Palasījām internetā, ka visi sevi cienoši Saeimas deputāti Ziemassvētku-Jaungada brīvlaikā dodas uz siltajām zemēm, un sapratām, ka pietiek mums te salt: pastrādājuši esam, jāatpūšas un jāsasildās mums arī!
Sākumā bijām domājuši, ka ar pelēcīti dosimies pāri kalniem uz saulaino Kaliforniju. Taču pārdomājām. Iemesli bija vairāki. Pirmais: lai kā mēs savu pelēcīti mīlam, ar mierīgu sirdi tomēr tik tālā ceļā doties nevar - visādi var būt. Otrais: ir jau mums radžotās riepas un arī ķēdes (tās gan bagažniekā), bet patlaban mūspusē tik labi snieg, ka kalnu pārejās (un mums tādas būtu vairākas) ik pa brīdim iet jautri, pat līdz satiksmes slēgšanai uz vairākām stundām. Vai mums to gribas? Trešais: praktiski četras dienas (2 uz katru pusi) paiet tikai ceļā - sēžot autiņā un skatoties pa logu. Būtu jau pieciešams, bet patlaban domājam, ka ceļu uz Kaliforniju ar auto mērosim februārī - ar ciemos atbraukušo dāmu pulciņu. Vai gribam divreiz četras dienas "sēdēt turp un atpakaļ uz Kaliforniju"? Nē. Nu jau diezgan daudz visa kā, bet "visvainīgākā" laikam ir Taņa, kuras piezīmes par gaitām un mūžīgo salšanu Santa Barbarā palasu internetā. Paskatījos meteoinformāciju: kā tad! Dienā ap 14 grādiem, naktī tuvu nullei. Un tie esot dienvidi? Tā nu pielikām treknu punktu idejai par braucienu ar auto uz Kaliforniju.
Bet tad uzrodas sāpīgais jautājums - kurp tad doties? Viens ir skaidrs: siltumu un sauli gribas mums visiem trim, bet te to ir tik daudz apkārt - dažu stundu lidojuma attālumā. Vienubrīd man tā kā uz Meksiku gribējās. Paskatījos: piedāvājums ir, cenas arī normālas, bet... - man nav ne jausmas uz kuru no piedāvātajām vietām doties. Paskatījāmies arī vēl šo to no Centrālās un Dienvidamerikas, bet beigās tomēr sākām rūpīgāk ASV dienviddaļu pētīt. Man tā kā uz Atlantu gribējās (nu ja, "Vējiem līdzi"), Voldemāram tā kā uz Ņūorleānu... Beigās kā kompromiss nāca Mikimaušu zeme - Orlando (Floridā)!
Nemaz nesmejieties tik skaļi, ka līdz šejienei var dzirdēt! Kad mēs Lisai Muižniecei jautājām, kura atpūtas vieta viņai vislabāk patīk, viņa zibenīgi nosauca abas savas mīļākās vietas: Disneja Pasaule Orlando un Disnejlenda Anaheimā. Un visas citas tikai pēc tām. Tur esot daudz ko redzēt un darīt ne tikai bērneļiem, bet arī sešpadsmitgadniekiem kā Voldemāram un pieaugušajiem. Es vēl paskatījos laika apstākļus: tur patlaban ir "vēss" - parasti starp 24 un 27 grādiem. Man to vajag! Un lai iet arī mikimauši komplektā.
Kad nu temperatūra patika, sākām cenas skatīties. Lisa ieteica, ka visjaukāk esot dzīvot Disneja viesnīcās tieši parkā. Pēdējā brīža ceļotājiem šajā sezonā tas nespīd: internets bezkaislīgi rāda, ka viss aizņemts. Bet varbūt labi vien ir, jo Amerikā viesnīcās brokastis "par to pašu naudu" parasti nepiedāvā un ēšana normālos restorānos un jo sevišķi Disneja parkā ir stipri dārga, par to Lisa mūs brīdināja.
Nu ko, sākām skatīties viesnīcas Disneja Pasaules tuvumā. Ir jau tā lieta interesanta: meklēt to nezin ko. Laikam jau kopā dienas trīs notērējām pa internetu rakājoties: kamēr sāc sistēmu saprast, ko meklēt un kur, ko gribēt... Daudz laika aizņēma datumu un cenu salāgošana, bet nu jau šķiet, ka ar to tīri labi tikām galā un rezultāts ir tāds, ka agri 1.janvāra (!!!) rītā dodamies projām, lai mājās atgrieztos 7.janvārī ap pusnakti.
Kāpēc tādi datumi? Tāpēc, ka praktiskie latvieši piestrādāja. Nu, piemēram: viesnīca, kuru galu galā izvēlējāmies, decembrī maksā 124 dolārus par nakti, bet janvāra sākumā 52. Ir atšķirība? Tas pats ar lidmašīnu biļetēm. Ilgi ņēmāmies datumus uz priekšu un atpakaļ bīdīdami, kamēr atradām lētāko no pieņemamajiem variantiem. Un Voldemāram arī laime: nokavēs pirmo mācību dienu. Iemesls tas pats: ja mēs lidotu atpakaļ svētdienas vakarā (kā visi), tad mūsu lidojums būtu par 600 (!) dolāriem dārgāks.
Izmeklējāmies visādos veidos: gan viesnīcas un lidojumus atsevišķi, gan visādās paketēs, kamēr caur
Expedia pasūtījām lidmašīnas biļetes (tiešais lidojums, mazliet vairāk par 5 stundām - kā nekā visai Amerikai pa diagonāli pāri - no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem), viesnīcu un
šatlu (transportu) uz viesnīcu un arī atpakaļ uz lidostu 7.janvārī. Kopā 1625 dolāri. Skaitlis liels, bet ja izdala ar 3, pārvērš latos un atceras, ka tur ir gan krietns lidojamais gabals, gan viesnīca 6 naktīm, tad nav tik traki. Tiesa gan - ēšana paliek mūsu pašu ziņā un arī visas ieejas biļetes (vidēji ap 80 dolāriem par dienu 1 parkā katram, ja vairāk dienu, tad lētāk).
Te var mūsu izvēlēto viesnīcu redzēt. Tā atrodas apdzīvotajā vietā ar lielisko nosaukumu
Kissimmee - pašiem tik traki smiekli nāk, ka vēl nezinām, kā to pareizi izrunā. Bet toties tikai 1 jūdzi no Disneja Pasaules un ar 2 apsildāmiem āra baseiniem un vēl visādiem citādiem skaistiem solījumiem. Kā būs - rakstīsim, jo viņi lielās ar bezmaksas Wi-Fi internetu visās istabās un mēs savu datoriņu līdzi ņemsim - lai ir kur bildes ielādēt. Nākamajā bildē gandrīz mūsu lidmašīna redzama: tāda būs, bet vai tieši tā, kas zina.
Patlaban ir svētdienas vakars, sākam pamazām kravāties. Dienā bijām iepirkt šo to no līdzņemamas pārtikas, bet vēl jātiek skaidrībā, ko īsti var un ko nevar ņemt līdzi (no lidostu drošībnieku viedokļa raugoties). Lidosim ar
Alaska Airlines. Tā ir lētā kompānija ar sadistisku ievirzi: nebaro arī piecarpus stundu lidojumā. Tātad jāpadomā, ko paņemt līdzi apēšanai lidmašīnā arī, jo ēdiena cenas lidmašīnā...
Nu ko - novēliet mums lidojumam labvēlīgu laiku. Un -
laimīgu Jauno gadu jums visiem arī! Droši vien, ka mūsu nākamais gabaliņš taps tikai nākamgad. 31.decembra mēs pievakarē esam ielūgti uz vakariņām pie Muižniekiem, kur vēl saņemsim pēdējos vērtīgos norādījumus arī, un tad jau ātri gultā, jo no rīta būs mazliet pēc pieciem jāceļas.
Sākās viss lieliski: cerību pilni baudījām jauku lidojumu. Mums par pārsteigumu mākoņi zemi aizsedza vien īsu brīdi un mēs vairāk kā 4 stundas varējām baudīt brīnišķīgus skatus no cik tur kilometru augstuma. Ap 100 (!) bilžu sabildējām no augšas, daļa tiešām neticami skaistas. Dažas ielikšu te, bet pārējās kaut kad būs galerijā.
Ļoti ilgi lidojām virs sniegotiem kalniem un laukiem (jā, tie laikam taču ir lauksaimnieciski apstrādājami zemes gabaliņi, ko var redzēt pirmajā attēlā, citādi to ģeometriskumu nevaram izskaidrot), bet šajā attēlā laikam ar upēm saistītas gravu (kalnu?) sistēmas redzamas. Bet man gan vairāk atgādināja milzu leduspuķes. Sabildējām daudz. Tā kā lidojām pa dienu, saule spīdēja praktiski visu laiku un ūdeņi: gan upes gan ezeri, mirdzēja tā, it kā būtu no tīra zelta. Vai visu lidojuma laiku abi ar Andri viens otru bakstījām: nu, paskaties, to! vai redzēji šito? Ko Voldemārs? Vēsā mierā skatījās filmas un multenes par 10 dolāriem uz lidojuma laiku iznomātajā "televizoriņā".
To, ka Floridā ir aligatori, droši vien zina daudzi no jums, šajā bildē var skaidri redzēt arī - kāpēc! Te ir pilns ar diezgan sekliem dīķiem, ezeriņiem, purviem... - pārmitra zeme, viss lekni zaļš. Un arī - blīvi apdzīvots. Mums liels pārsteigums un pa brīžam arī problēmu iemesls ir ielu un ceļu mudžekļi: ja "savā" Vašingtona štatā pa brīžam brīnījāmies, kā kalnainā apvidū var ceļus un ielas tik taisni kā ar lineālu novilkt, tad te nevaram saprast, kāpēc ceļi pa līdzenu apvidu iet līkumu līkumiem. Laikam dažādībai.
Kā mums te iet? Nu, gluži tik traki kā bildē nav, bet daudz arī netrūkst. Tieši šajās dienās ir pārspēti vai visi Floridas aukstuma rekordi. Naktī uz ceturtdienu bija ap nulli, dienā tikai mazliet vairāk un briesmonīgs vējš. Peldkostīms stāv ierakts visdziļākajā atvilktnē, mugurā savilkts viss iespējamais un vēl tad salst. Kas notiek veikalos: visi pērk visas siltās drēbes pēc kārtas un staigā satinušies kā sīpoli. Sinoptiķi sola, ka šodien jau pēcpusdienā būšot +17, rīt un parīt un tālāk - pamazām aizvien vairāk virs +20. Nu ko, ceram, ka tiksim arī līdz pelddrēbēm, kaut gan - jau pirmdienas pēcpusdienā mēs lidojam atpakaļ. Vienīgais, bet diezgan spēcīgs, mierinājums ir faktā, ka Kalifornijā pašlaik patiešam izskatās tā, kā bildītē. Labi, ka uz turieni neaizlidojām. Kurš te runāja par globālo sasilšanu?
