Uzdzīve Lasvegasā

Vispirms par šodienas stāsta nosaukumu: par to, kas, kā un kādēļ dzīvo Lasvegasā mēs nezinām, redzējām tikai tās neprāta un uzdzīves spožo, tūristiem domāto pusi. Un jau pašā būtībā tas viss ir neprāts - tālu, stundām ilga brauciena attālumā no citām pilsētām, tuksnesī uzbūvēt pilsētu uzdzīvotājiem. Bet iespaidīgi, skaisti un veiksmīgi!

Pie tam, kā redzams, bildītē, izrādās, ka visa tā trakuma un spožuma joprojām ir par maz - būvniecība turpinās, kaut visa Amerika jau diezgan skaļi runā par krīzi... - ko tu trakiem padarīsi. Kad bijām Orlando un redzējām kā visa tā valstība ir purvā iebūvēta, radās respekts pret to, ko cilvēks var paveikt. Šeit, ja tā var teikt, bija "otrā sērija". Jā, kaut ko tādu laikam var tikai Amerikā. Netālajā Lasvegasas starptautiskajā lidostā lidmašīnas ceļas gaisā un nosēžas praktiski nepārtraukti...

Mēs piektdienu bijām izlēmuši veltīt nesteidzīgai Lasvegasas izbaudīšanai, tālab arī jāceļas nebija agri un varējām gaismā apskatīt, kur esam apmetušies. Super 8 ir viens no lielas ķēdes moteļiem: nedārgs, bet pieklājīgs, tīrs un kārtīgs, ar bezmaksas bezvadu internetu - to bijām jau iepriekš atraduši internetā un rezervējuši 2 četrvietīgas istabas. Pavisam te bijām 3 naktis: iebraukšanas naktī, pēc Lasvegasā pavadītās dienas un pēc Lielā kanjona dienas - tālab var teikt, ka pēc būtības no šejienes sākās atpakaļceļš.

Par to, ka ceļš uz un visapkārt Lasvegasai ir garlaicīgi tuksnešains, bijām dzirdējuši no citiem, bet iebraucot to neredzējām, jo bija tumšs. Tuksneša skatus ar lielākiem vai mazākiem kalniem gan izbaudījām nākamajās 2 dienās - uz Lielo kanjonu un atpakaļceļā dodoties. Iespaidīgi.

Tā kā 7 cilvēki drīzāk var pazaudēties, nekā kopā noturēties, izlēmām atkal sadalīties, tādēļ arī apskatītais mazliet atšķiras. Mūsu ģimenītes trijnieks kopā ar mammu izlēma sākt ar nopietno - Atomu lietām veltīto muzeju. Kā tad tāds Lasvegasā gadījies? Interesanta, bet laba ideja, jo turpat salīdzinoši netālu atrodas Losalamosa - ASV kodolpētniecības centrs un poligons. Kā patika? Labi, jo, kā jau to šejienes muzejos prot, informācija bija saistoša, interesanti un saprotami pasniegta. Katram no mums bija kas interesants un jauns ko redzēt.

Kā bildē redzams, muzejs ir Lasvegasas universitātes paspārnē. Priekš kam Lasvegasā universitāte? Mazliet ciniski es teiktu - kur tad citur lai smaidīgo un salīdzinoši lēto darbaspēku priekš izklaides vietām dabū... Bet nu labi, ar to arī mūsu nopietnā programma bija cauri, tālāk arī mēs metāmies izklaides vietas pētīt.

Tagad jau ir skaidrs, ka no visa redzētā mani pašu visvairāk apbūra piramīdviesnīca Luksora. Un, izrādās, tas bija sācies jau naktī, kad no Lasvegasas vēl bijām kādu 30 jūdžu attālumā: pa tumšajiem kalniem braucot un pilsētas tuvumu vēl ij nenojaušot manu uzmanību piesaistīja dīvainais gaismas stabs, kurš pamazām aizvien skaidrāk iezīmējās. Un pagāja vēl gandrīz stunda, līdz tā "autori" ieraudzījām. Grandiozi - gan naktī, gan dienā.

Pavisam nejauši iznāca, ka Luksora bija arī pirmā no izklaides vietām, ko izpētījām. Lasvegasā tā lieta ir interesanta - viesnīcās cilvēki ne tikai pārguļ, tiek darīts viss, lai tajās pēc iespējas vairāk laika pavadītu visi: gan "gulētāji", gan jauši un nejauši ieklīdušie.

Viesnīcu vairāki pirmie stāvi (cik nu kurai) ir atvēlēti tieši visdažādākās publikas ievilināšanai: protams, kazino (neaptveramos apjomos, tagad labi saprotu, kāpēc mani ilggadējie klienti "Klondaika" katru gadu darbinieku grupiņas sūta uz šejieni "komandē-
jumā"), veikali, šovi, izrādes un izstādes kopā ar pasakainiem interjeriem un eksterjeriem. Un, praktiski viss brīvi, bez maksas un ierobežojumiem pieejams visiem. Protams, protams, par kazino veiktajiem darbiem un nedarbiem un atsevišķiem lielajiem šoviem ir jāmaksā.

Tā arī ļoti daudzi savu laiku te vada - ar vaļā mutēm no vienas viesnīcas uz otru dodoties (nu taisni tā kā mēs arī). Un ar vienu dienu ir stipri par maz - mēs mazāk par 1/3 apskatīt paspējām. Tātad būs jābrauc vēl. Kā jau teicu, viesnīcnieki dara visu iespējamo un krietni daudz neiespējamā, lai tikai tūristi justos labi. Tā piemēram, vairākas viesnīcas savā starpā (arī - pāri galvenajai ielai!) ir savienotas ar segtiem vai nesegtiem tiltiņiem - lai tikai cilvēks no tām projām neaiziet.

Arī mums tik ļoti iepatikusies Luksora nebija izņēmums - tā ar divām segtām "veikalu ielām" bija savienota ar viesnīcām abpus tās. Ļoti ērts luksuss, kaut arī absolūtais dienu vairākums Lasvegasā ir saulainas. Tiesa gan - mēdz būt arī vēss un vējains, tad šāda pastaiga ir sevišķi patīkama.

Ko var nopirkt šajos veikalos? Visu skaisto, neprātīgo un dārgo. Mums tas līdzinājās gājienam pa pasakainu izstādi: skaistas, bet praktiskajiem latviešiem nevajadzīgas vai normālā stāvoklī uz Latviju neaiztransportējamas lietas. Protams, rindu rindām arī dažādas ēstuves un ēstuvītes vai vismaz kafijas dzeršanas vietiņas vai nu ar apsēšanos, vai vienkāršai caurskriešanai.

Lai viesiem pavisam sajauktu galvas, praktiski visas viesnīcas burtiski laistās ar ūdeni: citām ir strūklakas, citām vēl nez kas, bet praktiski visas ir savas "pludmales" iekārtojušas. Patlaban gan tās vēl nav pārpildītas, jo ārā pavēss, bet pa kādam cilvēkam saulainākā aizvējā grozījās un daļa baseinu ir apsildāmi. Viens mums pazīstams pāris teica, ka viņiem, piemēram, neesot paticis "savas" viesnīcas baseins un viņi regulāri devušies uz blakus viesnīcas "pludmali" - neviens te īpaši nekontrolē no kurienes esi, ja vien ko pavisam muļķīgu nedari.

Jā, šejienes viesnīcas patiešām ir brīnumu vietas: te ir gan Venēcija, gan Parīze, gan Ņujorka, gan... - ar konkrētām vietām raksturīgām iezīmēm. Piemēram, Venēcijā ir kanāli ar visiem dziedošajiem gondoljeriem, Parīzē - Eifeļa tornis (kopija, kas ir precīzi uz pusi zemāka)... Bet zaļi mirdzošais izklaides milzis MGM viesus piesaista ne vien ar milzīgo zelta lauvu ārpusē, bet arī ar īstu un omulīgu caur stiklu skatāmu lauvu mītni iekšpusē. Pieradušiem redzēt zoodārzos mūžam sagurošos zvēru karaļus, šejienes draiskoties kārie minči bija patīkams pārsteigums. Mēs redzējām, kā tie omulīgi ar spēļlietiņām ņēmās, Zanei, Lienai un Leldei izdevās redzēt kā abi gluži kā kaķēni spēlējas un kūleņo (Zanei ir arī video). Protams, ēka ir tik milzīga, ka arī visādu citu brīnumu netrūkst.

Ņujorkai ir ne vien slavenāko ēku kopijas, bet arī uz tās jumta novietoti amerikāņu kalniņi. Un tā varētu turpināt vai bezgalīgi. Viesnīcas ir gan novietotas gar galveno ielu (Strip), gan nu jau arī nostāk no tās - visiem vietas te vairs nepietiek). Mēs paspējām tikai pa Stripa dienvidu galu paieties un diena bija pagalam... Mūsu otra kompānija sāka no otra gala un drusku ātrāk skrējušas, bet vienalga... Jā, būtu prātīgi Lasvegasai dienas 3 atvēlēt - arī tad tikai pašas slavenākās vietas var pagūt apskatīt. Ja vēl grib arī vietējā "pludmalē" paslinkot vai kur citur ilgāk uzkavēties, tad vēl laiks jāliek klāt. Bet viens gan ir skaidrs: iesakām ikvienam - tas ir jāredz, ja esi Amerikā.

Un kā tad ar azartspēlēm? Atzīšos godīgi - neviens no mums nevienu centu tur nenotērēja - lai mums piedod Lasvegasa. Vienīgais, kam kādi dolāri tika iztērēti dienā, bija kaut kas ēdams un kafija, jo visu dienu iztikt no svaiga gaisa un skaistuma vien nevar. Mums pazīstamo cilvēku pulkā mēs tādi neesam vienīgie: Lasvegasā bijuši (un pat vairākkārt) ir visi, bet ne azartspēļu dēļ.

Vēl Takomā esot, no saviem pazīstamajiem saņēmām atgādinājumu, ka noteikti jāapmeklē Coca-Colas un M&M veikali. Kaut nevienu no šiem produktiem nelietojam, ieteikumu izpildījām. Un atkal jāsaka - bija labi! Bildē, ja ieskatās, var Coca-Colas pudeļizkārtni redzēt un tad jau arī M&M pa labi no tās ir ieraugāms.

Vai varat iedomāties, ar ko var aizpildīt M&M veikala četrus (!) stāvus? Es arī iepriekš nevarēju. Pirmajā ir M&M konfektītes puslīdz ierastos iepakojumos (tiesa, ļoti dažāda lieluma) un mazlietiņ suvenīru ar attiecīgo simboliku, bet augstāk sākas īstais trakums. Piemēram, kā bildē redzat, ikviens var savā maisiņā iebērt sev nepieciešamo M&M konfektīšu daudzumu savā mīļākajā krāsā... Un arī konfektītēm ir dažādi lielumi, ne krāsas vien. Ir gan tās, ar ierasto mīksto pildījumu, gan arī tās, kur veseli zemesrieksti iekšā...

Un kas vēl citos stāvos? Gan neaptverams daudzums tematisko apģērbu, krūzīšu, somu un kā tik visa vēl ne (un praktiski viss gaumīgs), gan visādīga info par konfektītēm: var gan filmiņas paskatīties, gan pats kā konfekte sajusties visam "ražošanas ciklam" ar kājām cauri izejot. Ir arī viņu sponsorētā sacīkšu automašīna... No Coca-Colas veikala bilžu nebūs, jo pēc pārsteidzošā M&M raibuma tas uz mums tik lielu iespaidu neatstāja. Paši vainīgi, kaut arī tur visa kā interesanta redzējām daudz (tiesa, viņiem tās izdomas laikam mazāk, tālab veikalam "tikai" divi stāvi).

Un tad jau vakars arī bija klāt. To bijām izlēmuši veltīt šovu skatīšanai. Lelde, kopā ar Zani un Lienu skatījās Circus du Soleil izrādi Ka. Jau iepriekšējā Lasvegasas apmeklējumā Lede un Zane bija kādu viņu izrādi redzējušas un zināja, par ko gatavas vairāk kā 100 dolārus (katra, protams) tērēt. Arī pēc izrādes visas trīs bija smaidīgas uz apmierinātas: esot šķietami neiespējamas lietas superpārdomātā un krāšņā izpildījumā redzējušas.

Mūsu četrinieks izvēlējās "trīs vienā" komplektu par kādiem 60 dolāriem katram. Tajā bija iekļauts skats uz Lasvegasu no augšas - viesnīcas "Stratosfēra" torņa un tumsā tas bija neaizmirstams skats. Pēc tam īsti amerikānisks pasākums: bufetes veida vakariņas ar ļoti labu jūras velšu izvēli un noslēgumā šovs, kurā klausijāmies 5 slavenu amerikāņu dziesmas profesionālu atdarinātāju izpildījumā. Jā, jā, bildītē ir "gandrīz Elviss" - viens no ikgadējo Elvisa Preslija atdarinātāju konkursa uzvarētājiem. Viņš bija patiesi lielisks, ne tikai līdzīgs vien. Vēl mums tika piedāvāts arī Maikls Džeksons (man šķita, ka brīžam šis dejoja pat iespaidīgāk par īsto), Britnija Spīrsa, Kristina Agilera un viens kantrīmākslinieks.

Protams, protams, tas jau nebūtu bijis nekāds šovs, ja nebūtu dejotājmeiteņu. Izrādes laikā fografēt bija aizliegts, bet meitenes iznāca fotografēties pēc izrādes. Un tur viens smieklīgs mirklis iznāca, ko jūs arī varat redzēt. Pēc izrādes mierīgi druzmējāmies pie eskalatora, kad pēkšņi Andris straujā solī devās projām no mums. Es, protams, paskatījos - uz kurieni tad. Un pāri drūzmai ieraudzīju bildes augšpusē redzamo plakātu. "Nu tad gan atradis ko bildēt!" - tā nodomāju, bet virzījāmies vien viņam līdzi, lai drūzmā nepazaudētu. Kad piegājām tuvāk, protams, ieraudzījām, ko bildēt viņš gāja...

Melnā tumsā, bet tomēr vēl pirms pusnakts bijām atpakaļ viesnīcā, lai nākamajā rītā celtos četros un dotos garajā tuksnešainajā ceļā uz Lielo kanjonu. Bet par to būs nākamais stāsts.

Nervozā ceturtdiena

Patiesībā nervozs izvērtās jau trešdienas vakars un pie vainas bija mūsu zelta gabaliņš - Kia. Jau pa ceļam kaut kas tā kā grabēja, bet mēs, gaidāmā ceļojuma aizrauti, tam īpašu uzmanību nepievērsām. Tad viens ne visai veiksmīgs manevrs Sanfrancisko un dabūjām krietnu krakšķi, kurš vēl vairākas reizes atkārtojās, tiklīdz bremzējām vai autiņš nosvārstījās. Sajūta neomulīga, jo milzīgi daudz jūdžu pa kalniem un tuksnesi priekšā. Mūsu vistehniskākais cilvēks Andris neveiksmīgi pajokoja, ka nekas trakāks par riteņa nolūšanu mums nedraudot...

Mēs sapratām, ka ar šādu perspektīvu minivens ar 7 lieliem cilvēkiem tālā ceļā doties nevar. Kaut kas jādara. Bet kas svešā pilsētā naktī? Te mums noderēja Leldes un viņas drauga prātīgais ieteikums: tagad gulēt, bet nākamajā rītā doties uz auto izīrētājfirmas vietējo filiāli runāties. Labi, ka autiņu bijām paņēmuši lielā firmā. Nu jau drusku labākā prātā arī iemigām. Un mūsu kompānijas miegamicēm bija pat mazs labumiņš no tā: izpalika 6os plānotā izbraukšana. Tā vietā mēs ar Leldi, pārējos vēl guļam atstājot, 7.30 ieradāmies Enterprise vietējā birojā. No turienes mūs aizsūtīja uz viņu līgumservisiņu, kur riepu un bremžu meistars autiņu apskatīja, gandrīz spaini smilšu no tā apakšas izkratīja (dievs vien zina, kur iepriekšējais nomātājs bija braucis), nomainīja riepu, kurā bija iedūries krietns metāla gabals un optimistiski paziņoja, ka visu viņa spēkos esošo ir izdarījis un bremzes esot kārtībā. Ja kas vēl, lai dototies uz dīlera servisu...

Bet laiks iet! Pulkstenis jau tuvojās desmitiem un mums līdz Disnejlendai, kurā bijām plānojuši šo dienu pavadīt, 6 stundu brauciens... Abas ar Leldi prātīgi saskatījāmies un nospriedām, ka mēģināsim pabraukt un, ja nekas traks nebūs, tad dosimies ceļā. Mērfijs atkāpās, sasēdinājām nu jau nomodā esošos pārējos savā niķīgajā zelta gabaliņā un ar mazliet nemierīgu prātu devāmies ceļā. Lai jums nebūtu jāturpina baidīšanās (mēs gan visu laiku drusku tā kā satraukušies bijām), pateikšu uzreiz, ka visu izbraucām laimīgi, ja neskaita vēlāk uzradušos diezgan uzmācīgo peļu kori - dažādas čīkstošās plastmasas.

Lai nu kā ar tehniku, bet laiks gan mūs lutināja: visas dienas bija saulainas un kļuva aizvien siltāks. Pēdējā dienā Sanfrancisko gaisa temperatūra jau bija tuvu 20 grādiem. Jauki. Takoma gan mūs mājās sagaidīja ar miglu un nakts temperatūru ap nulli...

Kaut garš, brauciens bija skaists, jo braucām pa Amerikas "maizes klēti" - omulīgi apaļi un zaļi (nu jā, tur skaitās agrs pavasaris) pakalni ar milzīgiem govju, aitu un kazu ganāmpulkiem mijās ar augļu un vīnogu dārziem, dārzeņu un sazin kā vēl laukiem. Milzīgas platības, iespaidīgi. Te varēja saprast, kā viņi tās zemās pārtikas cenas dabū - viss pārdomāts, izrēķināts un lielos apjomos.

Ja rūpīgi ieskatās, šīs bildes augšējā kreisajā pusē var redzēt akveduktu - tas ir speciāli uzbūvēts betona kanāls, pa kuru lietus un kūstošā sniega ūdens no kalniem plūst caur zemnieku laukiem uz lielajām pilsētām. Pietiekot visiem. Redzējām daudz dažādu laistīšanas iekārtu, jo lauksaimniecībā jau bez ūdens neiztiek ne lopi ne augi. Interesanti bija redzēt, ka milzīgie lopu bari savu dzīvi vada tikai ārā - nekādu kūšu vai citu lielu slēgtu ēku nav, vietumis tikai nojumes dzirdināšanai vai kādai citai saimnieciskai vajadzībai. Arī tā izmaksas tiek būtiski samazinātas.

Bet tad jau bija klāt arī Losandželosa - viena no lielākajām pilsētām pasaulē. Šoreiz gan to apskatījām vien tik, cik pa auto logu pēcpusdienā vai visai pilsētai pa autostrādi cauri un pāri lēnām velkoties, jo autiņu bija daudz (par daudz). Te redzams viens no lielajiem tirdzniecības centriem. Jā, klientu pievilināšans nolūkā te izdomas netrūkst nevienam.

Vēl pusstundiņa brauciena un bijām klāt Disnejlendā (tā atrodas Anaheimā). Pulkstenis bija ap četriem pēcpusdienā, bet, tā kā parks ir atvērts līdz astoņiem, pirkām biļetes un devāmies iekšā. Un te nu atkal jāsaka līdzīgi, kā es reiz jau rakstīju emuārā: lasot manas un Taņas (otras Fulbraita stipendiātes) pierakstus, tā vien šķiet, ka katra esam citā Amerikā. Un arī par Disnejlendu tas pats: ja ir laiks un vēlēšanās, šī emuāra lapas labajā pusē varat atrast saiti uz Taņas emuāru un izlasīt cik ļoti viņai tur PATIKA!

Diemžēl mēs gan par sevi to nevaram sacīt. Protams, droši vien pie vainas bija arī nogurums, vēlā pēcpusdiena un vakarvakara-
rīta nervozēšana auto dēļ, bet Disnejlendas kopējais iespaids nebija ne tuvu tik labs, kā par Disneja pasauli Orlando. Pirmā un būtiskākā lieta, par ko mēs uz disnejiešiem esam dusmīgi ir izsakāma jautājumā: kāda jēga parkam būt vaļā līdz astoņiem, ja lielākā daļa atrakciju tiek slēgtas jau ap pieciem? Bet biļetes tiek tirgotas par parasto cenu... Tā bija pirmā un lielākā vilšanās.

Pirmais ko darījām: ar tvaika vil-
cieniņu apbraucām apkārt parkam - skaisti. Pēc tam gan jau pamazām sāka satumst un strauji kļuva vēss. Droši vien arī mūsu pārāk plānais apģērbs iespaidus nepadarīja pozitīvākus. Tā kā mūsu bariņš bija liels un ar 4 mobilajiem telefoniem, izlēmām sadalīties, lai katrs bariņš var skatīties to, kas vairāk tīk vai interesē.

Kas to zina, kā mums būtu paticis brauciens ar bildē redzamo kuģīti, bet to neizmēģinājām - gribējās vēl visu ko citu kaut cik pa gaismu apskatīt. Jā, arī tumsā daudzkas bija jauki izgaismots, bet tumsu atkal mūsu fotoaparāts nemīl. Un vispār jāatzīstas, ka no šī brauciena mūsu ģimenītei bilžu nav daudz. Ir arī attaisnojošs iemesls - Andris ir gan galvenais fotografētājs, gan bija arī galvenais šoferītis - visu un daudz nedēļas garumā nevar izturēt. Es esmu slinkāka fotografētāja (bet saņēmos un centos pa brīžam), Voldemārs šoreiz bija "citā frontē" - abi ar Lienu sirsnīgi bildēja visu kas kustas un nekustas ar Uģim nopirkto superfotoaparātu. Māsām būs daudz vairāk bilžu kā mums un Zane vēl arī filmēja... Tā ka mūsu "paplašinātās ģimenes" arhīvs par ceļojumu ir bagātīgs. Arī tāpēc mēs dikti neiespringām.

Kad abas ar mammu bukletiņā pētījām, kurp doties un kurp nē, viņa teica, ka, kā jau īstena siguldiete, gribot ar bobsleju braukt. Atrakcija saucās Materhorna bobslejs, bet patiesībā bija tipiski amerikāņu kalniņi, tikai pa kalnu stilā iekārtotu trasi. Tīri jauki - brīžam tā kā pa alām un tuneļiem, brīžam pa kalna ārpuses kraujām.

Pēc bobsleja mamma atzinās, ka nu atrakciju viņai pietiekot, tālāk tikai staigājām un skatījāmies visu ko. Pārējie paspēja vēl gan ar mašīnītēm pabrauktāties, gan vēl šo to. Piemēram, Andris pamanījās arī zemūdenes reisā doties - lai zivju vēderus no apakšas pētītu.

Ja mums tika sacīts, ka Disnejlendā var nez cik dienas pavadīt, tad tas laikam gan neaatiecās uz vēsām tumšām pievakarēm - parka darba laiks vēl nebija cauri, kad beidzās mūsu vēlēšanās pa to tālāk dzīvoties. Apsildīšanās nolūkā izmetām kādus lokus pa veikaliņiem un kafejnīciņām (nu ir tie jauki!), bet uz māju vedamus mikimaušus neviens neiepirka - pietika ar acu pamielošanu. Tad sagaidījām Disneja personāžu parādi un devāmies uz autostāvvietu.

Sekoja aptuveni 4 stundu brauciens līdz rezervētajam Super 8 motelim dažas jūdzes aiz Lasvegasas. Kā jau tas pienākas tumsā, mūsu aizmugurējie brīžam snauda, brīžam visu ko spēlēja, brīžam vienkārši apcēlās vai pļāpāja... Bet skats, kas uz 20 jūdzes attālo Lasvegasu pavērās no kalniem bija lielisks! Arī braukšana cauri visai pilsētai tumsā bija brīnišķīga, jo viesnīcas ir ne vien interesantās formās, bet arī lieliski izgaismotas. Taču - par Lasvegasu būs nākamais stāsts. Ap vieniem naktī bijām klāt un sakritām mīkstajās gultās.

Sēžamtrešdiena

Nu jau esam kaut cik atkopušies un varam sākt domas, iespaidus un bildes kārtot. Pamazām nodosim tos arī lasītāju vērtējumam - brauciena dienu secībā.

Tā kā pat visoptimistis-
kākā ceļa plānošana rādīja 12 brauciena stundas līdz Sanfrancisko (neskaitot dažādu šķidrumu uzņemšanu un atbrīvošanos no tiem), trešdiena mums visiem sākās agri - ar celšanos četros un izbraukšanu puspiecos no rīta. Visi draudzīgi sarūmējāmies tieši mūsu izmēra minivenā (7 vietas), mantas aizmugurē, dzeramais ūdens zem sēdekļiem un devāmies ceļā.

Lielā šoseja bija jauki pabrīva, bet ne tukša - Amerika mostas agri. Braucām, braucām, braucām, aizmugurējie gan gulēja, gan "kuģus lādēja" un "ģeogrāfus" spēlēja - kaut kā jau tās stundas jāīsina...

Galamērķi - Sanfrancisko - bijām plānojuši sasniegt ap astoņiem vakarā, taču, kad Lelde piedāvāja mums izmest nelielu līkumiņu un mazliet paskatīties saglabāto (atjaunoto) zeltraču pilsētiņas gabaliņu netālajā Sakramento, ar prieku piekritām. Kaut jau sāka krēslot, bija skaisti, bet vislielāko mūsu sajūsmu izpelnījās gandrīz autentiskās koka ietves visā šajā senlaicīgajā pilsētiņā! Labi nofotografēt gan neizdevās - centieties paši iztēloties.

Vissaldāko vietu gan nevarējām nenobildēt - superīgo pašapkalpo-
šanās konfekšu veikaliņu kaut mazliet varat apskatīt. Bildē gan neiekļuva "iepirkumu groziņi" - sarkani, no koka skaliem veidoti pusspaiņa lielumā. Ideja vienkārša: visām konfektēm cena vienāda, ej pats pa veikalu, ieber ko un cik gribi (un spainīša lielums mudina gribēt daudz), pie izejas viss tiek nosvērts un jāsamaksā. Mēs visi gan turējāmies kā vīri un neko (!) nenopirkām. Tiesa gan, savu lomu nospēlēja kādu dienu iepriekš apmeklētais Takomas konfekšu firmas veikals - tajā veikto saldo pirkumu bildīte jau bija emuārā.

Patlaban Sakramento ir "nesezona" un tālab darbdienas pievakarē cilvēku nebija daudz, bet Lelde stāstīja, ka vasarā te adatai neesot kur nokrist: cilvēki bauda gan zeltraču laika šarmu, gan veikalojas un krodziņojas - iespēju pietiek. Vienā tās malā ir arī darba kārtībā esošs tvaika dzelzceļš un bildē redzamais kuģis. Būtu jau bijis interesanti pavizināties, taču... (nākamreiz).

Arī Kalifornijas štats turpina rietumpuses "tradīciju", ka galvaspilsēta nav ne štata lielākā, ne slavenākā pilsēta. Tā ir Sakramento un te dzīvojot arī gubernators - terminators Arnolds Švarcenegers. Viņu gan nesatikām un no pilsētas mūsdienīgās daļas arī šoreiz neko daudz neredzējām, vien jauko "piramīdu", skats uz kuru pavērās no kuģa piestātnes. Nebija, laika - nogurums un miegs dzina uz Sanfrancisko.

Bija jau pavisam tumšs, kad iebraucām pilsētā. Kā redzams kartē, tā atrodas uz pussalas un "ir tik liela, cik ir, tālab viena no dārgākajām pilsētām pasaulē" - tā mums paskaidroja Lelde, kura tur dzīvo jau gadus astoņus. Bet arī te vēl pa taisno gultā netikām: Lelde mūs iekārdināja ar iespēju paskatīties uz pilsētu no augšas. Piekritām un tas bija lieliski. Mūsu fotoaparāta īpatnību dēļ, gan bilžu nebūs, bet brauciens un skats no abām lieliskajām skatu vietām: Tvīnpīkas un Dārgumu salas bija labs. Vējš gan bija mežonīgs, bet toties nebija Sanfrancisko tik tipiskās miglas. Tā esot liela veiksme.

Un tad jau bijām klāt Leldes dzīvoklītī, kurš bija pārvērsts par "masu guļamistabu". Ātri sakritām uz matračiem, dīvāniem un visa, kas nebija dikti ass vai kantains. No rīta izrādījās, ka ne viens vien nebija pat pagrozījies. Taisnības labad gan jāpiemetina, ka 4 varonīgākie mūsu pulciņa pārstāvji paspēja vēl arī līkumiņu pa pilsētu ar kājām un caur meksikāņu ēstuvi izmest pirms iemigšanas. Esot bijis labi.

Esam atpakaļ!

Trakā ceļojuma nedēļa pagāja steigā, no kuras vēl tagad neesam īsti atguvušies. Rītvakar (trešdienas vakarā) aizvadīsim savas viešņas uz lidmašīnu un tad jau, cerams, mūsu dzīve atgriezīsies ierastajās sliedēs. Pamazām rakstīsim par ceļojumu un kārtosim bildes, bet īsumā var pateikt jau tagad: bija labi, ceļojuma programmu izpildījām pilnībā.

Baudījām turienes agro, saulaino un silto pavasari (dienā tuvu 20 grādiem), kārtīgi ēdām ceļmalā pirktos saimnieka turpat salasītos apelsīnus (8 dolāri par redzamo kasti). Nākamajā bildē - mamma pie jaukajiem puķu podiem Sanfrancisko piestātnes promenādē.

Visi esam kļuvuši par pārliecinātiem Tomiņa (TomTom GPS navigācijas sistēma) faniem: pat tad, kad šoferītis pamanās samaldīties, viņš veikli atrod kā no tās vietas laimīgi un ātri tikt vajadzīgajā virzienā...

Par sava nomātā zelta gabaliņa - konkrētās Kias faniem gan nekļuvām - čīkst un grab, kaut tas ir 2007.gada autiņš ar 30 tūkstošu noskrējienu...