Ja sākam no paša sākuma, tad Zurabs bija "vainīgs" pie tā, ka mēs ar Andri sestdien devāmies "kultūras braucienā" uz Sietlu. Fotografēties viņš pats negribēja, tālab te redzat Sofiju viņa gultiņā. Zurabs patlaban ir aptuveni mēnesi vecs un tieši tādēļ viņa vecāki netika uz izrādi
Jersey Boys, kuras apmeklējuma biļetes laipni atvēlēja mums ar Andri.
Skaists amerikāņu vārds puisim, vai ne? Nu labi, labi, pieredzējušākie no jums jau saprata, kādas tautas vārds tas ir. Zuraba mamma Mirjama ir jauna gruzīniete ar kuru iepazinos PLU. Viņa ir dzimusi un augusi Gruzijā, tad konkursā izcīnījusi stipendiju studijām PLU, to pabeigusi, sākusi strādāt Takomā, kur iepazinusies ar savu vīru. Un nu arī Zurabs ir klāt. Mirjamas vīrs, norvēģu izcelsmes amerikānis Gruzijā ir bijis, viņam tur patīkot tīri labi (paciemoties) un dēla vārda izvēlei nav iebildis. Mēs ar Mirjamu šad un tad papļāpājot varam savas krievu valodas zināšanas atsvaidzināt - te tuvumā viņai neviena cita neesot ar ko krieviski runāt. Gruzīniski ne tik, bet to valodu es neprotu. Bildē redzat viņu mājiņu un tālu fonā arī drusciņu no pašas Mirjamas.
Kaut kad iepriekš es biju ierunājusies, ka labprāt kādu teātra izrādi apmeklētu, laikam viņa to atcerējās un mums biļetes piedāvāja. Mēs teicām "jā" jau tad, kad vēl nezinājām uz ko ejam. Naudu no mums viņa neņēma (jo neesot šīs biļetes vien pirkuši, bet kā sava veida abonementu), bet mēs jau redzam gan, kas uz biļetēm rakstīts: 75 dolāri par katru! Šoreiz uz Sietlu devāmies ar pelēcīti, jo cenā bija iekļauta arī bezmaksas stāvvieta. Bija pievienots arī atlaižu kupons vakariņām kādā no tuvējiem restorāniem. Nolēmām to visu izmēģināt un sestdienas pēcpusdienā devāmies ceļā.
Jau mājās paskatījos internetā, kurš no restorāniem varētu būt interesantāks un izvēlējos
Top of the Hilton, jo tas esot Sietlā visaugstāk izvietotais. Skats pa 29.stāvā izvietotā restorāna logu uz tumsā mirdzošo pilsētu patiesi bija lielisks. Tiesa gan, labu brīdi pavadījām sastrēgumos un tālab vakariņām laika vairs nebija, izlēmām, ka iztiksim ar kūku un kafiju kā pietiekamiem skaistā skata papildinājumiem. Tas mums izmaksāja 25 dolārus. Izvēlējāmies šī restorāna speciālo desertu, ko veidoja silts tumšbrūns kēksiņš (kura iekšienē slēpās silta šķidra šokolāde) ar tam piespiedušos balta saldējuma bumbu un pa šķīvi mākslinieciski izmētātām ogām. Labs! To gan nevaram sacīt par kafiju. Bet no otras puses: tagad mēs zinām, kas ir "kafija amerikāņu gaumē", par ko jau iepriekš tikām brīdināti. Ja līdz šim ārpus mājas ar puslīdz dzeramām kafijām bijām sastapušies, tad šī... Palielā balta porcelāna tējas (!) krūzē mums tika ieliets gaišbrūns caurspīdīgs šķidrums, ko viņi sauc par kafiju. Garša bija vienkārši kaut kāda... Sasmaidījāmies, savā starpā nokomentējām gan, bet angliski nepiekasījāmies, jo īsti nebija laika: ja šie sadomātu atvainoties un vēlreiz vārīt, tad mēs nokavētu izrādi, kamēr šie receptes lasītu. Un atlaidi arī nedabūjām, jo tad vajagot "pilnas" vakariņas ņemt, ne tikai desertu. Nu ko, paši vainīgi, ka tik vēlu no mājām izčammājāmies. Tā arī neuzzinājām, cik liela tad atlaide būtu.
Bez 15 astoņos devāmies uz teātri. Šodien sākām iepazīšanos ar slaveno Sietlas pazemi. Jau iepriekš minējām, ka Sietla ir stāvumā (mēs teiktu, tādā kā gravā) izvietota, ielas ir stāvas, vietām gājēju ērtībām ir pat kāpnes, bet daudzviet arī veikali un kafejnīcas ir stāvu stāviem izbūvētas ne vien virs zemes, bet arī pazemē un starp tām var pārvietoties pa tuneļiem, ar liftiem un eskalatoriem: no veikala uz veikalu, no viesnīcas uz viesnīcu vai autostāvvietu, ielās tā arī neizejot. Tagad mēs zinām, ka no mūsu stāvvietas, kas bija 2 kvartālu attālumā, uz teātri arī var nokļūt šādā veidā. Mūsu pazemes maršruts bija: stāvvieta - Hiltona restorāns - teātris. Interesanti. Būs vēl kādu reizi jāpaklaiņo, jo pazemes daļa esot plaša: īsts zirnekļa tīkls priekš nezinīšiem, bet ļoti ērts zinātājiem.
No ārpuses
5.avēnijas teātra (tāds ir nosaukums! - īsti amerikāniski skaidri un vienkārši, lai gribētāji var atrast) ēka izskatās bargi lietišķa - kā iepriekšējā bildītē, bet jau pirmie soļi iekšā ieved austrumnieciskā greznībā. Ēka teātra vajadzībām esot būvēta 20tajos gados, pārcietusi mākslinieciski un finansiāli grūtus laikus 70tajos un pēc kārtīgas atjaunošanas lieliskajā patreizējā krāšņumā skatītājiem no jauna atvērta 80tajos.
Lielā zāle ir brīnišķīga, kaut ko mazliet varat redzēt bildītē. Mēs sēdējām balkonā. Šīs zāles pozitīvā īpatnība atkal ir krietnais slīpums gan zālē, gan balkonā - lai visi visu var redzēt. Otra patīkamā īpatnība, salīdzinot ar mūsu Operu: zāles sānos nav balkonu un tālab skatītājiem nedraud krampji kaklā, visu izrādi no sāna skatoties. Vairums skatītāju uz izrādi bija ieradušies saposušies, līdzīgi kā Latvijā uz Operu. Viena amerikas īpatnība gan mums vēl īsti nepatīk: ģērbtuvju nav, ja esi atnācis virsdrēbēs, tad vai nu sēdi ar visu mētelīti vai tam virsū vai... kā nu vari. Kad bijām jau iekšā, atminējāmies, ka autostāvvietā redzējām cilvēkus, kuri no autiņiem kāpa ārā jau "teātra drēbēs". Prātīgi un ērti, jo pa āru nav jāiet (bet mēs to tad vēl nezinājām).
Ko skatījāmies? Mūziklu
Jersey Boys, kas pagājušajā sezonā ticis atzīts par labāko mūzikla iestudējumu Amerikā. 5.avēnijas teātra repertuāru pamatā veido pašu trupas izrādes, bet šī bija Brodvejas vieslizrāde un, kā jau godalgotam uzvedumam pienākas, patiesi lieliska.
Par ko bija stāsts? Par Amerikas 60gadu supergrupas
Four Seasons likteni: no izveidošanas, cauri slavas gadiem līdz lēnajam mokpilnajam norietam. Kāpēc lēns un mokpilns? Kad grupa bija slavas zenītā, izrādījās, ka viens no dalībniekiem, kurš bija arī menedžeris, ne tikai ir nospēlējis vairāk kā 100 tūkstošus grupas naudas, bet ir arī pusmiljons nodokļu parādos. Vainīgo ielika cietumā, bet grupa turpināja uzstāties, lai šos parādus nomaksātu. Stāsts šajā ziņā briesmīgs, bet, no otras puses: arī par viscēlāko draudzību un kopējo atbildību. Varēja taču viņi vienkārši "izjukt" un nelikties par Tomiju ne zinis...
Interesanti, ka visi 3 patlaban vēl dzīvojošie grupas dalībnieki (jā, arī "vainīgais" Tomijs), bija devuši savu ieguldījumu mūzikla tapšanā: cits tikai intervijās ar savu versiju, cits arī producēšanā. Uz skatuves gan viņi paši vairs nekāpa, bet te var noskatīties fragmentiņu no
oriģinālā 60.gadu ieraksta.
Mēs uz skatuves redzējām superdresētus Brodvejas superaktierus: kas par balsīm! Un, protams, arī viss pārējais super: no aktieru veikuma, līdz tehniskiem sīkumiem, kas par efektiem pārvērtās. Tiesa gan, jums tos nekādi atrādīt nevaram, būs vien tāpat jātic, ka bija iespaidīgi. Bildītē redzami četri galveno lomu tēlotāji, bet noklikšķinot var noklausīties viņu izpildītu
popūriju no izrādes, kas filmēts 2007.gada
Emmy balvu pasniegšanas ceremonijā.
Jāsaka godīgi, absolūti lielāko daļu dziesmu dzirdēju pirmo reizi un zinu, ka tās ir mūsdienīgi aranžētas, bet man patika. Tiesa, ne tik ļoti, lai pie izejas arī viņu kompaktdisku iegādātos, bet bija labi. Ar prieku atkal paklausījos viņu dziesmas pa
YouTube rakājoties, kad priekš jums kaut ko klausāmu meklēju. Tā jau ir, ka neko daudz vairāk par
Bītliem no tā laika mūzikas es nezināju.
Izrāde beidzās ap vienpadsmitiem, bet mūs ar Andri vēl viena neliela atrakcija gaidīja: daudzlīmeņu stāvvietā nevarējām savu pelēcīti atrast! Vienīgais, kas mūs grūtajos brīžos mierināja, bija doma: nu nevar būt, ka nozagts. Pēc kāda brītiņa, protams, atradām, kur šis bija noslēpies un turpmāk būsim uzmanīgāki. Tā ir, kad izpriecas vien prātā: metas no autiņa vai rikšiem ārā un prom, apkārt īsti nepaskatoties. Bet laikam jau mēs tādi neesam vienīgie, meklējumu laikā pamanījām, ka pie liftiem ir tāds kā blociņš ar noplēšamām lapiņām ar stāvvietas apzīmējumu. Noderīga lieta.
Šodienas aprakstā ievietoju foto galeriju, kurā būs iespējams apskatīt vairākas nakkts bildes zoodārzā. Galeriju pievienoju jau iepriekš publicētai galerijai Defiance (atgādināšu, ka tas ir nosaukums pussalai uz kuras atrodas šis ar nakts gaismām aprīkotais zooloģiskais dārzs).
Tad nu nevaru noturēties neizstāstījusi, ka šeit nupat atklāja JAUNU tramvaja līniju, kas ir kādus 5 km gara patlaban un savieno Sietlas centru ar vienu no dzīvošanas un aktīvās atpūtas rajoniem. Un bildē redzamais sarkanais smukulītis ir čehu Škodas ražojums, kas kursē šajā līnijā. No atklāšanas decembra vidū, līdz šī gada beigām ar to visi vizinās par velti, pēc jaunā gada būs 1,5 dolāri (jā, lēti nav, bet tāda šaipusē ir parastā cena) par braucienu. Varbūt arī mēs vēl paspēsim pavizināties, redzēs. Līdzīgi esot arī Portlandē.
Uz Ameriku pošoties dzirdējām, ka vārdus "sabiedriskais transports" vajagot aizmirst, bet mēs varam sacīt, ka tas nav īsti par Vašingtona štatu. Ne jau šī tramvaja līnija ir vienīgā - jau iepriekš rakstījām par jauko (arī Škodas) bezmaksas tramvaja līniju Takomā, arī Sietlā ir viena bezmaksas līnija - tā vadā sietliešus un viesus gar krastmalu. Tiesa gan, tramvajiņš izskatās krietni eksotiskāks. Bet bezmaksas ir bezmaksas.
Ap 10.decembri mēs savā pastkastē saņēmām ļoti patīkamu Ziemassvētku dāvanu no transporta kompānijas: jauku bukletiņu, kurā mudina izmantot sabiedrisko transportu ar tam pievienotu BRĪVBIĻETI neierobežotam braucienu skaitam (1 persona vienā reizē) no 15. līdz 31.decembrim. Un ko šādās situācijās dara praktiskais latvietis?
Trešdienas vakarā Voldiņš pārradās no skolas un paziņoja, ka ceturtdien puspiecos pēcpusdienā esot jābūt pie Muižniekiem un jābrauc "zvēru gaismas skatīties". Kādu brīdi mēs ar Andri apmulsuši klusējām, tad sākām jautāt: kam, kāpēc un kur īsti jādodas. Izrādījās: viņi aicina mūs kopā braukt uz Takomu, kur Point Defiance zoodārzā arī ir gaismiņšovs - ar kājām izstaigājams.
Tajā brīdī šī ideja šķita vismaz neprātīga: pie mums jau kuro dienu STIPRI un praktiski nepārtraukti lija. Drusku padomājām, bet piekritām. Mūsu lēmums laikam patika arī mākoņu stūmējam, jo ceturtdiena bija skaisti saulana (jā, vēsa un vējaina gan, bet beidzot bez lietus). Un vējš arī uz vakaru pierima, mēs kārtīgi saģērbāmies un devāmies ceļā.
Protams, Andris atkal fotografēja. Mēs ceram, ka mūsu gaismiņ- zvēriņ-bildes jums vēl nav pārlieku apnikušas, tālab te šo to ielieku un vēlāk arī Andris galeriju izveidos, jo ir tapis mazliet pāri simtam bilžu, lielākā daļa - labas. (Vai visi zina un atceras, ka ar peli noklikšķinot uz bildes, tā visā krāšņumā atveras?)
Gluži tik krāšņas kā dabā, mūsu bildes nav, bet centāmies. Varēja redzēt, ka te cita dizainera roka darbus vadījusi: zvēriņi ir Spanavejā un zvēriņi ir te, bet citādāk veidoti. Mūsu pastaiga pa līkumotajiem parka celiņiem visu to skaistumu izbaudot ilga vairāk par stundu.
Bet šoreiz zvēriņi nebija visskaistākais. Man ļoti patika šīs "dobes" un iespaidīgie koku dekorējumi (attēlā redzamais nebija vienīgais). Tas ir vienkārši neaptverami, kāds lampiņu daudzums mākslinieciski samudžināts šo un citas krāšņās "dobes" veidojot. Pie tam tās bija arī reljefas, jo krūmiņos un lielajos zāles kumšķos izvietotas.
Otrs superlieliskais objekts bija varavīksne, kas bija tik liela, ka to vai no jebkuras parka vietas visā krāšņumā varēja redzēt un viens no celiņiem gāja lokam pa vidu cauri. Nezinu tikai kāpēc mūsu fotoaparāts dažas varavīksnes krāsas ir ignorējis: tur bija visas septiņas. Iespaidīgi. Tagad redzam, ka divu veidu specobjekti mūsu bildēs tomēr nav iekļuvuši. Parks ir izvietots nogāzē, kura ved uz zundu un tā otrā krastā mirdzošā Takomas uguņu jūra bija kā parka pagarinājums. Tā kā lielā starptautiskā lidosta ir ļoti tuvu, tad zemu lidojošo lidmašīnu mirkšķinošās krāsainās gaismas arī bija iespaidīgas. Griez galvu kurp gribi, visur gaišums.
Kad bijām pa vēso āru diezgan izstaigājušies, sajutāmies kafejnīcas apmeklējumu nopelnījuši. Bet jūs pareizi redzat mūsu patukšo galdiņu: mēs galīgi neesam amerikāņi, un, kaut arī viņiem ēdienkartē bija tīri pagarš sarakstiņš, priekš mums tur nekas ēdams neatradās: nez cik veidu burgeri, tad frī un vēl citi amerikānismi. Laimīgi atradām latē kafiju un nopirkām pa cepumam (kā jau Amerikā, tie ir gandrīz plaukstas lielumā). 9,50 par 2 latēm un 2 cepumiem, jo Andris teica: kad nav tad nav un aizgāja vēl pafotografēt.
Tā kā mūsu Ziemassvētku brīvdienu plāni vēl nav īsti skaidri, tad idejas apspriedām ar Lisu - viņu jūs redzat bildē. Atgādināšu, ka viņa ir tā peldēšanas un vispār sporta skolotāja, kas Voldemāru "savā" skolā iekārtoja un arī pēcpusdienās līdz treniņiem un vēl šad tad Voldemārs pie Muižniekiem pa māju dzīvojas. Mēs ļoti labi saprotamies.
Oficiālais iemesls mūsu vizītei suvenīru veikaliņā bija piekariņa meklēšana mana mēteļa rāvējslēdzim, bet neviens no piedāvātajiem nebija man pa prātam. Tad nu aiz bēdām vismaz ar lāčuku parunājos.
Un tad jau arī abi Muižnieku bērni, Alekss un Lindsija, bija klāt un arī viņiem ar lāčuku nobildēties vajadzēja. Lindsija iet 4.klasē, papildus mācās dziedāšanu, spēlē volejbolu un basketbolu. Alekss iet 7.klasē, pūš vai nu tauri vai ko līdzīgu, spēlē amerikāņu futbolu un basketbolu. Tiem bērniem vecāki garlaikoties neļauj, bet ja nopietni - ļoti jauka un aktīva ģimenīte. Vienīgi Indulim (vides zinātnieks un basketbola treneris) kā nebūt izdevās no kārtīgas fotografēšanās izvairīties - vien viņa mugura dažās bildēs pazibēja, bet tās neliekam, jo ne jau par kurtkām ir stāsts.
Un, kā redzat, vienā brīdī ir noticis gandrīz neiespējamais: kadrā iekļuvis arī cītīgais fotografētājs Andris pats. Bet toties kopā ar Ziemsvētku vecīti jeb, kā viņu šeit familiāri sauc, - ar Santu.
Vēl esot Latvijā mēs ar Voldemāru izlasījām trako grāmatu triloģiju, kurā pirmā ir "Zelta kompass". Jau šeit esot uzzinājām, ka tiek veidota filma un decembrī ar lielu pompu tā bija klāt. Jāredz! Tāds bija mūsu abu divbalsīgs lēmums. Pie tam jāatzīstas, ka man patīk filmas skatīties uz lielā ekrāna. Čammājāmies, čammājāmies, kamēr nolēmām, ka tieši šī (trešdienas) pēcpusdiena būs īstais brīdis. Tikai tāds sīkums kā kinoteātris jāatrod.
Ja ir internets, tad visu var atrast. Ieskatoties izrādījās, ka 4 jūdžu tālajā Leikvudā ir pat divi un viens arī Pjualapā (9 jūdzes). Izšķīrāmies par pēdējo pavisam praktiska iemesla pēc: mums dažas konkrētas lietas nopirkt vajadzēja un īstie veikali bija Pjualapā. Te jūs redzat kinīša ēku. Biļetes, protams, var nopirkt arī internetā, bet šoreiz nolēmu to neizmantot, jo man jau ir pieredze cik skaisti papildu nauda par šo pakalpojumu (pats pērc sev biļeti!) tiek iekasēta. Tā kā filma tiek rādīta ne pirmo dienu un mēs uz seansu 15.15 sataisījāmies, tad domājām, ka drūzma nebūs liela. Vienas biļetes cena līdz 16iem darbdienās ir 7,25, vakarā un brīvdienās dārgāk.
Par ko ir stāsts? Salīdzinoši varētu sacīt, ka no Harija Potera sērijas: brīnumpasaka, bet mazliet mūsdienīgāka un šausmīgāka. Iespaidīgi efekti, slaveni aktieri. Lieliska un skaista bija Nikola Kidmena, un bez Daniela Kreiga jau arī vairs sevi cienošā filmā neiztiek.
Ja sākam no paša sākuma, tad Zurabs bija "vainīgs" pie tā, ka mēs ar Andri sestdien devāmies "kultūras braucienā" uz Sietlu. Fotografēties viņš pats negribēja, tālab te redzat Sofiju viņa gultiņā. Zurabs patlaban ir aptuveni mēnesi vecs un tieši tādēļ viņa vecāki netika uz izrādi Jersey Boys, kuras apmeklējuma biļetes laipni atvēlēja mums ar Andri.
Skaists amerikāņu vārds puisim, vai ne? Nu labi, labi, pieredzējušākie no jums jau saprata, kādas tautas vārds tas ir. Zuraba mamma Mirjama ir jauna gruzīniete ar kuru iepazinos PLU. Viņa ir dzimusi un augusi Gruzijā, tad konkursā izcīnījusi stipendiju studijām PLU, to pabeigusi, sākusi strādāt Takomā, kur iepazinusies ar savu vīru. Un nu arī Zurabs ir klāt. Mirjamas vīrs, norvēģu izcelsmes amerikānis Gruzijā ir bijis, viņam tur patīkot tīri labi (paciemoties) un dēla vārda izvēlei nav iebildis. Mēs ar Mirjamu šad un tad papļāpājot varam savas krievu valodas zināšanas atsvaidzināt - te tuvumā viņai neviena cita neesot ar ko krieviski runāt. Gruzīniski ne tik, bet to valodu es neprotu. Bildē redzat viņu mājiņu un tālu fonā arī drusciņu no pašas Mirjamas.
Jau mājās paskatījos internetā, kurš no restorāniem varētu būt interesantāks un izvēlējos Top of the Hilton, jo tas esot Sietlā visaugstāk izvietotais. Skats pa 29.stāvā izvietotā restorāna logu uz tumsā mirdzošo pilsētu patiesi bija lielisks. Tiesa gan, labu brīdi pavadījām sastrēgumos un tālab vakariņām laika vairs nebija, izlēmām, ka iztiksim ar kūku un kafiju kā pietiekamiem skaistā skata papildinājumiem. Tas mums izmaksāja 25 dolārus. Izvēlējāmies šī restorāna speciālo desertu, ko veidoja silts tumšbrūns kēksiņš (kura iekšienē slēpās silta šķidra šokolāde) ar tam piespiedušos balta saldējuma bumbu un pa šķīvi mākslinieciski izmētātām ogām. Labs! To gan nevaram sacīt par kafiju. Bet no otras puses: tagad mēs zinām, kas ir "kafija amerikāņu gaumē", par ko jau iepriekš tikām brīdināti. Ja līdz šim ārpus mājas ar puslīdz dzeramām kafijām bijām sastapušies, tad šī... Palielā balta porcelāna tējas (!) krūzē mums tika ieliets gaišbrūns caurspīdīgs šķidrums, ko viņi sauc par kafiju. Garša bija vienkārši kaut kāda... Sasmaidījāmies, savā starpā nokomentējām gan, bet angliski nepiekasījāmies, jo īsti nebija laika: ja šie sadomātu atvainoties un vēlreiz vārīt, tad mēs nokavētu izrādi, kamēr šie receptes lasītu. Un atlaidi arī nedabūjām, jo tad vajagot "pilnas" vakariņas ņemt, ne tikai desertu. Nu ko, paši vainīgi, ka tik vēlu no mājām izčammājāmies. Tā arī neuzzinājām, cik liela tad atlaide būtu.
Bez 15 astoņos devāmies uz teātri. Šodien sākām iepazīšanos ar slaveno Sietlas pazemi. Jau iepriekš minējām, ka Sietla ir stāvumā (mēs teiktu, tādā kā gravā) izvietota, ielas ir stāvas, vietām gājēju ērtībām ir pat kāpnes, bet daudzviet arī veikali un kafejnīcas ir stāvu stāviem izbūvētas ne vien virs zemes, bet arī pazemē un starp tām var pārvietoties pa tuneļiem, ar liftiem un eskalatoriem: no veikala uz veikalu, no viesnīcas uz viesnīcu vai autostāvvietu, ielās tā arī neizejot. Tagad mēs zinām, ka no mūsu stāvvietas, kas bija 2 kvartālu attālumā, uz teātri arī var nokļūt šādā veidā. Mūsu pazemes maršruts bija: stāvvieta - Hiltona restorāns - teātris. Interesanti. Būs vēl kādu reizi jāpaklaiņo, jo pazemes daļa esot plaša: īsts zirnekļa tīkls priekš nezinīšiem, bet ļoti ērts zinātājiem.
No ārpuses 5.avēnijas teātra (tāds ir nosaukums! - īsti amerikāniski skaidri un vienkārši, lai gribētāji var atrast) ēka izskatās bargi lietišķa - kā iepriekšējā bildītē, bet jau pirmie soļi iekšā ieved austrumnieciskā greznībā. Ēka teātra vajadzībām esot būvēta 20tajos gados, pārcietusi mākslinieciski un finansiāli grūtus laikus 70tajos un pēc kārtīgas atjaunošanas lieliskajā patreizējā krāšņumā skatītājiem no jauna atvērta 80tajos.
Lielā zāle ir brīnišķīga, kaut ko mazliet varat redzēt bildītē. Mēs sēdējām balkonā. Šīs zāles pozitīvā īpatnība atkal ir krietnais slīpums gan zālē, gan balkonā - lai visi visu var redzēt. Otra patīkamā īpatnība, salīdzinot ar mūsu Operu: zāles sānos nav balkonu un tālab skatītājiem nedraud krampji kaklā, visu izrādi no sāna skatoties. Vairums skatītāju uz izrādi bija ieradušies saposušies, līdzīgi kā Latvijā uz Operu. Viena amerikas īpatnība gan mums vēl īsti nepatīk: ģērbtuvju nav, ja esi atnācis virsdrēbēs, tad vai nu sēdi ar visu mētelīti vai tam virsū vai... kā nu vari. Kad bijām jau iekšā, atminējāmies, ka autostāvvietā redzējām cilvēkus, kuri no autiņiem kāpa ārā jau "teātra drēbēs". Prātīgi un ērti, jo pa āru nav jāiet (bet mēs to tad vēl nezinājām).
Ko skatījāmies? Mūziklu Jersey Boys, kas pagājušajā sezonā ticis atzīts par labāko mūzikla iestudējumu Amerikā. 5.avēnijas teātra repertuāru pamatā veido pašu trupas izrādes, bet šī bija Brodvejas vieslizrāde un, kā jau godalgotam uzvedumam pienākas, patiesi lieliska.
Mēs uz skatuves redzējām superdresētus Brodvejas superaktierus: kas par balsīm! Un, protams, arī viss pārējais super: no aktieru veikuma, līdz tehniskiem sīkumiem, kas par efektiem pārvērtās. Tiesa gan, jums tos nekādi atrādīt nevaram, būs vien tāpat jātic, ka bija iespaidīgi. Bildītē redzami četri galveno lomu tēlotāji, bet noklikšķinot var noklausīties viņu izpildītu popūriju no izrādes, kas filmēts 2007.gada Emmy balvu pasniegšanas ceremonijā.
