Esam Latvijā!

Kad pirmdienas vakarā dzīvokli Parklandē bijām izkravājuši tukšu un devāmies no tā projām, Voldemārs teica visprecīzākos vārdus: būtu lieliski, ja tagad mēs dotos pa taisno uz lidmašīnu. Kas beidzies, tas beidzies.

Bet tā gluži mums nesanāca. Izmantojām Lijas un Alfa laipno atļauju pārnakšņot pie viņiem. Man lidmašīna bija 7.30 otrdienas rītā, Andrim ar Voldemāru - ap septiņiem vakarā. Visgarākā diena visā mūsu Amerikas laikā - tā viņi sacīja, jo darīt vairs īsti nav ko, jābumbulē.

Bet vispār jau Mērfijs dikti negribēja mūs laist projām. Vispirms viņš gribēja, lai es nokavēju lidmašīnu. Es to, savukārt, negribēju. Bet izpaudās tas tā: vakarā abi ar Andri sarunājām, ka uz lidostu dosimies ļoti laicīgi, celsimies piecos, izbrauksim pussešos, pirms sešiem būsim tur, tad man līdz pusastoņiem laika būs gana.

Cilvēks domā, Mērfijs dara. No rīta jau labu laiciņu grozījos pa gultu, bet turējos kā vīrs un necēlos pirms modinātāja zvana (piecos). Uzcēlāmies, pagrozījāmies un tad es ieskatījos savā rokas pulkstenī. Tas rādīja SEŠI!!! Metāmies lejā, kur saimniekiem ir pulksteņi. Jā, tie visi to pašu rādīja. Nez kādā veidā mūsu uzticamais modinātājpulkstenis pēkšņi bija precīzi stundu vēlāks. Nesaprotam vēl tagad.

Bet domāt jau nebija laika! Trijās minūtēs bijām pilnībā apģērbušies un autiņā iekšā (labi, ka somas jau bija saliktas pie durvīm). Auļiem uz lidostu, tur stāvvietas pilnas, kamēr atradām vietu... (nez, kur šie visi lidoja otrdienas rītā). Ap pusseptiņiem bijām klāt. Ņēmu talkā visu iespējamo bezkaunību (bet izmisums arī bija) un sagrābu aiz rokas vienu no darbiniecēm, kas gāja garām, izstāstīju, ka nevaru stāvēt reģistrācijas rindu... Viņa bija atsaucīga. Bet toties tehnika gan negāja: vispirms kaut kas iestrēga, tad uzkārās, tad... beigu beigās tomēr paspējām visu piereģistrēt un viņa mani mierināja, ka nu jau vairs ne bez manis, ne bez somām lidmašīna ceļā nedosies. Tā arī bija - Mērfijs no manis bija atkāpies.

Atlidoju normāli - divas reizes pārsēžoties: Vašingtonā (jā, šoreiz "īstajā" Vašingtonā - valsts galvaspilsētā) - mūsu štata vārda māsā un Frankfurtē. Katrā lidostā bija 2 stundas laika - pietiekami, lai kājas izlocītu, bet lai nebūtu mokošas gaidīšanas. Eduards atbrauca man pakaļ, aizvedām mantas uz māju, bet tad gan viņam bija jādodas savā dzīvē un es pati ar Liānu devos pakaļ Andrim un Voldemāram uz lidostu.

Jāsaka, Rīgas braukšanas stils jau bija piemirsies, pēc Vašingtona štata pieklājīgajiem šoferīšiem. Kad redzēju, ka vēl joprojām uz gājēju pārejas autiņi burtiski pa kurpju pirkstgaliem nesas pāri, gandrīz auksti palika: es kā gājēja arī esmu Amerikas laikā "izlaidusies", būs jāuzmanās. Protams, arī braukšana ar manuālo ātrumu pārslēgšanu sākumā bija neierasta. Jauka ērtība tas automāts...

Kad nu Andris un Voldemārs bija klāt, izrādījās, ka centīgais pasu pārbaudītājs pirms lielās izģērbšanās (drošības) procedūras, ir pamanījis, ka viņu Amerikas vīza beigusies 24.aprīlī un nav gribējis laist no valsts ārā. Vispār jau interesants domu gājiens: ja neesi izbraucis tad, nelaidīsim arī tagad...

Ātri paķēru savu pasi: tas pats – arī mana vīza 24.aprīlī beigusies. Bet tam gan neviens uzmanību nepievērsa. Jā, arī ierēdņi ir visādi. Būs vēstniecībā jāuzjautā, kas tur bija ar tiem datumiem, paši nebijām ieskatījušies. Jo vēstniecība man pirka biļetes uz 29.aprīli...

Patlaban mūsu dzīvoklis vairāk atgādina kara lauku, nekā omulīgu ligzdiņu. Eduardam uz savu dzīvokli pārvācoties, šis un tas vēl palicis "pusceļā", tagad vēl klāt mūsu mantu kalni. Rokas lāga neceļas krāmēties... Bet nav jau citas izejas, un - priekš tam tad mums garās Latvijas maija brīvdienas - lai aklimatizētos un savestu dzīvokli kārtībā.

Tiesa gan, mēs ar Andri jau izdomājām, kā no mājas kārtošanas vismaz uz brīdi izsprukt: aizbrauksim uz Magnētu - sen nav skriets orientiņš. Pēc tam? Tad jau redzēs...