piektdiena, 2008. gada 28. marts

Sniega rozes un citas vietējās ziņas

Kā es redzu internetā, ar sniegu jūs īpaši pārsteigt nevar - tas beidzot ir sasniedzis Latviju. Laikam jau debesu tēvs viņu priekš jums ir krājis visu ziemu un sakrājis tik daudz, ka mums arī tika. Bet mēģināšu pēc kārtas.

Mums vispār jau "pienākas" pavasaris un drusciņ no tā jau redzējām pirms nedēļām trim, kad gaisa temperatūra turējās stabili virs +10 grādiem un mēs ar Andri jau apsvērām iespēju sākt skriet īsroku krekliņos. Tad arī sāka ziedēt pirmie rododendri, mārpuķītes un mazpienenītes.

Ja Latvijā šogad Lieldienas daudziem pagāja sniega, priekos, tad mums te bija nepārtraukts lietus un daži grādi virs nulles. Par Amerikas Lieldienu svinēšanas tradīcijām gan neko daudz nezinām: tā nu sanāca, ka neviens īpaši neaicināja un mēs paši neuzplijāmies. Veikalos, protams, redzējām diezgan daudz visa kā ar Lieldienu tematiku, bet man šķiet, ka olu krāsošana te nav tik populāra. Interesanti likās, ka veikalā var nopirkt dažādas "olas" - gan želejas, gan konfekšu, gan visādas citādas jau ēšanai gatavas un pārsvarā saldas, arī visādu zaķu veidu un paveidu un citu rotājumu bija milzumdaudz. Bet jums sūtām bildē redzamās olu virtenes. Neuzdrošinos teikt, ka tās ir tradicionālas, jo kaut ko tādu redzam tikai pie vienas mājas, bet toties šādu virteņu tur ir daudz. Un skaisti tās izskatās kopā ar ziedošajiem kokiem - ielūkojieties!

Kaut arī jaukais siltums mūs jau kādas pāris nedēļas ir pametis, temperatūra turas mazliet zem 10 grādiem dienā un daba zina, ka pavasaris nāk. Šis jaukumiņš laikam ir Latvijas ievu ziedošais radinieks: lapiņas līdzīgas, ziediņi mazliet sīkāki un nesmaržo, bet vienalga izskatās jauki. Un aug arī tāpat kā ievas - zem kokiem, gar meža vai takas malu.

Un, ja jau tā bija "Amerikas ieva", tad šī lai būtu "Amerikas vizbulīte" - nezinām, kā viņas sauc, bet kaut kāda līdzība ar baltajām vizbulītēm ir, tikai šis ir apmēram 2 reizes lielākas. Vietām mežs skaisti balts... Zied arī lakači un cīrulīši, pie mājām un apstādījumos: tulpes, narcises, krokusi un hiacintes. Tiesa gan, šaipusē to nav tik daudz kā Latvijā.

Bet vispār pavasaris ir smagi aizkavējies - marta beigās parasti sākoties tulpju, narcišu, rododendru un ķiršu ziedēšanas festivāli, bet TV ziņo, ka tie šogad vismaz par 1 nedēļu aizkavēsies. Kaskādes kalniem otrā pusē esot tulpju lauki, ko vienīgi ar Holandi varot salīdzināt, mēģināsim mēs arī turp aizbraukt, ja pavasaris tomēr atnāks... Izskatās, ka mēs neesam vienīgie, kas viņu gaida: pie mājām sāk visādi "kuģi" parādīties un arī mūsu kaimiņi jau sāk āra zālājos rīkoties uz gaļas cepšanu brīvā dabā.

Tā nu sanāk, ka diezgan bieži man atrodas visādi iemesli skriet neiešanai un tad nu Andris ņem vismaz fotoaparātu līdzi un top pa kādai interesantai bildei. Par šo, piemēram, tikai mājās atnākot un datorā ieraugot skaistos "koku rakstus ūdenī" viņš pats bija patīkami pārsteigts.

Bet vispār jau viņa galvenās "draudzenes" ir vāveres. Ar tām viņam ir īpašas attiecības un vāvergalerija laikam būs vislielākā. Te ielieku 2 bildes no viņu "acīs skatīšanās" sērijas. Jā, vāveru te ir daudz, šīs ir lielas un neko daudz no cilvēka nebaidās. Tiesa gan, kad nu viņām beidzot šķiet, ka esi par tuvu pienācis, šās nebēg vis tālu, bet vienkārši kokam otrā pusē.

Un ja Tu ej kokam apkārt, šī dara to pašu. Vislabāk šitais jociņš izskatās, ja esam divatā: viens iet apkārt kokam un otrs redz, kā vāvere no šā slēpjas - tāpat apkārt (un mazliet uz augšu) skrienot. Patreiz vāveres ir tādas kā plankumainas, jo "pārģērbjas" - no pelēkā ziemas kažoka ar balto vēderu uz brūnīgo vasaras tērpu.

Nu jau labu laiku mums pašiem nāk smiekli par to, kā pirmajā reizē savā jaukajā skrienamajā mežiņā samaldījāmies - nu jau visas takas ir izskraidītas un pazīstamas, tomēr šo nolūzušo milzoni Andris "atklāja" nesen un kad nu vienā reizē gan es, gan fotoaparāts bija līdzi, tapa arī bildes.

Kā taciņskrējēji joprojām sajūsmināmies par šejienes koku izmēriem. Tiesa gan, ja ar kaut ko šādu satiktos orientēšanās distancē, sajūsma nebūtu ne tuvu tik liela - tiec nu tādam pāri vai apkārt! Laikam jau Mērfijs galīgi nevarēja izturēt, kā mēs par kaut lēni nākošo pavasari priecājamies, un tālab: tajā pašā dienā, kad smuki mežā bildējāmies, par plaukstošajiem kokiem un ziedošajām puķītēm priecīgi smaidījām, pēcpusdiena pienāca tāda kā nākamajā bildē.

Jā, jā - sniegs šaipusē "pienākas" kalniem un slēpošanas trasēm, bet ne jau pie mums! Šī bija otrā reize, kad Takomā šoziem sniegu redzējām un, kā jau okeāna krastā, tas pār mūsu galvām un autiņiem nāca nopietnā daudzumā. Mēs bijām aizbraukuši "uz tālajiem veikaliem" un sniegs mūs pārsteidza atpakaļceļā: viss sākās normāli, tad redzējām, ka priekšā ir tumšs un sāka līt, tad vēl stiprāk līt un vēl tumšāks priekšā, kamēr... Tā kā mūsu baltais zirdziņš kadiljaks prot arī āra temperatūru mērīt, tad bija interesanti redzēt, kā nepilnas stundas laikā tā nokritās par 10 grādiem! Lūk ko nozīmē "atmosfēras fronte"!

Kas zina, kā zem sniega jutās ziedošie rododendri un visi citi... Pie mums sniegs noturējās apmēram diennakti, bet kalnos kārtīgi snieg joprojām - laikam varēs visu jūniju slēpot... Visas trases ziņo par rekordpeļņu, bet man tā siltu pavasari gribas... Laikam jau jums arī. Ko citu - gaidīsim, vai ne?

trešdiena, 2008. gada 26. marts

Trakie cilvēki un kafija - 3 jeb stāsts par Tomu O'Kīfiju

Doma un vajadzība rakstīt šo "kafijas stāstu trijās sērijās" man patiesībā radās, ne Stārbuka, bet tieši Toma dēļ - viņš bija uz publisko lekciju Biznesa skolā (te tās saucas Executive MBA Series - pieredzējušie uzņēmēji stāsta visu ko). Bet es nevarēju uzrakstīt par viņu, kamēr nebiju "tikusi galā" ar Stārbuku. Bet mēģināšu visu kaut cik pēc kārtas.

12.marta EMBA lekcija sākās ar skaļu apmulsumu - tieši tā! Žilbinoši smaidošais Toms sāka ar jautājumu, vai auditorijā kāds ir pagaršojis Stārbuka kafiju. Sadzirdot viegli apmulsušās publikas (nu jā, šaipusē tas vienkārši nav iespējams, ka Stārbuka kafija nav dzerta!) piekrišanu, viņš uzsmaidīja vēl žilbinošāk un paziņoja: tad jau mēs visi zinot, kāds s...s (atvainojos, Toms tā teica) tā ir. Tagad tiešām iestājās skaļš apmulsums. Kā jau studenti, laba tiesa strādā vai ir strādājuši Stārbukā un tur māca firmas godu augstu turēt, es arī tā kā īsti neesmu mierā ar šāda tipa publiskiem paziņojumiem par konkurentu, bet lai jau būtu... Toma personības pievilcība līdzēja tik pāri šokam.

Laikam šoreiz īsti vietā būs labais latviešu teiciens: kur ir, tur rodas - tas trāpīgi pamato daudzo tīri labas vai ļoti labas kafijas dzeršanas vietu eksistenci mūspusē. Toms stāstīja, ka viņam doma par savu kafejnīcu veidošanu radusies no - neapmierinātības ar Stārbuku. Viņam tā kafija lāgā negaršojot - esot pārgrauzdēta un diez ko nepatīkot tas izteiktais "ieskrien-izskrien" statuss. Tāpēc 1992.gadā izlēmis veidot kafejnīcas, kurās ir piedāvājums "viņa gaumē".

Kad Toms mums stāstīja savas pamatidejas (omulīgi, nesteidzīgi, bārmenis pazīst apmeklētājus ...) man tas šķita interesanti un kaut kas nebijis, bet tagad, kad esmu Stārbuka materiālus izrakājusi un pirmos 2 stāstus jau uzrakstījusi, izskatās, ka būtībā viņš "pilda Stārbuka sākotnējos solījumus". Bildītē redzat vienas viņa kafejnīcas interjeru. Jauki tie klubkrēsli, vai ne?

Tā jau ir, ka no nepārtrauktas salīdzināšanas ar Stārbuku izvairīties viņš nevar (un laikam arī necenšas). Saistībā ar viņa jauno kafejnīcu atvēršanas politiku - tiešā Stārbuku tuvumā - te klīst pat jociņš. Ja kādā pilsētā gribi Tallija kafejnīcu atrast, nostājies ar muguru pret Stārbuka ieeju un paskaties apkārt. Būs!

Bet, lai tiktu līdz nosaukumam un kafejnīcu tīkla aprakstam, jāiesāk no sākuma. Toms, pilnā vārdā Tallijs O'Kīfijs (Tom Tully O'Keefe) ir dzimis 1954.gada 1.aprīlī kā ceturtais piecu bērnu ģimenē.

Tēvs - īrs (no turienes uzvārds), māte grieķiete. Abi vecāki esot bijuši ļoti strādīgi un bērni arī ilgi mierā nosēdēt nevarot. Visiem pieciem bērniem esot augstākā izglītība (vismaz koledža). Un Toma tēvu kafijas dzeršanā nez vai daudzi varot pārspēt - pēdējā krūze vēl pēc desmitiem vakarā obligāta. Nu ja, ja jau eiropeiska izcelsme "no abām pusēm", tad nav ko brīnīties, ka kaut ko no kafijas saprot. :)

Augstskolu beidzot Toma sapnis esot bijis savu pārtikas un vēl kaut kā (grocery store) veikalu atvērt. Idejas izstrādes laikā staigājis apkārt vākdams un salīdzinādams info par dažādām iespējamajām vietām un ēkām, kamēr nekustamā īpašuma biznesmeņi teikuši, ka viņam esot prāta diezgan - lai ejot pie viņiem uz nekustamā īpašuma sfēru. Toms paklausījis, un aptuveni 20 gadus tajā jomā darbodamies arī labu naudu nopelnījis.

Bet 1992.gadā viņa "negaršīgās kafijas dzeršanas" mērs bijis pilns - piesaistot vēl dažus finansētājus (Toms teica - kas bijuši klāt arī Stārbuka tapšanā, bet vēlāk malā pagājuši), izveidots Tallis (Tully's). No kurienes nosaukums? Paskatieties dažas rinkopas iepriekš - tas ir Toma "vidējais" uzvārds. Esot viegli izrunājams, drusku tā kā eksotiski-neamerikānisks - esot labs.

Ja jau runa ir par garšu, tad jāsāk ar grauzdēšanu. Un firma vienojās ar Rainier kafijas fabriku par speciāli viņiem izstrādātu grauzdēšanu - lai kafija ir maigāka un ar bagātīgāku pēcgaršu nekā parasti. Patlaban Tallija kafija paciņās (gan malta, gan nemalta) esot vislabāk pirktā šīspuses lielveikalos un arī grauzdēšanas rūpnīcu viņi ir nopirkuši un tagad tur grauzdē tikai sev, akcentējot "individuālo pieeju" un grauzdētāju pieredzi (pretstatā valdošajai automatizācijas tendencei).

Kā viņiem iet? Diezgan sūri. Dibinot firmu Toms, kurš diezgan daudz naudas jau bija sapelnījis, paziņoja, ka peļņa nav galvenais, galvenais ir garša un laimīgi klienti. Izskatās, ka tas pamatā arī ir - peļņas vēl tā arī nav bijis, 2006.gads pabeigts ar 6,9 miljonu dolāru zaudējumiem, par 2007. rezultātus īsti neatradu, bet patlaban viņi akcentē "kardinālo saudzīgo restrukturizāciju" - izmaksas tikšot samazinātas, darbinieku skaits arī, bet klienti no tā necietīšot... Laikā no 2001.gada, kad Toms pats uzņēmuma tiešo vadīšanu nodeva "profesionāliem vadītājiem", tādi ir bijuši jau pieci, patlaban tikko ir pieņemts sestais - tas gan būšot īstais.

Bet nav jau tā, ka viss būtu tikai slikti. Viņa kafejnīcas tiešām ir omulīgas un izceļas ar smalkāku sortimentu (tāpēc arī kūciņa bildītē). Tiesa gan, bet ierastajām milzu sviestmaizēm un tamlīdzīgām lietām neiztiek arī viņi, bet tādu bildi man nepatikās likt. Tas, kas man pašai personīgi Amerikā šķiet dīvaini, ir, ka pat samērā "smalkās vietās" kafiju vai ko citu mierīgi var pasniegt no vienreizējiem traukiem. Bildē man arī kaut kā tā kūka kontrastē ar to "pa ielu skrienamo un ātri iesūcamo" glāzi. Jā, tās glāzes ir ērtas uz ielas un autiņā (tāpēc Amerikā tik populāras ir automātiskās ātrumkārbas, ka pie stūres tiek ēsts, dzerts, pa mobilo runāts un kas tik vēl ne vienlaicīgi). Kafejnīcā man glītu krūzīti gribētos. Pie tam - internetā dažās bildēs gan Tallija, gan Stārbuka kafiju normālās krūzītēs arī redzēju...

Laikam jau man pienākas arī godīgi atzīties, ka Tallija kafejnīcā bijuši neesam. Iemesls dīvaini prozaisks. Redzējuši un garām gājuši esam. Pamanīju, ka interjers it kā pievilcīgs, bet - iekšā neviena nebija un mēs arī neiegājām, kaut tajā brīdī bijām nosaluši. Un ar Stārbuku bija otrādi - tā mūžīgā burzma it kā pat vilina iekšā: nevar būt slikti, ja cilvēki apgrozās... Bet, godīgi sakot, man arī maigās kafijas garšo labāk nekā pārgrauzdētās. Tātad - būs vēl jāatrod mirklītis un tomēr jānogaršo.
Patlaban Tallija vārdu nes ap 100 kafejnīcu ASV rietumkrastā, ļoti labi ejot arī uz licenzes pamata Japānā un Korejā atvērtajām (jā, arī Stārbuks savu pirmo "tālo" atvēra Japānā). Esot plānota paplašināšanās Klusā okeāna reģionā. Kopš 2006.gada tiek runāts par akciju tirgošanu biržā, bet Toms to patreiz ir iesaldējis, jo uzskatot, ka kopējie procesi un tieši ēdināšanas jomas akciju cenas patlaban kotējoties zemu, neesot vērts.

Nē, negribas man uz pesimistiskas nots šo stāstu nobeigt. Redzot no Toma plūstošo enerģiju un viņa pārliecinātību par sava ceļa pareizību, jātic, ka viņi tiks galā ar savām finanšu problēmām. Jo būtībā klientiem jau parasti vislabāk patīk tieši tie biznesi, kuri nav veidoti tikai naudas pelnīšanai. Vēl viena līdzīgā atšķirība: ja Stārbuka "saliņas" ir Safeway veikalu ķēdē, tad Tallijs ir Albertsonos. Tas ir gandrīz droši garantēts apgrozījums, jo tie veikali ir tik plaši, ka kafijas pauze pa vidu vai beigās ir godam nopelnīta. Un nesen Tallijs esot noslēdzis līgumu par Boeinga darbinieku dzirdināšanu ar kafiju, arī daudzas mācību un citas iestādes ir viņa klienti. Vienīgais, kas mani dara mazliet uzmanīgu - šajās vietās gan ar to individuālo klientu apkalpošanu varētu būt problēmas...

Un interesants arī fakts, kuru vērīgākie no jums jau piefiksēja: šis kafejnīcu tīkls savā ziņā ir Toma jaunības sapņa realizācija: pārtikas jomā darboties.

otrdiena, 2008. gada 25. marts

Hovards Šulcs - kafijas fans, kuru ienīst Sietlas basketbola fani

Kā jau tas izrietēja no iepriekšējā stāsta - Stārbuks nav iedomājams bez Hovarda, kaut arī ne vienmēr viņiem abiem kopā gājis viegli - tāpēc jau tās vairākkārtējās aiziešanas un atnākšanas. Pie tam, laikam tieši tā: Stārbuku bez Šulca iedomāties ir grūti, bet Šulcs gan arī bez Stārbuka ir daudz visa kā sadarījis. Šaipusē viņš ir gluži vai leģendāra personība, tālab ielūkosimies mēs arī - ko no viņa var mācīties un ko nē.

Sāksim no paša sākuma: Hovards ir dzimis 1952.g.19.jūlijā, audzis ne visai bagātā trīsbērnu ģimenē tādā kā sociālajā mājā Ņujorkā, turpat arī skolā gājis. Savā ģimenē viņš ir pirmais ar augstāko izglītību - 1975.g. ieguvis bakalaura grādu komunikācijā Mičiganas Ziemeļu universitātē. Universitātē iekļuva ar sportista stipendiju (amerikāņu futbols).

1981.gadā, kad Hovards bija viceprezidents Hammarplastā - zviedru stilīgu virtuves piederumu firmas ASV pārstāvniecībā, viņš pamanīja, ka maza Vašingtona štata firmiņa aizvien lielākos apjomos iepērk jocīgus/stilīgus kafijas gatavošanas piederumus. Ziņkārības dzīts viņš esot lidojis uz Sietlu - paskatīties, ko tie dīvainīši dara ar viņu produktiem tādā apjomā. Un šī tikšanās, kā jau bija nojaušams arī no vakardienas stāsta, izrādījusies liktenīga: 1982.gada septembrī Hovards sāk strādāt par mārketinga vadītāju Sietlā - viņa pārziņā veseli 7 veikali! :) Bildītē redzat pašu pirmo Stārbuka kafijas veikaliņu.

Bildītē redzat Stārbuka sākotnējo logo. Par to, kādi pasaules iekarošanas plāni bija padomā Hovardam jau zinām, tāpat kā to, ka īpašnieki bija daudz piezemētāki un tāpēc jau 1985.gadā viņu ceļi tomēr šķīrās un Hovards nodibināja savu kompāniju, kas pāris gadu laikā Sietlā atvēra vairākas specializētas espresso kafejnīcas. Bet tas bija tikai uz 2 gadiem, jo Stārbuka īpašnieki 1987.gadā "trakajam Šulcam" piedāvāja kompāniju atpirkt, viņš to arī izdarīja. Un tad gan viss sākās pa īstam!

Padomāju - būtībā taču tas ir tik nesen! Amerikā ir daudz firmu, kuras lepojas ar gadu desmitiem koptām tradīcijām, daudzas ir jau 100to jubileju nosvinējušas. Stārbukam līdzīgo "jaunuļu", kuri ir ieguvuši pasaules slavu un nav IT kompānijas nebūt nav daudz.

Jocīgi jau skan - pasaulslavenais kafijas bāru tīkls kā viena vīrieša sapņa realizācija. Tiesa: arī praktiskā kodola visā tajā lietā bija daudz. Lūk, fragmenti no kādas Hovarda intervijas: Stārbukam jākļūst par "trešo kafijas dzeršanas vietu pasaulē". Kāpēc "tikai" par trešo? Tāpēc, ka pirmā ir mājas, otrā - darba vietas! Un Stārbukam jāpiedāvā omulīgas laika pavadīšanas iespējas kopā ar kafijas dzeršanas baudu. Kā īru krogā, tikai piedāvājamais dzēriens cits. Un darbiniekiem ir jāpazīst savu klienti, viņu bērni un intereses, un jau no galvas jāzina, ko katrs gribēs... Un vairumam pasūtījumu ir jābūt nevis "no ēdienkartes", bet pēc klientu vēlmēm tieši katram no viņiem pagatavotam dzērienam. Un kafijvietu interjers un eksterjers pieskaņojams attiecīgā rajona vai vietas specifikai - lai organiski tajā iederētos. Un mēs nebūsim nekāda Coca-Cola, ko var lielveikalā nopirkt...

Tīri vai galva noreiba - tik daudz skaistu solījumu. Un man tāda interesanta sajūta: pirms pati šo info atradu, esmu pabijusi vairākās pilnīgi identiskās Stārbuka tirgotavās - ne miņas no Hovarda sasapņotā... Un pilni lielveikali ar Stārbuka produkciju. Nē, tā nav slikta un ir samērā dārga, bet te mēs skaidri redzam, kā idejas transformējas.

Laika posmā no 1987. līdz 1992.gadam tiek atvērti 150 jauni Stārbuki. Statistiķi ir sarēķinājuši, ka laikposmā starp 1990. un 2000.gadu Stārbuks katru darba dienu atvēris pa vienam jaunam kafijas bāram. Kad ap 2000.gadu izaugsme ASV dabiski piebremzējās (cik tad var!), "ārpasaules" iekarošana notika tempā 7 jauni bāri katru darbdienu! Nu jā, pie tāda tempa noturēt unikalitāti ir pagrūti. 2007.g. pasaulē bija 8505 Stārbukam pašam piederoši kafijas bāri (no tiem 1712 ārpus ASV, trešdaļa no tiem Kanādā) un 6505 kopuzņēmumi ar citiem vai licenzēti uzņēmumi, kas izmanto Stārbuka vārdu.

Tagad Stārbuki ir gan lielākās un mazākās "mājiņās", gan arī kā "saliņas" lielveikalos un lidostās. Ir saskaitīts arī, ka nedēļā tiekot apkalpoti ap 10 miljoniem klientu nedēļā, un vidējais kafijas dzērājs Stārbukā iegriežas aptuveni 18 reizes mēnesī. Mēs arī atrodamies Stārbuku ielenkumā: nevajag nemaz būt pilsētas centrā, pat tādā nomalē kā pie mums viena Stārbukmājiņa ir ieslīpi pāri ielai (ironiski, bet tai allaž paskrienam garām), otra - kā saliņa mūsu iecienītajā Safeway veikalā. Vienu no tādām saliņām redzat arī bildē - tālumā lielveikala preču krāvumi.

Bet kā tad viņš pats? Kādā intervijā Šulcs atzinies, ka dienā izdzerot ap 5 krūzēm kafijas. Protams, tikai Stārbuka, bet toties dažādu veidu: reizēm latē, reizēm espresso un ko vēl ne - ir jau no kā izvēlēties. Hovards daudz ceļo un pēta arī konkurentu kafijas veikalus, bet saka, ka nekad nepērkot no viņiem kafiju: lai neiespaidotos no viņu garšām un būtu brīvs savu ideju realizācijā, nemokoties ar domu, ka "nošpikots". Interesanta pieeja.

Par savu pārliecību un piedzīvojumiem Hovards ir uzrakstījis grāmatu (kā līdzautors, protams), kuras nosaukums latviski varētu skanēt apmēram tā: "Un dari to no sirds" (Pour Your Heart into It). Protams, to var nopirkt Amazonā vai citur, bet tajā varat ieskatīties arī klikšķinot šo saiti. Viss teksts gan tur nav pieejams, bet pietiekami, lai krietni palasītos.

Bet nu jau Stārbuka lietas ir tik populāras, ka par to gan biznesa skolās māca un "keisus" raksta, gan pat atsevišķa grāmata ir iznākusi - tās vāku redzat bildītē. Bet nu jau pietiks par Stārbuku, atgriežamies pie Hovarda Šulca. 2006.gadā žurnāla Forbes ikgadējā topā Šulcs minēts kā ASV 354.bagātākais cilvēks, kuram pieder vairāk kā 1,1 miljards dolāru.

Jā, ar Stārbuku vien viņš tādu naudu nav nopelnījis. Izrādās, arī spītībai ir liela ietekme. Kad 1985.gadā Hovards sastrīdējās ar Stārbuka īpašniekiem un lepni aizgāja realizēt savu ideju, naudu espresso bāru atvēršanai vajadzēja, un - krietni lielāku, nekā viņam pašam bija. Ko darīt? Jāpiesaista kapitāls. Un izrādās, ka viņa attiecības ar dažādiem finansētājiem (brīvās naudas pārvaldītājiem) izveidojušās tik labas, ka pamazām arī viņš pats ne vien ieguvis vajadzīgos naudas līdzekļus, bet pats kļuvis par venture capitalist (neprotu, iztulkot, mēģināšu izstāstīt) - cilvēks vai organizācija, kurš ir ar mieru (ar procentiem un visādiem noteikumiem, protams) ieguldīt naudu biznesos, kuri grib attīstīties, kam idejas ir, bet trūkst naudas un ieķīlāt bankām arī vēl lāga nav ko.

1998.gada janvārī Šulcs kopā ar savu iepriekšējo projektu finansētāju Danu Leviatānu izveidoja savu venture capital firmu Maveron. Firmas nosaukums radies saliekot kopā maverick (cilvēks ar atšķirīgiem uzskatiem) un vision. Stilīgi, neko teikt. Nu jau firma ir krietni iestrādājusies, un viņu finansēto uzņēmumu saraksts ir garš - ja ir interese, no šejienes varat ieklikšķināties Maverona mājas lapā.

No viņu "bērniem" vislielāko sabiedrības interesi patlaban piesaista Pinkberry - strauji augoša Kalifornijā bāzēta saldēto desertu firma, kurai, pēc info par Šulca piesaistīšanos, tiek prognozēts "otrā Stārbuka" ceļš. Redzēsim kā būs, jo šis ieguldījums tika izdarīts vēl pirms Šulca atgriešanās Stārbuka vadītāja amatā. Vai pietiks laika priekš abiem? To redzēsim.

Tā jau ir ar Šulcam līdzīgām personībām, viņi paspēj tik daudz visa kā sastrādāt, ka īsi uzrakstīt nemaz nevar. Bet pietiks par darbiem. Tagad par "sāpīgo nedarbu", kurš minēts arī šodienas virsrakstā. Jā, Šulcs ir nu jau bijušais NBA basketbola komandas Seattle Supersonics īpašnieks. Pats agrāk ir daudz un skaisti runājis par to, cik jauki, skaisti un svarīgi ir, ka Sietlā ir bāzēta šī lieliskā un tradīcijām bagātā komanda, kamēr 2006.gadā viņš to pārdeva kādam Oklahomas štata biznesmenim par 350 miljoniem dolāru, un nu Sonika pārcelšanās uz Oklahomu jau ir visai tuvu. Sietlas basketbolmīļu sabiedrība dusmojas ne pa jokam: notiek te gan mītiņi, gan piketi, masu mēdiji pilni ar protesta un "aizsardzības" ziņojumiem, bet izdarīt laikam vairs neko nevar - bizness ir bizness, pārdots ir pārdots...

Par to, ka sabiedrība te ir satrakojusies ne pa jokam, liecina arī fakts, ka Microsoft paziņoja, ka ir ar mieru finansēt pusi no Sonikiem nepieciešamās sporta zāles, ja vien viņi paliek Sietlā un pašvaldība finansē otru pusi. Pašvaldība tagad te ir gandrīz tādā pašā fanu nežēlastībā kā Šulcs, jo viņi paziņoja, ka, lūk, steigā tādus lēmumus pieņemt nevarot un neielika sēdes dienas kārtībā Microsoft priekšlikuma apspriešanu.

Bet bēdājas te daudzi, mēs ar Voldemāru arī. Uz vienu Soniku spēli bijām, daudz NBA spēļu visi trīs skatāmies arī TV - tas ir iespaidīgi, bet klāt būšana vispār ir kas sevišķs. Ne velti labākās biļetes uz vienu spēli maksā tuvu 2000 dolāriem! Un šoreiz darboties Šulca stilā: iespītēties un jaunu komandu izveidot nav iespējams, jo NBA spēlējošo komandu skaits ir konstants un cīkstēties var tikai tās pārpērkot no vienas pilsētas uz otru. Bieži tas nenotiek, un pēdējā laikā vienīgais, diemžēl ir "mūsu mīļā Šulca gadījums".

Mazītiņa Siettlas SuperSonics vēsturīte: izveidoti 1967.g, NBA čempioni 1979.gadā. Pirmais īpašnieks: no dibināšanas līdz 1983.g. - Sems Šūlmans, tad no 1983. līdz 2001.gadam Barijs Akerlijs. 2001.g. komandu ar skaistiem solījumiem (nu, apmēram, kā Stārbuka sākumos) nopērk Sietlas basketbola klubs, ko vada Hovards. Un tad nāca melnais 2006. - Hovards paskaidro, ka esot cietis lielus finansiālos zaudējumus un pašvaldība neesot bijusi pietiekami pretimnākoša, tālab viņš tā izdarījis... Viņam piederošā WNBA (sieviešu NBA) komanda Seattle Storm vēl nav pārdota, bet - kas zina...

Interesanti, ka 2007.gada martā Šulcs saņēmis Notredamas universitātes balvu par ieguldījumu biznesa ētikā un arī lasījis vieslekciju par to.

pirmdiena, 2008. gada 24. marts

Trakie cilvēki un kafija - 1 - Starbucks stāsts



Kad mēs vēl tikai posāmies uz Ameriku, saņēmām arī visnotaļ nopietnu ieteikumu - kafiju ņemt līdzi no Latvijas, jo amerikāņi, lūk, no tās neko nesaprotot un dzerot briesmīgu šķidrumu, ko paši par kafiju saucot. Daļēja taisnība šim brīdinājumam bija, jo tas, ko mēs saņēmām Hiltona restorānā pilnībā atbilda šai definīcijai. Tātad - ir arī amerikāņi un ēdināšanas vietas, kurās neko no kafijas nesaprot. Bet man šķiet, ka tas tagad jau ir drīzāk izņēmums, nekā norma, vismaz Vašingtona štatā. Par to, kāpēc tā, esmu iecerējusi veselu seriālu (piedodiet, slinkie lasītāji) un šī būs pirmā sērija.

Apmēram šāda skata kafijas dzertuvītes mūspusē un vēl krietni tālāk (par to vēlāk) ir sastopamas visai bieži un kafija te ir pieklājīgas kvalitātes. Runā pat, ka Latvijas
Double Caffe un Cafe Nation idejas esot nākušas pēc tam, kad to dibinātāji Stārbukus apskatījuši. Bet sākšu no sākuma.

1971.gadā trīs partneri: skolotāji Džerijs Baldvins (angļu valoda) un Zevs Sīgels (vēsture) un rakstnieks Gordons Bovkers pretī leģentārajam Sietlas tirgum (
Pike Place Market) atvēra veikaliņu, kurā tirgoja augstas kvalitātes kafijas pupiņas (pašu "darbnīcā" grauzdētas) un kafijas vārīšanas aprīkojumu. Ideju smēlušies un mācījušies viņi bija pie šaipusē leģendārā "kafijas vīra" dāņa Alfreda Pīta, kurš "mācīja Amerikai labu kafiju dzert" un bija savu līdzīgu firmu izveidojis. Ar nosaukuma izvēli gājis grūti, bet beigu beigās izvēlētais paņemts no grāmatas "Mobijs Diks".

1982.gadā viņiem pievienojās uzņēmējs Hovards Šulcs (par viņu pašu būs nākamais stāsts - ļoti kolorīta personība). Pēc tam, kad viņš atgriezās no "kafijas ceļojuma" uz Milānu, Šulcs stingri uzstāja, ka jāsāk tirgot arī "šķidrā kafija" - jāveido veikaliņš, kurā kafiju var arī baudīt. Bet kompanjoni bija pret, jo uzskatīja, ka labu kafiju var pagatavot tikai mājās. Un viņu ceļi šķīrās.

Šulcs palika pie savas pārliecības un 1985.gadā nodibināja uzņēmumu
Il Giornale, kurš tika veidots kā veikals-kafejnīca (skan drausmīgi, bet citu nevaru izdomāt. Amerikāņi paši saka: coffee bar, bet tas arī latviski diez ko labi neskan): vieta, kur var gan iedzert labu kafiju, gan nopikt maltu vai pupiņas un nest uz māju.

1984.gadā Alfreds Pīts, kurš jau bija stipri gados, piedāvāja Stārbuka dibinātājiem nopirkt viņa kafijas kompāniju. Tas arī tika izdarīts. Bet laikam jau pupiņu tirgošana nevedās tik labi kā gribētos un 1987.gadā īpašnieki
Stārbuka kafijas pupiņu veikalu ķēdi pārdeva. Uzminiet - kam? Protams, Šulca firmai Il Giornale. Šulcs visu firmu nosauca "atpakaļ" - Stārbuka vārdā un sāka galvu reibinošu paplašināšanās skrējienu: vēl tajā pašā gadā tika atvērti kafijas bāri Čikāgā un Ilinoisā kā arī tikai pāris stundu braucienā attālumā no Sietlas esošajā Kanādas pilsētā Vankūverā. Šobrīd tieši Kanāda ir otrā valsts aiz ASV Stārbuku skaita ziņā.

1992.gadā, kad sākās Stārbuka akciju tirgošana biržā, viņiem jau bija 165 kafijas bāri. Pirmā tirdzniecības vieta ārpus Ziemeļamerikas bija 1996.gadā Tokijā (bildītē redzamā gan ir "Aizliegtajā pilsētā" Ķīnā). Ielaušanās Lielbritānijas tirgū arī notika ar joni: 1998.gadā nopērkot firmu
Seattle Coffee Company, kam jau bija 60 tirdzniecības vietas Lielbritānijā, kafijas bāru izkārtnes nekavējoties tika nomainītas uz Stārbuku. Interesanti, ka 2005.gadā Londonā jau bija vairāk Stārbuku nekā Manhetenā.

Bildē redzamais skaistulis ir Stārbuka galvenais ofiss Sietlā. Pievērsiet uzmanību - pašā augšā ir firmas logo! Es nekādi nevaru saprast, kāpēc tieši Sietlā ir koncentrējusies vai visa "ASV kafijas mīlestība", bet tā nu sanāk. Bez
Stārbuka, Sietlā vēl vairāku spēcīgu kafijas firmu mītnes ir bāzētas. Piemēram, Seattle's Best Coffee un Tully’s Coffee - arī šīs abas ir spēcīgas un vismaz Amerikā krietni izpletušās. Interesanti, ka šo firmu mājas lapās ir rakstīts, ka arī to dibinātāji ir "tuvu stāvējuši" vai bijuši vieni no Stārbuka dibinātājiem... (Bet pagaidiet vien trešo stāstu).

1999.gadā ekspansija turpinās Sanfrancisko virzienā: tiek nopirkta un par
Stārbukiem pārveidota restorānu ķēde Circadia. 2003.gadā "padodas" arī līdz tam neatkarīgā Seattle's Best Coffee un arī Torrefazione Italia... Stārbuku skaits visā pasaulē nu jau pārsniedz 6400.

Kurš nu īsti zina, kas notika un kas ne, bet viens ir fakts: 2000.gadā Šulcs vadības grožus atdod Džimam Donaldam. Saka jau, ka visbīstamākā uzņēmumam ir strauja augšana. Viens no abu kungu domstarpību iemesliem varētu būt bijis faktā, ka Šulcs uzskatīja, ka nu jau "ir par traku" - ka Stārbuks zaudē "mazās mīļās" kafejnīciņas šarmu un pārvēršas par bezsejas monstru. Un pagāja malā. Bet paplašināšanās skrējiens turpinājās.

Protams, netrūkst arī šiverīgu ļautiņu, kuri ir gatavi pelnīt naudu, izmantojot otra labo slavu - te jūs redzat krietnu atdarinātāju vai "nejauši stipri līdzīgo" pulciņu. Ar dažiem
Stārbuks ir arī tiesājies (ar dažādiem iznākumiem). Tas jau laikam nozares līderim ir diezgan neizbēgami. Tāpat kā fakts, ka ar kaut ko neapmierinātie dibinātāji vai darbinieki kļūst par konkurentiem - dibina savas, līdzīgas firmas.

Lai nu ko, bet skaisti un ērti pasniegt savu produktu šeit prot. Bildē redzams viens no Stārbuka dāvanu groziem. Tādi te ir dažādi un tiek tematiski mainīti, piemēram krūzītes uz Ziemassvētkiem ir vienas, uz Valentīndienu citas, bet visas glītas. Gan kafiju, gan ar to saistītās lietas var nopirkt gan pašos Stārbukos, gan arī ļoti daudzos pārtikas lielveikalos - katrs pircējs ir svarīgs, precei jābūt pieejamai. Man pašai visjocīgāk šķiet, ka stikla pudelītēs tiek tirgoti dažādi jau gatavas kafijas veidi (latē un vēl visādi līdzīgie). Vai tiešām jādzer "konservēta kafija"? Bet, ja ir piedāvājums, tad jau droši vien ir arī pircēji.

Vēl viens jaunums -
Stārbuks ir noslēdzis sadarbības līgumu ar Apple un viņu veikalos ir gan bezmaksas Wi-Fi internets, gan iespēja par speciālām cenām iTunes piedāvāto iegādāties. Pagaidām tas darbojas un aug tādā kā eksperimentālā kārtā - mūspusē vien, bet ja iešot labi, tad tikšot izplatīts arī tālāk.

Ja esmu pareizi sapratusi, tad tieši
stārbukieši bijuši tie, kuri pirmie sākuši taisīt "mājiņas uz vistas kājiņas" - mazītiņas kafijas tirgošanas vietas, pie kurām var ērti piebraukt un savu kafijas devu saņemt no autiņa neizkāpjot. Pievērsiet uzmanību attēla kreisajai pusei: viens nupat ir pie kafijas ticis, otrs vēl gaida Drive Thru vietiņā, cik gara ir rinda, gan šoreiz neredzam. Tagad ar līdzīgām (visādu firmu) ir pilnas visas ceļmalas mūspusē un no rītiem pie tām autiņu rindas veidojas.


Ko tad tur tirgo? Ar to, ko mēs saucam par kafiju, Amerikā laikam ir stipri par maz. Te, kaut ne visai kvalitatīvā bildē, redzama vesela visādu brūvējumu buķete. Mēs Stārbukos esam iegājuši vairākas reizes, bet tikai kafiju vai tās "tuvus" atvasinājumus pagaršojām - tā nekas.

Ļoti tipiska lieta ir, ka visam iedomājamajam (un neiedomājamajam arī) krietni tiek piegāzts cukurs vai sīrups. Vai pusei no viņu izstrādājumiem tas jau ir klāt "pēc noklusēšanas". Mēs tad nu speciāli prasām, kas ir nesaldināts.

Tiesa gan - par šo "paplašināšanos sortimentā" viņiem nākas arī ciest: viņi ar saviem kokteiļiem visādajiem un sviestmaizēm, un bulciņām ir tik ļoti novienādojušies ar Makdonaldiem un tiem līdzīgajiem, ka nākas konkurēt (tas būtu licies absolūti neiedomājami firmas dibinātājiem). Bet cenās jau ar Makdonaldu konkurēt ir grūti - Stārbuks pārliecinoši zaudē. Un zaudē arī klientus: vieni saka, ka Makdonaldā un līdzīgās vietās ir lētāk, otri - ka arī kafija vairs nav tik izcila, trešie - ka sviestmaižu un bulku smārds nomāc kafijas aromātu...

2007.gada skaitļi normālam cilvēkam šķiet iespaidīgi: apgrozījums 9411 miljardi dolāru, peļņa pēc nodokļiem 672,64 miljoni, 172 tūkstoši darbinieku... Bet īsti kārtībā viss laikam vairs nav gan - konkurentiem (makdonaldveidīgajiem) esot izdevies Stārbuku pastumt malā. Protams, tā to atstāt nevar, tālab šī gada janvārī tika "apmests kārtējais kūlenis" - Šulcs atgriežas kā kompānijas vadītājs un sola to atgriezt "vecajās labajās" Stārbuka sliedēs - labas kafijas smarža pāri visam, sortiments samazināts līdz kaut cik "kafijiskiem" apmēriem... 31.janvārī Šulcs paziņoja, ka Stārbuks pārtrauks tirgot biezās brokastu sviestmaizes (iepriekš bija plaši izziņots, ka 2008.gada laikā tās visā plašajā sortimentā būs pieejamas visos Stārbukos...). Nu, redzēsim, kā viņam ies.

Šodienai pietiks, bet ceru, ka esmu jūs mazliet ieinteresējusi par kafijas lietām un tālab - rīt būs stāsts par Šulcu pašu (jā, protams, arī
Stārbuka kontekstā, bet ne tikai), bet pēc tam par Tomu O'Kīfiju (ko viņš - par to tad trešajā stāstā), bet saistība ar kafiju nezudīs. Sagatavojiet savas labās kafijas krūzes jūs arī.