Brītiņš ģeogrāfijai

(Atvainojos, ka karte tik nelabi ielikās, bet nemācēju bez tiem tukšumiem - Paints neklausīja)

Tā nu ir sanācis, rakstu gan par vāverēm, gan visu ko citu, bet pareizi jau man Liena uzjautāja - vai tad es neesot Sietlā? Gan jā, gan nē. Mēģināšu gan zīmēt, gan rakstīt, lai var labāk saprast.

Sietla (kartē pie dzeltenās bultas) ir Vašingtona štata galvenā pilsēta (un nav gandrīz nekāda sakara ar pilsētu Vašingtonu - nu jā, viena cilvēka vārdā nosaukta gan pilsēta vienā ASV pusē, gan štats pretējā - lai mums jautrāk), tur notika arī olimpiskās spēles un štats atrodas ASV ziemeļrietumos - klimats apmēram tāds pats kā Latvijā.

Sietlu pieminu tāpēc, ka tad cilvēki var aptuveni saprast, par ko ir runa, kur mēs esam. Latvijas kategorijās es teiktu, ja Sietla ir kā Rīga, tad Takoma (oranžā bulta) ir kā Cēsis. Sietlā bijusi vēl neesmu, Takomā arī visai nosacīti - pa autostrādi cauri vairākas reizes un tad tas jaukais restorāniņš bija mums tuvākajā Takomas malā. Pa autostrādi starp pilsētu robežām ir varbūt kāda pusstunda ko braukt. Kilometros nezinu. Sāku saprast amerikāņus, kas ceļu rēķina stundās un minūtēs. Datorā ir pat tipisko sastrēgumu kartes, kas palīdz maršrutus plānot.

Saka, ka Sietla esot tāda kā skaistāka un "galvaspilsētīgāka", bet Takoma savukārt industriālāka. Zaļā bulta rāda, ka lidosta atrodas starp abām pilsētām, tāpēc oficiāli to arī saīsina kā Sea/Tac. Ap abām pilsētām ir koncentrētas Boeing lidmašīnu rūpnīcas, arī armijas bāzes un es varu teikt tā: cik daudz te parkā ir vāveru, tik daudz gaisā ir lidmašīnu - gan militāro, gan civilo, jo lidlauks tuvu. Pirmajā naktī man likās, ka aizmigt nevarēs, nu jau tās vairs nedzirdu vispār, tikai acis paceļot uz augšu praktiski jebkurā laikā kāda lidmašīna ir redzama.

Zilā bulta rāda Ņūkāsli - vietu kur dzīvo Alfs un Lija. Tur pagāja mana pirmā nakts Amerikā un izskatās, ka arī pēc Andra un Voldemāra ielidošanas nakšņosim tur. No turienes vedīsim arī abu Keiru mums atvēlētās sadzīves lietas ar Alfa lielo veco busu. Bet toties par autostrādi!

Administratīvi skaitās, ka dzīvosim Takomā, bet vispār to vietu sauc par Parklandi (ja turpinu "Latvijas versijā", tad tas būtu kā Priekuļi pie Cēsīm) - sarkanā bulta. Voldemārs skolā ies citā pilsētiņā - Pjallapā - violetā bulta - 20 minūšu brauciens. Kāpēc? Tur ir ĻOTI laba skola, kamēr vietējā ir normāla. Bet par skolu vairāk citreiz un varbūt Voldemārs pats lai raksta.

Pēc dažām stundām došos uz lidostu - pakaļ Andrim un Voldemāram, tad visi iekārtošanās darbi - redzēs, kad tiksim pie emuāra rakstīšanas.

Visādi sīkdarbi (piemēram, ar čeku) un komentāri

Ar to arī sākšu - par neskaidrību ar lietussarga cenu no iepriekšējā stāsta. Aizgāju, parādīju un pajautāju. Jā, izrādās, ka šeit arī var tāpat kā Maximā gadīties - uz preces viena cena, datorsistēmā cita. Tikai reakcija bija atšķirīga. Pirmkārt, atvainošanās (vairākas reizes), otrkārt - naudas atskaitīšana atpakaļ manā kontā (nezināju, ka tā var, pasekošu savam konta izrakstam), treškārt - solījums, ka pasekos, lai kļūda sistēmā tiek izlabota.

Vēl - tomēr saņēmos, paskatījos kartē un aizbraucu uz Value Village veikalu - cerībā uz tām smukajām (lietotajām) krūzītēm. Nekā, par vēlu - laikam tās pirmdienas cenas tik labas bijušas, ka pilnīgi nekas ievērības cienīgs nebija palicis, tik vien kā uzrakstīt paspēju.

Saņēmu autiņa stāvvietas uzlīmi - tagad to droši varu likt visās PLU stāvvietās, kur rakstīts virsū, ka darbiniekiem domātas - es šajā kategorijā esmu tikusi. Bet pati jau smaidu - lepna koša uzlīme - "es esmu PLU darbinieks" uz tādas grabažiņas kā manējā. Nē, "garbaž-iņa" nebūs pareizi, viņa tak ir dikti liela... (es te izmēru domāju).

Mācījos benzīnu ieliet. Neuzdrošinieties smieties, arī tas nav vienkārši "te un tagad". Pirmā problēma bija - kā var bāku vaļā dabūt. Izrāpojos visādīgi un visur, kamēr atklājās, ka bākas attaisāmā nospiežamā poga ir dabūjama, kad atver cimdu nodalījumu. Tik vienkārši, bet - kam kaut kas tāds var ienākt prātā, ja amerikāņu autiņš nav bijis? No turienes pat var arī bagažnieku atvērt. Ērti, ja zina.

Pēc tam kaut ko mēs trijatā nesapratāmies - automātu, mana kredītkarte un es. Vai nu secības nebija īstās vai kas. Bet galā tiku - iegāju iekšā, sarunāju, ka vispirms ieliešu (un atstāju karti) un tad iešu samaksāt. Tas OK. Nu jau gandrīz labi, vai ne? Atliek tikai degvielu ieliet. Nu ko, ieliku pistoli un... Nekas! Izņemos visādīgi, kā par spīti tuvumā ārpusē neviena nav, iekšā skriet jau atkal negribas. Viens puisis tomēr nāk ārā, metos tam klāt. Viņš apmulst par manu problēmu, bet palīgā nāk. Atkal jau izrādās vienkārši - kad izņem degvielas pistoli no turētāja un ieliek bākā, turētāja apakšdaļa jāpaceļ uz augšu un viss notiek. Nu ja, tagad zināšu. Bet - kas būs citas firmas benzīntankā? Par to citreiz. Bāka gan kadiljakam krietna - ietilpst 16 galoni (tātad aptuveni 60 litri - kādu laiku varēšu braukt bez bēdu. Patēriņu rēķinājusi neesmu - to saviem vīriešiem atstāšu, bet mazs tas skaitlis nez vai būs.

Tā kā veiksmīgā caurlaides saņemšana mani bija iepriecinājusi un no mājām skanētā veidā biju saņēmusi uzlabotos potēšanas papīrus, saņēmos un devos uz medpunktu. Bet tur cīņa bija sīva un beidzās ar neizšķirtu. Vispirms man mēģināja iestāstīt, ka velti es tos papīrus nesu, jau pagājšnedēļ viņi mani esot nopotējuši (varbūt vajadzēja arī piekrist un laisties projām?). Kad nu es pretojos, tad papīrus paņēma un no iepriekš obligātās cūciņu potes tomēr atbrīvoja (15 dolāru ietaupījums, ja neskaita, ko Andrim izmaksāja to izziņu dabūt). Bet no PPT potes (precīzāk laikam tas saucas tuberkulozes tests) izvairīties neizdevās - to potējot visiem kas vien tuvumā parādās. 20 dolāri no manis. Un arī Andrim tā esot neizbēgama. Redzēs kā Voldemāram skolā ies - varbūt sapotēs visu vienos caurumos.

Biju aizbraukusi arī līdz mūsu potenciālajam dzīvoklim un beidzot tiku to apskatīt. Patlaban tas jau ir atbrīvots, bet vēl nav iztīrīts, nav atsvaidzinātas (nokrāsotas) sienas un nav nomainīts paklājs. Labā ziņa Voldemāram - mums būs trauku mazgājamā mašīna! Kāds īrnieks ir pats ielicis un atstājis. Ceru, ka strādās arī, būs jāmācās lietot. Dzīvoklītis izskatās tīri jauks - kā pa durvīm iekšā, tā dzīvojamajā istabā, turpat tālāk virtuves niša, eja uz 2 guļamistabām, tualete kopā ar vannas istabu. Laba lieta - abās istabās un gaitenītī starp dzīvojamo istabu un guļamistabām ir lieli iebūvētie skapji. Tos mums tad nevajag. Bet viss pārējais gan tukšs.

Es kā slinka paklāju tīrītāja jau sāku domāt - varbūt būs vēl kāds paklājs pie pašām durvīm jāliek, kā tas ir - no āra uzreiz iekšā 1.stāvā un uz paklāja? Es labi zinu, cik smilšu mēs Kadagā līdz 3.stāvam uznesam... Dzīvojamā istaba gaiša izskatās, ar diezgan lielu logu (gar kuru gan visi garām staigās, jo mums ir stūra dzīvoklis un te visi nāks no stāvvietas). Stāvvieta ir liela, autiņu skaits netiek ierobežots, konkrētu vietu nav - kurš agrāk atbrauc, agrāk noliek, svītras ir savilktas. Abās guļamistabās logi mazāki, bet ar samērā jauku skatu - uz gravas augšējo malu. Ja kāds atceras, reiz rakstīju, ka PLU ir izvietota uz gravas malas, tagad esmu atradusi tās gravas pretējo malu - pie mūsu guļamistabām. Bet tās platums gan tad ir vairākas jūdzes! Augstums - apmēram trīsreiz mazāks kā Siguldā. Internetā šī īres kompleksa bilžu nav, ja vēlāk safotografēsim, ieliksim - ziņkārīgajiem jāgaida.

Pārvaldniece Dženifera (ļoti jauka jauna melna dāma) izteica cerību, ka piektdienas rītā varēsim ievākties. Es arī tā ceru. Sacīju, ka citādi mēs busim "homeless" - bezpajumtnieki ar mēbeļu kravu. Patreiz mūsu ievākšanās scenārijs izskatās šāds:
- ceturtdienas pievakarē (ap pieciem?) pēc veiksmīgas imigrācijas kontroles un muitas pārvarēšanas es sagaidu Andri un Voldemāru lidostā
- visi 3 aizbraucam kaut kur paēst (man vēl kāda vieta jāatrod)
- dodamies uz Ņūkāsli pie Alfa un Lijas, tur kā nebūt pārnakšņojam
- no rīta Alfa vecajā lielajā busā tiek krauta mums uz šejienes laiku atvēlētā viņu mantība. Kadiljaks uz brīdi paliek tur, mēs (visi 3) ar busu braucam to izkraut mūsu dzīvoklī. Un tad busu Ņūkāslē samainām atpakaļ pret kadiljaku un braucam mājās. Tur jau vakars varētu būt tuvu
- sestdien un svētdien - kas to zina, ko darīsim
- pirmdien - Voldemārs uz skolu (vecāku pavadībā), pēc tam laimīgie vecāki domā ko darīt līdz vakaram, kad būs bērniņš no skolas jāizņem.

Par Voldemāra skolu - patlaban man atkal kārtējā "nieiespējamā misija" - jāmēģina iekārtot Voldemārs skolā, kas viņam nepienākas un pie tam ir 20 minūšu braucienā no mūsu dzīvesvietas. Tā redz ir, tiklīdz kādas problēmas atrisinātas, vajag radīt jaunas, vai ne? Bet par to nākamo stāstu - šis jau pārāk garš iestiepies. Pie tam - tas vēl arī īsti nobeigts tas pasākums nav. Ceru, ka trešdienas pēcpusdienā tikšu skaidrībā un tad visu varēšu uzrakstīt.

Nu jau esmu Amerikā vairāk kā nedēļu, bet neiespējamās misijas, izmisīgas cīņas ar sevi, papīriem un ko tik visu seko viena otrai un gala vēl nav. Pie tāda "sīkuma" kā projektā paredzētā pētniecības darba, lasīšanas, sēdēšanas bibliotēkā ij tuvumā neesmu tikusi. Visu laiku kādas skriešanas un darīšanas. Nu jā, emuārs jau arī kādas stundas vai ik dienu paņem - tas jau tikai lasītājam viegli un ātri - čiks un izlasīts (bet man prieks censties). Mazliet gan esmu ar savām vadāmajām maģistrantēm pastrādājusi - tas tāds mierinājums, ka kaut kas no "darbiem" tomēr notiek arī.

Ik pa brīdim sevi mierinu vien ar domu, ka tas tiek 8 mēnešu uzturēšanās vārdā darīts un vēl daudz visa kā sadarīt paspēsim. Iedomājos arī - diez kā jūtas tie, kam līdzīgas cīņas jāizcīna, ja uzturēšanās laiks īsāks (piemēram, kā Intai bija, kas Fulbraitā bija ar 2 meitām, bet uz 3 vai 4 mēnešiem). Viena lieta ir ekskursijā vai ciemos atbraukt, tad šis viss atkrīt, bet tā tīri racionāli spriežot mans ieteikums ir - kaut ko mūsu "izlēcienam" līdzīgu ir vērts plānot tikai uz pietiekami ilgu laiku.

Interesanti, ja mēs būtu jau no sākuma bijuši trijatā - būtu vieglāk vai trīskāršs izmisums ik pa brīdim? Nezinu. Katrā ziņā lieliski ir tas, ka man ir tik daudz palīdzīgu cilvēku visapkārt - "svešā vietā" vai ar ne tik ieinteresētiem arī noteikti būtu citādi. Es te brīžam sāku domāt pat otrādi - ka par daudz kādam neuzbāžos, saku lai droši saka man "nē", ja kas iet pāri mēram...

Nu jau pietiks gan - jūs varētu sākt mosties, man laiks doties gulēt.

Harijs Poters luterāņu universitātē

Es tagad darīšu kā īsta rakstniece - virsraksts ir intriģējošs, gaidiet - kaut kad izstāstīšu arī par Poteru. Jo sākšu ar tām lietām, kas ir bildēs redzamas.

Šodien divpadsmitos notika PLU un vietējās pašvaldības kopējā lielā darba - PLU grāmatu veikala atvēršana. Pirms 17 mēnešiem tur esot bijusi putekļaina autostāvvieta, tagad - skaista un gaiša divstāvu ēka. Te pieejams praktiski viss studentiem nepieciešamais: no grāmatām un piezīmju kladēm, līdz datorpiederumiem, suvenīriem un apģērbiem ar PLU simboliku (lēti gan tie nav, bet skatos - daudziem mugurā PLU apģērbi - glīti un praktiski). Arī darba laiki lieliski - 7 dienas nedēļā, parasti no 10iem līdz 20iem, svētdienā no 12iem līdz 18iem. Gan atklāšanas runā, gan izdalītajā bukletā akcents tika likts uz to, ar cik ilgtspējīgu domu ēka celta un no cik ekoloģiskiem, videi draudzīgiem vai pat otrreiz pārstrādātiem materiāliem. Ēkā ir arī mazs ēdināšanas stūrītis, bērnu rotaļu stūris, kaut kas līdzīgs nelielai bibliotēkas/lasītavas telpai un labi aprīkota konferenču zāle līdz 120 cilvēkiem. Pie tam - šī ēka tieši universitātes kompleksā nav, tā teikt - trīs soļus ārpusē (nu labi, 2 ielām pāri, praktiski pretī manai patreizējai mītnei) un ir publiski pieejama visiem. Ir arī "parastās" grāmatas, kartes, kalendāri nopērkami.

Šī veikala "samazinātā versija" ir arī universitātes kompleksā uz vietas - University Center ēkā- un tur atvērta no rīta līdz pusnaktij. Vai tiešām abām vietām pircēju pietiks? Paskatīšos pamazām.

Es iegādājos 3 lietas: vienu mapi (citādi vairs nevar tikt galā ar tiem letter size papīriem - neiet viņi mūsu dokumentu kabatiņās), jaunu Takomas mapi (no Alfa paņemtā ne visai atbilda realitātei) un, kā komentēja kolēģi, visnepieciešamāko priekšmetu, lietussargu - nez cik reizes salokāmu, tāpēc maziņu, koši salātzaļu. Ja palasa visu to, kas uz iepakojuma rakstīts, pilnīga laime pārņem - ij bez maz vai mūža garantija, ij speciāls koledžu kādas tur organizācijas akceptēts produkts, ij vētras izturīgs...

Ar to lietus būšanu vispār ir interesanti. Es jums izlielījos par jauko laiku, aizsūtīju arī saulainu sveicienu un, te nu bija - mūsu saulainajam laikam uzreiz gabals laukā - pa nakti ļoti stipri lija. No rīta es jau sāku domāt par to, kā ar cieņu līdz universitātei tikšu, jo nekādu lietusdrēbju man patlaban nav, gaidu, kad mani vīrieši šo to vēl atvedīs. Bet laiks apžēlojās - ap 7iem lietus mitējās un diena bija pat jauka. Taču, kas zina kā būs tālāk.

Šovakar atkal iešu uz veikalu un pie tam ar lietussargu, neatkarīgi no tā, vai ārā līs. Apbruņošos ar platu smaidu un jautāšu par to, ko nesaprotu - uz lietussarga ir skaista cenas uzlīmīte - 9,95 dolāri, bet čekā iedrukājies vēl skaistāks cipars - 11,95, ko pamanīju tikai tagad. Tas pirmais manam naudas makam labāk patīk, tāpēc iešu pajautāt. Redzēs, kas būs. Laikam speciālās atklāšanas cenas.

Bet tagad patīšu to lentu mazliet atpakaļ. Rīts šodien sākās ar svinīgu pasākumu par godu studiju gada sākumam, kur pulcējās gan 1.kursa studenti, gan mācībspēki, gan arī diezgan daudz vecāko kursu studentu. Protams, bija īsas oficiālo personu uzrunas, bet patīkami bija, ka visiem tika izdalītas glītas "programmiņas", kurās bija ne vien pasākumu secība, bet arī garas uzvārdu virknes: studenti un pasniedzēji, kas dažādas balvas un stipendijas izcīnījuši. Viņi tika arī vārdos nosaukti, kājās cēlās un tika ar aplausiem sveikti. Jauka tradīcija.

Bet tagad par Hariju Poteru. Es labi atceros Latvijas katoļu baznīcas histērisko reakciju - fui, pē, slikti, izvākt no grāmatnīcām, neļaut lasīt... (bet paši lasījuši neesam, tāpat zinām, ka slikta...). Tāpēc biju sevišķi pārsteigta, ka svinīgajā pasākumā, kurš sākās un beidzās ar īsu lūgšanu Harijs Poters ne vien pieminēts tika, bet arī mazliet citēta 2.grāmata (par to, ka skola piedāvā iespējas, bet skolnieks ir tas, kurš izvēlas un ir atbildīgs par savu izvēli) un pat fonā bija samontēts jauks klipiņš ar fragmentiem no Potera filmām...

Kā tad tā? Nenocietos un pēc pasākuma apjautājos Dvaitam, kurš ir ļoti nopietns luterānis. Un viņa atbilde bija apmēram šāda: jā, arī Amerikā viedokļi ir dažādi, ir arī noliedzēji. Bet - pēc būtības jau grāmatā viss ir pareizi - ir labie un ir ļaunie, ne vienmēr viņus atšķirt ir viegli, bet Harijs un viņa draugi nešaubīgi ir "labo" pusē. Dvaits arī atzinās, ka, kopā ar mazdēlu (kurš gan dzīvo atsevišķi) esot arī 1.grāmatu izlasījis (es atzinos, ka esmu izlasījusi visas, kas ir latviski un arī filmas redzējusi). Protams, tās burvju lietas it kā..., taču - vairums bērnu taču ar prātu zina, ka tā ir "pasaka", taču lasīt vienalga interesanti. Par to arī vienojāmies. Kāpēc prezidents (rektors) tik daudz ar Poteru ņēmās? Dvaits saka - lai atrastu kopēju valodu ar pirmkursniekiem, lai parādītu, ka zina arī kaut ko ārpus "zinātnes pasaules".

Jo vispār jau prezidenta runas sākums bija ļoti nopietns - par atbildību un iesaistīšanos globālā kontekstā - gan sasilšanas, gan nabadzības, gan citām smagām lietām. Un par to, ka ir jau viegli nodomāt, ko nu es, lai citi dara... Cik es nu tagad zinu par PLU, gan pa kristīgo līniju, gan arī bez tās viņi daudz strādā problemātiskajos rajonos dažādās jomās.

Stāsts par ceļiem, kartēm un (vairākkārtēju!) apmaldīšanos

To, ka ar labiem nodomiem tiek ceļš uz elli bruģēts, mēs visi zinām. Bet ja tam vēl klāt nāk lepnība un naivā doma - nu jau es kaut ko saprotu... - tad iet tā, kā man pirmdien.

Tā kā man pie Alfa un Lijas bija jābūtu ap pusdienlaiku, no rīta čakli pasēdēju birojā pie datora - gan emuāru uzrakstīju, gan ar iepriekš jau pieminēto Google Maps sev kartes visādām braukšanām sagatavoju. Un jutos tik labi - beidzot sāku kaut ko no viņu sistēmas saprast. Sākumā jau neierasti bija, ka viņi ielām un ceļiem lielākoties nevis nosaukumus dod, bet numurus. Tagad gan man tā lieta pēc būtības sāk jau patikt. Nu kā, tu, cilvēks, vari zināt kur ir, piemēram, Lāčplēša iela. Bet 13.iela? Protams, aiz 12-tās! Un ielas arī seko viena otrai pēc kārtas, tālab var just īstās vietas tuvošanos. Ļoti racionāli. Tas pats ar krustojumiem uz lielajām šosejām - jāizmanto 4.nobrauktuve.

Un tātad. Līdz Ņūkāslei man stunda ko braukt, to ceļu jau puslīdz zinu, jo esmu reizes 3 jau tur bijusi. Bet sestdien, kad ar Valdu veikalos bijām, vienā lietoto preču veikalā ieraudzīju TĀDAS lietotās tējas tasītes (ideāla forma, plāniņš balts porcelāns ar zelta maliņu...), ka biju nolēmusi pa ceļam (jo praktiski pa ceļam arī sanāca) tās iebraukt un nopirkt. Fakts kas īpaši sildīja manu ekonomistes sirdi bija - ka tieši 3.septembrī kā Labor day tajā veikalā visām precēm būs puscena. Patīkama sagadīšanās, kaut gan, atzīšos - pat nezinu, cik to krūzīšu bija (kādas 3 šķiet) un cik tās maksāja, jo tikai pēc tam sapratu, ka man tās vajag. Un tātad - kartē izskatās elementāri, bijusi tur jau biju un ir praktiski pa ceļam. Tiktāl viss būtu labi. Bet - karti ar ceļu biju izdrukājusi no savas dzīves vietas, taču braukt sāku no universitātes. Tālu jau nav. Bet man bija slinkums kādu gabaliņu braukt tā kā atpakaļ (kā kartē) un es nolēmu, ka gan jau uz vajadzīgo krustojumu nokļūšu "pa taisno". Rezultāts bija pelnītais - 20 minūšu braukāšana, kamēr laimīgi tiku laukā uz 5.lielceļa, kas veda man vajadzīgajā virzienā. Veikals, protams, netika sameklēts - nebija vairs ne laika, ne garastāvokļa.

Lai nu man piedod Andris ar Voldemāru - ir arī citi iemesli kālab gaidu viņus šeit, taču viens ir arī cerība uz blakussēdētāju-stūrmani, jo braukt, skatīties uz ceļu, mainīt joslas un vēl karti pētīt kopā - tas man patreiz īsti nav pa spēkam.

Vēl jau ir viens jaukumiņš, kas man dikti uz ceļa "palīdz". Atklāju, ka manam kadiljakam kreisais pagrieziens nedeg. Pati sataisīt nevaru, sarunāju vai nu ceturtienas vakarā Ņūkāslē vienu vīriņu kas paskatīsies vai ceru uz Andri. Un tas nozīmē, ka, par joslu maiņu domājot uz kreiso pusi, es izmisīgi skatos spoguļos, lai kādam pāri nenodarītu. Un tad, kad jau tā esi apmaldījies un neko lāga nesaproti, šitais papildu jaukumiņš vēl klāt... Grūta ir dzīve ar vecu autiņu un bez vīriešiem.

Kas glāba? Viņu labās norādes uz ceļiem - braukāju tikmēr (kartē jau sen biju sapinusies un laika jau arī pētīt nav, apstāties nav kur, jo tajā rajonā bija lielās ielas vien kā par spīti), kamēr atradu norādi uz man vajadzīgo 5.lielceļu.

Ņūkāslē nonācu laimīgi un šo to no iedzīves mūsu dzīvoklim jau kastēs saliku un tās tagad rātni tup kadiljaka bagažniekā. Gaida kad tiks laukā. Redzēs, ja iznāks, aizbraukšu šodien paskatīties kā mūsu iecerētajam dzīvoklim klājas - sākuši jau tīrīšanu vai nē.

No Ņūkāsles man bija jādodas uz Pjallapu - Voldemāram par skolu runāt. Protams, karti biju sagatavojusi un pa lielceļiem viss bija OK. Taču - pilsētā samaldījos. Tiesa gan - puslīdz laimīgi - tiku laukā uz ceļa, kurš ved "pie manis" - uz Parklandi. Tā kā īsti droša par apgriešanos krustojumos nebiju, bet izbesījusies jau gan krietni, aizbraucu līdz pat Parklandei un tad sāku no jauna. Papildu iemesli tā darīt bija fakts, ka man bija izdrukāta arī karte ar nogriešanās norādēm arī no Parklandes un laiks man to ļāva. Nu labi. Līdz Pjallapai tieku, nogriežos, nogriežos, nogriežos, kamēr saprotu, ka labi nav - mājiņas kļūst aiz vien mazākas, jaukās numurētās ielas ir ar tādiem numuriem, kādus kartē atrast nevaru, bet mūsu norunātais tikšanās laiks ar Induli tuvojas. Atrodu kaut kādu tā kā armijas bāzīti kā ko - nopietni vīri iekšā ārā staigā. Es karti rokā, adresi otrā un pie šiem. Pētīja, pētīja viņi karti, līdz atzinās, ka man palīdzēt nevar - neko nesaprotu. Ne var atrast kartē, kur paši tagad esam (!), ne zina kur ir man vajadzīgā adrese. Jauki. Nu tad es kā īsta amerikāniete - ar smaidu teicu paldies un gāju laukā. Pasēdēju mašīnā, papētīju vēl karti. Nekā.

Un tad es atcerējos! Man taču ir Induļa telefona numurs un pašai mobilais kaklā karājas. Zvanīju Indulim, teicu, kur atrodos (uz ēkas rakstīto nosaukumu) un jautāju, vai viņš nevar atbraukt mani glābt. Labu laiku viņš domāja, kamēr izdomāja, kur es varētu būt un teica, ka 10 min. laikā būs klāt (redzat, cik "tuvu" mērķim es biju). Tā arī bija. Atbrauca, un, viņam "astē sēdēdama" es galā nonācu.

Kā gāja pie Induļa ģimenes - par to būs atsevišķi. Šorīt pētīju kartē, kāpēc tik traki samaldījos un tagad saprotu - tur vienā vietā platā divvirzienu iela slīpi sadalās par 2 - ar 1 joslu katrā virzienā. Bet es to par nogriešanās vietu uztvēru un tālāk jau... Vēl arī lielisku orientieri - nepieciešamību šķērsot dzelzceļa sliedes - nebiju pamanījusi (un mana gudrā karte arī par to klusēja). Tad būtu bijis vienkārši - brauc, kamēr pāri sliedēm un tad pa kreisi...

Bet pēc tam jau visi gudri. Redzēs kā būs, kad man šajās dienās atkal uz Pjallapu būs jādodas. Taču patlaban pietiks - skriešu uz PLU grāmatveikala atvēršanu un tad vēl visur kur. Ceru, ka vakarā piesēdīšos - rakstīt ir par ko.

Laiskā svētdiena

Jau kādas dienas iepriekš, Valda mani uzaicināja svētdien kopā doties 12-os uz "brunču lobsteršopā". Protams, man nebija ne jausmas, kas tas ir, bet - ja gribi uzzināt, jāiet. Vēl viņa piekodināja, lai brokastis neēdu, citādi... Un vēl - lai uzvelku mugurā kaut ko svētdienīgāku nekā džīnas (Ai, cik reizes svētdien Valda laboja man izsprukošos "džinsus"! Un es katru reizi solījos laboties un turpmāk sacīt pareizi).

Tā kā no rītiem ceļos agri, bez brokastīm tomēr neiztiku. Bet tas nu tā, Valdai neteicu. Sarunājām, ka brauksim ar viņas un Gundara auto - nelielu hondiņu (protams, es pie stūres). Rīts man sākās ar iepriekšējā emuāra uzrakstīšanu, tad atpakaļ uz dzīvoklīti uzposties un tad sekoja pārgājiens - svārkos, žaketē un kurpēs 20 minūšu gājiens līdz Valdai.

Devāmies ceļā. Valda sacīja, ka jābrauc cauri Takomai un pa ceļu vienkārši norādīja man, kur jānogriežas. Drusku pamaldījāmies arī, bet galā nonācām laimīgi, 3 minūtes pēc 12iem. Tagad, kad piesēdos pie datora, atradu un izdrukāju arī karti (nu lielisks rīks ir Google maps - ieliec tik abu galapunktu adreses, ceļš tiek gan kartē iezīmēts, gan vārdiski stabiņā visas nogriešanās vietas sarakstītas), redzu, ka esam braukušas 15 jūdzes uz katru pusi.

Kā bildītēs redzat, tas ir jauks restorāns pašā ūdens malā (es vēl īsti neesmu sapratusi, bet visdrīzāk par fjordu būtu saucams - liels sālsūdens klajums, kas ienāk dziļi sauszemē). Vairāku kilometru garumā gar šo ūdensmalu ir lieliska promenāde ar dažāda līmeņa ēstuvēm. Lobstershop esot Valdas un Gundara iemīļota vieta, kur ierašanās jāpiesaka (šo vēl Gundars priekš mums ar Valdu esot pieteicis kādu nedēļu iepriekš).

Ideja vienkārša, bet laba (un nedēļas laikā es ar tādu jau otro reizi sastopos): samaksā noteiktu summu un mielojies cik nu vari un gribi. Ja vietiņā uz kuru mani iepriekš aizveda Dvaits un Lī vakariņas bija par 10 dolāriem, tad šeit "brunčs" (vēlās brokastis) maksāja 20 dolārus cilvēkam. Iekļauti visi ēdieni, parasta melna kafija, sulas ūdens. Par alkoholu, speciālajiem kafijas variantiem vai desertiem jāmaksā atsevišķi. Valda sacīja, ka šī ir samērā smalka un diezgan dārga vieta. Bet - salīdzinot ar Latvijas cenām, nemaz dikti dārgi nelikās.

Tā kā laiks atkal bija lielisks - silts, neviena mākonīša, mazs maigs vējiņš, mums ar Valdu brokastošana ievilkās 2,5 stundu garumā. Un ēdām arī abas kārtīgi. Man jau joprojām ēst ārpus mājām ir interesanti un gidu vajag - par apmēram pusi no piedāvātā man pašai nebija ne jausmas. Dominē jūras veltes, dažādi pagatavotas. Viss ēdiens bija lielisks un ļoti jauka apkalpošana. Ko tad te apkalpot? Nu jā, pēc ēdieniem gājām pašas kādas trīs reizes, bet apkalpotājs mums regulāri papildināja dzērienus (man ūdeni ar ledu un vēlāk kafiju ar putukrējumu, Valdai - sulas) un apjautājās vai viss kārtībā, vai vēl kā netrūkst, mazlietiņ par laiku aprunājāmies... Un bija tik patīkami, kad mēs jau bijām krietni sagurušas no ēšanas, dzirdēt - laiks ir tik jauks, pasēdiet vēl un baudiet jauko pēcpusdienu, kaut mēs jau bijām pateikušas, ka vairāk neko negribēsim. Lieliski. Smaidu vēl šorīt.

Pēc tam Valda atkal vairākas potenciāli noderīgas veikalu vietas parādīja. Pasaigājām, bet pirkt es vakar nepirku neko, tālab arī ko stāstīt īpaši nav.

Dienu nobeidzu ar lasīšanas vakaru - Valda iedeva kaudzi ar ASV un Kanādas latviešu avīzēm. Bija interesanti no mazliet cita skatu punkta uz Latvijā notiekošo paskatīties un šo to uzzināt par šejienes latviešu dzīvi.

Šodien - pirmdien, došos pie Alfa un Lijas saimniecības lietas savam dzīvoklim paskatīties un vakarpusē uz Pjallapu Voldemāram par skolu aprunāties. Vai vakarā pienākšu pie datora - vēl nezinu. Otrdien šeit beidzot ir darbdiena, kas iesāksies ar studiju gada "atklāšanas" pasākumu no 9-iem līdz 11.50, tad ir jaunās PLU grāmatnīcas atvēršana..., tad vajadzētu saimnieciskajās un Voldemāra skolas lietās vēl paskraidīt - redzēs, kad atkal tikšu pie emuāra.

Sūtu jums mazliet saulītes un siltuma no šejienes!

Saimnieciskās apmācības diena

Jau iepriekš bijām ar Valdu sarunājušas, ka sestdien es viņu izvadāšu (pati viņa auto vairs nevada) saimnieciskās un iepirkumu darīšanās, pie viena visu ko iemācoties un apskatoties. Tā arī darījām un es tiku pie dažiem ļoti vērtīgiem atradumiem. Valda īsi pastāstīja par veikalu dalījumu pēc kvalitātes-cenu attiecības (jo, lai pats to atminētu, vairāk laika vajag), drusku paskaidroja arī produktu nosaukumus un tādas īpatnības, kas pie mums nav. Pirmo reizi nopirku un nomēģināju arī viņu skābo krējumu un biezpienu (mājas sieru) - ir labi! Tas, ko no desveidīgajiem līdz šim esmu nomēģinājusi ir dikti sāļš licies. Tā jau ir ar to mūsu diētu - bez maizes taču. Kad Valdai teicu par mūsu diētu, visu ko viņa varēja saprast, bet, ka gaļu, biezpienu un citu var bez maizes ēst, to gan nē. Es, protams, smaidu, un saku, ka var gan.

Svaigās gaļas izvēle veikalos laba un cenas līdzīgas mūsējām, varbūt mazliet augstākas, bet gaļa ir citādāk "noformēta" - jau šķēlēs u.tml. - lai ērtāk pagatavot. Saldētos produktus un citas lietas detaļās vēl pētījusi neesmu - nav īsti ne vajadzības, ne laika - ar visu ko citu ņemos.

Viens interesants produkts (mums trijiem gan ne visai būtisks) ir sulas. Jā, protams, ir visvisādas limonādes un paku sulas, bet tas ko, piemēram Valdas ģimene lieto ir viltīgāks un, man šķiet, labāks variants. Viņi pērk bundžiņas ar sasaldētu (biez)sulu, kuru pēc tam paši atšķaida ar ūdeni 1:3. Cik saprotu, tas ir maksimāli dabisks produkts, apstrādāts tikai saldējot.

Garām ejot redzēju, ka tajā pašā lielveikalā patlaban bija Levis džinsu izpārdošana. 501.modelis maksāja 30 dolārus. Labi.

Protams, līdzīgi kā mums Maximā, viņiem ir speciālās kartes, kur krāj punktus vai ko nu kurā un arī uz māju vai e-pastu piesūta speciālos piedāvājumus kārtējai nedēļai. Preču klāsts tajos ir patiesi liels un izskatās, ka var būt labi izmantojams. Kā teica Valda, lasi var pirkt par 30 dolāriem kad vien grib, bet var arī pagaidīt speciālo cenu un tad pirkt, jo speciālās cenas patiesi ir stipri zemākas vai no sērijas 2 par 1 cenu. Un ar cenu pacelšanu lai nolaistu šmaukties kā mūsējiem viņiem prātā nenāk. Bet nu pietiks par lieveikaliem, bija arī interesantākas vizītes.

Aizbraucām uz dārzeņu tirgu Pjallapā (ej nu izrunā šo: Pyuallup) - aptuveni 10 jūdzes. Tāds tur notiekot nedēļas nogalē līdz septembra beigām, kad fermeri ved un turpat uz slēgtas ielas tirgo visu, kas nu patreiz viņiem dārzos ir. Lieliski. Cenas? Interesanti - lai pašiem un klientiem vieglāk un ātrāk, vairumam preču cena ir vienāda - 1 dolārs par mārciņu (sanāk aptuveni 1 lats par 1 kg) - gan tomāti, gan āboli, gan persiki, nektarīni, plūmes, sīpoli.... Pirmajā brīdī tā vienādā cena jocīga (negodīga?) likās, bet kopā, ja priekš ģimenes pērk, tad jau vidēji tā arī varētu būt. Pats izvēlies, saliec maisā un viņi tik nosver. Tam, kam 1 dolārs par mārciņu iznāk gluži nepareiza cena, viņi vienalga izdomājuši kā 1 dolāra cenu noturēt - norāda cik daudz par 1 sanāk. Piemēram - 4 gurķi vai 2 cukīni. Tikai dažas lietas maksāja dārgāk, piemēram melones lieluma arbūziņi - 3 dolāri par gabalu, visi apmēram viena lieluma. Kases aparātus lieto visi.

Pēc tam aizbraucām uz "gurķu fermu". Tā vispār ir super vieta, ko laikam apmeklēsim bieži. Vienai ģimenei piederošs lauku un dārzniecību komplekss ļoti auglīgā ielejā ar labu klimatu. Jā, viņu pamata specializācija ir gurķi, bet audzē visu ko, arī ņem realizācijai no kaimiņiem un citiem labas prakses dārzniekiem - izvēle lieliska, viss svaigs, cenas pat zemākas kā tirgū vismaz dažiem produktiem. Piemēram, var nopirkt gurķus, konservētus gurķus, salātos sataisītus gurķus, arī burkas marinēšani, visas nepieciešamās garšvielas (no sāls un pipariem līdz svaigām dillēm buntēs) un pat recepšu grāmatu. Neprotu tik labi aprakstīt, bet ārkārtīgi jauka vietiņa. Vari pirkt vienu gurķi, vari tonnu.

Atceļā Valda man rādīja riekstu fermu. Jā, jā, tur lazdu riekstus audzējot. Rudenī būs jābrauc.

Pēcpusdienā papļāpājām ar Valdu viņas jaukajā dārza lapenē. Patlaban nogatavojas kazenes (cik saldas!), vēl ir krūmmellenes. Tirgū tās redzēju par 4 dolāriem pintē (dārgi), bet pie Valdas pirmo reizi apskatīju kā tad tas melleņu krūms izskatās. Esot dažāda augstuma, bet Valdai ir kā ceriņkrūms (aptuveni 6 gadi, vairs jau augstāks neaug), bet cik ogu! Zaru gali kā nobērti - izskatās kā maziņas zilās vīnodziņas. Pie tam viens labums - atšķirībā no ērkšķogām, jāņogām un daudzām citām, šīs nenogatavojas visas vienā nedēļā - viņi paši ēdot jau labu laiku, es arī panašķojos un vēl zaros daudz zaļu bija.

Vēl vienu jauki praktisku lietu atcerējos no piektdienas pēcpusdienas pie Dvaita. Mēs pļāpājām viņu virtuvītē-ēdamistabā (te laikam tās parasti ir apvienotas), ārā viss smuki zaļš, krūmi šādi tādi, puķes... - viss kā pienākas. Tieši aiz loga arī kaut kas zaļš aug. Vienā brīdī ieskatījos tuvāk - tie taču mazie tomātiņi! Jā, šie smaida abi ļoti apmierināti un cienā arī ar tiem. Gan zaļums, gan glīti (jo augsti un kupli), gan ziedi, gan tomātiņi... Pie Valdas arī līdzīgi - viņa pavasarī podā iesējusi, tagad ar visu podu aug ārā un arī rotā iekšpagalmu.

Un vēl ne gluži par tēmu. Par runāšanu. Nu neesmu jau es diez ko spoža angļu valodas smalkumos (ak, dievs, ja es kādreiz to "ciešamās kārtas ilgstošo nākotni otrajā pamatformā" pareizi lietot iemācīšos, tas laikam būs intuitīvi un valodas vidē grozoties, nevis iekaļot no galvas), tālab ik pa brīdim kādam par savu angļu valodu atvainojos. Un parasti saņemu atbildi - neuztraucies, mēs Tevi saprotam. Nu ja, kā tad nesaprast, ja cilvēks pasaka skaidri un gaiši apmēram tā: mans grib ēst. Smaidu pati un ceru, ka atgriežoties mana valoda būs labāka.