Honolulu zoodārzs

Havaju salās dzīvojām viesnīcā tieši pretī zoodārzam. Otrais attēls ir fotografēts no viesnīcas durvju priekšas (aiz tālāk attēla redzamajām teltīm atrodas Klusais okeāns). Mūsu pasākumu grafiks bija diezgan piesātināts un zoodārza apmeklējumam pēdējā dienā izbrīvējām dažas stundas, īsi pirms izbraukšanas uz lidostu. Pēc zoodārza iemītnieku apskatīšanas gluži nejauši trāpīju uz svētku parādes sākumu, kas tajā brīdī pārvietojās pa ielu blakus zoodārzam. Paspēju kaut ko arī nofotografēt. Attēlus esmu salicis galerijā un galeriju ar nosaukumu Havaii zoo ievietoju mājas lapā poga.lv. Interneta adrese un saite uz galeriju Havaii zoo tālāk tekstā:

http://www.poga.lv/photos/parklande/sets/set:24006/

Augstāk ievietotajā attēlā ir redzama viesnīca, kurā mēs dzīvojā. Ar sarkanu aplīti apvilkta mūsu istaba. No viesnīcas istabas varējām redzēt okeānu. Viesnīcas fotografēšanas brīdī man tuvu aiz muguras atradās okeāna krasts un pa labi Honolulu zoodārzs. Rodas jautājums, kāpēc tas ir Honolulu zoodārzs, bet ne Vaikiki? Vaikiki ir Honolulu pilsētas daļa, tajā ir sabūvēts daudz viesnīcu, blakus atrodas pludmale un viss ir pakārtots tūristu ērtībām, pat tūristu autobusi piebrauc pie viesnīcas durvīm. Oahu salas apmeklētājiem parasti piedāvā viesnīcu Vaikiki. Tā tas bija arī mūsu gadījumā un mēs to arī izmantojām.

Kad divi skopuļi satiekas jeb kā es uz Nordstromu apvainojos

Kad augusta beigās, īsi pēc ierašanās Amerikā, sāku iepazīšanos ar veikaliem, Valda man izrādīja arī Nordstrom veikalu. Amerikas šajā pusē tas nenoliedzami ir slavenākais no apģērbu-apavu-untātālāk tirgotājiem. Tas esot dibināts Sietlā ap 1900.gadu: sākotnēji kā apavu remonta darbnīca, tad apavu veikals, kamēr pamazām kļuvis par dārgāko (un kvalitatīvāko) šāda tipa tirgotavu Rietumkrastā. Tīkls aktīvi izplešas, bet joprojām tas ir ģimenes uzņēmums (nē, nē, vīrs un sieva aiz letes nestāv, bet firma nav publiska akciju sabiedrība, to pārvalda ģimenes locekļi).

Jau iepazīšanās reizē Valda mani brīdināja: skaties uz cenām. Viņa šeit tikai atlaižu laikā iepērkoties. Un var jau saprast - ja it kā normāls vīriešu krekls krietni pāri 100 dolāriem maksā...

Par ko tad šejienieši Nordstromu mīl? Jā, pirmkārt, par kvalitāti. Sevišķi - apaviem. To tagad jau esmu no daudziem dzirdējusi, ka, ja grib patiešām "mūžīgus" apavus, tad tie ir šeit jāpērk. Pie tam, te esot vienīgā vieta, kur ir nopērkami arī apvai nevis vienkārši platai kājai (W), bet pat gradēti platumā.

Otra lieta, par ko viņus vismaz jau ciena ir - bezierunu naudas atdošanas politika, ja klientam kas nepatīk. Protams, šī lieta Amerikā vispār ir labi nokārtota, arī mums ir nācies šo to nelietotu atpakaļ nest un viss OK, bet šajā jomā viņi esot īpaši. Piemēram (pazīstamas sievietes stāsts): nopirku vasaras kurpes. Drusku tā kā neērtas bija, bet nu dikti patika, cerēju, ka ievalkāsies. Staigāju, staigāju (kamēr vasara cauri) un secināju, ka vienalga nav ērti. Aiznesu (pēc 3 mēnešiem un valkātas) atpakaļ - pieņēma bez jautājumiem.

Daudzi Nordstromu ne tikai ciena, bet pat mīl. Par ko? Ir stāsts, neviens vairs nezina, cik tur taisnības, bet tas aktīvi cirkulē un ir iekļuvis pat wikipēdijā. Tas esot noticis 1956.gadā Ankoridžā (Aļaska): Nordstroms nopircis veikala ēku no iepriekšējā īpašnieka un atvēris savu veikalu. Kādu dienu ieradies pircējs atdot atpakaļ neiepatikušos nopirkto preci. Protams, nav problēmu - prece pieņemta un nauda atmaksāta kā jau Nordstromā pieņemts. Tikai viena nianse: tās ir bijušas autoriepas. Nordstroms NEKAD nav tirgojis riepas, acīmredzot tās šajā ēkā bija tirgotas pirms Nordstroma ēras. Bet - klients viņiem esot pirmajā vietā, nevar viņu kaitināt, jādara viss ko liek...

Man jau patīk stāsts. Kaut dikti uz "ticēt-neticēt" robežas. Bet tagad manējais. Arī par kurpēm. Kad nu mēs esam tajos iepirkšanās centros, kur Nordstroms arī ir, allaž apavu nodaļu apmeklējam, jo mums abiem ar Andri tie šķiet svarīgi. Viena jauka iepirkšanās man izdevās, kad nopirku glītus, kvalitatīvus un superērtus zābaciņus. Nupat pirms kādām dienām viņš atkal trāpījās mums ceļā. Tiesa gan, skaitļi manā i-bankas kontā ir tādi, ka tagad dodos tikai pie izpārdošanu plauktiem, bet tak jau cerība!

Tā nu rakājos, rakājos... (ir tik patīkami, ka arī manai 40.izmēra kājai ir krietni no kā izvēlēties). Jau iepriekš biju pamanījusi vienas ražotājfirmas vārdu, kurai ir nu supersuper ērti apavi. Arī tagad pēc tiem skatījos. Ir! Un divi veidi manam izmēram! Metos laikot. Protams - der abi un sajūta pēdai tiešām "kā mākoņos" (saprotu, cik nejēdzīgi tas skan, bet tieši tā ir!). Andris lietišķi apskatīja: neesot nekas izcils no skata, normāli, normāli..., bet ja jau man dikti ērti esot, lai pērkot vien.

Gandrīz jau tiku līdz pirkšanai. Bet - konta stāvoklis un arī patiesi milzīgās atlaides vai visos veikalos lika man sākt domāt, vai tikai cena ar atlaidi 60 dolāru nav dikti liela summa (piedodiet, Latvijā esošie, bet te patlaban tīri labi var apmēram 4 pārus apavu par 70 dolāriem nopirkt...). Tā nu stāvu un grozu kurpi rokās, kamēr ieraugu VISŠAUSMĪGĀKO ko vien pircējs var ieraudzīt.

Šie laikam bijuši pieredzes apmaiņā uz Maximu vai Elvi: kurpēm ir cenas zīme, kur rakstīts skaisti: vecā cena 80 (tātad - kvalitatīvas, jo tas ir daudz priekš siksniņkurpēm Amerikā), jaunā - 60 - un šitais ar smuku sarkanu uzlīmīti. Tiktāl jau skaisti. Bet tad - turpat BLAKUS, tikai stūrītis mazliet zem tik skaistās atlaižu uzlīmes, visā krāšņumā redzama otra uzlīme: PAMATCENA 60! Nav vīžojuši savu "viltību" pat kaut cik precīzi virsū uzlīmēt. To nu es viņiem nepiedevu. Noliku kurpes atpakaļ, skumji nopūtos (bet mana bankas karte noteikti atviegloti uzelpoja) un devos laukā no veikala. Daži, kam esmu stāstījusi, vispār netic: Amerikā tā nav īsti pieņemts, kur nu vēl smalkajā Nordstromā...

Tā arī netieku skaidrībā: iet vēl uz smalko Nordstromu vai nē. Gribētos jau tās superērtās firmas kurpes. Bet par kādu cenu? Ne cipars ir tik svarīgs, bet man tomēr gribas, lai ir godīgi, lai mani par pilnīgu muļķi neuzskata...

Apkārt Oahu salai

Pēdējā Havaju salu apmeklējuma dienā izmantojām firmas Expedia piedāvāto braucienu apkārt Oahu salai ar autobusu (šī sala redzama attēlā). Bija iespēja izvēlēties arī ekskluzīvākus transporta līdzekļus, kā piemēram helikopteru vai kuģi, bet mēs vienā ekskursijā jau bijām izmēģinājuši lidojumu ar lidmašīnu un šoreiz palikām pie tradicionālā transporta līdzekļa. Lielu lomu šai izvēlei par labu spēlēja tas, ka brauciens ar autobusu bija ievērojami lētāks un ekskursijas programma, salīdzinoši ar citiem piedāvājumiem, bija krietni plašāka.

Ekskursijas laikā mums bija interesanti vērot, kā laika apstākļus ietekmē kalni dažādās salas vietās. Ir vietas kur katru dienu līst un tur tiek plaši audzētas dažādas lauksaimniecības kultūras, bet citur lietus trūkuma dēļ ir izveidojies tuksnesis. Apmeklējām plantācijas, kur audzē ananasus, papaiju un kafiju. Pusdienojām kalnos izveidota golfa kluba kafejnīcā. Protams apskatījām arī lābākās sērfošanas vietas un pludmales. To visu varat pavērot fotogrāfijās, ko mēs uzņēmām šīs ekskursijas laikā. Bilžu galeriju Havaii4 vakar ievietoju mājas lapā poga.lv. Interneta adrese un saite uz šo galeriju tālāk tekstā:

http://www.poga.lv/photos/parklande/sets/set:23947/

Augstāk ievietotajā attēla ir redzama pie golfa kluba kafejnīcas fotografēta palma. Havaju salās (to pašu novērojām arī Orlando) uz daudziem palmu stumbriem ir uzlikts gredzens, kas izgatavots no metāla loksnes. Mēs ilgi nevarējām noskaidrot kādam nolūkam tas kalpo, bet atbilde ir pavisam vienkārša.

Uzdošu šo jautājumu emuāra lasītājiem:
Kāpēc palmu stumbri tiek aplikti ar metāla plāksnēm?

Ar interesi gaidīšu jūsu atbildes komentāros.

Pavasara slaidšovs

Tā jau ir, ka pavasari dikti gribas un, redzot pirmos ziedus, prāts tiek daudz priecīgāks. Tālab man šķiet, ka nav gana, ja pavasara bildes tikai dažas un vienreiz apskata. Uztaisīju atkal kustīgi-muzikālo galeriju - sev, un ceru ka jums arī par prieku. Tos taurenīšus gan pati piezīmēju. :))

Mūzika pašiem jāieslēdz - skaļrunītis puķainā rāmīša kreisajā apakšējā stūrītī.

Nagi niez - mācos!

Tā jau gluži nav, ka mums te pavisam garlaicīgi, taču es ik pa brīdim aci iemetu arī dažādos citos emuāros. Un nu ieraudzīju, ka pārlielupieši dikti smuku slaidšovu ielikuši. Papētīju - izskatās, ka nav dikti sarežģīti. Nu tad mēģinu es arī - tāds ātrais "Amerikas pārskats" - ar atbilstīgu mūziku fonā! Atvainojiet, bet bilžu parakstiem latviešu burtus dabūt vēl neprotu.

Saņemieties un uzrakstiet kā patika: vajag turpināt kaut ko šādā garā jeb labāk nē.

Mūziku varat ieslēgt paši - mazais skaļrunītis bildes kreisajā apakšējā stūrī jānoklikšķina.

Baltiņrozā pirmdiena

Nu tad beidzot mēs jums viņu parādīsim - savu baltiņu, kas mums nāca niķīgā pelēcīša vietā. Atbilstīgi Alfa mīlestībai uz kadiljakiem, "sērija" turpinās, šis tikai ir 10 gadus jaunāks - 1997.gada Cadillac DeVille.

Ja vēl atceraties, mūsu attiecības ar pelēcīti beidzās pēc tam, kad viņš atkal atteicās kustēt no vietas un vietējā servisā mums atkal 1000 dolārus par remontu paprasīja. Priekš otrās reizes un 0 garantijām tas mums šķita par daudz, tālab izmantojām Alfa piedāvājumu - iemainīt pret šo. Nu, lai maiņa būtu līdzvērtīga, par baltiņu maksājam simbolisku nomas maksu: pārsimt latu mēnesī. Patiesībā gan tā summa laikam iznāk mazāka, jo šis tērē mazāk degvielas - taču jau jaunāks.

Bet nu kas par kuģi! Balto ādas salonu vien ieraugot jau elpa aizraujas. Tā kā mums ar baltiņu vasarā braukšana nesanāks un līdz ar to izpaliks neizbēgamā pliko stilbu pielipšana, tad patīk. Protams, sēdekļi ir apsildāmi un regulējami visos iespējamos un neiespējamos veidos - aptuveni esam apguvuši sev vajadzīgo, bet viņa "šoferu pēcpušu atmiņu" gan lietot neesam iemācījušies.

Kad Latvijā ar savu Liānīti braukājām, mums praktiski vienīgajiem bija spidometrs, kurš ātrumu rāda digitāli, bez ierastās "ripas". Un mums tas patika. Šeit, mums par lielu prieku, abiem kadiljakiem tas ir tāds pats. Baltiņam vispār ir interesanti: kad tas nav iedarbināts, instrumentu panelis ir neinteresanti melns: pilnīgi nekā nav ko redzēt! Iedarbinot autiņu, visas vajadzīgās lietas tiek izgaismotas. Un mērīt viņš prot gan visa veida degvielas patēriņus, gan gaisa temperatūru... - neesmu droša ka daudziem Eiropas 10-gadīgajiem autiņiem tādas iespējas ir. Ērti. Vislielākais baltiņa fans ir Voldemārs, kurš paziņoja, ka agrāk vai vēlāk, bet šāds autiņš viņam būšot.

Bet arī ar virsrakstā minēto rozīgumu lieta ir nopietna. Pēc mana lūguma Andris šodien sabildēja dažus Pjualapas skatus. Šī ir skolnieku autostāvvieta. Skaisti, vai ne? - es par kokiem domāju. Bet interesanti arī - nevienā no pārējiem štatiem, kuros esam bijuši nav ne tuvu tāds "pikaptraku" daudzums. Šejienieši laikam ir dikti praktiski ļaudis.

Kā jau rakstīju, pagājšnedēļ biju ar saviem darbiem aizrāvusies un Voldemāram pakaļ uz skolu braucu tikai piektdien. Bet tad nu man mute palika vaļā: šāds rozīgums visas ielas garumā Pjualapā patlaban ir visai ierasts un daudzviet redzams. Kaut arī, kā par spīti, laiks šorīt bija apmācies, skats vienalga iespaidīgs. Man trāpījās saulaina pēcpusdiena un tas bija vispār kā pasakā.

Mēs internetziņās lasījām, ka Latvijā esot gaidāma ziemas atgriešanās. Tad nu pielieku šo bildīti, lai varat no tuvuma ziedošu koku aplūkot: kas zina, kad šo radinieki Latvijā tiks pie ziedēšanas. Ir arī pa kādam balti ziedošam kokam, bet nospiedoši dominē rozīgi lillīgie.

To, ka šī nav ne ābele, ne ķirsis, es saprotu, bet kas tas ir? Kaut kāds milzu rododendrs? Nezinu un nav nemaz tik svarīgi, bet arī šādi lepni pa vienam ir pie privātmājām sastopami.

Nu ko, kad apnīk mūsu rozīgie, skatieties uz sniegpulkstenīšiem - tie Latvijā ziedot. Un gaidīsim pavasari. Mēs ceram, ka kaut ko no pavasara skaistuma sataupīsiet arī priekš mums, kad 30.aprīlī atgriezīsimies.

Rāmā nedēļa

Nemaz neatceros, kad mēs iepriekš nedēļu butu tik rāmi vadījuši. Tā jau gluži nebija, ka ārā nemaz negājām, bet nekādu īpašu "izlēcienu" gan nebija - kādreiz jau arī normāli mājās jāpadzīvo, no ceļojumiem un veikalu ķemmēšanas jāatpūšas...

Voldemārs: kā parasti uz skolu. Viņam gan šī nedēļa bija mazliet smagāka un noteikti svarīgāka mācību ziņā, jo 4 dienas (!) tika kārtoti WASLi - eksāmeni, kuri šejieniešiem ir pamats uzņemšanai augstskolā. Šīs 4 bija angļu valodas dienas: 2 dienas gandrīz pa 3 stundām Voldemārs cīnījās ar "lasīšanas" uzdevumiem, otras 2 - ar "rakstīšanu". Esejas par šo un esejas par to... - dusmīgi pukstēja Voldemārs.

Pēc mēneša - aprīļa vidū - Voldemāram stāv priekšā vēl 4 sūrās dienas: 2 matemātikā un 2 "zinātnē". Tā kā šos eksāmenus kārto visi, tad iespēju nenokārtot būtībā nepieļaujam. Jautājums ir - kāds būs Voldemāra vērtējums. To gan uzzināsim tikai rudenī. Jā, viņi centralizēto eksāmenu darbus labo vēl ilgāk kā Latvijā. Bet nav jau steigas - rezultātus pēc 2 gadiem vajadzēs...

Interesanti, ka arī pieeja šiem eksāmeniem bija visnotaļ racionāla, nekāda papildus satraukuma vai trakas papildu mācīšanās. Arī dienu plānojums interesants: vispirms eksāmens, pēc tam mierīgi stundas pēc parastā saraksta līdz 14.15 kā parasti. Tātad - nekas īpašs. Un svētku drēbes arī nebija jāvelk.

Jā, ir lietas, kas te skolās ir organizētas pavisam citādi nekā Latvijā. Man jau arī radās jautājums, ko gan visusskolēni darīs nākamos 2 gadus, ja izstāj/iestāj eksāmenus jau tagad nokārto? Izrādās, viņi padziļināti mācīsies izvēlētos ar nākamo specialitāti saistītos priekšmetus vai ies visādās praksēs un speciālajās apmācībās, ko nu kurš. Otrs interesants moments - tieši no šo eksāmenu rezultātiem tiek veidoti skolu reitingi, kuri pēc tam tiek publicēti laikrakstos un ir visādi citādi pieejami.

Bet toties ceturtdienas vakars, pēc varonīgi pārciestās eksāmenu sērijas, Voldemāram bija jauks - snovošana svaigā un arī visu vakaru sniegošā sniegā... Slapjš, noguris, bet tīri apmierināts viņš pārradās mājās.

Man pašai šī nedēļa pagāja ņemoties ar nu jau strauji tuvāk nākošās disertācijas aizstāvēšanas tehniskajiem darbiem un "sūtņu koriģēšanu" Latvijā: kam kas jāatrod, cik eksemplāros jāsakopē un uz kurieni jāaiznes... Ceru, ka nākamās nedēļas laikā šis "astes" sasiesim.

Trīs vakarus biju uz lekcijām universitātē: tā, par Olimpiādi, par kuru jau rakstīju, tad interesanta tikšanās ar vienas kafijas firmas dibinātāju un "dienišķās" lekcijas par ģimenes biznesu, uz kurām gatavojoties dabūju arī krietni daudz lasīt... Nav viegla dzīve apzinīgiem studentiem.

Un tad vēl uzradās mans vecais ienaidnieks "troļļa kodiens". Neesmu mediķis, tālab neprotu sakarīgi pateikt, bet ļoti nepatīkami sāp viena pēda. Nav pirmo reizi, tālab zinu, ka pēc kādām dienām pāries. Un nosaukums - dēļ Norvēģijas, kur ar šo pirmo reizi "iepazinos". Bet nu jau izskatās, ka iet uz labo pusi.

Ko Andris? Tā kā mums abiem ar Voldemāru šī nedēļa bija sevišķi saspringta, tad viņš šoreiz bija sevišķi čaklā rūķīša lomā - no visa kā sevišķi garšīga ēst gatavošanas un trauku mazgāšanas līdz visādai citādai mums iztapšanai... Un pa vidiem - tas ko jūs zināt: bilžu galeriju kārtošana, publiskošana un emuāra rakstīšana.

Laiks drusku tā kā sabojājies: virs nulles ir, bet ne krietni virs +10 kā bija nedēļu iepriekš. Nācās atkal ieslēgt apkuri. Parkā un savos piemājas krūmos vērojam vāverveidīgos zvēriņus un redzam, ka šiem sākas kažoka maiņa: astes un muguras sāk "brūnēt" un ziemā tik baltais vēders tumšāks metas. Kā tu neredzēsi, kad šās burtiski kūleņus met un visādi citādi zīmējas logu priekšā.

Varonīgie agrie rododendri un narcises mūs priecē ar saviem ziediem, un vēl daļa koku ir balti vai rozā (neesam sabildējuši) - zied kādi ķirši vai plūmes - kas viņu zina, mēs jau rudenī neredzēsim.