Sestdiena

Jauks sestdienas vakars, ārā tumšs, kluss, nekādu trokšņu. Te, pēkšņi, kāds maita atkal ar lidmašīnu pārlido, kā liekas, tieši virs mājas, un sabojā visu klusumu. Un tā visu laiku.
Šovakar vecāki, saprotot, ka nebūs par ko rakstīt emuāru, izdomāja doties uz teātra izrādi Sietlā, lai tikai kaut kā tiktu vaļā no rakstīšanas. Viņiem izdevās.
Tā, starp citu, jau ir otrā teātra izrāde, uz kuru viņi ir devušies pēdējo 7 dienu laikā (arī pagājušajā sestdienā viņi Sietlā skatījās kaut kādu izrādi), gandrīz vai sāk likties, ka viņiem tās izrādes patīk...
Pats neko īpašu neesmu šonedēļ darījis, dabūju "membership" sporta zālē (tajā ir gan trenažieru zāle, pāris baseini, basketbola laukums, aerobikas nodarbību iespēja, un gan jau vēl kaut kas, par ko man nav ne jausmas), un, dēļ tā, ka principā esmu apmaiņas students, man tas izmaksāja veselus 30 dolārus 3 mēnešiem. Latvijā es maksāju 20 latus mēnesī par došanos uz trenažieru zāli...
Ak jā, mēs arī nopirkām 2 biļetes uz NBA spēli - Seattle SuperSonics pret Boston Celtics, kas notiks 27. decembrī, 19:30. Ļoti gribēju iet tieši uz šo spēli, jo Bostonas komanda Sietlā šosezon viesosies tikai vienreiz, un tajā spēlē 3 spēlētāji, kurus es ļoti vēlos redzēt laukumā.
Kāpēc tikai 2 biļetes? Pavisam vienkārši - kad Andris ieraudzīja biļešu cenas, viņš saprata, ka pērkot biļeti arī viņam, mēs bankrotēsim, un tāpēc arī atteicās. Biļetes patiešām, patiešām ir dārgas, bet arī salīdzinoši normālās vietās sēdēsim, un Andris no mājas, visticamāk, arī sekos līdzi. Cerams, ka spēle būs tā vērta, nespēju sagaidīt.
Man šī būs pēdējā skolas nedēļa, un piektdien, laikam, būs saīsinātas stundas, un brīvlaiks būs līdz 6. janvārim, 7. jādodas uz skolu. Latvijā ir tāpat, ja?
Tas tad arī pagaidām viss, varētu būt, ka kuru katru brīdi vecāki ieradīsies mājās, un emuāram līdz tam laikam jābūt pabeigtam. Gan jau kaut kad vēl uzrakstīšu emuāru par neko, kad vecāki atkal dosies "baudīt kultūru", jeb, precīzāk, vienkārši izvairīsies no emūāra rakstīšanas.

Parklandes ziema

Parasti mēs ziemu iedomājamies ar sniegu, kas krīt no debesīm, līdzīgi kā pirmajā attēlā. Parklandē ir mazliet citādi. Attēls ir jau vēsture - sniega biršana ir fotografēta pirmajā decembrī indiāņu ciemtā Tillicum, īsi pirms lielajiem plūdiem. Kopš tā brīža sniegu redzam tikai kalnu virsotnēs un televīzijas pārraidēs.

Šodien aizgāju uz mežu uzskriet (Ieva man nepiebiedrojās, jo ir mazliet saaukstējusies) un paņēmu fotoaparātu, lai iemūžinātu šo zaļo decembra ziemu. Bresemana meža vārti izskatās kā vasarā, arī mežs ir diezgan zaļš, vienīgi krūmi un daži lapu koki ir bez lapām.
Spanavejas parkā blakus asfaltētajiem celiņiem aug zaļa zāle. Arī ezers ir uz vietas un nav aizsalis. Ledus pa nakti te uzsalst tikai uz automašīnas stikliem (ir bijušas dažas naktis ar temperatūru zem nulles pēc C skalas). Uz ceļiem tas vēl nav redzēts. Ja ceļš apledo, satiksme un jebkāda darbība Parklandē tiekot pārtraukta. Skolniekiem jāpaliek mājās un darbiniekiiem jāgaida ledus nokušanu no ceļiem.
Attēlā redzams arī ezera sargs, kurš raugās lai nekas slikts nenotiktu. Arī pīles šādā ziemā jūtas ļoti labi un nedomā šo teritoriju apmainīt pret citu - siltākās zemēs. Pēdējās dienās viņām ir piebiedrojušās milzīgi lieli putni - kanādas zosis (būs atlidojušas no ziemeļu zemēm). Es tās pamanīju jau pirmdien. Viņām te ir iepaticies, varbūt cer te pārziemot. No cilvēkiem zosis pārāk nebaidās, bet fotografēties neizrāda lielu vēlēšanos.
Mežā takas arī daudz nav izmainījušās. Neskatoties uz to, ka lapu kokiem un krūmiem vairs nav lapu, pamežs tāpat ir zaļš un to var apskatīt nākošajā attēlā.
Lielā ceļa malā, pa kuru mēs ikdienā skrienam uz mežu, centīgie kaimiņi (pēc mūsu domām starp viņiem notiek sacensība, kurš skaistāk izdekorēs māju uz svētkiem) sāk gatavoties Ziemassvētkiem. Diemžēl ši ir tikai daļa no uzstādīšanai paredzētajām figūrām. Lielākajām figūrām nebija pieslēgts kompresors, kaimiņi to parasti ieslēdz īsi pirms tumsas iestāšanās. Ievietoju apsktei bildes ar ziemassvētku rotājumiem.
Kā pēdējo ievietošu vēl vienu pirmā decembra Tillicum village fotogrāfiju. Tā man tomēr vairāk atgādina ziemu, nekā šajā aprakstā augstāk publicētās...

Ar kādām automašīnām brauc amerikāņi

Amerika ir liela valsts ar daudziem štatiem un katrā no tiem ir daudz kas atšķirīgs. Tā kā nekur dikti tālu vēl neesami bijuši, te aprakstītais attiecas uz Amerikas Ziemeļrietumiem. Mēs dzīvojam Takomas pilsētas nomalē - Parklandē. Centrā ir daudz augstceltņu, bet Parklandē dominē vienstāvu dzīvojamās mājas, kā arī divu vai trīs stāvu daudzdzīvokļu mājas. Amerikāņi ar regulāriem ienākumiem cenšas iegādāties atsevišķu māju, bet daudzdzīvokļu mājās vairāk dzīvo iebraucēji, kā arī tie, kuriem izglītības trūkuma vai kādu citu iemeslu dēļ nav izdevies iekārtoties stabilā darbā. Parklandē pārsvarā ir redzamas vienstāvu mājas ar iebūvētām garažām (var aplūkot tālākos attēlos).


Protams Parklandē ir arī ekskluzīvas mājas, kas līdzinās pilīm, bet par tām citreiz, jo raksts ir par automašīnām.
Uz ceļiem var redzēt dažādu marku automašīnas (nav vēl gadījies redzēt Krievijas auto modeļus). Atšķirībā no eiropiešiem, amerikāņi brauc ar "lielām" automašīnām. Visvairāk izplatīti ir nelieli kravas automobiļi, kas tiek izgatavoti vieglo automašīnu rupnīcās. Amerikā šie kravas automobiļi tiek gan paagstināti (vienu no tiem var apskatīties pirmajā attēlā), gan pazemināti, kā tas ir redzams nākošajā attēlā (ar šo oranžstrīpaino automobīli Voldemāra skolas biedrs katru dienu brauc uz skolu).
Privātmāju pagalmos parasti ir redzami vairāki auto un kā redzams dažos attēlos, vismaz kāds no tiem ir kravas automobilis. Protams, arī Amerikā ir dažādi izņēmumi. Vieglie automobīļi ar saviem parametriem ir diezgan ievērojami. Ja Latvijā vieglo automašīnu pieskaita vidējai klasei, tad Amerikā tas ir viens no mazākajiem auto. Arī motoru jaudas ir tik ievērojamas, ka parādīt ko auto spēj ir diezgan bīstami. Dažreiz pa televīziju ziņās tiek stāstīts par pārgalvīgu jauniešu dragreisiem uz satiksmes ceļiem. Sekas parasti ir traģiskas. Mums paīstamie vietējie iedzīvotāji uzskata, ka ir amerikāņi, kas ar auto milzīgajiem izmēriem un jaudām tā sevi apliecina.
Vašingtona štatā autovadītāja apliecību var iegūt no 16 gadu vecuma. Pie Voldemāra skolas atrodas vairākas autostāvvietas. Automašīnu spektrs ir stipri dažāds. Nākošā fotoattēlā ir redzama viena automašīnu rinda vidusskolnieku autostāvvietā.
Skolnieku braucamrīki neatšķiras no pieaugušo automašīnām. Skolnieki brauc ar jaudīgām mašīnām vai arī ļoti labi uzķīlētiem veciem autiņiem. Amerikā vecus (20 gadi un vecāki) auto var redzēt samērā bieži. Mēs arī pārvietojamies ar vienu no tiem. Labie ceļi un tas, ka šo auto bleķi ziemā netiek "iesālīti", ļauj tos lietot diezgan ilgstoši. Automašīnu ilgais mūžs, to zemās cenas un nelielās degvielas izmaksas ļauj amerikāņiem bez ierobežojumiem izmantot automašīnas ikdienā. Uz ceļiem var redzēt visas automašīnu markas, bet biežāk sastopamās ir Ford un Chevrolet.
Pēdējā laikā amerikāņi par auto izmantošanu sāk aizdomāties. Kļūst dārgāka degviela. Ja dagvielas viens galons (3,785 l) septembrī maksāja 2,90 $, tad novembra sakumā jau 3,20 $. Pirms piecpadsmit gadiem galons degvielas maksāja tikai 0,99 $! Patreiz degvielas cena ir mazliet samazinājusies, kā to var redzēt nākošā attēlā, bet tas esot saistīts ar naftas cenu svārstībām pasaulē. Amerikāņi ir pārliecināti, ka degvielas cenas vēl celsies. Tas izskaidrojams ar patreizējo finansiālo krīzi Amerikā un degvielas patēriņa vairākkārtīgu pieaugumu Āzijā un Āfrikā (sakarā ar labklājības uzlabošanos šo reģionu iedzīvotāji vairs negrib pārvietoties tikai ar velosipēdiem).
Daudziem amerikāņiem automobilis ir kā otrās mājas. Tajā tiek ieturētas brokastis, pusdienas, vakariņas, kārtoti darījumi pa telefonu, izlasīti laikraksti un daudz kas vēl. Viņu ērtībai un, lai nevajadzētu gatavot ēdienu vai vārīt kafiju mājās, daudzās vietās ir izvietotas nelielas būdiņas ar uzrakstu: Draive thru, kas nozīmē, ka ēdienu un dzērienu var pasūtīt pa automašīnas logu. Divas ēdienu izsniegšānas būdiņas var apskatīt nākošajos attēls.
Daudzās vietās uz ceļiem ir izvietotas zīmes, ka braucot nedrīkst ēst un dzert. Ievietoju vienu šādu ceļa zīmi apskatei. Tai gan ir mazliet cita nozīme.
Skatoties uz šo ceļa zīmi var rasties jautājums, vai uz ceļiem kur nav uzstādīta šāda zīme to drīkst darīt?
Nobeigumā neliela piebilde. Starp mums pazīstamajiem amerikāņiem nav tādu, kas automašīnu izmanto par ēdamistabu. No tā var secināt, ka arī Amerikā visi iedzīvotāji nerīkojas vienādi. Un pēc dažiem novērojumiem nevar izdarīt viennozīmīgus secinājumus...

Melnais naivums

Jau iepriekš minēju, ka svētdiena mums ar Andri bija ne vien "sabiedriskā transporta diena, bet arī "mākslas diena". Tagad par to mākslu mazliet vairāk. Ir dzirdēts, ka teātris sākoties no garderobes. Es gribētu papildināt, ka teātris sākas jau no ārpuses - un mūsu gadījumā tā bija visai avangardiska. Iekšpagalmiņu ar ūdenskritumiņu redzējāt jau iepriekš, bet tagad pievienoju ārskata bildi citā rakursā - visnotaļ futūristiska būve.

Sajūta, ka atrodies gandrīz uz citas planētas, nepamet arī foajē. Jā, jā, bildītē redzamais patiesi bildēts no iekšpuses uz āru. Griestu augstums ir neaprakstāms un viss stiklots, tā patiesi brīžam nevar saprast, kur iekšpuse beidzas un ārpuse sākas.

Man neierasts likās lielais skatītāju zāles slīpums, bet prātīgi jau tas ir: neviens otram skatu neaizsedz. Teātra nosaukums gan tāds jocīgs: Intiman. Protams, apskatījos, kā tad tas gadījies.

Ja Latvijā ir modē runāt par "Sorosa garo roku", tad es šo lietu varētu pārfrazēt uz Fulbraita kunga ietekmi. Kāpēc? Tāpēc, ka ne vien es esmu šī fonda stipendiāte un teātra ēkā notika Fulbraita asociācijas pasākums, bet, izrādās, arī teātra dibināšana ir Fulbraita iespaidā. Esot bijis tā: 70tajos gados Margarēta Būkere (Margaret Booker) kā Fulbraita lektore bijusi nosūtīta uz Zviedriju, kur viņai tik ļoti iepatikusies turieniešu pieeja teātrim (labāk neizteikšos par žanriem un tiem smalkumiem,kuros neesmu speciāliste), ka atgriežoties viņa Sietlā izveidojusi savējo un devusi tam zviedrisko nosaukumu Intiman (no "neliels", "intīms"). Sākumā zviedru autoru darbi vien tikuši iestudēti. Nu jau repertuārs ir dažādots (arī "Tēvocis Vaņa") un rit teātra darbības 35 sezona.

Diemžēl mēs ar Andri savā angļu valodā vēl neesam tik stipri, lai klasiskos tekstus izbaudītu, tālab Fulbraita asociācijas izvēlētā izrāde "Black Nativity" bija gan mūsu veiksme, gan nebijis piedzīvojums un pārdzīvojums. Kā jau zinošākie saprata, mēs skatījāmies muzikālu izrādi par "Kristus dzimšanu melno cilvēku versijā" (apmēram tā tulkojas nosaukums). Bija jau interesanti dziesmu vārdi, par jauko melno Kristus bērniņu, taču ne tas ir galvenais.

Jau desmito gadu šīs izrādes (pa divām katru sestdienu un svētdienu vesela mēneša garumā) ir neatņemama Sietlas kultūras dzīves sastāvdaļa, harizmātisko Pastor Patrinell Wright un Reverend Dr. Samuel B. McKinney (labāk netulkošu nosaukumus, bet tie ir baznīcas cilvēki) vadībā, kuri pie tam fantastiski dzied un aizrauj arī pārējos. Pie tam - abi ir visai cienījamā vecumā. Uz skatuves redzējām visdažādākā melnuma pakāpes izpildītājus, bet bija arī vairākas pavisam baltas un viena arī blonda.

Protams, kopā ar viņiem uz skatuves bija gan gospeļkoris, gan dejotāju grupa (tie arī VISI dziedāja!). Uz kaut ko tādu iepriekš nebijām bijuši un iespaids - satriecoši lielisks savā vienkāršībā, sirsnībā un degsmē. Kaut neesmu nekāda reliģiozā un tradicionālo stāstiņu par Kristus dzimšanu esmu dzirdējusi diezgan daudz reižu, brīžam man asaras bira kā pupas. Iespaidīgi. Kā gāja Andrim, nezinu, jo mēs nesēdējām blakus.

Negribu mētāties ar akmeņiem, bet redzot tik dzīvu un dedzīgu skatu uz dzīvi caur kristietību, var sākt saprast tās piekritējus. Latvijas stīvie baznīckungi (atvainojos) laikam ir "no citas sērijas". Interesants moments bija, kad kādā brīdī Vraitas kundze pa vienam sauca daudzu reliģisko virzienu nosaukumus un lūdza piecelties kājās zālē sēdošos to pārstāvjus (sēdošie tikmēr aplaudēja). Bija visu viņas nosaukto virzienu pārstāvji, arī jūdi. Vienīgais nepārstāvētais virziens bija musulmanisms (nu ja, viņiem ir citādas attiecības ar mākslu). Budisti bija un interesanti bija vērot arī to, ka vairākos gadījumos vienas ģimenes pārstāvji kājās cēlās dažādos brīžos. Tas viss bija ļoti sirsnīgi un dabiski. Beigās tika novēlēti priecīgi Ziemassvētki "vai kā nu katrs no jums tos sauc".

Kā jau sacīju, visi dejotāji ļoti aizrautīgi dziedāja, arī dziedātājiem nebija problēmu ar kustēšanos, kad tas bija nepieciešams. Pirmajā daļā tika atainots klasiskais Kristus dzimšanas stāsts, otrajā: mūsdienīgāka dziesmu un deju spēle, ko caurvija kristietības motīvs. Skanēja lieliski, bet mūsu piekasīgajaām latviešu acīm gan nepaslīdēja garām ne fakts, ka ar kustību sinhronitāti brīžam bija kā bija (nu ja, laikam nav viņi kā mūsējie pulciņos pusmilitārā režīmā dresēti) un arī dejotāju figūras bija... (nevaru saprast kā lai maigāk pasaka. Nu labi, teiksim tā: tikai vienu pie mums laistu uz skatuves).

Tā kā mēs ar Andri vēl Latvijā esot paspējām mazliet "padejot ar zvaigznēm", tad varam lietpratīgi piebilst, ka tā meitene vienīgā arī prata "pirkstgalu nostiept" un citus profesionālos sīkumus. Bet vai viņa dejoja labāk? To gan nevaru apgalvot. Jo pārējo dejotāju aizrautība un dzīvesprieks ar uzviju kompensēja mums tik ierastās tehnikas klātnebūtni. Tā patiešām bija "dejošana", nevis "iestudēta numura izpildīšana". Neviens priekšnesums nekad uz mani tādu iespaidu nav atstājis.

Amerikas gaišums

Varbūt tieši tagad, kad tā gribas gaišumu un skandālīgā un baumpilnā netīrība Latvijas masu mēdīkļos ir apnikusi, paskatīsimies kopā, kā cilvēki Amerikā prot priecāties un citus iepriecināt.

Jā, te viss ir pa īstam un lielos daudzumos: ja skarbi, tad skarbi, ja dārgi, tad "par visu naudu", bet ļoti bieži mūs pārsteidz arī cilvēku labsirdība un absolūtā nesavtība. Nez vai vēl kur citur tā tādās devās ir sastopama kā šeit.

Jau esam rakstījuši, ka pie mums Takomā ar sniegu ir vēl švakāk nekā Latvijā, bet svētku rotājumi un apgaismojumi palīdz. Tagad ar smaidu saku: jā, līdz šim mēs kā bērni priecājāmies par to mazumiņu, ko apkārtnē redzējām, bet patreiz man joprojām ir mute vaļā no brīnumiem, ko internetā redzēju un saites arī priekš jums pielikšu: kā cilvēki savas mājas rotā sev un citiem par prieku. Viņi tērē savu laiku un naudu, lai sev, kaimiņiem un visiem citiem sagādātu lieliskus brīžus. Lūk, pirmais jaukumiņš - lai to pilnvērtīgi skatītos, vajag labu internetu un skaņu arī.

Ja patika, tad man arī prieks. Īsais stāsts: šo brīnumu ir izveidojis kāds Jūtas štata iedzīvotājs. Kaut kas ir bijis jau pērn, bet vislielākais krāšņums ir šogad. Pats zāģējis un veidojis, izgaismojis, programmējis un mūziku klāt licis. Pie tam: arī atbraukušie klausītāji mūziku dzird savās auto audiosistēmās, ja vien tās uz noteikta viļņa noregulē. Šeit varat dažus skaistus un brīnuma tapšanas fotomirkļus paskatīties (protams, vislabākā ir pēdējā bilde).

Un kas viņam par to tiek? Prieks par to, ka citiem prieks! Diezgan tipiski, ka šeit tiek vākti arī ziedojumi. Bet ne priekš elektrības rēķinu apmaksas - tāda veida "viltības" ar saziedotā izlietošanu pat prātā neienāk. Visa ziedojumu nauda tiek nodota palīdzības organizācijām. Pērn vienā līdzīgā vietā esot ap 25 tūkstošiem dolāru saziedots. Ne par velti rakstīju, ka šeit ir ne mazums cilvēku, kuru nesavtība ir patiesi apbrīnojama. Protams, ne visi ASV iedzīvotāji ir tādi, tālab šos superpiemērus arī ziņās rāda. Noklikšķinot saiti no šejienes atveramās lapas pašā apakšā (Fox News) var noskatīties fragmentiņu no šīgada ziņu izlaiduma.

Bet nav ko jūs mocīt, ja patika un laiks ir, tepat tālāk ir pa vienam vien noskatāmi visi šī jaukā cilvēka sastrādātie brīnumi - gan no šīs, gan pagājušās ziemas: klikšķiniet tik pa vienam un skatieties. Ja vēl ir laiks, varat no šīs vietas izlodāt visu mājas lapu - ir interesanti. Jauki arī, ka saiti ar realitāti nezaudēt palīdz webkamera, kurā var redzēt, kā tad tieši pašlaik tur izskatās. Paskatīsimies?

Dievīgi. Kaut arī mājas lapā var dabūt norādes kā turp nokļūt. Mēs gan laikam nebrauksim: ceļā jāpavada 13 stundas... Drīzāk vēl kādas stundas pavadīšu baudot arī citu jaukos sastrādājumus. Arī jūs tajos varat ielūkoties no šejienes - pa vienam vien verot vaļā zem "Another animated displays" paslēptās mājas lapas. Sevišķi burvīga man šķita pēdējā - Ontario provincē Kanādā izveidotā. Bet uz turieni arī nebrauksim - vēl tālāk nekā Jūta.

Interesanti, ka vairākās lapās ir arī visai praktiski norādījumi līdzīgu lietu būvēšanai un atbildes uz biežāk uzdotajiem jautājumiem. Laikam, lai arī citus uz brīnumu radīšanu iedrošinātu.

Lai jums arī jauks (Ziemassvētku) noskaņojums! Un ja vēl nav, tad noskatieties tos jaukumus vēlreiz.

Profesors Gundars Ķeniņš-Kings PAR DOLĀRU

Jāatzīst skarbā patiesība: kamēr mēs te mierīgi dzīvojamies, cīnāmies ar pašu un citu radītām problēmām, kā arī tīri labi izklaidējamies, Gundars strādā apskaužamā tempā un viņa solītais rakstiņš/viedoklis par to, kas notiek ar ASV dolāru ir gatavs.

Tā kā saņēmu dažas labas atsauksmes par latam veltīto rakstu, tad ceru, ka profesora viedoklis par dolāru (bet vispār jau - par daudz plašāku problēmu loku) arī būs noderīgs. Pie tam - šis rakstiņš ir īsāks; priecājieties slinkie lasītāji.


Vājais dolārs atplūdu laikā

Latvijā par vājo dolāru domā nedaudzi. Dolāra vērtība interesē tiem, kam dzīve ir internacionālāka. Vispirms tiem, kuri pērk un pārdod par dolāriem. Tad tiem, kuri pērk importētas preces un ceļo. Arī viņu interese ir visbiežāk saistīta ar jautājumu par to, vai ir vērts uzkrātos latus iemainīt dolāros pašreizējā situācijā. Dolāra vērtība kops 2002. gada ir kritusies par 24 procentiem.

Par dolāru man ir divas atbildes. Pirmā ir īsa un vienkārša. Otra ir garāka un vairāk uzsver vairāku faktoru mijiedarbību.

Pirmajā atbildē dominē fakts, ka Amerikas eksports jau labu laiku nesedz importu. Tā ārzemēs uzkrājas dolāri. Dolārs jau būtu sen nokrities vērtībā vairāk, ja tas nebūtu pasaules banku galvenā rezerves valūta. Dolāru rezerves ārzemēs tuvojas 60 miljardiem dolāru. Dolāru rezerves ir uzkrājušās milzīgos daudzumos Āzijas valstīs, īpaši Ķīnā (14 miljardi) un Japānā (10 miljardi dolāru). Tik lielu rezervju strauja likvidācija var sajaukt visas pasaules banku sistēmu. Ārzemju bankas, tāpat kā naftas avotu īpašnieki, ir arvien vairāk norūpējušies par savu dolāru dilstošo vērtību.

Nav gaidāms, ka Amerikas eksports ātri pieaugs. Drīzāk, Amerika var sākt vairāk importēt vērtīgākas preces un tādus pakalpojumus, kā inženieru darbu. Banku ļaudis tomēr negaida dolāra devalvāciju, bet gudro, ko iesākt ar uzkrātiem dolāriem. Ir ļoti iespējams, ka šīs bankas sāks daļu no dolāriem iemainīt pret eiro un citu valūtu. Pasākta lielākā mērogā, šī maiņa samazinās dolāra vērtību vēl vairāk. Šī ideja nav jauna, bet tā arvien vairāk parādās ierosinājumos par naudu. Jaunākais tomēr ir tas, ka ārzemju nacionālie fondi, no Ķīnas līdz Norvēģijai, sāk dolārus ieguldīt citur. Piemēra pēc, Ķīna pērk sev nozīmīgas firmas vai to akcijas.

Šos ieguldījumus amerikāņi nekontrolē, un tāpēc par tiem viņi arī nelauza galvu. Amerikas Rezerves (centrālās) banku sistēmas ekonomisti šodien ir vairāk norūpējušies par pašreizējo saimniecisko atplūdu padziļināšanos. Tos var aizkavēt ar procentu līmeņa samazināšanos banku aizņēmumos, bet šādi soļi vājina dolāra vērtību ārzemēs. Tā ir nepatīkama konstelācija gan amerikāņiem, gan latviešiem. Citiem vārdiem, pirmā atbilde norāda uz tālāku dolāra lejupslīdi. Šāda lejupslīde paceļ eiro, līdz ar to arī lata, vērtību naudas tirgos. Latvijā tas var apgrūtināt saimniecisko rosību.

Atgriežamies pie otrās, garās atbildes par dolāru un saimniecisko politiku. Latvijā pašreiz samērā klusi spriež par to, vai agrākais premjērs Aigars Kalvītis ir tiešām paveicis diezgan, lai uzlabotu saimniecisko situāciju. Spriež, vai pietiek ar bezdeficīta budžetu, mazu patēriņa krišanu, zemākām māju un dzīvokļu cenām, kā arī kredītēšanas piežņaugšanu. Spriedīs vēl ilgi. Jau parādījās ziņa, ka uz uzlabotu nodokļu sistēmu vēl būs jāgaida vismaz pāris gadu. Pagaidām liekas reālāk gaidīt Eiropas Savienības dāvinājumus Latvijas augstskolām un zinātnei.

Pat ja tā būtu, tad laikam gan šie apšaubāmi pietiekamie veikumi arī visi nenāk no valdības vai Latvijas Bankas. Taču par tiem paldies teiksim tikai tad, kad teiktais būs pierādījies par labu esam. Ar saviem ieteikumiem nekavēsimies! Spriežot par paveikto, nogaidīsim!

Citur nedrošā saimnieciskā situācijā tauta nav tik pacietīga. Amerikas Savienotās Valstīs strīdi par saimniecisko politiku jau sit augstu, priekšvēlēšanu vilni. Šī politika, tāpat kā Latvijā, ir daudzšķautnaina. Pēc nākamām vēlēšanām tā var mainīsies, vairāk vai mazāk.

Viceprezidents Diks Čēnijs smaida un aizstāv Amerikas valdītāju politiku. Kā lasām žurnālā Fortune, viņš ir pārliecināts, ka saimniecība ir labā stāvoklī. Eksports ir pēdējā laikā palielinājies, akciju tirgus šūpojas tuvu vēsturiski augstākajam un bezdarbnieku oficiālais skaits ir sarucis uz gandrīz vai neticami zemiem 4,5 procentiem. Ja arī nelaimīgais karš Irākā izmaksā neparedzēti dārgi, valsts deficīts tomēr tagad pieaug lēnāk. Čēnijs ir visvairāk norūpējies par netraucētu naftas piegādi Amerikai (šis ir viens no tiem svarīgajiem jautājumiem, par kuru atklātībā daudz nerunā). Inflācija ir stingri iegrožota, bet dolāra lejupslīdi viņš ir atstājis centrālās bankas ziņā. Nodokļu sistēmas revīzijas viņam neliekas vajadzīgas, jo bagātāko amerikāņu pirmais procents jau tagad maksā 36 procentus no visiem ienākuma nodokļiem valstī.

Viens no Džordža Buša un Čēnija saimnieciskās politikas redzamākajiem pretiniekiem ir Nobela prēmijas laureāts, agrākais prezidenta Bila Klintona padomnieks, ekonomists Džozefs Stīglics. Rakstot žurnālā Vanity Fair, Stīglics uzskata savus oponentus par nevīžīgiem, tautai kaitīgiem un citādi vienpusīgiem politiķiem. Stīglics daudzās lietās vaino nevajadzīgo un dārgo karu, kas ir aizkavējis tagad novēlojušos ieguldījumus izglītībā un pētniecībā. Līdz ar tiem Amerika zaudē savas agrāk izcilās spējas sacensties ārzemju tirgos un savlaicīgi nerūpējas par tādām tautas vajadzībām, kā uzlabotu un visiem nodrošinātu veselību.

Šīs domstarpības man norāda, cik neiespējami ir parādīt vienas vai otras saimnieciskās programmas rezultātus ar vienu vai diviem lēmumiem, kas izdarīti pirms vairākiem gadiem un ir laika gaitā sajaukušies ar citiem. Īstenībā sava daļa taisnības ir visiem, kas piedalās šajās debatēs. Svarīgāk ir gan no tām mācīties, gan tās izvērtēt iespējami pilnīgi un objektīvi. Es šaubos, vai visi piekritīsim reiz tik vienprātīgam atbalstam Irākas karam. Es šaubos, vai varēsim pārliecinoši pierādīt, ka nodokļu atlaides bagātniekiem ir tieši vairojušas lielākus ieguldījumus saimniecības privātajā sektorā.

Kā to rāda lielās svārstības akciju tirgū, saimnieciskās aprindas Amerikā ir satrauktas un jūtas nedrošas. Lai ko Stīglics saka par darba vietu eksportu, Amerika nodarbina gan labi skolotus, gan mazāk skolotus darbiniekus rekorda daudzumos. Darba vietu eksports ir bieži vien saistīts ar darba vietu attīstību uz vietas. Tā Boeing firma, lielākā lidmašīnu ražotāja un eksportētāja pasaulē, sekmīgi var darboties tikai tapēc, ka tā izmanto arvien lielāku ārzemju piegādātāju skaitu.

Mums vienmēr būs grūti pateikt, kur beidzas tā saukto progresīvo ienākumu nodokļu robežas un kur sākas apzināta bagātnieku aplaupīšana. Dažādās situācijās Amerikas tauta ir atbalstījusi gan augstākus, gan zemākus nodokļus. Argumentos par nodokļiem dzirdēsim, ka inflācija paceļ reālās papildnodokļu likmes. Dzirdēsim arī, ka kapitāla koncentrēšanās ir sasniegusi augstu un sociālo bīstamu līmeni. Ne ekonomikas plānotāji izšķirs, kas te darāms. Visiem neiznāks iekārotais.

Arī Cūkas gadā mēdz teikt, ka Ņujorkas biržā pelnot gan optimisti buļļi, gan skeptiskie lāči. Zaudējot tikai alkatīgie, īstie cūkas. Tuvojoties Žurkas gadam, nākotni vēroju itin uzmanīgi. Nokavējis labas ieguldījumu iespējas salāpītā Dell firmā, es vairāk nosveros uz ieguldījumiem Tālajos Austrumos.

Piesardzība liekas vietā. Amerikas dolārs ir divos gados nokrities tuvu Kanādas dolāra vērtībai, bet Kanādai ir relatīvi vērtīgāka dabas bagātību bāze. Latu varam jau pārdot par diviem dolāriem.. Īstenībā Amerikas saimnieciskas nelaimes nav saistītas tikai ar vāju dolāru. Dolāra vājums, kā rakstīsim zemāk, ir saistīts ar vairākām problēmām. To ir vairāk kā Latvijā. Kopā tās rosina neskaidrību, nedrošību un piesardzību.

Saimniecisko rosību šodien lielā mērā iespaido lielās Āzijas valstis, mazāk Indija, vairāk Ķīna. Skatoties no Ķīnas, tai labklājību un saimniecisko rosību uztur eksports uz Ameriku un Eiropu. Tai nav intereses strauji vājināt dolāru un samazināt savu preču eksportu.

Sāksim ar dolāru. Es sagaidu, ka tas turpinās slīdēt, bet es tāpēc nedomāju sapirkties ne latus, ne Šveices frankus. Arī zeltu nē, jo zelts ir īsto pesimistu iekārotais ieguldījums. Zelta cenu jau tagad ļoti augstu uztur nemieri un kari visā pasaulē.

Pat vistradicionālākie lietpratēji spriež, ka vājam dolāram ir trīs galvenie nespēcības avoti. Šie spriedumi nav apšaubāmi, bet to nozīmība valūtas tirgos nav aprēķināma.

Pirmais ir Amerikas hroniskais eksporta deficīts. Ja, sakarā ar dolāra vērtības lejupslīdi, eksporta deficīts samazinās, uzlabojums nav ne sevišķi liels, ne drošs.

Liekas, ka Amerikas importā pašreiz, šajā momentā, samazinās naftas cenas, bet turpinās pieaugt naftas imports. Šodien, decembra vidū rakstot, naftas cenas ir kritušās no simta uz deviņdesmit dolāriem par mucu naftas. (Mucas? Šī ir tradicionālā pasaules tirgus cena tiek mērota mucās. Naftu vēl pirms simt gadiem eksportēja 55 galonu tilpuma skārda mucās). Ak, romantiskie burinieku laiki, uzņēmīgie kuģu īpašnieki un kapteiņi!

Tagad naftas cenas nosaka naftas eksportētājvalstu kartelis, tā politiskie un saimnieciskie apsvērumi. Karteļa sekotāji, to starpā Krievija, paši savu, neatkarīgu naftas cenu nenoteic. Tie naftas importētāji, kas savus iepirkumus nevēlas vai nevar ierobežot, piepērk tik, cik pieprasa ne tikai transportam un siltumam. Nafta ir arī galvenā izejviela daudzām citām precēm, sākot ar zeķubiksēm un beidzot ar mākslīgiem mēsliem. Rezultātā naftas cenu celšanās nozīmīgi ierobežo un pārveido (bet nesagrauj), Amerikā, Latvijā un citur, visu saimnieciskās dzīves struktūru un rosību.

Par naftas patēriņu Amerikā nozīmīgaks faktors ir atplūdi būvniecībā un nekustamo īpašumu nozarē. Šos nopietnos atplūdus var saukt par krīzi saulainajos Arizonas un Floridas štatos, bet Kalifornijā dzīvokļu un māju būve ir būtiski apstājusies.

Šos atplūdus izraisīja aizdevēju alkatība un nesenā, pārmērīgā pircēju aizraušanās ar māju pirkumiem. Nav šaubu, ka aizdevēji, sacenšoties savā starpā, saviem aizdevumiem pievilināja trūcīgus vai citādi maksāt nespējīgus pircējus. Savukārt pircēji paļāvās uz vēl nesen augošo nekustamo īpašumu vērtību un apšaubāmiem aizdevēju solījumiem. Šis mākslīgi uzpūstais burbulis noplaka tad, kad ziemeļu štatos pensionāri nespēja pārdot savas mājas trūcīgiem pircējiem, un tā arī nevarēja pārcelties uz siltajiem štatiem un tur iepirkt jaunas mājas vai dzīvokļus. Tur, kur saimnieciskā dzīve rit tālāk raitā tempā, māju cenas ir nokritušas uz normālākiem līmeņiem. Tā Vašingtona štatā, kur nodarbinātība ir ļoti augstā līmenī, būvniecība turpinās, kaut lēnākā tempā. Visumā lieta ir nopietna diezgan, lai valdība sāktu glābt maksātnespējīgos pircējus no ūtrupēm un pasargātu banku hipotekāro sektoru no lielākiem zaudējumiem. Nav īsti skaidrs, cik īsti nopietna šī situācija ir. Ja vēl vasaras beigās tā likās pieciešama, tad rudenī tā jau izrādījās bīstama visai saimniecībai. Lai samazinātu kredīta problēmas, Rezerves banku sistēma pakāpeniski atraisīja naudas maisus, respektīvi samazināja procentu līmeni starpbanku aizņēmumiem. Tagad gaidām šo soļu iedarbību, kas nebūt nav droša. Amerikāņi visumā ir optimistiski noskaņoti un uzņēmīgi ļaudis. Ar šo pozitīvo pārliecību parasti pietiktu, lai tiktu cauri normāliem atplūdiem. Ja atplūdi pārvērtīsies saimnieciskā krīzē, tad varam sagaidīt nodarbes samazināšanos vairākās nozarēs.

Visgrūtāk paredzēt pārmaiņas ieguldītāju un patērētaju psiholoģijā. Īsti piemērotu, vēsturisku salīdzinājumu nav. Pirms Otrā pasaules kara patērētāju rosmi varēja vairot ar agrāk nepieejamo un tomēr ļoti noderīgo kredītu. Šodien situācija ir mainījusies.

Nekustamo īpašumu tirgū trūkst mazāku un lētāku māju pieprasījuma. Šajā tirgū redzam arvien lielākas un dārgākas mājas, ko ar lielāku aizdevumu palīdzību pērk, jaunie, labi atalgotie profesionāļi. Taču šodien šo pircēju rocība daudz mazāk balstās ne tik daudz uz pirmās nepieciešamības preču tirgu kā uz dažādiem pakalpojumiem.

Viņu pirkumi, vai nu par jaunām mājām un laivām, par zobu balināšanu, modīgiem apģērbiem un ceļojumiem nav īstas nepieciešamības. Vismaz daļa no šiem pirkumiem un pakalpojumiem ir atliekami. Ja tos atliek, visa saimnieciskā dzīve Amerikā var strauji zaudēt savu dinamiku un pircēju drosmi. Vai tas notiks? Līdz šim Amerikas patērētāji, arī šajā Ziemassvētku sezonā, neliekas zaudējuši savu neierobežoto kāri gan uz veco un ierasto, bet arī uz visu jauno, vēl nepieredzēto un neizjusto.

Uzticību progresam un patērētāju labklājībai var apdraudēt gan kritiski apgalvojumi vēlēšanu kampaņās, gan mazāki ienākumi, gan šaubas par dolāra vērtību. Nedrošību un saimnieciskās rosības samazināšanās iespējas pāšreiz vairo gan tikai tādi nedaudzi rādītāji, kā svārstības akciju tirgū un turīgo uzmanīgie un vēl nenoteiktie plāni nākošās vasaras ceļojumiem. Liela nozīme var būt notikumiem ārpus Amerikas pašas.

Šādi apsvērumi man gan šodien nerūp, jo es savām vajadzībām varu paļauties uz milzīgo Amerikas saimniecisko svaru visā pasaulē. Kā optimists, es novēlu visiem lasītājiem
jaukus Ziemassvētkus un vismaz labu Jauno Gadu!

Fulbraita čapters

Tas bija, šķiet, pirms nedēļas, kad negaidīti saņēmu e-vēstuli no Nordwest Fulbright Chapter, ko aptuveni varētu latviskot kā Fulbraita asociācijas Ziemeļrietumu nodaļa, ar uzaicinājumu kopā ar viņiem apmeklēt Black Nativity koncertu Ziemassvētku gaisotnē. Cena 5 dolāri no cilvēka, tajā ietverts arī brunčs (ja vairs neatceraties no Lobsteršopa stāsta, tad tās ir vēlas nesteidzīgas brīvdienas rīta brokastis). Ko par šādu cenu saka taupīgais latvietis? Protams, ka viņam vajag 2 biļetes (Voldemāra alerģija pret kultūras pasākumiem vēl nav pārgājusi, labi, ka vakardienas muzeju apmeklējumu viņš kā nebūt pārcieta).

Un ko taupīgais latvietis dara pēc tam? Skatās, kas un uz ko viņu ir uzaicinājis. Izrādās, ka gan visā pasaulē, gan arī pa nosacītiem reģioniem sadalītā Amerikā ir bijušo (alumni) fulbraitiešu asociācijas, kas periodiski rīko saviesīgus pasākumus gan paši sev par prieku, gan lai patreizējos apskatītu. "Mūsu" nodaļai šis esot jau otrais pasākums šoruden, bet labi ka kaut vai tagad viņi mani bija "atraduši". Pavisam bijām kādi 30 fulbraitieši ar savām otrajām pusītēm.

Fotoaparāts nezkāpēc bija noslēpies Andra somas drošākajā stūrītī un nelīda no tā laukā, tālab tagad bēdīgi konstatēju, ka mums ir tikai viena bilde ar dalībniekiem. Fulbraitiete ir jaunā sieviete: viņa ir no Sietlas un nupat atgriezusies no "misijas" Taizemē, kur bijusi angļu valdoas skolotāja asistente. Esot bijis labi, taču mājās vēl labāk. Bet pieminēšanas vērts ir arī viņas draugs - Microsoft programmētājs. Man jau šķiet, ka tā ir nezinkāda laime un gods, bet viņš rāmi smaidīja, jo te tas ir normāli. Viņš Micrsoftā esot sācis strādāt tad, kad tas vēl esot bijis maziņš - tikai kādi 3 tūkstoši darbinieku. Tagad esot ap 60 tūkstošiem, no tiem aptuveni puse - Sietlas apkārtnē.

No patreizējiem fulbraitiešiem bija lietuviete Indra, kas šeit maģistra līmenī studē japāņu valodu, jauka turciete (angļu valodas skolotāja) un mūsu "gara radinieks" ķīniešu pētnieks (jurists) ar sievu un meitu, kura šeit mācās 9.klasē. Interesants bija poļu izcelsmes zinātnieks. Viņš atzinās, ka pirms 25 gadiem ieradies Amerikā kā stipendiāts no Polijas, bet tagad drīz dosies uz Poliju kā Fulbraita konsultants - stipendiāts no Amerikas. Kas un kā bijis pa vidu, nepaspējām pajautāt. Lai paliek uz nākamo reizi, jo, iespējams, vēl 2 nākamajos pasākumos (februāra un aprīļa vidū) paspēsim piedalīties. Un gribētos arī, jo šoreiz bija tik daudz jaunu iepazīšanos, ka vien dažus vārdus un tikai ar nedaudziem paspējām pārmīt, kaut mūsu brunčs ilga 2 stundas. Par tam sekojošo izrādi uzrakstīšu atsevišķi, jo šoreiz stāsta un papildu bilžu vērts bija mūsu ceļojums uz Sietlu.

Kad pagājušajā nedēļā par pelēcīša stāvvietu Sietlā samaksājām 10 dolārus, tika nolemts stingri padomāt par to, vai nevar lētāk pa lielpilsētu dzīvoties. Domāts, darīts, lēmums pieņemts: šoreiz mēs ar Andri uz Sietlu dosimies ar sabiedrisko transportu. 3 dolāri uz vienu pusi katram par eksprešbusu (10 min. brauciens ar pelēcīti no mūsu mājas līdz tam), kas stundas laikā mūs aizvizina līdz Sietlas centram, tad 2 dolāri katram par 1 minūtes braucienu (lidojumu?) ar viensliedes tramvajiņu aptuveni pilsētas 5 stāva līmenī līdz mūsu galamērķim. Autobuss bija vienkārši labs, bet tramvajiņu gan nobildējām.

Izrādās, tas ir jau krietni vecs - tapis 1962.gadā, kad te notikusi Vispasaules izstāde (Expo) un tad tas bijis nezkāds superbrīnums lielu pasažieru masu pārvadāšanai. Bet izrādījies tik veiksmīgs, ka labi kalpo vēl tagad - ceļā dodas ik pēc 10 minūtēm un gadā izvizina ap 6,2 miljoniem pasažieru, kuri no pilsētas centra vēlas ātri (50 km/h) un ērti nokļūt milzīgajā izklaides centrā, kurš bija arī mūsu galamērķis.

Mūsu tikšanās vieta bija Intiman teātris, kura iekšpagalma fragmentiņš te redzams. Bildi ar pagalmā patlaban ziedošo koku neliku - pārāk nepieklājīgi priekš decembra, bet vispār cenšamies par to te vairs nebrīnīties. Pēc pasākuma (ap pieciem) laiks bija tik jauks, ka nolēmām apvienot patīkamo ar lietderīgo: atpakaļ līdz autobusam doties kājām, gan pilsētu apskatot, gan (nu, uzminējāt ko vēl?), protams - 4 dolārus ietaupot! Bet tie pirmie aspekti šoreiz bija galvenie: jaukais vakars, apgaismotā pilsēta un teju pusstunda līdz autobusa pienākšanai - pilnīgi pietiekami kājāmgājienam.

Mūsu bildēs kaut kad jau iepriekš bija iesprukusi "kosmiskā adata" (Space Needle), kas ir viens no Sietlas simboliem, bet vakara izgaismojumā tā ir vienkārši lieliska. Protams, tajā var ar liftu uzbraukt un pilsētu no augšas apskatīt, bet tas lai paliek citai reizei - ziema ir gara un mēs plānojam te vēl atgriezties, jo ir ko redzēt (arī trīsdimensiju kino).

Vienā ziņā situācija te un Latvijā ir līdzīga: ziemas vakari ir gari un tumši. Bet tūdaļ arī būtiska atšķirība jāpiemin. Šeit tie tiek superīgi izgaismoti. Jau bija bildes par mūsu "lampiņparku", līdzīgi ir arī Sietlā un Takomā (bet ne caurbraucami, ar kājām jāiet), protams, veikali un visādi citādi iestādījumi cenšas ne pa jokam, bet mīlīgi un jauki ir arī ļoti daudzie privāto māju izgreznojumi: no neskaitāmiem piepūšamiem vai mirdzošiem briedīšiem vai Ziemsvētku vecīšiem, līdz kustīgām ainām un lampiņu miriādēm. Citi tās taisa saviem bērniem vai mazbērniem par prieku, citi - sev un visai garām braucošajai vai ejošajai sabiedrībai. Ļoti jauka sajūta no šī sirsnīgā gaišuma.

Mūsu atceļš eksprešbusā gan plānotās stundas vietā aizņēma tieši uz pusi vairāk, jo pirmo reizi tikām kārtīgā sastrēgumā uz ceļa, kam ir 5 joslas katrā virzienā. Nelaimīgā kārtā nostrēdzis bija tieši mūsu virziens, jo avārijas dēļ kādu gabaliņu 2 no joslām bija slēgtas. Un tas mums maksāja stundu, kuras laikā aptuveni 3 jūdzes tika pievārētas! Vienīgais labums, kā prātīgi atzina Andris, sēdēt augstu virs zemes, siltā autobusā un ne pie stūres ir patīkamāk, nekā pašam ar vieglo tur "pa apakšu" lavierēt, cerot tikt uz priekšu. Nu ļoti labi Sietlas panorāmu tumsā iegaumējām.

Tacoma

Vakar bija saulains laiks, bet mēs nekādus pasākumus nebijām ieplānojuši. Tādu jauku dienu pavadīt mājās nebija vēlēšanās, tāpēc ātri vienojāmies apskatīt kādu no pilsētām. Bet kuru? Izvēle krita uz Takomas pilsētas centra apskati (dzīvojam Takomas nomalē, bet centru bijām apskatījuši tikai caurbraucot). Izpētījām visus mājās esošos materiālus par Takomas centru un nolēmām kā pirmo apskatīt stikla muzeju.
Takomā pie dzelzsceļa stacijas ir uzbūvēta milzīga auto stāvieta, kurā var novietot auto bez maksas un tālāt uz centru doties ar tramvaju. Braukšana tramvajā arī ir bez maksas. Tādā veidā pilsētas centrs tiek atslogots no automašīnām.
Stikla muzeja galvenā ēka ir būvēta kā milzīgs konuss. Konusveidīgajā telpā atrodas stikla izstrādājumu izgatavošanas darbnīcas ar vairākām karsēšanas krāsnīm (ar telpas īpatnējo arhitektūru veiksmīgi atrisināta ventilācija). Skatītājiem tika parādīta milzīgas stikla vāzes izgatavošana. Ar vāzes izgatavošanu nodarbojas pieci speciālisti (varbūt viņus jāsauc par māksliniekiem) un šis process viņiem aizņēma krietnu laiku. Diemžēl muzejā fotografēt bija aizliegts, tāpēc telpas iekšpusi un aizraujošo stikla izgatavošanas proceu bildēs nevar parādīt. Muzejā pavadījām lielāko daļu no pilsētas apskatei paredzētā laika. Tālāk daās fotogrāfijas no muzeja ārpuses.
Takomā apmeklējām informācijas centru, kur ieguvām daudz informācijas par dažādiem apskates objektiem. Visus iegūtos materiālus rūpīgi izpētīsim, plānojot nākošās ekskursijas.
Dotajā brīdī man laiks rakstīšanai ir ierobežots. Talāk ievietošu dažās Takomas centra bildes bez komentāriem. Varu tikai piebilst, ka arī no takomas ir ļoti labi redzams vulkāns Rainīrs.