Aituki, lēcējsuņi un zirgu deju kolektīvs

Vismaz divreiz gadā mūspuses cilvēkiem patīk būt laukiem un lauciniekiem tuvāk un tālab tiek rīkoti fair, ko aptuveni var tulkot kā "gadatirgi" jeb vienkārši "svētki". Pjualapā kā vecumvecā visāda veida lauksaimniecības centrā ir pat speciāla nožogota vieta (milzīga), kur šie un citi svētki tiek rīkoti. Vislielākais esot rudens gadatirgus, bet uz to neaizgājām, bet vakar abi ar Andri pirms Voldemāra izņemšanas no skolas 2 stundas pavadījām mazliet mazākajā "pavasara versijā" un tagad būs "atskaite". Atgādinu - ikvienu bildi var apskatīt pilnā izmērā, ja noklikšķina uz tās.

Pilsētniekiem šeit, cik esam novērojuši, dzīves veids ir intensīvs un skriešanu tik daudz, ka mājdzīvnieki nav visai izplatīta lieta. Tāpēc saprotama ir bildē redzamā puišeļa sajūsma par cālīšiem - ne jau visiem ir lauku mājas, kur mudž visādi mājdzīvnieki. Mēs jau arī daļēji piederam tādai kategorijai, tālab visādie dzīvnieciņi tika ar lielu prieku sabildēti. Gaidiet, būs arī galerija.

Tā jau nebūtu nekāda kaza, ja viņa kaut kur neuzrāptos. Un, ja nav kur uzrāpties, tad vajag vismaz ierāpties, vai ne? Kura no viņām - māte vai meita - pirmā ierāpās barotavā, mēs neredzējām, bet vietas tur bija maz, taču laime laikam liela - tā nu viņas abas, gandrīz nekustīgas, tur bija.

Nezinu kāds ir iemesls šejieniešu mīlestībai pret kazām, bet, visvisāda izskata un lieluma, tās šoreiz bija visplašāk pārstāvētas. Šī, "pumpainā" ar nošļukušajām ausīm mums šķita smieklīgi simpātiska. 2 vai 3 milzīgi angāri (barn) bija atvēlēti dzīvniekiem, tos tad arī fotografēdami izstaigājām.

Sākumā gribēju šo likt kā šodienas pirmo bildi ar jautājumu: vai jūs zināt, kas tas par zvēru? Jo - tik dīvaina un no "mūsējām" kazām atšķirīga tā man likās. Ērti iekārtojusies un mīlīgi skatās: ne ta suņuks, ne ta trusis - atkarībā no tā, uz kuru "detaļu" skatāmies...

Ļoti daudz bija pygmey goats, ko laikam var tulkot kā pundurkaziņas. Dažādās krāsās un tādā krietna kaķa lielumā - gan "koķetēja" ar skatītājiem, gan savā nodabā dzīvojās. Bija daži kazlēniņi arī - nu pilnīgi spēļmantiņu izmērā, bet jau smieklīgi lecīgi un ar maziņiem radziņiem... Bildē var redzēt, ka man bija gandrīz līdz zemei jānoliecas, lai ar vienu no viņiem padraudzēties mēģinātu. Ja par lielajām kazām es zinu vismaz to, ka no viņām var dabūt pienu, tad - kādēļ maziņo ir tik daudz un ko ar viņām "dara", man nav ne jausmas.

Turpinot "maziņo" sēriju, lieliski bija arī poniji. Un atkal jau "mazā lellīte" - kumeliņš (vai poniju bērnus arī sauc par kumeliņiem jeb tikai zirgu? piedodiet, nekāda dižā lauku lietu speciāliste neesmu, vienkārši - patīk). Sevišķi labi viņa "lielumu" jeb patiesībā "mazumu" var novērtēt, ja paskatās uz blakus būrī esošo zosi - abi ir praktiski viena auguma. Tas bija lielisks salīdzinājums, ko mēģinājām arī bildē noķert. Tik mazu zirdziņu nebiju redzējusi nekad.

Bet nu - pie lielajiem produktīvajiem. Bija daudz dažādu aitu, arī savā ceļojumā uz Kaliforniju mēs milzīgus aitu barus ganībās redzējām. Nekad nebiju iedomājusies, ka aitu "sejiņas" var būt tik dažādas. Mazliet jūs redzēsiet te, galerijā būs vairāk. Un dažas no tām patiesi bija milzīgas! Es laikam šai arī dotu ceļu, ja mēs uz vienas taciņas satiktos.

Tā jau ir ar man līdzīgiem pilsētniekiem. Atkal jāsaka "bet šādu gan nekad iepriekš...", jā, nebiju gan redzējusi "divkrāsainās" aitas. Bet bija, protams, arī brūnās un melnās. Cirptas un necirptas. Aizmirsu piebilst, arī angoras kazas bija (galerijā būs)...

Bet šī baltā sprogainīte bija mana favorīte. Mammai laukos esmu redzējusi "parasto skatu", kad aituks kā dzeltenpelēkas pussavēlušās vilnas pika kaut kur ir redzams, bet kaut ko tik tīri baltu un skaisti sprogainu (nu gluži kā pa taisno no skaistumsalona) nebiju redzējusi (atkal šī pilsētnieces intonācija, bet nu ko lai dara - taisnība!).

Kur aitas, tur arī vilna. Un, kā jau Amerikā, krietnos daudzumos, protams. Ikviens, kam bija interese vai vajadzība varēja nopirkt visu ko: no jēlvilnas attēlā redzamajos maisos, līdz adīšanai gatavai visādās krāsās sakrāsotai. Protams, bija arī adāmadatas, vilnas krāsas un arī šis tas no jau gataviem vilnas izstrādājumiem.

Un bija arī "vidējais process" - čaklās vērpējas pie ratiņiem, kas čakli darbojās. Vērpjamie ratiņi ir mazliet citādāki nekā Latvijā, vairāk bilžu būs galerijā, dažus varēja arī nopirkt. Dažas reizes dienā notiek arī demonstrācijas priekš skatītājiem, mēs trāpījāmies brīdī, ka viņas vienkārši savā nodabā vērpa, jo cilvēku nebija daudz.

Protams, bija arī govis un teļi, bet pietiks par praktiskajām lietām, vienīgais ko piebildīšu - liela to daļa bija ļoti "spalvainas" - acīm redzot tiek turētas ārā visu gadu. Bet nu uz kaut ko mazāk praktisku - lēcējsuņiem.

Nē, nē, te nebūs runa par kādu specifisku sugu vai, pasarg dievs, ķenguru radiniekiem. Lēcēji bija visvisādi parastie suņi, kas no ūdens nebaidās. Izrādās, Amerikā šāda tipa sacensības ir visai izplatītas: saimnieks baseinā iemet peldošu rotaļlietu (nedrīkstot būt ēdama vai dzīva) un suns lec tai pakaļ. Uzvar tas, kuram tālākais lēciens izdevies.

Tas, kā katrs saimnieks savu suni "gatavoja" lēcienam un tas, kā nu katrs suns lēca vai nelēca, patiešām bija izrāde. Šis, bija viens no skaistākajiem un tālākajiem lēcieniem. Bija arī tādi, kam vai nu auksti bija (laiks bija nemīlīgs, ne velti man arī biezā jaka mugurā) vai arī "nelecamais garastāvoklis" un saimnieki tos vai nu vispār ūdenī neiedabūja, vai arī šie "kā klimpas" iekrita un lāgā nepeldēja pat pēc iemestās mantiņas. Suns arī ir cilvēks un var negribēt, vai ne?

Bet daži bija "īsti sportisti", kuri, tā vien šķita, paši savus saimniekus vairāk uzmudināja un ar patiesu azartu metās pakaļ pasviestajai mantai. Bija skaisti, interesanti un brīžam arī ļoti smieklīgi. Dažiem bija uzvilkti "peldkostīmi" (galerijā būs). Ja es puslīdz saprotu, kāpēc aukstā laikā suņiem reizēm velk "mētelīšus", tad to, kāpēc ar "mētelīti" baseinā jālec gan nesapratu. Pirms un pēc lēcieniem lepnie saimnieki savus mīluļus turpat gar publiku vadāja un ikviens varēja pieiet un pamīļot vai arī - uzmanīties un palekt malā, kad slapjulis izdomāja kārtīgi nopurināties.

Apmeklējot vietas, kur kaut kas notiek jau tradicionāli, allaž esmu patīkami pārsteigta, ka ir padomāts par visu. Tīru tualešu esamība jau sen ir ierasta, bet šeit abi ar Andri smaidījām "roku mazgāšanas staciju" ieraugot. Bet saprotam arī, cik tas ir svarīgi pēc tam, kad viss tas dzīvnieku lērums ne vien apskatīts, bet arī barots un mīļots...

Kad mūsu dzīvnieku skatīšanās jau tuvojās beigām, sadzirdējām brašu mūziku no viena angāra skanam. Protams, devāmies iekšā. Un tur mūs sagaidīja laikam jau visiespaidīgākais no vakardienas piedzīvojumiem. Dzīvā un dzīvespriecīgā meksikāņu orķestrīša pavadībā sākās... zirgu dejošanas priekšnesums! Šī bija, šķiet, pirmā reize visos astoņos Amerikā pavadītajos mēnešos, kad man tiešām pietrūka videokameras.

TV esmu redzējusi, ka sporta zirgi graciozi kustas (parasti - lēnas klasiskās) mūzikas pavadībā, bet te bija kas vairāk! Tika spēlēti temperamentīgi meksikāņu meldiņi un to, kā zirgs var "šķelmīgi grozīt dibenu" tajā ritmā aprakstīt nevar. Kurš no jums var iedomāties - labi, kurš nevar - pats vainīgs. Tas ir jāredz! Kāpēc virsrakstā teicu, ka tas bija "zirgu deju kolektīvs"? Tāpēc ka viņi bija seši - dažādu krāsu, ar ļoti skaistiem segliem un uzpucējušamies jātniekiem. Savu māku tie rādīja gan pa vienam, gan tiešām arī "kolektīvi" - četri vienlaikus. Neizpalika ne visvisādi deju soļi, gan paklanīšanās skatītājiem un pat nomešanās to priekšā ceļgalos. Lieliski!

Taču dzīvnieki, protams, bija tikai daļa (platības ziņā - mazāk par pusi). Kas vēl? Ieejas biļete pieaugušajiem maksā 8 dolārus un ir domāts, ka te vajadzētu visu dienu pavadīt - dažādu ik dienas notiekošo šovu saraksts bija iespaidīgs, ja vēl laiks būtu bijis jauks...

Ja jau tā, tad protams, milzums visādu ēstuvju. Milzīgo daudzumu dienišķo hamburgeru ēstuvju, protams, nefotografē-
jām, bet šis "kečupstūrītis" man patika, tālab iekļuva bildē. Ideja vienkārša: nopērc iekārtoto burgeru vai ko tam līdzīgu un tad pie stūra no gluži vai spaiņa lieluma kečupa un saldo sinepju podiem "uzpumpē" tos cik nu pašam kārojas. Man patika izmērs.

To, ko Latvijā sauc par cukurvati, te sauc par cotton candy - kokvilnas konfektēm un tirgo maisiņos - kā vates pikučus. Kāpēc krāsa pārsvarā ir zila vai rozā - nezinām. Droši vien tā labāk pērk vai vienkārši ierasts? Vēsajā piektdienas pusdienlaikā gan tirdzniecība diez ko raiti nevedās, karstos burgerus droši vien pirka labāk. Bet saldējuma tirgotavas vispār bija slēgtas. Kad nav, tad nav. Jā, cik ar laiku paveicās narcišu festivāla rīkotājiem, tik bēdīgi ir šajā nedēļas nogalē - patreiz aiz loga snieg!!!

Bet te nu ir, manuprāt, viseksotiskākā pārtikas tirgotava. Ja Latvijā mēs sakām, ka govis aiz sevis atstāj"saulē ceptas pankūkas", tad te mierīgi tirgo "govju pļeku cepumus" - ja neticat, tulkojiet uzrakstu paši vai ielūkojieties "logo". Es nezinu, vai man šitie varētu garšot. Bet viņu cenu lapā tika piedāvāta pat izvēle starp govju un citu lopu ekskrementu vārdā nosauktajiem cepumiem (redzēsiet galerijā).

Teritorijas lielāko daļu aizņem visādi karuseļi un tāda tipa uzpariktes. Protams, par tiem jāmaksā atsevišķi. Cik - nezinu, pēc Disneja pasaules, nebija intereses šajos iesēsties. Daudz bija arī vietu, kur, kaut ko paveicot, varēja vinnēt mīkstās mantas, pat līdz milzīgam izmēram (redzēsiet galerijā).

Padomāts ir par visādu izmēru bērneļiem: no lācīšiem kuru vēderā var iesēsties un prātīgi pagrozīties, sēžot blakus māmiņai, vecmāmiņai vai kādam citam līdzi paņemtajam radiniekam, līdz zirnekļkaruselim un, protams, amerikāņu kalniņiem - atkal saku, vairāk bilžu būs galerijā.

Protams, šādā visa kā pārbagātībā, bērnu "pazaudēt" ir viegli, tāpēc prātīgākie vecāki viņus "piesaitē". Šādas - smieklīgi jaukas, bet praktiskas "bērnu saites", bijām redzējuši jau iepriekš, bet nu izdevās arī nobildēt. Citādi jau laikam te nemaz nevar, ja nav vismaz 2 pieaugušo, kuri no mazā terorista acis nenolaiž.

Kas gan tas būtu par gadatirgu, bez tirgošanās! Protams, protams, milzīgs centrālais paviljos tai lietai bija atvēlēts un tirgots tika viss iespējamais un neiespējamais, taču mēs to lāga par bildēšanas vērtu neuzskatījām un paši atkal neko nenopirkām, tikai izstaigājām. Kosmētika, rotaslietas, visādi trauki un saimniecības sīkumi... Bet šo koka rožu tirgotavu gan es dikti gribēju bildē iedabūt.
Ar "parastajiem" mākslīgajiem ziediem jau sen nevienu pārsteigt nevar, bet to, ka no koka var tik filigrānas rozes uztaisīt, es nebiju redzējusi. Ziedu veido izliektas liela izmēra skaidas. Tas man bija kas jauns un pārsteidzošs, tālab arī ietika šodienas stāstā.

Vārdu, uzvārdu un personas kodu, lūdzu!

Cik bieži, visās iespējamajās un neiespējamās vietās (organizācijās) mēs dzirdam šo teikumu. Bet ko jūs darīsiet ar manu personas kodu? Kā, ko? Neko! Bet kāpēc tad prasāt? Kā tad bez tā... Cik tipisks dialogs. Nav jau grūti ne man, ne jums savu personas kodu kaut kur kaut 10 reizes dienā uzrakstīt vai nosaukt. Smagāks jautājums ir: bet kā mani personas dati tiek sargāti? Stāv mapītē. Kam tā ir pieejama? Ievadīti datorsistēmā. Kāda ir tās aizsardzība? Kas var dabūt manus datus?

Par šīm lietām vēlreiz aizdomāties biju spiesta šovakar, Hovarda Šmita lekcijā. Nemaz nepārspīlēšu sakot, ka viņš ir viens no galvenajiem un pieredzējušākajiem cilvēkiem pasaulē un ASV pavisam noteikti, cīņā par dažādu datu un informācijas drošību informācijas tehnoloģiju "sprādziena" situācijā. Vispirms mazliet par Hovardu pašu. Viņš ar datoriem un internetu ir saistīts jau no pirmsākumiem, jo tajā laikā strādājis vairākos ar ASV valsts drošību un aizsardzību saistītos amatos.

Pēc tam bijis atbildīgs par informācijas drošības izstrādi (Chief Security Strategist, Chief Security Officer un tamlīdzīgi amati) gan Microsoft, gan eBay, pēc 11.septembra notikumiem un līdz pat 2003.gadam konsultējis arī ASV valdību un tai pakļautos drošības dienestus par šīm lietām. Izklausās nopietni, vai ne? Un taisni apbrīnojams bija viņa personības šarms, degsme un spēja ar mums - biznesa studentiem un pasniedzējiem runāt "cilvēku valodā". Par lietām, kuras, kā to labi varēja redzēt "sāp" viņam un ļoti bieži mūsu pašu bezrūpībā un vieglprātībā sakņojas.

Mēs visi esam dzirdējuši par to, ka ja firmas (piemēram, veikali) slikti vai nedroši glabā datus, tad "sliktie" var tikt klāt gan kredītkaršu numuriem, gan visādai citādai finansiāli izmantojamai informācijai un datiem. Bet kā ar mums pašiem? Kā sargājam savējos? Vai jūs, piemēram, zināt, ka tad, kad tiek lietotas failu apmaiņas programmas, brīvi pieejams ir arī My Documents folderis? Es nedomāju, ka kādam dikti interesētu, piemēram, mani izstrādē esošie zinātniskie raksti (esmu reāliste), bet faili ar nosaukumu, piemēram "kredītkartes info" vai līdzīgiem - gan un stipri!

Jā, Hovards zina to, ko mēs nezinām: cik viegli šāda tipa info "zinātāji" var izvilināt no mūsu datoriem un viņa stāstītie piemēri bija iespaidīgi. Vienkāršākais secinājums - ja datorā jums ir faili ar vēstulēm/iesniegumiem bankai, darba vietai vai sazin kam vēl, kas satur "interesantu" info, vismaz neglabājiet to folderī My Documents. Jo "zinātāji" caurskata mūsu failu nosaukumus pēc tos interesējošiem atslēgas vārdiem. Un atrod.

Jāzina, ka ir vismaz divu tipu "sliktie puiši" - vieni, kuri rakājas pa privātiem dokumentiem privātos datoros (un par viņiem mēs skaļi dzirdam maz, jo runa parasti nav par lielu cilvēku skaitu), un otri - kuri ielien organizāciju datos un tiek klāt uzreiz pie milzīgiem info apjomiem - par tiem mēs šad un tad dzirdam. Un te varam mazliet atgriezties pie sākuma "jautājumiem". Nevāciet un nedrošā veidā neglabājiet info, kura jums nav vajadzīga, bet kuras nopludināšana var radīt sāpīgas sekas jums vai citiem.

Cik es zinu, tad elektronisko norēķinu lietas Latvijā (un vispār Baltijā) ir ļoti labā līmenī sakārtotas un drošas, bet kas notiek ar personas datiem organizācijās? Mums jau labu laiku spēkā ir likums, kurš pieprasa rūpīgu glabāšanu, bet... Nuja, vēl jau nekas traks Latvijā nav noticis vai nav atklāts. Vai vajag sagaidīt?

Mazliet sabaidīju? Tas nebija gluži netīšām. Ir jāpadomā. Mēs nu jau it kā zinām, ka kredītkartes pinkodu nevajag "glabāt" uz līmlapiņas, kura pie tās pielīmēta. Bet datoru lietās reizēm rīkojamies tieši tāpat.

Kad mēs jau sēdējām pavisam rāmi, Hovards mūs mazliet nomierināja, sakot, ka datoru un datu drošības sistēmas tiek nepārtraukti uzlabotas un legālo programmu lietotājiem - arī regulāri atjaunotas. Situācija esot stipri labāka, nekā dažus gadus iepriekš. Tikai pašiem arī drusku prātīgākiem jākļūst. Redzot mūsu mazliet atvieglotos smaidus (jo neviens no mums nebija datorspečuks, visi - "lietotāji parastie"), Hovards mūs "iesvieda otrā bedrē", ar jauku smaidu pajautājot, lai paceļ rokas tie prātīgie cilvēki, kuriem nav mobilā telefona. Neviena tāda auditorijā nebija...

Tad viņš pats no vienas kabatas izvilka Iphone, no otras - Blackberry un smagi nopūtās. Dikti jau viņam tie patīkot. Sevišķi, kopš arī caur tiem varot internetā tikt...

Burtiski nupat, lidostā sēdēdams, viņš esot caur Iphone pasūtījis lidmašīnas biļetes nākamajam darba braucienam. Un pie viena iedomājies - interesanti, kurš "pa vidu", izmantojot Wi-Fi iespējas, bez manas ziņas un piekrišanas nupat nolasīja manas kredītkartes numuru no šī maksājuma? Var jau būt, ka neviens (šoreiz). Jā, mobilie telefoni patlaban esot "bumbas ar laika degli", jo to aizsardzības līmenis esot tuvāks nullei, nekā jebkuram citam skaitlim. Bet to izplatība aug un aug...

Tagad labāk saprotu patlaban mūspusē no visiem iespējamajiem avotiem skanošos aicinājumus domāt par savu datu drošību, lai neviens nevarētu "nozagt manu identitāti". Katra amerikāņa "galvenais dārgums" - social security number (pēc būtības līdzīgs mūsu personas kodam) te jau tiek sargāts daudz rūpīgāk. Jā, to prasa visur, kur var iznākt darīšana ar valsti, bet arī akcentē: nerādiet un nesakiet citiem, neglabājiet viegli pieejamā vietā. Un "prasītāji" parasti izdrukātu vai ekrānā pretī dod "solījumu" - info, kāda ir viņu datu bāzu drošības sistēma.

Ja man ir izdevies jūs pietiekami sabiedēt vai arī šādas lietas jūs interesē, tad labu info var palasīt interneta vietnē SearchSecurity.com. Ja ir laiks un vēlēšanās paklausīties podkāstu (atvainojos, nezinu kā šis latviski saucas), kurā ir žurnālista saruna ar Hovardu par drošības lietām, izmantojiet šo saiti. Nonākot lapā, jāpavirzās mazliet uz leju, kur sarkanā taisnstūrī rakstīts: Security Newsmakers podcast series - Howard Schmidt un turpat lejāj jau ir Play poga (brīdinu, ierakstam sākumdaļā ir arī neliela reklāma, tā jāpārcieš).

Noslēgumā vēl viens Hovarda piemēriņš: jūs dodaties pirkt auto. Pārdevējs jums piedāvā vienu - jaunu, smuku un par pieņemamu vai pat mazāku cenu kā jūs esat gatavs maksāt. Tikai viens sīkums - viņam nav bremžu. Pirksiet un brauksiet? Datoram drošības sistēma ir vismaz tas pats, kas autiņam bremzes. Kādā kārtībā jūsējam? Sargāsim vismaz paši sevi. Un tad padomāsim - vai zinām, kas un kā notiek vismaz mūsu darba vietās? Globālās vai valsts mēroga problēmas es jums nelikšu risināt.

Tiesas diena

Mierīgi, mierīgi, nepārbīstieties pārlieku. Stāsts būs atkal par Denveras konferenci, bet toties garš. 4.aprīļa programmā bija skaidri un gaiši ierakstīts: 8.00 dodamies uz Kolorādo apgabaltiesu (ceru, ka aptuveni pareizi iztulkoju no U.S.Federal District Court for the District of Colorado), tur 15 minūtes drošības procedūru iziešanai (kā lidostā, tikai vēl trakāk: nedrīkst ienest ne mobilo telefonu, ne fotoaparātu, par to tikām jau iepriekš brīdināti). Tad - no 8.30 līdz 11.45 - "tiesu stāsti".

Tiesas mazliet dīvainais nosaukums ar to "apgabalu" man sanāca kartē redzamo iemeslu dēļ: ASV ir vairāku līmeņu tiesas: gan vietējās, gan štatu, gan šādas: kas apkalpo smagākās vai svarīgākās vairāku štatu lietas, mēs tad nu bijām kartē redzamo desmito apgabalu apkalpojošajā.

Te jūs redzat tiesas ēku: liela, skaista un jauna. Esot būvēta vissuperīgākās un modīgākās vides, ekoloģiskās un "zaļuma" prasības ievērojot. Droši vien tā arī ir. Pie tam, ēka laikam ir tik "slepena", ka ne vien mums nebija atļauts tajā ienest fotoaparātus, bet pat internetā lāga bildes nebija. Ilgi rakājoties atradu vien šo, kur būvfirma pirms kāda laika par to stāsta kā par vēl būvniecībā esošu objektu un tā ir datorgrafika...

Kad redzēju "tiesas dienas" ierakstu konferences darba kārtībā, drusku pat sabēdājos: vesela pus diena paredzēta lietai un vietai, kas mani, maigi izsakoties, ne visai interesē. Bet labi vien ir, ka neizdomāju iemeslu kā izlocīties un neaiziet. Jo bija ĻOTI interesanti. Un ceru, ka jums arī būs, vismaz es centīšos.

Skatoties amerikāņu filmas, arī jūs droši vien esat ievērojuši tiesas ainas: ka tur svarīgs ir ne vien tiesnesis, bet arī zvērinātie (angliski: jury). Teikšu godīgi, filmas skatoties, man bija palicis iespaids, ka tas tāds diezgan jocīgs (atkal - maigi izsakoties) veidojums ir, kur visādi ļautiņi (un tiesneša loma ir nesaprotama) tā kā tiesu spriež. Un atceros arī kaut ko no padomju laika "piesēdētājiem", arī iespaids labāks nekļūst. Kā jutu, arī vairumam manu kolēģu fulbraitiešu viedoklis bija aptuveni tāds pats. Kad oficiālās daļas sākumā mums rāmi un korekti sāka stāstīt, kur un kas tieši ASV konstitūcijā par to ir rakstīts, bija ļoti daudz kritisku (brīžiem arī nosodoša izbrīna pilnu) jautājumu no maniem kolēģiem. Bet mūsu "iesildītājstāstītāji" teica: pacietieties, tūliņ nāks tiesnesis un visu izstāstīs. Tā arī notika. Es gan mēģināšu īsāk nekā trīs stundās tikt galā.

Kad kādas lietas pieteikums tiek iesniegts tiesā, vispirms strīdniekus mēģina samierināt nesaucot "lielo" tiesas sēdi, civillietās pat vairāk kā 95% gadījumu tiekot galā. Krimināllietās gan bieži jau likumi prasa "lielo" sēdi ar zvērinātajiem. Un - iet par zvērināto, ja tiesa to pieprasa ir ASV pilsoņa PIENĀKUMS! Reizi 2 gados Kolorādo štatā dators atlasa laikam 4000 uzvārdus no tiem, kuri ir reģistrēti autovadītāju datu bāzē (nu ja, tiesības jau te ir vai visiem). Viņi tad ir šo 2 gadu "zvērināto rezerve" (bet netiek informēti par to). Kad ir iesākts process, kurā vajadzēs zvērinātos, atkal dators brīvi (randomly) atlasa tiesneša prasīto zvērināto skaitu (tas ir lielāks, nekā vajadzēs procesā). Tad uzvārdu un telefonu saraksts tiek izdrukāts un tehniskie darbinieki zvana. Atteikties var tikai ļoti retos un īpašos gadījumos. Pirmo reizi nākot uz tiesu, zvērināto kandidātiem nav ne jausmas, kāda veida lietā viņiem būs jāstrādā. Valsts par šo darbu maksā 20 dolārus dienā (jā, ļoti maz, būs jāpaaugstina, sacīja tiesnesis), darba devējs var kaut ko maksāt, var nemaksāt, bet nedrīkst atlaist no darba. Normāls tiesas process parasti esot 2-3-5 darba dienas.

Kad nu zvērinātie ir sanākuši (un arī tiesa nezina, kas viņi ir, cik veci, kāda rase, izglītība, ko dara...), tiesnesis īsi pasaka kas tā par lietu (piemēram, narkotiku tirdzniecība vai auto zādzība, bet nekādu uzvārdu u.tml.) un jautā, vai kādam no zvērinātajiem nav iemeslu, kuru dēļ viņš nevar piedalīties, jo nevar būt objektīvs. Piemēram, teica tiesnesis: ja kāds uzskata, ka nodokļi ir nevajadzīga lieta un tos maksā tikai muļķi, tad viņš nevar būt zvērinātais nodokļu nemaksāšanas lietā. Ja kādam šķiet, ka viņam ir iemesli, tad tie jāpasaka. Tiesnesis izlemj, vai zvērinātais var palikt jeb nē (arī tāpēc tie rezervisti vajadzīgi). Kad nu pašiem šķiet, ka viņi tā kā varētu, tad katrs pa vienam (bet visu klātbūtnē) atbild uz tiesneša "anketas jautājumiem": kā sauc, kur dzīvo, ko dara... Šajā procesā klāt ir arī apsūdzības un aizstāvošās puses juristi. Viņi visu klausās un viņiem ir tiesības jebkuru zvērinātā kandidātu noraidīt kā nederīgu (nepaskaidrojot iemeslu). Tad atkal vietā nāk cits no rezervistiem, kamēr sastāvs skaidrs. Tad zvērinātie, kā jau nosaukums prasa, dod zvērestu.

Par ko? Te nu atkal drusku par procesu jāpastāsta. Arī te kaut ko esam filmās redzējuši, bet mazu komentāru vajag. Pamatā zvērināto izmantošanas ideja ir tāda, ka, ja visu lemšanas varu dotu tiesnesim (kā tas ir pie mums), tad var iznākt, ka reizēm nostrādā rutīna: ai, 100 narkotiku tirgoņus esmu notiesājis un šitais nemaz labāks neizskatās, zinu jau, ko viņi tādās reizēs stāsta... Bet te pamatdoma ir, ka zvērinātie ir sabiedrības pārstāvji, sava veida "vidējais pilsonis" un viņiem ir jāspriež par to, vai cilvēks ir vainīgs un pelnījis sodu, vai ir savākts pietiekami daudz pierādījumu.

Tas notiek tā. Tiesnesis, kad jau ir vēl vairāk zvērināto gala sastāvam par lietu pastāstījis, lūdz viņus tiesas procesa laikā (cik nu tas ir iespējams) nelasīt tās komentārus avīzēs vai internetā vai TV, neapspriest lietu ar ģimenes locekļiem u.tml. Pamatideja: viņi "kā baltas lapas" sēž tiesas zālē un noklausās abu pušu (apsūdzētāja un apsūdzētā) viedokļus un savāktos faktus. Jā, viņi nezina un viņiem nav jāzina likumi! Viņi klausās kā CILVĒKI (normāli vidusmēra cilvēki) un domā par to vai ir savākts pietiekami pierādījumu šī cilvēka vainai (sevišķi, ja vainīgais pats to neatzīst vai tikai daļēji atzīst).

Ļoti interesanta ir tiesneša loma šajā procesā. Viņš zina likumus, ir gatavojis šo lietu, bet tieši procesa laikā viņa uzdevums būtībā ir "kalpot zvērinātajiem" - vadīt tiesas procesu tā, lai viņi iegūtu vispusīgu un iespējami objektīvu priekšstatu uz notikušo. Viņš arī apvalda gan apsūdzētāju, gan aizstāvības pusi no izplūšanas nevajadzīgās, ar procesu tieši nesaistītās detaļās. Kad visi uzklausīti, citā telpā tiesnesis zvērinātajiem īsi izstāsta, ko par šādu pārkāpumu saka likums.

Tad zvērinātie (un tikai viņi, neviens cits) dodas uz speciālu telpu, kur viņiem jāpieņem lēmums "vainīgs" vai "nevainīgs" jeb būtībā: vai mēs dzirdējām pietiekami daudz pierādījumu, lai atzītu par vainīgu. Nekāda "vidējā" lēmuma nevar būt, tikai viens no tepat augstāk pēdiņās ieliktajiem diviem. Pie tam - par lēmumu ir jāvienojas VISIEM (parasti 12, īpašos gadījumos var būt cits skaits) vienbalsīgi. Tātad - diskutē tikmēr, kamēr visi vienisprātis. Un tad viņi atgriežas zālē un katrs pats personīgi un skaļi pasaka, ka viņš apsūdzēto uzskata par vainīgu vai nevainīgu. Ja pēkšņi kāds pasaka atšķīrīgu viedokli (tas gan esot ārkārtīgi reti), viss sākas no gala ar citu zvērināto sastāvu.

Zvērinātie nelemj par soda lielumu (gadu skaitu, naudas summu u.tml.), tas ir tiesneša kompetencē, viņu ziņā, tātad - vainīgums vai nevainīgums (vai nepietiekams pierādījumu daudzums - pēc būtības). Ja padomā, ļoti interesanta un racionāla pieeja: "Vai es uzskatu, ka viņam/viņai par to ir jāiet cietumā/jāmaksā..."

Statistika rādot, ka teorētiski katrs otrais štata iedzīvotājs var tikt uzaicināts par zvērināto. Amerikāņi ir uzauguši zinot par šo pienākumu, un izturoties pret to ļoti atbildīgi. Bet vai viņus nevar uzpirkt? - tā jautāja kāds no pēcpadomju valstu fulbraitiešiem. Tiesnesis, kaut gan ļoti pieklājīgs, bija dusmīgi izbrīnīts. Jā, viņš teica, teorētiski tāda iespēja pastāv. Bet, pirmkārt - tad ir jāuzpērk VISI zvērinātie un tas varētu būt grūtāk, nekā valstīs, kur ir 1 tiesnesis katrai lietai (mājiens ar slotas kātu). Otrkārt, protams, arī Amerikā ir blēži un slikti cilvēki, bet "vidējais amerikānis" neapšaubāmi ir godīgs, sevišķi - attiecībās ar valsti, un jo sevišķi - gadījumā, ja viņam ir pienākums godīgi izlemt otra cilvēka (apsūdzētā) likteni. Ja es pareizi sapratu, tad zvērināto lēmums nav pārsūdzams. Lietu var apstrīdēt tikai tad, ja ir bijuši procesuālo pārkāpumi - tad tos, bet ne lēmumu.

Kad es par šādu sistēmu šādā griezumā padomāju, tad... Un kad mēs arī visi trīs mājās no sirds par šo lietu izdiskutējāmies, tad nācām pie secinājuma, ka ĻOTI cilvēcīgi loģiska un pēc būtības godīga ir tā sistēma. Tagad, ik pa brīdim kaut ko pa TV redzot vai citādi dzirdēto apspriežot, mēs viens otram uzjautājam: un, ja Tu būtu zvērinātais šajā lietā? Ko Tu domātu, kā spriestu? Jo - zvērinātajam nav "jāsver ar sīkiem svariņiem uz gramiem", viņš atbild (sev un citiem) tikai uz vissvarīgāko jautājumu: vai ir pietiekami pierādījumu, lai ES viņu uzskatītu par vainīgu. Un 12 tādi es no visdažādākajiem sabiedrības slāņiem, ar visdažādākajām izglītībām un pieredzēm (jā, tiesnesis teica, blakus sēž lielu firmu prezidenti, sklūbusu vadītāji un lielveikalu kaasieres) vienojas par lēmumu.

Tā ir liela atbildība. Atkal jāatsaucas uz tiesnesi, bet viņš sacīja, ka nereti no jau labi gados esošiem amerikāņiem nākas dzirdēt, ka būt par zvērināto ir būtiskākais, kas viņa dzīvē noticis - svarīguma, nozīmības, attiecību ar valsti ziņā. Laikam arī šādi audzina patriotismu un atbildību. Nevis "viņi", bet "mēs" lemjam un atbildam par saviem lēmumiem.

Svētki mūsu ielā

Iepriekš jau ieminējāmies par lieliski pavadīto sestdienas rītu, tagad uzrakstīšu mazliet vairāk. Par to, ka mūspuse ir īsta "narcišu un tulpju karaļvalsts" jūs jau zināt, šodien turpināsim nosacīti tajā pašā virzienā.

Tie, kuri vairāk vai mazāk pieskaitāmi bijušajiem "padomju cilvēkiem", labi atceras parādes visādās: te konstitūcijas dienai, te uzvaras svētkiem par godu... Esam tajās vai ar varu dzīti, saluši un svīduši - kā nu kurā gadā un gadalaikā. Patlaban Latvija it kā uzelpo un parāžu trakums ir rimies, bet es vairs neesmu droša, ka tas ir uz ilgu laiku.

Jo, izrādās, arī amerikāņi bez parādēm iztikt nevar. Tikai tēmas var būt pavisam cilvēciskas, piemēram, "Narcišu parāde" - kā bildē redzams un par ko būs stāsts. Tā kā Gundaram biju izstāstījusi, ka gribu "narcišu lietas" redzēt, viņš jau laicīgi pabrīdināja, ka sestdienas rītā Takomā, vēlāk arī Pjualapā un Sumnerā būs ikgadējā narcišu parāde. Protams, devāmies turp. Izrādījās, ka organizatori arī laika apstākļus bija pasūtījuši ļoti precīzi - vissaulaināko un siltāko dienu pagaidām šopavasar. Fotoaparāta atmiņas karte izrādījās piefotografēta pilna jau labu brīdi pirms parādes beigām: nebijām gatavi uz tādu krāšņumu tādā daudzumā un ilgumā...

Kāpēc virsrakstā ir runa par "mūsu ielu"? Tāpēc, ka Pacific Avenue, kurai ap vidu dzīvojam, ir viena no garākajām ielām Takomā un sākas pašā centrā (mēs teiktu - vecpilsētā), tur arī notika parāde. Tiesa gan, uz turieni mēs nevis rāmi vilkāmies pa garo ar luksoforiem un ātruma ierobežojumiem izrotāto Pacifika avēniju visā tās godībā, bet izmetām ātro līkumiņu pa 5.starpštatu šoseju - 15 minūtes un bijām klāt.

Parādes laikā redzējām milzīgi daudz visādi izgreznotu braucošo platformu, bet šī - ar narcišu princesēm tā vien prasījās te priekšpusē. Uz pavasara pusi daudzviet notiek vietējo "narcišu princešu" vēlēšanas, un viena daļa no tām te tagad redzamas.

Ir jau gan tā, ka otrdiena varētu nebūt labākais laiks garu stāstu lasīšanai, bet, atvainojiet - tā sanāca. Un, patiesībā, ir vēl trakāk - šim stāstam galā ir arī saite uz galeriju (180! bildes) - skatieties tagad vai atlieciet uz nedēļas nogali, kā nu varat. Bet Andris jau tāpat saņēmās un tikai aptuveni pusi no sabildētā galerijā ielika.

Tie, kuri paši iesaistīti muzikālās aktivitātēs galerijā varēs papētīt visādos orķestrantu tērpus un uzmest aci instrumentiem arī. Bija, krāšņi, skaisti un interesanti, jo liela daļa maršējošo orķestru ne tikai braši pūta un bungoja, bet taisīja arī visādus izklupienus un palēcienus.

Dievs un rīkotāji vien zina, cik skolu un visādu citu organizāciju parādē piedalījās. Daļu jūs redzēsiet galerijā, bet te ieliku Voldemāra skolas pārstāvjus. Diezgan daudz un labi bildēs redzamas skolu karsējmeitenes dažādos tērpos - tā te ir tikpat nopietna lieta kā orķestrēšana. Godīgi sakot es biju vairāk pārsteigta par orķestru un tajos spēlējošo skolēnu daudzumu. Par izpildījuma kvalitāti es nevaru spriest.

Svarīgās personas, protams, ar kājām negāja. Viņus vizināja viens par otru skaistāki un antīkāki auto (vairums no mūsu jau apmeklētā, aprakstītā un sabildētā Lemeija muzeja). Bija gan pilsētas mērs, gan sponsori, gan... Tiesa gan - nezinu, kas sēdēja bildē redzamajā fordiņā, bet tieši šo bildi izvēlējos, jo tas ir viens no pirmajiem uz konvejiera saliktajiem autiņiem (un ripojošs!). No šie - melnajiem - arī nāk leģendārais Henrija Forda teiciens, ka klients varot nopirkt jebkuras krāsas auto, ja vien tā ir melna. Un viss. Citu nav.

Bija arī vairāku vietējo indiāņu cilšu pārstāvji. Man un droši vien arī jums par pārsteigumu, viņi nebija iedomātajās spalvu rotās - paskatieties vien, cik stilīgas nacionālās cepurītes galvās diviem! Un tie melnīgsnējie smaidīgie (kurš gan izdomāja "sarkanādainos"?) ir jaunā paaudze.

Mana sirds bija solidāra lepnuma pilna redzot šo - "gada skolotāju" platformu. Būtībā jau šāda tipa "nomināciju" platformas bija tikai divas: ar princesēm un ar skolotājiem. Intersanti un rāda attieksmi (laikam jau ne velti Voldemāram patīk savi skolotāji!). Vēl interesantāk bija redzēt tieši skolotāju godināšanas pasākumu sponsorus: divu smalko autiņu ražotāji/tirgotāji (Jaguāru atceros, otru aizmirsu) un viena luksuspreču firma. Tātad viņiem skolotāji ir svarīgi! Tas patīkami.

Bet nu jau stāsts diezgan garš sanācis. Jāsāk beigt. Vēl tikai divas kaifīgas bildes ar manu komentāru un tad tiksiet pie galerijas.

Šīm parādēm cilvēki gatavojas ar prieku un azartu (tas bija labi redzams dalībnieku sejās), katrs rāda ko nu māk. Efektīgs bija BMX-istu uzbrauciens: šie ne tikai visādīgi izlīkumojās, uz viena vai otra riteņa pabraukājās un kā buciņi izlēkājās, bet arī pamanījās vienu papucīti uz asfalta noguldīt un tad ar ieskrējienu lēca pāri. Viena lēciena beigas jūs redzat bildē. Bija labi un visi pārlēca (vismaz tajā ielas posmā, kur mēs stāvējām).

Vīrus skotu bruncīšos, pirātus un nāras jūs redzēsiet galerijā, bet vēl mums dikti patika šejieniešu kārtības mīlestība: vīrs ar liekšķeri aiz skaistā zirdzinieku bariņa. Un arī ratiņus pārmaiņas pēc velk cilvēks, ne zirgs...

Cik laika tas viss aizņēma? Bijām tā apmulsuši, ka stāvējām vaļā mutēm un aizmirsām kārtīgi pulkstenī paskatīties. Sākās 10.30, beidzās - varbūt ap vieniem? Ne velti fotoaparāta ap 360 bilžu atmiņu jau priekšlaicīgi piepildījām. Vēl viena interesanta lieta: pirms parādes bija noticis masu skrējiens bērnu veselības atbalstam. Ar startu 7.00 sestdienas rītā. Nu ja, amerikāņi ceļas agri.

Nu jau gan rimšos. Lai jums jauka galerijas skatīšanās. Un ja kāds vēl kādu komentāru uzrakstītu, mēs būtu pavisam laimīgi!

Saite un interneta adrese uz mājas lapā poga.lv publicēto foto galeriju "Narcišu parāde" tālāk tekstā:

http://www.poga.lv/photos/parklande/sets/set:24654/

Pavasara ziedi

Iepriekšējā aprakstā Ievas rakstīja par vasarīgo sestdienu, kuru mēs pavadījām skatoties un fotografējot pavasara ziedus. Šajā rakstā lasītāji var paskatīties un novērtēt mūsu fotografētos attēlus, kurus pacentos ātri sagatavot un vēl šodiem ievietot mājas lapā poga.lv. Saite un interneta adrese uz mājas lapā poga.lv ievietoto foto galeriju "Ziedi" tālāk tekstā:

http://www.poga.lv/photos/parklande/sets/set:24641/

Un no abiem galiem silts

Tieši tā var raksturot astoņus Amerikā pavadītos mēnešus. Sākums bija brīnišķīgi silts un jauks, oktobrī un pat novembrī vēl pa kādai saulainai ceļojumiem piemērotai dienai noķērām, un tad nāca decembris-janvāris-februāris-marts un pat aprīļa sākums, kur dominēja lietus vai vismaz apmācies laiks.

Kaut arī šejienes klimats ir interesants: "trakākie" augi pamanās ziedēt arī janvārī un februārī: gan kamēlijas, gan daži ķiršveidīgie. Ja atceraties, janvārī mēs rakstījām un bija arī bildes, kurās redzams, ka Spanavejas parkā vēl nav novāktas Ziemassvētku rotājumu lampiņas, bet pirmie ķirsīši jau zied... Un jocīgi viņi zied, jo tajos kociņos pa rozā ziediņam ir vēl tagad.

Šogad īstais - siltais, jaukais un saulainais pavasaris uz Vašingtona štatu nākot nez pa kurieni bija kādu 3 nedēļu līkumu izmetis: vai ik dienu sinoptiķi ziņoja par netipiski vēsu un nejauku laiku, grādiem 5 vai 10 zem normas. Mūsu garastāvokli, tas, protams, neuzlaboja, jo jau no rudens klausījāmies stāstus par to, cik brīnišķīgi te viss zied.

Un tad - piektdien un sestdien VIŅŠ - saulainais siltums bija klāt! Sestdienas pēcpusdienā temperatūra sasniedza vairāk kā 25 grādus. Mēs ar Andri visu sestdienu pavadījām ārā un tika sasniegts dubultrekords: ne vien visa fotoaparāta atmiņas karte (ap 360 foto) tika vienā dienā piefotografēta, bet - tas tika izdarīts DIVREIZ! Pa vidu braucām mājās, bildes datorā ielādēt.

Ko tad bildējām? Rīta pusē - Takomas tradicionālo (septiņdesmit piekto!) narcišu parādi, bet par to būs nākamais stāsts. Pēcpusdienā - mūspuses tulpju un narcišu laukus - tas mums šķita tik skaisti, ka vispirms es īsi uzrakstīšu par to un Andris sakārtos un publicēs galeriju. Tiesa gan, galerija, visticamāk, uz otrdienu parādīsies, jo mūsu mājas datoru ar ārpasauli saistošais modēms sestdien laikam dabūja saules dūrienu: pēkšņi "nomira" un meistaru sola tikai uz pirmdienas pēcpusdienu. Es tagad rakstu no darba datora, Andris mājās strādā "off-line" darbus: kārto galerijas u.tml.

Kā Rainīra pakājē gluži vai bezgalīgi narcišu lauki gadījušies? Izrādās, ka auglīgā Pjualapas upes ieleja (un citas) ir bijušas derīgas, ne vien indiāņu zirgu ganīšanai, bet citām lietām. Vispirms te esot bijuši bezgalīgi apiņu lauki. Un tad - lipīga augu slimība, kas tos visus ar rāvienu nobendējusi. Sekojuši tuksnesīgi bezcerības gadi, līdz zemi Pjualapas apkārtnē sākuši uzpirkt vācu un holandiešu ieceļotāju pēcteči, kuriem puķu audzēšana ir asinīs. Mēs ar Andri apskatījām 2 brīnišķīgas vietas, kur ne vien audzē puķes, to sēklas un sīpolus pārdošanai, bet arī brīnišķīgi eksponē.

Vispirms, pēc Zigrīdas ieteikuma, devāmies uz Van Līropu ģimenes īpašumu - viņu specializācija ir sīpolpuķes un pirmajā attēlā redzamais narcišu lauks ir viņējais. Man kā Siguldā augušai, vēl joprojām atmiņā ir brīnišķīgie pavasari toreizējās "Dārzkopības biedrības" izstāžu dārzā, te es redzēju ko līdzīgu: ap dzīvojamām un biznesam izmantotajām ēkām iekoptus brīnišķīgus paraugdārzus, kur pie katras šķirnes nosaukums iesprausts un, protams, viss ir arī nopērkams.

Staigājām pa celiņiem, smaidījām, fotografējām un uzmanī-
jāmies, lai citiem skaistos kadrus neizmaisītu, jo mums līdzīgo brīnišķīgās sestdienas baudītāju bija daudz. Kā jau solīju, puķu galerija šoreiz būs milzīga - Andris ap 200 (!) labāko bilžu jau ir atlasījis, gaidiet! Bet es "iesildīšanās nolūkā" vēl dažas bildes te pievienošu.

Kā jums patīk šī, no spaiņa izbirusī "ziedu upe"? Jā, dārzi var būt "vienkārši skaisti", bet var būt arī "asprātīgi skaisti". Vēl viena lieta, ko baudot skaistumu iedomājāmies: diez, kā ir labāk, ja zied viss reizē jeb pamazām? No dīka puķu skatītāja-iebraucēja viedokļa, protams, labāk būtu bijis, ja būtu ziedējis viss: visu apskatām, sabildējam un projām. Bet pašam audzētājam un katras dienas skatītājiem, protams, citādi būtu labāk. Par šo vispirms sākām prātot tieši bildē redzamajā vietā stāvot - jo zilo muskaru upes tulpju krasti vēl nezied...

Es esmu no tiem, kuri ziedus bauda ne vien ar acīm, bet arī ar degunu: man patīk smaržīgie. Labi zinu, ka vairums ziedu nesmaržo, tālab īpašā sajūsmā esmu par smaržīgajiem. Manam priekam te bija daudz hiacinšu, bet šis baltais skaistulis, kura nosaukumu pat nezinu, smaržoja pasakaini.

Šī dobe laikam vislabāk atbilst teicienam par "pavasara ziedēšanas trakumu" - viss zied un visādās krāsās. Šī dārza īpašniekiem ir laba humora izjūta un tāpēc mums burtiski elpa aizrāvās šo ieraugot, kad pie tā pēkšņi nonācām pēc tipiski gaumīgi skaistiem stādījumiem. Lielisks košo maztulpīšu un muskaru juceklis.

Neparasts un iepriekš neredzēts jaunums priekš manis bija attēlā redzamais tulpju koks. Milzīgi krāšņi ziedi, ja viņš vēl arī smaržotu... Patlaban mūspusē pa privātmāju un parku rajoniem braukājot tos redz ik pa brīdim un daži ir kārtīgas bumbieres milzīgumā. Tad skats ir pat vēl iespaidīgāks, bet tas ir tikai mirklis, un autiņš jau tam garām paskrējis. Te varējām kārtīgi viņa skaistumu izbaudīt un no tuvuma apskatīt.

Kad izrādījās, ka ar Van Līropu veidoto skaistumu mums vēl nav gana, devāmies vēl dažas jūdzes uz priekšu - uz Sumneras pilsētiņu, kurā atrodas "Vējdzirnavu dārzs", vieta, kurā arī praktiskais ar skaisto lieliski apvienots. Ir gan milzīgas siltumnīcas un stādījumu lauki, gan "pašapkalpošanās veikals", kurā var nopirkt visu, kas vien aug un audzējams pie mājas, gan "display garden" jeb es teiktu "skaistumdārzs", kurā, līdzīgi kā pie Van Līropiem, lielu daļu no piedāvātā skaistuma var lieliski iekārtotā dārzā apskatīt. Šejienes īpašais pluss ir vējdzirnavas un arī pārējās ēkas ar tām saistītā stilistikā. Īpašnieki piedāvā dārzu un ēkas izīrēt kā svarīgu svinīgu notikumu norises vietas, jo teritorijas plānojums ļauj diezgan vienkārši dārzu slēgt arī tad, kad veikals paliek atvērts pircējiem.

Gaidiet galeriju! Bet noslēgumā bildīte ar skaisto teikumu par dārzkopjiem: tie gan esot laimīgi cilvēki, jo vienmēr izcili skaistās vietās dzīvojot. Nu ja - pašu izveidotās un koptās. Izbaudiet pavasara ziedēšanu arī Latvijā!