American Studies

Šoreiz rakstu sestdienā, jo KĀDS nezkāpēc negribēja pats neko rakstīt un tikai teica, uzraksti, uzraksti. Nu, uzrakstīšu ar'.
Tātad - American Studies principā ir Amerikas vēsture, tikai te ir ietverts daudz lielāks daudzums kvalitatīvas informācijas, un ne tikai tieši saistītas ar vēstures notikumiem, bet stāsta vairāk arī par izciliem cilvēkiem, kompānijām u.tml.
Stundās mēs pamatā runājam par to sadaļu, kas bijusi uzdota, izpildam mazu testu par to, tādēļ skolēni gada beigās arī puslīdz zin kaut ko vairāk, nevis tikai pēdējās nedēļas tēmu, kā tas ir Latvijā..
Vienreiz nedēļā ir arī news review, kas to arī nozīmē - mums ir tās dienas avīzes, izvēlamies tēmu, un tad par to arī īsi pastāstām, kā arī uzrakstam aptuveni 1/2 lapas kopsavilkumu par rakstu, ko jāiesniedz skolotājam. Tātad nedēļā sanāk aptuveni 3 mazie kontroldarbi(par to, kas bijis mājās uzdots) un news review. Tie mājasdarbi, par kuriem tad arī ir kontroldarbi, ir nekas vairāk kā viena sadaļa (aptuveni 4-7 lpp). Parasti stundu sākam ar to, ka uz lapas, kuru būs jānodod, ir jāatbild uz pieciem jautājumiem, kas uzrakstīti grāmatā, pēc tam pārrunājam to sadaļu, un tad rakstam kontroldarbu, kurš sastāv no divām personām, vai terminiem, kas jāpaskaidro, kā arī no astoņiem jautājumiem, uz kuriem ir viena no četrām atbildēm jāizvēlas, protams, tā atbilsotšākā. Pasniedz tā, ka tas viss liekas ļoti vienkārši, bet reizē arī ļoti daudz var iemācīties. Tā ir tāda interesanta pārmaiņa no Latvijas pieredzes, kur viss ir gluži otrādi.
Tas arī šai nedēļai viss, nākamnedēļ - French.

Starptautiska mēroga slavenības

Tas ir par mums teikts. Jāsāk jau būs mums te arī ko nopietnāku likt iekšā, citādi vēl jūs sāksiet domāt, ka mēs te to vien darām, kā pa papardēm ložņājam un vāveres skaitām!

Bet nav nemaz tā. Voldemārs tikko no skolas pirmo atzīmju lapu atnesa. Taisni prieks bija skatīties - jaukās atzīmes A, daži B (un arī tie labojami uz augšu). Skolotāji atzīmes liek un vēl apvelk skolēna snieguma vērtējumu. Vairākos priekšmetos bija pat 2 reizes apvilkts outstanding (izcili), bet matemātikas skolotājs ir bijis tik laimīgs, ka pat papildus ar savu roku pierakstījis - hard working (daudz, labi strādā), kaut Voldemārs pats pārmācījies neizskatās. Bet nu mācās jau gan regulāri, tas tiesa. Un vēl viens Voldemāra kompliments šim skolotājam (viņš arī fiziku mācot, bet Latvijā tas bija Voldemāra absolūti visienīstākais priekšmets): es gribētu pie viņa fiziku mācīties.

Taču jūs jau zināt, ka, lai izcili bērni būtu, arī vecākiem izciliem jābūt. Un par mums tagad zināt ne tikai jūs. Lūk, saite uz PLU mājas lapas Biznesa skolas sadaļu - paskatieties, kas tur skaidrā angļu valodā sarakstīts. Un tas tad mums ļauj kā starptautiskām slavenībām justies :)

Diemžēl nemācēju kā klikšķināmu saiti iekopēt - iekopējiet šo paši savā interneta pārlūkā:

http://www.plu.edu/busa/news-events/plu-business-5.html

Bet skatieties uzmanīgi, centrālajā rakstā šoreiz vēl netikām - apakšdaļā mūs slavinošais rakstiņš ir ievietots.

Filbertiņu meklēšana

Jau vienā no manām pirmajām dienām Amerikā, kad ar Valdu braucām uz labo Duris dārzniecību, kādā vietā viņa norādīja: un te rudenī pēc lazdu riekstiem jābrauc. Nu ko, jāatceras.
Drīz pēc Gundara atgriešanās no Latvijas, saņēmu ziņu, ka viņi riekstus jau nopirkuši. Cenas labas: 1 dolārs par mārciņu nelobītiem, 5 dolāri par lobītiem. Nu ko, jābrauc mums arī. Svētdienā pēc atgriešanās no ekspedīcijas, saule spīdēja jauki un ārā arī nekā īsti nebija ko darīt, nolēmām - brauksim.
Ieskatījos kartē un secināju, ka zinu. HA! Izmaldījāmies krustām šķērsām pa mūs interesējošo rajonu, līdz tomēr padevos un Gundaram zvanīju - lai vēlreiz ceļu izstāsta. Uz ko viņa pirmā atbilde bija - turp taču tik vienkārši aizbraukt un tik daudzas reizes braukts, ka vairs pat izstāstīt nevar! Protams, vēlāk sapratu savu kļūdu: Gundara teiktais "pa kreisi" tieši to arī nozīmēja - no vajadzīgās ielas pa kreisi, mazajā celiņā iekšā. Bet es nezkādēļ gribēju, lai tas nozīmē nākamajā ielā pa kreisi un tad meklēt mazo celiņu ar uzrakstu...

Atkal jau mazu angļu valodas testiņu varam atļauties. Un tātad - rieksti vispār ir "nuts", attieciigi: peanuts, macadamia nuts... Bet kā ir lazdu rieksti? Filberts! Un arī ceļmalā attiecīgais uzraksts jāmeklē. Protams, arī es biju aizmirsusi nosaukumu, vienīgais ko atcerējos, ka "normāls" šo riekstu nosaukums nav. Nu tad arī meklējām "jocīgu norādi". Kad pēc visas maldīšanās un konsultēšanās beidzot ieraudzīju "filberts", tad man uzreiz bija skaidrs - šis ir īstais! Beigās jau atradām arī, bet labs bija arī "vidus gabals".

Lai nu kā, bet gan vīrieši man piedeva, gan es pati sev, jo atklājām arī ko lielisku un dažas bildes pievienojam arī jūsu priekam.
No Amerikā tik populārajām halovīnu lietām joprojām neko daudz nesaprotam, bet gatavošanās tiem veikalos sākās jau septembrī - visa veida briesmonīši un briesmoņtērpi mudž vien... Pirms kādām pāris nedēļām lielveikalos arī lielo oranžo ķirbju grēdas parādījās.
Lai jau viņiem tiek, kas mums, mēs nospriedām. Bet tad - pa Pjualapas ieleju maldoties filbertiņu meklējumos, ieraudzījām, ka viena ceļa malā dikti daudz auto stāv. Piebraucām arī mēs - paskatīties, kas tad tur tāds ir. Un ko ieraudzījām! Viss oranžs!
Tā kā ķirbji ir īsti amerikāniska izmēra milzoņi un to nezkādēļ vajag daudz, tad iepirkumu groziņu vietā te tiek lietotas ķerras - amizants skats, ko arī mēģinājām nofiksēt.
Kaut arī tirdzniecība turpat uz lauka notiek, īpašnieki arī par interesantumu padomājuši - arī visādas lelles un spoki tur sastutēti, ķirbji glītās grēdās sakrauti. Arī mēs nenovaldījāmies nenofotografējušies.
Tā nu mēs tur ļaužu pūlī un saulītē apmierināti grozījāmies, kamēr atskanēja sauciens: "Voldemaaar!". Oho! Amerikā un pūlī kāds viņu atpazinis! Nu jā, paskatījies paskaidroja Voldemārs - tas esot viņa klasesbiedrs angļu valodā un basketbolists. Pēdējā ķirbju bildē tālumā var redzēt cilvēciņu ar paceltu roku - tas ir vainīgais. Un ko bļaustās? Pēc brītiņa Voldemārs paskaidroja - nu ja, puisim esot tāds pats uzvārds, kā fermas piebraucamajā plakātā rakstīts, tātad viņš te ir "darbā". Bet nu acs gan viņam laba - mēs bijām tālu, tur tikai īstu brīdi un cilvēku milzums... - nez kas tajā Voldemārā tāds ir, ka pa gabalu var pamanīt. Man jau liekas, ka viņš ir normāls...
Bet nu jau pietiks ķirbju, tālāk tiešām atradām sūri meklēto filbertiņu fermu. Tur ir pašapkalpošanās - lielajā lādē ir gan rieksti, gan papīra turziņas - pats ieber, turpat nosver un turpat bundžiņā naudu ieliec. Mēs ielikām 12 dolārus.

Nevaru jums riekstus aizsūtīt, bet tie ir supergaršīgi un superlieli. Sīļi, vāveres un Andris par plantāciju bija pilnīgā sajūsmā. Tie pirmie divi aizmuka, bet Andri mums izdevās starp lazdām nofotografēt.
Ko viņš tur darīja? To pašu ko sīļi un vāveres - no zemes krietnu sauju smilšainu riekstu sagrāba (kastē ar pārdodamajiem riekstiem gan smilšu nebija). Viņš nevarēja mierīgi braukt gar lazdāju, kur zeme tiešā nozīmē pilna ar riekstiem, ko arī centāmies nobildēt.

Pietiks. Jāiet drusku riekstus pagrauzt.

Skaistie milzīgie

Ne jau velti iepriekš smaidīju, ka no mitruma un siltuma te pat telefonstabam varētu būt ogas. Te viss ir liels un viss pa īstam - pat akmeņi, kā to var pirmajā bildē redzēt.
Olimpijas parka informācijā rakstīts, ka te atrodami arī 6 koki, kas pasaulē vai vismaz Ziemeļamerikā lielāko skaitā esot. Mēs kādus 3 no tiem arī atradām un apskatījām. Lūk, arī bildes: lai jums neliktos, ka mānāmies, vienu nobildējām ar visu plāksnīti - ka ir pasaulē lielākais. Grūtības mazliet bija tikai ar tulkojumu - kas tad tas spruce tree ir. Tildes datorvārdnīca saka, ka egle, nu labi, tālāk viņi pieļauj, ka varētu arī baltegle būt. Nezinu, tad jocīga egle.
Bet nu milzonīga gan - to vislabāk var redzēt uz Andra fona - kāds sīkais viņš tur izskatās. Par egles iedabūšanu objektīvā visā augumā pat domas nebija - viņa neaug klajā vietā un pietiekami tālu atkāpties nebija iespējams.
Bijām arī milzīgu ciedru skatīties. Tas gan tāds nosacīti dzīvs - viss jau tāds kā sašķēlies, uz un no viņa laukā aug "bērni un mazbērni", drīzāk labirints, nekā viens koks - varat arī to bildē paskatīties.
Ik pa brīdim pa ceļu brauc arī kokvedējauto ar nozāģētiem šo milzeņu "brālīšiem" - lielā mašīnā daži stumbri iekrauti. Un kā nu ne, ja paliek tādi celmi, kā tas, kurā Andris nobildēts.
Bet ne jau koki vien te skaisti. Kā jau kalnos - strauti, strautiņi un upes bez lielākiem vai mazākiem ūdenskritumiem nav iedomājami.Cik to redzējām, kas saskaitīs, bet daži skaistākie attēli lai tiek jums arī.
Pirmie trīs ir no Soldukas upes - tos skatījāmies piektdienas rītā pēc izrāpšanās no karstajiem baseiniem. Protams, labs meistars arī peļķi var kā okeānu nobildēt, tāpēc, lai būtu priekšstats par izmēru, paskatieties bildēs - parasti centāmies kādu cilvēku arī kaut kur iebildēt - lai var redzēt un salīdzināt.
Paši patlaban vēl ceram, ka arī uz Lielo Kanjonu aizbrauksim, bet otrajā ūdenskritumu attēlā redzams Soldukas kanjons - ne ļoti plats, bet vairākus desmitus metru dziļš - iespaidīgi. Trešajā bildītē ir daļa no kanjona un redzams arī kā šķietami šaurā upīte krietnus baļķus kā zīmuļus salauzusi un tālākām izpriecām kaudzītē sakrāvusi.
Nākamā ūdenskritumu sērija bija gar Kvinaltas upi augšup-lejup braucot - pielieku trīs skaistus attēlus bez īpašiem komentāriem.
Lai nu kā mēs cenšamies aprēķinātāju ģimenīte būt, ne visas lietas izdodas tā, kā iecerēts. Ej nu sazini, vai tas, ka otrās dienas vakarā jau atgriezāmies mājās. Man tā kā gribējās nesteigties, vēl kādā skaistā vietā pārnakšņot un trešajā dienā bez steigas un skaisti mājās braukt, taču...
No vienas puses - vietā, kurā man patiesi būtu gribējies saulrietu sagaidīt - okeāna krastā, bijām par agru - ap trijiem. Ko darīt līdz saulrietam? Nebija tik silts, lai peldētos vai sauļotos. Protams, nostrādāja naudas neizšķērdēšanas aspekts arī - kādi papildu 200 izdoti dolāri tie atkal būtu bijuši. Laikam jau arī tāpēc klusējot ļāvos Voldemāra pierunāšanai mājās doties. Bet vienalga - sestdienas skaisto laiku redzot bija drusku žēl...
Pēdējā kartītē redzams mūsu garais mājupceļš (stundas piecas?). Mazliet vēl redzējām Aberdīnu, jo tajā bijām puskrēslā, bet no Olimpijas gan neko - tikai apgaismotu ātrgaitas ceļu. Un joprojām nepārstājam sajūsmināties par to, kā te ir izdomāts automašīnas lielā ātrumā un bez apstāšanās pilsētām cauri dabūt.
Jo sevišķi, atceroties, kāda katastrofa ir Rīgas šķērsošana. Kā viens asprātis rakstīja: visu Latviju var šķērsot mazāk kā 3 stundās, Rīgu gan nē.

Šausmonīgais skaistums

Virsrakstā pārspīlējumu nav - tā arī bija. Un arī pirmajā bildē nav kadrs no šausmu filmas - tā izskatās lietusmežs. No ģeogrāfijas stundām un lasītajām grāmatām droši vien ne man vienai ir radies priekšstats, ka lietusmežs (rainforest vai latviski: džungļi - pārmitrs necaurejams mežs) ir tikai kaut kur tropos. Taču jau pirmajās dienās pēc ierašanās saņēmu ieteikumu noteikti apmeklēt lietusmežu tepat mūsu platuma grādos. Kas tad tas par brīnumu? Tās esot vietas, kur praktiski visu laiku līst - ja ne tiešā nozīmē no gaisa, tad vismaz kā migla vai no kokiem un krūmiem lejup krītošs/sijājošs mitrums.
Vienkāršojot var sacīt, ka mūspusē tādas vietas ir divas: pie Rainīra un Olimpijas kalnu masīvā - vietās, kur kalns aiztur lietus mākoņus un tie ir spiesti izlīt turpat uz vietas. Rainiera nogāžu neparasto audzelību jau iepriekš pieminējām, bet Olimpijas okeāna pusē redzētais pārspēja visu - par to arī bildes. Statistiķi ir saskaitījuši, ka gada laikā lietusmežu rajonos nolīstot 3,6 metri nokrišņu uz kvadrātmetru - pamēģiniet iedomāties!
Pirmajā kartītē redzams mūsu brauciens no okeāna piekrastes uz vienu no viskrāš-
ņākajām lietusmeža apskates vietām - Kvinaltas upes ieleju, bet arī Soldukas upes krasti daudz neatpalika. Trešā slavenā apskates vieta - pa vidu starp šīm, šoreiz iztika bez mums, jo visu jau paspēt nevar.
Otrajā kartītē redzams mūsu ekstrēmais brauciens - sākumā gar ļoti skaisto Kvinaltas ezera ziemeļu krastu (nu tik traki pa stāvajā krastā augstu virs ezera izbūvēto knapi vienas mašīnas platuma līčloču ceļu, ka man brīžam bija grūti acis vaļā turēt), kurš pēc tam tikpat ekstrēmi turpinājās gar upes ieleju uz augšu. Tad pie Bunch Falls pāri upei un līdzīgā veidā uz leju. Briesmīgi brīnišķīgi - citādi to nevar nosaukt. Tā kā šeit mīnus grādu laikam praktiski nav, tad te viss aug un zaļo vienkārši neiespējami - pievērsiet bildēs uzmanību tam, kā sūnas aug kokos - nu īstens šausmu mežs.
To, cik mainīga var būt kalnu upe, arī redzējām - ja vienā bildē tā ir šaura un putojoša, tad otrā redzama vieta, kur tā plūst pa plašu lēzenu ieleju - nu pavisam rāma un laiski iekārtojusies.
Kaut arī kalni šeit nebija ekstrēmi augsti un sniegoti, skati vienalga bija vareni. Ik pa brīdim saciju Andrim: apstājies. Un tagad vari paskatīties. Jo abas lietas reizē te bija pārāk bīstamas - šoferim izmisīgi ceļš jāvēro.
Jo vairāk tādēļ, ka ar kādām 3 mašīnām mums nācās arī izmainīties. Platākā un pārskatāmākā vietā jau nekas, abi pieplok maliņai un samainās, bet tuvošanās asajiem līkumiem gan bija labs adrenalīna avots - pieploc klintsmalai un tad palēnām bāz auto purniņu ap stūri un acis kvadrātā - būs kāds pretī vai ne... Vietām ir speciālas kabatas izveidotas. Mums paveicās - nevienā vietā nenācās kadiljaku atpakaļ līdz kabatai bīdīt - ciešamas tās vietas bija. Un abi šoferīši visos gadījumos bija dikti pieklājīgi - abi nostājās maliņā un nebija, kas uz priekšu brauc. Tad abi sasmaidījās un izmainījās.
Voldemārs vienā brīdī teica, ka jūtoties kā iekļuvis filmā "Juras laikmeta parks" vai kādā līdzīgā - tūliņ no tā biezokņa dinozaurs izlīdīs... Sajūtas tiešām bija dīvainas.
Milzu koki, sūnas un treknu paparžu mudžekļi, stāvoša ūdens lāmas, krustām šķērsām sakrituši koki. Brīžam arī trijatā visai omulīgi nejutāmies.
Sajūtu, ka tur pilnīgi viss aug pilnīgi visur, apliecina bilde ar "paparž-
koku" - papardes, kas ieperinājušās un lekni aug tieši no koka stumbra redzējām vairākkārt.
Gatavojoties braucienam tikām visādi biedēti ar to mūžīgo lietu (un arī krāsainos lietus-
mētelīšus dolārveikalā nopirkām), bet Olimpijas kalni bija mums žēlīgi - trāpījām vienā no retajām dienām, kad nelija, līdz ar to bildes labas sanāca un varējām daudz staigāt. To, ka apmeklētāju mēdz būt daudz (mēs bijām darbdienā un nesezonā, tāpēc daudzkur bijām vienīgie), uzskatāmi rādīja daudzās stāvvietiņas un ēdamvietiņas.
Neko lielāku par vāverēm mežā nesatikām, bet ļoti neierastas likās daudzviet izvietotās metāla kastes tūristu pārtikas krājumiem - lai kāds zvērs visu neaprij, kamēr cilvēki par dabas skatiem kaifo.
Zinot amerikāņu praktiskumu, jāsecina, ka tie aprijējzvēri tur tiešām laikam mēdz būt, jo bez vajadzības tādām kastēm nauda tērēta netiktu. Un vēl arī - Andris laikam neuzrakstīja - Olimpijas informācijas centrā bija ne vien skaista puma izbāzta, bet arī visai nopietna pamācība kā rīkoties, ja ar pumu mežā sastopas. 2 galvenie punkti - klaigāt un vicināties, nekādā gadījumā negriezt viņai muguru (atkāpties skatoties uz zvēru). Nu jau pietiks briesmu. Bet nākamais stāsts būs mierīgāks. Rīt.

Pacific Ocean

Pacific Ocean Latvijā tiek saukts par Kluso okeānu. Okeāna apmeklējums ietilpa mūsu ekspedīcijas (ekskursijas) plānotajos pasākumos. Amerikas ziemeļrietumu Klusā okeāna piekraste ir iekļauta Olimpijas nacionālā parka teritorijā, tāpēc tās apskate tiek uzskatīta kā daļa no nacionālā parka apmeklējuma.

Centīšos uzrakstīt visu pēc kārtas. Kā jau Ieva rakstīja iepriekšējā aprakstā, pārnakšņojām Sol Duc apmetnē uz vienu dienu īrētā mājiņā. No rīta vēl kārtīgi izpeldējamies karstajos baseinos un apmeklējām Sol Duc apkārtnes skaistākās vietas. Ceļu uz nākošo 'plānoto apskates vietu Kalaloch jūs varat apskatīt attēlā.

Kartē ar zaļo krāsu ir iezīmēta Olimpijas nacionālā parka teritorija. Brauciens notika pa ceļu, kas atradās ārpus parka teritorijas. Ceļš iet caur kalnainām, maz apdzīvotām vietām. Kalnus, tāpat kā parka teritorijā, sedz meži. Apkārtējo iedzīvotāju pamatnodarbošanās varētu būt mežistrāde un kokapstrāde. Ceļmalās varēja pamanīt kokapstrādes uzņēmumus. Interesanti bija pavērot uzstāītos plakātus par mežu izstrādi. Tajos bija uzrādīti gadi, kuros mežs ir ticis nozāģets, kad iedēstīts jauns mežs, kā arī gads, kurā ieplānota nākošā kailcirte. Vairāk neko interesantu par ceļu līdz okeāna krastam nevaru uzrakstīt. Lai vieglāk varētu sekot mūsu pārvietošanās virzienam pa okeāna krastu, pievienoju sīkākas kartes fragmentu.

Dzeltenā bulta norāda pirmo publisko pludmali, kur var piebraukt ar auto. Blakus auto stāvvietām ir izvietoti galdiņi pusdienošanai. Mūsu pirmā saskare ar okeānu notika mazliet virs dzeltenās bultas norādošās vietas (ārpus kartes). Pirms okeāna apmeklējuma iebraucām indiāņu rezervātā (kartē tik sīks ceļš nav iezīmēts), lai apskatītos kā viņi dzīvo. Caur indiāņu ciematu veda neliels asfaltēts ceļš, kurš negaidot atdūrās pie paša okeāna krasta. Nākošajā attēlā var redzēt kāds tajā vietā izskatījās okeāns (tur tika iegūts arī šā apraksta pirmais attēls).

Par indiāņu ciemu neko daudz nevaru uzrakstīt. Var tikai piebilst, ka mājas ir stipri nabadzīgākas salīdzinot ar mājām Takomas apkārtnē. Nekādas īpašas atšķirības nevarēja pamanīt.

Ceļā bijām pavadījuši vairākas stundas, pusdienlaiks sen bija garām. Sākām domāt par pusdienošanas iespējām. Iebraucot pirmajā apmetnē, mums iepatikās galdiņi ar skatu uz okeānu, kuri, mums par nožēlošanu, bija jau aizņemti. Tā kā kartē bez šīs apmešanās vietas saskaitījām vēl sešas apmetnes (Beach), nolēmām tajās sameklēt kādu brīvu galdiņu ar skatu uz okeānu. Pēc cītīgas meklēšanas mums izdevās atrast brīvu galdiņu Kalaloc kempinga teritorijā (tajā atradās vairākas pludmales).

Laika apstākļi bija ideāli okeāna apmeklējumam. Spīdēja saule un gaisa temperatūra bija virs divdesmit grādiem pēc C skalas. Es pamēģināju izpeldēties.

Ūdens bija diezgan pavēss, bet ne stindzinošs. Problēmas sagādāja milzīgie vilņi. Vēja nebija, bet to augstums tāpat krietni pārsniedza vienu metru. No okeāna nākošais vilnis centās izgrūst krastā, bet no krasta atpakaļ plūstošais ūdens ar lielu spēku rāva dziļāk.

Okeāna piekrastē ir apmēra divdesmit metrus plata josla ar izskalotiem milzīgiem kokiem. Zemāk ievietotajās bildēs, kur esmu redzams es un Ieva, varat pavērtēt izskaloto koku diametru.



Okeāna apmeklējums ilga vairākas stundas. Apskatījām arī tālāk esošo viesnīcu un okeāna krastā izvietotās dzīvojamās mājiņas. Visos aprakstos bija ieteikus okeāna krastā sagaidīt saulrietu. Līdz saulrietam vēl bija jāgaida vairāk kā četras stundas. Mēs nolēmām turpināt plānoto ekskursiju. Vienu saulrieta bildi pie okeāna sameklēju internetā.

Ko mēs aplūkojām ekskursijas noslēgumā, rīt uzrakstīs Ieva. Beigās pievienoju vienu interesantu ceļa zīmi, kas tiek izvietota uz ceļiem un laukumos pie okeāna.

Siltā vietiņa

Kad laimīgi bijām tikuši no Orkānu grēdas lejā (Protams, nav viegli šoferītim, ja divi "bremzētāji" blakus sēž. Patīk man kalnos augšā būt, bet tas ceļš turp un atpakaļ...), ceļš kādu laiku veda pa salīdzinoši līdzenām, bet ne mazāk skaistām vietām.

Laiks bija tik jauks (sevišķi labi arī mēs to varējām novērtēt pēc vairāku nedēļu vēsās līņāšanas), ka ik pa brīdim bija gan jūsmīgi izsaucieni, gan fotografēšana. Vienu ļoti oranžu bildi pielieku.

Bet, lai nonāktu manis ļoti iekārotajā galamērķī - siltajā vietiņā, ceturtdienas pēcpusdienā atkal braucām diezgan krietni augšup gar kalnu upi (kādas 15 jūdzes - kartītē labi var redzēt, kā ceļš pagriežas gandrīz atpakaļ). Te gan ceļš tik briesmīgs nebija, tikai skaists. Ik pa brīdim pavērās lieliski skati uz upes darbiem un nedarbiem, lūk, Voldiņš pie viena no tiem.

Nu nevaru es īsti saprast, kā šobrīd tik rāmā un nebūt ne lielā upe var tādus kokus nest! No otras puses - nez vai es īpaši labi justos, ja būtu klāt, kad upe ir pilna. Nākamajā bildē ir abas skaistās lietas kopā - kalnu upe un rudens krāsas.

Lūk, bilde no mūsu pirmās dienas galapunkta - Resort Sol Duc.

Mēs vispār dzīvojam un ceļojam agrāk indiāņu apdzīvotā apgabalā un tāpēc daudzviet ir saglabājušies indiāņu dotie vietu nosaukumi - tāds ir Takomai, tāds ir Sol Duc, kas nozīmējot skaidru, veselīgu un dzirkstošu ūdeni. Un pareizi jau ir - gan jau acīgākie pamanījās bildē izlasīt skaidrā angļu valodā zem nosaukuma rakstīto - KARSTIE AVOTI!

Ja Andri vilināja okeāns un es vēl nebiju droša, vai ļoti gribu to redzēt, tad, lietaini aukstajā laikā internetā atrodot info, ka pa ceļam uz okeānu ir vieta ar karsto avotu baseiniem (vienīgā, ko mūspusē pagaidām esmu atradusi), man šaubu vairs nebija - braucam!

Izšķīrāmies arī par samērā lielu izšķērdību (Bet tā jau ir: naudai taču tikai divi stāvokļi - tās vai nu ir par maz, vai nav nemaz. Mums patlaban ir pirmais) - nakšņošana ar brokastīm un neierobežotu pieeju baseiniem mums visiem trijiem izmaksāja 175 dolārus. Bildītē var apskatīt kā izskatījās nakšņojamās mājiņas, protams, tajās ir visas ērtības.

Protams, pirmais ko darījām, mantas ātri mājiņā nolikuši - metāmies projām uz baseiniem, jo pulkstenis jau bija pāri pieciem, bet baseini tikai līdz 7iem atvērti.

Te jūs redzat baseinu shēmu ar norādītām ūdens temperatūrām un ko tik vēl. Cilvēku valodā runājot - apaļajos baseinos ūdens temperatūra ir virs 30 grādiem (katrā par dažiem grādiem atšķiras - var iet gan uzsildīties, gan dzesēties), lielajā - tuvu āra temperatūrai vai mazliet virs tās (mums bija kādi 18 vakarā un 20 no rīta). Sanāk gandrīz kā pirtī - kad esi uzkarsējies, var doties uz lielo kārtīgi papeldēt un atdzesēties.

Skats uz kūrorta ēku no otras puses pāri lielajam baseinam dod nelielu priekšstatu, bet ainas, kas pavērās, mums laiski guļot un sildoties mazajos, vispār nav ar vārdiem aprakstāmas - zeltaini un zaļi kalni, miglas un mākoņu staigāšana... Kaut kas no tā ir kalnu skatā.

Izsildījāmies un izpeldējāmies lieliski, jo arī otrā rītā vēlreiz uz baseiniem devāmies. Un no rīta kontrasts bija vēl lielāks - ārā vēss un miglains kalnu rīts, tu, cilvēks, no dušas peldkostīmā dodies uz baseinu - tālu nav, bet auksti vienalga. Un tad ātri līdz kaklam karstajā un pēc tam arī vēsajā ūdenī iekšā... Peldēšanās ārā oktobra vidū. Super!

Vienīgais par ko es brīnos - mēs jau gandrīz uz kūrorta slēgšanu trāpījām - tas ir atvērts no aprīļa līdz oktobra beigām. Vieta jau ir lieliska, bet vai es vasaras karstumā gribētu pa karsto avotu baseinu dzīvoties? Tieši drēgnajā laikā tas ir superīgi. Bet ir jau te ko darīt arī vasarā - kalnos ir daudz dažāda garuma un grūtības pakāpes marķētu taku, pa kurām staigāt. Mēs šajās dienās arī dažus nelielus līkumiņus ar kājām izmetām. Bet šeit galvenais bija - nesteidzīgi izbaudīt karsto dabisko minerālūdeni.

Kā rakstīts visos avotos, tad te ūdens ir pilnīgi dabisks, ne hlors, ne citi "uzlabotāji", netiek pievienoti. Lai ūdeni turētu tīru, katrā baseinā 2 reizes dienā maina ūdeni. Katrs baseins divreiz pa stundai ir slēgts, apmeklētājiem jāsaspiežas. Voldemārs gan pukstēja par tipisko sēra smaku (vecu olu), bet tas šiem ūdeņiem ir tikai dabiski un Andris viņu mierināja, ka parasti šie avoti smird vēl trakāk...

Starp abām mūsu peldēšanām pa vidu bija nakts un vakariņas. Vakariņot izlēmām kūrorta restorānā. Lēti nebija (kopā ar dzeramnaudu 80 dolāri), bet labi un ļoti jaukā noskaņā. Ko ievērojām - ja jau iepriekš rakstījām, ka Amerikā ļoti resno cilvēku ir daudz, tad te briesmīgu miesas blāķu nebija. Laikam tikai tie, kas rūpējas par sevi turp brauc. Vecumi un ādas krāsas gan visdažādākie. Visi draudzīgi čalo, laba daļa baseinā sildoties arī kopīgus paziņas atrada vai citus kopējus "pieturas punktus".

Man arī sanāca ģērbtuvē drusku papļāpāt. Kad uz jautājumu, no kurienes esmu, atbildēju, ka no Latvijas, jautātāja tik gudru sejas izteiksmi sataisīja, it kā zinātu, kur tas ir. Un viņai blakus esošā dāma ar smaidu paskaidoja, jā, jā, vaicātājai tēvs esot no Igaunijas un tas jau ir blakus. Diezgan bieži mums iznāk sastapties ar cilvēkiem, kuri dažādu iemeslu pēc zina kur ir Latvija! Patīkami.

Es būtu bijusi ar mieru tur vai visu dienu palikt, bet vīrieši mudināja tālāk doties. Paklausīju, bet nākamo stāstu tad lai raksta Andris.