skatīšanās kādā brīvākā brīdī!

otrdiena, 2008. gada 22. aprīlis

Latvietis lietišķais

Nu jau diezgan daudz esam rakstījuši gan par puķītēm, gan par pūkainiem zvēriņiem, vai tik ko "asāku" neprasās? Es šorīt vienu "asumu" dabūju, izlasot profesora Kruka rakstu Latvietis lietišķais. Cittautieša piezīmes. portālā www.politika.lv. Protams, ka man tas nebija diez ko patīkami, bet - šķiet, ka tur ir sasodīti daudz taisnības. Laikam arī tāpēc sajūtas tādas. Palasiet jūs arī (slinkajiem ir pieejams audio variants - jāklausās, nospiežot attiecīgo podziņu pēc saites atvēršanas).

pirmdiena, 2008. gada 21. aprīlis

Morinda citrifolia

Raksta Andris. Morinda citrifolia ir latīniskais nosaukums augam (redzams attēlā), no kura augļiem iegūst noni sulu. Noni sulu regulāri sāku lietot Amerikā, lai gan iepazinies ar to biju jau Latvijā. Noni sula ir dabīgs pārtikas produkts, kas spēj uzlabot veselību, garīgo un fizisko stāvokli, hormonālo un enerģētisko līdzsvaru, kā arī palīdz pārvarēt stresa situācijas, depresiju un vienkārši sliktu garastāvokli.

Pasaules slavu noni ieguva, pateicoties tās auglī atklātajam prokseronīnam. No šī prokseroīna mūsu organisms veido aktīvo vielu kseronīnu. Mūsu ķermenis galvenokārt sastāv no proteīniem, kuri veic visus būtiskākos uzdevumus organismā - veido antivielas imūnsistēmas atbalstam, veicina hormonu darbību, atbild par šūnu barošanu un nosaka visas ķīmiskās reakcijas ķermenī. Lai proteīni darbotos, tiem vajadzīga degviela. Un tieši kseronīns ir šī degviela, kas liek proteīniem veikt visus darbus kā nākas. Kseronīna rezerves organismā neveidojas, jo proteīni to izmanto vienā acumirklī, uzreiz pēc izstrādāšanās. Papildināt šo degvielu var, tikai sagādājot tam pietiekami daudz izejvielas - prokseronīna. No visiem pārtikas produktiem noni sula ir visbagātīgākais prokseronīna avots uzturā. Noni sulas ietekmē ķermenis burtiski atžirgst un sāk dzīvot pa īstam. Šūnas sāk darīt to, kas visvairāk nepieciešams. Ja sakrājušies sārņi – tos izvada. Ja trūkst vitamīnu – šūnas atkal sāk tos aktīvi asimilēt no apēstā ēdiena. Imūnsistēma vāji darbojas? Tā aktivizējas.

Bez prokseronīna noni satur vēl veselu virkni vērtīgu vielu. Pateicoties C vitamīnam un taukskābēm, noni glāba Polinēzijas aborigēnus bada laikā un spēcināja to ķermeņus ceļojumos. Pateicoties ogļhidrātam terpēnam, noni palīdz sadzīt brūcēm. Antibakteriālās vielas akubīns un alazarīns darbojas pret tādiem mikrobiem, kā salmonella, stafilokoki, zarnu nūjiņas un citi infekciju izraisītāji – tāpēc polinēzieši noni sulu dzēra drudža un vemšanas mazināšanai. Damakantals ir viela, kas neļauj ķermenī veidoties vēža šūnām.

„Kapteini, te laikam jau pabijuši francūži – visapkārt ož pēc viņu siera!” – tāpat kā Kuks un viņa kareivji, pirmoreiz izkāpuši Polinēzijas salu krastos, arī Jūs droši vien ievērotu šo smaržu. Taču tas ir tikai pirmais iespaids par „siera koku” noni. Drīz eiropieši pamanīja, ka no „siera koka” saknēm polinēzieši gatavoja krāsu audumiem. Braucot no salas uz salu savās šaurajās kanoe, polinēzieši vairākas nedēļas pārtika tikai no grubuļainam kartupelim līdzīgajiem augļiem. Tas gan remdēja viņu izsalkumu un slāpes, gan deva spēku airēt, gan glāba no saules apdegumiem. Noni augļus plaši izmantoja tautas medicīnā, lai mazinātu drudzi, caureju, sāpes un dziedētu brūces. Vēlāk, kad uz salām atbrauca kristīgie misionāri, viņi izsludināja polinēziešu dziedināšanas sistēmu un vietējos ārstus ārpus likuma. Polinēzieši turpināja ēst pēc siera smaržojošos bumbuļus tāpat kā līdz šim. Bet pārējā pasaule nākamo reizi par noni uzzināja tikai pēc 1990.gada…

Noni brīvā dabā apskatījām un apčamdījām Havaju salu apmeklējuma laikā. Pagaršot noni augli neuzdrošinājāmies tā īpatnējās smaržas dēļ. Man gan tā smarža neatgādināja pūdēto sieru, bet gan bojātu kartupeli. Noni kā polinēziešiem nozīmīgu augli pieminēja vietējais gids un piebilda, ka bērnībā vecāki viņam visas kaites ārstējuši ar noni.

No savas pieredzes varu piebilst, ka pēc astoņu mēnešu noni lietošanas sajūtu tā labvēlīgo ietekmi. Man ir pazudušas muguras sāpes, lai gan ārsti prognozēja, ka tās progresēs. Kaut kur pazudis arī hroniskais kakla iekaisums. Sulas un citu noni produktu lietošana palīdzēja ievērojami samazināt lieko svaru (15 kg), kas bija uzkrājies slimošanas laikā. Astoņu mēnešu noni lietošanas periodā neesmu saķēris nevienu slimību.

Šodien mājas lapā poga.lv publicēju fotogaleriju Noni. Tajā var apskatīt Havaju salās fotografētos noni attēlus un kādus noni produktus ikdienā mēs lietojam Amerikā. Latvijā tie visi nebūs pieejami, tāpēc centīsimies dažus produktus aizvest arī uz Latviju. Saite un interneta adrese uz foto galeriju tālāk tekstā:

http://www.poga.lv/photos/parklande/sets/set:24801/