Sestdienas abi gali: zaļais un baltais

Sestdienu, kā jau Andris iepriekš ieminējās, bijām iecerējuši pavadīt "Andra zīmē", bet vismaz dienas sākums gluži tāds nesanāca. Piektdienas vakarā piezvanīja Zigrīda un izstāstīja par vēl vienu superizpārdošanu: tās notiekot tikai 2 reizes gadā, kad firma, kas apgādā dārgos veikalus ar kvalitatīvu virsapģērbu, izpārdod tos no noliktavas. Un katra no abām notiekot tikai vienu dienu no 7.30 līdz 15.00. Un tā viena esot šo sestdien. Viņa pati reiz esot par kādiem 45 dolāriem nopirkusi mēteli, kas Nordstromā maksā virs 200. Vai kaut ko tādu var laist garām? Ģimene, kurā ir taupīgie latvieši, nevar. Un, laimīgā kārtā, šī vieta bija mums pa ceļam, tikai tāds "sīkums" - 2 stundas agrāk jāceļas (Voldemārs to laikam man vēl nav piedevis...).

Aizbraucām, atradām, iegājām... un ieraudzījām, ka tur ir tikai sieviešu virsdrēbes. Īsti godīgi jau nav un Voldemārs pat jaunu biznesu ierosināja: blakus šitādiem vajagot kartinga trasi vai ko tādu ierīkot priekš nelaimīgajiem vīriešiem. Bet nu labi, cenas un izvēle bija tāda, ka viņi abi apsolījās paciest manu rakņāšanos un laikošanu un galu galā pat tīri ieinteresēti man līdzi klaiņoja, jo bija ko redzēt. No otras puses: nu ja, no mājām labu gabalu bijām projām un mums bija tās 2 liekās stundas - kur liksies. Priekš manis šis pasākums beidzās laimīgi: par 192 dolāriem nopirkti 4 virsdrēbju gabali (Zaras žaketīte vasarai, kašmira mētelis un divas virsjakas tūlītējai valkāšanai; koši zaļo redzēsit jau pavisam drīz).

Bet vispār sestdienai mums bija iecerēts ceļojums ar kuģīti pa Pugetzundu uz X salu (par to būs nākamais stāsts). Ceļojuma "ūdens daļa" sākās bildītē redzamajā Sietlas ostas 55.piestātnē (līdz Sietlai ir nepilnas stundas brauciens). Kaut ko no Sietlas bildēm esam jums jau iepriekš rādījuši, bet paši tā pa īstam iepazīties ar pilsētu neesam paspējuši: atliekam to vēl tālāk, šoreiz tikai līdz ostai. Sietla (līdzīgi gan esot ar daudzām piekrastes pilsētām) ir uzbūvēta no pašas ūdens līnijas augšup klinšainā krastā un vairums ielu patiesi ir perpendikulāras: vienas iet paralēli krastam līdzīgi kā terases, otras iet vai stāvus debesīs, tās taisnā leņķī krustojot. Mums, līdzenumu cilvēkiem, pirmā braukšanas reize augšup diez ko patīkama nelikās. Vienīgais - novērtējām automātiskās ātrumkārbas priekšrocības, jo tā labi notur autiņu stāvumā.

To, cik iespaidīga ir Sietla no ūdens puses skatoties varat redzēt paši. Piestātnē palika citi kuģīši - aptuveni tikpat lieli kā mūsējais (ap 200 pasažieru) un mūs gaidīja 55 minūšu brauciens pa zundu līdz X salai. Kaut dienu par saulainu nosaukt nevarēja, brauciens bija skaists un bildes sanāca labas (būs ko redzēt galerijā, kad pabeigsim aprakstu).

Sietla ir ģeogrāfiski tik ideāli izvietota zunda krastā, ka tās krasta līnija ir gara un osta līdz ar to liela - to vizuāli varējām novērtēt, kad iebraucām dziļāk zunda paplašinājumā. Protams, ostu izmanto arī nopietnāki kuģi par mūsējo. Attēlā redzat vienu no "parastajiem" prāmjiem, kas te kursē regulāros maršrutos daudzās zunda salas ar cietzemi savienojot. Ar tādu vēl braukājušies neesam, bet gan jau...

Mūsējam blakus bija pietauvots arī tāds eksotisks braucamais kā ūdens taksītis. Par cenām un tamlīdzīgām lietām neko vairāk nezinām, bet mums patika, tāpēc nobildējām. Tos varbūt lieto regulāros reisus nokavējušie... Ja būtu vasara, zunds noteikti būtu balts no jahtu burām un mazo privāto kuģīšu siluetiem, jo arī tagad to bija diezgan daudz ūdenī, bet ļoti daudz - piestātnēs.

Te mazs skats uz mūsu kuģīša augšējo klāju, ko mēs bijām izvēlējušies braucienam. Vēl jau abi ar Voldemāru jūtamies ļoti omulīgi, jo pārējie pasažieri nezkāpēc vispirms sēdās apakšējā klājā. Vēlāk arī te bija pilns. Drusku var redzēt arī manu jauno jaciņu, bet kas mums ir rokās? Beidzot Starbucks kafija! Jā, tā te ir visur, bet līdz šim mēs bijām "turējušies kā vīri" un iztikuši bez tās. Šodien Voldemārs mūs pavedināja: diena tomēr bija drēgna (tikai pāris grādu virs nulles un bez saules), prāmis piestātnē jāgaida minūtes piecpadsmit un tieši blakus kārdinoša silta kafija... Tagad zinām arī kaut ko par tās cenām: vismazākā (tall - mēs teiktu parasta lieluma) papīra glāze ar latte kafiju maksā mazliet zem 2,5 dolāriem). Garšoja labi.

Brauciena laikā, protams, grozījām galvas uz visām pusēm, jo Sietla bija visapkārt: gan līkumotajos zunda krastos, gan salās. Šajā bildītē stāvais krasts tīri labi redzams. Intersanti, ka šeit lielās ēkas ir pašā krastmalā, bet tālāk stāvumā krietni mazākas. Droši vien kaut kāda doma tur ir. Un droši vien ir ļoti skaisti dzīvot stāvajā krastā ar skatu uz nerimstošo kustību zundā.

Visskaistākie un iespaidīgākie jau laikam ir kontrasti: vispirms mirdzošie Sietlas centra debesskrāpji, tad lielās ēkas, tad aizvien mazākas, līdz jaukā bākas mazēka: gluži kā no pasakas vai vēstures grāmatas izkāpusi. Un tas viss mainās acu priekšā pusstundas laikā, un tas viss saucas "Sietla".

Mūsu vizīte X salā ilga aptuveni 2 stundas un liels bija mūsu pārsteigums, kad atgriežoties pavērās balti pūkainais skats uz kuģīti. Laika prognozētājiem te neiet daudz labāk kā Latvijas kolēģiem, tāpēc viņu teiktajam, ka sestdienas pēcpusdienā arī pie mums iespējams sniegs, nebijām noticējuši. Bet izrādījās, ka šoreiz viņi bijuši pat ļoti precīzi. Skaisti.

Šī nav melnbaltā bilde, te tikai labi redzams, kā bija izmainījies krasts atpakaļceļā: no zaļuma vairs ne vēsts, visi jumti balti un arī koki skaisti piesniguši. Jo sniegs no debesīm patiešām "gāzās" lielām pikām. Tagad mēs saprotam, kā kalnos var sasnigt tādi daudzumi, kā redzam TV, jo šis "gāziens" ilga varbūt minūtes desmit, bet rezultāts iespaidīgs. Garām braucot mums patika vērot arī stāvus lejup ejošās ielas: tik skaisti baltas un platas ka slaloma trases atgādināja. Drīzāk nobrauciena, palaboja Voldemārs un mēs atcerējāmies to, ka stāvvietā mūs gaidošajam pelēcītim joprojām vasaras riepas un mūs "uzbrauciens" gaida... Diez ko laba tā sajūta nebija vis.

Te redzams, cik sniega bija Sietlas centrālajā daļā, kad izkāpām no kuģīša. Mums par prieku, lielās ielas nebija sniegainas, jo satiksme te ir nepārtraukta. "Vien tāda neliela putriņa", piezīmēja Andris (pie stūres). Stāvajos kāpumos augšā tikām vien ar vieglu sirds drebēšanu: nebija slidens. Un - kad no Sietlas tikām ārā, mazinājās arī sniega daudzums, pie Takomas no tā vairs nebija ne vēsts un mūsu pusē Takomai ceļš jau bija sauss - lielais melnais mākonis visu savu balto pūkainumu bija Sietlā izbirdinājis.

Bet beigsim ar to pašu ar ko sākām. Mēs visi trīs tagad ar smaidu varam sacīt, ka zinām, kāpēc visos veikalos pēdējā laikā lielās izpārdošanas: laikam šo kravu ienākam gaidīja! Tie, kuriem nav slinkums, vispirms var savā atmiņā atsvaidzināt, cik tad īsti liels jūras konteiners ir un tad mazliet paskaitīt: cik uz klāja ir "kolonnu" un cik "rindu" ar konteineriem... - būs mums atkal kādam laiciņam ko pirkt. Jo situācija šeit daudz neatšķiras no Latvijas: vairums nepārtikas preču nāk no Ķīnas vai citām Āzijas valstīm, preces ar lepno uzrakstu "Made in U.S." ir reti sastopamas. Ko gan mēs bez viņiem darītu un mugurā vilktu?

Pa savvaļas dzīvnieku takām

Novembra pēdējo svētdienu pavadījām vērojot vietējos savvaļas dzīvniekus. Savvaļas dzīvnieku parks atrodas aptuveni 20 jūdžu attālumā no Rainīra kalna. No savaļas dzīvnieku parka vairākām vietām tas bija labi redzams. Šoreiz mēs to apbrīnojām mazāk, bet lielāku vērību veltījām dzīvnieku vērošanai un arī fotografēšanai. Fotogalerijas sākumpusē ir dzīvnieki (zālēdāji), kas fotografēti pa autovilciena logu, bet galerijas nobeiguma daļā pārsvarā ir publicēti plēsīgo dzīvnieku attēli. Tiesa gan, ne visi dzīvnieki izrādīja vēlēšanos mums pozēt. Dzīvnieku attēlus jūs varat aplūkot fotogalerijā "Savvaļas dzīvnieki", ko nopublicēju mājaslapā poga.lv. Fotogalerijas adrese:

http://www.poga.lv/photos/parklande/sets/set:21731/

Šodien ir 30. novembris un mana vārdadiena (šo aprakstu raksta Andris). Vārda dienas svinību pasākumi mums ir ieplānoti sestdien. Kādā veidā tas notiks, rakstīsim nākošajā reizē.

Vecāku sapulce Pjualapas gaumē

Jau pirms pāris nedēļām pa pastu saņēmu glītu kartiņu ar uzaicinājumu piedalīties Pjualapas vidusskolas vecāku sapulcē (nu ja, mēs Latvijā šo pasākumu tā saucam, man kartiņā gan bija rakstīts: Parent Conference Night - intriģējoši izklausās). Gan adrese glīti uzrakstīta, gan laiks: no 5 līdz 8 pēcpusdienā, ar norādi - varat ierasties tikos, cikos jums ērtāk šajā intervālā. Arī interesanti. Bet es tomēr sajutos kā tipisks Latvijas skolēna vecāks un nolēmu uz sapulci nebraukt.

Bet tad, vienā no reizēm, kad tikos ar Lisu, viņa man tieši un vienkārši pajautāja: Tu taču iesi uz vecāku sapulci, vai ne? Man drosmes pietiek, godīgi atbildēju, ka netaisos gan. Tad viņas uzacis tā kā dusmīgi savilkās un viņa teica, ka man vajagot aiziet gan. Kas tad nu? - es nodomāju. Un Lisa tūdaļ arī paskaidroja: skolotāji gribot redzēt gudrā Voldemāra vecākus. Pret tādu pamatojumu, protams, es pretī noturēties nevarēju - jāparāda ar šiem Voldiņa lieliskā māte!

Bet lai nu ir vēl viena atkāpe. Jau tad, kad atbraucām, Lisa mūs brīdināja, ka teorētiski mēs "bērnu" (jo nav 18) vienu nekad mājās atstāt nedrīkstam. Ja kāds ziņotu par šādu mūsu noziegumu, policija bērnu "izņemtu" un mums būtu krietna skaidrošanās. Tas ir arī iemesls, kāpēc arī dzīvokļa atslēgas mums iedeva tikai 2 - katram vecākam pa vienai, jo "bērns" taču nevar viens kaut kur iet vai nākt. Te tā ir noteikts. Tiesa gan, dzīve ir dzīve un arī citi vecāki ik pa laikam kaut kur izskrien, ne tikai mēs...

Arī attiecības ar skolu ir nopietnas: jau piesakoties es parakstīju kaudzīti visādu papīru. Bet skola par mums, vecākiem ik pa laikam atceras. Vairākas reizes pa pastu esmu saņēmusi skolas "avīzīti" ar informāciju vecākiem par dažādām lietām un termiņiem, brīvdienām u.tml. Arī par datumiem, kad skolēniem tiks izsniegti sekmju kopsavilkumi, lai viņi nevar "aizmirst" tos vecākiem atrādīt. Vienu saņēmu, šķiet, oktobrī, otru pavisam nesen. Jāsaka, tīri interesanta tā avīzīte, var uzzināt noderīgas lietas par skolas dzīvi.

Nopietni šeit attiecas arī pret laika apstākļiem un cenšas būt gatavi ārkārtas situācijām. Piemēram, esmu saņēmusi jau vairākus "skolas automāta" zvanus ar atgādinājumu, ka ziema tuvojas un katru rītu, pirms doties uz skolu, ir jāieslēdz televizors, jo, ja ceļi ir apledojuši vai kas tamlīdzīgs - skola tiek atcelta (vai sākas vēlāk) un par to tiek ziņots vietējos TV kanālos, būšot arī "automāta zvans".

Vienu vakaru tas pats "automāts" man pazvanīja un ziņoja, ka mans dēls neesot bijis skolā. Lai es zīmi uzrakstot. Tad gan man jocīgi kļuva: es biju domājusi, ka Voldiņš ir skolā. Kad no universitātes atgriezos mājās, jautāju. Voldemārs apmulsa ne mazāk kā es - viņš esot bijis skolā un ne minūti nevienai stundai neesot nokavējis. Otrā rītā pats gāja uz administrāciju skaidroties, šie atvainojās un kļūdu izlaboja. Tagad man šķiet, ka tā būtībā ir svarīga lieta: vecāki uzzina, ja kas ne tā ar apmeklējumu.

Trešdienas vakarā tikmēr čammājos un grozījos pa māju un universitāti, kamēr ap sešiem tomēr ierados skolā. Jau durvis atverot, bija dzirdams krietns troksnis, tā virzienā arī devos. Netālu no ieejas stāvēja kaudzīte ar "kartēm" - jūs redzat dzeltenās lapas vienu pusi. Tur labi redzams, kā 5 vai vairāk rindās sakārtoti numurēti galdiņi. Lapas otrā pusē bija visu skolotāju uzvārdi un norāde, pie kura galdiņa tad katrs sēž.

"Sapulces" tās tipiskajā latviskajā izpausmē (vecāki rāmi sēž, klases audzinātājs stāsta kaut ko...) nebija. Norādītajā laikā skolotāji rātni sēdēja norādītajās vietās un gaidīja vecākus. Ikviens vecāks varēja iet pie ikviena skolotāja (nu labi, vispirms, vairumā gadījumu, bija rinda jāizstāv) un 5 minūtes aprunāties par sava bērna sekmēm un tamlīdzīgi. Pa pastu atsūtītajā zīmītē bija norāde, ka, ja vēlos ar kādu no skolotājiem ilgāk parunāties, tad lai vienojamies par atsevišķu tikšanos.

Tagad jau var saprast, kāpēc tāds troksnis bija: lielajā telpā bija izvietoti kādi 50 galdiņi, 2 skolotāji pie katra, tikpat vecāku pretī un šie runājas, plus vēl rindā stāvētāju čala. Interesanti, bet pirmajā brīdī nesapratu neko. Prātīgi ievilku elpu un sāku skolotāju sarakstā mani interesējošos 6 uzvārdus meklēt, tad otrā lapas pusē vilku krustiņus pie "īstajiem" galdiņiem un sāku pētīt rindu garumus.

Kad gribēju sākt meklēt vajadzīgos galdiņus, sapratu, ka neko nesaprotu, kaut kas nav kārtībā! Kas? Pēc brītiņa sapratu: "ar aci" nevar skolotājus no vecākiem atšķirt! Sēž galdiņam abās pusēs cilvēki un nevar viennozīmīgi redzēt, kurš ir skolotājs - visi normāli ikdienišķi glīti ģērbušies. Un otra "nenormālība", kad sapratu kurā pusē sēž skolotāji: teju puse ir vīrieši! Tas nu gan Latvijā nav redzēts. Tā kā man skolotāju saraksts bija, vienā brīdī abas ar Lisu veicām "pētījumu" - saskaitījām cik no Pjualapas vidusskolas skolotājiem ir vīrieši. Rezultāts: 37 no 84 sarakstā minētajiem. Un krietni gados vien daži. Man tas šķita pārsteidzoši, bet Lisa nevarēja manu izbrīnu saprast, tas taču esot normāli!

Tālāk vēl trakāk: no Voldemāra 6 skolotājiem 5 ir vīrieši! Mājās bijām runājušies par skolas lietām, bet es nekad nebiju šādā griezumā paskaitījusi. Kaut kas laikam skolu sistēmā šeit ir citādi nekā Latvijā. Padomāšu un kādā brīdī Lisai vai vēl kādam citam apjautāšos.

Gandrīz 2 stundu laikā, ko pavadīju skolā, parunājos ar 5 Voldemāra skolotājiem. Pie sestā nepaspēju, jo rinda bija par garu un pulkstenis jau strauji tuvojās astoņiem. Apžēlojos par kolēģi, jo man jau nekā īpaša ko pārrunāt nebija. Un būtībā jau tā arī notika, kā Lisa iepriekš sacīja: ar skolotājiem apmainījāmies komplimentiem gan par to, cik man gudrs dēls, gan - cik viņi labi māca un kā Voldemāram te patīk iet skolā...

Viss cits Voldiņa skolas dzīvē arī 2 semestrī laikam paliks kā bija, bet ķīmijas skolotājs sacīja, ka "parastais" līmenis viņam esot par vieglu, lai pārejot uz "honour". Droši vien tā būs jādara. Ja par Voldemāra sekmēm matemātikā un ķīmijā nebrīnos, jo tās viņš ir mācījies Latvijā, tad ļoti patīkamas bija franču valodas skolotāja uzslavas - Voldiņš esot krietni pāri visiem. Bet viņš taču arī sāka no nulles un pat nedēļu vēlāk! Jā, eiropiešiem jau valodas padodoties, piezīmēja skolotājs.

Kā jau jūtat no raksta: es pašlaik joprojām jūtos kā Vinnijs Pūks - smaidu ar visām iekšām. Jā, bija gan labi uz tādu "sapulci" aiziet. Protams, paspēju palūrēt arī citu vecāku līdzi paņemtajās sekmju lapās: ne visiem tie burtiņi bija tik skaisti un pie skolotāju galdiņiem brīžiem arī nopietnas sarunas risinājās. Es nezinu, cik procenti vecāku apmeklēja pasākumu, bet burzma bija liela un šeit jau skološanās būtība tiek saprasta citādi: tā ir skolēna un viņa vecāku atbildība. Vidusskolā katrs var izvēlēties un mācīties to, ko par savai nākotnei svarīgu uzskata.

Tiesa, ne PILNĪGI brīva ir izvēle. Ir skaidri noteikts, ka pēc 10.klases visiem ir jākārto 4 eksāmeni: lasīšanā, rakstīšanā, matemātikā un zinātnē. Nosaukumi patiešām ir tik vienkārši kā es uzrakstīju, bet to rezultāti ir nopietni: no tiem gan skolu reitingus nosaka, gan uz to pamata augstskolā uzņem. Jā, augstskolas var noteikt papildu prasības dažādām specialitātēm, bet pamata rādītāji ir šo - 10.klases eksāmenu rezultāti.

Un ko tad skolēni dara 11. un 12.klasē? Noteikti jūtas labāk nekā mūsējie. Tiek uzskatīts, ka pēc 10.klases tiek nolikti "vispārējās izglītotības" līmeņa noteikšanas eksāmeni un 2 pēdējos vidusskolas gados viņi pastiprināti mācās tieši to, ko tālākajā dzīvē vajadzēs: no specifiskām strādnieku profesijām līdz visaugstākajai matemātikai. Interesanti, jau vidusskolā var gan par aviācijas tehniķi, gan lidotāju sākt mācīties un pat pirmās lidošanas licenzes iegūt (redz ko Boeinga tiešs tuvums nozīmē!).

Tie, kuri gatavojas augstskolai, pastiprināti mācās savas, augstāka līmeņa matemātikas vai citus priekšmetus. Amerikā ir tāda īpatnība kā "running start" - jau vidusskolas pēdējās klasēs var sākt mācīties priekšmetus, kas vēlāk tiek augstskolu atzīti un ieskaitīti. Tā čaklākie un spējīgākie arī augstskolā tiek ātrāk uz priekšu vai dziļāk izvēlētajā jomā iekšā. Piemēram, Pjualapas vidusskolā varot kādus 12 priekšmetus augstskolas pirmo kursu līmenī apgūt. Pagājušajā gadā skolu esot beidzis viens patiesi izcilais, kas kopā ar vidusskolas diplomu, saņēmis arī apliecinājumu nokārtotiem 8 (!!!) augstskolas studiju kursiem.

Nežēlīgi loģiska man šķiet šejienes izglītības sistēma: tie, kuri grib mācīties, var ātri un tālu uz priekšu virzīties, kuri negrib, mācās mājsaimniecību vai kādas praktiskas lietas. Vidusskolas līmenī matemātikai vien ir vismaz 4 līmeņi (plus apmēram tikpat augstskolas līmeņa matemātiku) un tas nozīmē, ka skolotājam vienā stundā ar aptuveni līdzīga līmeņa un interešu skolēniem jāstrādā. Bet viņi visi mācās 10.klasē un pavasarī kārtos vienādu eksāmenu.

Mazliet gaismas tumšā naktī

Kaut arī pie mums Parklandē, ziema nāk citādi kā Latvijā, viena lieta ir kopīga: tumšs paliek tik agri, ka nezini kur likties, grūti gulēt ejamo laiku sagaidīt... Reizēm man pat izdodas sākt kaut ko par gulētiešanu runāt, nepaskatoties pulkstenī, un tad Voldemāram ir lielā smiešana, jo reizēm ir tikai kādi pusseši. Nu, es tad saņemos un kaut ko vēl padaru... Sniegu mēs šeit vēl redzējuši neesam, bet naktīs mīnus grādi mēdz būt, un mūsu kazenāji tad ir tik skaisti nosarmojuši, kā bildītē. Bet viņi ir izturīgi - tiklīdz ledus nokūst, šie atkal stāv zaļi...

Ar sniegu no droša attāluma acis varam pamielot katru dienu pēc Voldemāra braucot - tad braši balts pāri koku galotnēm slejas ne vien milzenis Rainīrs, bet arī visa Kaskādes grēda. Skaisti, bet pelēcītim joprojām vasaras riepas. Lai dzīve patiešām nebūtu tumša un pelēka, paši visādus prieciņus meklējam. Lūk, viens: parciņā skrienot pirmo reizi dabā ieraudzīju tipisko ziemassvētku salvešu motīvu - zaļo aslapaino zariņu ar sarkanajām ogām (zīmējumos gan to ogu ir vairāk). Nezinu, kā viņu sauc, bet skaisti gan.

No iepriekšējiem stāstiem jūs jau šo to par Spanavejas parku zināt un arī sarkano mikimausi bildē redzējāt, bet tagad varu pastāstīt, kā tad viņš tur gadījās. Izrādās ka nu jau 13to reizi laikā no Pateicības dienas līdz 31.decembrim Spanavejas parkā vakaros (no 17.30 līdz 21.00) ir apgaismoto figūru "šovs". Kā jau Amerikā, tas ir "drive thry" jeb skatāms braucot pa parku ar auto.

Dienas gaišajā laikā skrienot pa parku, jau no oktobra mēs ar Andri vērojām, kā pamazām tika atvestas un uzstādītas figūras, rakti un stiepti vēl papildu kabeļi, līdz 22.novembrī parks vakaros tika atvērts apmeklētājiem. Maksa: 15 dolāri no vieglās automašīnas, 45 no mikroautobusa (15 un vairāk vietas). Protams, mums tādu naudu tērēt īsti negribējās, tāpēc sadomājām būt viltīgi: vienā vakarā Andris ar Vodiņu novietoja pelēcīti netālajā stāvvietā un ar kājām domāja uz parku aiziet un pabildēt. Aiziet jau aizgāja, bet bildēšana gan nesanāca: vīriņi spožās vestēs ātri bija klāt, un laipni aizrādīja, ka ieeja ar kājām parkā vakarā nav paredzēta. Lai ejot uz māju pēc mašīnas un tad gan...

Tā arī darījām, jo gribējās tomēr to visu darbībā redzēt. Bija interesanti, pēc biļešu nopirkšanas mūsu autiņam (tāpat kā citiem) uz tālās gaismas lukturiem tika uzklātas "sarkanas spilvendrānas", kas novērsa vienam otra apžilbināšanu un pārmērīgu parka izgaismošanu - visa braukšana tad tādā "pusspoku" režīmā notiek. Braucamais celiņš ir asfaltēts, bet pārsvarā šaurs un līkumains, augšā un lejā, taču labi izgaismots ar lampiņām un figūrām, braukt bija interesanti. Kāds jau gan teiktu, ka tā nebija braukšana, bet vilkšanās: jā, gan ar bērneļiem piebāzti auto, gan mēs, stājās vai pie katras figūras - skatīties, fotografēt...

Kaut ko no bildēm nodosim jums arī, bet jau iepriekš drusku atvinojos: nu neesam mēs tumsas fotogrāfi. Aptuveni puse iecerēto bilžu vispār nesanāca, aptuveni 40 ievietojām galerijā (saite stāstiņa beigās) un dažas bildes ielieku arī jau tepat - pirmajam ieskatam.

Varu pielikt arī mazliet informācijas, to izlasīju avīzītē, ko mums laipni iedeva "par to pašu naudu". Un tātad, pašā sākumā - 1995.gadā, kad šis jaukums rīkots pirmo reizi, parkā bijušas 38 figūras, šogad to ir ap 300. Spuldzīšu skaitu neviens nezina, bet iespaidīgi ir kabeļu skaitļi: lai nodrošinātu šo pasākumi, izlietoti ap 32 kilometriem kabeļu, no tiem ap 4 km ir ierakti zemē (stacionārie, bet praktiski tikai šim pasākumam izmantoti). Tā kā vides un energotaupības lietas šeit tiek ņemtas ļoti nopietni, tad tiek arī uzsvērts, ka šogad "parastās" lampiņas sāk aizstāt ar LED lampām, kas ir daudz ekonomiskākas un ilgmūžīgākas.

Daļa no figūrām ir "kustīgas". Mūsu fotoaparāta "lēnprātības" dēļ to nebija iespējams nobildēt, bet lielisks bija skats, kad pāri autoceļam "lēca" brieži, citā vietā: zivtiņas šiverējās vai haizivs muti plātīja, citur rūķīši kaut ko strādāja vai Ziemassvētku vecītis ar mocīti brauca pāri šķēršļiem... Pielikām ko nu varējām - "slaistu bumbiņas mētātāju" - ja ieskatās, var redzēt, ka viena bumbiņa patlaban deg, bet zem tās ir virkne patlaban nedegošu. Pakāpeniski ieslēdzoties tās nodrošina kustības efektu. Protams, to vada datorsistēma. Ar lepnumu rīkotāji avīzītē raksta, ka daļu figūru ir izveidojuši vietējo tehnosko skolu audzēkņi.

Amerikā pavisam esot mazliet vairāk kā 40 līdzīgu "šovu", bet šis esot vienīgais, kas parka reljefā iekārtots, citi esot taisnā vietā vai autotreka ovālā un pārsvarā arī mazāki. Tiesa gan, rīkotāji neatļaujas apgalvot, ka mūsējais ir vislielākais visā Amerikā, bet lielākais ziemeļrietumos gan esot. Ticēsim. Bet vispār jau patlaban braukšana pa tumsu kļūst aizvien patīkamāka: ļoti daudz elektrisko āra rotājumu gan pie privātmājām, gan tirdzniecības centriem un citām ēkām. Jauki.

Tā kā mums ir "tikai" 40 bildītes par šo, Andris tās ievietoja galā galerijai "Parklande 2". Tas nozīmē, ka ja skatīsieties to, tad galā būs arī jaunās bildes. Bet jūsu ērtībai piedāvājam šo galeriju sākt skatīt ar jaunajām bildēm: tas izdosies uz zemāk redzamās saites klikšķinot (un vēlreiz atvainojamies par kvalitāti. Kādu laiku pat domājām, vai šo likt vispār: dabā bija nez cik reižu skaistāk un iespaidīgāk, bildes vietām pavisam primitīvas izskatās).

http://www.poga.lv/photos/parklande/sets/set:21347/1/

Leavenworth

Šodien blogā par mūsu piedzīvojumiem Amerikā tiek ievietots jau simtais apraksts. Iepriecienāšu bilžu cienītājus, jo šoreiz nebūs daudz jālasa, ber būs iespēja apskatīt bilžu galeriju par brīnišķīgo vāciskā stilā izveidoto pilsētu Leavenworth. Kā jau iepriekš vairākos aprakstos rakstījām, šo pilsētu kalnos mēs apmeklējām un diezgan dzudz fotografējām desmitajā novembrī. Adrese uz mājaslapā poga.lv ievietoto bilžu galeriju Lēvenvorsa:

http://www.poga.lv/photos/parklande/sets/set:21665/

Nākošo bilžu galeriju ievietošu tuvākajās dienās un tā būs par savvaļas dzīvnieku parka apmeklējumu.

Bilžu kārtošana, apstrādāšana un publicēšana prasa diezgan lielu laika patēriņu. Es šos darbus nepaspēju paveikt līdz divpadsmitiem vakarā (naktī) un kad publicēju šo rakstu, pirms virsraksta parādījās jau nākošās dienas datums...

Zvērīgā svētdiena

Pēc trakās iepirkšanās piektdienas, sestdienu laiski pavadījām mājās, tomēr jau uz vakarpusi abi ar Andri kļuvām nemierīgi: ko darīsim, kurp dosimies svētdien? Viennozīmīga paziņu ieteikuma šoreiz nebija, tālab sākām rakāties pa internetu. Labas lietas te visapkārt ir visādas, taču palikām pie Northwest Trek Wildlife Park (latviski sauksim to par savvaļas dzīvnieku taku). Kāpēc tieši šis? Nav tālu (pusstundas brauciens) un arī laiku sola labu - var pa āru staigāt. Pilsētu iepazīšanu atkal atstājam nepatīkamākam laikam. Kāpēc bildē atkal Rainīrs? Pirmkārt, tāpēc, ka tas mūs joprojām fascinē ar savu milzonīgo skaistumu, otrkārt - tāpēc, ka bildēts no mūsu galapunkta (tas ir pusceļā uz Rainīru - iepriekš šai iebrauktuvei kā jau nezinātāji bijām garām paskrējuši).

Kā bildītē var izpētīt, arī šodien mums nācās no krietnas naudas summiņas šķirties - biļetes maksāja 40,50... Mūsu iepirkšanās stāsta komentos Ingūna ziņkārīgi piezīmēja, ka gribēs gan mūsu novembra tēriņu sarakstu redzēt. Es gan diez kā negribēšu (jo atkla būs pārtēriņš, bet ne jau tāpēc mājās pie loga atlikušos mēnešus sēdēsim). Galvenais - noteikti nenožēlojam lieliski pavadīto svētdienu! Te ar mazu skaudību atceros Maijas un Venerandas Pārlielupes bibliotēkas emuārā rakstīto par ceļojumu uz Londonu: tur muzeju apmeklējumi ir bez maksas...

Kas un kā te notiek? Nu nav gluži tā, kā nosaukuma latviskojumu burtiski iedomājoties: ka mežā ir taciņa, pa kuru par paieties, cerībā dzīvs iznākt ārā. Te viss notiek īsti amerikāniskā vērienā.Kartītē redzams, gan 8 km garais autovilciena aplis, kurā var vērot lielos zālēdājus (pa labi), gan kājāmgājēju takas plēsoņu un šiverīgo zvēriņu apskatīšanai - mudžeklis kreisajā pusē. Autovilciena ceļš vijas caur mežu, pļavām, purviņiem, augšup un lejup. Braukšana ar privāto auto te nav atļauta. Novietojām savu pelēcīti stāvvietā un devāmies uz "pieturu".

Vasarā autovilcieniņš ceļā dodas ik stundu, nesezonā (kā tagad) - reizi pusotrā stundā. Brauciens ir aptuveni 55 minūtes garš. Atceroties šejieniešu rūpes par apkārtējo vidi, īpaši nebrīnāmies par to, ka autovicienu darbina elektromotors. Autoceļš ir gandrīz tieši pārvietošanās līdzekļa platumā un var tikai apbrīnot tā šiverīgās vadītājas: jaunas sievietes, kas spēj ne vien trīsvagonu tizleni (lai viņš man piedod) pa kalnaino un līkumaino celiņu izgrozīt, bet arī mikrofonā nepārtraukti stāsta visu ko, kā arī uz ceļam tuvāk vai tālāk pēkšņi parādījušajamies dzīvniekiem norāda...

Tā ir šī parka unikālā specifika, ka visāda lieluma zālēdāji un putni te brīvi pārvietojas ap 170 ha plašajā teritorijā un nekad nav īsti zināms, kurš un kur parādīsies. Šī bija mūsu laimīgā diena - redzējām praktiski visus. Bija gan tieši pa ceļu klejojoši, gan uz vai tā malās atlaidušies, gan starp kokiem kā ēnas ziboši. Protams, te nevaru īpaši daudz bilžu salikt, bet, kad Andris sakārtos galeriju, vēl vairāk no mūsu redzētā "zvērīgā skaistuma" tiks arī jums. Interesanta ir arī parka kopējā filozofija: te ir šajā apkārtnē sastopamie dzīvnieki, nekāda "importa".

Ja rūpīgi ieskatās iepriekšējā bildītē, tad ezera otrā krastā redzamie punktiņi ir bizoni - vieni no kolorītākajiem Amerikas "iedzimtajiem" un tā nu iznāca, ka ar tiem un lielo Kanādas zosu baru, sākās mūsu skaistie skati. Saulainajā rītā bizonu bars lieliski jutās ezermalas pļaviņā.

Jau iepriekš, protams, ir būts zoodārzos un visādas kalnu kazas redzētas, bet šjienietes ir neatvairāmas: baltas un pūkainas, tā vien gribējās tās tuvāk pievilināt un paglaudīt... Nesanāca. Bija, protams, arī "klasiskā" pelēcīgā versija ar gredzenā sagrieztajiem ragiem - tās redzēsiet galerijā.

Lielie un graciozie skaistuļi brieži šodien izrādījās visā savā godībā: gan pa vienam, gan pa diviem, gan krientākā bariņā (kurš rāmi gulēja uz ceļa un visai negribīgi ceļu padeva). Karaliski dzīvnieki, sabildējām krietni. Ceļa malā redzējām arī briežu nomestos ragus. Mūsu šoferīte gan atzinās, ka tā ir "instalācija" - šī gada ragi vēl bija pie to valkātājiem. Šos viņi saliekot, lai labāk izskatās, jo bērneļi un normāli cilvēki jau tādus dabā nav redzējuši (nu ja, te manī bijusī GNP darbiniece pamodās un palepojās ar tajos gados redzēto).

Arī ne mazāk graciozo, kaut augumā sīkāko stirnu bija daudz. Bet šeit, kaut miglainu, ielieku jauko buciņu badīšanās bildi: tādas lietas nemaz tik bieži nevar redzēt, tālab nav brīnums, ka arī fotogrāfam roka notrīcēja. Bet stirniņas bija tik ziņkārīgas, ka gan pa vienai, gan pulciņos ik pa brīdim ceļa malās bija manāmas (būs galerijā). Nu jau kā zinātāja, varu sacīt: galerijas bildes papētiet rūpīgi, jo tās bija divu veidu - ar balto un ar tumšo asti. Mēs abus veidus sabildējām.

Alnis jau nu gan ir pietiekami liels zvērs, lai kaut kāda autovilciena un ziņkārīgu skatītāju dēļ kājās neceltos. Labi, ka viņš (nu labi, alnene) nebija uz ceļa atgūlies. Voldemārs smaidīja par aļņa šķietamo lempīgumu (teica, ka šito gan laikam Redīss varētu noķert...), līdz izdzirdēja šoferītes teikto, ka alnis var nirt līdz 2,5 metru dziļumam un peldēt ar ātrumu, kādu attīsta 2 vīru airēta kanoe laiva. Visu cieņu, teica Voldemārs. Vienīgi tā arī neizdomājām, ko šis tai ūdenī dara.

Braucienam atvēlētās 55 minūtes aizskrēja nemanot, galvu uz visām pusēm grozot. Pēc tam devāmies kājāmgājienā pa kodīgāko vai šiverīgāko zvēru voljēriem. Tie nebija ne tuvu tik plaši kā zālēdājiem, bet izskatījās ne vien priekš mums glīti, bet arī ērti un pārdomāti priekš zvēriņiem. Tā jau ir, ka daļa plēsēju ir nakts vai vismaz tumsas dzīvnieki, tālab daļa, ērti ieritinājušies, gulēja savās midziņās - te jūs redzat kaut ko caunai līdzīgu (rakstīts bija: fisher), bet tikpat saldi gulēja arī upes ūdri.

Un kurš pazīst šo? Kad nosaukumu mājās iztulkoju (wolverine), izrādījās, ka tas ir arī latviski (vēsturiskajos darbos?) pieminētais tinis jeb āmrija. Tīri smuks, bet tomēr mazliet lielāks, nekā gribētos mežā satikt un ļoti aktīvs: visu laiku ņēmās un lodāja pa voljēru, Andris krietni nopūlējās, līdz kaut cik pieņemami kādu no šīs ģimenītes pārstāvjiem kadrā noķēra.

Bija arī fotogēnisku jenotiņu pārītis (tos galerijā redzēsiet), bet šeit ielikām bildes ar dzīvniekiem, par kuriem dzirdējuši ir vai visi, bet dabā gan tie (un labi vien ir) Latvijā nav sastopami: skunksus. Kā ar to smaku, nepārbaudījām, bet viņu krāšņums ir visai dīvaini uzbūvēts. "Figūra" kā butei: milzīgi plata plakana (trekna?) mugura uz īsām līkām kājiņām. Likās, ka viņi ir tik lempīgi, bet ar kadrā iedabūšanu atkal gāja grūti.

Šis sunītis mums tīri jauks un mīlīgs izskatījās, bet gluži patiesība tā laikam nav: kad bijām Šeltonā, Harijs sūdzējās, ka šie neuzmanīgus kaķus ēdot. Un arī Vilnis dažas dienas atpakaļ sacīja, ka šiem, savukārt, vakaros un naktīs iemigt "palīdz" tuvējā koijotu bariņa dziesmas. Diez ko omulīgi nav vis: mēs tās dziesmas arī paklausījāmies - speciāli ierīkotā pētnieku mājiņā, kur zvērus var binoklī vērot un ierakstītas viņu balsis klausīties.

Protams, arī bez pelēkajiem skaistuļiem vilkiem neiztikām. Atzīšos, atzīšos - lieliskā bilde, kurā mēs duetā ar vilku esam, nav gluži taisnība: tas bija izbāzts vilks vietējā informācijas centrā, kur mēs 15 minūšu videoinformāciju par parku skatījāmies. Bet es nevarēju noturēties nenofotografējusies.

Īstie vilki bija pārāk lepni, lai paši mums klāt nāktu: tos vispirms redzējām pētnieku mājiņas tālskatī, tad no skatu punkta. Viņi laikam bija labi pabrokastojuši, jo visi četri skaistie pelēči bija ērti atlaidušies, un kāds pat saldi iemidzis. Bildējām un bildējām, jo neesam droši, ka Latvijas vilki ir tik skaisti sudrabpelēki kā šie.

Vēl mazliet tālāk bija voljērs, kurā laiski rosījās tā oranžā saimniece puma (cougar). Mums nekādi nelikās, ka viņa būtu pietiekami fotogēniska, nostāvējām labu brīdi, bet izcilāku kadru tā arī nesagaidījām. Interesanti: visu kaķveidīgo voljērus no skatītāju platformas šķīra krietna platuma grāvis ar ūdeni. Nu ja, zinām, kas kaķiem nepatīk.

Pēc brītiņa pie pumas atgriezāmies vēlreiz, cerībā, ka tagad gan... Un tad nu puma mums skaidri rādīja, ka iepriekš redzētā rosīšanās arī bija laime: tagad viņa gulēja, izklājusies kā oranža lupatiņa un viss.

Abpus pumai bija divējādo lūšu voljēri. Kas tie par divējādajiem? Nu ja, Latvijā ir to pašu vienīgo pie mums sastopamo tā īsti ieraudzīt nevar, kamēr šeit ir pat 2 šīs dzimtas pārstāvji: Lynx un Bobcat. Mēs gan vēl neesam tik izcili speciālisti, lai tos atšķirtu, tālab ieliekam tikai vienu bildi.

Nu jau gandrīz viss bija izstaigāts un apskatīts, no lielajiem zvēriem vien abu veidu lāči: melnais un grizli atlikuši. Protams, dikti gribējām izdaudzināto grizli lāci ieraudzīt. Bet viņš negribēja. Esot nez ko sagrēkojies un uz laiku "offlainā" - voljērs bija bēdīgi tukšs. Kompensācijai Voldemārs pie videozālītes grizli sīklāča nobildējās.

Kad nonācām pie melno lāču vojēra, ieraudzījām skatu, kas visai labi atbilst mūsu priekšstatam par to, ko lāči ziemā dara: abi iemītnieki bija saldi aizmiguši. Vienīgā šejienes "ziemas" īpatnība: diezgan zaļā zālītē... Tātad droši vien tas ziemas miegs vēl tomēr nebija, tikai tāds jauks pēcbrokastu...

Kad mūsu takas gals (burtiskā nozīmē) jau bija redzams, mēs ar Voldemāru pamanījām, ka vēl viena maza sānu taciņa nogriežas: pūču skatīšanas vieta. Kaut arī saulaini vēsajā dienā bijām jau krietni nosaluši (staigādami!), tomēr saņēmāmies un nenožēlojam. Galerijā būs visu 3 pūču veidu bildes, bet te pielieku "šķūņa pūces" (tā iznāca nosaukumu tulkojot) bildi. Tās esot naskas peļu ķērājas, bet to, ka pūce var būt tik skaisti "izkrāsota" nebiju varējusi iedomāties.

Vai tas gan varētu būt mūsu stāsts par dabu, ja tur neviena vāvere nepiedalītos? Laikam nevarētu gan. Mums pašiem jau likās, ka šoreiz būsim bez tām iztikuši, kad, jau rātni pelēcīša virzienā dodoties, no tuvējās (atvainojiet) atkritumu urnas tāda kā dauzīšanās atskanēja. Apstājāmies. Kā tad: sīkvāvere ar maizes gabaliņu no tā izlauzās ārā, uztusnīja (kā citādi, nesamais diezgan liels) tuvējā kokā un ļoti fotogēniski mielojās. Mēs darījām savu darbu: smaidījām un bildējām. Bet nu gan pietiks šai reizei. Gaidiet galeriju.