Rudens rozes

Pēc skaistajiem, bet skarbajiem stāstiem par okeānu, vajag arī kaut ko maigāku – priekš acs, sirds un vēdera. Lai nu būtu – šoreiz par mūsu Portlandes braucienu tieši no šiem skata punktiem.
Jau iepriekš kaut kur biju redzējusi gigantiskās smilgas, bet tieši šajā braucienā tās gadījās mūsu kājām ejamā ceļa malā un tālab es izmantoju iespēju nofotografēties. Jūs, savukārt, varat redzēt, ka man nācās krietni pastiepties, lai tām kaut mazliet pieskartos. Un pieskaršanās bija ļoti patīkama – šo smilgu skaras ir zīdaini mīkstas. Ingrīda zināja teikt, ka tā esot pampaszāle.

Kaut arī mēs šeit jau divus rītus no auto priekšējā stikla esam kasījuši nost prāvu ledus kārtu, joprojām ar prieku atceramies jauko nedēļas nogali pie okeāna, kur, protams, nevarējām palaist garām iespēju nofotografēties pie rozēm un man nezināmām jaukām rozpuķītēm - bija taču 28.oktobris!
Mūsu svētdienas pastaiga gar okeānu bija vairāk kā 3 stundas gara un pēc tās, protams, jutāmies pusdienas nopelnījuši. Izrādījās, ka par to Māris bija padomājis jau iepriekš un rezervējis mums galdiņu vietējā krodziņā "Roseanne" ar lielisku skatu uz okeānu. Kaut diena bija silta, vējš bija mūs labi izpūtis un tālab nesteidzīgā lūkošanās uz pludmali no augšas un pēcpusdienas saulītes sildītiem (caur stiklu) bija ļoti patīkama.
Ko ēdām? Esam nolēmuši, cik vien iespējams, iztikt bez "parastajiem" ēdieniem un censties nogaršot tādas lietas, kas Latvijā nav pieejamas vai nav mēģinātas. Šeit, kā jau okeāna krastā pienākas, izmēģinājām dažādu jūras velšu piedāvājumu. Voldemāram tā bija gigantiska izmēra bļoda ar garneļu salātiem, man žāvēta laša un vēl kādas man nezināmas zivs gabaliņi meksikāņu gaumē un šeit tik tradicionālais zivju čauders (biezzupa - tik garda un sātīga, ka mazā bļodiņā tiek pasniegta), Andrim arī kaut kas zivjains, bet jau piemirsies...
Protams, ar pilnu vēderu smaidīt nav grūti, taču bija arī smieklības. Piemēram - attēlā redzamais jaukais uzrakstu "komplekts" uz viesu mītnes durvīm. Tā arī nesapratām.
Andra uzmanību savukārt piesaistīja cits uzraksts. Namiņš gan bija slēgts - nesezona.

Bet pietiks par svētdienu. Pagriezīsim laiku vēl mazliet atpakaļ un ieskatīsimies sestdienā. Ar Māri bijām sarunājuši, ka pie viņa Forestgrūvā (Forest Grove) ieradīsimies ap pusdienas laiku un tad viņš mūs vedīšot pusdienot uz meksikāņu restorānu.
Tā arī darījām. Pa ceļam Māris mūs brīdināja, ka tas būšot ĪSTS meksikāņu restorāns. Kas tas tāds? Pirmkārt, viņu pusē dzīvojot samērā daudz meksīšu un kaut kur viņiem arī jāēd. Otrkārt, Forestgrūva nav nekāds tūristu centrs, te viss ir "pa īstam", ne tūristu izklaidei uzspodrināts. Tā arī bija: no ārpuses vēl tīri labs, kaut vienkāršs skats. Iekšā iejot mūsu pārtikas vai kāda tur dienesta pārstāvji būtu vienkārši noģībuši - nekādas sterilas tīrības, viss redzams, krēsli un galdi kā nodzīvotā padomju laika ēdnīcā (jā, jā saplīsis, vietām salāpīts, vietām nē, dermantīns krēsliem, nekvalitatīva papīra "salvetes" uz galdiņiem), kopā ar labu bariņu pusdienojošu meksīšu (un tā nu ir kvalitatīva ēdiena pazīme - tur vietējie ēd!) un ļoti laipnu apkalpošanu. Apmēram stundas laikā ko tur uzturējāmies, mēs bijām vienīgie baltie. No ēdamzāles bija redzama arī virtuve: viena izlietne, turpat viss kas cits sakrauts, nebūt ne pirmākā svaiguma un spožuma, taču garšoja viss lieliski, bija svaigs un ne briesmīgi ass. Ko ēdām? Kas to lai zina. Tā kā šādā vietā bijām pirmo reizi, izvēli uzticējām Mārim, katrs kaut ko savu saņēma un mūsu šķīvji jau pēc maza brītiņa bija tīri kā izslaucīti. Garšīgi. Saldais ēdiens gan izpalika. Iemesli bija divi: Māris teica, ka īsteni "savu" saldo meksikāņiem nav un arī porcijas pamatēdienam plus divi lielie šķīvji ar kaut ko čipsiem līdzīgu ar mērcīti bija darījuši savu, "parasts" saldējums vai kas tamlīdzīgs no piedāvātā mūs nespēja iekārdināt.

Ja jau stāsts ir par skaistumu, tad bez Māra kaimiņa ābeles ar super-
sarkanajiem āboliem iztikt nevarējām. Kad ieraudzījām šīs ābeles labāko īpašību - faktu, ka vai puse no tās lapotnes sniedzas pāri sētai uz Māra pusi, jautājām, ko viņš dara ar nokritušajiem kaimiņa āboliem: vai met atpakaļ pāri sētai? Uz ko viņš atbildēja, ka robežpārkāpēji saņemot pelnīto nāves sodu - tiekot iznīcināti apēdot. Mēs arī šajā procesā mazliet piedalījāmies. Bija labi.

Bilžu par sestdienas vakara vakariņām nav, būs jums jātic uz vārda, bet tur nu mūs pārsteidza un lutināja Ināra. Vispirms tapa izcils ēdiens ar mīdijām vai viņām līdzīgām gliemenēm un rīsiem dārzeņu mērcē. Garšoja tik labi, ka grūti pat aprakstīt. Ināra gan pēc tam atzinās, ka mazliet norūpējusies esot bijusi, jo ne visi no Latvijas iebraukušie esot morāli gatavi uz gliemenēm. Mēs bijām. Tad nu saņēmām arī godam nopelnīto saldo (grūti gan bija tam vēderā vēl vietu atrast, bet arī - bija vērts). Tā bija Amerikas tradīcijā gatavota kūka, kuras recepti uzzināju un jau pati mājās uztaisīt izmēģināju. Super garda. Tagad es arī savus ciemiņus ar tādu pacienāšu.

Svētdienas rītā, savukārt, mūs lutināja Māris - ar paša ceptām plānajām pankūkām kopā ar paša vārītu upeņu un kazeņu ievārījumu. Kad jautājām, kas tad viņu piespiedis iemācīties pankūkas cept, atbilde bija pavisam praktiska: citādāk viņš savus bērnus nav varējis augšā dabūt, lai sestdienās uz nodarbībām latviešu skolā vestu...

Dzelžaina loģika. Un izrādītjās, ka arī mums "pamats" bija ielikts tik labs, ka bez problēmām tikām ar jau iepriekš aprakstīto "okeāna pastaigu" galā, jo pusdienojām tikai krietni pēc trijiem pēcpusdienā.

French

Šoreiz rakstu piektdienā, jo KĀDS atkal jau neko negribēja rakstīt, un tādēļ izdomāja vairākus muļķīgus iemeslus, lai tikai es šo emuāru rakstītu..
Šis šonedēļ ir vienīgais emuārs, ko rakstu, nākamais būs, kā jau parasti, uz nākamās nedēļas beigām. Pagājušo nedēļu izlaidu trīs iemeslu dēļ: mēs abas brīvdienas pavadījām Portlendā, Bedrīšu otrā stāva bildes vēl aizvien nav saņemtas, kā arī dēļ tā, ka man gluži vienkārši bija slinkums.
Tātad, par franču valodu - nu, svešvaloda kā jau svešvaloda, visādus dīvainus vārdus jāmācās pateikt kādā jocīgā veidā. Visdīvainākais jau ir tas, ka sanāk tā, ka es svešvalodu mācos svešvalodā.
Stundās mēs mācāmies jaunus vārdus, "lokam" tos, kā arī skolotājs ik pa brīdim uzdod mums jautājumus, pamatā par tēmu, proti, franču valodu. Nesen arī filmu pirmo reizi skatījāmies franču valodā, nosaukums "The Chorale" vai kas tāds. Labi, ka bija subtitri, savādāk pilnīgi neko nevarētu saprast. Filma vispār smieklīga, varat noskatīties, ja gribas. Mājasdarbi ir bijuši aptuveni divi, ja neskaita to, ka uz mazajiem kontroldarbiem nedaudz no pierakstiem jāatkārto. Šie kontroldarbi ir diezgan bieži, tā ka ik pa brīdim sanāk pamācīties nedaudz. Reizi nedēļā nododam "bellwork", proti, pierakstus no konkrētās nedēļas stundām.
Skolotājs vispār ir diezgan labs, mēdz arī pajokot, vidēji kādas pāris reizes katrā stundā.
Tas arī šonedēļ viss, nākamnedēļ stāstīšu par Chemistry.

Klusais okeāns Oregonā

Pagājušās nedēļas nogali (27. un 28. okt.), kā jau Ieva rakstīja iepriekšējos stāstiņos, pavadījām Oregonas štatā, kur apciemojām Māri un Ināru. Sestdienas pēcpusdienā Māris mums izrādīja savu uzņēmumu, bet par šo interesanto ekskursiju būs cits apraksts. Sestdienas vakarā un vakaram sekojošajā naktī ciemojāmies Māra mājās. Vakarā ilgi nevarējām izšķirties kā pavadīt svētdienu. Māris un Ināra piedāvāja ļoti plašu pasākumu klāstu. Pēc garām apspriedēm nolēmām apskatīt vietas, kas atrodas vistālāk no mūsu mājām un izvēlējamies kārtīgi apskatīt Kluso okeānu.
Svētdienas rīts, kā jau iepriekš bijām pasūtījuši, pienāca silts un saulains. Ātri pabrokastojām un devāmies ceļā. Ināra pirms brokastīm mūs paspēja iemūžināt bildē.
Braucām visi ar vienu - Māra mašīnu. Mūsu automašīnu un māju sargāt tika atstāts kaķis...
Līdz okeānaa krastam bija jābrauc krietns gabals, bet nonākot plānotā maršruta sākumpunktā, skati uz okeānu, okeānā esošajām klintīm un salām, kā arī uz kalnaino krastu bija vārdos neizsakāmi skaisti. Centīšos dažas bildes ievietot tālāk aprakstā, bet fotogrāfijās nav iespējams novērtēt okeāna varenumu un viļņu augstumu.








Šajā skaistajā svētdienā okeānu apmeklēja daudzas ģimenes ar bērniem, kurus vecāki krastā nevarēja noturēt un tāpēc atļāva tie mazliet samitrināt kājas, kā tas redzams vienā no iepriekš ievietotajiem attēliem. Bet visvairāk par okeānu priecājās rejošie mājdzīvnieki. Tie atļāvās kārtīgi izdzīvoties pa ūdeni. Labākos paraugdemonstrējumus diemžēl neizdevās nobildēt.



Okeāna krasts bija izteikti kalnains. Mums likās interesanti tas, ka šajā piekrastē iedzīvotāji mājas būvēja uz paša krasta (Latvijā to sauc par kāpas zonu). Kalni gan ir mazliet klinšaināki, bet netrukst arī irdenu iežu. Ja vēl iedomājamies par orkāniem...



Okeāns attēlos izskatās ļoti mierīgs. Patiesībā viļņi ir diezgan pamatīgi. Interesanti ir tas, ka viļņi diezgan vienmērīgi apskalo pludmali, bet pēc kādā brīža nāk tāds pamatīgāks, varētu teikt, kā daudz kur literatūrā aprakstīts, "devītais" vilnis. Reizēm no tā var paspēt aizmukt,

bet reizēm arī ne...

Raksts no vietējās avīzes par PLU Biznesa skolas dekāna meklēšanu

Jau iepriekš un skaidrā latviešu valodā rakstīju, ka PLU Biznesa skolu patlaban vada pagaidu dekāns. Šodienas vietējā laikrakstā ir intervija ar Bilu Freimu. Man šķiet, ka tā varētu būt interesanta ar augstskolu lietām saistītajiem, tālab to iekopēju.




Tacoma, WA - October 31, 2007

The search for a successor - Bill Frame leads search for new PLU dean
C.R. ROBERTS; The News Tribune
Published: October 29th, 2007 05:46 AM

Bill Frame, the interim dean of the School of Business at Pacific Lutheran University, served as the university’s vice president of finance and operations from 1993 to 1997. He was recently recruited from retirement by university president Loren Anderson, who asked that Frame serve as head of the Business School while leading a search for a permanent dean to replace Andy Turner, who left after short service to return to a position in the private sector.

Frame, 69, has worked in both worlds. He retired last year as president of Augsburg College in Minneapolis and previously worked as a banker and corporate executive and as a professor and college administrator.

With both a bachelor’s degree and a master’s from the University of Hawaii, Frame received his political science doctorate in 1969 from the University of Washington. He spoke with The News Tribune recently, less than a month after taking his current position. Much of the conversation focused on his philosophy of education, informed by such luminaries as Woody Hayes, former Ohio State football coach, and Philip Melanchthon, a contemporary of Martin Luther and one of the primary forces behind the Reformation. The matters reported here, however, primarily concern the search for a permanent dean.

What was it like coming back to Tacoma and PLU?

When I left in 1997, you didn’t want to walk around in the evening in Tacoma. I remember looking around and seeing an unrehabilitated city.

When Loren invited me to come back, we stayed at the Sheraton. Things have utterly transformed. It was just astounding.

How did the president invite you to return?

He said, ‘Well, we just lost our dean.’ I think (Andy Turner) was a good dean. I look back on his time with great regard. Loren said he wanted to find someone who could hold the fort for a year. I think we’ve had 10 deans in six years. The impact of that kind of change on the school – it hasn’t been good.

How goes the search?

It’s so very early. We’ve just got a posting out. We have 10 applications. I’m spending a portion of every day reaching out to friends and associates.

How are you approaching the process?

The first thing I did was say to the faculty that I’d like to learn from them what they dream of becoming. If I can understand, then I can help find a dean who can help accomplish that. Wouldn’t it be better to find a dean who will help us accomplish our vision?

The first month is finding out what faculty and staff feel is the thing that holds us together and distinguishes us.

And what do you believe that is?

It’s a deep commitment to learning.

How difficult is the search for a new dean going to be?

The fastest-growing field of study is business. People are flooding the market to enroll in undergraduate and graduate programs. The competition for faculty and leadership is immense. It’s going to take some real energy. But if we simply allow ourselves to be crowded into that commodity market, then we lose. And for us, it can’t be about money.

What we’re really doing is looking for a fit. We also have some people who are talking about retiring. There’s a shaping opportunity also. If we have (part) of the faculty who will be turning over, we can think about what can truly make us competitive. We’d like a dean who can see the opportunity, take hold of our vision.

It’s a complicated dimension, to find somebody who understands the global business world, the service economy, and who is capable of bringing that to bear.

Do you have a search committee?

We have four people, including myself, from inside the school, plus one from the university, and Andy Turner, who remains on the executive advisory board.

As you search, will there be any excluding factors?

Anyone with tremendous success but without a terminal degree – a CEO who retired at age 50, for example, but without a doctorate or a major law degree. Or someone with no research. We have got to sustain our cutting-edge wisdom in the faculty. (A terminal degree is the highest degree possible in a field of study.)

When do you expect to complete the search and announce a decision?

By mid-April we should be on the verge of a decision, after interviews in February and March.

Any advice for the new dean, or the school?

I think we need to get back in touch with Tacoma. We should have a lot more contact. I think we need to get more committed.


C.R. Roberts: 253-597-8535
c.r.roberts@thenewstribune.com

Bill Frame

Position: Interim dean, Pacific Lutheran University School of Business
Education and background: University of Hawaii; doctorate from UW; taught at Kenyon College; executive positions in banking and at Tonka Corp.; administrator at PLU; retired president of Augsburg College
His task: Select, recruit and hire a permanent dean
When he leaves his interim position: He will return with his wife to Minnesota.
Hobbies: Acoustic guitar, turn-of-the-century blues, rehabilitating an old wooden sailboat
Favorite blues artist: Mississippi John Hurt
Among many honors: Named Officer of the Royal Norwegian Order of Merit, 2002
Doctoral dissertation: “Dialectical Historicism and the Terror in Chinese Communism”

Smilšdolāri, oranžā zvaigzne un kapučsēnes

Sestdienas pievakarē kopā ar Māri un Ināru kalām plānus svētdienai. Mēs šoreiz bijām slinkojuši - nekādu iepriekšēju info par vietām, ko gribam redzēt, pētījuši nebijām un tāpēc nodevām sevi "vietējo" rokās.

Brītiņu apdomājušies viņi sāka piedāvāt virkni apskatāmo objektu. "Skaidrs", - es teicu, - "paliekam te nedēļu un skatāmies visu". Saimnieki vispirms tā kā sabijušies saskatījās, bet tad sāka smieties. Kaut mēs jau būtu varējuši gan arī nedēļu palikt...

Tad sākām domāt par to, ko VIENU varam paspēt, vai kam tieši šis ir īstais apskates laiks, vai kas ir vistālāk no Parklandes un vistuvāk esošajai atrašanās vietai..., kamēr vienojāmies, ka dosimies uz okeāna krastu. Tagad varu sacīt - tā bija lieliska izvēle. Ne jau par tukšu un nesmuku vietu mums būtu pāri diviem simtiem bilžu.

No Māra mājas līdz okeānam bija mazliet vairāk kā pusstundas brauciens. Un arī ļoti skaists, jo gan pa auglīgo ieleju braucām, gan (ne ļoti augstu) kalnu grēdu šķērsojām. Tā kā bijām mazliet uz dienvidiem pabraukuši, tad otrreiz trāpījām zelta rudenī. Pie mums Parklandē tas jau tā kā nobrūnējis.

Bet šis stāsts gan būs par okeāna dārgumiem. Mazliet atvainojamies par kavēšanos tiem, kuri stāstu gaidīja jau trešdien, bet Andrim visu mūsu otrdienu aizņēma bilžu kārtošana. Nu pirmo porciju varēsit saņemt.

Kāpēc par okeāna dārgumiem? Mēs Mārim un Inārai sacījām, ka gribam krietni izstaigāties. Māris teica, ka pa okeāna krastu un tik jaukā dienā mēs to arī varēsim izdarīt, taču Ināra ierosināja, ka vajag arī nelielu sacensību - kuram būs interesantākais ieraudzījums, atradums vai instalācijas objekts. Un šis uzdevums mūsu pastaigu patiesi padarīja interesantāku.

Pirmā doma bija par skaistāko akmentiņu kolekciju, bet to nācās atmest ātri vien - akmeņi te bija krietni palieli un praktiski visi - melni un ovāli... Gliemežvāku arī nebija daudz. Ko nu? Devāmies vien uz priekšu, cenšoties pagaidām nezināmos dārgumus atrast.
Mans pirmais guvums bija, augšējā attēlā redzamā krabja "ādiņa". Dikti jau priecīga biju, jo Olimpijas pussalā redzētās bija uz pusi mazākas. Vēl pēc brīža smiltīs bija vēl kādi krabīši un mēs ar Voldemāru izdomājām tos dzīvei pielīdzināt (jo Point Defiance zoo akvārijā tos dzīvus redzējām). Tā kā jums tas gāja secen, tad ielieku attēlu, kur krabju saime ir "kā dzīva" - ar piezīmētām trūkstošajām detaļām.
Tālāk ejot redzējām, ka ne mēs vienīgie bijām šādā veidā izklaidējušies - vietumis rindiņās vai bariņos bija kādas 10 krabju "ādiņas" saliktas. Tālāk ejot un izskaloto okeāna zāļu kumšķos pēc nezināmajiem dārgumiem lūkojoties, pēkšņi pamanīju, ka vienai krabja ādiņai ir tā kā vairāk "detaļu" klāt. Metos šķetināt zāļu kamolu vaļā un izrādījās, ka tur ir ne vien "ādiņa un detaļas", bet dzīvs krabis! Un tad jau Andris arī bija klāt, lai smuki nobildētos.

Ko tālāk? No vienas puses, sapratām, ka mums rokā ir kādi 18 dolāri (apmēram tik maksāja vietējā veikaliņā nopērkamais krabis). Taču, tā kā bijām krietni pabrokastojuši, mums viņu staipīt līdzi vēlākai apēšanai nemaz negribējās. Nolēmām mēģināt iedabūt viņu atpakaļ okeānā.
Bet okeāna nolūki arī ir neizdibināmi: kad Andris pie Olimpijas tajā iebrida, sajūta esot bijusi, ka briesmīgi "rauj iekšā". Ar krabi bija otrādi - okeāns to vairākas reizes "meta ārā", līdz kamēr tomēr pieņēma atpakaļ. Vienu šādu starpposmu redzat arī bildē.
Tā kā mūsu iesāktā "krabju papildināšana" Voldemāram bija iepatikusies, tapa arī viena viņa veidota "instalācija" jeb sejiņa. Tālāk ejot mums kā balva arī gliemežvāki parādījās. Daži bija diezgan lieli un ļoti latviski - skaisti brūnīgi. Tā kā mums tos līdzi stiept negribējās, skaistums tika piefiksēts bildē. Pie tam - pievērsiet uzmanību arī apalītim virs brūnajiem gliemeža "vākiem" - tas ir smilšdolārs. Skaists apaļš giemežvāks - laikam jau tieši tā apaļuma pēc arī pie sava nosaukuma ticis. Tiesa gan, tā arī īsti nesaprotu, kur tur gliemezis pats varēja patverties.
Vairumam atrodamo viena puse ir vesela un ar mazu caurumiņu vidū, bet otra salauzta (varbūt tur bija gliemezis?). Skatījos un grozīju rokā, nu dikti jau praktiskai latvietei patīk tāds smukumiņš ar caurumiņu - taisni prasās, kaut ko ar to izdarīt. Tad pienāca Ināra un sacīja, ka mans domu gājiens esot pareizs - tos izmantojot telpu rotājumiem.
Tādu ziņu man tikai vajadzēja! Tā kā esam izlēmuši naudu lieki netērēt, salasīju kādu kaudzīti - mājās padomāšu kā vēl mazliet uzskaistināt un tad varēšu kādus Ziemsvētku rotājumus "iegūt". Vēlāk atradu arī vienu, kam abas puses veselas un tajā otrajā caurumiņa nav, bet toties skaista "zvaigznīte". To mēģinu demonstrēt bildē.
Pēc brīža arī Andrim bija ar ko nofotografēties. Tāds skarbi vīrīšķīgs attēls gan sanāca, bet - kas ir, tas ir.
Vēl pēc brīža kāds no mums atrada "peli" - akmeni, pie kura ne vien mazliet sūnu un klāt pieaugušu gliemežveidīgo bija, bet arī viena krietnāka jūraszāle kā aste pieaugusi. Tā kā Māra ikdienas darbs bez datora nav iespējams, tad nolēmām, ka tā ir datorpele un iespiedām viņam rokā.
Ja jau pele ir, tad līdz čūskām arī nav tālu. Nu tad dabūjām mēs tās arī. Mūsu pavadoņi sacīja, ka piekrastē vispār esot sastopamas īstās, par laimi, neindīgas. Bet mūsu ceļi todien nekrustojās.
Mēs bildējāmies ar "jūras čūskām" - no okeāna izskalotiem jūras augiem. Pirmajā bildē redzams glīti instalēts sakaltis, bet toties visā garumā. Otrajā - nesen izskalots mudžeklis - pēc trekniem milzu zušiem izskatījās. Ināra zināja sacīt, ka ne velti tie tik trekni esot - to želejīgais vidiņš tiekot pārtikas rūpniecībā izmantots kaut kā līdzīgi želatīnam.
Man pašai šī svētdiena okeānmalā bija kā mazam bērnam - vienos interesantos atradumos. Krabis un smilšdolāri jau bija, "čūskas" arī, bet, izrādās, arī tas vēl nebija viss! Vēl vienu dzīvu būtni dabūju rokā paturēt - jūras zvaigzni. Līdz šim biju tikai tās pārkaļķotās versijas kādam mājās uz plauktiņa redzējusi vai caur stiklu zoo akvārijā. Bet te nu bija īsta - okeāna krasta smiltīs. Tika izlemts, ka pie mana oranžuma tā piestāv vislabāk, tālab kopā bildējāmies. Par to, ka es jau arī savā būtībā esmu zvaigzne, tikai maskējos, Mārim un Inārai neizstāstīju.
Nu ko, tīri statistiki jau sāk izskatīties, ka atradumu jomā uzvara tā kā varētu būt manējā, vai ne? Taču nē, vienbalsīgi (jeb - piecbalsīgi) to piešķīrām Inārai. Viņai todien bija "sēņu acs". Mūsu pastaigas sākums bija gar okeānu, kur visus jau pieminētos dārgumus redzējām, taču atpakaļ nolēmām doties "pa augšu". Šajā vietā okeāna pašā malā ir samērā šaura pludmale, pa kuru gājām, taču tālāk ir stāvs klinšains krasts (gan jau Andris uzrakstīs, bildes ir), pa kuru vijas ceļš. To izvēlējāmies atpakaļgājienam. Bija skaisti uz okeānu no augšas raudzīties, taču vēl viens patīkams pārsteigums bija ceļa malā nupat sadīgušās bērzlapītes - maziņas sarkanas podziņas. Bez skaita. Un bez tārpiem! Pirmā tās ieraudzīja Ināra un bija skaidrs, ka ceļmalā tā vienkārši augam latviešu cilvēks sēnes atstāt nevar. Viens un divi, sauja pilna. Bet mazās sarkanītes tā vien spīd arī uz priekšu. Ko nu? Protams, izrādījās, ka nevienam maisiņa vai pat kabatlakata līdzi nav...
"Vajag tikai ļoti gribēt, un risinājums tiks rasts" - apmēram tā sacīja Ināra un noāķēja savas vējjakas kapuci. Tā mums kalpoja par sēņu grozu. Un izmērs izrādījās piemērots - kad nonācām pie auto, kapuce bija kārtīgi pilna. Te krietnas vakariņas sanāks, bet ne par to Inārai "galvenā balva". Būtībā jau savu "balvu" viņa sarūpēja pati - vienā no pēdējiem ceļa līkumiem iesaukdamās, pagaidiet! Un atgriezās ar attēlā redzamo milzu baraviku, kurā NEBIJA tārpu! Jā, arī sēnes šeit laikam aug tik ātri, ka tārpi nepaspēj atskriet.
Kas par baraviku mērcīti būs! Jā, jā. Pasakās parasti laimīgās beigas ir tādas, ka "arī es tur biju, ēdu un dzēru...". Mums šoreiz tā mērcīte gāja secen, jo pirms sēņu ēšanas ir tas nepatīkamais un darbietilpīgais process - tīrīšana. Mēs tajā nepiedalījāmies, jo, kad no piekrastes atgriezāmies Māra mājā, pulkstenis jau rādīja pāri astoņiem vakarā - bija ar steigu uz Parklandi jāpošas.

Nu jau pietiks, būs arī citi stāsti un citas bildes, jo, kā jau droši vien bija jūtams, šis un tas hronoloģiski tika izlaists, lai pie temata noturētos.

Pirmie ceļojuma krikumi

Kā jau tikām ieprieks raksījuši, oktobra pēdējā nedēļas nogalē atkal devāmies ekspedīcijā. Un atkal šejienes rudens bija mums labvēlīgs - abas dienas bija lieliskas - mēreni siltas un pārsvarā saulainas. Šoreiz mūsu ceļš uz dienvidu pusi - Portlandes virzienā, kurp mūs ielūdza Sietlā Latviešu centra mākslas dienās iepazītie Māris un Ināra (viņus arī redzat attēlā pie Māra uzticamā Subaru. Tā "raganas mājiņa" gan nav viņu).
Kā gāja? Protams, lieliski. Būs atkal jāraksta "seriāls" tāpēc vien, ka ļoti daudz skaistu bilžu. Mums pat rekords sanāca - 233 fotogrāfijas, no tām vairums tapa svētdienā! Tā nu dalīsim gabaliņos. Šeit tad nu būs visādi "krikumiņi".

Statistika un pirmais ātrumposms. Pavisam pieveicām 330 jūdzes (ap 500 kilometru, kādas 3 stundas uz katru pusi) un mūsu uzticamais kadiljaks paveica neticamo - patērēja vidēji tikai 12 litrus degvielas uz 100 km (parasti esam laimīgi, ja kādos 14 iekļaujamies). Tātad - arī viņam patika. Kas? Laikam jau gludais lielceļš un atļautais ātrums.
Ja vienā no iepriekšējiem stāstiem teicām, ka par 60 jūdzēm stundā lielāku atļauto ātrumu neesam redzējuši, tad pietika mums tikai izbraukt cauri Olimpijai, kad ieraudzījām jauko attēlā redzamo zīmi - 70! Pie tam, bija brīži, kad mēs rāmi ripinājām uz 80, bet daži vēl mums aizskrēja garām! Labi. Pie tam - aptuveni trešdaļu no visa ceļa pie stūres bija Voldemārs. Un viņš bija pirmais no mums, kam bija atļauts uz 70 braukt. Nē, nē, nesatraucieties, tie 80 bija atpakaļceļā un ar Andri pie stūres - šejienes noteikumi Voldemāram neļauj braukt pēc deviņiem vakarā vai pēc tumsas iestāšanās - kurš nu ir pirmais.
Mūsu štata skaistās numurzīmes jau esam rādījuši, tagad var nošaut 2 zaķus reizē - apskatīt Oregonas numurzīmi un uzzināt, ka tur personizētie numuri maksā aptuveni par 20 dolāriem dārgāk nekā parastie (tie laikam mazliet virs 10). Patīkami. Es nekad neesmu vareejusi saprast, ar ko "ciparu" numurs ir labāks. Ja personalizētā numura īpašnieks kaut ko sastrādā, to taču ir daudz vieglāk atcerēties, nekā burtu un ciparu kombināciju. Bet nu labi, ne jau es Latvijā par to lietu atbildu.

Šokējošā Vankūvera. Ja tā kārtīgi augstāk redzamajā kartītē ieskatās, var ieraudzīt mūsu sestdienas rīta izbīļa vaininieci. Bet bija tā. Jau labi sen zinām, ka uz ziemeļiem no mums, bet netālu ir Kanādas pirmā pilsēta - Vankūvera. Tā kā turienes apmeklējumam ASV vīza ir pietiekama, domājam kaut kad turp doties. Bet ne jau šoreiz. Šoreiz braucām uz dienvidiem. Un tā lieta jau bija vienkārša - kā uz 5.starpštatu ceļa virsū, tā tik uz priekšu...
Neaprakstāmas bija mūsu sajūtas, pēc skaisti rudenīga pāris stundu brauciena lasot ceļmalas plakātu: sveicam iebraucot Vankūverā! Bet mums taču uz dienvidiem! Kad pāris reizes dziļi elpu ievilkām un degunu kartē dziļāk iebāzām, atviegloti nopūtāmies - izrādās, ka Vašingtona štatam katrā galā ir pa Vankūverai - gan ziemeļos, gan dienvidos. Tā teikt, lai modrību nezaudētu.

Mūsējais benzīntanks. Kaut arī degviela šeit ir lētāka kā Latvijā, uz cenām skatāmies, jo patīkamo starpību stipri mazina mūsu pelēcīša ēdelīgums. Vēl arī nepatīkamais fakts, ka nupat bija "ziemas kāpums" degvielas cenām. Protams, skatāmies, kur lētāk. Esam atklājuši, ka mūspusē visizdevīgākais ir AMPM (visdārgākais, šķiet, ir Shell), un pēc tā izkārtnēm tad arī lūkojāmies gan turpceļā, gan atpakaļceļā, kad vajadzēja degvielas krājumus papildināt. Turpbraucot piestājām pirmajā "mūsējā", kas bija. Arī atpakaļceļā pēc uzpildes stacijas sākām lūkotes, kad rādītājs sāka iet uz leju. Bet vairākas reizes "savējam" garām aiztraucāmies, jo savlaicīgu norāžu nebija. Sākām jau drusciņ nervozēt, kad tomēr redzējām: IR norāde. Griežam iekšā. Un liela bija mūsu sajūsma, kad izrādījās, ka, kaut pa tumsu, esam atkal tieši tajā pašā benzīntankā trāpījuši,kurā no rīta pildījāmies. Un pat pie tā paša sūkņa!

Tikai vienas plāksnītes nebija. Stāstiņš par Mērfija kunga modrību. Kad gatavojāmies braucienam, Māris atsūtīja man vārdisku aprakstu, kā atrast mūsu norunāto tikšanās vietu. Protams, izdrukāju to, bet papildus arī Google Map karti ar ceļu norādēm. Un, kā jau esam iepraktizējušies, braucām pēc tām. Nezinu, vai Māris bija ar Mērfiju sarunājis mūs par lepnību sodīt, vai Mērfijs pats tika galā, bet mums nācās pirmo reizi Amerikā redzēt VIENU krustojumu, kurā nebija norādīts ielas nosaukums. Pēc krietnas maldīšanās un vairākkārtējas zvanīšanas Mārim (kurš brīnījās: viņš taču neesot mums licis pa to ceļu braukt...),protams, izrādījās, ka tas bija tieši tas, krustojums, kurā mums bija jānogriežas... Bet nu labi, tas bija mazāk kā 10 minūšu jautājums. Bijām tikai Mārim pa telefonu mirkli iepriekš paspējuši izlielīties, ka tūliņ jau būsim klāt...

Laikam drusku aizrāvos, skatos - ar šiem krikumiņiem nu jau krietns apjoms sanācis. Pietiks šai reizei. Kā jau solīju - seriāls ar bildēm taps šīs nedēļas gaitā. Gan par to kur bijām un ko redzējām, gan ko ēdām, kur gulējām un...