http://www.poga.lv/photos/parklande/sets/set:23414/
sestdiena, 2008. gada 1. marts
Sanfrancisko
http://www.poga.lv/photos/parklande/sets/set:23414/
ceturtdiena, 2008. gada 28. februāris
Smalkās sistēmas kustīgais elements

Kā jau apzinīga studente, apmeklēju visas Biznesa skolas vieslekcijas un uz vienu no tām aizgāju arī vakar vakarā. Rakstīts bija, ka runās Ričards Gormans, kompānijas RACRI viceprezidents. Neko neizsakoši burti, bet aizgāju.



Kad viņu pašu abu okeāna pušu cilvēki sastopoties, arī ejot vaļā mūžīgā apcelšanās. Eiropieši sakot, ka viņiem Amerikas autiņi kā no 50to gadu filmām šķietoties (pretstatā Eiropas elegantajiem, protams), amerikāņi atbildot, ka viņi gan tādā (plakanā) braukājošā ledusskapī iekšā nesēstos... Tātad - par ārējo skaistumu nediskutēsim.

ģijām. Ričards atzina, ka viņu prezidents esot pārliecināts IT-mīlis un tālab viss iespējamais tiek gan ražošanā izmantots, gan arī autiņā pašā. Tā kā es pati jau kādu laiku ar autiņu balsošanu ceļmalā nenodarbojos, tad nezinu, kādi ir smago interjeri Latvijā, bet tas, ko savos autiņos iebūvē pakkārieši ir iespaidīgs - tiešām kā luksusautiņā: gan dizaina, gan tehniskā ziņā. Protams, arī iebūvēts GPS un sazinkas vēl ir iespējams.
Viens Ričarda labais teiciens: mūsdienās vairs nav runa par dzelzs gabalu - kravas auto. Tagad kravinieks ir mobilā jeb kustīgā sastāvdaļa kādā citā milzīgā sistēmā: viņš pilda pārdevēja pircējam doto solījumu. No turienes arī vajadzība pēc izsekojamības, informācijas apmaiņas un visa pārējā. Kā redzēju prezentācijas slaidos, arī viņu ražošanas process ir maksimāli IT-izēts. Papīru cehos neesot vispār: datori, klēpja un plaukstas datori, tableti, skeneri...
Marķēšanā no vismazākās detaļas līdz gatavam autiņam viscauri tiek izmantotas RFID tehnoloģijas, kas automatizē uzskaiti un ļauj redzēt, kur vajadzīgā lieta atrodas. Pat no dīleriem atskaites par pārdotajiem autiņiem prasīt neesot vajadzīgs: stāvvietai garām braucot ar speciālo skanerīti varot redzēt, kurš autiņš un kurā vietā ir, kā vairs nav (tātad pārdots)... Iespaidīgi.
Pavisam un uz ilgāku laiku mums mutes vaļā palika, kad Ričards nevainīgi apvaicājās, vai mēs esam dzirdējuši par Microsoft "Surface", kāds tā kā teica ka jā, bet mēs vairums klusējām... Nu jā, tas esot MS jaunais produkts, kas iznākšot martā, bet viņi to jau iestrādājuši savās tehnoloģijās... Ir jau gan saprotams: Microsoft bāzējas Sietlā un šeit tuvumā ir arī viena no Paccard auto rūpnīcām. Šī sistēma būtiski (revolucionāri?) atvieglošot servisu un veikalu darbu, ļaujot ne vien ērti atpazīt klientu (atlaides vai kavēti maksājumi...), bet to automātiski sasaistot ar info par nepieciešamo produktu (cena, atlaides...).

Savā ražošanas filozofijā viņi līdzinoties Dellam - pārsvarā ražo pēc pasūtījuma. Klients var pats mājas lapā "spēlēties" vajadzīgo autiņu, vajadzīgajā krāsā būvējot... Savu procesu vadībai viņi izmantojot maksimāli datorizētas Sešu sigmu sistēmas iespējas - mīl un lolo šo sistēmu. Un ir arī rezultāti: mašīnu detaļām ir "tieši laikā" piegādes filozofija, tādējādi panākot minimālu noliktavā iesaldēto līdzekļu apjomu. Statistiski VISS noliktavā esošais pilnībā tiekot apgrozīts 50 (!) reizes gadā - tātad gandrīz katru nedēļu. Jā, IT...
"Vispārējā līmenī" pirms braukšanas uz Ameriku es zināju, cik "briesmīgi" viņi ir, ka par apkārtējo vidi nerūpējas, Kioto protokolam nepievienojas... Esot šeit es redzu pavisam citu ainu. Pirmkārt, visos Rietumkrasta štatos (Vašingtona, Oregonas, Kalifornijā) vides lietas ir ļoti augstā līmenī sakārtotas. Otrkārt, šeit ļoti daudz runā un dara sociālās atbildības aspektā. Kā tas izpaužas? Lūk, daži piemēri no Paccar:
1) esam pieraduši runāt par "smirdošiem kraviniekiem", bet Ričards ar smaidu saka, ka no viņējiem gaiss izplūst tīrāks, nekā iesūkts gaisa filtrā. Iemesls - Amerikas rietumkrastā ir noteiktas mežonīgas prasības izplūdes gāzēm (vēl daudz stingrākas par Europe 5), kas ražotājiem jāievēro. Un viņi to arī dara. Sevišķi jau dārgo-kvalitatīvo autiņu segmentā, kuru pārstāv Paccar. Eiropā 5tā līmeņa prasības būs spēkā no 2009.gada, viņu ražojumi jau atbilst šīm prasībām;
2) no 2008.gada vasaras Amerikā parādīsies Paccar hibrīdautiņi - pilsētas lietošanai domātie nelielie smagie autiņi, kas izmantos gan degvielu, gan elektrību. Vēl tīrākam gaisam;
3) pēdējo 10 gadu laikā inženieri šo mašīnu degvielas patēriņu samazinājuši par 30 %;
4) daudz tiek domāts par šoferu darba vietām. Tādus attālumus pārvarot kā Amerikā, smagajiem aizmugurē bieži ir "vesela istaba", kur šoferim atpūsties.

5) būtiska ar smago autiņu šoferīšu nakšņošanu saistīta problēma: mūžam iedarbināts dzinējs, jo dzesē vai silda kabīni, arī ir atrisināta. Šie autiņi var 10 stundas (!) uzturēt klimatu un nodrošināt elektroierīču darbu, neiedarbinot dzinēju. Ja interesē, vairāk paskatīties var iesaitētajā mājas lapā "Kenworth clean power system" sadaļā.
Tie, kuriem bija slinkums saites vērt vaļā, var tepat augšpusē Amerikāņu kravinieku bildēs vismaz no ārpuses ieraudzīt, ka "atpūtas istaba" kabīnes aizmugurē ir pamatīga. Kā piezīmēja Ričards, ne katram māja ir tik labi iekārtota: ij laptopam vieta un strāva, ij televizorītim, ij citai omulības tehnikai.
Paccar 2007.g.apgrozījums esot bijis 15,22 miljardi dolāru, peļņa 1,23 miljardi. Tirgus sadalās šādi: Eiropa dod 41% no apgrozījuma, ASV - 36, pārējā pasaule 23. Protams, jautājām, kā tad ar Āziju. Griboties jau, bet neesot viegli šādas kvalitātes autiņus tirgot. Bet progress esot, ja sākumā viņu piedāvātie ir bijuši 4 reizes dārgāki par vietējiem ražojumiem, tad tagad, kad pilnīgi viss iespējamais (komforts) noņemts, tikai 2-reiz dārgāki esot... Nu jā, parastā attīstības valstu nelaime: skatās uz cenu un citām īstermiņa lietām. Ne šoferu veselība, ne vide, ne IT piesaiste vēl nešķiet svarīgas.
Nekad nebiju domājusi par to, cik tad garš ir kravinieka darba mūžs. Izrādās, viņējie esot gatavi čakli strādāt vismaz 25 gadus! Nopietni izklausās. Bet nu jau pietiks.
Bils mīl arī latviešus!

Ja interesē, nepalaidiet garām, jo šī piedāvājuma beigu termiņš ir, šķiet, svētdiena. Pielieku saiti uz Microsoft Latvijas weblapu - tikai noklikšķiniet un pasūtiet!
trešdiena, 2008. gada 27. februāris
Lasvegasa bildēs
http://www.poga.lv/photos/parklande/sets/set:23398/
otrdiena, 2008. gada 26. februāris
Sveiciens Latvijai no Lafijas!

Vadot dienas ar acīm (un brīžam arī mutēm) plati vaļā, dienas aizskrēja nemanot un, pamostoties Sanfrancisko, klāt bija mūsu ceļojuma pēdējais rīts. Celties nācās mazliet pirms septiņiem un šoreiz pie vainas bija autostāvvietas automāts: zelta gabaliņu noparkot izdevās ļoti tuvu mūsu naktsmītnes durvīm, bet stāvvieta par brīvu ir tikai naktī. Septiņos no rīta ieslēdzas tarifs: 50 centi par 6 minūtēm (ceru, ka pareizi atceros) un ilgāk par stundu stāvēt arī nav atļauts.












nās" tūristu veikaliņos iznāca diezgan pamatīga. Bet uz bankrotu gan nevilka, jo, kā arī jūs varat redzēt, cenas bija labas. Un labo vai vismaz pieklājīgo preču kvalitāti savukārt redzējām un ar rokām iztaustījām mēs.




Ar to mūsu Sanfrancisko programma arī bija galā. Atvadījāmies no Leldes un devāmies garajā atceļā.



Un tad atkal braucām, braucām, braucām, piestājot vien benzīntankos. Un pēc diviem naktī klāt bijām. Jāatzīst, ka pēdējās stundas bija ļoti grūtas gan šoferim, gan stūrmanim, jo miegs traki nāca abiem, bet aizmigt taču nedrīkst! Un tad vēl vietumis krietna migla - lai vēl lēnāk mājas tuvojas. Otrdienas jeb "māju" rīts bija īpašs - beidzot katrs varēja gulēt cik vien ilgi gribēja un varēja!

pirmdiena, 2008. gada 25. februāris
Gigantiskās sekvojas


No Lasvegasas izbraucām mazliet pēc sešiem no rīta. Par braucienu līdz parkam šoreiz daudz nerakstīšu, vienīgi piebildīšu, ka tuvojoties Sekvoju nacionālajam parkam, viss kļuva zaļāks un gar ceļa malām arvien vairāk parādījās apelsīnu koku dārzi. Ieva vienā no iepriekšējiem aprakstiem jau rakstīja, ka pie vienas apelsīnu birzītes apstājāmies un, no turpat blakus esošā tirgotāja (viņa tirgus būda atradās apelsīnu lauka malā), nopirkām vienu kasti ar tikko salasītiem apelsīniem. Dievīgi! Kaste bija krietna un daži apelsīni tās dibenā atbrauca pat līdz Parklandei.




Apstāšanos un nelielu ekskursiju veicām pie kalnos izveidotā muzeja. Blakus muzejam auga vairākas ievērojamas sekvojas, arī pirmajā attēlā redzamās. Tālāk ievietotajos attēlos redzama blakus muzejam augošā diezgan ievērojama apkārtmēra sekvoja.

Nākošā attēlā varat izlasīt cik šajā audzē ir sekvoju un kādā platībā tās aug.




Tālāk sekoja brauciens līdz Sanfrancisko. Krietni vakarā sasniedzām to, bet par Sanfrancisko apskatīšanu rakstīsim nākošajā aprakstā, jo tas bija nākamajā dienā.

svētdiena, 2008. gada 24. februāris
Lielais!


Braucām, braucām, braucām, kamēr palēnām uzrāpāmies 1200 m augstā plakankalnē, kuras tuksnešainums bija vēl vienmuļāks. Tad, atrakcijai, kādi 35 km pa šauru, traki līkumotu un augšā-lejā zemesceļu (Amerikā!)... Līdz mazliet pirms astoņiem bijām klāt savā pirmajā galamērķī - Hualapai indiāņu cilts pārvaldītajā Lielā kanjona daļā, kur tikai pirms nepilna gada atvērts Debesu ceļš jeb oriģinālā Skywalk.















Vēl jau gan bija gaišs, bet diena jau sliecās uz vakarpusi, kad devāmies atceļā. Cikos nonācām motelī, kas to vairs atceras, bet jau labu laiku bijām pa tumsu braukuši un nākamo rītu nolēmām sākt 6os ar moteļa piedāvātajām bezmaksas kontinentālajām brokastīm (mazliet vairāk kā nekas) un tad atkal ceļā.
Abonēt:
Ziņas (Atom)