Filbertiņu meklēšana

Jau vienā no manām pirmajām dienām Amerikā, kad ar Valdu braucām uz labo Duris dārzniecību, kādā vietā viņa norādīja: un te rudenī pēc lazdu riekstiem jābrauc. Nu ko, jāatceras.
Drīz pēc Gundara atgriešanās no Latvijas, saņēmu ziņu, ka viņi riekstus jau nopirkuši. Cenas labas: 1 dolārs par mārciņu nelobītiem, 5 dolāri par lobītiem. Nu ko, jābrauc mums arī. Svētdienā pēc atgriešanās no ekspedīcijas, saule spīdēja jauki un ārā arī nekā īsti nebija ko darīt, nolēmām - brauksim.
Ieskatījos kartē un secināju, ka zinu. HA! Izmaldījāmies krustām šķērsām pa mūs interesējošo rajonu, līdz tomēr padevos un Gundaram zvanīju - lai vēlreiz ceļu izstāsta. Uz ko viņa pirmā atbilde bija - turp taču tik vienkārši aizbraukt un tik daudzas reizes braukts, ka vairs pat izstāstīt nevar! Protams, vēlāk sapratu savu kļūdu: Gundara teiktais "pa kreisi" tieši to arī nozīmēja - no vajadzīgās ielas pa kreisi, mazajā celiņā iekšā. Bet es nezkādēļ gribēju, lai tas nozīmē nākamajā ielā pa kreisi un tad meklēt mazo celiņu ar uzrakstu...

Atkal jau mazu angļu valodas testiņu varam atļauties. Un tātad - rieksti vispār ir "nuts", attieciigi: peanuts, macadamia nuts... Bet kā ir lazdu rieksti? Filberts! Un arī ceļmalā attiecīgais uzraksts jāmeklē. Protams, arī es biju aizmirsusi nosaukumu, vienīgais ko atcerējos, ka "normāls" šo riekstu nosaukums nav. Nu tad arī meklējām "jocīgu norādi". Kad pēc visas maldīšanās un konsultēšanās beidzot ieraudzīju "filberts", tad man uzreiz bija skaidrs - šis ir īstais! Beigās jau atradām arī, bet labs bija arī "vidus gabals".

Lai nu kā, bet gan vīrieši man piedeva, gan es pati sev, jo atklājām arī ko lielisku un dažas bildes pievienojam arī jūsu priekam.
No Amerikā tik populārajām halovīnu lietām joprojām neko daudz nesaprotam, bet gatavošanās tiem veikalos sākās jau septembrī - visa veida briesmonīši un briesmoņtērpi mudž vien... Pirms kādām pāris nedēļām lielveikalos arī lielo oranžo ķirbju grēdas parādījās.
Lai jau viņiem tiek, kas mums, mēs nospriedām. Bet tad - pa Pjualapas ieleju maldoties filbertiņu meklējumos, ieraudzījām, ka viena ceļa malā dikti daudz auto stāv. Piebraucām arī mēs - paskatīties, kas tad tur tāds ir. Un ko ieraudzījām! Viss oranžs!
Tā kā ķirbji ir īsti amerikāniska izmēra milzoņi un to nezkādēļ vajag daudz, tad iepirkumu groziņu vietā te tiek lietotas ķerras - amizants skats, ko arī mēģinājām nofiksēt.
Kaut arī tirdzniecība turpat uz lauka notiek, īpašnieki arī par interesantumu padomājuši - arī visādas lelles un spoki tur sastutēti, ķirbji glītās grēdās sakrauti. Arī mēs nenovaldījāmies nenofotografējušies.
Tā nu mēs tur ļaužu pūlī un saulītē apmierināti grozījāmies, kamēr atskanēja sauciens: "Voldemaaar!". Oho! Amerikā un pūlī kāds viņu atpazinis! Nu jā, paskatījies paskaidroja Voldemārs - tas esot viņa klasesbiedrs angļu valodā un basketbolists. Pēdējā ķirbju bildē tālumā var redzēt cilvēciņu ar paceltu roku - tas ir vainīgais. Un ko bļaustās? Pēc brītiņa Voldemārs paskaidroja - nu ja, puisim esot tāds pats uzvārds, kā fermas piebraucamajā plakātā rakstīts, tātad viņš te ir "darbā". Bet nu acs gan viņam laba - mēs bijām tālu, tur tikai īstu brīdi un cilvēku milzums... - nez kas tajā Voldemārā tāds ir, ka pa gabalu var pamanīt. Man jau liekas, ka viņš ir normāls...
Bet nu jau pietiks ķirbju, tālāk tiešām atradām sūri meklēto filbertiņu fermu. Tur ir pašapkalpošanās - lielajā lādē ir gan rieksti, gan papīra turziņas - pats ieber, turpat nosver un turpat bundžiņā naudu ieliec. Mēs ielikām 12 dolārus.

Nevaru jums riekstus aizsūtīt, bet tie ir supergaršīgi un superlieli. Sīļi, vāveres un Andris par plantāciju bija pilnīgā sajūsmā. Tie pirmie divi aizmuka, bet Andri mums izdevās starp lazdām nofotografēt.
Ko viņš tur darīja? To pašu ko sīļi un vāveres - no zemes krietnu sauju smilšainu riekstu sagrāba (kastē ar pārdodamajiem riekstiem gan smilšu nebija). Viņš nevarēja mierīgi braukt gar lazdāju, kur zeme tiešā nozīmē pilna ar riekstiem, ko arī centāmies nobildēt.

Pietiks. Jāiet drusku riekstus pagrauzt.