sestdiena, 2008. gada 1. marts

Sanfrancisko

Pēdējā ceļojumā pilsētu Sanfrancisko apmeklējām divas reizes. Tas gan notika caurbraucot, bet dažas stundas veltījām arī šis skaistās pilsētas apskatei. Par to jau vienā no iepriekšējiem aprakstiem rakstīja Ieva. šoreiz nopublicēšu dažus attēlus no Sanfrancisko, ko paspēju nobildēt šajās apmeklējuma reizēs. Foto galeriju ar nosaukumu Sanfrancisko ievietoju mājaslapā poga.lv. Saite un adrese internetā uz šo fotogaleriju:

http://www.poga.lv/photos/parklande/sets/set:23414/

ceturtdiena, 2008. gada 28. februāris

Smalkās sistēmas kustīgais elements

Jau no pirmās dienas Amerikā, apbrīnojam šejienes kraviniekus: gan par to neierasto dizainu, gan jaudu (precīzāk gan - ātrumu kādā tie nesas gan pa līdzenumiem, gan kalnos). Bet tas nu tā.

Kā jau apzinīga studente, apmeklēju visas Biznesa skolas vieslekcijas un uz vienu no tām aizgāju arī vakar vakarā. Rakstīts bija, ka runās Ričards Gormans, kompānijas RACRI viceprezidents. Neko neizsakoši burti, bet aizgāju.

Izrādās - tas ir biržā lietotais nosaukums milzonīgam kravinieku ražotājam/ tirgotājam, kas Amerikā gan plašāk pazīstams ar nosaukumu PACCAR un ražo Kenworth, Peterbilt un Eiropā pazīstamos DAF autiņus.

Gan tāpēc, ka tas ir bizness, gan laikam arī tāpēc, ka man ģimenē apkārt vīrieši vien ir, mašīnas patīk man arī un lekciju klausījos ar milzīgu interesi. Kā jau noprotat - daļa no info tiks jums arī - tik vērtīga tā man likās.

Sākšu ar smieklīgo. Mēs Eiropā esam pieraduši redzēt kraviniekus pārsvarā ar plakaniem purniem, tālab liels bija mūsu pārsteigums par Amerikas līdznieku milzīgajiem deguniem. Tagad es zinu, kāpēc: Ričards pastāstīja, ka "Eiropas plakanie" radušies tāpēc, ka tiek ierobežots kravinieku garums, Amerikā un citur tāda ierobežojuma neesot. Un jautrākais ir tas, ka abām pusēm tie "otri" liekas smieklīgi.

Kad viņu pašu abu okeāna pušu cilvēki sastopoties, arī ejot vaļā mūžīgā apcelšanās. Eiropieši sakot, ka viņiem Amerikas autiņi kā no 50to gadu filmām šķietoties (pretstatā Eiropas elegantajiem, protams), amerikāņi atbildot, ka viņi gan tādā (plakanā) braukājošā ledusskapī iekšā nesēstos... Tātad - par ārējo skaistumu nediskutēsim.

Kompānija uzskata, ka viņējie ir "kravinieku Lexus" - tātad supertehnika ar supertehnolo-
ģijām. Ričards atzina, ka viņu prezidents esot pārliecināts IT-mīlis un tālab viss iespējamais tiek gan ražošanā izmantots, gan arī autiņā pašā. Tā kā es pati jau kādu laiku ar autiņu balsošanu ceļmalā nenodarbojos, tad nezinu, kādi ir smago interjeri Latvijā, bet tas, ko savos autiņos iebūvē pakkārieši ir iespaidīgs - tiešām kā luksusautiņā: gan dizaina, gan tehniskā ziņā. Protams, arī iebūvēts GPS un sazinkas vēl ir iespējams.

Viens Ričarda labais teiciens: mūsdienās vairs nav runa par dzelzs gabalu - kravas auto. Tagad kravinieks ir mobilā jeb kustīgā sastāvdaļa kādā citā milzīgā sistēmā: viņš pilda pārdevēja pircējam doto solījumu. No turienes arī vajadzība pēc izsekojamības, informācijas apmaiņas un visa pārējā. Kā redzēju prezentācijas slaidos, arī viņu ražošanas process ir maksimāli IT-izēts. Papīru cehos neesot vispār: datori, klēpja un plaukstas datori, tableti, skeneri...

Marķēšanā no vismazākās detaļas līdz gatavam autiņam viscauri tiek izmantotas RFID tehnoloģijas, kas automatizē uzskaiti un ļauj redzēt, kur vajadzīgā lieta atrodas. Pat no dīleriem atskaites par pārdotajiem autiņiem prasīt neesot vajadzīgs: stāvvietai garām braucot ar speciālo skanerīti varot redzēt, kurš autiņš un kurā vietā ir, kā vairs nav (tātad pārdots)... Iespaidīgi.

Pavisam un uz ilgāku laiku mums mutes vaļā palika, kad Ričards nevainīgi apvaicājās, vai mēs esam dzirdējuši par Microsoft "Surface", kāds tā kā teica ka jā, bet mēs vairums klusējām... Nu jā, tas esot MS jaunais produkts, kas iznākšot martā, bet viņi to jau iestrādājuši savās tehnoloģijās... Ir jau gan saprotams: Microsoft bāzējas Sietlā un šeit tuvumā ir arī viena no Paccard auto rūpnīcām. Šī sistēma būtiski (revolucionāri?) atvieglošot servisu un veikalu darbu, ļaujot ne vien ērti atpazīt klientu (atlaides vai kavēti maksājumi...), bet to automātiski sasaistot ar info par nepieciešamo produktu (cena, atlaides...).

Acīgāks skatītājs, iespējams, pamanīs, ka šis skaistulis jau redzētā vietā - uz Takomas stikla muzeja ēkas fona nobildēts. Un pareizi ir, jo Kenwortus ražo Rentonā - vienā no pilsētām, kas atrodas starp Sietlu un Takomu (Boeingu rūpnīca arī tur ir).

Savā ražošanas filozofijā viņi līdzinoties Dellam - pārsvarā ražo pēc pasūtījuma. Klients var pats mājas lapā "spēlēties" vajadzīgo autiņu, vajadzīgajā krāsā būvējot... Savu procesu vadībai viņi izmantojot maksimāli datorizētas Sešu sigmu sistēmas iespējas - mīl un lolo šo sistēmu. Un ir arī rezultāti: mašīnu detaļām ir "tieši laikā" piegādes filozofija, tādējādi panākot minimālu noliktavā iesaldēto līdzekļu apjomu. Statistiski VISS noliktavā esošais pilnībā tiekot apgrozīts 50 (!) reizes gadā - tātad gandrīz katru nedēļu. Jā, IT...

"Vispārējā līmenī" pirms braukšanas uz Ameriku es zināju, cik "briesmīgi" viņi ir, ka par apkārtējo vidi nerūpējas, Kioto protokolam nepievienojas... Esot šeit es redzu pavisam citu ainu. Pirmkārt, visos Rietumkrasta štatos (Vašingtona, Oregonas, Kalifornijā) vides lietas ir ļoti augstā līmenī sakārtotas. Otrkārt, šeit ļoti daudz runā un dara sociālās atbildības aspektā. Kā tas izpaužas? Lūk, daži piemēri no Paccar:

1) esam pieraduši runāt par "smirdošiem kraviniekiem", bet Ričards ar smaidu saka, ka no viņējiem gaiss izplūst tīrāks, nekā iesūkts gaisa filtrā. Iemesls - Amerikas rietumkrastā ir noteiktas mežonīgas prasības izplūdes gāzēm (vēl daudz stingrākas par Europe 5), kas ražotājiem jāievēro. Un viņi to arī dara. Sevišķi jau dārgo-kvalitatīvo autiņu segmentā, kuru pārstāv Paccar. Eiropā 5tā līmeņa prasības būs spēkā no 2009.gada, viņu ražojumi jau atbilst šīm prasībām;
2) no 2008.gada vasaras Amerikā parādīsies Paccar hibrīdautiņi - pilsētas lietošanai domātie nelielie smagie autiņi, kas izmantos gan degvielu, gan elektrību. Vēl tīrākam gaisam;
3) pēdējo 10 gadu laikā inženieri šo mašīnu degvielas patēriņu samazinājuši par 30 %;
4) daudz tiek domāts par šoferu darba vietām. Tādus attālumus pārvarot kā Amerikā, smagajiem aizmugurē bieži ir "vesela istaba", kur šoferim atpūsties.

Gribēju jau ielikt "istabas" bildes, bet nesanāca: tik smalkā versijā viņu bukleti internetā salikti, ka pa vienai bildei atsevišķi nevarēju nokopēt. Tāpēc ieskatam "mazā istabiņa" no DAFa un saite uz mājas lapu, kur kreisajā pusē sadaļā "Kenworth interior" noklikšķinot var tikt pie interjera skatiem. Ja ir interese, vispirms jāpaiet pa zilo kreisās puses izvēlni uz leju, jāatrod īstais jānoklikšķina interneta ātruma izvēlne un tad, kad parādās fotogrāfija, pa to ar peli virzoties var kabīni smalki izpētīt;

5) būtiska ar smago autiņu šoferīšu nakšņošanu saistīta problēma: mūžam iedarbināts dzinējs, jo dzesē vai silda kabīni, arī ir atrisināta. Šie autiņi var 10 stundas (!) uzturēt klimatu un nodrošināt elektroierīču darbu, neiedarbinot dzinēju. Ja interesē, vairāk paskatīties var iesaitētajā mājas lapā "Kenworth clean power system" sadaļā.

Tie, kuriem bija slinkums saites vērt vaļā, var tepat augšpusē Amerikāņu kravinieku bildēs vismaz no ārpuses ieraudzīt, ka "atpūtas istaba" kabīnes aizmugurē ir pamatīga. Kā piezīmēja Ričards, ne katram māja ir tik labi iekārtota: ij laptopam vieta un strāva, ij televizorītim, ij citai omulības tehnikai.

Paccar 2007.g.apgrozījums esot bijis 15,22 miljardi dolāru, peļņa 1,23 miljardi. Tirgus sadalās šādi: Eiropa dod 41% no apgrozījuma, ASV - 36, pārējā pasaule 23. Protams, jautājām, kā tad ar Āziju. Griboties jau, bet neesot viegli šādas kvalitātes autiņus tirgot. Bet progress esot, ja sākumā viņu piedāvātie ir bijuši 4 reizes dārgāki par vietējiem ražojumiem, tad tagad, kad pilnīgi viss iespējamais (komforts) noņemts, tikai 2-reiz dārgāki esot... Nu jā, parastā attīstības valstu nelaime: skatās uz cenu un citām īstermiņa lietām. Ne šoferu veselība, ne vide, ne IT piesaiste vēl nešķiet svarīgas.

Nekad nebiju domājusi par to, cik tad garš ir kravinieka darba mūžs. Izrādās, viņējie esot gatavi čakli strādāt vismaz 25 gadus! Nopietni izklausās. Bet nu jau pietiks.

Bils mīl arī latviešus!

Kādu laiku atpakaļ es varēju jums lepni stāstīt, ka beidzot esmu iegādājusies legālas Microsoft datorprogrammas par saprātīgu cenu un jūtos ļoti labi. Tagad tāda iespēja ir arī jums - MS programmu komplekts tiek piedāvāts par 26 latiem (uz pusi lētāk nekā es pirku)!

Ja interesē, nepalaidiet garām, jo šī piedāvājuma beigu termiņš ir, šķiet, svētdiena. Pielieku saiti uz Microsoft Latvijas weblapu - tikai noklikšķiniet un pasūtiet!

trešdiena, 2008. gada 27. februāris

Lasvegasa bildēs

Pēdējos ceļojuma aprakstus papildināšu ar dažām bildēm. Kamēr vēl svaigā atmiņā Ievas rakstītais par Lasvegasu, mājas lapā poga.lv ievietošu foto galeriju Lasvegasa. Saite un interneta adrese uz šo galeriju:

http://www.poga.lv/photos/parklande/sets/set:23398/

otrdiena, 2008. gada 26. februāris

Sveiciens Latvijai no Lafijas!


Vadot dienas ar acīm (un brīžam arī mutēm) plati vaļā, dienas aizskrēja nemanot un, pamostoties Sanfrancisko, klāt bija mūsu ceļojuma pēdējais rīts. Celties nācās mazliet pirms septiņiem un šoreiz pie vainas bija autostāvvietas automāts: zelta gabaliņu noparkot izdevās ļoti tuvu mūsu naktsmītnes durvīm, bet stāvvieta par brīvu ir tikai naktī. Septiņos no rīta ieslēdzas tarifs: 50 centi par 6 minūtēm (ceru, ka pareizi atceros) un ilgāk par stundu stāvēt arī nav atļauts.

Mēs nolēmām, ka nav ko automātu ar monētām barot, cēlāmies, vēlāmies un septiņos devāmies projām - apskatīt pilsētu. Kā jau vietējā, Lelde mums parādīja daudz skaista, ko paši nez vai būtu atraduši. Tūrisma veikaliņā varēja iegādāties bundžas ar slaveno Sanfrancisko miglu. Mūsu brauciens bija reti veiksmīgs - gan iebraukšanas naktī, gan tagad miglas nebija un mēs visu varējām kārtīgi apskatīt!

Kaut arī pilsētas platību ierobežo pussala un zeme ir ļoti dārga, tomēr ir atradusies vieta arī plašam zaļam parkam. Pa to tad izbraukājāmies krustām šķērsām un arī bizoņus aplokā rāmi ganāmies redzējām. Skaisti zaļš viss, un, kā jau agram pavasarim pienākas - arī ziedošs. Tas mums sevišķi patika.

Glīti pa parku braukājoties mūsu priekšā pēkšņi parādījās okeāns! Vēl jau gan bija mazliet nomācies un pavēss, kā tas no rītiem pienākas, taču no auto izkāpām visi: gan okeāna gaisu elpot, gan bildēt - ko nu kurš. Klinšainais krasts ir diezgan skarbs, bet vietām ir pludmales un ūdenī bija arī daži sērferi. Bet vispār peldes okeānā un līcī esot bīstamas un ūdens auksts, tāpēc 30.gados uz paša krasta esot bijušas saceltas "peldu mājas" ar iekšējiem baseiniem. Vienu no tām redzat bildē.

Izmetām vēl kādu līkumiņu pa pilsētu un oranžais skaistulis Zelta vārtu tilts bija klāt! Kāpēc "zelta", ja tas ir koši oranžs? Lelde paskaidroja, ka no vienas noteiktas vietas saulrietā tilts atmirdzot zeltains. Nu ko, tā kā saulrietu nolēmām negaidīt, ticam bez pārbaudīšanas. Bet cita veida saistība ar zeltu (nu labi, vismaz ar naudu) ir - Sanfrancisko pilsētā bez maksas praktiski iebraukt nevar - abi galvenie tilti ir maksas (5 dolāri par "zelta" un 4 par "parasto"). Tiesa gan, kaut kur tālu un priekš mums totāli neērtā vietā esot arī viens bezmaksas tilts, bet mums nebija tik daudz laika, lai to izmantotu vai apskatītu.

Pa tiltu izbraucot ārā no Sanfrancisko, zinātāji nogriežas pa kreisi un dodas uz skatu vietu, no kuras Sanfrancisko apkārtne lieliski apskatāma. Šajā bildītē jūsu priekam - slavenā Alkatrazas sala ar vēl slavenāko cietumu. Kad mēs brīnījāmies, ka tā ir tuvu pilsētai, Lelde paskaidroja, ka līča straumes esot viltīgas un ūdens visu gadu tik ļoti auksts, ka izpeldēt nevarot.

Alkatrazā tagad ir muzejcietums, kurā var nokļūt ar kuģīti, bet mūsu vajadzība pēc cietuma nebija pietiekami liela, neaizbraucām. Toties to kompensējām iepērkot attiecīgas tematikas T-kreklus un citus asprātīgus suvenīrus.

Tā kā mums uz 7 cilvēkiem bija 4 foto-video tehnikas vienības, fotografēts un filmēts tika daudz, brīžam arī blēņas no sērijas "bilde bildē". Varbūt Zane ir pamanījusies savā videokamerā arī šīs bildes autoru iedabūt? No šejienes neredzam, bet būtu interesanti.

Tālāk mūsu ceļš veda uz 39.piestātni. Nē, nē, kuģot tiešām nekur negrasījāmies, bet tā ir lieliska atpūtas, pastaigu un iepirkšanās vieta praktiski pašā pilsētas centrā. Nolikām auto stāvvietā un pa gājēju tiltu braši devāmies pāri daudzjoslu ielai.

Ļoti jaukā promenāde ar pavasara puķu dobēm palika neizstaigāta (uz nākamo reizi!) pavēsā rīta un vējiņa dēļ. No tā patvērumu meklējām krustu šķērsu izklaiņojoties pa 2 stāvos labirintveidīgi izvietotajām bodītēm un ēstuvēm.

Būtībā te ir vesela pilsētiņa. Staigājām viens otru uz priekšu un atpakaļ raustītdami: vai redzēji to? bet vai tu to redzēji? Un rokas stipri vicināt nevar - ka krabis nesakampj. Vai otrādi, ja esi diezgan izvicinājies, piesēdi un uzēd krabi vai kādu citu jūras velti. Mums gan rīta možumam pietika ar kafiju.

Kā jau krietniem tūristiem pirms mājupdošanās pienākas, sākām skaitīt vai un kas no tematiskajiem suvenīriem ir sapirkts un kas nē, tālab "noenkuroša-
nās" tūristu veikaliņos iznāca diezgan pamatīga. Bet uz bankrotu gan nevilka, jo, kā arī jūs varat redzēt, cenas bija labas. Un labo vai vismaz pieklājīgo preču kvalitāti savukārt redzējām un ar rokām iztaustījām mēs.

Īpaši jauka "atrakcija" piestātnē ir jūras lauvu "gulētava", kuras fragmentu redzat bildītē. Šie, vairāki desmiti, mierīgi gulšņā, "runājas" vai spēlējas turpat cilvēku acu priekšā un daudz arī par kuģīšiem neuztraucoties. Kas tad tas? Izrādās, jūras lauvām, tik ļoti patīk Sanfrancisko līcī uz kaut kā plakana pagulēt, ka šie bijuši tīri vai apsēduši ostas piestātnes, traucējot tās normālu darbu. Bet tad izdomāts kā patīkamo apvienot ar lietderīgo: izbūvēti un pie gājēju promenādes izvietoti speciāli viņiem būvētie peldošie "matracīši". Kad viņiem gribas, jūras lauvas iepeld un uz tiem vāļājas, kad apnīk, peld projām līcī un tālāk okeānā. Neviens te viņus netur un nebaro. Bet viņi ir. Laikam jau viņiem arī patīk uz mums un pilsētu skatīties.

Kā stāstīja Lelde, sabiedriskais transports šeit nav tik attīstīts kā Vašingtona štatā un par brīvu nav nekas, taču arī viņa šad un tad ar autobusu braucot. Mēs paspējām piestātnes rajonā nobildēt jaukos un pārsvarā tūristiem domātos "trollīšus" un "trambulīšus" sabildēt.

Izskatās jau dikti mīlīgi, jo spīdīgi nopucēti, bet - vai man vienīgajai šis dikti atgādina vēl netik sen pa Rīgas ielām braukājušos? Tiesa gan, tie jau sen vairs nebija spīdīgi un patreizējam "jūgendtramam" daudz par daudz visādu kruzuļu sataisīts (vismaz man tā šķiet).

Kad nu bijām tā krietni izvējojušies un izstaigājušies, pusdienlaiks bija klāt un sāka ēst gribēties. Priekšlikums doties uz "labo meksikāņu ēstuvi, kur 4 mūsējie jau pirmajā vakarā ēda pasakainos burito" tika pieņemts vienbalsīgi. Autiņam stāvvieta atradās, automāts tika sabarots ar monētām un mēs drīz vien tikā pie tiešām superīgiem burito. Bildē tas spīdīgais "pelmenis" ir viņa augstība burito: milzīgā plānajā pankūkā ievīstīti visādi garšīgumi: gan rīsi, gan salāti, gan sautēta gaļa, gan pupiņas, gan... (dievs vien zina kas), bet garšoja dievīgi! Lielums tāds, ka vidējs cilvēks var aptuveni pusi apēst. Otru pusi prātīgie cilvēki ievīsta atlikušo daļu folijā un ņem līdzi. Mēs savējos vēlāk ar gardu muti notiesājām autiņā. Un jāatzīst, ka auksts tas nebija ne par matu sliktāks par siltu. Tas negadās bieži. Ja kādam gribas zināt, kur Zane degunu iebāzusi, tad tā ir uz vietas spiesta arbūzu (!) sula ar ledu. Smaržoja un garšoja pasakaini.

Ar to mūsu Sanfrancisko programma arī bija galā. Atvadījāmies no Leldes un devāmies garajā atceļā.

Braucām, braucām, braucām pa lielo šoseju, līdz pamanījām ceļa malā info, ka tepat tuvumā ir "olīvu galvaspilsēta". Nu ja, par to skaidri liecināja milzīgie olīvkoku dārzi, kas mijās ar apelsīnkokiem. Tā kā dibeni bija jau gluži plakani no sēdstundām un tika solīta arī degustācija, griezām no lielceļa nost un savā "olīvu pitstopā" iekšā.

Kaut ko tādu tiešām nebijām ne redzējuši, ne gaidījuši - vairāktelpu veikals veltīts praktiski olīvām vien. Visu veidu, krāsu, lielumu un sagatavojumu olīvas... Tur bija jāievelk elpa un jāapskata lēnāk. No konserviem un saulē žāvētām olīvām, līdz ziepēm, kremiem un tematiskiem dvielīšiem un traukiem... Grūti iziet neko nenopirkušam.

Ja nu kādam olīvas vēl vai vairs negaršo, tad tukšā iziet no veikala vienalga nav cerību, bija arī "citu vietējo velšu" plauktiņš, kurā īpaši daudz vietas aizņēma riekstu visādas versijas, jo arī tie tiek audzēti Kalifornijā. Protams, protams, bija arī rīsi un tas izskaidroja, kas tās par milzu peļķēm bija, ko vietumis ceļmalās redzējām - rīsu lauki.

Un tad atkal braucām, braucām, braucām, piestājot vien benzīntankos. Un pēc diviem naktī klāt bijām. Jāatzīst, ka pēdējās stundas bija ļoti grūtas gan šoferim, gan stūrmanim, jo miegs traki nāca abiem, bet aizmigt taču nedrīkst! Un tad vēl vietumis krietna migla - lai vēl lēnāk mājas tuvojas. Otrdienas jeb "māju" rīts bija īpašs - beidzot katrs varēja gulēt cik vien ilgi gribēja un varēja!

Vai kāds vēl atceras šodienas rakstiņa nosaukumu? Bija tā: kad 39.piestātnē ļoti jaukā gaidāmās olimpiādes simbolikas veikalā izlēmām dažus krekliņus nopirkt, pārdevēja uzdeva mums jau ierasto jautājumu - no kurienes esam. Mēs arī ierasti atbildējām: no Latvijas. Uz ko viņa tā kā palēcās, tā kā apmulsa un pārjautāja vēlreiz. Vai mums grūti, atkārtojām un parādījām arī Latvijas tiesības. Ai! Viņa uzreiz godīgi atzinās, ka par šādu valsti dzird pirmo reizi, bet apmulsa tāpēc, ka viņas vārds ir Lafija un viņai, protams, šķita, ka mēs esam viņas pavalstnieki - lafijieši. Nesanāca, bet vienalga - izpildu solīto un nododu jums sveicienu no Lafijas!

pirmdiena, 2008. gada 25. februāris

Gigantiskās sekvojas

Ātri pagāja ieplānotās dienas un naktis Lasvegasā. Svētdien, septiņpadsmitajā februārī, bija jāsāk mērot atpakaļ ceļš. Vēl gan bija jāpaspēj apskatīt Sekvoju nacionālo parku un mazliet iepazīties ar Sanfrancisko. GPS navigācijas sistēma TomTom (mēs, automašīnā braucošie, to saucām par Tomiņu) maršrutu līdz Sekvojas nacionālajam parkam ieplānoja paveikt sešās stundās. Lai kartē varētu atrast kur atrodas mūsu apmeklētās un šajā emuārā aprakstītās vietas, tālāk ievietoju kartes fragmentu.
Kartē ar zilu aplīti apvilkta Lasvegasa un ar sarkanu - Sekvoju nacionālais parks. Kartes fragmenta kreisajā pusē atrodas Klusais okeāns un augšējā stūri redzama Sanfrancisko - svētdienas brauciena galamērķis.

No Lasvegasas izbraucām mazliet pēc sešiem no rīta. Par braucienu līdz parkam šoreiz daudz nerakstīšu, vienīgi piebildīšu, ka tuvojoties Sekvoju nacionālajam parkam, viss kļuva zaļāks un gar ceļa malām arvien vairāk parādījās apelsīnu koku dārzi. Ieva vienā no iepriekšējiem aprakstiem jau rakstīja, ka pie vienas apelsīnu birzītes apstājāmies un, no turpat blakus esošā tirgotāja (viņa tirgus būda atradās apelsīnu lauka malā), nopirkām vienu kasti ar tikko salasītiem apelsīniem. Dievīgi! Kaste bija krietna un daži apelsīni tās dibenā atbrauca pat līdz Parklandei.
Atsākot braucienu, tālumā jau bija redzami sniegoti kalni. Vēlāk izrādījās, ka attēlā redzamās kalnu grēdu virsotnēs atrodas Sekvoju nacionālais parks. Labi ka iepriekš nebijām iegādājušies karti, citādi būtu ļoti grūti pierunāt visus braucējus doties augstu kalnos (augstāka vieta atradās aptuveni trīs tūkstoši metrus virs jūras līmeņa). Starp braucējiem bija daži, kas ļoti baidījās no braukšanas kalnos un citi, kas vienkārši baidījās... Pēdējā apdzīvotajā vietā pirms parka apstājāmies tūristu informācijas centrā, kur uzzinājām, ka līdz sekvojām vēl ir mazliet jāpabrauc un pirms parka būs biļešu tirgošanas būdiņa, kurā mēs, nopērkot biļetes, saņemsim arī nacionālā parka kartes. Informācijas centrā nofotografēju tur uzstādīto sekvojas gabalu (šī pusbluķa augstums ir nepilni trīs metri). Uz tā var labi redzēt cik ilgi tāda izmēra sekvojai ir jāaug, lai sasniegtu fotogrāfijā redzamo apkārtmēru.
Tālāk sekoja brauciens desmit jūdžu garumā augšup kalnā pa serpentīnu. Vietām ceļam nebija nekādu apmaļu, ceļš gan bija asfaltēts, bet asfalts uzreiz beidzās ar stāvu nogāzi. Visu ceļu saņēmu norādījumus, ka nekādā gadījuma nevajag braukt ar atļauto braukšanas ātrumu (15 jūdzes stundā), bet jābrauc stipri lēnāk. Centos tā arī darīt un kalnu ceļā iekārtotos stāvlaukumos palaidu garām vairākus ātrākus braucējus. Diemžēl bilžu man nav, jo blakus esošais stūrmanis Voldemārs pamodās un sāka fotografēt tikai tad, kad bijām jau uzbraukuši krietni augstu, kur bija skatāms sniegs un pirmās sekvojas.

Apstāšanos un nelielu ekskursiju veicām pie kalnos izveidotā muzeja. Blakus muzejam auga vairākas ievērojamas sekvojas, arī pirmajā attēlā redzamās. Tālāk ievietotajos attēlos redzama blakus muzejam augošā diezgan ievērojama apkārtmēra sekvoja.
Laika trūkuma dēļ neaplūkojām varenāko sekvoju šajā parkā (lai nokļutu līdz tai, bija jānovirzās no galvenā ceļa un krietns attālums jānobrauc līdz stāvvietai, kā arī vairāk par jūdzi jāiet ar kājām). Mazliet uzrakstīšu kas par šo sekvoju bija minēts muzejā esošajā informācijā: vecums - apmēram 3200 gadu, diametrs 12 metri, garums 94 metri, svars aptuveni 1,5 tonnas!

Nākošā attēlā varat izlasīt cik šajā audzē ir sekvoju un kādā platībā tās aug.
Pēc muzeja apmeklējuma un fotografēšanās pie skaistajām sekvojām, devāmies uz mašīnu lai turpinātu ceļu. Diezgan garš ceļa gabals bija jābrauc pa kalnu grēdas virsotni ar galvu reibinošiem, bet skaistiem skatiem uz leju. Vietām ceļš bija apledojis, bet apledojušu posmu bija samērā maz. To kompensēja fakts, ka nekad jau iepriekš nezini, kas aiz līkuma gaida...
Pēc pārdesmit nobrauktiem kilometriem pa sniegaino kalnu grēdu, ceļš sāka virzīties lejup no kalna. Automašīnas bremžu kluči garo lēno līkumoto nobraucienu ņēma ļaunā un krieni uzkarsa. Lai nesabojātu bremžu sistēmu, veicām pat nelielu piespiedu apstāšanos.

Tālāk sekoja brauciens līdz Sanfrancisko. Krietni vakarā sasniedzām to, bet par Sanfrancisko apskatīšanu rakstīsim nākošajā aprakstā, jo tas bija nākamajā dienā.

svētdiena, 2008. gada 24. februāris

Lielais!

Šajā ceļojumā mums viss bija pa lielam - sešarpus dienās nobraukts ap 6500 km (!) un pat šis tas arī apskatīts. Tādēļ jau nācās rītos agri celties un naktīs vēlu gultās ievelties, taču citādi saplānot nevarējām. Taču, visgrandiozākais, neapšaubāmi, bija VIŅA AUGSTĪBA LIELAIS KANJONS. Mēs to arī pienācīgi novērtējām, apskatīšanai tam pat no divām pusēm - rietumiem un dienvidiem pielavoties.

Kā jau bija plānots, ap puspieciem rītā pa tumsu devāmies ceļā. Braucot pa šoseju tumsai īpašas nozīmes nav, vienīgais kā mazliet žēl - vareno Hūvera dambi abos virzienos braucot šķērsojām pustumsā, tālab tā varenību apjaušam, bet skaidri neredzējām. Neko darīt, pārāk tuvu Lasvegasai, tālab vēl un jau tumsā. Jūsu priekam interneta attēls. Bet šoferīšiem gan te ir ko pasvīst - krietna slīpuma serpentīnceļu mudžeklis dambja abās pusēs jāpievar - bildītē var kaut ko redzēt.

Braucām, braucām, braucām, kamēr palēnām uzrāpāmies 1200 m augstā plakankalnē, kuras tuksnešainums bija vēl vienmuļāks. Tad, atrakcijai, kādi 35 km pa šauru, traki līkumotu un augšā-lejā zemesceļu (Amerikā!)... Līdz mazliet pirms astoņiem bijām klāt savā pirmajā galamērķī - Hualapai indiāņu cilts pārvaldītajā Lielā kanjona daļā, kur tikai pirms nepilna gada atvērts Debesu ceļš jeb oriģinālā Skywalk.

Šis ir privāts projekts naudas pelnīšanai, tālab kārtība stingra. Autiņus nolikt stāvvietā un par 30 dolāriem no cilvēka visi mirdzošajā autobusā iekšā. Trakā ātrumā pa šauršauriem asfaltētiem līkloču ceļiem vairākas jūdzes uz priekšu, līdz autobuss mūs izber pietuvietā. Ideja laba: autobusi iet pa apli ar 15-30 minūšu intervālu visu dienu - izdzīvojies vienā vietā cik gribi, kāp iekšā autobusā un brauc uz nākamo "pieturu". Uzreiz gan jāsaka, ka pieturas 2 vien ir, trešā ir galapunkts.

Par velti varam klaiņot gar vigvamiem, bet, ja grib pa Skywalku paieties, vēl 30 dolāri no cilvēka. Nu tad sākam ar vigvamiem. Tie te bija dažādu veidu un lielumu, bildītē redzat trijus, bet bija arī citas indiāņu tradicionālās būves - gan lielākas, gan mazākas, gan arī stabilākas, no vietējiem akmeņiem krautas un ar mālu kopā lipinātas. Tā kā viss ir jauns un tapšanas stadijā, tad arī vienu sagāzušos jaunbūvi redzējām...

Bet acis tā vien griezās uz Skywalka pusi. Savā grupiņā izlēmām, ka tā ir katra paša darīšana - atmest bailes un skopumu un doties uz Skywalku vai nē - pasēdēt saulītē uz soliņa. Mēs visi trīs smagi nopūtāmies un maksājām. Kas tad tas Skywalks, saukts arī par zirga pakavu vai stikla pakavu ir?

Ja skatās pa druskai abās bildēs, tad var saprast, ka tas ir Lielā kanjona klintsmalā iekalts skatu laukums, kas ieiet metrus 10 kanjonā. Caur tā stikla grīdu paveras iespaidīgs skats uz leju, bet arī uz priekšu un sāniem skatoties, kanjons atklājas daudz iespaidīgāks nekā pie maliņas stāvot. Tas ir ko vērts!

Patiesības labad jāsaka, ka kanjonu no pakava skatīt bija pat vieglāk (drošāk) nekā no bezmaksas maliņas, jo kanjona malas te NEKĀDI nav nostiprinātas - nokrist vai nenokrist ir katra paša darīšana. Mēs izvēlējāmies nenokrist, tālab kārdinājumu fotografēt mēģinājām apvienot ar lēnu virzīšanos tuvāk malai, modrā pārējo uzraudzībā (pietiek! tikai līdz krūmiņam! nāc atpakaļ!...). Cik un kā citiem te gājis, to nobijāmies personālam prasīt.

Ja pirms un aiz kanjona apvidus bija "tikai" tuksnešains, tad šeit - pašā kanjona malā un arī iekšā, cik nu varēja ieskatīties, praktiski nekādas dzīvības nebija vispār. Ak, jā - viens stipri izkaltis koks un viena vārna pa visu apvidu bija gan. Bet ar to jau Lielais kanjons ir lielais, ka skarbs. Ko vairāk redzēsiet, kad Andris nopublicēs ceļojuma galeriju.

Kā jums patīk Hualapai starptautiskā lidosta? Protams, tas ir tikai sākums - lidosta arī vēl nav ij gadu veca un patlaban visai nosacīti aprīkota (nolaišanās un pacelšanās notiek "uz aci", tikai dienas gaišajā laikā un labā redzamībā), taču pēc lidmašīnu skaita tā jau esot trešajā vietā Arizonas štatā! Un tikai loģiski, jo uz šejieni ir tik grūti atkļūt - gandrīz 4 stundu brauciens, beigās pat pa sliktu ceļu, pat no Lasvegasas, bet visas citas vietas ir vēl tālāk...

Diezgan droši gan laikam ar sacīt, ka pāris gadu laikā situācija noteikti mainīsies, jo jau tagad ir iesākti nopietni būvdarbi un arī lidmašīnītes un helikopteri gaisā zibēja visu laiku. Ar lidmašīnītēm atved skatītājus no pilsētām, ar helikopteriem vizina virs kanjona. Droši vien labi, bet mēs šoreiz noskopojāmies. Mums ierodoties lidlaukā nolaidās tās dienas pirmā lidmašīna, bet kad aptuveni pēc divām stundām devāmies prom, savus pasažierus rāmi gaidīja jau kādas 10 lidmašīnītes!

Ko tālāk? Atkal ceļā, lai kādu 3 stundu laikā uzrāptos vēl augstāk - līdz 1800 m atzīmei un tiktu pie klasiskajiem Lielā kanjona skatiem no tā dienvidu gala. Ceļā laiku īsinājām arī bildējot visu ko un te ir viens no amizantākajiem kadriem - kā ceļš klintī izkalts, mazu klints gabaliņu arī pa vidu atstājot - lai nevar sajaukt joslas...

Jau arī iepriekšējos ceļojumos mūsu apbrīnu ir izpelnījšies vilcieni. Ne tikai ar to, ka garumā tie parasti pārsniedz 100 vagonus ar 3 vai 4 lokomotīvēm vai nu tikai priekšā vai arī pa vidu, bet arī tad, kad, ar autiņu knapi uztusnījuši kalnu pārejās, galvu pagriežot blakus vilciena sliedes ieraugām... Šis gāja pa plakankalni pusotra kilometra augstumā, bet bija tik garš, ka nekādu cerību vienā kadrā visu iedabūt. Nu tad jums tiek vidiņš.

Amerika lielā, plašā, varenā, bagātā - līdz šim no tāda skatu punkta esam jums to rādījuši, bet tā nav visa patiesība. Ir arī nabadzīgā, nesakoptā un bēdīgā puse. Gan Vašingtona štatā, gan šeit - Arizonā un Kalifornijā. Un būtībā tieši šeit, pa lauku rajoniem braucot, nabadzīgu un stipri pieticīgu mītņu redzējām daudz. Dzīvo cilvēki un gadiem, dažs visu mūžu... Mēs jau esam sapratuši, ka mūsu dzīvoklis ir "mazliet virs strādnieku vidusmēra" un mūsu ģimenītes stipendija līdzinās 2 lielveikala kasieru algām. Ja mums nebūtu līdzi iekrājumu, arī mums nāktos pieticīgāku dzīvesvietu meklēt. Tiesa, amerikāņi paši to tik traģiski neuztver: ja ir nauda, pārceļas uz labāku, ja nav - uz lētāku un atkal gaida labākus laikus. "Dzimtā māja" te neko daudz nenozīmē, dzīve ir dzīve.

Bet nu labi, tagad ko skaistāku, baltāku un gaišāku. Vārda tiešā nozīmē. Mūsu pakāpeniskā rāpšanās uz augšu tuksnesīgajā ainavā iepurināja arī sniedziņu. No sākuma tā tik vien bija, cik tāluma virsotnēs, bet drīz vien iebraucām īstā sniegā. Tā kā mūsu zelta gabaliņam bija labas vissezonas riepas, stipri jābaidās nebija, bet vienalga noskaidrojām, ka ceļš līdz Lielajam kanjonam ir bez sniega. Patīkami.

Bet toties - cik skaistas ir sniegotas ceļmalas! Sevišķs prieks par tām bija Leldei, jo viņa atzinās, ka, Sanfrancisko dzīvodama, gadiem nav sniegu redzējusi. Mēs jau bijām iecerējuši Takomā viņas abas ar Zani paslēpot aizvest, bet pelēcīša niķi to plānu izjauca. Nu bija sniega kompensācija. Kaut ne slēpošanai, bet tomēr.

Tagad mēs zinām, kāpēc ir slēgta ziemeļu pieeja Kanjonam - sniega par daudz, jo arī dienvidu pieejā, tā bija vismaz pietiekami. Mūsu ieguvums - mazliet neparastākas, jo sniegotas, kanjona fotogrāfijas, jo "klasiskās" ir bez tā. Bija vērts vējainajā, kaut saulainajā dienā paklejot labākos skatus meklējot.

Un baiļu nebija nemaz, jo šis ir vecs valsts pārziņā esošs Nacionālais parks, kur viss jau ir pārdomāts, izmēģināts un par apmeklētāju drošību padomāts. Tiesa, arī ne bezmaksas - 25 dolāri no autiņa par biļeti 7 dienām. Droši vien vasarā tās 7 dienas kāds arī izmanto, bet ne šajā gadalaikā. Vēl viens interesants moments bija auto numuri stāvvietā - Voldemārs ar Lienu ātri vien pamanīja, ka te nu ir īstens ASV štatu "asorti" un sāka bildēt. Tika pāri 10, pēc tam viņi savu kolekciju papildināja arī nākamajās dienās, bet ne tik strauji vairs. Jā, Lielais kanjons pārsvarā ir ar auto pieejams un bija jau arī dubulto brīvienu laiks - 4 brīvas dienas pēc kārtas (pa vienai abpus sestdienai un svētdienai) par godu Prezidenta dienai.

Vēl jau gan bija gaišs, bet diena jau sliecās uz vakarpusi, kad devāmies atceļā. Cikos nonācām motelī, kas to vairs atceras, bet jau labu laiku bijām pa tumsu braukuši un nākamo rītu nolēmām sākt 6os ar moteļa piedāvātajām bezmaksas kontinentālajām brokastīm (mazliet vairāk kā nekas) un tad atkal ceļā.