MBA studijas PLU

Būt ne tikai Amerikā, bet arī universitātē, kurai ir biznesa skola un neiebāzt tur savu ziņkārīgo degunu - tas priekš manis būtu neiespējami! Jau pašā sākumā izskatīju studiju kursu katalogu un atzīmēju sevi interesējošos kursus, jo saņēmu Ketrīnas principiālo atļauju iet uz lekcijām, kuras vēlos apmeklēt. Protams, sākumā saraksts bija garš, bet tad sākās īsināšanas darbi - ne visi kursi šogad tiek mācīti, dažiem nosaukums bija skaistāks nekā saturs (te paldies Ketrīnai par komentāriem)... un tā, kamēr nonācu pie 2 studiju kursiem, kuros lekcijas apmeklēju šajā semestrī: zināšanu menedžments bakalauriem un organizāciju dizains un līdervadība maģistrantiem.

Par interesantajām un vērtīgajām lietām konkrēto studiju kursu saturā rakstīšu citu reizi, bet tagad par MBA (latviski brīvi tulkojot tas būtu - biznesa jeb organizācijas vadība) lietām - kā tad ir studēt vadības zinības Amerikā (nu labi, sašaurināsim līdz PLU, par kuru vairāk zinu) maģistra līmenī.

Kā jau kārtīga universitāte, PLU piedāvā studēt visu ko - no medicīnas, mākslas un teoloģijas, līdz fizikai un biznesa vadībai. Mani, protams, visvairāk interesē pēdējā. Interesantā atšķirība no Latvijas ir, ka visai augstskolai kopumā nekādas akreditācijas nav - katra "skola" (mēs teiktu - fakultāte) pati rūpējas par savām akreditācijām (protams, kopēja ir misija un vīzija, arī lielās un principiālās lietas tiek kopēji vadītas).

Biznesa skola MBA programmu piedāvā kopš 1965.gada, kopš 1976.g. tai ir AACSB akreditācija (Association to Advance Collegiate Schools of Business International) - to arī Turība grib iegūt, jo tā ir pasaulē visatzītākā biznesa skolu akreditācijas sistēma, Amerikā to ir ieguvušas aptuveni 30% no biznesa skolām. PLU biznesa skola lepojas ar to, ka ir viena no 2 ASV ziemeļ-rietum-krasta augstskolām kam tāda ir un ar regulāro iekļūšanu biznesa skolu rangu tabulas jeb topa 15niekā starp rietumkrasta augstkolām.

MBA studijām ir tikai vakara forma - mācības notiek 2 vakarus nedēļā no 6iem līdz 9.30. Plānotais MBA studiju ilgums - 20 mēneši - 5 semestri (jā, arī vasaras semestris), bet kā jau strādājošiem studentiem gadās - var izstiepties. Uzņemšana notiek 2 reizes gadā - rudenī un pavasarī, no augstskolas piedāvātā studiju kursu klāsta, studenti izvēlas sev nepieciešamo "komplektu" (ne pilnīgi brīvi, protams, ir nosacījumi, bet arī pietiekami daudz brīvības). Vidējais grupas lielums - 15-20 cilvēki, kas ļauj gan katra individualitātei izpausties un attīstīties, gan liek smagi strādāt, jo pasniedzējs redz un pazīst katru studentu. Grupā, kurā es mācos, ir mazliet vairāk par 10 ASV studentu, 3 apmaiņas studenti no Norvēģijas, 2 no Francijas, pa vienam no Japānas un Ķīnas - īsteni internacionāls sastāvs, kur arī es tad tīri labi iederos.

Studiju organizācija un stils līdzīgs tam, ko es kā pasniedzēja iepazinu, kad angliski lasīju lekcijas Rīgas Biznesa skolā (nu jā, viņiem arī ir "Amerikas skola"): studenti uz lekciju nāk nopietni sagatavojušies - izlasījuši attiecīgo gabalu grāmatā, papildu rakstus un situāciju analīzei (case study), lekcijā tad notiek diskusijas, pasniedzējs tikai akcentē būtisko, kāda studentu grupa prezentē savu versiju analizējamajai situācijai, citi piekrīt vai diskutē, raksta un nodot savu versiju par situāciju kā 1-2 lapu pārskatu.

Izdales materiāli, raksti u.c. nepieciešamā info pieejama internetā - pasniedzējs nestaipa izdruku kaudzes (ļoti apmierināta smaidu līdz ausīm - nu taisni tā, kā es pati biju izdomājusi un Turībā realizējusi, tikai te tā dara visi). Viena nianse gan ir - vismaz studiju kursā "Organizāciju dizains un līdervadība" pamatgrāmatas bibliotēkā nav - tā studentiem jāpērk pašiem. Es vēl skopojos - interesē mani tā lieta, bet vai tik stipri, lai grāmatu pirktu... Jauna tā Amazon.com maksā 153 dolārus, lietotas - sākot no 25 dolāriem (bet ne jaunākais, 9tais izdevums).

Studiju kursa beigās tiek iesniegts un prezentēts projekts ar konkrēta uzņēmuma analīzi un priekšlikumiem... - es arī tagad dabūju krietni noņemties, lai šādā stilā kā studente līdzi turētos, bet atļaušos arī drusku paslinkot - noslēguma projektu netaisīšu, jo "papīru" par šī kursa apguvi man nedos - esmu brīvklausītāja statusā.

Interesanta lieta - biznesa skolas absolventiem arī ir iespēja nākt un bez maksas klausīties jebkuru kursu, bet arī tas pats kas man - nekādu papīru nedod. Ja grib tomēr papīru vai papildu kvalifikāciju iegūt, tad ir jāmaksā.

Obligāta MBA studiju sastāvdaļa ir 10 dienu "ārzemju prakse" (iekļauta mācību maksā, tikai ēšana tur uz vietas un nepieciešamās potes jāmaksā pašam). PLU vispār ir ļoti plašs ārzemju prakšu piedāvājums sākot ar Eiropas valstīm, beidzot ar Dienvidameriku, Jaunzēlandi un Ķīnu. Vairāk kā puse no visiem PLU studentiem daļu sava studiju laika pavada ārzemēs, MBA obligātais laiks ir 10 dienas, jo vairums no viņiem strādā.

Vidējais studentu vecums MBA studijās - 29 gadi, darba pieredze vidēji 7,5 gadi, līdz ar to ļoti interesants grupu sastāvs veidojas - gan jaunieši, gan vidējā un augsta līmeņa vadītāji. MBA studentu iepriekšējo jeb bakalaura līmeņa izglītību statistika: bizness - 37%, komunikācijas zinātne: 3%, inženierzinātnes vai eksaktās zinātnes - 25%, sociālās zinātnes - 16%, māksla un tamlīdzīgas - 8%, citas - 11%. Kā redzams - visai raibs sastāvs, arī tāpēc ir interesanti, jo viedokļi diskusijās ir ļoti atšķirīgi.

Pirmo reizi esmu grupā, kur ir tik dažāds etniskais un nacionālais sastāvs, reliģiskā daudzveidība un ir interesanti ne vien izglītības, bet arī šo iemeslu dēļ radušās atšķirības vērot. Jau pirmajā lekcijā iznāca maza diskusija par to, cik daudz "luterānisma" pie MBA studijām šeit būtu "jāpiejauc". Citā brīdī atkal viens no kolorītākajiem un aktīvākajiem amerikāņu studentiem atzinās, ka ir (diezgan ekstrēmi noskaņots) basks - tad labāk viņa domu gājienu var izprast. Sevišķi interesanti iet, kad par tādu netveramu lietu kā līdervadība diskutējam - vieni to noliedz, citi uzskata par pašu galveno, vēl kādi meklē vidusceļu... Jo spilgtākas personības ar atšķirīgāku "bagāžu", jo interesantāk. Mums Latvijā tik lielas un brīvi paustas viedokļu atšķirības neesmu novērojsi. Pie tam - atšķirīgie viedokļi tiek pausti neagresīvā formā - tā es domāju, bet jūs varat palikt pie sava viedokļa. Tas patīkami atšķiras no Latvijā pa brīžam kultivētās agresīvās "vienkāršības": vai nu tu esi par mani vai pret...

Kādā sarunā ar Dvaitu uzzināju, ka dažus gadu desmitus iepriekš PLU nemaz nebija iedomājams, ka mācībspēki nebūtu luterāņi. Šobrīd viņi esot mazākumā - arī mācībspēku vidū ir rasu un reliģiju kokteilis - sava pārliecība netiek ne slēpta, ne citiem uzspiesta, tieši otrādi - akadēmiskā un domas brīvība tai pāri. Un sevišķi viņi paši lepjas tajos brīžos, kad par kopējām lietām dažādu ticību vai pārliecību cilvēki vienojas - redz, kā mēs varam!

Bet nu atpakaļ pie studentiem. MBA ir iespējamas tādas interesantas specializācijas kā IT un bizness, mazais un ģimenes bizness, arī - medicīnas bizness, bet ceru, ka par tām vairāk varēšu pastāstīt otrajā semestrī. Mūsu grupā ir vairāki medicīnas un militārās medicīnas iestādēs strādājošie - interesanti.

Čipmunki, skvireļi, marmoti un pikas

Jā, jā - bildē jūs redzat pareizi - apmēram tāds skats redzams no Parklandes - tas ir vulkāns Rainīrs (Rainier) - mūspuses augstākais kalns. Man pašai mute palika vaļā, kad pirmo reizi to ieraudzīju. Skaisti, vai ne? Bet par to virsrakstu mazliet tālāk.

Un tā nav nekāda pārrakstīšanās kļūda par vulkānu - kad Pjualapā pirmo reizi ieraudzīju otrajā bildē redzamo zīmi (vulkāna evakuācijas ceļš), gandrīz stabā iestūrēju. Tā lieta principā esot nopietna - izvirdums pēdējo reizi gan esot pirms kādiem gadu desmitiem bijis, bet seismologi saka, ka Rainiers joprojām esot nosacīti aktīvs un neviens droši nevarot zināt, kas šim padomā, tālab arī tās zīmes. Arī pašā Rainīra nacionālajā parkā un informācijā par to ir brīdinājumi apmeklētājiem, ka visādi varot būt...

Vakar (trešdien) skolā Voldemāram bija īsā diena - stundas beidzās jau 1.15 un sinoptiķi soīja, ka tā ir šīs nedēļas vienīgā saulainā diena, tālab nolēmām doties ekspedīcijā uz Rainīru - mazliet vairāk kā stundas brauciens.

Mūsu rīcībā esošajā kartē- bukletā rakstīts, ka parkā esot ārkārtīgi skaists vecs mežs un daudz dažādu dzīvnieku. Laikam jau taisnība, jo pēdējā pilsētiņā pirms parka uz asfalta bija milzīgs asiņu traips - laikam kāds autiņš nav zvēram ceļu padevis...

Virsrakstā minēti tikai pirmie četri no bukletā minētajiem zvēriem un šeit tos pārrakstīju skaisto nosaukumu pēc (tulkojiet paši) - jo arī mums nācās vārdnīcu meklēt, lai saprastu, kas tie tādi.

Vienu zvēriņu mēs arī redzējām - peles lieluma vāverēnu, kurš bija uz ceļa un tā pārbijās, ka pat nost neskrēja (vai gudrs bija?) - pietupās un pagaidīja, lai mēs viņu kadiljakam starp riteņiem pa vidu izlaižam. Bildē droši vien nav tieši tā vāvere (nu labi, slinkajiem tulkotājiem palīdzēšu - tas ir skvirels) - sasodīti grūti viņas nofotografēt - nez cik reizes Andris ir centies, bet daudz vairāk par asti mēs savās bildēs iedabūt nevaram, tālab paņēmu šo no interneta. Esot arī lāči, brieži un kalnu kazas.

Mana karte rāda, ka Rainīrs esot 4392 m augsts (jā, ar mūžīgo sniegu virsotnē), mēs ar kadiljaku uzbraucām līdz 1647 m augstumam. Nu labi, ne gluži pa klintīm pa taisno, bet pa dievīgi (un brīžam arī mežonīgi) skaistu asfaltētu ceļu. Trešajā bildē ir viena no blakus virsotnītēm - vēl pa ceļam uz augšu bildēta.

Nu jā, gluži par velti tas skaistums arī nav - 15 dolāri no automašīnas un rokā biļete 7 dienām. Mēs ar Andri spriedām, ka vajadzētu vēl kādu reizīti aizbraukt, jo tur ir daudz skaistu dažāda garuma un grūtības pakāpes staigājamo taku (sk. tiltiņu pār aizu vienai no tām). Voldemārs gan kategoriski paziņoja, ka tikai bez viņa (nu var jau būt, ka viņam taisnība - savos sportos viņš patlaban ir tā nodzīts, ka nesen pirktās bikses krīt nost - būs josta jānopērk (tak lētāk, kā jaunas atkal)). Nu tad mēs domājam kādā darbdienā pa Voldiņa skolas laiku aizbraukt.

Kā jau kalnos - ceļš iet līkumu līkumiem, gan uz augšu, gan leju, gan pāri strautiem, gan gar aizu malu, ar stāvvietām izkāpšanai, jūsmošanai un fotografēšanai. Mēs arī atturēties nespējām, safotografējām diezgan daudz, tāpēc šodienas stāsts samērā bilžains un mums datorā katram sava jauna "desktopa" bilde no šī ceļojuma.

Tas skaistais ir Kristīnes ūdenskritums - viņam ir vairākas "pakāpes" un arī no vairākiem līmeņiem apskatāms. Bet vispār te joku nav nekādu, pat ja vulkāns mierīgs. 2006.gada novembrī esot stipri lijis 36 stundas no vietas un parks krietni papostīts - vēl tagad atjaunošanas darbi turpinās un daži ceļi vēl slēgti. Mēs tā posta sekas arī nolauztu koku veidā redzējām, iespaidīgi arī kalnu strauti - patlaban to gultnes bija skaisti baltas un gandrīz sausas (kā bildē), bet lietus laikā gan es laikam tur negribētu būt - kad tie pilni.

Protams, augšup braucot, nevarējām vien sagaidīt - kad tad Rainīrs īsti būs klāt un bildējām no visādām vietām, tuvāk un tālāk - te viņš paslēpās, te iznira no labās, te no kreisās puses, te no mākoņa... Augstākā vieta kur bijām saucas "Paradīze" un būtībā to var saprast - tās ir kalnu pļavas, kas lielā mitruma dēļ ir īpaši leknas un ziedos vai visu gadu - arī tagad skats bija lielisks - koku lapas sāk dzeltēt un sārtoties, pļavas vēl zied... - mēģinājām to arī sārtajā bildē noķert. Viena kompānija vispār bija nolikusi mašīnu ieslīpi (daļēji uz ceļa), izņēmuši saliekamos krēslus - sēdēja saulītē un kaifoja - skats pāri pļavai uz Rainīru bija paradīzes vārda vērts.

Mēnešdiena!

Kas zina, cik ātri vai lēni laiks rit katram no jums, bet man šodien jubileja - jau mēnesi esmu Amerikā. Kā ir? Vienā vārdā sakot - LABI! Un vispār tā jocīgi liekas - viens mēnesis - daudz vai maz? Tādās mērvienībās nesaprotu. Jo - šī vienkārši ir mūsu "Amerikas dzīve" - citāda, bet noteikti ne sliktāka kā Latvijā.

Kas ir izdarīts? Dzīvoklis atrasts, samainīts un nu jau arī iekārtots - neko lielu vairs nevajag, ar jaukiem cilvēkiem pazīšanās iedibinātas, kadiljaka galvenie stiķi un niķi iepazīti, ikdienas maršruti "iebraukti" - tajos vairs karti nevajag, vairums tehnisko lietu puslīdz nokārtotas: ir gan Amerikas bankas karte, gan sociālās apdrošināšanas numurs, gan vietējie identifikācijas dokumenti, gan veikalu atlaižu kartes (vēl vienu gan laikam vajadzēs...). Iepirkšanās lietas arī puslīdz iepazītas, savai ēšanas sistēmai atbilstīgus produktus esam atraduši, pārsvarā ēdam mājās, jo gatavot man patīk.

Turpinu arī Latvijā iesāktās svarīgās veselības un saimnieciskās lietas - abi ar Andri vai katru dienu ejam uz tuvējo parkmežu uzskriet (no turienes arī šodienas bilde), esmu gan Amway produktu iegādi internetā iemācījusies (paldies Zaigai par viņas Amerikas reģistrācijas numuru), gan pati Noni pieteikusies (un vakar arī pirmo sūtījumu saņēmu!)...

Kad būsim visi trīs pirmo pilno mēnesi nodzīvojuši, savedīšu kārtībā grāmatvedību - izdevumu summu pa grupām, lai redzams, kas ar naudu notiek - cik vajag ikdienas izdevumiem un cik aizgājis dažādām vienreizējām lietām - tas palīdzēs nākamos mēnešus plānot, lai mīnusos neiebraucam.

Tās stundas, kas nosēdētas gaidot rindās valsts un servisa iestādēs labāk kopā neskaitīšu - dienas sanāks. Kā vienā brīdī abas ar Lisu nosmējāmies - amerikāņiem visa vajag daudz, arī dokumentu. Vienā iestādē vienu un to pašu (piem., adresi vai telefonu) rakstīt piecas reizes pēc kārtas - katru uz sava papīrīša, tas te ir normāli. No otras puses - pacietības gan netrūkst arī ierēdņiem - uz maniem nesaprašas jautājumiem allaž (ar vienu nejauku izņēmumu) ir atbildēts laipni un skaidrots pacietīgi, kamēr es saprotu.

Kas nav izdarīts? Tiešā nozīmē maz esmu darījusi tieši "zinātnes" jomā - nu netieku vēl līdz tam. Tiesa, lai sevi disciplinētu un kaut kas uz priekšu virzītos, kopā ar studentiem apmeklēju lekcijas Organizāciju līdervadībā un Zināšanu vadībā. Pamazām info un domas krājas, gan jau kaut kas arī pamazām taps. Cik vien būs iespējams, gribu iebāzt degunu arī strādājošos uzņēmumos - paskatīties kas un kā tur notiek. Pamazām sāku arī tajā virzienā darboties.

Kas ir vislabākais? Tas, ka esam te visi trīs (būtu Eduards arī, droši vien būtu vēl foršāk) - gan sajūta ir laba, samērā nesteidzīgi un citādos apstākļos visiem kopā esot, gan tīri saimnieciski - ir prieks ēst gatavot bariņam, vienai bija citādi, garlaicīgāk. Tagad saprotu arī Intu, kas man sacīja, ka viņai 4 mēneši bija par maz - tikko esi degunu apsildījis un sāc kaut ko saprast, jau mājup jāpošas. Jā, esmu priecīga, ka mums ir garāks termiņš - 8 mēneši.

Daži labi vārdi Bilam Geitsam

Kādu laiku atpakaļ rakstīju par to, ka mūsu jaunajam datoriņam kaut kas no MS Office programmatūras vajadzīgs. Tagad jau varu par šo tēmu stāstu uzrakstīt.

Daudzas reizes jau esmu rakstījusi par to manī sēdošo ekonomisti, bet ir brīži, kad viņai viegli neklājas. Nu, piemēram, pēc datora nopirkšanas - izrādās, vēl viena īpatne manī iekšā sēž - godīgā un sociāli atbildīgā. Un tai dikti vajag, lai viss būtu godīgi, pareizi un taisnīgi šajā pasaulē. Arī legālas datorprogrammas ieskaitot. Jā, jā, viena daļa no lasītājiem jau smaida un šito pazīst - jau Latvijā reizēm par to ieminējos, taču cena palīdzēja uzvarēt ekonomistei...

Bet šoreiz bija tā. Datoru nopērkot Windovs Vista Home Premium bija jau uzinstalēts, arī MS Work (maza MS Office līdzīga programmiņa) un MS Office Home & Student 60 dienu izmēģinājuma versija. Tālāk - kā pats gribi. Un tad es sāku interesēties. Vispirms parastā veikalā. Cenas šādas: MS Office Home & Student - 149.99, Office Standard - 399.99, Professional - 499.99. Dārgs godīgums. Pirmais patīkamais mirklis bija PLU grāmatnīcā, kur Standard maksā 200 dolārus. Jau labāk palika, bet ekonomiste nerimās - vai nevar atrast vēl lētāk?

Kaut kur padzirdēju, ka skolēniem, studentiem un skolotājiem esot vēl īpašākas cenas. Bet nekonkrēti. Jautāju saviem kolēģiem PLU, neviens nezina (un arī datoru daudziem mājās nav - darbā diezgan izstrādājas). Teicu Voldiņam, lai skolā vai Lisai apjautājas (viņiem tieši jauns dators bija nopirkts), bet no Voldiņa kaut ko izspiest... (nu, tā kā ar skaipu).

Tad vienā brīdī īsto cilvēku iedomājos - biznesa skolas IT tehniķi Džošu (Josh) un pajautāju. Puisis jauks un atsaucīgs, no galvas nezināja, bet kaut ko dzirdējis bija, teica, ka pameklēs. Pēc brītiņa atsūtīja linku uz kaut kādu firmu, kas piedāvāja reģistrēties skolēniem, skolotājiem un studentiem (diezgan piņķerīga procedūra atkal), lai par 92 (!!!) dolāriem nopirktu speciālu MS Office versiju. Lieki sacīt, ka šī cena man ļoti patika. Vajag! Maksāšu!

Bet ar gribēšanu vien nepietiek - datorsistēma manu augstskolu piedāvāja, bet manu ID kartes numuru neatzina par derīgu esam. Nu jā, man jau tas statuss arī ir tāds dīvains..., bet programmas vajag. Ko nu? Protams, jāmeklē, kāds kurš tās var pasūtīt, jo ir ar "pareizu numuru". Devos uz apmaiņas studentu centru pie Šarijas. Arī viņa pabrīnījās par to, vai tiešām man vajag..., bet saprata, ka es neatkāpšos. Tā arī nesapratu, kāpēc viņa nevarēja uz sava vārda pasūtīt, uzdeva kolēģei to izdarīt. Man jau vienalga, ka tik rezultāts. Protams, nez cik reižu apliecināju viņām, ka samaksāšu viņām par to programmu, par brīvu neprasu. Nu labi, Bekija apsolījās pasūtīt.

Pēc pāris dienām, nelabas nojautas mākta, apjautājos kā ir. Protams, esot aizmirsies! Un solījās tūliņ pasūtīt. Vēl pēc pāris dienām uzjautāju. Un saņēmu interesantu, taču derīgu atbildi - viņas esot izpētījušas (kā un kāpēc, nezinu), ka es tomēr varot pati pasūtīt - tā kā sistēma neņem pretī manu numuru, man pa faksu uz to firmu jānosūta ID kartes kopija un jāpasūta programma internetā vienkārši ejot uz priekšu tajā pasūtījuma lapā un ignorējot sarkanos burtus par neatbilstību.

Nu ko, biju ar mieru - pati pasūtīšu, pati samaksāšu, nevienam nebūs jāsatraucas, ka parādā palikšu. Tā arī izdarīju un tad drusku pabaidījos arī - dikti vienkārša tā mājas lapa bija un nepieklājīgi maza tā cena tomēr. Ja nu esmu uz viltus firmu uzrāvusies? Nu nav te visi tikai eņģeļi vien... No otras puses, mierināju sevi ar domu, ka nez vai Džošs man tādu adresi būtu devis. Bet no trešās - viņš pats šādi neesot pasūtījis...

Liels bija mans pārsteigums, kad jau nākamajā pēcpusdienā ar kurjerpastu kompaktdisks bija klāt. Kopā ar pasūtīšanu un piegādi tas man izmaksāja 106 dolārus, bet toties tagad manā rīcībā ir šāds legālu MS programmu komplekts: Word, Excel, PowerPoint, Publisher, Access, Communicator, InfoPath, Groove un OneNote. Vēl tikai daļa no tām lietot jāiemācās. Cik esmu paskatījusies, Publisher un OneNote varētu būt ļoti noderīgi. Kaut ko jau pastrādāju ar Wordu un Excel - nu patīk man jaunā versija - skaisti un ērti, kaut ik pa brīdim kaut ko smieklīgi vieglu un loģiski, bet citur novietotu nākas labu brīdi meklēt.

Ļoti skaistajam instalācijas diskam virsū rakstīts - atļauts izmantot tikai ASV. Kāpēc Geitss mīl tikai savas valsts skolēnus, studentus un skolotājus nezinu, bet žēl gan, jo man šķiet, ka arī Latvijā būtu ne viens vien cilvēks, kurš par saprātīgu cenu labprāt legālas programmas lietotu.

Nedēļas un darbdienas sākums - bilžu stāsts

Raksta Andris. Šodien ir pirmdiena un sākas jauna nedēļa. Uzrakstīšu kā mums parasti iesākas darbdiena.

Celšanās laiks no rīta ir pakārtots Voldemāra skolai: stundas sākas 7:4o, ceļamies pēc sešiem, vēlākais 6:30. Visi rīta darbi, ieskaitot brokastu gatavošanu un pašu brokastošanu, jāpaveic līdz 7:00.Mēs ar Ievu esam kārtīgi brokastotāji, bet cenšamies kaut ko "iesmērēt" arī Voldemāram, jo skolā viņam pagaidām kārtīga ēšana nesanāk - ņem līdzi kaut ko uzkožamu. Pa labi jaunā profila bildē ir Voldemārs - gatavs skolai, bet jūs varat atkārtot angļu valodu un izlasīt uzrakstu uz krekliņa - nu dikti viņam to vajadzēja...

Šī stāsta pirmajā attēlā var redzēt pie mājas stāvvietā novietotu mūsu pelēcīti, kuram blakus mūsu Latvijas autiņš - Suzuki Liana, Amerikas nosaukums: Aerio, kā arī kazeņu gravu. No rīta cenšamies izbraukt ne vēlāk kā 7:10. Līdz Voldemāra skolai ir 11 jūdzes (ap 18 km). Šo attālumu, ja nav sastrēgumu, var paveikt 20 minūtēs. No mājas izbraucam visi trīs: Ieva līdz unversitātei, kas ir pa ceļam un atrodas aptuveni 2 jūdzes (3 km) no mūsu dzīves vietas. Mums jābrauc pa Parklandi nepilnas 3 jūdzes un jānogriežas uz 512.ceļa, lai pa to nokļūtu Pjualapā. Braukšanai pa Parklandi nepieciešamas nepilnas 10 minūtes. Pa 512.ceļu iet raitāk, jo var braukt ar ātrumu 60 jūdzes stundā, te 7 jūdzes veicam aptuveni 10 minūtēs. Šo ceļu var aplūkot nākamajās 3 bildēs. Uz tā ir 2 braukšanas joslas katrā virzienā (nav jaukās "dimanta "joslas). Tālāk redzama norāde nogriešanās joslai uz Pjualapu. Pa Pjualapu jābrauc nepilnas divas jūdzes. Kā bildēs redzams - tiešām no kalna uz leju, jo Pjallapa atrodas ielejā. Augšā braucot gan mūsu pelēcītim ir ko turēt - kalns ir samērā stāvs un mums kā līdzenumu cilvēkiem no augstumu starpības joprojām aizkrīt ausis - diez cik tā starpība ir, varbūt kādreiz noskaidrosim.

Tālāk var aplūkot bildes, kas fotografētas Pjualapā pa ceļam uz skolu. Lai katra bilde nav jānumurē, es tās ievietoju gandrīz bez komentāriem - tāpat labas. Nezinām kādēļ, bet Pjualapā ir daudz mazu skulptūriņu, daļu varat redzēt bildēs. Tām pa vidu iespraucies mūsu saimniecības lietu mīļveikala "Dollar store" attēls - tajos ir milzums preču, kuras vieno cena - 1 dolārs par gabalu vai pat vairākiem. Tur lieliski iepirkāmies dzīvoklim - no pakaramajiem, līdz bļodām un salvetēm...

Rēķinātājiem par prieku ir benzīntanka cenu bilde - tikai atcerieties kā tā ir 1 galona cena! Protams, ne visur cenas ir vienādas, šis ir dārgais benzīntanks.

Mājās es atgriežos ap astoņiem, ja pa ceļam nav kaut kas ieplānots. Pēdējā bildē redzams rādītājs un nogriešanās josla uz Parklandi. Braucu uz universitāti vai mājām, patlaban biežāk uz mājām - tā mēs ar Ievu varam racionāli izmantot datorus. Parasti šajā laikā sazinos pa Skype ar paziņām un radiem Latvijā (ja pie mums ir 8 no rīta, Latvijā ir 6 pēcpusdienā). Mājās mums ir viens iegādātais dators un Ievai universitātē pagaidām arī viens. Turpmāk gan varēšu izmantot datorus bibliotēkā. Piektdien man universitāte izsniedza identifikācijas karti un šodien varēšu saņemt pielaidi datoram, tad jau es arī varēšu sākt ko domāt par darbošanos universitātē.

Visi darbdienu rīti ir līdzīgi. Ir rīti, kad braucam uz Pjualapu visi trīs (ja pa ceļam ir kaut kas kārtojams). Kā mums paiet turpmākā dienas daļa, uzrakstīšu citreiz. Voldemārs apņēmās (pa pusei labprātīgi) vienreiz nedēļā aprakstīt kā viņam iet pa skolu un basketbola treniņos.

Mākslas diena

Raksta Andris par sestdienas pasākumu.
Latviešu biedrība Sietlā rīkoja Mākslas dienas. Programmu Pauls Keire mums atsūtīja labu brīdi pirms pasākuma.

Pirmajā attēlā ir redzams uzraksts uz Latviešu biedrības nama sienas. Vietējo latviešu rakstība ir ietekmējusies no angļu valodas un biedrības nosaukums latviski tiek tulkots kā Latviešu Biedrība Vašingtona Štatā (visu vārdi sākas ar lielajiem burtiem un tulkotjums veidots tieši no nosaukuma angļu valodā: Latvian Association ot the State of Washington).

Māksla dienu pasākumi Sietlā sākās sestdien, 9 no rīta, ar gleznošanas studiju vietējo latviešu bērniem. Pasākumu vadīja no Rīgas uzaicinātais gleznotājs Jānis Anmanis.

Mēs no Parklandes izbraucām savlaicīgi. Sietlā gan iekļuvām sastrēgumā, kas bija izveidojies ceļu remondarbu dēļ, bet uz pasākuma oficiālo atklāšanu paspējām. Programmas atklāšana notika Laviešu biedrības nama zālē (skat. 2. att.). Pasākuma dalībnieki tika izvietoti pie galdiem. Mūsu kompānijā pie galda bija (3. att.) vietējais latviešu uzņēmējs Māris Graube ar draudzeni Ināru un Ināras dēls Didzis. Vēlāk piebiedrojās bijušais siguldietis Mariss Elksnītis ar dzīves biedri Andu, kuri Latviju atstājuši 1989. gadā (par galda biedriem vairāk uzrakstīšu citreiz - viņi ir atsevišķa stāsta vērti).

Mazliet par programmu. Pasākumu vadīja Iveta (4. attēls). Atklāšanas runu teica LR vēstniecības vadītājs Vašingtonā Māris Selga. Pēc viņa uzrunas, Jānis Anmanis pasniedza balvas rīta pasākuma uzvarētājiem (5. attēls). Bildē redzamais mazais dalībnieks ieguva godalgotu vietu un bija diezgan atraktīvs.

Pēc jauno gleznotāju apbalvošanas ar solo koncertu uzstājās Amerikas latviešu dziedātāja Līga Jēkabsone (6. attēls). Viņa dziedāja vietējiem latviešiem zināmas dziesmas, bet mēs tādas nebijām dzirdējuši. Viņu pavadīja ar klavierspēli Kārlis Jurisons.

Pēc koncerta bija pusdienas (30 dolāri no katra). Katrs pasākuma apmeklētājs gāja uz citu telpu, kur uz gara galda bija nokrauts sagatavotais ēdiens. Izvēle nebija bagātīga, bet ēdiens bija garšīgs, gatavots latviešu stilā (mums par prieku uz galda nebija Amerikā visur sastopamo burgeru). Pusdienām bija atvēlēta pusotra stunda. Šajā laikā varēja nesteidzīgi parunāties ar galda biedriem.

Pēc pusdienām ar runām uzstājās Teksasas štatā dzīvojošais gleznotājs Aivars Zandbergs un Jānis Anmanis. Jānis Anmanis, kā jau programmā bija solīts, atklāja savu vispusīgo personību, dziedot paša komponētu dziesmu un lasot savu dzeju. Šis pasākums vilkās mazliet ilgāk par stundu un bija samērā garlaicīgs. Viens otrs klātesošais pensijas gados pat paspēja izgulēties. Maza piebilde. Lielākā daļa pasākuma apmeklētāju bija krietni gados. Viens no izņēmumiem bija pie mūsu galdiņa sēdošie. Protams bija arī jaunieši, kuriem no ģimenes locekļu puses šis varēja būt obligātais pasākums. Jaunieši savstarpēji sarunājās angliski.

Programma turpinājās ar modes skati. Daži tērpi un tērpu demonstrētājas, kas bija kopējā pasākuma dalībnieces, redzami zemāk ievietotajos attēlos. Pasākumam bija laba atsaucība - dāmas skatījās, kungi fotografēja. Ar modes skati beidzās pasākuma dienas daļa, pēc kuras sekoja trīs stundu pārtraukums. Pēdējā bildē redzama publika pirms pārtraukuma.

Vakara daļā, uz kuru mēs ilgstošās pauzes, samērā lielā attāluma līdz mājoklim un programmā noteikto vakartērpu iztrūkuma dēļ nepalikām, bija solīts jaunās mūzikas zvaigznes Jūlijas Plostnieces kabarē solokoncerts un balle.