piektdiena, 2008. gada 25. aprīlis

Fukķiki un žimmanūžas

Gandrīz katram no mums ir smieklīgi bērnības vārdiņi, ko atcerēties. Šie divi ir no kādreizējā Voldemāra un Eduarda repertuāra. Pirmais maziņš bija Eduards un, kad viņam nopirkām krietnu spēļu lidmašīnu (nelidoja, bet rūca, pa grīdu ripoja un grozījās), tad tā arī tika nokristīta par "žimmanūžu" - tātad - stāstā būs kaut kas par lidmašīnām.

Kad aptuveni tajā pašā vecumā bija Voldemārs, no žimmanūžas nekas pāri vairs nebija palicis un viņš tika pie helikopterīša. Protams, normāls pāris gadu vecs puika tādu šausmu vārdu izrunāt nevar, tā nu tikām pie "fukķika".

To, ka Boeingi "dzimst" mūspusē, jau minēju. Bet mēs tikām čammājāmies, kamēr nupat beidzot sapratām, ka, ja trešdien (Voldemāram īsā diena) uz kādu no svarīgajām apskates vietām neaizdosimies, tad tuvumā lidmašīnas redzējuši nebūsim... Visādīgu lidošanas muzeju un līdzīgu vietu te ir daudz - konkurence. Ej nu izvēlies, kuru skatīties. Pie tam - līdz visiem stundas brauciens vai vairāk.

Tagad mums šķiet, ka izvēlējāmies īsto: vietu, kurā var apskatīt šo to no lidojošo objektu tapšanas muzejveidīgos apstākļos, bet kopā ar to iet arī ekskursija uz Boeinga rūpnīcu. Īstu! Un var redzēt kā patlaban top lidmašīnas. Internetā nopirkām biļetes ekskursijai trijos un devāmies uz pusotras stundas braucienā esošo Mukilteo (30 jūdzes uz ziemeļiem aiz Sietlas).

Droši varu sacīt, ka redzētais pārspēja gaidīto. Sliktā ziņa priekš jums ir tā, ka rūpnīcā fotografēt nedrīkstēja, tālab tie skati paliek tikai mūsu atmiņās. Jūs te redzat skatu no muzeja (galerijas) uz rūpnīcu. Mūs turp veda ar autobusu un kopumā "ekskursija" aizņēma pusotru stundu.

Iesākumam fakts, ka "tilpuma ziņā" tā esot pasaulē lielākā rūpnīca. Perimetrs - 2,2 jūdzes (ap 4 km), ēka ir taisnstūraina un "īsākajā virzienā" to pa apakšu šķērso kādi 4 "ejamie tuneļi", kuru garums ir 0,5 kilometri! Pa diviem no tiem mēs arī pagājāmies. Tad ar liftu tikām uzvesti rūpnīcas 3.stāvā - tuvu griestiem, kur no speciāliem šādai vajadzībai ierīkotiem balkoniem varējām vērot kā top lidmašīnas. Redzējām gan kā no atsevišķiem gabaliem pamazām liek kopā vienkārši lielo 747, milzonīgo 777 un pat to, kā vēl nav - Dreamliner 787.

Klienti ir pasūtījuši un iemaksājuši pirmo iemaksu par vairāk kā 800 šīm jaunās paaudzes superlidmašīnām, bet pilnīgi gatavas vēl nav nevienas: mēs redzējām kā rātni rindiņā stāv un pamazām top pirmās četras! Bildē jūs redzat datorgrafiku, jo gaisā neviens 787 vēl nav pacēlies. Interesanti bija redzēt, ka 3 topošās lidmašīnas bija "normāli nesmukas", bet pati pirmā - nokrāsota kā attēlā redzams. Te mūsu gide ar smaidu paskaidroja, ka tad, kad bijusi paredzēta pirmā oficiālā prezentācija, šo, vēl ne tuvu ne gatavo, nokrāsojuši, skaistumam piestiprinājuši arī dzinējus un izdzinuši rūpnīcas pagalmā fotosesijai. Pēc tam tā iestumta atpakaļ - nobeigšanai. Patlaban tai ritēja noslēguma testēšana, pēc tam pārkrāsos vēlreiz.

Šī stilīgā bildīte tapa muzejā - tādi būšot Dreamliner sēdekļi. Patīkami koši un eleganti. Jaunās lidmašīnas cena sākšoties no 146 miljoniem dolāru un uz augšu - atkarībā no aprīkojuma. Un tas, izrādās, nav dārgi - atceraties, cik ir pasūtīts? Kārtīgas lidmašīnas dzinējs (viens) maksājot sākot no 10 miljoniem...

Varbūt dzinēja cena kļūs saprotamāka šo bildīti aplūkojot - tā neko izmērs, ar Andri salīdzinot. Tā kā rūpnīcā iespēju fotografēt nebija, tad tagad būs dažas tematiskas bildītes no muzeja un beigās arī neliela galerija.

Protams, pirmais darbs mums bija tikt pie lidmašīnas stūres. To arī realizējām visi. Voldemārs paziņoja, ka par pilotu būt negrib - sasodīti šauri tajā kabīnē. Es gan viņu mēģināju mierināt, ka jaunajās lidmašīnās ir ērtāk (turpat blakus bija grozāma eleganta datorgrafika ar Dreamliner pilota darba vietu). Bet viņš palika pie sava.

Tiesa gan, skatītājiem par prieku viņš ļāvās nobildēties arī kā lidmašīnas komandiera lomas izpildītājs. Un izskatījās tīri labi. Vispār muzejā (viņi gan paši saka - galerijā) milzīgā zālē bija izstādītas dažādas lidmašīnu "detaļas", pie kurām varēja pieiet, ieiet un aptaustīt. To arī darījām.

Te jūs redzat praktiski neiespējamu ainu: diplomētais darba drošības inženieris ir palīdis zem lidmašīnas! Un izskatās tīri apmierināts. Nu tad iemūžinājām šo mirkli. Nez vai potenciālajiem darba devējiem viņš to varēs rādīt... Bet Amerikā, ja drusku pacenšas, viss ir iespējams.

Par kaut kādām ne visai svarīgām lietām mēs mēdzam teikt, ka tas man ir "pie astes" vai "zem astes", tā norādot uz lietas (un astes) mazumu un nesvarīgumu. Te nu ir otrādi - mēs ar Voldiņu pavisam sīki izskatāmies uz kārtīgas lidmašīnas astes fona... Tas bija super iespaidīgi. Bet Boeings ražo ne tikai lidojošos milzoņus, top arī pavisam mazas lidmašīnītes - redzēsiet galerijā. Tiesa gan, mūsu apmeklētajā rūpnīcā top tikai lielās: no 747 uz augšu. Mazās top Rentonā (pilsētā starp Sietlu un Takomu) vai citur. Un tieši lidmašīnu astes top mums vistuvāk - tikai dažas jūdzes attālajā Frederiksonā. Bet tur ziņkārīgos iekšā nelaiž.

Protams, ir jāzina arī "kas lācītim vēderā". Un arī to te var noskaidrot - pieejot un ieskatoties. Tā arī darījām.

Gide mums sacīja, ka no visa tā, kas redzams Amerikas debesīs, 80% esot Boeinga ražojumi: no lidmašinām un helikopteriem civilām vajadzībām, līdz militāristiem un kosmosam domātajiem ražojumiem. Visas šī stāsta sākuma bildītes, protams, arī ir Boeinga ražojumi. Un tas arī saprotams, jo pēdējo gadu desmitu laikā viņi ir nopirkuši vai visus Amerikas lidlīdzekļu ražotājus. Pasaules mērogā Boeingam pretī stāties var tikai Airbus, nu un par lielajiem pasūtījumiem tad arī noris viņu divcīņa - ar mainīgām sekmēm. Patlaban mūspuses lielākais skandāls ir, ka Airbuss vinnēja milzīgu ASV militāro pasūtījumu. Boeingieši tad nu saka, ka to tā neatstās un mēģina sūdzēties un pārsūdzēt visās iespējamajās instancēs. To, kā tas beigsies, vērosim jau no Latvijas.

Noslēguma bildē - labākais no mūsu fotouzņē-
mumiem rūpnīcas virzienā. Gaišzilās ir milzonīgas bīdāmās durvis - pa tām izripo gatavās lidmašīnas. Tās tiek saliktas uz sava veida konvejiera: puskilometru platās rūpnīcas otrā pusē detaļas tiek tiek pievestas ar vilcieniem un kravas autiņiem, tad pamazām virzās uz priekšu, par skaistajiem lidojošajiem milzoņiem pārtopot.

Ja degunu pieliek pavisam tuvu ekrānam, var redzēt, ka tuvāk esošā lidmašīna vēl nav nokrāsota. Jā, tā ir laimīgi laukā no ceha un tagad gaida nakti, lai dotos uz krāsotavu. Krāsotava ir milzīgās ēkas, kas redzamas pirmajā attēlā un tās atrodas otrā pusē ātrgaitas ceļam. Ceļš ir mazliet zemāk (ierakts) un lidmašīnas uz cehu tiek pārvietotas pāri ceļam pa speciāli izbūvētu pārvadu lidmašīnas šasijas platumā - spārni uz abām pusēm "karājas pāri". Skats esot iespaidīgs. Agrāk to darījuši dienā, bet pārāk daudz ziņkārīgo skatītāju un fotografētāju bijis visapkārt un bijušas arī bailes, ka pārsteigtie vai negaidītā skata pārbiedētie šoferīši var ko uz ceļa savārīt. Tālab tas tagad tiek darīts naktīs un - informējot iespējami mazāku cilvēku loku.

Vēl viena interesanta lieta. Rūpnicā strādājot 24 tūkstoši cilvēku (aptuveni 2 Siguldas). Kā viņi tiek uz darbu? Arī par to ir padomāts: izrādās, ir izstrādāts speciāls slīdošais grafiks maiņu sākumam un beigām, lai vietējie ceļi netiktu pārmērīgi pārslogoti, šim milzu pulkam uz vai no darba dodoties.

Varētu jau vēl un vēl stāstīt, tik interesanti bija, bet nu labi, pietiks. Pacietīgajiem lasītājiem balvā - saite uz nelielu fotogaleriju (40 bildes).

1 komentārs:

pinguna teica...

Jā, iespaidīgi!
Vienmēr esmu apbrīnojusi cilvēkus, kas sniedz mums lidošanas pakalpojumus. Kā tajās pilnajās debesīs var zināt uz kuru pusi, cik augstu un kā pēc tam tikt lejā?
Turklāt tādu lidojošu objektu tur augšā tik daudz un milzīgi, kā izrādās, un beigu beigās viss labi...