Bildes no Oregonas

Rakstīšanas brīdī Parklandē ir sestdienas vakars. Pa dienas vidu esmu sakārtojis un ievietojis mājas lapā poga.lv bilžu galeriju par mūsu ciemošanos Oregonas štatā pie Māra un Ināras. Par jauko ekskursiju un šajā ekskursijā piedzīvoto mēs daudz rakstījām uzreiz pēc atgriešanās mājās. Lasītājiem būs iespēja redzēt mūsu gaitas bilžu galerijā Oregona

http://www.poga.lv/photos/parklande/sets/set:21620/

Aizmāršīgajiem un tiem, kas šo blogu lasa pirmo reizi, atgādināšu, ka galeriju var atvērt novirzot bultiņu uz augstāk publicēto galerijas adresi un uzklikšķinot uz tās, vai arī šo adresi ierakstot (iekopējot) interneta adrešu logā. To izdarot, parādīsies līdzīgs attēls tālāk publicētajam.
Attēlā ar sarkano bultiņu norādīts uzraksts, uz kura uzklikšķinot jūs varat ieslēgt slaidu skatīšanas programmu, kas secīgi (automātiski) maina slaidus.
Nakošajā nedēļā sakārtošu un nopublicēšu bildes par mūsu Levenvorsas apmeklējumu.

Trakā piektdiena

Apzinīgākos emuāra lasītājus Voldemārs smieklīgi konspektīvā formā jau īsi iepazīstināja ar ceturtdienas un piektdienas notikumiem. Es tagad varu papildināt un paskaidrot šo to.

Un ir jau tā, kā Liena komentārā rakstīja: patiešām interesanti šejienes svētkus un parašas iepazīt. Helovīnos vairāk bijām pasīvi skatītāji: redzējām gan ķirbjus, gan tērpus un citus atribūtus, bet kaimiņu bērni pie mums saldumus prasīt tomēr neatnāca (mēs bijām gatavi!), paši arī nekādu īpašu parādi vai ko tādu savā tuvumā neatradām.

Esam gan iepazinuši tradicionālo ķirbja pīrāgu (kūka īsti tā nav) un vēl šo to garšīgu no ķirbju biezeņa pagatavojamu: gan nogaršojot, gan pašiem gatavot pamēģinot. Labs! Šeit to parasti gatavo vai var nopirkt līdz jaunajam gadam, bet mēs esam nelielus biezeņa krājumus izveidojuši, lai savus viesus arī vēlāk varam pacienāt.

Pateicības diena mums šoreiz sakrita ar Viļņa 60.dzimšanas dienu: ceturtdienas vakarā bijām ielūgti (Voldemārs pats atteicās doties līdzi) uz "apvienoto pasākumu". Amerikā šie ir vieni no galvenajiem ģimenes svētkiem un, kā vakara gaitā mums pastāstīja, tieši Pateicības diena ir bijusi pati pirmā brīvā (svētku, svinamā) diena Amerikā: gan pirms Neatkarības dienas, gan visām citām. Tātad: svarīga diena un te jau pāris dienas iepriekš TV rādīja milzīgos cilvēku pūļus lidostās un citos tranzīta centros, jo visi cenšas to sagaidīt kuplā ģimenes pulkā. Cilvēki tika lūgti gan visur doties ar laika rezervi, gan brīdināti par iespējamajiem sastrēgumiem uz ceļiem (sevišķi, kalnu pārejās), gan aicināti braukt prātīgi un ar pastiprinātām policijas patruļām biedināti...

Mūsu ceturtdienas vakara kompānija bija latviska: Vilnis ar sievu Zigrīdu, Gundars un Valda, Andrejs gan viens pats, jo viņa kundze bija apslimusi. Zigrīda ir laba pavāre un lutināja mūs gan ar tradicionālajiem Pateicības dienas ēdieniem: supergaršīgu milzu tītaru, neiztrūkstošo kartupeļu biezputru, ķirbju pīrāgu, dzērveņu "ievārījumželeju"..., gan ar latviskiem skābajiem kāpostiem un pašas ceptu kūku... (Voldemāram bija taisnība par to pārēšanos). Omulīgās un interesantās sarunās vakars aizritēja ātri: bijām lūgti uz puspieciem, bet mājās atgriezāmies īsi pirms pusnakts.

Un pirmā doma bija: nemaz neiet gulēt, bet tūliņ mesties iekšā "trakajā" jeb kā paši amerikāņi saka "melnajā piektdienā". Kas tas ir? Oficiāli brīva ir ceturtdiena, bet vairums organizāciju nestrādā arī piektdienā, tālab tā šeit ir kļuvusi par pirmo iepirkšanās dienu Ziemassvētkiem gatavojoties. Un tirgotāji ņemas kā traki: veikalos uz šo nedēļas nogali, vai tieši uz piektdienu vai pat tikai uz dažām konkrētām stundām tiek izsludinātas atlaides: sākot ar vienkārši neticami zemām cenām dažām preču grupām, beidzot ar atlaidēm visam konkrētajā veikalā nopērkamajam... Un daļa veikalu tiek vērti vaļā tieši pusnaktī. Tā, piemēram, Walmartā vistrakākās atlaides pārdesmit precēm bija tieši no pusnakts līdz sešiem rītā. Ja gribi, skrien vai pa tiešo no viesību galda...

Bet nu labi, Walmarta piedāvājumā šoreiz nekā mums dikti interesanta nebija. Jau kādu laiku mūsu interesi bija piesaistījusi stundas braucienā esošie rūpnīcu veikali (factory outlets) Centrālijā (pilsētiņas nosaukums). Kas tas par "zvēru"? Es biju dzirdējusi, ka vietumis Eiropā arī kaut kas tāds ir, bet tagad zinu, ka stundas braucienā no mums (tiesa, uz dažādām pusēm) atrodas 3 (!) šādas koncentrētas iepirkšanās vietas.

Kā tas izskatās? Varat redzēt bildītē: abās pusēs 5tajam starpštatu ceļam 8 milzu ēkās izvietoti vairāki desmiti veikalu, kuros par ļoti zemām cenām tiek pārdota noteiktu ražotāju produkcija. Kāpēc cenas zemas? Gan tāpēc, ka ražotājs var darīt kā grib, gan tāpēc, ka tur mēdz izpārdot krājumus, pagājušās sezonas modeļus un tamlīdzīgi. Reizēm arī šo to no jaunumiem atrāda un tieši "virsū nākošās" sezonas preces piedāvā (šoreiz ļoti izteikts bija Ziemassvētku trauku, dekoru un citu tematisku sīkumu piedāvājums par superīgām cenām). Ja ir interese, bildītē var arī redzēt, kādu firmu tirgotavas tur ir.

Mūsu izvēle šoreiz krita uz Centrāliju tādēļ, ka tur atrodas Voldemāra kārotais Quicksilver veikals: stilīgs apģērbs un aksesuāri jauniešiem (Latvijā vājprātīgi dārgs) un viņam šo to no ziemīgākiem (un, kā izrādījās, vasarīgākiem arī) apģērba gabaliem vajadzēja.

No Zigrīdas saņēmu avīzīti ar Centrālijas outletu (nezinu, kā lai īsi latviski nosaucu, tāpēc palieku pie šī vārda) piedāvājumiem melnajai piektdienai un arī dažus atlaižu kuponus. Izpētījām to un izrādījās, ka dažus veikalus arī tur patiešām atver pusnaktī, dažus sešos no rīta (arī mūs interesējošo Nike). Vēl trakāk, dažos tās super atlaides tiešām ir tikai līdz, piemēram sešiem rītā, Nike drusku žēlīgāks: līdz 11iem. Bet kā Quicksilvers? Nav ne vārda. Mājas lapā arī uzskaitīti daži outleti, ko ver vaļā agri, bet nebūt ne visi. Parastais darba laiks sākas deviņos... Tad cikos mums tur vajadzētu būt?

Tā kā naktis pie mums patlaban ir ar salu, sapratām, ka, ja pusnaktī aizbrauksim un dažus veikalus apskatīsim, tad mašīnā gulēt, gaidot, kad pārējie (un ja nu tikai deviņos!) vērsies vaļā netaisāmies - tik liela tā vajadzība tomēr nebija. Uzlikām modinātāju uz pussešiem - lai pabrokastotu un ap 7iem būtu tur, apskatītos jau atvērtos un tad jau arī 9 būtu drīz klāt. Bet jāpaspēj vēl līdz 11iem Nike ieprikties...

Tā arī izdarījām un ap septiņiem no rīta bijām klāt. Kaut Centrālijai jau iepriekš bijām cauri izskrējuši, labo ceļazīmi ievērojām tikai tagad un pievienojam kolekcijai. Te skaidri redzams, kas ir Centrālijas galvenā "tūristu" atrakcija. Bet septiņos no rīta tur vēl bija patīkami tukšs un VISI veikali jau atvērti! Mēs to lietu ņēmām nopietni un tikai ap trijiem pēcpusdienā beidzot sēdāmies pelēcītī, lai dotos mājup.

Tagad gan stāvvietās brīvu vietu tikpat kā nebija un arī 5.ceļa virziens "uz Centrāliju" visai noslogots. Protams, gan jau cilvēki brauca arī uz citiem veikaliem (jo trakās atlaides ir VISOS). Izrādās, ka arī nosaukums "melnā" šai piektdienai dots tieši milzīgo ļaužu pūļu un auto sastrēgumu dēļ.

Ko nopirkām? Negribu jūs pārmēru ar cenām tracināt, tāpēc mēģināšu vienkāršot un apkopot tikai galveno: Voldemārs tika pie 4 kārotā Quicksilvera gabaliem par kādiem 90 dolāriem, mana "laimīgā vieta" bija Nike veikals, kur par 2 pāriem apavu un kādiem 5 apģērba gabaliem samaksāju pat mazāk, Andris tika pie melnām džinām (16 dolāri), glītām kurpēm, jostas, somas... par kādiem 80 dolāriem - visi slavenu firmu darinājumi. Vēl bija pa kādam apģērba vai kā cita gabalam kaut kur citur, bet sagrēkojām arī "virtuves jomā" - tur ir TĀDI trauku un visu citu lietu veikali, ka kādus 100 dolārus iztērējām: 2 lieliskas panna, silikona veidnes un citas sīklietiņas, ko domājam ņemt līdzi, kad atgriezīsimies Latvijā. Nu jā, lai man nebūtu auksti, tiku pie pūkainas jaciņas par 29 dolāriem! Daudz bija drēbju, kurām parastā cena ir starp 20 un 40 dolāriem, atlaide šodien 50%. Bet bija arī 1,99, 4,99, 9,99 un līdzīgas cenas. Grūti mums būs, kad Latvijas "izpārdošanās" atgriezīsimies...

Te-ta-tu-tāt-TĪTARDIENA

Tā diena nu ir klāt, un tā vietā lai šobrīd no pārēšanās vaidētu, kā to, visticamāk dara Ieva un Andris, es šobrīd esmu mājās un rakstu šo emuāru. Ceru, ka viņi man kā "dāvanu" atvedīs dažus "Quicksilver" veikala kuponus, uz kuru, šķīet, rītdien brauksim. Ieva teica, ka viņai vēl kāds ir teicis, ka pēc pateicības dienas (nu tītardienas, tītardienas) veikalos esot milzīgas atlaides, un visi kā nenormāli skrien uz tām izpārdošanām. Mēs arī skriesim. Laikam.
Vispārīgi runājot, nekas jauns nav noticis, Ieva ar Andri tikai raksta emuārus par katru lietu, ko mēs izdarām, un dodas skriet reizi dienā, es dodos uz skolu, kā parasti. Pateicības dienas (skat. virsrakstu) "brīvlaiks" ir divas dienas garš, gan šodiena, gan rītdiena ir brīvas, kā arī vēl sestdiena un svētdiena, kas kopā sanāk četras dienas parasto divu vietā. Sīkums, bet patīkami. Otrā brīvdiena esot vienkārši tāpēc, ka visi jau tāpat pārēdas un no skolas tāpat nebūtu jēgas.
Nu labi, to iemeslu es izdomāju. Patiesībā man nav ne mazākās jausmas kāpēc ir divas brīvdienas pēc kārtas.
Pateicības diena (...) vispār ir interesanta diena, jo tā tiek svinēta nevis konkrētā datumā, bet novembra ceturtajā ceturtdienā, kas nozīmē, ka šī brīvdiena nekad netiek "izlaista".
Nu ko, tuvojas vakars, ārā jau tumšs, varbūt drīz nabaga pārēdušies vecāki sāks ierasties, tad nu jāsagatavojas pieklājīgi sagaidīt (jāapēd vismaz daļu no ēdiena, kas mums mājās, lai viņiem ierodoties nerastos mazvērtības kompleksi, jo ēdiena daudz, bet ieēst nevar).
Tas tad arī šodien viss, gan jau vēl kādreiz kaut ko uzrakstīšu.

Pateicības diena

Šodien, kad rakstu šo aprakstu, ir trešdienas vakars, bet rītdien Amerikā būs svētku diena. Katru gadu novembra ceturtajā ceturdienā Amerikā svin Pateicības dienu.
Par Pateicības svētku izcelsmes gadu tiek minēts 1621.gads. Gadu iepriekš, grupa angļu kristiešu ieceļotāju izkāpa Amerikas krastā. Laika apstākļi bija ļoti nelabvēlīgi, trūka pārtikas. Bet, necerēti ieceļotājiem, vietējie indiāņi izrādīja negaidītu labvēlību, gan paēdinot viņus, gan sniedzot citādu nepieciešamo atbalsu. Nākamā gada rudenī ieceļotāji novāca bagātu ražu un pateicībā par savu brīnumaino izglābšanos, sarīkoja svētkus trīs dienu garumā.
Parasti svētkos galdā liek tītara cepeti. Tas esot radies tāpēc, ka indiāņi ieceļotājus esot cienājuši ar savvaļas tītara cepeti. Tāpēc Pateicības diena tiek saukta arī par tītardienu.
Amerikānī šiem svētkiem gatavojas ļoti nopietni, sakopjot un izrotājot savas mājas, kā to var redzēt pirmajā attēlā. Nākošajos attēlos var redzēt Latvijā mazāk redzētu ierīci kritušo lapu savākšanai.
Uz muguras operatoram ir uzlikts ar motoru darbināms jaudīgs kompresors. Lapas un dažādi gruži tiek pārvietoti ar gaisa plūsmu, kas izplūst pa resnu cauruli. Ar šo cauruli operators regulē plūsmas virzienu un stiprumu. Ierīci ļoti plaši pielieto Amerikā un darbs ar to ir ļoti ražīgs. Vienīgi ne visai patīkams ir iekārtas motora radītais troksnis.
Par godu Pateicības dienai ļoti pamatīgi tika uzposts Spanavejas parks, kur mēs ar Ievu dažreiz ejam uzskriet. Parks apskatei no automašīnām tiks atklāts rīt, Pateicības dienā. Lielākā daļa karekļu un figūru tumšajā diennakts laikā tiks apgaismotas. Apmeklētāji par maksu ceļa malā izvietotās figūras varēs apskatīt pa automašīnas logu. Mēs domājam, ka par skriešanu nebūs jāmaksā, kādu dienu uzskriesim mazliet vēlāk (kad būs tumšs) un labākās figūras nofotografēsim.
Augstāk esošajā attēlā var redzēt uz asfalta novietotus zālāja "paklājus", kas drīz pēc fotografēšanas tika uzklāti abās pusēs svaigi asfaltētajam celiņam. Kā nākošo ievietoju vienu no retajām figūrām, kas nav izveidota no lampiņām. Iespējams to apgaismos ar prožektoriem.
Šodienas aprakstu gribu nobeigt ar divām bildēm, kurā redzamas šodien, 21.novembrī mežā atrasās gailenes! Mežā to bija mazliet vairāk, bet dažas no tām bija nosalušas. Naktīs termometra stabiņš tomēr nokrīt krietni zemu.
Rakstīšanas brīdī no šīm sēnēm gatavotā mērce jau ir notiesāta. Bija lieliska. Varu piebilst, ka siltākā laikā mežā gailenes mēs nebijām atraduši. Nāks ziema un varbūt sāks augt baravikas...

Ģimenes bizness Amerikā

Laikā, ko pavadu Amerikā, mēģinu savu ziņkārīgo degunu iebāzt visur, kur vien varu paspēt un man tiek ļauts. Kad ieraudzīju šejienes MBA studiju programmā studiju kursu "Mazais un ģimenes bizness" nobrīnījos: ko tad te var mācīt un pie tam maģistra līmenī! Tad padomāju un sapratu, ka Latvijai gan tāds var būt noderīgs, tālab plānoju nākamajā semestrī mēģināt šo priekšmetu mācīties kopā ar studentiem.

Tā kā savu interesi biju izteikusi arī Ketrīnai, saņēmu ielūgumu 15.novembrī piedalīties PLU Biznesa skolas rīkotajā nu jau 14. pasākumā Best in the Northwest - Vašingtona štata ģimenes biznesa forumā un ikgadējo laureātu apbalvošanā. Ideja ir vienkārša - ik gadu tiek izsludināts konkurss, kur cilvēki tiek lūgti iesūtīt priekšlikumus un vēlāk arī balsot par to, kuram šogad piešķirama balva (Award) kā labākajam savā nominācijā. Vai ir vēl citas balvas, nezinu, bet uzvarētāji tiek ierakstīti gan biznesa skolas mājas lapā, gan saņem iespēju bez maksas klausīties kādus kursus Biznesa skolā.

15.novembrī Grand Hyatt viesnīcā Sietlā notika gan svinīgā apbalvošana (pēcpusdienā), gan interesantas lekcijas par un priekš ģimeņu uzņēmumiem (rīta pusē). Es pabiju trijās un šīs lekcijas priekš manis bija super interesantas, jo Amerikā ir sakrāta liela pieredze par to, kā vadāmi un tālāk nododami ģimeņu uzņēmumi, kamēr Latvijā mēs būtībā paaudžu maiņu vēl tikai gaidām. Amerikāņi paši saka: ja ģimenes uzņēmums jau tiek nodots 3. vai 4. paaudzei, viss ir labi un atstrādāts, absolūti visgrūtākās esot 1. un 2.nodošana - tieši tas, kas Latvijai priekšā! Tas man vēl lielāks stimuls nākamā semestra mācībām un cerība, ka tas būs vajadzīgs Latvijā, kad atgriezīšos. Bet šoreiz īsi pastāstīšu par uzvarētājiem.

Tiem, kuriem nav slinkums, došu iespēju arī pieminēto firmu mājas lapās ieskatīties: noklikšķiniet uz firmas nosaukuma un mājas lapa atvērsies. Te varam vēlreiz redzēt, ka veiksmīgajiem ir arī labas mājas lapas! Tiem, kuri starp pieminētajām atradīs sevi interesējošas nozares, iesaku to darīt sevišķi rūpīgi: varbūt mājas lapās noderīgu info vai idejas atrodat.

Mazā biznesa grupā par uzvarētāju šogad atzīts Dynamic Language Center - ģimenes veidots tulkošanas un valodu mācību uzņēmums. Tas izveidots 1985.gadā, kad (Mērfijs neguļ nekad) gandrīz vienlaikus abi pelnītāji Ricardo un Maria Teresa Antezana (abi bolīviešu izcelsmes amerikāņi) palika bez darba... Rikardo bija inženieris, Marija Terēza - angļu valodas speciāliste. Lai cik paradoksāli tas izklausās daudzvalodīgajā Latvijā, tajā laikā viņi bijuši PIRMIE līdzīga uzņēmuma izveidotāji šajā pusē un tā dabūjuši savu pirmo klientu - Boeing, kuram tajā brīdī bija straujas starptautiskās attīstības posms pēc pārdzīvotas smagas krīzes. Patlaban, protams, klientu ir daudz un uzņēmumā strādā arī viņu bērni un to otrās pusītes, arī vecākie mazbērni, ja pareizi sapratu. Viņu stiprā puse jeb konkurētspējīgā priekšrocība paralēli "parastajai" tulkošanai bijusi prasme angļu valodas "tehniskošanā" - tehnisko tekstu tulkojumi un strauji ienākošo IT iespēju izmantošana. Šodien uzņēmumā strādā ne tikai ģimenes locekļi, tiek piedāvāti tulkojumi vairāk kā 100 valodās un arī grafiskā dizaina pakalpojumi.

Vidēja lieluma ģimenes uzņēmumu grupā par labāko šogad atzina transporta firmu Air Van, kam patlaban jau pieder 10 pilna servisa filiāles ASV ziemeļrietumos un Aļaskā.
Sākumā firma dibināta kā pārcelšanās un glabāšanas pakalpojumu (moving and storage business) sniedzēja, taču tagad jau piedāvā daudz plašāku pakalpojumu klāstu. 1982.gadā kompāniju dibinājuši 2 partneri, bet viens no tiem (Remo Galvagno) kompāniju pamazām izpircis no otra un kopš 1994.gada tas ir ģimenes uzņēmums. Tagad to vada Remo dēli Stīvs un Marks, kompānijā ir vairāk kā 200 darbinieku.

Lielā biznesa grupā par uzvarētāju tika atzīts R.D. Merrill Company & Merrill Gardens
, kuru 1890.gadā dibinājis Richard Dwight (R.D.) Merrill un nu jau uzņēmumu pārvalda ceturtās paaudzes ģimenes locekļi. Toreiz Ričards sācis mežistrādes biznesu un bijis viens no pirmajiem, kas par ilgtspējīgu mežistrādi domājis, jo jau no pirmsākumiem viņam svarīgi licies firmu un tās īpašumus tā apsaimniekot, lai atstātu arī nākamajām paaudzēm (tas vispār ir samērā raksturīgi ASV ziemeļrietumu biznesa domāšanai).

Šodien firmu vada uzņēmīgās ģimenes 4.paaudzes pārstāvis Charles Wright III, kurš 1983.gadā uzsāka būtisku papildnozari: retirement community business (īsti nesaprotu, kā lai latvisko, varbūt: sociālo pakalpojumu sniegšana pensionāriem?), kas patlaban kļuvusi par galveno.

Firma apkalpo 53 sociālās aprūpes punktus 8 štatos un sniedz savus pakalpojumus aptuveni 6700 cilvēkiem. Jāsaka, ļoti tālredzīgu lēmumu Čārlzs toreiz pieņēmis, jo arī šeit sākas strauja iedzīvotāju novecošanās, tālab sociālo, rehabilitācijas un medicīnisko pakalpojumu sniegšana kļūst aizvien nozīmīgāka. Ja es pareizi sapratu, šos pakalpojumus tikai daļēji finansē valsts, pārsvarā maksā paši klienti. Un arī šajā jomā patlaban jau ir nopietna konkurence, bet viņi sāka pirmie...

Jauno uzņēmumu grupā uzvarētājs šogad ir Real Estate Marketplace NW, Inc., kas dibināts 1999.gadā. Dibinātāji: nekustamā īpašuma brokeri tēvs un dēls Jim Palmer Jr. un Jim Palmer Sr. Šobrīd viņi nodarbina jau 20 aģentus un firma pārdod visvairāk nekustamo īpašumu štata ziemeļu daļā: starp Spokanes pilsētu un Kanādas robežu. Protams, dibinātāji ir spara pilni un vēlas turpināt paplašināšanos. Redzēsim, vai un kā mājokļu krīze ietekmēs viņu biznesu.

Paaudžu biznesa grupā par uzvarētāju šogad atzina firmu ar smaidīgo nosaukumu Hama Hama Co., kas savu biznesu sākusi Lilliwaup aptuveni pirms 100 gadiem.

Jā, gan firmas nosaukums, gan dibināšanas vietas nosaukums man liek pasmaidīt: tik neierasti šie vārdi skan. Bet mūsu apkārtnē interesantu nosaukumu ir daudz, jo daudzviet tomēr saglabājušies pirmiedzīvotāju indiāņu dotie vietu un dabas objektu nosaukumu (nu jā, mūsu jau minētās Pjualapa, Kvinaulta un daži citi arī ir no šīs sērijas).

Sākotnēji firma izveidota kā mežistrādes bizness, jo Olimpijas pussalā mežu ir daudz, bet Kalifornijas zeltračiem un vispār tās atīstībai daudz kokmateriālu vajadzēja (sevišķi, ja zinām, ka turiene ir tuksnešaina). Mežistrāde jau no pirmsākumiem ir būtisks šīspuses ienākumu avots, bet kā uzņēmums Hama Hama formāli reģistrēta 1922.gadā.

Bet, kā ar smaidu tagad stāsta ģimenes pārstāvji, ap 1957.gadu ģimenei piederošie un aizsniedzamie meži bija izcirsti, bet ēst gribējās... Tā kā viņiem meži bija piederējuši līdz pat okeāna krastam, izvēle krita uz austeru biznesu un tieši tā dēļ firma šodien ir pazīstama (un arī mājas lapa pamatā ir par to). Paši viņi saka, ka abi biznesi viens otru lieliski papildina: kamēr mežs aug, ņemas ar austerēm, kad tām ir nesezona, pievēršas meža lietām...

Kopš 1985.gada firmai ir izstrādāts ilgtermiņa un ilgtspējīgas attīstības plāns, ievērojot gan mežkopības, gan austerkopības specifiku. Šodien Hama Hama īpašnieku pulks ir 42 ģimenes locekļi (interesanti gan, kā viņiem iet periodiskajās kopsapulcēs!).

Nu mans ātrais pārskats galā. Bet interesants bija kāda pasākuma dalībnieka uzdotais jautājums vienam no ģimeņu pārstāvjiem: vai jūs pieļaujat uzņēmuma pārdošanas iespēju. Atbilde bija: ar prātu saprotu, ka to var izdarīt, un, iespējams, pat labi nopelnīt. Bet sāpīgais jautājums ir: ko es pats pēc tam darīšu? Jā, darbu jau droši vien atradīšu, bet vai tur es varēšu visu darīt tā, kā pats uzskatu par pareizu, atbilstīgi savām vērtībām?

Jā, mums Latvijā ir ieilgusi vērtību krīze. Ar prieku redzu, ka šeit tās ir cieņā un būtībā jau tieši tas: iespēja dzīvot un strādāt atbilstīgi SAVĀM vērtībām, ir mazā un ģimenes biznesa pamats. Ja negribu pildīt nepieņemamus noteikumus, veidoju savu biznesu - cita ceļa nav. Lai izdodas tiem no jums, kuri ir sākuši vai taisās sākt savējo!

Amerikas ir dažādas

Ja kāds no lasītājiem vēl atceras šī stāsta sākumu, tad tur bija minēts gan fakts, ka šogad ir 4 Fulbraita pētnieki, gan bildītes, kurās ASV vēstniecībā laba vēlējumus saņemu gan es, gan Taņa (Tatjana Bogusēviča) - Fulbraita pētniece, kuras interešu joma ir politoloģija. Nu jau mazliet vairāk kā 2 nedēļas Taņa ir Kalifornijā - Santa Barbarā.

Santa Barbara, Santa Barbara... - kaut kur tā kā dzirdēts, vai ne? Jā, jā, tā ir tā skaistā vieta okeāna krastā, kur "skaistie un bagātie" dzīvo. Sākumā, kad uzzināju, kurp Taņa dodas, mani pat tā kā skaudība pārņēma. Bet tad viņa paskaidroja, ka pati tik ļoti priecīga vairs nav, jo mājokļu īres cenas tur ir vien miljonāriem pieejamos augstumos (uz pusi vai vairāk augstākas nekā Takomā)...



Diemžēl ar abiem pārējiem pētniekiem man sakaru nav, taču ar Taņu sazināmies. Nesen viņa man atsūtīja saiti uz savu dienasgrāmatu un, tā vien šķiet, ka viņa ir pavisam citā Amerikā!

Ar Taņas atļauju, te pielieku saiti uz viņas dienasgrāmatu - ziņkārīgie var ieskatīties. Mazs brīdinājums - Taņa raksta savā dzimtajā - krievu valodā. Bet ir vērts to atsvaidzināt, jo viņas pieraksti ir pavisam citā stilā nekā mūsējie.

Tehniska lieta - lasīt šo versiju ir mazliet jāiemanās, jo Taņa izmanto citu platformu. Saite jūs aizvedīs uz pašu pirmo ierakstu, pēc tā izlasīšanas atrodiet kreisajā augšpusē pogas "next" un "previous" un tad jau var šiverēt uz priekšu un atpakaļ.

Paskatieties arī pa labi - mazliet pamainīju emuāra papildinformācijas joslu un no turienes tagad ir pieejamas arī 2 saites: uz interesanto Pārlielupes bibliotēkas emuāru (ko tikai tur nevar atrast un uzzināt!), un uz Taņas žurnālu (centos ielikt tā, lai no turienes allaž jaunākais ieraksts atveras, nevis vecākais, kā no iekopētās saites).

Lēvenvorsas kārumi

Tā nu ir iznācis, ka jau vairāk kā nedēļa pagājusi pēc mūsu vizītes Lēvenvorsā, bet tikai tagad top pēdējais no stāstiem - gandrīz tiešā nozīmē saldajam ēdienam pietaupītais. Pēc būtības šis stāsts būs par divām lietām: pirmkārt par to, cik daudz tomēr var panākt pašvaldība, ja savās prasībās ir nelokāma. Bildītē jūs redzat jauku "gandrīz lauku" veikaliņu, bet patiesībā tas ir viens no milzīgā Safeway tīkla veikaliem, kuri pilsētās neizskatās ne par kapeiku labāk kā mūsu Maximas - kaste vien ir. Bet šeit pašvaldība ir bijusi nepiekāpīga - vai nu "bavāriski" vai jūsu te nav. Rezultāts acij ļoti tīkams.

Arī otrajā bildītē redzamā Safeway benzīntanka izkārtne tajā stilā. Tātad - var, ja ir skaidrs, ko grib panākt. Tas tātad bija "pirmkārt", bet arī otra lieta, ko acīgākie jau pirmajā bildītē ievēroja: tas pārpilnības rags uz fasādes, no kura augļi birst ārā.

Šīspuses klimats ir izcili labvēlīgs augļu un dārzeņu audzēšanai. Kaut arī helovīnsvētki jau garām, veikali joprojām pilni ar visdažādā-
kajiem ķirbjiem un ķirbīšiem - arī mēs nevarējām noturēties nenobildējuši. Pie tam - cik skaistas ir pat dārzeņu kastītes!

Ja mūsu brauciens būtu iekritis jūlijā-
septembrī, tas būtu bijis vismaz uz pusi saldāks, jo tad viscauri ceļmalās nopērkamas svaigās ogas un augļi, patlaban mūsu acīm pavērās milzu augļu dārzi, bet līdzīgi šim - jau tukši. Un tas nav mirušais dārzs - pavisam parasts ražojošais bumbieru dārzs, kas savu ir padarījis un tagad atpūšas. Ābelēm un plūmēm lapas nebija tik totāli nobirušas un tik dramatiski neizskatījās, šai ziņā bumbieru dārzi bija iespaidīgākie. Un tie daži dzeltenie, protams, ir daži pēdējie bumbierīši, kurus neviens vairs nenovāks - nav vērts.

Lai tiktu pie dārza bildēšanas, nācās labu brīdi gadīt tikšanu pāri šosejai, jo satiksme īsti amerikāniski intensīva. Kad kokus nobildējām, neviļus paskatījāmies uz zemi arī: bumbieri sabiruši! Ko mums gribējās? Nu, protams, pacelt un iekosties, bet nekā - tie bija aiz sētas un krietni zemāk par mums - ceļš iet pa graviņas malu. Nedabūjām.

Kaut kad sākuma stāstos biju pieminējusi mūspuses Duris dārzniecību, kur ļoti jaukos apstākļos var viņu un kaimiņu ražojumus iegādāties, diemžēl nenobildējām, jo sezona beidzās un tā ir slēgta. Taču šeit, tiklīdz ceļa malā līdzīgu vietu pamanīju, saucu Andrim, lai griež autiņu riņķī - tur mums vajag ieiet! Un pareizi bija: milzu dažādībā nopērkams tas, kas nu patreiz šajā apkārtnē ienācies un arī iekārtojums omulīgs.

Lielisks bija pašapkalpo-
šanās degustācijas galdiņš - daudz ābolu un bumbieru, katram klāt nosaukums: pagaršo, lai vari īstos nopirkt. Protams, mēs tā kārtīgi pagaršojām. Labi bija visi, bet viens bumbieru veids: Asian Pear bija izcils! Nevaru to garšu aprakstīt. Es teiktu tā - vismaz piecreiz garšīgāks par jebkuru Latvijā ēsto bumbieri. Īpašniekiem bija vērts degustācijas galdu taisīt: pat tādi ābolu un bumbieru neēdāji kā mēs nenoturējās: nopirkām 3 milzīgos gardos bumbierus tūlītējai apēšanai. Bet vispār par pircēju šeit ir domāts: visu pagaršojamo var gan kaut vai pa vienam nopirkt, gan jau glītos maisiņos, gan krietnākās kastītēs safasētu. Un, protams, cena strauji iet uz leju, ja apjoms lielāks. Mēs gan šoreiz "pa dārgo" pirkām, jo tikai 3...

Bet laucinieki jau visā pasaulē ir praktiski ļaudis un dzīvot grib arī tajos gadalaikos, kad dārzos ražas nav, tālab tirgo arī žāvētus, ievārījumā vai želejā, sulā vai vēl nezin kā safasētus. Šī un nākošā bildīte tapa, kad īpašnieki mums laipni ļāva ieskatīties viņu noliktavā. Nu taisni kā pie vecmāmiņas laukos!

Šos skatīties acīm un sirdij bija patiess prieks, bet mūsu maku tas diez kā nesatrauca, jo, protams, praktiski viss kārtīgi sacukurots. Pirmo reizi gan redzēju, ka arī žāvētiem āboliem var būt speciālie veidi: kraukšķīgi žāvēti, košļājami žāvēti... Bet ilgi noliktavā grozīties nevarējām, baidījāmies, ka īpašnieks nesapratīs, kāpēc nepērkam neko...

Un tad, jau iznākot atpakaļ veikala daļā, es ieraudzīju to, ko nevarēju nenopirkt - krāsaino zupas pupiņu komplektu par 1,75 dolāriem. Redzēs, kā vēderam patiks, bet acis novērst nevarēju, tāpēc nācās nopirkt. Otrā pusē maisiņam smuka uzlīme, kur izstāstīts, kā tad kaltēto pupiņu zupa jāvāra: cik ilgi jāmērcē, kā un ar kādām piedevām jāvāra... - lai muļķa pilsētnieks skaisto produktu aiz savas nezināšanas neiznieko. Man tagad mājās vēl stāv skapītī, bet ik pa brīdim izvelku un acis pamieloju.

Te jūs redzat mūs ar Voldiņu un dārza saimnieku bumbieru ēšanas gatavībā (bumbieri ir maisiņā). Pulkstenis ap šo brīdi bija jau ap vieniem un mums ēst sāka gribēties. Kad katrs pa krietnajam bumbierim pievārējām, jutāmies lieliski un pieņēmām papildu lēmumu - jānopērk vēl 3 bumbieri, ko uz māju aizvest. Lielisks lēmums, nākamajā dienā šos zelta gabaliņus ar baudu notiesājām, tā saldinot kadiljaka niķu sabojāto garastāvokli.

Šī bildīte ir pilna ar mūsu sašutumu: tajā kociņā karājas sarūgušas plūmes! Kādai gan jābūt augļu pārpilnībai, lai turpat piknika vietiņā pie veikaliņa paliktu neapēstas plūmes rokas stiepiena attālumā. Briesmīga attieksme. Mēs pāris apēdām, jo bija jānoskaidro, kas tas ir, bet aizrauties gan necentāmies, kaut bija gandrīz garšīgas - bija bail, ka dienas atlikušo daļu var nākties ceļmalas krūmiņos pavadīt...

Un labi vien bija, ka neaizrāvāmies, mūs vēl daži patīkami pārsteigumi priekšā gaidīja. Piemēram, jā, jā, jūs redzat pareizi: vīna darītava! Tagad varam visgudri paskaidrot, ka šajā apkārtnē ir pat 6 vīna darītavas! Šī ir vāciska, ir arī pa vienai franciskai un itāliskai, tad paliek trīs amerikāniskās. Visas uzņem viesus un arī šeit uz galdiņa bija bukletiņš ar adresēm un kartītēm uz visām sešām. Arī pašā pilsētiņā bija vairāki vīna darītavu saloni-veikali-degustācijas vietas priekš tiem, kas ārpus pilsētiņas uz vīna darītavu doties nevēlas.

Šo bildīti pielieku kā mazu pamācību Latvijas vīnogu audzētājiem (protams, savai mammai pirmām kārtām): vīnogulāju kopējais augstums te nebija lielāks par pusotru metru. Stādi bijuši sastādīti pa 2 kopā un to stumbri līdz kādam 70 cm augstumam vienkārši viens ap otru savīti, veidojot stumbru, tad augstāk tie aizvirzīti pa sieplēm katrs uz savu pusi un vien dažiem (kādiem 3 vai 4) dzinumiem uz katru pusi atļauts augšup doties "vainagu" veidojot. Izskatās pēc lieliska latgales žuburainā svečtura, bet ērti kopjams un novācams, jo zems. Un ja tā dara vīnrūpnieki, tad, acīm redzot, tā atmaksājas.

Protams, protams, dažas iekšskatu bildes no vīna darītavas pievienojam. Mūs šeit sagaidīja pats saimnieks, kurš mūsu dēļ pārtrauca iesākto darbu - etiķešu līmēšanu vīna pudelēm un laipni izvadāja, parādīja, pastāstīja. Tiesa gan, izdevīgi mēs viņam nebijām, jo uz vīna degustēšanu nepieteicāmies: Voldiņš vēl nedrīkst, es nekad iepriekš nezinu, no kura vīna man sāks galva sāpēt, tāpēc atturējos, bet Andris arī nedrīkstēja: kurš tad mūs pāri kalniem vedīs?

Bet vispār, ja ir saprašana un vēlēšanās, šaipusē vīnu var krietni sadegustēties: degustācija maksā 3-5 dolārus un tad dažādu veidu vīnus var izgaršot. Tā kā mēs krietnajam vīndarim bijām atzinušies, ka tikai ziņkārojamies, degustētāji un pircēji nebūsim, tad arī pudeles cenu nejautājām. Vēlāk pilsētā redzējām, ka vietējie vīni maksā virs 10 dolāriem par pudeli, jo tā tomēr nav masu produkcija.

Nevar atstāstīt to omulīgi lietišķo atmosfēru, kāda bija vīna darītavā, bet maģīti nobildējām gan tāpēc, ka lentinieks (!), gan tāpēc, ka pa to omulīgi vācu šlāgeri skanēja, saimniekam savā nodabā strādājot. Nu ja, vācu stila vīna darītava. Bet es tomēr nenoturējos un pajautāju, vai tad saimnieks vāciski arī runā? Protams, viņš atbildēja, ne tik labi kā sieva, kas esot vāciete, bet runājot. Nu tad mēs abi drusku vāciski papļāpājām, es atzinos, ka mēs esam no Eiropas un tā.

Kaut arī senatnīgā stilā iekārtota, ēka kurā atrodas šī vīna darītava ir celta nesen un arī vīna "pagraba" lomu pilda telpas turpat pirmajā stāvā, kurās ir regulējams temperatūras režīms. Redzējām gan muciņas, gan pildīšanas iekārtu, gan glīti plauktos guļošas, gan jau nosūtīšanas kastītēs sapakotas vīna pudeles (fotogalerijā būs vairāk bilžu). Interesanti, jo iepriekš vīna darītavā būts nebija.

Bet pašā noslēgumā - saldais ēdiens acīgajiem bilžu pētītājiem: ko jūs teiktu par šādu numura zīmi savam autiņam? Mēs jau te ik pa brīdim sasmejamies, jo 3 burtu kombinācijas ik pa brīdim ir lasāmas. Bet šis Lēvenvorsā redzētais pagaidām ir čempions.