Ziemassvētki (gandrīz) klāt!

Kad es augusta beigās ierados ASV, tirgotāji jau bija sākuši pircēju sagatavošanu Helovīnam (būs 31.oktobrī). Vēl tie svētki nav pienākuši, kad lielveikali un citi ļoti prātīgie jau sāk gatavošanos Ziemassvētkiem...
Viens no pirmajiem pasākumiem, par kuru mums teica: kaut vai vienu reizi, bet tas ir jāredz ir Ziemassvētku tirdziņš Tacome Dome (nē, nē, ne pilsētas domē, tā saucas skaistā apaļā lielā koncertu, festivālu un svētku ēka, kas redzama otrajā attēlā). Nu ko - piecas vien dienas atvērts (no 24.līdz 28.okt.), bija jādodas skatīties.

Kad ieraudzījām, ka ieejas biļete maksā 12 dolārus pieaugušam un 10 skolēnam, sākām mazliet rēķināt, jo 34 dolāri mums tomēr ir nauda. Zinot to, kā Voldemārs sāk gaudot veikalā (mājās braucam...) jau pēc pirmās pusstundas, paprasīju viņam tiešā tekstā - vai viņam ĻOTI gribas. Uz ko, naudas makam par atvieglojumu, viņš atbildēja, ka pilnīgi mierīgi iztiks bez šī pasākuma.
Tad mēs ar Andri padomājām arī par iespējamo drūzmu un, kā jau brīvi cilvēki, nolēmām turp doties darbdienas (ceturtdienas) vidū. Un tas bija ļoti pareizs lēmums - cilvēku nebija ļoti daudz, visu varēja apskatīt bez steigas un grūstīšanās. Brīvdienās vai vakaros vēl bonusā esot kādi koncertveidīgi priekšnesumi, bet mums šoreiz tie gāja secen.

Kā redzams 3.bildītē - no iekšpuses parastu mūspuses tirdziņu atgādina un būtībā tā arī bija. Ap 600 tirgotāju piedāvāja visu iespējamo un neiespējamo: no visdažādākajām Ziemassvētku dāvanām un rotājumiem, līdz kosmētikai, Tupperware traukiem un visādiem ēdamajiem - gan uz vietas, gan mājās nešanai.
Protams, arī šo to no Halovīnu lietām arī vēl varēja iegādāties. Cenu kategorija - no vidējas uz augšu, absolūti lētie draņķīši netika piedāvāti. Bija gan ļoti banālas, gan skaistas un interesantas lietas. Kas citādi kā Latvijā? Laikam lielais "suņu kleitu" un tamlīdzīgo piedāvājums. Mums šie tirdziņi tomēr gandrīz tikai cilvēkiem domāti. Pagaidām.
Kā mums veicās? Ar prieku un smaidu izstaigājām visu. Šo to arī ar rokām aiztikām un pārdevējus izjautājām, bet, mums par laimi - skaistās lietas bija dārgas, lētās mēs negribam. Var sacīt, ka tas bija acu prieks 2 stundu garumā. Pareizi jau mums sacīja - vienu reizi tas ir jāredz (bet man joprojām liekas, ka 12 dolāru biļete ir par dārgu).

Taču - ar varu mūs neviens nespieda, paši gribējām. Kad apjautājos, kā būs ar auto novietošanu, uzzināju, ka visapkārt domam ir daudz autostāvvietu, bet par tām reizēm mēdzot prasīt maksu. Tad prātīgāk esot pabraukt pārsimt metrus uz priekšu un nolikt ielas malā. Kad tuvojāmies domam, stāvvietu cenu zīmes tā vien zibēja: no "ļoti lēti - 2 dolāri", līdz "parastajai cenai - 10". Nu, paldies, vismaz par to mēs nolēmām nemaksāt. Jo sevišķi tādēļ, ka diena bija ļoti skaista un neliela pastaiga varēja būt tikai bauda.
Nolikām auto dažu minūšu attālumā un tālab gan mēs, gan jūs varat acis pamielot ar koka inženierbūvi abos pēdējos attēlos. Tā arī neredzējām, vai pa tām sliedēm skrien vilciens vai tramvajs (drīzāk pirmais), bet skats ir gan skaists, gan iespaidīgs. Vai ne?
Un tiem, kuri līdz galam izlasījuši, atkal pieteikšu klusuma brīdi. Droši vien tas būs 2 dienu garumā - dosimies mazā ekspedīcijā uz dienvidiem pa Interstate 5. Kad atgriezīsimies, rakstīsim un gan jau būs arī bildes.

Par satiksmes noteikumiem

Pirmajā attēlā ir redzama Sietla. Kopš ierašanās Amerikā ir jau pagājuši nepilni divi mēneši. Ar automobīli pārvietoties pa Amerikas ceļiem sanāk katru dienu. Gan darbdienās, braucot kopā ar Voldemāru uz mācībām un no tām, gan brīvajā laikā, apmeklējot dažādus plānotos pasākumus.

Ceļu tīkls sākumā pārsteidza, bet nu jau esmu mazliet pieradis un zināmākās vietās varu pārvietoties ar automobīli arī bez kartes un stūrmaņa. Pagaidām esam braukājuši tikai pa Vašingtonas štatu. Sestdien un svētdien plānojam aizbraukt uz kaimiņu - Oregonas štatu. Par to rakstīsim pēc atgriešanās.

Mazliet par satiksmes noteikumiem. Noteikumi dažādos štatos var atšķirties. Vašingtonas štatā Licencēšanas departments izdod savus noteikumus Washington Driver Guide, kurus izplata bez maksas (noteikumi dabūjami departmenta telpās). Noteikumos noteikts, ka autovadītāji var iegūt Basic Driver Licence - pamata vadītāja apliecību, Intermediate Driver Licence - starpposma autovadītāja apliecību, ko saņem 16 vai 17 gadus veci jaunieši uz viena gada termiņu (pēc gada termiņa vai, sasniedzot 18 gadu vecumu, vadītāja apliecība automātiski kļūst par pamata vadītāja apliecību). Starpposma vadītāja apliecības saņemšanas atļauju var kārtot jaunieši, kuriem vsmaz sešus mēnešus ir bijusi Instruction Permit (mācību vadīšanas atļauja). Lai saņemtu šo atļauju, ir jākārto autovadītāja teorētiskais eksāmens un jāveic medicīniskā pārbaude (departamentā uz vietas ar speciālu iekārtu tiek pārbaudīta redze). Mācību vadīšanas atļauju septembrī nokārtoja Voldemārs, bet lai varētu kārtot autovadītāja eksāmenu, viņam jāmācās braukt vismaz sešus mēnešus (to drīkst darīt arī vecāku vadībā), ko viņš arī cenšās darīt.
Atsevišķi noteikumi ir izdoti komerciālā transporta līdzekļu vadītājiem un motociklu vadītājiem. Interesanti ir pavērot automašīnu numuru zīmes. Pēc numura zīmes vr redzēt kādā štatā auto ir reģistrēts. Eduards vienā no iepriekšējiem aprakstiem jau bija pamanījis, ka uz numura zīmes fonā ir attēlots kalns Rainīrs.
Uz automašīnas aizmugurējās numura zīmes tiek arī lipināti uzraksti par tehnisko apskati (pēc apskates maina tikai gada skaitli). Pēc numura zīmes var atšķirt vieglo automašīnu no kravas jeb komerciālā auto (kravas auto numura zīmi skatīt nākošā attēlā).
Pēc kādiem principiem tiek noteikts vai auto ir kravas vai vieglais, nevaru pateikt. Pēc apjautāšanās, no vietējiem iedzīvotājiem saņēmu atbildi, ka īpašnieks izvēlas pats kā reģistrēt transporta līdzekli. Var jau tā būt... (skatīt kravas auto nākošā attēlā).
Citādi numuri tiek izsniegti piekabēm (puspiekabēm).
. Bez minētajām numura zīmēm ir dažādi speciālie numuri, piemēram kara veterāniem, invlīdiem.
Daudzi amerikāņi, tāpat kā Latvijā, par atsevišķu samaksu izvēlas individuālos numurus...
Par automašīnu numuriem varu vēl piebilst, ka citos štatos numuru sistēma ir atšķirīga, piemēram Ņujorkā.
Par automašīnu numura zīmēmju sistēmu Vašingtonas štatā esmu aprakstījis diezgan plaši. Lasītājiem, kuri ikdienā nav autovadītāji, tas noteikti maz interesē. Vēl uzrakstīšu par braukšanas ātrumiem. Vašingtonas štatā ir sekojoši ātruma ierobežojumi:
skolu zonā 20 mph - jūdzes stundā (32 km/h),
apdzīvotās vietās 25 mph (40 km/h),
ārpus apdzīvotām vietām 50 mph (80 km/h),
uz automaģistrālēm 60 mph (96 km/h),
Uz ceļiem var būt uzstādītas zīmes ar citiem maksimālajiem atļautajiem ātrumiem.

Uz divvirzienu ceļiem parasti ir izveidota vidējā josla, no kuras drīkst nogriezties pa kreisi. Lai nogrieztos, drīkst pārvietoties pa vidējo joslu ne vairāk par 300 pēdām (100m). Parasti satiksme ir ļoti intensīva un ir stipri jāuzmanās no sadursmes vidējā joslā. Praktiski visvairāk avāriju Amerikā notiek pārkārtojoties joslās. Neesmu nevienu avāriju redzējis krustojumos, kaut gan tās notiek arī tur. Par braukšanu krustojumos rakstīju vienā no iepriekšējiem aprakstiem, šoreiz par to nerakstīšu.

Par ceļa zīmēm. Ceļa zīmju ir stipri mazāk kā Eiropā. Noteikumu grāmatiņā ir attēlotas tikai 12 rīkojuma zīmes un lielākā daļa no tām ir visiem saprotami uzrakstīts rīkojums angļu valodā. Protams uz ceļiem var būt ustādītas arī citas, visiem saprotamas rīkojuma zīmes. Mazliet vairāk ir brīdinājuma zīmju. Vēl ir speciālas zīmes par ceļa remontu (tās atrodas uz ceļa tikai ceļa remonta laikā un pēc remonta tiek nekavējoties novāktas), servisa zīmes, norādījuma zīmes, kā arī horizontāie apzīmējumi uz ceļiem. Šo rakstu nobeigšu ar vienu rīkojuma zīmi. Jāņem vērā, ks attēlotie cipari atrodas aiz nulles (tātad - 0,08)...

Tīklveida struktūras

Otrdienas vakarā biju uz kārtējo Biznesa skolas organizēto vieslekciju. Iepriekš viesis bija viens no Boeinga stratēģskajiem vadītājiem, šoreiz - Group Health prezidents Skots Ārmstrongs. Un atkal - spoža personība, lielisks stāstītājs - klausīties bija ļoti interesanti. Bet ne par viņu pašu šoreiz stāsts, bet gan par viņa pārstāvēto organizāciju, ko atļāvos tīklveida struktūrai pielīdzināt.

Group Health ir bezpeļņas kooperatīva organizācija, kas apvieno ap 600 tūkstošiem biedru/klientu, nodarbina ap 10 tūkstošiem darbinieku, ir aptuveni 3.lielākais nodokļu maksātājs štatā ar apgrozījumu ap 2,7 miljardiem dolāru gadā. Uzminiet nu, ar ko viņi nodarbojas?

Nu jā, vēl tālāk spēlēt paslēpes nebūtu godīgi, jo daļa jau iztulkoja svarīgo vārdu no nosaukuma - "veselība". Un pareizi ir, par to arī būs stāsts - par manuprāt ļoti interesantu tīklveida struktūru veselības nozarē.

Mēs zinām, kas ir slimība un kas veselība, kas ārsts, slimnīca un pamazām arī - kas ir veselības apdrošināšana. Vēl labāk - kā tās lietas Latvijā notiek vai nenotiek. Tiesa, arī ASV neiet viegli, dusmīgo, nelaimīgo un apvainoto ir pietiekami, valdības arī mokās šā un tā, statistika rādot, ka ap 600 tūkstošiem Vašingtona štata iedzīvotāju nav vispār nekādas veselības apdrošināšanas polises - tā teikt, cer mūžīgi veseli būt.

Protams, arī šeit var katrs sev dakterīti izvēlēties un arī pie veselības apdrošināšanas polises var tikt gan caur darba devēju, gan pērkot to privāti - sev vai ģimenei. Bet viena lieta jeb tieši Health Group (tālāk HG) biznesa modelis ir interesants. Tāpēc par to mazliet pastāstīšu - šo to lekcijā uzzināju, šo to no interneta...

Kā jau bezpeļņas kooperatīvai organizācijai pienākas, tās vadībā ir biedru izvēlēti pārstāvji (Latvijā mēs teiktu: padome) un tās mērķis ir pēc iespējas labākas veselības aprūpes nodrošināšana saviem biedriem, nevis peļņas gūšana. Šādu organizāciju ASV neesot daudz. Otrs interesantais moments - šī organizācija gan pārdod apdrošināšanas polises, gan arī nodrošina aprūpi - tai ir savi ārsti, medicīnas centri un slimnīcas...

Pirmajā brīdī es nodomāju - kā tad tā var, strādāt "abās frontēs", bet tālāk klausoties un apdomājot, man šī ideja likās patiesi laba. Un tātad, kādas ir "parastās" veselības apdrošināšanas problēmas: klients grib vislabāko aprūpi, apdrošinātājs - maksāt pēc iespējas mazāk, dakterīši - par veikto darbu saņemt pēc iespējas vairāk - lai gan algām sanāk, gan aparatūrai, gan jaunākās info apguvei... Gandrīz no sērijas - kurš kuru vairāk apšmauks.

Te tā lieta ir visa vienās rokās. Protams, ne jau uzreiz šī organizācija tik milzonīga izveidota. Jā, šobrīd tā ir vienīgā šāda veida kompleksa pakalpojuma piedāvātāja štatā, taču ari viņiem ir gājis visādi kopš dibināšanas tālajā 1947.gadā. Bet par vēsturi šoreiz nē.

Vēl nepateicu par Skota izglītību. Te Amerikā ir tāda interesanta lieta, ka, protams, ir medicīnas augstskolas, bet biznesa skolās (arī mūsējā) MBA grādu var iegūt ar speciāliāciju medicīnas administrēšanā. Tieši tāds ir Skotam un arī MBA grupā ar kuru kopā eju uz dažām lekcijām ir pulciņš studentu, kuri šo specializāciju izvēlējušies.

Un, iespējams, visai loģiski ir, ka šādas organizācijas vadītājs ir cilvēks ar biznesa izglītību, jo nauda ir jāskaita. Tā ir apdrošināšanas specifika, ka polise ir samērā dārga un uz vienu gadu. Ja klientam kaut kas nepatiks, viņš aizies uz citu kompāniju. Jāceļ kvalitāte! - teiksim. Jā, jā, bet - neceļot polišu cenas, vai ne? Un ārsti arī grib gan algas, gan aparatūru, gan informāciju un darba apstākļus.

Kā viņi to dabū kopā? Atbilde ir: stratēģiski! Izpratne, loģika un aprēķini ir tās trīs galvenās lietas, komplektā ar IT iespēju izmantošanu.

Pamatpieeja pavisam pragmatiska: visdārgāk viņiem izmaksājot cilvēks slimnīcā. Tātad - jāliek akcents uz ērtu, labu, patīkamu klienta ikdienas aprūpi - lai viņš regulāri grieztos pie ģimenes ārsta un pēc iespējas retāk (vai arī otrāli - bez liekas laika stiepšanas) nonāktu slimnīcā. Speciālisti "neņem naudu nost" ģimenes ārstiem, viņi kopā strādā. Loģiski.

Un kā jums patīk pie daktera rindā sēdēt? Sevišķi tad, ja ir "vienkāršais gadījums" vai kādas specifiskas zāles vienkārši beigušās un "jāpagarina". Viņi to lietu risina ar IT palīdzību: 1) ir 24/7 pieejamas (24 stundas diennaktī 7 dienas nedēļā) medicīniskās konsultācijas pa telefonu vienkāršajiem gadījumiem (un visu fiksē sistēma, jo konsultanti un apdrošinātāji strādā kopā, nevis viens pret otru). 2) vizīti var pieteikt/atteikt internetā, īsi norādot arī savu vajadzību/problēmu. 3) Amerikas specifika ir milzīgais bezrecepšu medikamentu daudzums visos lielveikalos, taču arī recepšu medikamentu lietu šie ir atrisinājuši vienkārši - ja tas ir regulāri lietojams daktera izrakstīts medikaments, pacients to var pasūtīt internetā vai pa telefonu un tas viņam bez piegādes maksas tiek nosūtīts. Par pašām zālēm maksā kā jau internetā vai telefonpirkumā. 4) tas par ko Latvijā tā kā runā - pacientu slimības vēstures elektroniski - viņiem jau strādā. Labumi: a)ārsts redz visu pacienta vēsturi, grāmatiņa nevar pazust, b) katrs cilvēks pats internetā tiek klāt pie savas vēstures un analīžu rezultātiem (pie tam - ar paskaidrojumiem "cilvēku valodā" arī), gan izmeklējumu rezultāti, gan diagnozes, gan izrakstītās zāles - viss redzams. Skots stāstīja, ka viņa paša meitai, kas sportojot tikusi pie traumas Amerikas otrā malā un nelielā pilsētiņā (kurā par laimi bija internets) tas ir super palīdzējis. 5) arī ar savu ārstu var sarakstīties elektroniski. Viņiem ir noteikts termiņš (nesadzirdēju cik stundas), kurā ārsts obligāti atbild pacientam. Skots pats nepieklājīgi labi izskatās un atzinās, ka ar savu ārstu jau gadiem elektroniski vien sazinās.

Cik bieži Latvijā man kaut ko no visa šī būtu gribējies! Sevišķi pēdējos mēnešos pirms izbraukšanas uz Ameriku, kad mums visiem trijiem milzīgas kaudzes absolūti formālu papīru vajadzēja. Cik mēs rindās nosēdējām tikai dēļ "parakstiņa"...

Uzreiz saku - tā nav visamerikas sistēma. Šī firma to piedāvā "savējiem", droši vien kādas citas arī savējiem. Ja ir interese, var paziņkāroties-pacienta ādā iejusties, klikšķinot šeit. Kad atveras GH logs, lejā pa labi ir "Take tour" - to var pamēģināt.

Ja jau ar IT ieskrējušies, tad viņi arī priekš dakteriem ir lielas ērti lietojamas datu bāzes ar informāciju izveidojuši - kur simptomi, iespējamās slimības un dažāda veida zāles (un info par to iedarbību un blaknēm) ir normālās saistībās saliktas... Kā viņš pats ar smaidu teica: mēs gribam lai medicīna būtu aizvien mazāk māksla (improvizācija), bet aizvien vairāk zinātne (jaunākās, labākās pieredzes izmanotšana).

Viens no visgrūtākajiem jautājumiem esot lēmumu pieņemšana par jaunu iekārtu pirkšanu/nepirkšanu. Jo nav jau runas par to, ka viņiem kaut kā nav vispār. Ir viss, bet - kurā brīdī un kurš modelis jāpērk? Tur esot krietns stīviņš. Bet lēmums parasti tiek pieņemts uz ļoti pragmatiskas bāzes - tā iekārta, kura mums izslēgs vai samazinās kādus citus tālākus izdevumus, padarīs cilvēkus veselākus... Viņiem nav izdevīgi, ja cilvēks ilgstoši netiek galā ar slimību - jāizārstē. Skarbi, bet loģiski un efektīvi.

Vēl viena interesanta lieta ir "grupu vizītes" noteiktām pacientu, piem., diabēta slimnieku grupām. Pa e-pastu vai telefoniski daudziem izsūta info, ka tad un tad notiks bezmaksas informēšana par... (kādiem jaunumiem), pirms un pēc tam iespējamas individuālas konsultācijas, bet vērtīga esot arī pacientu neformālā komunikācija.

Apmēram 70% gadījumu ar visu nepieciešamo aprūpi viņi tiekot galā savas grupas uzņēmumu ietvaros, bet ap 30% tomēr uz līguma pamata tiek izmantoti citu ārstu vai medicīnas centru pakalpojumi (līdzīgi kā pie mums) - tajās vietās, kur GH pašiem nav visu veidu speciālisti pārstāvēti. Kaut gan, ja man ir viņu polise, bet mans mīļais dakterītis ir neatkarīgs un strādā kaut vai blakus viņu centram, es varu palikt pie "savējā". Tikai tad man visas tās e-priekšrocības atkrīt. Un atkal cilvēki izdara izvēli. "Pareizo", - teica Skots.

Ja man vajadzētu Amerikas polisi, es laikam stipri par šīs firmas piedāvājumu painteresētos vai vismaz būtu stingri prasīgāka pret citiem, piedāvājumus salīdzinot.

Vasara...

Mēneša sākumā rakstīju par rudens iestāšanos Parklandē. Pēdējās divās dienās laiks ir krasi izmainījies. Ja nebūtu 23.oktobris, varētu domāt, ka ir iestājusies vasara. Dienas ir saulainas, debesīs visu dienu neparādās mākoņi. Ikdienā mākoņu aizsegtais kalns Rainīrs, šodien visu dienu bija skaidri saskatāms. Mēs šajās atvasaras dienās cenšamies rezervēt kādu stundiņu fiziskās formas saglabāšanai un dodamies uz tuvējo mežu uzskriet. Distances vienā posmā (pie uzbūvētajām alpīnistu mācību klintīm) labos laika apstākļos ir redzams kalns. Liels bija mūsu pārsteigums pirmdien (22.oktobrī), kad skaidrā dienā Rainīru redzējām pilnīgi baltu. Nodomājām, ka to sedz balta sniega sega, bet bijām kļūdījušies. Lai arī lasītāji varēto to pavērtēt, aprakstā ievietoju pirmdienā fotografētā kalna bildi un tālāk šodien iegūto fotogrāfiju...

Šodien pēcpusdienā temperatūra krietni pārsniedza divdesmit grādus (pēc Latvijas termometra). Skriešanai bija jāmeklē vasarīgākas drēbes vai vismaz jāvelk kreks ar īsam rokām. Ievietoju Ievas bildi no šodienas skrējiena.
Mēs diezgan daudz esam aprakstījuši dabu Vašingtonas štatā. Rodas jautājums, kāpēc tā, vai mēs neko citu nedarām kā tikai apmeklējam dabas parkus? Tam ir zināms attaisnojums, jo Vašingtonas štats atrodas pašos Amerikas ziemeļos un zaļā krāsa kalnos ātri vien var pārvēsties par balto. Gribam vel paspēt apskatīt un noskaidrot kāpēc Vašingtonas štatu sauc arī par mūžzaļo štatu (tas pat ir uzrakstīts uz automašīnas numuriem, kā tas redzams nākošā attēlā - numura apakšējā daļā).
Tā kā par skaisto dabu esmu diezgan daudz rakstījis, šoreiz garu aprakstu neveidošu un nākosreiz mainīšu tēmu. Skaista daba ir arī Latvijā, tikai jāmāk saskatīt!

Dekāna meklējumos

Šoreiz mazliet nopietnāks stāsts par PLU Biznesa skolu. Tā nu ir iznācis, ka Biznesa skola patlaban ĪSTO dekānu meklē. Kas un kā īsti te ir noticis pēdējos gados to nezinu, bet praktiski vienlaicīgi ar mani Biznesa skolā darbu sāka "pagaidu dekāns" (interim dean) Dr.Bils Freims (Bil Frame). Iznāca jau interesanti - tieši mūsu pirmo šeit būšanas dienu sakritības dēļ, "iepazīšanās pusdienās" Ketrīna uzaicināja mūs abus kopā - gan Bilu, gan mani, tālab esam arī pazīstami.

Pie mums Latvijā šāda prakse īsti ierasta nav, tālab pastāstīšu mazliet vairāk. Bils pirms kādiem gadiem ir strādājis PLU, tad devies augstākā amatā uz, ja nekļūdos, kādu no Minesotas augstskolām. Šajā pavasarī no turienes pensionējies un piekritis būt pagaidu dekāns - uz vienu studiju gadu, līdz "īstais" tiks atrasts.

Kas tad viņam jādara? Skolas administratīvā vadība nav viņa ikdienas darbs, Bila uzdevums ir - kopā ar skolas un augstskolas pārstāvjiem formulēt (atjaunot, uzlabot) Biznesa skolas vīziju, lai tad to kā "darba uzdevumu" izsniegtu jaunajam dekānam.

Patlaban tas ir paveikts un izsludināts konkurss uz dekāna vietu. Plānots, ka jaunais dekāns darbu sāks 15.aprīlī. Kādam tad jaunajam dekānam jābūt? Jāpazīst "abas pasaules" - izglītības un biznesa, aizrautīgam, bet arī analītiķim ar pietiekami agresijas devu (This person must be accomplished in both the business and educational worlds, be enthusiastic, aggressive, and an analytical thinker). Interesants, bet, manuprāt, pietiekami konkrēts definējums.

Man, kā stratēģiskās vadības speciālistei šis gadījums ir īsta medusmaize - paskatīties, kā tad stratēģiskās lietas konkrētā biznesa augstskolā noris.

Vīziju definējot būtiski ir skaidri pateikt gan to, kāda būs Biznesa skolas vieta tirgū (jā, arī šeit augstskolu konkurence ir liela, svarīgi ir arī reitingi un akreditācijas), gan arī tas, kāda ir Biznesa skolas vieta un loma augstskolā kopumā. Un biznesa principu salāgošana ar universitātes kopīgajām un kristīgajām vērtībām nemaz viegla nav. Kā kopīgais tiek akcentēta sistēmiska pieeja un izpratne: Lai ietu uz priekšu un darītu pasauli labāku (tā tad ir augstskolas kopējo vērtību saskares vieta ar biznesu), ir jāzina, no kurienes nākam (In order to strive to improve the world, one must understand where it comes from). Tas nozīmē - jāzina gan šis tas no vēstures, gan jāredz un jāsaprot notiekošais.

Lūk, daži skaistie un svarīgie teikumi no PLU Biznesa skolas mājas lapas, kuros definētas principiālās lietas:
The PLU School of Business offers more than simply a degree—it is a transformative learning experience that prepares you for a professional career and equips you for continued growth. The PLU BBA & MBA programs are not just about mastering subject matter but also about cultivating values, habits of mind and behaviors that will mark you as a professional and a leader. The PLU School of Business is for people who understand both the degree of global connectedness and the rapid pace of change, and who are driven to develop their gifts to make a positive difference in the world.

Misija: A Bridge Connecting Students to the Future by:
Integrating competency-based business education
Engaging a diverse, globalized society
Utilizing technologies that improve learning
Exemplifying lives of service
Fostering faculty development and intellectual contributions

Nu ko, lai Biznesa skolai izdodas tikt pie lieliska dekāna. Tā kā es šeit būšu līdz 29.aprīlim, tad redzēšu kā visas šīs lietas praktiski notiks.

Kursas un lašu svētdiena

Jau pirms kāda laika ar Valdu un Gunāru vienojāmies, ka kādā skaistā rudens nedēļas nogales dienā kopā dosimies uz Rietumkrasta latviešu izgtlītības centru Šeltonas tuvumā. Plānus precizējot, tā izrādījās svētdiena, 21.oktobris.

Tiesa gan, ar skaistumu tik viennozīmīgi nebija - laiks taipusē bija miglaini-smidzeklīgs un atgriežoties bijām spiesti secināt, ka Parklandē gan no slapjuma nav ne miņas. Bet nevar jau visu laiku tā veikties, kā mums pagājušās nedēļas ekspedīcijā.
Vispirms ģeogrāfiskā izziņa - Rietumkrasta latviešu izglītības centrs atrodas mūsu pagājušajā nedēļā apmeklētajā Olimpijas pussalā, taču vietā, kurā mēs nebijām. Mēs toreiz iebraucām pussalā "virs" Šeltonas un izbraucām "zem" tās. Pievienoju arī kartīti. Attāluma ziņā tas bija mazliet vairāk par 50 jūdzēm jeb ap vienu stundu uz katru pusi. Braucām cauri galvaspilsētai Olimpijai, taču bijām tik omulīgi pļāpātāji, ka ceļā neko daudz apkārt nemanījām un sākumā pat mazliet apmaldījāmies, līdz atradām īsto "izeju" no 5.ceļa.

Rietumkrasta latviešu izglītības centrā īstā rosība ir 6-7 nedēļas gadā, kad notiek nometnes bērniem, vēl arī Jāņos, talkās un vēl kādos atsevišķos pasākumos.
Mēs tikāmies ar izglītības centra menedžeri (tā rakstīts vizītkartē) Hariju Saukantu - ļoti omulīgu un sportisku vīru, kurš ir vienīgais pastāvīgais cilvēkveidīgais centra iedzīvotājs un viņa ikdiena aizrit gan apkārtni kopjot, gan sēņošanas un citos braucienos dodoties. Harija mājiņas sienās rotā skaistas ierāmētas fotogrāfijas - tas ir viens no viņa vaļaspriekiem līdztekus visa veida aktivitātēm dabā - no kalnos kāpšanas, līdz kalnu un "parastajai" slēpošanai.

Līdz šim es "trakāku" sēņotāju par Andri nezināju (viņš līdz savai baraviku vietiņai Latvijā brauc stundu), bet te noskaidrojām, ka Harijs līdz savējai brauc 2,5, "tuvā" gaileņu vieta gan esot tikai 45 minūšu brauciena attālumā... Un šogad esot bijis tāds gaileņu gads, kādu Harijs neesot pieredzējis. Harijam palīdz burmas kaķe Šēba (mēs gan vairāk tikai viņas ēnu vai zem skapīša spīdošās acis redzējām).

Tuvākie kaimiņi un apmeklētāji klusajā sezonā: rakūni (tā te sauc jenotus), koijoti (kuriem dikti garšojot kaķi, tālab Šēba no Harija mājiņas ārā netiek laista) un neskaitāms daudzums vāveru.
Attēlā - mūsu un Harija auto pie viņa rīcībā nodotās mājiņas.
Izglītības centrs agrāk esot bijis citā vietā, bet kādus 20 gadus atpakaļ latvieši likuši savu naudu kopā un nopirkuši (daudz, nezinu cik, bet bija krietni ko staigāt) zemes klusā mežainā vietā. Viss ir pašu rokām būvēts un iekārtots - pārsvarā talkās. Pēdējā lielā trīsdienu talka bijusi šī gada maijā. Viss plašums pārdomāti iekārtots un apkopts - bija skaisti pat ne visai jaukajā mūsu apmeklējuma dienā.

Iespaidīgā guļbūves ēka ir tapusi no īpašumā bijušajiem kokiem un pašu spēkiem.
Vēl kompleksā ir saulaina baznīcas ēka (jo sānu "sienas" ir stikla), labiekārtota nometnieku dzīvojamā ēka ar vietām 90 cilvēkiem un nodalītu "zēnu galu" un "meiteņu galu", ēdināšanas ēka un baseins un tā tehniskā ēka ar ģerbtuvēm, dažām atpūtas istabiņām un tehnisko mezglu.

Baseins ir apsildāms, jo arī vasaras vakari mēdzot būt vēsi.
Centra teritorijā ir arī ezers un pašu veidota estrāde tā krastā - koncertiem un citiem pasākumiem.

Nemēģinot pretendēt uz izsmeļošu stāstu, īsa info par to, kas un ko dara nometnēs, izkopēju šo to no interneta.

Pirmā bērnu nometne "Mežotne" notika 1951.gadā. Doma bija dot iespēju jaunākām paaudzēm uzturēt latviešu valodu, kultūru un tradīcijas, svaigā, veselīgā gaisā, priecīgā vidē. Uzsver latviešu valodas lietošanu, latviešu kultūras uzturēšanu un piedalīšanos visās nometnes nodarbībās, kā arī nometnes tīrības un kārtības uzturēšanā. Sagaida no visiem pieklājību, sadarbību, pozitīvu nostāju, un stingru mūsu nometnes likumu ievērošanu.

Mežotne pieņem bērnus no 6 līdz 14 gadu vecumam, un bērnus 4 un 5 gadus vecus (Mazputniņu grupā), ja tie ir vecāka vai pavadoņa uzraudzībā, kurš var brīvi izteikties latviešu valodā. 2007.g.nometne bija laikā no 8.līdz 11.augustam un maksa par 1 bērnu - 360 dolāri. Tā kā nezinu, kādas algas ir Amerikā, nevaru spriest par to, vai skaitlis ir "liels" vai "mazs".

Ilgstošākais vasaras pasākums ir Kursas vasaras vidusskola, kas ilgst 5-6 nedēļas. Tā dibināta 1974. gadā, lai mācītu latviešu valodu un kultūru. Kursas skolas diena sākas ar gramatikas, vēstures, tautas deju un dziedāšanas stundām. Pēc pusdienām ir mācību stunda un nodarbības un vēlāk pēc vakariņām spēles un nodarbības.

Lielākā dala audzēkņu ir vidusskolas vecumā (14 – 18 g.v.). Nometnē jaunieši mācās patstāvību, atbildību un sadarbību, un iegūst zināšanas un spējas, kuras noder gan latviskā vidē, gan arī vispārejā sabiedrībā. Kursas vidusskola ilgst parasti tikai sešas nedēlas, bet Kursā iegutās draudzības bieži turpinas visu mužu. 2007.gadā nometne notikusi no 8.jūnija līdz 11.augustam, maksa - 1450 par 1 bērnu, ja no ģimenes piedalās vairāki, tad maksa samazinās.

Ļoti jauku tradīciju atspoguļo pie sienām redzamās ikgadējās izlaidumu bildes - vai katrs Rietumkrasta latvietis tur var sevi "jaunības" bildēs atrast.
Kad bijām brītiņu pie Harija paciemojušies (mūsu vizīte jaukā laikā noteikti būtu bijusi garāka), devāmies lašu meklējumos.

Jā, jā - līdzīgi kā tas ir Latvijā, arī šis ir dabiski nārstojošo lašu rajons. Amerikas specifika gan ir tā, ka šeit lašu ķeršana ir privilēģija, ko valdība atvēlējusi vien indiāņiem (līdzīgi kā kazino biznesu). Viņi lašus ķer, apstrādā un pārdod. Vienu šādu tirgotavu minūšu 15 braucienā no latviešu centra apmeklējām arī mēs.
Attēlā dzeltenajā konteinerā redzamā lašu "kaudze" gan īsti nedod priekšstatu par to lielumu, tālab piebildīšu, ka Valda lūdza sameklēt viņai vismazāko lasīti un tas izrādījās 7 mārciņas (aptuveni 3 kg) smags, mēs nopirkām 9 un 10 mārciņniekus.

Līdz šim veikalos lašus pirkuši nebijām, jo tie ir dārgāki kā Latvijā, taču šeit atturēties nebija iespējams - cena šiem bija 1 dolārs par mārciņu (aptuveni 1 lats par kg). Tirgotāji gan mums sacīja, ka labāk būtu pirkt tos par 3 dolāriem - lētās esot iznārstojušās lašu mātes. Bet mēs palikām (un mājās mielojoties nebūt nenožēlojām) pie lētajiem.
Kad bijām lašus izvēlējušies un maksājām, pārdevējs pajautāja, vai mēs vēloties, lai viņš tos apstrādājot. Uz mirkli apmulsu, bet tad (iedomājoties tos asiņainos kara darbus mājās) sparīgi māju ar galvu. Sekoja precizējošs jautājums: vai es vēloties, lai izdara..., vai arī līdz filejai. Kaut pirmo nesapratu, tas, ka "līdz filejai" ir tālāk paveikts netīrais darbiņš sapratu, un lūdzu to.

Nebiju domājusi, ka prasmīgi veikta laša tīrīšana un atbrīvošana no asakām var pat labi izskatīties. Bet tā bija gan, kad aprīkotā vietā to veica profesionālis. Speciālie naži viņam bija kādi 3 un tie zibēja vien darbojoties: galva nost, spuras nost, centrālā asaka ārā, asiņu pēdas un viss cits rūpīgi nomazgāts, maisā iekšā un lūdzu...

Bet kas būs ar maksāšanu par pakalpojumu? - Andris man piebikstīja... Man arī šis jautājums drusku nodarbināja, bet tā kā mierināja doma, ka esmu taču jau samaksājusi... Izrādījās, ka par to NAV jāmaksā. Samaksājām par 10 mārciņām laša (bez iekšām), pēc apstrādes saņēmām kādas 7, jo galva, spuras un asaka aizceļoja uz atkritumu toveri. Bet mēs nejutāmies kā zaudētāji. Lielisks serviss.

Tagad, kad šo rakstu, mums vēderā jau ir folijā cepta laša fileja un ledusskapī gozējas burciņas ar iesālītu lasi. Būs labi.