Ehm..

Pastāstīšu (piespiedu kārtā, protams) par savām pirmajām nedēļām skolā. Principā jau viss notiek kā Latvijā, tikai skolotāji ir pāris reizes labāki, bet arī līdzi jādomā visu laiku, jo stāsta tikai vienu reizi. Piecreiz nedēļā man ir "sports" - trīs reizes dodamies uz svaru zāli, divas reizes dodamies nedaudz paskraidīt par stadionu. Lai dabūtu 10, tev gluži vienkārši ir jānoskrien 10 apļi, tātad 4km, un tā divas reizes nedēļā. Vēl bez sporta dodos uz basketbola "open practice", kas notiek divas reizes nedēļā, pa divām stundām. Treniņi ir diezgan nogurdinoši, tāpēc, ierodoties mājās, neko īpaši vairs darīt nav spēka. Slodze pavisam noteikti ir krietni lielāka, kā Latvijā, bet tas laikam pat ir labi, patīk tas, ka te man nav no galvas jāiegaumē 20 lpp teksta no grāmatas...
Nu ko, viena rindkopa ir, laikam jau tad arī pietiks, lai nav pārāk daudz informācijas.

Mācībspēku māja un PLU neformālās tradīcijas

Tā nu ir iznācis, ka ar visām savām prozaiskajām lietām ņemoties, par PLU akadēmisko dzīvi vēl zinu visai maz (brīžam pati nesaprotu, kur laiks paliek, jo garlaikoties nekādi nesanāk), taču šeit ierados pašā labākajā brīdī - studiju gada sākumā, kad visvisādas jaukās lietas notiek. Par daļu no tām jau esmu rakstījusi, bet nu par vēl ko interesantu - mācībspēku māju (Faculty House - neprotu precīzāk iztulkot) un tur notiekošo.

Pievienotajā kartītē ar 31 apzīmēta "mana ikdienas māja" - Morkena centrs, kurā atrodas Biznesa skola, bet mācībspēku māja apzīmēta ar 4 (augšpusē). Kas tā tāda? Nē, nē, mācībspēki tajā nedzīvo. Stāstiņš ir interesants. Kartē paskatoties redzams, ka PLU ēkas ir visai dažāda lieluma - milzīgas (kā 31) un maziņas (kā 4). Kā tas gadījies? Milzīgās ēkas universitāte būvējusi savām vajadzībām, taču - apkārt PLU zemei ir privātmājiņu rajons. Un jau vairākus gadus desmitus notiek tā: tiklīdz kāda no pieguļošajām mājām ir pārdošanā, PLU mēģina to nopirkt, lai piemērotu savām vajadzībām un vienlaicīgi izplestos. Tā ļoti jaukās mazās privātmājiņās ir izvietotas vairākas struktūrvienības: medicīnas centrs, starptautisko sakaru centrs, izdevniecība... Interesanta stratēģija un, kā mēs ar starptautiskā centra vadītāju smaidījām, tas brīžam liek viņiem arī "saspiesties" - mājiņā vietas ir tik, cik ir, ja gribēs "augt lielāki", jādomā, kur paliks, vai būs jādomā par vietu kādā no lielajām ēkām vai kā.

Tātad - vairākas no šīm bijušajām privātmājām (nezinu cik tieši), pieder universitātei. Taču mācībspēku māja PLU nepieder! 1972.gadā PLU mācībspēki izveidojuši paši savu, sākumā neformālu, klubu. Savu telpu tam nebija, bet ik pa laikam notika kopīgi pasākumi ārpus oficiālā augstskolas pasākumu kalendāra. Laikam jau tā kompānija kopā jutās tik labi, ka saprata – telpas vajadzīgas un tad, ar manis jau pieminētā Dvaita palīdzību, tika atrasta gan pārdošanā esoša mājiņa, gan finansētājs (sponsors). Tika oficiāli reģistrēta bezpeļņas organizācija un tai šī ēka pieder.

University Scholars Association ir no PLU neatkarīga organizācija, par kuras biedriem var kļūt PLU darbinieki, kuru darba līgums ir garāks par 6 mēnešiem un viņi maksā biedra naudu 15 dolārus mēnesī. Paši biedri ļoti apmierināti smaida, ka tā ir vienīgā vieta PLU, kur nav aizliegts alkohols un piektdienu vakaros tur notiekot jauki saviesīgi pasākumi pie vīna glāzes vai alus kausa (neesmu speciāliste šajās jomās, tāpēc neesmu apmeklējusi) un arī dažādi periodiski pasākumi (par vienu pastāstīšu). Kad biedriem vajag, viņi šīs telpas var iznomāt saviem pasākumiem, katru dienu tur par ļoti labām cenām var pusdienot un pie viena satikties, papļāpāt. Aptuveni reizi mēnesī pusstunda pusdienu laikā tiek atvēlēta priekšlasījumiem-diskusijām, kurās kāds no mācībspēkiem (paši brīvprātīgi piesakās) pastāsta par kādu (jebkādu) sev interesējošu tēmu un rosina diskusiju. "Alga" - tajā dienā viņam pusdienas par brīvu. :) Skatos mājas lapā - pamazām diskusiju grafiks pildās.

Statūtos ir uzsvērta neatkarība no PLU, nejaukšanās zinātniskajās un administratīvajās lietās, tātad - nekādas līdzības ar arodbiedrību vai slepenu dumpinieku apvienību.

Vismaz 3 lielus pasākumus katru gadu viņi rīko - barbecue party (nu, kā lai šo iztulko? šašliku cepšana tā gluži nav) studiju gada sākumā un noslēgumā, kā arī Ziemassvētku pasākumu. Mēs ar Andri piedalījāmies studiju gada sākuma pasākumā 14.septembrī. Ielūgumā bija rakstīts tā - lūdzam ierasties no 17iem, ēdiens būs dabūjams no 17.30. Mēs, protams, mazliet pēc 17.30 ieradāmies. Jau tuvojoties mājai pa gabalu bija dzirdams troksnis - nu dikti priecīgi visi bija par sastapšanos. Cik cilvēku bija - kas to var saskaitīt, bet domāju, ka mājiņā un tās zālājā pāri par simtu cilvēku satilpa gan. Visiem bija vārdiņu zīmītes, bet lielākā daļa, protams, savā starpā pazīstami. Līdzi varēja ņemt dzīvesbiedru un bērnus. Dzīvesbiedri bija līdzi labai daļai un arī tie daudzi jau savā starpā pazīstami, jo tas ir tradicionāls pasākums. Vēl viens mūsu novērojums - mācībspēku vidējais vecums patlaban ir samērā liels - gaidāma paaudžu maiņa. Voldemāru līdzi aicinājām, viņš sākumā tā kā gribēja, bet tomēr neatnāca. Un labi vien bija - tikai viens puika vēl bija līdzi paņemts un tas pats par Voldemāru jaunāks, nez vai viņiem tur kāda draudzēšanās būtu iznākusi.

Laiks bija apmācies, bet tomēr sauss un vēl samērā silts, līdz ar to vislielākā piekrišana bija pagalmam. Mājas garāža ir pārveidota par galveno saviesīgo pasākumu zāli, jo istabas nav lielas. Tā kā man šis bija jau otrais BBQ pasākums, nu jau redzu dažas tajos ierastas lietas, par ko varu arī pastāstīt.

Pirmā un visinteresantākā tradīcija - vissvarīgākajā vietā - pie grila, uz kura cepas (sildās) kotletes ko ielikt burgeros - ir kāds no augstskolas vadītājiem. Pieņemšanā pie prezidenta tā bija prorektore un vēl kāds no vadītājiem, šajā pasākumā - pats universitātes prezidents! Ideja vienkārša - gribi gaļu, ej pie šefa! Ļoti jauka neformāla sasveicināšanās/parunāšanās sanāk un arī no vadības puses skaists žests - ka arī viņi ir cilvēki, kas prot apkalpot un pakalpot.

Iekštelpās bija liels galds ar pārējām sastāvdaļām, ko katrs pats sev izvēlas un krauj uz šķīvja: dažādi salāti, sieri, mērces, augļi, maizes (burgeru bulkas, protams), kaut kas no kūkām un cepumi, dzērieni (ūdens, visas tās krāsainās limonādes, vīns un alus).

Nu un pa ceļam no viena galapunkta (galda) līdz otram (grilam ar gaļu) notiek visa veida tikšanās un runāšanās... Mēs arī satikāmies un mazliet papļāpājām gan ar jau iepazītiem PLU cilvēkiem, gan jaunas pazīšanās dibinājām. Šie pasākumi ilgst stundu līdz divas un tad visi pamazām izklīst. Bija jauki un ir mazliet žēl, ka nu PLU sākusies ikdienas dzīve, tuvākie jaukie pasākumi - tikai ap Ziemassvētkiem. Būs pašiem kaut kas jāsaorganizē.

Stāsts tā kā par Boeing-iem, bet no iekšpuses

Kā jau reiz palielījos, cik iespējams, savā pētniecības laikā apmeklēšu arī lekcijas un dažādus pasākumus. Viena laba Biznesa skolas tradīcija ir vieslekcijas, ko lasa augsta līmeņa vadītāji no "ārpuses". Viss kopā tas saucas State Farm MBA Ececutive Leadership Series un notiek aptuveni reizi mēnesī un ir 1 stundu garas (īsas?). Klausīties var ikviens kam ir interese, runātāji bieži ir veiksminieki PLU absolventi, bet ne tikai.

Šī studiju gada pirmā publiskā lekcija bija tikšanās ar Director of Corporate Strategy & NW Region Global Corporate Citizenship in the Boeing Company - Gordon McHenry, Jr. - viņu redzat arī bildītē.

Kā redzams - tieši "pa manu tēmu". Kaut Makhenrija kunga amata nosaukums ir tik garš un smalks, ka netulkošu, viena lieta ir skaidri redzama - viņš strādā ar sociālās atbildības (Corporate Citizenship) jautājumiem un līdz ar to, viņa stāsts bija gan par biznesu, gan peļņu, gan atbildību. Bija interesanti, jo arī kā personība viņš bija ļoti spilgts. Vienīgais mīnuss priekš manis - daudz viņš visādu jociņu iepina savā runā un tad bija tā - visa zāle smejas, es cenšos saglabāt "vidēji gudru sejas izteiksmi", jo man nav ne jausmas, par ko. Droši vien tāpat reizēm manās lekcijās jūtas studenti, kam latviešu valoda nav dzimtā. Tagad viņus labāk saprotu.

Īsi par interesantāko. Vispirms par Boeing kompāniju. Viņus kā lidmašīnu ražotājus un arī militāristu apgādātājus taču zina gandrīz visi. Izrādās, ka šī kompānija 1881.gadā ir dibināta tieši "manā pusē" - Sietlas piepilsētā un no šejienes arī pamazām augusi. Pēdējos gados gan augšanu paātrinājusi arī citu uzņēmumu pārpirkšana (piem., otra lielākā ASV lidmašīnu ražotāja McDouglas nopirkšana), taču sasniegtais izmērs patlaban ir iespaidīgs: 152 tūkstoši darbinieku, kas izvietoti 49 ASV štatos un 70 citās valstīs. Mūsu štats ir burtiski pilns ar visādiem Boeing uzņēmumiem un militāristu bāzēm, šeit 72 tūkstoši cilvēku strādājot Boeingā. Ne par velti man Gundars reiz teica, ka pēc kara šeit atkļuvušie latviešu vīrieši vai visi esot par inženieriem izmācījušies un Boeingā strādājuši. Tuvu taisnībai ir.

Saražotā produkcija aptuveni 50/50 daloties civilajos/komerciālajos un militārajos (t.sk. kosmiskajos jeb NASA) pasūtījumos. 2006.g.apgrozījums - 61,5 miljardi dolāru, no tiem 37% no ārpus-ASV darījumiem. No komerciālajiem pasūtījumiem 70% ieņēmumu dodot ārpus-ASV pasūtījumi. Tā jau ir - nopietns konkurents jau viņiem ir tikai viens - Airbus un tam patlaban problēmu pāri galvai (pirms gadiem 15 bija otrādi - tāds ir bizness).

Protams, stāstīja par misiju, vīziju, mērķiem..., bet tos te rakstīt nav lielas nozīmes - kas gribēs, var viņu mājas lapā paskatīties. Kas man šķita interesanti - ka mērķos liela nozīme ir vides un veselības faktoriem, tātad - sociālajai atbildībai. Vispār "Makhenrija virzienā" jeb Global Corporate Citizenship Boeingā strādā 79 cilvēki ASV (no tiem 23 WA) un 19 citur pasaulē - tātad nopietni viņi uz to lietu skatās, nevis tikai par savu peļņu vien domā.

Bet, kā jau rakstīju, Makhenrijs arī kā personība bija ļoti spilgts un tālab īsi viņa CV uzrakstīšu. Boeingā kopš 1988.gada, juridisko zinātņu doktors, strādājis juridiskā firmā un nez kādēļ vienā brīdī uz vidēji augstu jurista posteni Boeingā pieteicies. Konkursā izrādījies, ka tiešais darba devējs viņu labā atmiņā (neformālās un godīgās attieksmes dēļ) prātā paturējis no viena gadījuma, kur Makgordons bijis pretējās puses jurists. Pieņemts un pāris gadus nostrādājis par juristu. Tad viņu sākuši bīdīt pa visādām citādām kāpnītēm, jo dikti enerģisks laikam bijis. Piemēram, 5 gadus nostrādājis nodaļā, kas raksta apmācību papīrus un rokasgrāmatas jaunajām lidmašīnām, to apkalpju apmācībai un organizē šo apmācību. Pēc tam par uzņēmuma naudu 10 dienas mācījies Hārvardā speciālā augstāko vadītāju intensīvās apmācības kursā un sauc šīs 10 dienas par labākajām savā mūžā, kur superprofesoru vadībā kopā ar pāri par simtu sev līdzīgo no kādām 40 valstīm biznesa gudrības mācījies. Un tad jau strauji uz augšu - gan pa mārketinga līniju, gan pie jaunajiem produktiem... Kuriozs gan ir bijis pats pirmais moments pēc superīgajām mācībām - uz tām viņš aizsūtīts ar domu, ka vadīs jaunu nodaļu - jaunas lidmašīnas radīšanai speciāli izveidotu. Atgriezies, sācis darbu, izveidojis nodaļu un pēc 3 mēnešiem vadība pieņēmusi lēmumu, ka to lidmašīnu tomēr nebūvēs. Nu tad nedēļu bijis vispār "bez darba" (bet atlaiduši nav, vietu meklējuši) - gadās arī tā. Patreizējā amatā otro gadu.

Interesantu jautājumu viņam uzdeva no zāles: ko viņš savā darbā uzskata par svarīgāku: likumu (kā jau jurists), peļņu vai sociālo atbildību. Atbilde (pēc padomāšanas) bija: vispirms atbildība sabiedrības priekšā, tad likums un tikai tad peļņa.

Viņa paša CV arī lielu vietu aizņem dažādi sabiedriskie un labdarības pienākumi. Teorētiski jau it kā zināju, ka te tā ir, taču te nu redzu vai ik uz soļa, ka veiksmīgie cilvēki un uzņēmumi patiesi daudz sava laika un līdzekļu "atdod atpakaļ" sabiedrībai un savai augstskolai. Tas mums Latvijā vēl jāmācās. Un runa nav par naudu, bet par izpratni un attieksmi. Un tas, kas mani satrauc ir, ka, tieši vai netieši, mēs tiekam mudināti nemīlēt savu valsti. Bet kurš tad cits viņu mīlēs, par sabiedrības kopējām un ne tik veiksmīgo līdzcilvēku interesēm domās?

Vienu no viņa jociņiem (bet patiesībā jau skarbi dziļu un labu domu) sapratu un iztulkošu arī priekš jums: 10 km augstumā vienmēr spīd saule. Bet klimats gan tur ir citāds nekā uz zemes. Vai tu gribi tur būt?

Tas, protams, sasaucas ar Raiņa kalnākāpēja domu: Tu kļūsi vientulīgāks gads pēc gada... Jā, par amatiem tas ir skarbi, bet patiesi. Un viņa noslēguma ieteikums bija pavisam vienkāršs, ja esi izvēlējies kalnā kāpt vai mūžīgajā saulē dzīvoties, sargā 3 visdārgākās lietas: veselību, ģimeni un draugus. Tad visu var paveikt un izturēt.

Mums ir SKAIPS!

Voldemārs mani spīdzināja, spīdzināja, Skaipu neinstalēdams, kamēr pati tomēr saņēmos. Izdevās un ar pirmo reizi!
Mūsu skaipa adrese ir: parklande. Parunāsimies?!

Piebilde par skūlbusiem

Kamēr vēl kāds nav uzjautājis, kāpēc tad Voldemārs skolas autobusu neizmanto, paskaidrošu. Ja viņš ietu skolā, kas viņam pienākas pēc dzīvesvietas, tad buss katru rītu pieturētu arī pie mūsu mājas, bet, tā kā mēs bijām lecīgi un viņam labo tālo skolu izvēlējāmies, tad nekā.

Skolas autobusi (skūlbusi) pieder pašvaldībai, tie ir dažāda lieluma un vecuma, bet visi dzelteni un ar uzrakstu. Stūrē tos pārsvarā sirmas kundzes - labi izskatās. No rīta tie, pēc mūsu novērojumiem, laikam veic 2 apļus - jo mazajiem stundas sākas vēlāk, pēcpusdienā arī bērni tiek savākti un izvadāti. No rītiem skolām tuvākajos krustojumos skūlbusu sastrēgumi veidojas - vienu tādu ik rītu redzam Pjualapā (mēs pa galveno ceļu braucam) - kādi 4-6 busi rindā rātni gaida tikšanu uz galvenā ceļa. Bet vienalga - daudzus uz skolu ved vecāki, daudzi arī brauc paši ar auto, jo šajā štatā tiesības var saņemt no 16 gadu vecuma.

Pa dienas vidu un vakaros viss milzīgais dzelteno busu bars sapulcējas speciālās stāvvietās - iespaidīgi izskatās.

Kārpūli, vanpūli, šatli un vispār par domājošām pašvaldībām

Raksta Ieva. Nu gan esam nočammāju-
šies ar rakstīšanu, bet tagad toties par lietu, kas man šeit ļoti patīk. Kaut gan - labāk iesākšu ar to, kas man nepatīk. Šejienes nodokļu sistēmu īpaši iepazinusi neesmu, jo nav tādas vajadzības, bet jau Latvijā tiku brīdināta, ka vienā ziņā neizdevīgā štatā būsim - šeit ir viens no vislielākajiem tirdzniecības nodokļiem (sales tax). Vai un cik liels šeit ir PVN un citi nodokļi, to neredzu.

Šis izpaužas tā, ka precēm ir uzrakstītas cenas, bet, kad tu saņem kases čeku, tad apakšā ir papildu rindiņa - sales tax un šeit tas ir 8,8%. Šī summa tiek pieskaitīta pirkuma summai. Tiesa gan, ir kaut kādas preču grupas, kurām to nepiemēro. Tos gadījumus uzskatu par vienkārši patīkamiem un īpaši apkopojusi neesmu. Īpaši apspriest šī nodokļa jaukumu vai nejaukumu nav jēgas, ietaupīt arī neko nevar - ja tā prece ir vajadzīga, citādi to nopirkt nemaz nevar...

Šī nodokļa lielumu nosaka katrs štats un tiem, kam ir izvēle, kurā štatā iepirkties, ir vērts likmes papētīt (sevišķi, lieliem pirkumiem), jo tas nozīmē, ka, piemēram, arī tas pats Amway vai Noni saņēmējam maksā dažādi - atkarībā no tā, kurā štatā viņš atrodas. Bet nu jau pietiks, jo, kā pati mācu studentiem - nodokļus apspriest nav jēgas, ar tiem vienkārši jārēķinās.

Bet kāpēc tad domājošās nevis "plēsīgās" vai vēl nez kādas pašvaldības, ja viņi šādi rīkojas? Te atkal ir interesanta lieta - šis nodoklis pa štatiem (ja pareizi esmu sapratusi) mēdz būt dinamisks - palielinās vai samazinās, atkarībā no tā, vai un ko pašvaldība par šo nodokļa naudu iecerējusi darīt (atvainojos, nezinu, kā pašvaldībām kopējais finansējums veidojas). Un Vašingtona štatā viena no prioritātēm ir sabiedriskais transports vai vēl konkrētāk - sastrēgumu mazināšana, mudinot cilvēkus labprātīgi pārsēsties sabiedriskajā transportā. Un - lai cilvēki to darītu labprātīgi, piedāvājumam ir jābūt vismaz līdzvērtīgam. Ar to tad viņi arī ņemas.

Pirmā vienkāršā viltība bija Andra jau aprakstītā dimanta josla uz lielajiem ceļiem. Nu ir patīkami braukt pa tukšāku un līdz ar to ātrāku joslu! Vēl - Sietlā esot metro (gan jau izmēģināsim, tad rakstīšu), starp Sietlu un lidostu (plānots arī uz Takomu) kursē ātrgaitas monosliedes vilciens (arī neesam izmēģinājuši). Ar tā būvniecību gan iet tāpat kā patlaban Latvijā ar Dienvidu tiltu un bibliotēku - ir skaļas diskusijas par to, vai tik nav par dārgu, vai vajag turpināt, varbūt atstāt esošo garumu un viss (nu, tāds viedoklis varētu būt sietliešiem, līdz kuriem vilciens jau iet)...

Protams, ir parastie pilsētas un piepilsētas autobusi (par tālsatiksmi būs cits stāsts, ja izmēģināsim) - ne visai daudz maršrutu, bet glīti, ērti, priekšā velobagāžnieks, kur šoferis palīdz piestiprināt velosipēdus (un tos diezgan bieži arī redzu piestiprinātus). Vēl - gan autobusu galapunktos, gan speciāli ir izveidoti "tranzīta centri" (mūspusē Takomai vien jau kādus 5 zinu), kur ir iespējas bez maksas atstāt auto un pārsēsties citā transportā (nu, latviski tas tagad saucas park&ride - jūs jau visi zināt). Piemēram, no Pjualapas uz Sietlu esot ļoti ērti nokļūt ar vilcienu - tie ir ērti un nesas pa sliedēm milzīgā ātrumā. Tik tālu dzirdētas lietas.

Tas, kas mani ieinteresēja jau pirmajās Amerikas dienās bija jocīgie vārdi norādēs autostāvvietās un šur tur uz ceļiem: tikai vanpūliem (vanpools) vai kārpūliem (carpools). Kas tie par izredzētajiem? Un te atbilde ir interesanta. Sākam ar vanpūliem. Ideja tāda: pašvaldība ir nopirkusi vairākus simtus labi aprīkotu busiņu (lietilpība no 5 līdz 15 cilvēkiem), tie ir glīti nokrāsoti un IKVIENS, kurš var salasīt vienā virzienā un puslīdz vienā laikā braucošu attiecīgā lieluma cilvēku bariņu, var pieteikties uz vanpūlu. Tātad - katru rītu (vai kā nu vajag) salasa savu kompāniju un dodas uz darbu, skolu.... Vakarā tāpat atpakaļ. "Šoferītim" par darbu nemaksā, bet viņam arī par busa izmantošanu (sēdēšanu iekšā) nav jāmaksā, pārējie pa visiem kopā pašvaldībai maksā noteiktu maksu, kas nosedz uzturēšanu (auto netiek izpirkts) - maksa mainās no attāluma un sākas ar 23 dolāriem par mēnesi 1 cilvēkam, ja kopējais "aplis" ir 5 jūdzes - paskatījos tabulu - nu nepieklājīgi mazi pat priekš Latvijas tie skaitļi izskatās.

Vanpūlu (un pat līdz autobusam) var pasūtīt arī dažādiem vienreizējiem izbraucieniem, ja ir cilvēku skaits. Tā, protams, tiek samazināts mašīnu daudzums uz ceļa. Es vēl nezinu, cik veca vai jauna šī lieta ir, bet, iespējams, ja braucēju bariņš ir mazāks, var domāt par kārpūliem.

Arī tas ir asprātīgs risinājums, kas Latvijā ir sastopams "dabiskā veidā" (Liena un Uģis noteikti zina), bet šeit kā palīgs iesaistās pašvaldība. Un tātad, piemēram, es katru rītu braucu viena uz darbu Pjualapā. Es varētu vēl kādu mašīnā paņemt, tikai - nevienu gribētāju nepazīstu. Nu tad var pa telefonu vai internetā pieteikties kādā maršrutā braukt gribētāji un potenciālie vedēji. Pašvaldība palīdz sakontaktēties un ceļa izdevumi tiek samazināti abiem, jo līdzbraucējs (-i) maksā savu daļu. Ātrāk un ērtāk nekā ar autobusu.

Kāpēc es arī par šo interesējos? Voldemārs, protams, ienīst šo manu interesi, bet es arī būtu laimīga, ja izdotos Voldemāram vietu kādā no "pūliem" atrast - vismaz no rītiem uz skolu. Redzēs, sanāks vai nē, patreiz laiks joprojām auļo tādā tempā un visādi darbi visu laiku darāmi, ka nav bijis laika to sistēmu mierīgi izpētīt līdz galam. Ziņošu atsevišķi.

Šatli (shuttle) ir vēl viens speciālais gadījums - tos nepieciešamam braucienam var pasūtīt gados vecāki cilvēki un cilvēki ar īpašām vajadzībām - tiem ir plašas, iekāpšanai vai iebraukšanai ar ratiņiem īpaši ērtas durvis. Par to izmantošanas noteikumiem patlaban īpaši daudz nezinu, bet par cilvēku attieksmi pret transportu labi liecina Valdas attieksme (viņa nupat aizlidoja uz Latviju) - viņa palūdza, lai aizvedu tikai līdz autobusa pieturai (ne līdz lidostai!) un kad pieteicos lidostā sagaidīt, Valda lepni atbildēja, ka ar šatlu braukšot atpakaļ. Nu, kad atbrauks, tad uzjautāšu viņai par nosacījumiem. Bet tas ir lielisks risinājums cilvēkiem, kuri kaut kādu iemeslu pēc pie stūres nesēžas un/vai māk rēķināt.

Pirmdienas rīts un visādi cipari Parklandē

Raksta Andris. Varu jūs Latvijā iepriecināt - arī pie mums šodien ir drēgns un lietains laiks. Termometrs rāda tikai 58 grādus pēc Fārenheita skalas (aptuveni 15 C). Celsija skalu Amerikā nelieto. Pārrēķins no F uz C (un otrādi) ir diezgan sarežģīts: F mīnus 32, iegūtais rezultāts jāreizina ar pieci un jāizdala ar deviņi (no C uz F: C jāreizina ar deviņi, iegūtais rezultāts jāizdala ar pieci un jāpieskaita 32).

Šorīt uz Pjualapu braucām visi trīs. Voldemāram 7.40 sākas skola, Ievai bija jānokārto daži dokumenti, kā arī bijām pieteikuši Kadiljaku uz tehnisko apkopi un diagnostiku (uz paneļa automašīnai jau labu laiku mirgoja uzraksts: service soon). Automašīnai veica diagnostiku (nekādus bojājumus neatrada), nomainīja eļlu un eļlas filtru. Apkopi un diagnostiku paveica stundas laikā un tas viss kopā mums izmaksāja 40 dolārus. Normāli vai pat lēti, kad ar sava Latvijas Suzuki apkopju cenām salīdzinām.

Mazliet pakomentēšu iepriekšējo aprakstu par auto vadīšanu. Amerikā drīkst braukt pa jebkuru joslu. Atsevišķas prasības (vismaz divi braucēji autohmašīnā vai autobuss) attiecas uz speciāli ar brīdinošām zīmēm un rombu uz asfalta apzīmētu kreiso joslu diamond, kuru vietējie latvieši sauc arī par dimanta joslu. Tādas joslas ir tikai uz daudzjoslu (3 un vairāk vienā virzienā) ceļiem.

Mazliet par braukšanas uzsākšanu, ja uz visiem četriem vai trim ceļiem krustojumā ir stop zīme un vairākas automašīnas piebrauc vienlaicīgi. Tāda situācija var notikt diezgan reti (krustojumos ar intensīvu satiksmi ir uzstādīti luksofori). Ja tā gadās, tad amerikāņiem šādā situācijā ir citāda domāšana, kā Latvijā. Viņi uzskata, ka otrs braucējs krustojumā ir apstājies ātrāk un pieklājīgi atļauj pārbraukt krustojumu. Ceļu satiksmē amerikāņi ir ļoti pieklājīgi un to var novērot saskarsmē ar gājējiem. Apdzīvotās vietās uz ceļiem ar mazāku satiksmes intensitāti amerikāņi vienmēr apstājas un atļauj gājējam pāriet brauktuvi, lai arī tajā vietā nav gājēju pārejas. Ļoti izteikti tas ir skolu tuvumā. Ejot pa trotuāru, pietiek tikai paskatīties uz braucamo daļu, lai vadītājs apturētu transporta līdzekli un mātu ar abām rokām, aicinot pāriet pār braucamo daļu. Pat mazliet neērti kļūst. Skolnieki ir pieraduši pie tādas sistēmas un pa ielām skolas tuvumā pārvietojas pa braucamo daļu diezgan haotiski, nemaz "neredzot" braucošās automašīnas. Autovadītāji pie skolām brauc ļoti lēni vai apstājas un pacietigi gaida, kad skolnieki šķērsos braucamo daļu.

Vēl mazliet uzrakstīšu ar kādām mērvienībām mēs te sastopamies. Attālumus mēra jūdzēs, kilometrus te nemaz nepiemin. Viena jūdze (mile, saīsināti - mi) ir 1.61 km. Ceļu satiksmē esmu redzējis arī tadu mērvienību, kā pēda (foot, saīsināti - ft), kas ir vienāds lielums ar 30.48 cm - ja kaut kas ir ļoti tuvu. Piemēram, Google kartēs ir runa par 30 vai 247 pēdām līdz krustojumam. Ej un mēri. Mazāka mērvienība ir colla (inch, saīsināti - in), atbilst 2.54 cm. Vēl ir viena garuma mērvienība ar kuru es vēl neesmu saskāries, un tā ir jards, tajā ietilpst 3 pēdas vai 36 collas (yard, saīsināti - yd), atbilst 0.91 m.

Tilpuma biežāk lietotās mērvienības ir tase (cup, saīsināti - c) un galons (gallon , saīsināti - gal). Viena tase atbilst 0.237 l un viens galons - 3.785 l. Degvielu mēra galonos. Veikalos uz dzēriena pudelēm raksta visas iespējamās mērvienības, ieskaitot litrus un amerikānu pintes (pint, saīsināti - pt), kas atbilst 0.47 l. Nevajadzētu sajaukt ar angļu pinti (0.57 l), kaut gan - kad gribas dzert, derēs jebkura pinte.

Biežāk lietojamās svara mērvienības ir unce (ounce, saīsināti - oz) un mārciņa (pound, saīsināti - lb). Unce atbilst 28.35 g un mārciņa (ietilpst 16 oz) 0.454 kg.

Ar to es beigšu izglītojošo programmu. Ceru, ka tas palīdzēs stāstiņos lietotās mērvienības ātri pārvērst saprotamākās.

Ēšanas stāsts

Ieva raksta. Lai nu kā būtu ar visām citām lietām, bet bez ēšanas gan cilvēks ilgi iztikt nevar. Un kad vēl kopā 3 cilvēki, tad tā lieta kļūst pavisam nopietna. Kamēr Amerikā es biju viena un iegadījās arī visādi studiju gada sākuma pasākumi un kas vēl, pārtikai naudu praktiski netērēju, tagad tā vairs nevar. Protams, par ekspertiem Amerikas pārtikā mūs vēl saukt nevar, bet pamazām iepazīstamies - gan ar konkrētiem produktiem, gan ar sistēmu.

Sākšu ar sistēmu. Priekš manis ļoti svarīgs palīgs bija Valda, kura man ne vien parādīja šīs puses veikalus, bet, savus iepirkumus veicot, man daudz palīdzēja arī ar komentāriem un parādīja arī pašu galveno priekš manī sēdošās ekonomistes - veikalu karšu sistēmu. Tas ir tā - lētajos veikalos preces cik nu maksā, tik maksā. Kam ir atlaides - labi. Bet - vidējās un labās klases pārtikas veikalos pēc anketas aizpildīšanas saņem klienta karti, kuru uzrādot daļai pirkumu ir būtiskas atlaides. Piemēram, pērkot 18 olas, otrtik vari dabūt par velti. Ja kartes nav - maksā par visu pilnu cenu. Atlaižu produkti mainās katru nedēļu, preču izvēle ir tik liela, ka būtībā arī atlaides mums palīdz tās iepazīt un naudu taupīt. Piemēram, siers jāpērk. Kurš no nez cik šķirnēm? Nu, protams, tas, kuram ir atlaide. Nākamnedēļ būs citam, tad to pirksim.

Atlaides vispār (arī nepārtikai, protams) šeit patiesi ir atlaides vārda vērtas, variants - ņem 1 par parasto cenu un otrs tāds pats būs līdzi ir pavisam normāls. Tās blēņas ko Latvijā praktizē - iepriekšējā vakarā paceļ cenu, nākamajā dienā to pussantīmu nosauc par atlaidi, te nav iedomājamas. Pat vēl vairāk laimes manai ekonomistes sirdij - kases čekā nevis cenas, bet tieši atlaides tiek biezināti (bold) rakstītas un apakšā ir ne vien pirkuma summa, bet arī ietaupītā summa redzama. Patīkami. Piemēram - skatos man te ir čeks, kur samaksātā pirkuma summa ir 61.69 dolāri, bet ietaupītā - 22.37. Ja man nebūtu šī veikala kartes un nebūtu pirktas atlaižu preces, es būtu samaksājusi 85 dolārus. Patlaban esmu apgādājusies ar 3 pārtikas un ikdienas preču veikalu kartēm - ērti. Nesatraucieties, tā summa nav ikdienas pārtikas iepirkumam - tas ir viens no sākuma čekiem, kur arī saimniecības lietas pirkām. Otra lieta - jā, arī mēs šo to cenšamies nopirkt labā iepakojumā, lai gluži katru dienu nav uz veikalu jāskrien - tie ir tik lieli, ka daudz laika aprij (bet to jau jūs arī no Latvijas pieredzes zināt).

Vēl viena interesanta lieta - gan mani labie "karšu veikali", gan arī citi katru nedēļu izdod "atlaižu un kuponu avīzi" (bezmaksas, protams), kurā var paskatīties, kurām precēm tad atlaides šonedēļ būs. Arī attiecīgās preces veikalā ir nomarķētas ar sarkandzeltenām cenu zīmēm. Kuponi ir papildu interesantā lieta - dažām preču grupām nu pavisam zemas cenas uz nedēļu tiek noteiktas, bet, lai pirktu tik lēti, parasti ir limitēts apjoms un jāuzrāda (jānodod) no avīzes izgriezts konkrētais kupons.

Par cenām. Lai eiropietim būtu jautrāk, metriskās mērvienības (gramus, litrus) te praktiski nelieto, cena tiek norādīta, piemēram dolāros par mārciņu vai unci - tiec nu skaidrībā pats. Es atļāvos noapaļojošu vienkāršojumu - cena dolāros par mārciņu aptuveni atbilst latiem par kilogramu. Tad man ir vieglāk saprast, kas un kā. Par pārtikas precēm, ko pati pērku ikdienā kopumā varu sacīt, ka normālās cenas ir tuvas Latvijas cenām (nu ja, atkal tā piebilde, ka algas gan atšķras).

Kas priecē? Arī šeit liela uzmanība tiek pievērsta produktu izcelsmei. Precīzi nezinu kad tieši viņi par produktu saka "organic", bet tie ir nedaudz dārgāki un ar dabiskākām metodēm audzēti. Jau vidējā līmeņa veikalos ir plašs šo produktu klāsts. Ļoti precīzi un godīgi tiek rakstīts produkta sastāvs. Tā kā mēs produktu sastāvu skatāmies, tad ir patīkami, ka ar lieliem burtiem ir uzraksīts un labi redzams, ka, piemēram, šajā cīsiņā ir 1 ogļhidrāts, bet šajā 4 vai pat 10 - izvēlies pats!

Gan veikalos, gan TV reklāmās redzu, ka veselīgam uzturam (kaut shēmas ir dažādas) tiek pievērsta liela uzmanība. No otras puses - jā, ļoti resno cilvēku šeit ir vairāk nekā Latvijā. Sevišķi bēdīgi ir uz maziem bērniem un skolēniem skatīties, jo tā ir viņu vecāku vaina/attieksme. Bet nu labi, ne jau es varu pasauli pārtaisīt.

Iepazīšanos ar produktu daudzveidību stipri atvieglo mūsu Atkinsa diēta - puse no lielveikalu piedāvājuma uz mums neattiecas, tajos kas attiecas nu jau sākam orientēties. Atradām gan sev atbilstīgu saldējumu, gan Voldiņam skolas pusdienām graudu batoniņus un vēl šo to no vajadzīgā. Skābais krējums un mājas siers šeit ir ļoti garšīgs, parastais siers maksā aptuveni tāpat kā Latvijā importētie sieri. Gaļai lieliska izvēle, labas cenas (Latvijas vai mazliet zem), ļoti ērti iepakojumi, bieži svaigā gaļa jau ir sagriezta šķēlēs vai kaut kā sagatavošanai ērti. Lieliska kvalitatīvu dārzeņu, augļu un zaļumu izvēle par ļoti labām cenām (skaisti persiki patlaban maksā 78 centus par mārciņu). Tie dārzeņi, kuru uzturēšanai īpašs režīms vajadzīgs, atvēsināmajās vitrīnās ir skaisti salikti un tiek arī laistīti (nu labi, aprasināti) ik pa brīdim. Un sajūta ir laba, ja tu tajā brīdī esi galvu vitrīnā iebāzis un omulīgi rakājies pa salātiem. :) Tā gan nav, ka klienti gluži slapji nāktu no veikala laukā - pirms laistīšanas ir speciāls signāls un var paspēt galvu un rokas laukā izvākt (otrajā reizē).

Protams, praktiski visu var nopirkt gan svaigu, gan sagatavotu, gan pusgatavu, gan sasaldētu. Ar saldētajiem produktiem vēl iepazinusies neesmu (izņemot saldējumu), jo visapkārt tik daudz svaigo.

Ne par tēmu. Ja iepriekšējās 2 nedēļas lieliījāmies ar lielisko laiku, tad nu tagad arī pie mums rudens tā kā piesakās - jau 2 iepriekšējās dienas bija vēsākas (zem 20 grādiem) un mākoņainas, šodien līst arī. Nu tad ārā neiesim - gaidīsim sauli.

Otra ziņa ne par tēmu. Starp mūsu nezin cik TV kanāliem ir viens, kurš tikai laika ziņas rāda - visu diennakti!

Kā jābrauc ar auto Amerikā

Par saviem novērojumiem, kā jābrauc ar auto pa Amerikas ceļiem raksta Andris. Pirmo reizi braucot ar automašīnu ir grūti kaut ko saprast. Šķērsojošie ceļi seko viens pēc otra ar kaut kādiem mistiskiem cipariem vai burtiem. Ir dažas ielas vai ceļi ar nosaukumiem. Nobraucot no kāda ceļa ļoti ātri var pazaudēt virzienu, kādā esi iecerējis braukt. Sākumā blakus bija nepieciešams stūrmanis ar karti. Esmu Takomā mazliet ilgāk par vienu nedēļu un nu jau pa tuvāko apkārtni varu pārvietoties viens un bez kartes. Ceļu satiksmes noteikumu grāmatu nevienā iepirkšanās vietā neesmu pamanījis, iespējams, ka Amerikā tas nav aktuāli.

Apdzīvotās vietās ir ļoti blīvs ceļu tīkls. Ceļi izveidoti aptuveni 50 līdz 100 m viens no otra. To var redzēt pirmajā attēlā, kurā ar zaļo bultu ir norādīta mūsu adrese. Uz savu mājokli no Takomas (arī no Sietlas un Pjualapas) jābrauc dienvidu virzienā. Ja ir jānogriežas no lielāka ceļa (mums ikdienā parasti jānogriežas no 512 ceļa) ir norādīts ziemeļu (N) vai dienvidu (S) virziens (līdzīgi rietumu W un austrumu E virziens). Svarīgi ir to iegaumēt, jo nobraukšana no ceļa ar vairākām joslām notiek pa labi (jāseko norādēm, piemēram Pacific Ave S. Nogriežoties viegli var aizbraukt pretējā virzienā: Pacific Ave N. Nobrauktuves ir numurētas pēc kārtas: Exit 13. Ja palaban redzi, piemēram, Exit 2, tad ir skaidrs, ka līdz nepieciešamajai 13 nobrauktuvei vēl labs gabals, jo numuri rātni seko viens otram pēc kārtas augošā vai dilstošā secībā - atkarībā no virziena. Uz ceļiem jau savlaicīgi ir iepriekšējās norādes uz kurieni ved konkrētā nobrauktuve. Ceļi parasti ir numurēti pēc kārtas. Tisa, var būt arī ceļš ar nosaukumu, kā piemēram mūsējais: Pacific Ave, tas nav numurēts.

Otrajā attēlā ir redzams skats pa automašīnas logu, braucot pa Pacifika avēniju Dienvidu virzienā. Mēs dzīvojam pirms attēlā tālumā redzamā meža. Apdzīvotās vietās uz ceļiem ar intensīvāku satiksmi parasti ir vidējā - nogriešanās josla (redzama arī attēlā). Tajā iebrauc tikai tad, ja ir nepieciešamība nogriezties pa kreisi.

Ceļa zīmju uz ceļiem ir ievērojami mazāk kā Latvijā. Parasti figurē dažādi uzraksti. Norāde par atļauto ātrumu redzama trešajā attēlā. Atļautais ātrums ārpus apdzīvotām vietām ir 60 jūdzes stundā un apdzīvotās vietās 25 jūdzes, ja nav norādīts citādi. Cik tālu darbojas ātruma ierobežojums, neesmu vēl noskaidrojis. Varbūt kādreiz kāds ceļu policists izstāstīs.

Krustojumos parasti ir luksofori, kas mums jau ir pazīstami. Ja nav loksoforu, parasti tieik uzliktas stop zīmes. Ja stop zīmes ir uzliktas uz visiem četriem ceļiem, tad pirmais brauc tas, kurš ir pirmais apstājies pie stoplīnijas. Labās rokas likums te nav spēkā. Nogriešanās joslu virzieni parasti tiek zīmēti uz asfalta, papildinot ar uzrakstu only. Pie sarkanā signāla, ja netraucē citiem, drīkst nogriezties pa labi, bet obligāta prasība ir pirms krustojuma apstāties.

Uzbraukšana uz lielajiem ceļiem parasti notiek pēc rāvējslēdzēja principa vai arī ir uzlikta zīme - krustojums ar galveno ceļu. Vēl var būt interesants luksofors ar uzrakstu, pie zaļā signāla viens auto, kas nozīmē, ka iedegoties zaļajam signālam uz ceļa drīkst uzbraukt tikai viena automašīna.

Braukšana pa joslām nenotiek kā Latvijā. Pa kreiso josu parasti brauc tie, kas brauc lielāku attālumu. Nav tā, ka kreisās joslas būtu ātrākas par labajā pusē esošajām. Uz dažiem daudzjoslu ceļiem ir ar rombu apzīmēta kreisā josla. Pa to drīkst braukt automašīnas ar diviem un vairāk braucējiem, kā arī autobusi. Neesmu pamanījis nekādu dalījumu vieglajos un kravas auto. Pa kreiso joslu brauc arī kravas auto, ja tajos ir divi braucēji.

Ceļi sadalās vietējās nozīmes un interstate (starpštatu) ceļos. Interstate ceļi ir apzīmēti ar zilas krāsas vairodziņu un vairodziņā ir ierakstīts ceļa numurs. Ceļi, kuru novietojums ir dienvidu - ziemeļu virzienā, ir apzīmēti ar nepāra skaitli. Ceļu numerācija ir virzienā no Klusā okeāna līdz Atlantijas okeānam, sākot no Kalifornijas. Pirmo un trešo ceļa numuru mēs kartē neatradām (laikam tie ir piešķirti ceļiem Havaju salās). Ceļi, kas ved rietumu - austrumu virzienā, ir apzīmēti ar pāra skaitli. Numerācija sākas no dienvidrietumiem. Ceturtais attēls ir uzņemts, braucot pa 5. ceļu ziemeļu virzienā. Attēlā redzamā pilsēta ir Sietla.

Pēdējā attēlā ir redzams priekšā braucošās automašīnas pasažieris, kas uzmanīgi vēro fotogrāfu, kas šaja gadījumā bija Voldemārs. Nobildēt neizdevās, bet arī pa logu otrā sānā šim pašam autiņam bija otra suņazvēra galva izbāzta. Efektīgi!