Profesors Gundars Ķeniņš-Kings PAR LATU UN PAR NEDROŠO POLITIKU

Lai jums neliktos, ka es vienīgā garus rakstus rakstu, ar Gundara labvēlīgu atļauju, tālāk iekopēju viņa skatījumu uz situāciju Latvijā, kas domāts publicēšanai šejienes latviešu laikrakstos. Man šķita, ka arī jums varētu būt interesants viņa viedoklis, bet bruņojieties gan ar pacietību - raksts ir garš.

Jau šovasar Rīgā man jautāja par Latvijas stipro latu, saimniecisko attīstību un inflācijas iegrožošanu. Atbildei es ieteicu par šiem jautājumiem izlasīt manā grāmatā Raksti veiksmīgiem cilvēkiem. Atskati, uzskati un ieskati nākotnei. Šoruden Takomā man jautā par Amerikas vājo dolāru un saimnieciskajiem atplūdiem Amerikā.

Gan Latvijā, gan Amerikā saimnieciskā dzīve ir stipri sašūpojusies. Atkal paceļas jautājumi, ko tagad noder apskatīt no jauna. Vispirms runāšu par latu, pēc tam – jau citā rakstā – par dolāru.

Stiprais lats

Draugi no Rīgas jautāja, vai šis esot laiks iemainīt savus latus dolāros. Es teicu nē. Mana meita Mārīte, kura daļu no saviem brīvajiem līdzekļiem tur Sampo (agrākā Māras) bankā, nedomā savus latus iemainīt dolāros. Latvijas stiprais lats, kas pats par sevi nav ne labs, ne slikts, pašreiz ir vismaz divreiz vērtīgāks par Amerikas dolāru. Būs pareizi teikt, ka lats, vērtībā piesiets pie eiro, savā vērtībā svārstās kopā ar eiro. Arī tad, svarīgākā nav pat nominālā lata iedomātā vērtība, bet lata vērtības atbilstība pirktspējai vietējos un ārzemju tirgos. Lats ir vērtīgāks tiem, kas iepērkas Amerikā, jo Amerikas dolāra vērtība lēni slīd lejup jau divus gadus. Pašreiz Amerikā var vērot īstu iebraukušo tūristu iepirkšanās drudzi. Turīgos tūristus var satikt visāda veida veikalos, bet vairāk tajos, kur lēti pārdod Eiropā ražotas dārgas preces. Visos apsvērumos par lata vērtību jāatceras, ka gan pircējiem, gan pārdevējiem izšķiroši svarīga ir pašreizējā un gaidāmā lata pirktspēja importa un eksporta cenās.

Šoruden Latvijā lielā iepirkšanās uz kredīta apsīkst. Iespējams, ka tas būs viens no faktoriem, kas varētu palīdzēt samazināt inflāciju. Ja tas izdosies, draudi Latvijas saimniecībai samazināsies. Apšaubāmā lata devalvacija nebūs vajadzīga. Jāpiezīmē gan, ka šie procesi nevar būt zibenīgi ātri.

Latvijas lats ir tikpat stiprs kā eiro. Ja slīd eiro vērtība, teiksim pret Japānas jenu, slīd arī lats. Ja eiro ceļas, ceļas arī lats. Latvijas lats ir segts Latvijas Bankā ar ārzemju valūtu un zelta rezervēm. Kā man raksta Džordžtaunas Universitātes profesors Juris Vīksniņš, Latvijas valsts parādu līmenis ir krietni zemāks par to, ko pieļauj Māstrihtas līgums.

Cits ir jautājums par to, cik lata faktiskā vērtība tirgū ir apdraudēta. Ja Latvija nespēj lata vērtību noturēt, rodas ļoti nopietnas problēmas, īpaši tapēc, ka to atrisinājumi prasa laiku. Tāpēc ilgstošs, tīrs Latvijas parādu pieaugums pierāda valsts nespēju pietiekam eksportēt. Tas, agrāk vai vēlāk, maina Latvijas saimnieciskās starptautiskās attiecības. Runājot analoģiski, aizdevējiem un ieguldītājiem patīk augoša saimnieciska rosība pie zema inflācijas līmeņa. Tad, kā to varēja manīt pagājušā vasarā, liela daļa no Latvijas iedzīvotājiem jutās ļoti labi. Viņi strādāja un pelnīja, kā arī steidzās iepirkties uz parāda.

Latvija arvien vairāk sāka dzīvot pāri saviem līdzekļiem, gluži kā ka lielos svētkos. Diemžēl, pārmērīga, ilgstoša svinēšana var novest pie nejaukām paģirām un tukšas kabatas taisni tad, kad būtu čakli jāstrādā.

Šīs pārdomas mani aizved pie pamācīga gadījuma Stanforda Universitātē. Tur mani saimnieciskās attīstības kursā izglītoja slavenā Nobeļa laureāta, zviedru ekonomista Bertila Ulīna mazāk slavenais pēctecis, Jorans Ulīns. Gala eksāmenā viena no prasītām esejām bija par to, ka attīstība ir cieši saistīta ar inflāciju. Es izcēlu pareizo domu, ka attīstība ir vērta, lai pieļautu zemu inflāciju. Tad, aizrāvies ar attīstības vilinājumiem, es diezgan lepni vēl pierakstīju, ka inflāciju vienmēr var ierobežot, un tāpēc tā nav nekāda īstā problēma. Šie komentāri izpelnījās profesora Ulīna uzmanību un bardzību. Izsaucis mani uz pārrunām savā kabinetā, viņš ātri noskaidroja, ka tiešām nekā daudz nejēdzu no inflācijas draudiem visā saimniecībā. Bet visvairāk viņu sadusmoja manis iedomātā, viegli izdarāmā inflācijas iegrožošana. Lai es labāk atcerētos savu muļķību, viņš man tūlīt samazināja ļoti labo atzīmi visā kursā.

Ulīna dusmas es labi atceros vēl šodien, jo Latvijas valdības saimnieciskās attīstības politika vismaz divus pēdējos gadus bija vairāk vērsta uz saimniecisko attīstību. Šajos apstākļos visvairāk pelnīja pārdevēji nekustamo īpašumu nozarē, bet labi gāja visiem, kuri savus ienākumus varēja pacelt virs inflācijas līmeņa. Drūmi bija tiem, kuru ienākumi faktiski nemainījās, vai nepacēlās līdzi inflācijas līmenim. Par saimniecības pārkaršanu un nepietiekamu inflācijas kontroli brīdināja Latvijas Banka, bet īstenībā par to neviens īsti nerūpējās. Kā sacīt, patīkamā iedzeršana turpinājās, bet par rītdienu domāts bija maz, darīts vēl mazāk. Par tik optimistisku saimniecisko politiku profesors Ulīns “piecniekus” nedeva.

Manuprāt šodien runas par lata devalvāciju, respektīvi par vajadzību samazināt lata oficiālo vērtību ir liekas. Tā var būt nepieciešama, ja Latvija nespēj noturēt lata vērtību eiro sistēmā. No cita viedokļa skatities, devalvācija Latvijas saimniecību neuzlabos un izdevīgu eksportu nevairos. Tas nav nekas jauns.

Kārļa Ulmaņa valdīšanas laikā latu devalvēja. Tos, kuri pirka un pārdeva vietējā tirgū un patērēja vietējos produktus, devalvācija apdraudēja maz, un viņi par lata vērtību daudz neinteresējās. Zaudēja tie, kam bija jāmaksā parādi ārzemju valūtā. Maz ieguva eksportētāji. Viņu ražojumus pārdeva par britu mārciņām un vācu markām, ko iekasēja Latvijas valsts. Valsts monopoli noteica arī, cik no tām paturēt valsts peļņai un cik izmaksāt devalvētajos latos Mazāk vērtīgos latos aprēķinātais eksports pieauga. Mērots fiziskās vienībās, eksports auga daudz lēnāk. Arī tad tas bija vairāk saistīts ar pasaules saimniecības atkopšanos no lielās krīzes. Līgumi, kas vairoja Latvijas eksportu, piemēram uz Vāciju, palīdzēja Latvijai uzkrāt Vācijas parādus apšaubāmā vērtībā, bet tie nevairoja labklājību tautā. Sapņi par Latvijā automašīnu tirgošanu palika tikai sapņi, jo “Vairoga” automašīnu salikšana no Vācijā ražotām daļām bija relatīvi dārga, bet tirgošana gaužām neattīstīta.

Šodien šos sapņus var salīdzināt ar neseniem, nesekmīgiem Krievijas mēģinājumiem pārdot automašīnas Somijā. Vēl joprojām Latvija un Krievija, visvairāk eksportē izejvielas, respektīvi kokmateriālus no Latvijas, un naftas produktus uz gāzi no Krievijas. Tā Latvijas kokmateriālu cenas turas ārējo tirgu līmenī, un eksportētāji, valūtā rēķinot, pārdod par tirgus cenu, bet saņem latus, kas vietējā tirgū parasti kļūst mazvērtīgāki.

Vēl svarīga ir pasaules saimnieciskā konjunktūra vispār vai atsevišķās nozarēs. Latvijas importētāji maksā vairāk ar inflācijas apdeldētiem latiem par precēm, ieskaitot naftu, ko pārdod par nemainītu vai ar pasaules pieprasījuma paceltu pasaules cenu. Tā Krievijas eksportu vērtība pieaug straujāk, pateicoties ļoti stipram ārzemju naftas produktu pieprasījumam. Latvijas kokmateriālu cenas, sakarā ar samazinātu būvēšanos, var krist ārzemju tirgos.

Interesanti ir amerikāņu pirkumi Eiropā. Tirgus daļa Amerikā liekas vērtīga diezgan, lai to noturētu. Tā arī Eiropas eksportētāji vēl ir ar mieru pārdod savas preces amerikāņiem nemainot savas cenas dolāros. Ar to, vismaz pagaidām, eiropiesu peļņa samazinās. Eiropā ražotas automašīnas Amerikā maksā par 20 procentiem lētāk. Jāpiezīmē, ka Latvijas eksports uz Ameriku ir niecīgs. Latviešiem ir izdevīgāk tirgoties ar pircējiem Eiropas Savienībā.

Latvija un Latvijas uzņēmēji vēl nav atraduši masīvas, jaunas vērtīgu preču un pakalpojumu eksporta iespējas. Man ir pavisam skaidrs, ka tikai augstāks vērtīga eksporta līmenis var nodrošināt un paplašināt Latvijas saimniecisko izaugsmi. Tas var celties ar augstāku ražību un veiklāku tirdzniecību. Te var palīdzēt ārzemju ieguldījumi un latviešu iepirkumi, kas veicina ražību šī vārda visplašākā nozīmē.

Te par Latvijā iemīļoto un bieži pieminēto saimniecisko stabilizāciju nav runas. Īsti stabilu saimniecību var atrast vienīgi cietumā. Runa ir par inflācijas iegrožošanu un par pilnīgāku cilvēkresursu iesaisti ražīgā darbā. Runa ir par ražības un ienākumu līmeni, kas būtu pievilcīgs tiem latviešiem, kuri atrod darbu ārzemēs. Citiem vārdiem, šodien man patīk strādājošie Latvijā. Tur ir laucinieki, kas strādā ražigāk, un tur ir pensionāri, kuri ir atgriezušies darbā. Tur ir arī jaunieši, kuri apvieno savas akademiskās studijas ar darbu. Viņus vērojot, es saprotu saimnieciskās attīstības pievilcību. Tiklīdz inflācija Latvijā nokrīt un saimnieciskā rosība norimst, sabiedrība atkal prasa valsts politiku un aktīvas attīstības programmas. Par to seko mazs paskaidrojums:

Debates par Latvijas saimniecisko politiku turpināsies vēl ilgi. Ja ļoti mērena inflācija (ap 3 procentiem gadā) veicina saimniecisko rosību, mēs par to priecājamies. Mēs ar patiku vērojam Rīga atjaunotos un jaunceltos namus, rakstām ar nesen nopirktiem datoriem, mēs apsveicam jaunus uzņēmumus un mēs ceram labklājību pacelt visai tautai. Lai tā arī saimnieciskā izaugsme paceļ cenas, mēs vēlamies šādu rosību, nesen augstāko Eiropā. Man šīs attīstības medaļas spožā puse izskaidro Latvijas valdības vilcināšanos savlaicīgi iegrožot inflāciju. Samazināt inflāciju ir ļoti nepatīkami gan valdībai, gan ienesīgos darbos strādājošiem. No otrs puses, inflācija virs 4-5 procentiem pamatoti satrauc mazturīgos, nestrādājošos pensionarus un visus citus, kuru ienākumi paceļas lēnām, nepietiekami ātri. Pašreiz mazturīgie ļoti reāli zaudē savu uzkrājumus un savus mazmainīgos ienākumus.

Iztikušie, tas ir vairāk kā puse no Latvijas iedzīvotājiem, ir visumā jauni, saimnieciski aktīvi profesionāļi un uzņēmēji. Šie jaunie, kā esmu norādījis savos zinātniskos rakstos, izceļas ar ļoti, ļoti zemu sociālās atbildības sajūtu. Šo iztikušo vidū ir arī pensionāri ar augstām pensijām un daudzos gadījumos arī pieklājīgām algām. Viņu ienākumi ir vismaz 300 lati mēnesī uz personas. Es pazīstu vienu pensionāru, kurš beidza strādāt ienesīgu darbu 80 gadu vecumā. Viņa ienākumi, kur ieskaitīta pensija, kā arī maksājumi par pretestības darbību un vairākiem gadiem Gulagā, ir ap 500 latiem mēnesī.

Iztikušie un turīgie dzīvo apmēram tāpat kā vācieši premjera Ludviga Erharda saimnieciskā brīnuma laikā. Iztikušie Latvijā ir vispirms iemācījušies labi strādāt un vairāk pelnīt, labāk paēst, un tad modīgi apģērbties. Viņus redz Rīgas centra ielās un veikalos.

Turīgākie no viņiem ir tikuši pie jaunas savas, uzņēmuma vai kādas valsts iestādes automašīnas. Ka pēdējo nav tik maz, liecina auto sastrēgumi Rīgas ielās (katram trešajam latvietim esot braukšanas atļauja). Taču inflācijas vilni uz augšu uzsita turīgo cenšanās uz parāda nopirkt atjaunotu dzīvokli, salabot savu māju, vai nopirkt jaunu. Gluži kā Erharda Vācijā!

Lai cik patīkama var likties iepirkšanās ar pieciešamu kredītu no bankas, kurai aizmugurē ir kāda no bagātām skandināvu bankām, tā paātrina cenu celšanos. Arī to varēja diendienā izjust Rīgā šīs vasaras beigās. Līdz ar straujāko cenu celšanos vairojās prasības inflāciju ierobežot un vairāk rūpēties par mazturīgo tautas daļu. Pieauga prasības ātrāk pacelt algas, pensijas un citus pabalstus, un mēģināt kontrolēt cenas administratīvi un ar piemaksām ražotājiem. Inflācijai kļūstot straujākai, visa saimnieciskā dzīve attālinās no normālas tirgus saimniecības principiem un prakses, bet valsts vairs nesedz ierastos izdevumus. Maz iegrožota, Latvijas tirgus saimniecība brauc ātri. Ātri braucot, tā iebrauc grāvī.

Ar stūrēšanu vien no grāvja izkļūt vairs nevar, un jāsāk veikt nepatīkamas lietas. Pašreiz jāatvieglo vezums, un jāvairo spēki, kas var to izcelt. Ja inflācija šodien jau sasniedz tādu divzīmju skaitli kā 12 procentus, maz ir to, kas var sev pietiekami pavairot ienākumus šajā līmenī vai augstāk. Tā prasības pēc inflācijas kontroles aug, bet reti kāds vēlēsies nest smagāku nastu. Tagad mēs labāk saredzam profesora Ulīna gudrību.

Pirms gada es visvairāk biju norūpējies par to, vai valdība spēj atgūt pietiekami daudz tautas uzticības, lai paveiktu samērā maigus inflācijas iegrožošanas pasākumus. Sīkie solīši pareizā virzienā, tādi kā ministru algu iesaldēšana, izrādījās nepietiekami Dažādu iemeslu dēļ valdība nav atguvusi, bet ir zaudējusi uzticību. Tās vairs nav, bet tā ir nepieciešama, lai saimniecība spētu funkcionēt gan privātā, gan valsts sektorā. Neticīgajiem skeptiķiem nesen sāka pievienoties arī tie, kuri vēl nesen bija ļoti apmierināti ar savām izredzēm tuvākā nākotnē.

Mazturīgo situācija pēdēja laikā pasliktinās. Cik tā ir slikta, to man ir grūti pateikt, jo pensiju un pabalsta lietas Latvijā ir ļoti sarežģītas. Zinu, ka ar zemu pensiju vai algu, tas ir, ap 100 latiem mēnesī, var nopirkt pārtiku, bet maz ko vēl citu. Bez zemas pensijas ir arī dažādi pabalsti dažādiem mazturīgiem. Šī situācija izskaidro trīs parādības.

Pirmā ir vecāko pensionāru cenšanās izvietoties uz laukiem, kur dzīve ir vienkāršāka un lētāka. Otrā ģimenes atbalsts, kas papildina zemās algas un pensijas. Trešā ir pieaugoša prasība vairāk palīdzēt mazturīgiem vispār, vai pievērst īpašu ievērību atsevišķām grupām.

Pirmā gadījumā jāsaka, ka ne visiem ir iespējas iesaistīties naturālā saimniecībā un audzēt savu pārtiku. Otrajā gadījumā es dzirdu, ka ne visas ģimenes vēlas atbalstīt savus vectēvus un vecmāmiņas. Ienākumu līmeni ir grūti noskaidrot, jo tipiskam Latvijas pensionāram parasti ir vairāki ienākumu vai palīdzības avoti. Vēl vairāk. Es dzirdu arī stāstus par vecajām mātēm, kas cenšas uzturēt savus pieaugušos, slinkos dēlus un viņu tik ierasto dzērāju dzīves veidu. Atcerēsimies, ka šodien Latvijā darba netrūkst. Abos gadījumos es nesagaidu ne lielas, ne ātras pārmaiņas. Augstas inflācijas situācijā prasības pēc arvien jauniem pielikumiem kļūst asākas un var parasti pārsniedz valsts maksātspēju. Tas savukārt noved pie faktiski nesekmīgiem valsts iestāžu centieniem regulēt saimniecisko dzīvi.

Šajos apstākļos valdības aicinājumi krāt un taupīt tiek iztulkoti ka ieteikums skriet uz banku aizņemties naudu jauniem iepirkumiem. Kā saka mans kolēģis, profesors Juris Vīksniņš, tantiņa, kura, izdzirdējusi baumas par lata nedrošību to pati pavairo. Viņa izvelk pēdējos latus no pagultes un skrien uz banku nopirkt dolārus.

Šajā neticības, šaubu un nedrošības gaisotnē dažādi priekšlikumi uzlabot saimniecisko politiku tiek apšaubīti gan kā nepietiekami, gan nederīgi, gan kā vienkārši nepārdomāti un pietiekami neapsvērti. Tos visus šeit apskatīt nav iespējams. Visi ieteikumi mēdz būt saistīti ar tīri politiskiem, pat demagoģiskiem mērķiem. Tos jāpārskata un jāvērtē ļoti uzmanīgi, jo to saimnieciskā efektivitāte var būt gan pretrunīga, gan pārsteidzoši maza. Šeit apskatīsim tikai dažus.

Par strauju saimniecisko izaugsmi pašreiz nav runas. Jādomā gan par īstermiņa programmām, piemēram dažādiem pabalstiem, gan ilgtermiņa apsvērumiem pensiju lietās tam laikam, kad tauta būs novecojusies vēl vairāk un pensionāri dzīvos ilgāk.

Steidzami un ticami jāsamazina lieli un mazi, nevajadzīgie valsts izdevumi. Savā laikā es pats esmu piedzīvojis gan treknus, gan liesus gadus. Man nav ne mazāko šaubu, ka daudzus valsts izdevumus Latvijā var samazināt par 10 procentiem. Nedrīkstam sajaukt izdevumus ar ieguldījumiem. Protams, jāturpina nopietni ieguldījumi izglītībā un pētniecībā, kaut vai Gaismas Pils būvē. Eksporta pieaugums jāveicina, tieši un netieši, ar piemērotu nodokļu politiku. Šo grūto darbu ir jāveic Latvijas tautas pārstāvjiem apstākļos, kad par to nepastāv vienotu uzskatu. Atcerēsimies, ka nodokļu politika parasti ir katrai tautai unikāla, veidota saskaņā ar tās sociālām vērtōibām un tās vēsturisko pieredzi.

Pašreizējais tautas īgnums ir ļāvis pacelties veciem aizspriedumiem pret uzņēmējiem, viņu darbību un īsto vai iedomāto peļņu. Gluži iespējams, ka situācijas uzlabošanai nav vajadzīgi dažu iekārotie, tā sauktie progresīvie nodokļi, bet nopietnāki centieni samazināt neražīgus ieguldījumus nekustamos īpašumos. Tiem priekšlikumiem es principā piekrītu. Man daudz vēlamāka man liktos tāda nodokļu politika, kas veicina un vairo ieguldījumus ražības celšanā. Tāpēc man jājautā, ko dara īpašumu pārdevēji ar saņemto naudu un peļņu. Vēl interesentāks jautājums ir to, kur valsts ņems un izlietos jaunus nodokļus.

Gudrais ekonomists, bagātais uzņēmējs un izdarīgais politiķis Aigars Štokenbergs ieteic vairākus soļus valsts politikas izlabošanai. Ar mazu atkāpi no tirgus saimniecības principiem viņš vēlas uzlikt papildus nodokļus 3000 bagātniekiem. (Kādi 300 no tiem ir miljonāri). Man nav šaubu, ka pašreiz šai idejai ir potenciāli ļoti liela atsaucība mazturīgo aprindās. Ja arī Štokenberga priekšlikums tiktu saistīts ar noteiktām programmām, piemēram, lai apgādātu mazdzirdīgus bērnus ar dzirdes aparātiem, reālā dzīvē sastapsimies ar jo augstām citām prasībām pacelt nodokļus vairāk un iekasēto naudu izmantot visām iespējamām vajadzībām. Pirmā vietā tur būs atbalsti trūcīgajiem, varbūt pat visiem vai vairumam no pensionāriem. Taču paraudzīsimies uz šo nodokļu raksturu un iekasēšanu. Kad pēckara Rietumvācijai likās nepieciešami īslaicīgi nodokļi ienākumu izlīdzināšanai tautā, to izdarīja ar viegli saprotamu un vienkārši savācamu pastmarku nodokli. Šis nodoklis nekavēja citus ierosinājumus un lēmumus saimnieciskā politikā. No manas puses, līdzīgi vienkāršs un trūcīgiem noderīgs būtu ārzemēs jau daudzkārt par labu pierādījies lēmums atcelt nodokli uz pārtikas produktiem un zālēm. Pirms pāris gadiem Štokenbergs par šo ieteikumu man iebilda, ka to, lūk, valdība nevarot atļauties. Šodien palīdzēt trūcīgākajiem ir jau nonācis augstākā prioritātē.

No šim pārrunām ir pagājuši divi gadi. Šajā laikā situacija ir strauji pasliktinājusies. Mēs esam nonākuši pie nopietnas šķelšanās Latvijas sabiedrībā, ko pasliktina padomju laika solījumi par agrām un augstām pensijām un citiem labumiem. Atgriežamies pie Štokenberga minētajiem 3000 bagātniekiem. Jājautā, cik augsti un kādi ir viņi ienākumi. Jājautā arī, vai no iecerēto virsnodokļa varēs viegli izvairīties ar ienākumu pārcelšanu uz citu valsti. Jājautā vai to vispār varēs piedzīt samērā lēti. Jājautā, cik augsts šis nodoklis varētu būt. Štokenbergs neieteic “aplaupīt” bagātniekus. Ja vēlamies no katra bagātnieka iekasēt 2000 latu (vairāk kā 4 000 dolāru) lielu papildnodokli gadā, tad tas man liekas praktisks maksimums. Pat zemāks virsnodoklis veicinās ienākumu bēgšanu un kompromisus noteikumos par nodokļu aprēķināšanu. Skatoties no otras puses, mēs šeit saredzam 6 miljonus latu papildnodokļu ienākumus valstij. Savācot visus 6 miljonus, jājautā, kam tos dot. Latvijā ir miljons iedzīvotāju, kas jau tagad vēlas lielākas pensijas vai pabalstus. Sešus latus katram, katru gadu? Pusmiljonam vistrūcīgako slānim, tiem, kuriem pabalsts būtu visvairāk nepieciešams, tā tad katram divpadsmit latu gadā? Laikam nē, jo būs arī citi, iespaidīgi gribētāji. Un tos vērtēt iznāks strīdīgi un dārgi.

Sekmes lielā mēra noteiks valsts saimnieciskās politikas mērķtiecība un, kā jau teicu, tautas uzticības līmenis valdībai. Valstī, kur, kā atklāti runā, krietna daļa no valsts pirkumiem tiek nevajadzīgi iztērēti, un kur desmitā tiesa no valsts pasūtinājumu naudas aiziet koruptiem kungiem, tautas uzticības jautājums būs kardināli svarīgākais. Šai ziņā es piekrītu Štokenbergam, un ieteicu visaugstāko prioritāti piešķirt redzamai un ticamai korupcijas apkarošanai un valsts izdevumu samazināšanai. Te ir lieliskas iespējas uzlabot ekonomiskos apstākļus visā valstī un atjaunot tautas uzticību valdībai.

Mērķtiecīgai politikai un uzticamībai ir jāiet roku rokā. Tikai abas kopā man dos cerības uz labvēlīgiem, visai tautai piemērotiem atrisinājumiem.

Iepirkšanās nianses Amerikas gaumē

Jau iepriekš esmu šo to par iepirkšanos rakstījusi, bet jāatzīstas, ka arī šajā jomā "atklājumi" nāk pamazām un dažādi. Šoreiz uzraksīšu par dažām lietām, kas man nebija zināmas pirms ierašanās Amerikā.

Ja preces cena patīk, pērc! Apmēram tā jau ir, vienīgais, kas var pabojāt garastāvokli pirmajā laikā ir fakts, ka tirdzniecības nodoklis (mūsu štatā 8,8%, dažām preču grupām gan netiek piemērots) tiks pieskaitīts čeka beigās. Tātad - summa praktiski vienmēr būs lielāka nekā plānots. Bet nu jau esam pieraduši.

Dīvaina lieta ir pārtikas termiņi. Ja Latvijā ir skaidri rakstīts: izlietot līdz un mēs saprotam, ka tas uz patērētāju attiecas, tad šeit raksta: ieteicams pārdot līdz... Un tajā brīdī produkts vēl nebūt nav "beigts". Kad liktenīgais termiņš tuvojas, šīs preces mēdz būt nopērkamas par fantastiski zemām cenām. Kāds īsti ir ražotāja "pa virsu uzrēķinātais" termiņš, kurā prece vēl ir derīga, nezinām, bet šad un tad šī tipa supercenas izmantojam.

Cik esmu pamanījusi, praktiski visās man zināmajās ģimenēs aktīvi tiek izmantoti kuponi. Visi sevi cienošie veikalu tīkli ik nedēļu izdod bezmaksas avīzīti (ir arī internetā), kas informē par jaunām precēm, atlaidēm un papildus tajā ir vēl arī izgriežami kuponi, kas atsevišķām precēm neticamas cenas nodrošina (parasti nav saistīts ar glabāšanas termiņa beigām). Tie tad nu tiek izgriezti, makā noglabāti un attiecīgajā veikalā izlietoti. Mēs arī tos labprāt izmantojam. Parasti kuponi ir spēkā 1 nedēļu, reizēm arī tikai dažas dienas, bet tad tas ir norādīts. Mēs šādā veidā arī dažādus produktus iepazīstam, jo - kā gan lai izvēlas, kuru no ... markām pirkt? Tad nu nomēģinām to, kam ir atlaides.

Līdzīgi kā Latvijā ir Maximas pircēja karte, tādas lielajiem veikaliem ir arī te. Man ir kādu 4 veikalu kartes. Priekš kam tās? Te nu atkal: cik kuram tīklam izdomas un iespēju. Visvērtīgākā priekš mums ir Fred Meyer karte, jo tā ne vien dod atlaides noteiktiem pirkumiem (preces cena ir uz speciālas cenu zīmes norādīta priekš karšu īpašniekiem), bet arī 10 centu atlaidi katram degvielas galonam viņu benzīntankos, kuri turpat pie veikala atrodas. Ērti un lēti.

Nesen lasīju, ka pircējiem, kas atlaides aktīvi izmanto te ir pat speciāls nosaukums: ķiršu lasītāji (cherry pickers). Protams, mūsu, taupīgo latviešu ģimenīte, pie šiem pieder pilnībā: lielajos padārgajos veikalos mēs pērkam vai nu tās dažas preces, ko nekur citur nevar atrast vai - tās, kurām ir labās kupona vai pircēja karšu atlaides. Un ir tik patīkami čekā redzēt, ka atlaides pirkuma summu teju uz pusi samazinājušas! Mans līdzšinējais rekords ir 52%.

Šo pircēja karšu iegūšana ir tik vienkārša (tikai 1 anketa jāaizpilda), ka man jau likās, ka uz šiem veikaliem tikai karšu īpašnieki iet un atlaides izmanto, bet izrādās, ka tā nav vis. Ja pie kases rindā jāpastāv, tad redzu, ka ne vairāk kā pusei pircēju ir kartes, pārējos laikam cenas arī tāpat apmierina. Lasīju kāda pētījuma rezultātus, kur bija rakstīts, ka ķiršu lasītāji esot ne vairāk kā 1,6% pircēju. Var jau būt, bet praktiski visi, ko es te pazīstu arī tīri labi iekļaujas šajā kategorijā. Censties ietaupīt naudu Amerikā nav negods.

Par rindās stāvēšanu. Nezinu, kāds Latvijā patlaban ir stāvoklis ar rindām pie kases lielveikalos, bet arī šeit tās mēdz būt (cilvēki 3 priekšā, bet rati vai līdz griestiem piekrauti...). Ļoti patīkams risinājums ir pašapkalpošanās "kases" - kur pircējs pats noskanē savus pirkumus un ar karti samaksā. Esam iemācījušies un labprāt izmantojam, jo tur rindu nav nekad. Parasti ir 4-10 pašapkalpošanās termināli. Lai pircējs sekmīgi tiktu galā, ir lielais skārienjūtīgais ekrāns, ar kuru darboties un uz kura komandas uzrakstītas, tās dublē arī "balss", kas saka, kas jādara. Un vēl, uz visu pašapkalpošanās saliņu ir 1 vai 2 darbinieki, kas gatavi nākt palīgā, ja kas ne tā (piem., lielākām precēm magnētisko aizsargu dabūt nost...). Mums patīk.

Protams, ir arī specifiski veikali, piemēram Cash&Carry, kur ar kartēm gan var maksāt, bet jāņem viss preces iepakojums, Costco, kur tikai biedri (samaksā 50 vai 100 dolārus gadā un kļūsti par biedru) var iepirkties, gan jau vēl kaut kas, ko mēs vēl nezinām.

Kopējā labā ziņa: praktiski visur var maksāt ar kartēm. Daļa benzīntanku automātu gan nemīl ārzemju kartes, tad jāiet pie kases maksāt, bet veikalos mums problēmu nav bijis. Vienīgā vajadzība pēc skaidrās naudas ir tā pati kas Latvijā: Voldemāra kabatas nauda ēšanai skolā. Ja Latvijā mani bankā brīdināja, ka vajag ņemt Visa karti, jo Master te nedarbojoties, tad, kā par spīti, šejienes Key banka man tieši Master karti izgatavoja. Un problēmu nekādu.

Interesanta un ērta lieta: skaidro naudu var izņemt praktiski jebkurā lielveikalā pie kases. Kad esi iepircies, pirms PIN koda ievadīšanas aparāts pajautā, vai nevēlies skaidru naudu. Ja vēlies, norādi tik summu - tā čekā tiks iedrukāta un kasieris izsniegs. Arī ērti. Kaut gan arī bankomātu te netrūkst un laba daļa ir "piebraucamie", kur pat no autiņa nav ārā jākāpj, lai naudu izņemtu. Esam arī tos izmēģinājuši.

Bet visdīvainākā sistēma ir ar lielajiem un tehnikas pirkumiem. Veikalā preces cena nereti ir pilnīgi mistiski uzrakstīta: cena, tad "instant savings" un vēl "mail-in savings" un tad ārkārtīgi jauki maza cena (pie kuras gan vēl tirdzniecības nodokli nāksies pieskaitīt). Visu sapratāt? Jā, iepirkšanās ir smags darbs, ja cilvēks grib naudu skaitīt. Pamēģināšu šo tagad cilvēku valodā paskaidrot, jo beidzot esam sapratuši.

Un tātad: par pamata cenu (plus tirdzn.nodoklis) preci nopirkt nav nekāda māksla. Ja ir "parastās" atlaides, tad arī vienkārši patīkami: cena par tik procentiem samazināta + tirdzn.nodoklis. Bet visīpatnējākās ir tās "mail-in" atlaides. Mēs ar tām saskārāmies gan datoru pērkot, gan vēl šur tur. Tātad - redzu skaisto pēc visām atlaidēm samazināto cenu. Pērku preci, bet čekā ir lielāka cena!!! Jā, jā, laipni paskaidro pārdevējs: jums jāieliek čeks aploksnītē, jāaizsūta uz norādīto adresi (45 centi pasta izdevumiem) un tad jūs 4-8 nedēļu laikā saņemsiet norādīto "mail-in" summu atpakaļ. Kādā veidā? Ar čeku.

Baigā ķēpa, nodomās normālais pircējs. Jā ir, un tā tas arī domāts: lai tevi piesaistītu ar apsolīto mazo cenu, bet tev negribētos ķēpāties, tu čeku tomēr neaizsūtītu un naudiņa paliktu firmai. Tā teikt, pats vainīgs. Bet mēs nepadevāmies, jo datoram šī atlaide bija 150 dolāru. Ir vērts paķēpāties, tā nospriedām. Nu ko, čeku aploksnē, adresi virsū un nosūtījām. Pagāja kādas nedēļas piecas, kad atnāk vēstule. Domāju, čeks būs, bet nekā. Mans pieprasījums nevarot tikt izpildīts, jo ... (kas tur neesot bijis. Bet es taču visu prasīto izdarīju, ar pirkstu pa čeka tekstu vilkdama!). Ja kas, es varot viņiem zvanīt.

Nu ko, 150 dolāri ir nauda, piezvanīju arī. Ak jā, vajagot oriģinālo svītrkodu no preces kastes izgriezt un viņiem aizsūtīt, tad būšot. Jūtat uz ko velk! Laimīgā kārtā es datora kasti nez kāpēc nebiju izmetusi. Tiesa gan, šādu pat (dažu dolāru vērtu) "peles atlaidi" es pazaudēju, jo tās mazo plastikāta paciņu tomēr biju izmetusi... Nu ko, vēl 45 centi un aizsūtu. Paiet vēl nedēļas 3 un es atkal saņemu atteikumu. Kaut kas mistisks sarakstīts, bet, par laimi, ir arī telefona numurs. Zvanu. Ā, viņiem neesot mana adrese īsti skaidra bijusi, uz kuru čeku sūtīt. Pa telefonu noprecizējam: viss ir bijis pareizi! Kas man tagad jāsūta? - jautāju. Nekas - mani nomierina telefonbalss, pēc 3 nedēļām čeks būšot klāt. Šī, tātad, bija pēdējā pircēja izturības pārbaude.

Kā tas beidzās? Ja jau pircējs ir šitik izturīgs, tad viņš naudiņu tiešām arī saņem: mēs datoru nopirkām 8.septembrī un novembra pēdējos datumos es saņēmu naudu. Līdzīgi izcīnījāmies ar vēl vairākām līdzīgajām atlaidēm un 5 blu-ray diskiem ar labām filmām, kas Voldinjam par Playstatin3 pirkumu apsolīti (diskus vēl gaidām). Sākumā jau domāju, ka es esmu muļķe: nemāku izlasīt, kas no manis tiek prasīts, bet nu jau esmu noskaidrojusi, ka tāda ir taktika: ne par ko ar pirmo reizi naudu vai papildpreci nedot, censties nokausēt pircēju, lai tak šis padodas un liekas mierā. Skarbi. Bet tā jau ir pircēja izvēle: iesaistīties šajā spēlītē vai nē.

Nu jau pietiks, laipni aicināti iepirkties Amerikā!

Ananāsu ekspresis

Ja iepriekšējos stāstos bija Ķīna un no tās nākošie preču lērumi minēti, tad šis stāstiņš gan būs no citas sērijas. Ne par to, ka veikalos ananāsi ievesti (bet ir, ir, jaunā raža nopērkama).

Briesmīgās lietas ir vieglāk panesamas, ja tās var smieklīgi aprakstīt vai nosaukt - šai domai es pilnībā piekrītu un, laikam, tā arī amerikāņi domā. Jaukais nosaukums Pineapple Express apzīmē visnotaļ traku dabas parādību: no Havaju salām nākošas gaisa masas nes līdzi neierastu siltumu, briesmīgu vēju un neaptveramu nokrišņu daudzumu. Par ananāsu ekspresi to sauc tādēļ, ka tieši Havaju salās ir visslavenākās ananāsu plantācijas.

Viss sākās ar trako sniegu, kas mūs mazliet skāra sestdienā, bet daudzviet ir snidzis briesmīgi, pat vairāki desmiti centimetru. Tas laikam bija "ekspreša" priekšvēstnesis. Svētdiena sākās ar traku vēju, kam tālāk pievienojās arī lietus. Mēs ciemojāmies pie Andas un Marisa Lapsu salā (Fox Island) - nepilnas stundas braucienā.

Kaut laiks bija nemīlīgs (maigi sakot), nolēmām, ka ūdens mums tomēr ir jāredz: ja jau saimnieki uz salas dzīvo un dikti lielās ar skaisto skatu. Anda mūs atrunāja no kājāmgājiena, braucām lejā uz zunda malu ar pelēcīti. Uh! Kas par krauju un šaurceliņš gar tā malu stāvus lejup. Man jau atkal bija neomulīgi. Bet lejā tikām. No krasta pavērās jauks skats uz Takomu, taču vējš bija ne pa jokam un ilgi uzkavēties nebija iespējams.

Aizbraucām uz vēl vienu skaistu vietu (citos laika apstākļos), bet tur jau vējš bija tik traks, ka cepues turējām abi ar Marisu. Nosargāt izdevās, bet visi bijām tā izpūsti un salijuši, ka vēl mazliet salu apskatījām pa pelēcīša logu un pēc tam klausījāmies stāstus pie omulīgā kamīna. Jau pa tumsu devāmies mājup un Andrim visu laiku likās, ka kāds logs ir vaļā - tik nešķīsti vējš svilpoja ap auto. Bet pelēcītis ir smags, viņu apgāzt vai izkustināt nav tik viegli. Vien pa garo tiltu zundam pāri braucot bija interesantas sajūtas.

Bet trakākais bija naktī uz pirmdienu un pirmdienā. Mēs, Takomas apkārtnē dzīvojošie, šoreiz tikām cauri "ar sausām kājām", bet vēl tagad TV skatāmies, kā citiem ir gājis. Vēja ātrums vairākās vietās ir bijis ap 120 jūdzēm stundā (vispār par stipru vēju te brīdina, kad tas iet pāri 20), 2 meteostacijas sabojātas, daudzi tūkstoši māju bez elektrības (liela daļa - uz ilgāku laiku), plūdi, plūdi, plūdi... Vislielākais nolijušā ūdens daudzums 24 stundās, ko redzēju TV: ap 40 cm, esot visi rekordi pārspēti. Bet trakākās lietas notiek ar satiksmi. Arī mūsu mīļo 5.ceļu šī problēma esot skārusi. Citās vietās mazāk, bet pie Centrālijas (kur nesen bijām uz outletiem) ūdens dziļums esot 3 metri (!!!).

Šoseja slēgta vēl uz dienām divām, apbraucamais ceļš 440 jūdzes un 7 stundas. Īsāk nevar, jo kalni ir kalni. Izpostīti vai ar dubļiem klāti arī daudzi mazāki ceļi, bet vistrakāk ir gājis Amtraka (slavenā vilciena) pasažieriem, jo arī sliedes applūdušas: vilciens apstājies un paziņots, lai visi kāpj ārā un iet kur grib, vilciens tālāk netiek un alternatīvu transportu neorganizēs... Tagad tiek solīts, ka uz ceturtdienas pēcpusdienu lielā šoseja un dzelzceļš varbūt būs vaļā - ja nebūs bojājumu, jo neviens nezina, kas tur zem 3 m ūdens kārtas notiek.

Vienīgais patīkamais moments, kas raksturīgs ananāsu ekspresim: tas nes līdzi neierastu siltumu: mums jau otro dienu ir +15 un vairāk grādu. Tiesa gan, nupat atvērtie kalnu kūrorti nav sajūsmā, jo krietni plus grādi šajās dienās ir arī pie viņiem. Kalnu pārejās šīs 2 dienas arī ir bijis tīrais vājprāts, jo lietus lija sestdien un iepriekš saslnigušajā sniegā. TV redzējām dažādu autiņu daiļslīdēšanu.

Traki, šaubu nav. Bet - stiprāki vai vājāki ananāsu ekspreši šo pusi apciemojot periodiski (šis esot niknākais kopš 1996.gada), kaut ne gluži katru gadu, tāpēc vietējie dienesti ir gatavi un arī iedzīvotāji jau rudenim sākoties tiek aicināti sagatavoties iespējamām problēmām: iegādāties sveces un sērkociņus, pārtiku, bez komplicētas gatavošanas ēdamu pārtiku u.tml. Arī mums PLU šādi bukletiņi tika dalīti, saņēmu ziņu no Voldiņa skolas un nez cik reizes TV redzējām. Reālistiska pieeja.

Patlaban spīd jauka saulīte, vējš ir norimis un vēl joprojām ir silts, bet temperatūra ar katru dienu pazemināšoties - ananāsu ekspresis ir projām. Mūspusē decembrī diennakts vidējā temperatūra esot ap 8 grādiem. Kā, mums par lielu izbrīnu, pastāstīja Anda, lociņi dārzā viņai esot visu gadu - aizej tik un nogriez. Patlaban arī manā vāzē skaisti zied kamēlijas: Mariss nogrieza dažus zariņus savā dārzā. Un tā viņas ārā ziedēšot visu ziemu! To es nespēju saprast, bet būs vien jāpieņem, ka šis štats patiesi ir mūžzaļš, kā tas tiek rakstīts uz auto numuriem un visur citur.

Tillicum Village

Divos iepriekšējos aprakstos var lasīt par mūsu ciemošanos indiāņu ciematā Tillicum Vilage, kas ir izvietots uz salas un atrodas netālu no Sietlas. Pacentos sakārtot fotogrāfijas, lai uzreiz pēc lasīšanas varētu tās visas apskatīt. Tālāk seko mājaslapā poga.lv ievietotās bilžu galerijas Tillicum adrese

http://www.poga.lv/photos/parklande/sets/set:21785/

Tilikuma

Tagad esmu gatava saukt lietas īstajos vārdos. Un tātad: mēs bijām nevis X salā, bet pāris stundas viesojāmies Tilikumas indiāņu ciemā. Patiesības labad gan jāpiebilst, ka nevaru droši apgalvot, ka kādu indiāni patiešām redzējām: cilvēku tur bija daudz un visādi, bet sākumā lai ir stāsts par to, kas un kāpēc mums bija jāapmeklē.

Droši vien visi trīsdesmit un vairāk gadnieki bērnībā ir kaudzēm indiāņu romānu lasījuši - tieši tāpat kā mēs ar Andri. Un tad nu šeit esot gribas kaut ko no tā visa redzēt. Protams, sūri ir veidojušās indiāņu attiecības ar balto cilvēku atnesto "civlizāciju". Par tām mūsdienīgi ekonomiskā skatījumā uzrakstīšu citu reizi, bet šai sestdienai izvēlējāmies braucienu ar kuģīti uz Tilikumas salu, kurā ir privāti izveidots "indiāņu centrs", kas pieder Hjūitu (Hewitt) ģimenei (baltie cilvēki).

Viss esot sācies 50to gadu beigās, kad Bila Hjūita iepazīšanās ar šejienes indiāņu kultūru izrādījusies liktenīga - svarīga un saglabājama tā viņam likusies. Un pavisam praktisks moments: tieši veids, kā indiāņi uz ciedra oglēm lasi gatavojusi, viņa vēderam licies izcils, saglabāšanas un citiem rādīšanas vērts. Domāts, darīts: 1962.gadā uz Tilikuma salas durvis vēris šī centra priekštecis, kurā varēja lielisko maltīti nobaudīt.

Kā centrs izskatījās toreiz, mēs nezinām, bet šajā un iepriekšējā bildē var redzēt skatu, kas mums pavērās tuvojoties krastam. Mums paveicās tajā ziņā, ka paspējām nopirkt biļetes uz šīs sezonas pēdējo kuģīti (nākamais reiss - kaut kad martā), bet nepaveicās tajā ziņā, ka laiks nebija izcils un pa salas takām pastaigāt nebija vēlēšanās. Bet visu jau nevar gribēt: 1.decembris taču! Tāpat jau viss nepieklājīgi zaļš. Vien apmeklējuma beigās tā sniega vētra, par ko iepriekš rakstīju, bija klāt.

Ģimenes bizness Amerikā bieži izpaužas pavisam praktiski: attēlā redzamā japāniskās izcelsmes dāma ir viena no firmas īpašniecēm. Kāpēc Andris tajā brīdī un ar ne visai skaistu grimasi viņu ir nobildējis, nezinu, bet jau pēc atgriešanās mājās bukletā ieraudzīju, ka tā ir viena no īpašniecēm. Bukletā bija arī viņas vīra bilde un arī vīru mēs redzējām turpat šiverējam. Īpašniece līdz ar citām darbiniecēm šiverējās suvernīru veikaliņā aiz letes un tajā brīdī es pabrīnījos par viņas "mierinājumu" rindā stāvošajiem iepirkties kārajiem: lai viņi nesatraucoties, kuģītis bez viņas neatiešot un viņa apkalpošot visus gribētājus līdz pēdējam...

Ja ēdiens bija šī "ciema" izveidošanas pamatā, tad tā arī bija pirmā lieta, kas mums tika piedāvāta: ceļā no kuģīša uz ēku visi ap 200 pasažieru rātni padrūzmējās 4 ātri kustošās rindās, lai tiktu pie podiņa ar "sautētu ēdamgliemeņu nektāru". Lietaini vējainajā dienā tas bija lielisks arī zem klajas debess baudīts.

Tā nu iznāca, ka pilnas bļodiņas nobildēt nepaspējām, nu tad varat apskatīt izēstos gliemežvākus. Bet mums patika apkalpošanas ātrums ar neiztrūkstošo laipnību piedevās. Pirmais uz salas - pirmais pie zupas - pirmais iekšā... Apmēram tāds bija princips. Mēs, kā jau augšējā klājā braukušie bijām rindas astes galā, bet visa bija diezgan - skaitīt viņi prot. Kad nu zupas podiņi bija tukši, tāpat rindveidīgi pamazām devāmies uz ēkas pusi.

Taču ēkas ārpusē esošie rotājumi arī bija tik krāšņi, ka bez piebremzē-
šanas bildēšanas vajadzībai, iekšā ieiet nevarējām. Redz, Andris arī bildē tika. Ir jau tā, kā vienā komentārā Eduards atzīmēja: bieži tas Andrim neizdodas, jo viņš ir mūsu čaklākais fotogrāfs, bet pa reizei jau mēs ar Voldiņu attopamies un arī Andri nobildējam.

Kokgriezumiem rotātās un krāšņi izkrāsotās ieejas durvis bija tā vieta, kur es apstājos kā miets un negāju iekšā, pirms netapa bilde. Bet ilgi kavēties nevarēja: arī citi bija nosaluši un gribēja tikt telpās. Es padevos.

Ceļojums vienam cilvēkam maksāja 79 dolārus un cenā bija iekļautas 3 lietas: kuģītis, pusdienas un koncerts. Kā jau bilde rāda, tagad īsi par pusdienām. Kaut plastmasas, bet zivs formas šķīvis neļāva to paņemt rokā bez smaida: sīkums, bet patīkami. Katram šķīvis rokā un atkal viss pūlis tika veikli sadalīts 4 čūskrindās, kas diezgan veikli virzījās gar garo bufetes (zviedu galda?) veidā sarindoto ēdiena sastāvdaļu galdu. Vieni salātiņi, otri, tāda mērcīte un šitāda, tādas piedeviņas un citas: liec pats ko un cik gribi, kamēr galā vīri dala supersmaržīgo pēc īpašās receptes pagatavoto lasi.

Kad nu katrs šķīvī bija iekrāvis cik gribēja, varēja vai nebija kauns, tikām novirzīti uz milzīgu ēdamzāli pie glīti uzklātiem galdiņiem, kur mūs gaidīja arī zīmīte ar jauko tekstu un šokolādes lasīti desertam. Tas, ka ēdienu grābt nemetāmies kā traki, bija prātīgi - paspējām izlasīt arī uzrakstu, ka, ja ņem papildporciju, tad "vecais" šķīvis jānovieto ..., un tad papildporcija pašiem droši jākrauj tīrā šķīvī. Mums kā lašēdājiem tas patika, jo "lašu vīri" ikvienam uzlika pieklājīgu, bet ne lielu laša gabaliņu. Mēs tad rīkojāmies pārdomāti: iekrāvām pieklājīgas porcijas (ne tā kā daži, laikam lasītnepratēji, kas krāva, ka pāri malām birst), diezgan veikli tās notiesājām un, pirms vēl sākās koncerts, paspējām arī pēc otrās porcijas aizčāpot. Daudz tādu gudrinieku nebija, bet nebijām arī vienīgie.

To, ka ar fizisko barību vien var būt par maz, īpašnieki bija sapratuši ap 1992.gadu un kopš tā laika tiek piedāvāts arī priekšnesums ar aptuveno nosaukumu: Deja vējā (Dance in the Wind), kas krāšņi ataino indiāņu skatījumu uz dzīvi. Skatuve bija krāšņi iekārtota un tika efektīgi apgaismota, vien ar mūsu fotoaparāta lēnprātību atkal bija problēmas: gaismas paspēja nodzist un dejotāji izmukt no ekrāna burtiski ik reizi, kad centāmies tos nobildēt. Tas tad nu vairāk paliek mums prātā. Kā jau tas Amerikā ir pieņemts, priekšnesumu skatījāmies turpat no galdiņvietām. Tas sākās, kad vairums ēdamā bija veiksmīgi pieveikts.

Kad maltīte bija ieturēta un priekšnesums galā, mūsu rīcībā bija aptuveni stunda brīvā laika līdz kuģīša atiešanai. Laiks nebija tāds, lai staigātu pa āru, nu tad nodevāmies suvenīrveikaliņa izpētei. Nopērkamas bija visas iedomājamās un neiedomājamās lietas, gan tiešā saistībā ar Tilicumu, gan milzums dažāda veida apģērbu ar tematisku uzdruku vai izšuvumu.

Mūsu jubilārs tika pie T-krekla ar greznu indiānisku uzšuvumu. Un gandrīz autentisku, jo rakstīts: Made in Mexico - tak jau indiāņi varētu būt tuvumā bijuši (Meksikas). Jāatzīst, ka vai visos skaistajos objektos kur esam iegriezušies ir bijuši ļoti jauki suvenīru veikaliņi: jā, protams, ir arī pa kādam bezgaumīgam šausmonim, bet vairums lietu patiesi gaumīgas, cenas saprātīgas un ir arī ļoti kvalitatīvas un skaistas lietas. Brīžam nav viegli palikt bezkaislīgam apbrīnotājam.

Man roka nestiepās pirkt šo izgrebto lāča galvu, jo nav ne jausmas, priekš kam man mājās tādu varētu vajadzēt, bet nenoliedzami: tā bija skaista un rūpīgi nostrādāta. Kā vairums šeit nopērkamā. Tiesa gan, mēs aiz gara laika daudzas preces otrādi apgriezām un arī citas "Mades" apskatījām: US neieraudzījām, bija gan dienišķā Ķīna, gan Indonēzija, gan Indija... - un viss tik tematiski indiānisks... Andris ar smaidu piebilda, ka par India gan es nedrīkstot piekasīties, tie taču arī indiāņi esot... Lai jau būtu.

Glīts bija zvērīgo kaklasaišu piedāvājums, bet arī bez tām bez lielas nožēlas iztikām. Tikai apskatītas un nobildētas tika arī Tilikumas vīna pudeles. Uz salas vīnogulāju nav, nu tad vismaz viņi lielās, ka tas ir no šajā štatā audzētām vīnogām darināts. Var arī tā.

Nu arī īsais pārskats par sestdienu galā. Būs arī galerija ar krietnāku bilžu daudzumu. Jautājums - atgādinājums lasītājiem: vai jūs zināt, ka ikvienu te ielikto bildīti var krietni lielāku redzēt, ja uz tās ar peli noklikšķina? Pamēģiniet. Protams, tas arī uz visiem iepriekšējiem rakstiem attiecas.