Rudens...

Raksta Andris. Pie mums ir iestājies rudens. Laika ziņās katru dienu ziņo, ka būs vai nu rain (slapjš laiks vai neliels liets) vai showers (kārtīgs gāziens vai pamatīga duša). Dažreiz sinoptiķi piesola thunderstorm (pērkona negaisu), bet prognozēšana viņiem veicas tikpat "spoži" kā Latvijā.

Mēs uz laika ziņām diez ko nepaļaujamies. Starp slapju laiku un lietu mēdz iestāties tīri jauks un saulains laiks. To mēs cenšamies izmantot lai paskraidītu pa mežu, kā arī izveidotu jaunus skriešanas maršrutus.

Pētot karti, mēs atklājām, ka netālu no mūsu mājām blakus Bresemana mežam atrodas Spanavejas golfa laukums un Spanavejas ezers. Vēlreiz publiskošu karti ar norādēm.

Tumši sarkanā bulta norāda uz mūsu māju, kas attēlota kā tumši sarkans taisnstūris. Zilā bulta rāda stadionu (zils kvadrāts) un sarkanā mežu pa kuru mēs ikdienā skrienam (sarkans ovāls). Ar sarkanu līniju ir iezīmēts mūsu pārvietošanās ceļš no mājām līdz mežam (mežā distance nav uzzīmēta). Dzeltenā bulta rāda virzienu uz Spanavejas ezeru un Spanavejas parku. Spanavejas ezeru un golfa laukumu (zaļā bulta) var redzēt nākošā attēlā.

Spanavejas parks atrodas starp ezeru un golfa laukumu (dzeltens ovāls). Jauno maršrutu atklājām trešdien un kopš trešdienas skriešanai izmantojam arī Spanavejas parku. Parkā ir daudz asfaltētu celiņu, bet drīkst skriet arī pa zālāju vai zālājā iemītām taciņām. Parku no vienas puses norobežo ezers, bet no otras golfa laukums. Golfa laukums ir iežogots un žogs uzstādīts tieši blakus Bresemana ceļam (bulvārim). Parkam ir atvēlēta josla starp ezeru un ceļu. Ezers ir ļoti skaists, bet tā kā pēdējā laikā gandrīz katru dienu līst, tas atstāj iespaidu uz ūdens līmeni ezerā (to var redzēt dažās fotogrāfijās). Lai jums nebūtu vairāk jāmokās ar lasīšanu, ievietoju dažas Spanavejas parkā uzņemtas bildes.

Ogu stāsts ar bildēm

Tā nu ir sagadījies, ka šis rudens mūspusē esot vēsāks un ne tik jauks kā parasti (laikam viss siltums pie jums uz Latviju aizgājis), bet neko darīt - gatavosimies īstajam rudenim uz ziemai, kad līšot vēl vairāk. Starp citu - "mūsu" kalnos jau pirmais sniegs ir uzsnidzis - TV ar lielu sajūsmu rādīja reportāžas ar ragaviņu braucējiem. Patlaban ir tā, ka vai katru dienu līst, taču tikai 1 diena bija tik bezcerīgi un stipri lietaina, ka mēs ar Andri netikām paskriet.

Par mūsu jauno skriešanas maršrutu Andris solījās rakstīt, es labāk par ogām. Kāpēc tāda izvēle? Mēreni siltais un pietiekamais mitrums ved pie tā, ka, man šķiet, te pat telefonstabam varētu būt ogas...

Par kazenēm jau gan rakstījām, gan arī bildēs salikām, tās nu ir cauri. Zigrīda un Valdis mums sacīja, ka mazlietiņ par vēlu mēs esot atbraukuši - lieliska esot melleņu lasīšana melleņu mežā - jā, jā, tieši tā, ne velti kaut kad iepriekš Valdas krūmmellenes pieminēju. Melleņu krūmi augot arī mežā, bet dižākā lasīšana esot tepat kaut kur netālu, kur agrāk esot melleņu komercplantācija bijusi, bet tagad pamesta un brīvi pieejama. īsts melleņu mežs, kur pēc ogām nevis jānoliecas, bet gan jāpastiepjas.

Veikalos vēl sastopamas pēdējās ražas vietējās zemenes un avenes. Zemenes nopirkām un pagaršojām. Normāli. Protams, patlaban veikali pilni ar vīnogām - tās maksā mazāk par 1 dolāru kilogramā, ir lielas, skaistas un BEZ kauliņiem. Kad mēs brīnījāmies, ka tā, Valda sacīja, ka viņa tieši tāpat brīnījusies Latvijā - kāpēc par vīnogu sauc un pārtikas veikalā tirgo to spoku, kam kauliņu vairāk kā labuma. Nezinu, kāpēc tāda atšķirība.

Bet ne jau šīs ogas ir stāsta galvenās varones. Bija iemesls, kāpēc pat telefonstabu pieminēju. Gan skrienot, gan pa universitāti grozoties te visur ir daudz zaļumu - gan zālāju, gan koku, gan krūmu visādu. Un krūmiem vai visiem ir OGAS! Kādas nu kuram - lielas un mazas, zilas un sarkanas. Vienīgās, ko mēs pazīstam ir sniegogas - tās te diezgan daudz aug kopā ar kazenājiem, patlaban ļoti jauki izskatās - zaļajā "mūrī" melnās ogas tiko beigušās, tagad ir baltās.

Tā kā zinām, ka sniegogas ir tikai skaistas, arī pārējās skaistās ēst neuzdrošināmies, jo arī nosaukumus tām nezinām. Tāpēc arī salieku bildītes acu priekam, bet bez nosaukuma. Ja ir kāds pazinējs, ierakstiet nosaukumus komentāros - būsim priecīgi.

Jā, viens krūmiņš gan bija bez ogām, taču tik skaisti sarkans, ka Andris man lika pie tā arī pozēt. Bet es biju no skriešanas piekususi.

Cik maksā dzīve Amerikā

Tā kā tagad jau droši var uzskatīt, ka pirmais mēnesis Amerikā ir nodzīvots, savācu kopā visu čeku kaudzi un bankas kontu izrakstus, lai paskatītos, kā esam naudu tērējuši.

Pirmais skaitlis ir briesmīgs - laikā no manas ierašanās šeit 27.augustā līdz 1.oktobrim (banku reģistros) iztērēti 6674 dolāri (un droši vien kāds simts dolāru iztērēts čekus nesaglabājot skaidrā naudā). Pārtēriņš krietns, jo mēneša stipendija mums ir 3000, vēl Fulbraita stipendija paredz papildu 1200 dolārus sākuma izdevumiem kā vienreizēju summu. No Latvijas līdzi 1000 man bija skaidrā naudā un pāris simti dolāru Latvijas kredītkartē.

Vārda tiešā nozīmē mīnusos neesam, jo Fulbraita stipendiju maksā par 3 mēnešiem uz priekšu, bet redzēs, kā mums klāsies trešajā mēnesī... Patiesībā gan ar interesi gaidīšu oktobra "grāmatvedības rezultātus", jo ceru, ka tad atkritīs liela daļa specifisko vienreizējo tēriņu.

Tā kā man pašai gribējās zināt, kas tad cik maksā, veikalu čekus krājām (jau teicu, dažu nav - kādu 2 par degvielu un vēl kāds droši vien). Nav tur nekā slepena, tāpēc arī jums varu uzrakstīt,ko nozīmē dzīvot Amerikā (nu labi, teiksim Takomā, jo citos štatos izdevumi var atšķirties).

Lūk, kā mūsu izdevumi pa grupām apkopoti izskatās un kā tie 6674 veidojušies (skaitļus rakstu līdz komatam):

- apavi un apģērbs - šis un tas visiem trijiem, kā arī sporta apģērbs Voldemāram - viss kopā 720. Ceru, ka šis skaitlis turpmāk būs mazāks;
- apēsts ārpus mājas - labajā bufetē un citur - 4 ēdienreizes ārpus mājas - 150. Turpmāk varbūt aptuveni tāpat? Nezinu, reizēm gribas ārpus mājas arī;
- izklaides - Rainier un teātra izrāde - 65. Droši vien kaut kas tāds būs visu laiku, jo gribam taču Ameriku redzēt, summas - kā būs, tā būs;
- degviela - 301 - bijām domājuši, ka būs vairāk. Sarēķinājām, ka Voldemāra vadāšana uz skolu (2 braucieni turp un atpakaļ 5 dienas nedēļā) veido 200. Ja kaut kur tālāk brauksim, tad noteikti būs vairāk. Bet ne jau tādēļ tikai mājās vien sēdēsim;
- kadiljaks, neskaitot degvielu - 914 - apdrošināšana 6 mēn., nez kur pazūdošie šķidrumi, serviss... Apdrošināšanas summa atsevišķi - 756 - dārgi! Pie tam - ar Alfa atlaidēm, mums būtu speciālā cena kā ārzemniekiem - virs 1200). Apdrošināšanu tad nu vairs nevajadzēs, bet ar tiem citiem izdevumiem gan jārēķinās, jo ar nopietna vecuma auto ir tāpat kā ar bitēm... Un mēs viņam nepiekāpties nevaram. Kā būs, tā maksāsim;
- noni - 303 - varbūt pie pārtikas vajadzēja skaitīt? Bet atstāju atsevišķi, jo par ļoti svarīgu uzskatu. Te ir sula priekš mums visiem un Voldemāram Energy Drink - kad basketbola treniņos gluži gals nāk klāt, tad viņam to vajagot...
- pārtika - 663 - paši esam priecīgi pārsteigti, ka skaitlis tik mazs. Vēl priecīgāki būsim, ja arī oktobrī būs līdzīgi (varbūt te kāda čeka trūkst?). Bijām domājuši, ka būs vairāk;
- saimniecības lietas - ar dzīvokļa iekārtošanu saistītās - 1218, tajā skaitā īre, internets un TV - 768, no šiem izvairīties neizdosies, bet par kādiem 200 dolāriem mazāk vajadzētu būt. Jauka cerība, redzēs ko rādīs oktobris.
- vienreizējie izdevumi - lielie pirkumi, kuriem nevajadzētu atkārtoties: dators, fotoaparāts, 3 mobilie tālruņi... - 2326.
- nezināms čeks - visdrīzāk kaut kas saimniecībai - 14.

Nu gan jums, gan mums kopējā aina ir. Te nu redzams, ka laime ir nevis naudā, bet gan tās daudzumā... Saimniecības un lielos pirkumus esam stipri pārtērējuši - Fulbraita stipendija šiem paredzēja 1200, mums ir 3544...

Ar šausmām šos cipariņus var paskatīties, ja par sava, kaut vispieticīgākā, mājokļa iekārtošanu domā - te ir mazītiņš paraudziņš sākotnējiem saimnieciskajiem un vienreizējajiem izdevumiem. Pie tam - mēs taču praktiski neko no mēbelēm un dārgās tehnikas nepirkām - daļu dabūjām no Alfa un Lijas, PLU lietotās mēbelītes par 60 dolāriem sapirkām... Ja tas viss jāpērk jauns un labs kā jau priekš sevis ilgam laikam, tad vismaz desmit tūkstoši būtu klāt.

Vienīgā virtuves tehnikas vienība ko pati jaunu nopirku ir olu vārāmā ierīce - Latvijā tādu lietoju jau vairāk kā 10 gadus un arī te gribēju. Tie bija kādi padsmit dolāri. Veikalos cenšos mājas tehnikas plauktiem skriet garām neatskatoties - nu patīk man visas tās lietas un nav dārgas, bet pirkt priekš 8 mēnešiem nav vērts - kur likšu prombraucot? Tik skaistas lietas, bet tie atšķirīgie elektrības standarti! Nu ir briesmīga tauta tie elektriķi!

Ko Amerikā nevar nopirkt? To, kas Latvijā aptuveni latu maksā - stikla tējkanniņas (tās ar plastmasas vai metāla sietiņu iekšā).Nu nav un viss. Vienā veikalā kaut ko no Bodum atradām, bet tik bezdievīgi dārgu, ka vajadzība pārgāja. Arī parastas (porcelāna apaļīgās) tējkannas ir retums, drīzāk pat lietoto preču veikalos atrodamas. Nu tad tādu arī nopirku par 4 dolāriem, bet nu vismaz ļoti skaistu (taču bez sietiņa, parasto apaļīgo) - dzeltenīgu un ar pumpiņām.

Savukārt tas, ka ēdam pārsvarā mājās mums ir ļāvis krietni ietaupīt, jo varat redzēt, kāda ir ārpusmājas maltīšu izmaksa. Par šo atkal prieks, jo mājās esam labi un garšīgi paēduši, tā nav, ka pusbadā staigājam. Galvenais uz ko ietaupām ir apjoms - apjoma atlaides te ir milzīgas. Ja es būtu viena, nez vai mani izdevumi būtu mazāki par pusi no mūsu triju "noēstās" summas.

Saimnieciskajām lasītājām (-iem) par prieku varu ielikt vienu reālo piemēru pārtikas cenas/daudzuma attiecībai: 8 jogurtiņi maksā 5 dolārus, bet 24 - 7 dolārus. Cik maksā viens jogurts katrā gadījumā? Konkrēto piemēru var papētīt šī bildītē. Un līdzīgi ir daudzām preču grupām. Mūsu ēdelīgums te nāk tikai par labu!

Amtrak

Raksta Andris. Amerikā tā tiek saukti pasažieru vilcieni. Patiesībā Amtrak ir Amerikas dzelzceļa starppilsētu pasažieru pārvadājumu kompānijas saīsinātais nosaukums. Kompānija izveidota 1971. gadā un tās pilnais nosaukums ir National Railroad Passenger Corporation. Saīsinājums varētu būt veidots no vārdiem Amerika un track.

Parklandē dzelzceļa sliežu nav un tāpēc Amtraka izmantošana ikdienā mums atkrīt (kādreiz ieplānosim kādu vizināšanās maršrutu). Pasažieru vilcienus es varu apskatīt no rītiem pie Voldemāra skolas (Pjualapā tas pienāk 7:32, īsi pirms Voldemāra skolas sākuma). Dzelzceļa pārbrauktuve, kas atrodas netālu no skolas, ir redzama pēdējās divās bildēs. Ceturtais fotoattēls ir uzņemts pa automašīnas logu (atrados aptuveni 10 metrus no skolas). Patiesībā šī bilde bija uzņemta ar domu, parādīt kā skolnieki pārvietojas skolas tuvumā. Pēdējā attēlā gribēju nobildēt arī vilcienu (speciāli gaidīju ar fotoaparātu bet neizdevās sagaidīt...).

Šo īso rakstu nolēmu uzrakstīt lai pastāstītu, kas visvairāk mani izbrīnija. Vilciens pārvietojas ļoti lielā ātrumā, pilsētā nepārtraukti izdod skaļu skaņu signālu. Tas nav nekas sevišķs, bet interesantākais ir tas, ka dzelzceļa pārbrauktuvi aizver 15, maksimums 20 sekundes pirms vilciena (Latvijā šis laiks mērāms minūtēs)! Jau brītiņu pirms tam, kad iedegas pārbrauktuves signāllampas, var dzirdēt vilciena nepārtraukto aurošanu. Tik īsā brīdī es nevaru paspēt noparkot mašīnu un sagatavot fotoaparātu bildēšanai. Man nav vēl izdevies noķert brīdi kad aizver barjeru un es tai tuvojos (parasti esmu pie skolas vai aizbraucis pārbrauktuvei garām).

Dzelsceļa pārbrauktuves slēgšanas laiks nepārsniedz satiksmes regulējošo luksoforu cikla ilgumu (ir mazāks par 1 minūti) un līdz ar to šāda rīcība izslēdz jebkādus automašīnu sastrēgumus pat pie šeit esošās satiksmes intensitātes. Kādam jāierosina Latvijas dzelzceļa darbiniekiem, lai brauc pieredzes apmaiņā uz Ameriku - paši zināt, cik ilgi mēs stāvam pie pārbrauktuvēm vilciena atvilkšanos gaidot un ar skatienu to tālē pavadot, jo pārbrauktuves atvērt pie mums nesteidzas...

Pārsteidzošais-drūmais-domājamais stāsts (angliski)

Lai jums, emuāra lasītājiem neliktos, ka tikai pār Latviju visas nelaimes un (politiskie) nesmukumi nāk, teikšu skaidri un gaiši - arī Amerikā ne viss ir ideāli un ne visi domā vienādi.

Šoreiz nerakstīšu ne par vāverēm, ne tomātu cenām, bet par filmu, kura uz mani visādu iespaidu atstāja: tik vienkārši! - es nezināju, ka tā var būt! - es neesmu ar mieru, ka tā notiek!... un vēl par ko padomāt paliek. Andris un Voldemārs arī noskatījās. Iespaidi līdzīgi.

Jūs arī gribat? Dabūsit, bet ar vienu nosacījumu (ne manis izdomātu) - filma ir angliski. No otras puses - nesabīstieties pārlieku - ar vidējām un viduvējām valodas zināšanām tā ir skatāma un vai katrs kādā no gandrīz 2 stundu filmas 3 daļām kaut ko priekš sevis atradīs. Zinātkārajiem var noderēt viss. Studējošajiem un saviem kolēģiem iesaku visu, (radiniekiem) skolu jauniešiem - vismaz pirmo daļu, bet arī otrā ir skatīšanās vērta. Trešā daļa var nebūt tik interesanta tiem, kuri paši vēl naudu nepelna, par vēsturi neinteresējas un televīzijā vai internetā ziņas neskatās.


ADRESĪTE (protams, ar bildi vien par maz, skaņu arī vajag):
http://www.zeitgeistmovie.com

Man šo saiti pārsūtīja Alfs, bet septembra sākumā Delfos arī kaut kas par šo bija.

Sportiskās aktivitātes ...

Raksta Andris. Ieva aprakstā par ekskursiju uz Rainīru pieminēja par Voldemāra fizisko noslogošanu skolā un pēcskolas basketbola treniņos. Mēs arī negribam atpalikt un kopš ierašanās brīža meklējām iespēju pakustēties.

Tā kā es un Ieva labprāt nodarbojamies ar orientēšanās sportu, vienā no saviem pirmajiem aprakstiem es minēju par mūsu braucienu uz Sietlu - meklēt pasākumu Nacionālās orientēšanās dienas ietvaros. Mazliet uzrakstīšu kā mums veicās. Izpētot ceļu kartes internetā, pievērsām uzmanību prognozētajam laikam, kas japavada ceļā. Tur bija minēta viena stunda ar piebildi, ja nav sastrēgumu. Mūsu brauciens, pateicoties svētdienas sastrēgumiem, krietni pārsniedza prognozēto ilgumu. Līdz parkam, kur notika pasākums, aizbraucām veiksmīgi. Bet interneta aprakstā apsolīto apzīmējumu, kur nogriezties, neatradām. Parks gar ceļu stiepās vairāku kilometru garumā (tajā pat atradās zooloģiskais dārzs) un parkā iebraucamo ceļu skaits krietni pārsniedza vairākus desmitus. Pēc iebraucamo ceļu neveiksmīgas ķemmēšanas, nolēmām atgriezties sākuma pozīcijā, kur blakus ceļam sākas parks. Atradām stāvlaukumu ar vairākām brīvām vietān, nolikām automašīnu un turpinājām ķemmēt parku, pārvietojoties bez auto. Parkā lielākā daļa soliņu bija aizņemti un uz tiem atpūtās daudz vietējās publikas, laikam pareziāk būtu teikt - pusdienoja vai brokastoja. Pēc orientieristiem tie neizskatījās. Turpinot ceļu, pēc krietna brīža, pamanījām dažus pusaudžus skrienam. Pievērsām tiem uzmanību un drīz vien pamanījām arī orientēšanās lukturi (kontrol punktu). Sapratām, ka esam uz pareizā ceļa un turpinājām iet uz priekšu pa parka celiņiem. Drīz vien parka vidū pamanījām vairākas automašīnas, pie kurām grozījās daži potenciālie dalībnieki ar orientēšanās kartēm rokās. Pasākumu bijām nokavējuši, bet noskaidrojām kādi orientēšanās pasākumi notiek Vašingtona štatā. Organizatori pastāstīja, ka sacensību notiekot ļoti maz, karšu skaits ir neliels un vietējie orietieristi šos apgabalus zina no galvas. Tāpēc tiek organizēti dažādi mums mazāk zināmi pasākumi ar orientēšanās elementiem, piemēram divu dalībnieku orientēšanās stafete, izmantojot mobilo telefonu: viens dalībnieks sēž startā ar karti un pa mobīlo telefonu otram (skrienošajam) dalībniekam, kurš ir bez kartes, stāsta kur jāskrien (emocijas esot vētrainas no abāmo pusēm). Pēc tam samainās lomām. Klasiskā orientēšanās dažas reizes gadā (sezona sākas novembrī, jo īstas ziemas te piekrastē praktiski neesot), tiekot organizēta skolniekiem.

Pēc šī izpētes pasākuma, sapratām, ka orientēšanos nevarēsim izmantot fiziskās formas uzturēšanai un sākām meklēt alternatīvu. Sākām ar tuvākā parka ķemmēšanu, kur kartē ir redzams zaļs pleķis. Pusi no zaļā aizņem milzīgs (vairāku futbola laukumu platībā) nožogots sporta laukums. Aiz sporta laukuma pamanījām iežogotu parku vai mežu un ieeju šajā teritorijā ar uzrakstu Bresemann forest. Izlasījām noteikumus, kuri atrodas pie visām nožogotā meža ieejām (laika gaitā atradām 5 ieejas). Noteikumos teikts, ka pa mežu drīkst pārvietoties tikai pa taciņām (varēja to nerakstīt, jo briķšņu dēļ citu iespēju nav). Pirmajā reizē izstaigājot mežu, mēs kārtīgi apmaldījāmies (nu ja, pieredzējuši orientieristi ielaisti mežā bez kartes un kompasa!) un nevarējām atrast ceļu uz mājām. Izejot no meža, nokļuvām blīvi apdzīvotā vietā. Ceļi meta dažādus līkumus un izbeidzās vai atgriezās pie meža. Pēc vairākiem mēģinājumiem metām kaunu pie malas un prasījām vietējiem. Izrādījās, ka izkļūt no šīs kalnos esošās apdzīvotās vietas, var tikai pa vienu stipri līkumainu ceļu. Mājās apskatījāmies kartē un redzējām, ka no meža iznācām tā tālākajā stūrī.

Mežs izrādījās ļoti jauks un piemērots skriešanai pa taciņām - no tām novirzīties neļauj kazenes un citi tur lekni augošie vai sakritušie zaļie briesmoņi. Tā mēs cenšamies dienā ieplānot kādu stundiņu skriešanai. Jāskatās arī uz laika apstākļiem. Piemēram, šo svētdien visu dienu bez pārtraukuma lija un pa lietu mēs vēl neesam gatavi skriet.

Uzrakstīšu par skriešanai izmantojamo distanci. Mežs no mūsu mājas atrodas aptuveni puskilometra attālumā - pāri 1 ielai un dažas minūtes pa asfaltu cauri māju pudurītim. Palielinot ceturto attēlu (fotografēts no dzīvokļa balkona.), tālumā attēla vidū var redzēt ūdenstorni (5. attēlā redzams tas pats tornis, vairākkārtīgi palielināts). Blakus tam žogā atrodas ieeja, kur mēs parasti sākam skriet. Skrienam pa meža takām, kuras mežā ir ierīkotas vai iestaigātas pa visu mežu krustām šķērsām dažādos virzienos. Pa meža perimetru ejošā taka ir iekrāsota ar baltu krāsu (gar malu taku krustpunktos). Iespējams tiek izmantota treniņiem. Tās garums ir aptuveni 3 km un parasti skrienam pa to, pieķerot klāt dažādus līkumus, lai labāk iepazītu mežu.

Mežā aug milzīgas egles. Dažu eksemplāru diametrs tuvojas diviem metriem. Mežā bez eglēm ir daudz kazeņu. Mēs kazeņu ogas labprāt uzēdām, bet nupat sezona ir cauri. Ēnainākās vietās pa kādai ogai vēl var atrast. Atradām divas dažādas kazeņu šķirnes (kazenes ar citādām lapām vienā no attēliem demonstrē Ieva).

Mežam ir izstiepta forma un vienā pusē, kā jau rakstīju, atrodas milzīgais stadions. Blakus mežam pat ir izveidota mākslīgā klints (var redzēt vienā no atttēliem) kur māca alpīnisma iemaņas. Skrienamā distance iet šim akmens blāķim garām. Otrā pusē, kas atrodas mazliet zemāk, tek neliela, strauja upīte. Uz tās ir uzbūvēts aizsprosts, kas veido ūdenskrātuvi. Tā kā aizsprosts ir diezgan augsts, lai pa upīti nārstošanās vietās varētu nokļūt zivis, paralēli ir izveidots zivju ceļš ar pakāpenisku slīpumu un nelielu aizsprostu ar atveri (redzams fotogrāfijā). Blakus upītei atrodas nobildētais akmens. Upītei otrā pusē atrodas vairākas glītas dzīvojamās mājas.

Mežā ir neliela reljefa starpība, kas ir pietiekoša skriešanai. Trasē atrodas diezgan paliels kalns, ja nav vēlēšanās pār to skriet, pa blakus esošu taku kalnu var apiet. Tālākajā meža stūrī ir neliela graviņa. Izmatojot pāri graviņai izveidotās takas, to distancē var šķērsot vairākas reizes. Parasti katrā aplī mēs gravu pārvaram divas reizes.

Mazliet par tiem, kas mežā dzīvo. Mežš ir iežogots un pēc manām domām lāču tur nav. Skrienot var satikt daudz suņu, kas izveduši pastaigā savus saimniekus. Parasti tie (suņi) ir labi audzināti un skrienošam cilvēciņam nebrūk virsū. Vietējie pamatiedzīvotāji mežā ir vāveres. To tur ir ļoti daudz. Pārāk no cilvēkiem nebaidās, bet nofotografēt ir diezgan grūti. Pelēkās krāsas dēļ fotoaparāta lodziņā vāveri ir grūti pamanīt un ilgi pozēt tā nav noskaņota. Vienu mežā nofotografēju, bet pēdējā brīdī tā aizgrieza galvu (iepriekšpēdējais attēls. 3. attēlā no beigām redzamais attēls ir ņemts no interneta). Putnus un sīkākus zvēriņus to izmēru dēļ mežā ir grūtāk pamanīt.

Pēdējā attēlā redamais zvērs ir fotografēts no mājas balkona. Viņš uz žoga bija pamanījis vāveri, bet kāmēr aizšvempās līdz tai vietai, vāvere bija jau tālu prom. Mūsu dzīvojamā rajonā brīvi pārvietojas 2 kaķi, nofotografētais melnais un otrs raibs (tas nevēlējās fotografēties). Parasti visi lopiņi no īpašnieku puses tiek stingri uzpasēti, šie divi varbūt ir savvaļas...

Raksta nobeigumā par citām sportošanas iespējām. Iespējas te ir ļoti plašas, praktiski var nodarboties ar jeb kādu sporta veidu. Mēs visu nemaz neesam vēl izpētījuši. Parasti jāmaksā biedra maksas. Skolniekiem un studentiem ir stipri lētāk vai pat par brīvu. Mēs esam iecerējuši universitātē pieteikties uz trenažieru zāli un baseinu (ja pasliktināsies laika apstākļi). Vairāk sportojam redzami jaunieši, bet var sastapt (mežā un citur) arī vecāka gadagājuma aktīvistus.

Pre-Calculus

Tātad, man te tika adresēti jautājumi par skolotājiem, un arī par mācību priekšmetiem, tad nu 6 nedēļu laikā arī uz to atbildēšu.
Sāksim ar priekšmetu, kurš man katru rītu ir pats pirmais - Pre-Calculus. Tā, kā iespējams kādam jau likās, ir matemātika, 2. augstākais līmenis, kādu skolās pasniedz, augstāk ir tikai pats Calculus. Vajadzēja jau laikam iet uz to, bet nez kāpēc neviens desmitklasnieku tur negribēja laist...
Tur mēs arī tiešām mācāmies matemātiku, it kā nedaudz vienkārša, bet gan jau arī kas jauns parādīsies. Interesanta lieta ir kalkulatori - man uz skolas gada sākumu bija jānopērk kalkulators...
Par 50 latiem.
Kalkulators patiešām, patiešām ir ļoti labs, Latvijā noderēs. Pamācība vien bija uz 200 lapām. Neizlasīju, protams.
Par tiem skolotājiem - kāpēc labāki kā Latvijā? A vai tad var arī sliktāki būt? Man Latvijā ir bijuši tikai 2 skolotāji, kurus var nosaukt par patiešām labiem - matemātikas skolotājs un vēstures skolotāja 1. ģimnāzijā.
Šeit skolotāji ir jautrāki, atsaucīgāki, un, nez kāpēc tā liekas, arī labāk iemāca tieši dēļ tā. Ak jā, katram klasē ir savs dators, kuru viņi arī nebaidās pielietot, piemēram, Pre-Calculus mēs mācāmies skatoties uz PowerPoint slaidiem, un par šiem slaidiem tad skolotājs arī visu paskaidro. Mājasdarbus uzdod 2 dienas uz priekšu - ja uzdod pirmdienā, tad trešdien jānodod, kā arī tajā trešdienā skolotājs atbild uz jautājumiem par konkrēto mājasdarbu, tas ir vēl pirms nodošanas, tā kā atzīmēm par mājasdarbiem būtu jābūt ciešamām.
Ja kaut ko nesaproti, tad var arī droši jautāt, jo tas ir tikai normāli, tu uzreiz neesi idiots, vai vēl nezin kas.

Nemāku rakstīt nobeigumus, tā kā tas arī šoreiz viss. Nākamnedēļ par Sophomore English Honors kaut ko pastāstīšu.