Gandrīz ceļā uz siltajām zemēm

Palasījām internetā, ka visi sevi cienoši Saeimas deputāti Ziemassvētku-Jaungada brīvlaikā dodas uz siltajām zemēm, un sapratām, ka pietiek mums te salt: pastrādājuši esam, jāatpūšas un jāsasildās mums arī!

Sākumā bijām domājuši, ka ar pelēcīti dosimies pāri kalniem uz saulaino Kaliforniju. Taču pārdomājām. Iemesli bija vairāki. Pirmais: lai kā mēs savu pelēcīti mīlam, ar mierīgu sirdi tomēr tik tālā ceļā doties nevar - visādi var būt. Otrais: ir jau mums radžotās riepas un arī ķēdes (tās gan bagažniekā), bet patlaban mūspusē tik labi snieg, ka kalnu pārejās (un mums tādas būtu vairākas) ik pa brīdim iet jautri, pat līdz satiksmes slēgšanai uz vairākām stundām. Vai mums to gribas? Trešais: praktiski četras dienas (2 uz katru pusi) paiet tikai ceļā - sēžot autiņā un skatoties pa logu. Būtu jau pieciešams, bet patlaban domājam, ka ceļu uz Kaliforniju ar auto mērosim februārī - ar ciemos atbraukušo dāmu pulciņu. Vai gribam divreiz četras dienas "sēdēt turp un atpakaļ uz Kaliforniju"? Nē. Nu jau diezgan daudz visa kā, bet "visvainīgākā" laikam ir Taņa, kuras piezīmes par gaitām un mūžīgo salšanu Santa Barbarā palasu internetā. Paskatījos meteoinformāciju: kā tad! Dienā ap 14 grādiem, naktī tuvu nullei. Un tie esot dienvidi? Tā nu pielikām treknu punktu idejai par braucienu ar auto uz Kaliforniju.

Bet tad uzrodas sāpīgais jautājums - kurp tad doties? Viens ir skaidrs: siltumu un sauli gribas mums visiem trim, bet te to ir tik daudz apkārt - dažu stundu lidojuma attālumā. Vienubrīd man tā kā uz Meksiku gribējās. Paskatījos: piedāvājums ir, cenas arī normālas, bet... - man nav ne jausmas uz kuru no piedāvātajām vietām doties. Paskatījāmies arī vēl šo to no Centrālās un Dienvidamerikas, bet beigās tomēr sākām rūpīgāk ASV dienviddaļu pētīt. Man tā kā uz Atlantu gribējās (nu ja, "Vējiem līdzi"), Voldemāram tā kā uz Ņūorleānu... Beigās kā kompromiss nāca Mikimaušu zeme - Orlando (Floridā)!

Nemaz nesmejieties tik skaļi, ka līdz šejienei var dzirdēt! Kad mēs Lisai Muižniecei jautājām, kura atpūtas vieta viņai vislabāk patīk, viņa zibenīgi nosauca abas savas mīļākās vietas: Disneja Pasaule Orlando un Disnejlenda Anaheimā. Un visas citas tikai pēc tām. Tur esot daudz ko redzēt un darīt ne tikai bērneļiem, bet arī sešpadsmitgadniekiem kā Voldemāram un pieaugušajiem. Es vēl paskatījos laika apstākļus: tur patlaban ir "vēss" - parasti starp 24 un 27 grādiem. Man to vajag! Un lai iet arī mikimauši komplektā.

Kad nu temperatūra patika, sākām cenas skatīties. Lisa ieteica, ka visjaukāk esot dzīvot Disneja viesnīcās tieši parkā. Pēdējā brīža ceļotājiem šajā sezonā tas nespīd: internets bezkaislīgi rāda, ka viss aizņemts. Bet varbūt labi vien ir, jo Amerikā viesnīcās brokastis "par to pašu naudu" parasti nepiedāvā un ēšana normālos restorānos un jo sevišķi Disneja parkā ir stipri dārga, par to Lisa mūs brīdināja.

Nu ko, sākām skatīties viesnīcas Disneja Pasaules tuvumā. Ir jau tā lieta interesanta: meklēt to nezin ko. Laikam jau kopā dienas trīs notērējām pa internetu rakājoties: kamēr sāc sistēmu saprast, ko meklēt un kur, ko gribēt... Daudz laika aizņēma datumu un cenu salāgošana, bet nu jau šķiet, ka ar to tīri labi tikām galā un rezultāts ir tāds, ka agri 1.janvāra (!!!) rītā dodamies projām, lai mājās atgrieztos 7.janvārī ap pusnakti.

Kāpēc tādi datumi? Tāpēc, ka praktiskie latvieši piestrādāja. Nu, piemēram: viesnīca, kuru galu galā izvēlējāmies, decembrī maksā 124 dolārus par nakti, bet janvāra sākumā 52. Ir atšķirība? Tas pats ar lidmašīnu biļetēm. Ilgi ņēmāmies datumus uz priekšu un atpakaļ bīdīdami, kamēr atradām lētāko no pieņemamajiem variantiem. Un Voldemāram arī laime: nokavēs pirmo mācību dienu. Iemesls tas pats: ja mēs lidotu atpakaļ svētdienas vakarā (kā visi), tad mūsu lidojums būtu par 600 (!) dolāriem dārgāks.

Izmeklējāmies visādos veidos: gan viesnīcas un lidojumus atsevišķi, gan visādās paketēs, kamēr caur Expedia pasūtījām lidmašīnas biļetes (tiešais lidojums, mazliet vairāk par 5 stundām - kā nekā visai Amerikai pa diagonāli pāri - no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem), viesnīcu un šatlu (transportu) uz viesnīcu un arī atpakaļ uz lidostu 7.janvārī. Kopā 1625 dolāri. Skaitlis liels, bet ja izdala ar 3, pārvērš latos un atceras, ka tur ir gan krietns lidojamais gabals, gan viesnīca 6 naktīm, tad nav tik traki. Tiesa gan - ēšana paliek mūsu pašu ziņā un arī visas ieejas biļetes (vidēji ap 80 dolāriem par dienu 1 parkā katram, ja vairāk dienu, tad lētāk).

Te var mūsu izvēlēto viesnīcu redzēt. Tā atrodas apdzīvotajā vietā ar lielisko nosaukumu Kissimmee - pašiem tik traki smiekli nāk, ka vēl nezinām, kā to pareizi izrunā. Bet toties tikai 1 jūdzi no Disneja Pasaules un ar 2 apsildāmiem āra baseiniem un vēl visādiem citādiem skaistiem solījumiem. Kā būs - rakstīsim, jo viņi lielās ar bezmaksas Wi-Fi internetu visās istabās un mēs savu datoriņu līdzi ņemsim - lai ir kur bildes ielādēt. Nākamajā bildē gandrīz mūsu lidmašīna redzama: tāda būs, bet vai tieši tā, kas zina.

Patlaban ir svētdienas vakars, sākam pamazām kravāties. Dienā bijām iepirkt šo to no līdzņemamas pārtikas, bet vēl jātiek skaidrībā, ko īsti var un ko nevar ņemt līdzi (no lidostu drošībnieku viedokļa raugoties). Lidosim ar Alaska Airlines. Tā ir lētā kompānija ar sadistisku ievirzi: nebaro arī piecarpus stundu lidojumā. Tātad jāpadomā, ko paņemt līdzi apēšanai lidmašīnā arī, jo ēdiena cenas lidmašīnā...

Nu ko - novēliet mums lidojumam labvēlīgu laiku. Un - laimīgu Jauno gadu jums visiem arī! Droši vien, ka mūsu nākamais gabaliņš taps tikai nākamgad. 31.decembra mēs pievakarē esam ielūgti uz vakariņām pie Muižniekiem, kur vēl saņemsim pēdējos vērtīgos norādījumus arī, un tad jau ātri gultā, jo no rīta būs mazliet pēc pieciem jāceļas.

Szczerbiak? Nē, man kafiju, lūdzu.

Šis stāstiņš, kā jau iespējams nenojautāt, būs par NBA spēli, uz kuru biju es ar Ievu (Andris nevēlējās nākt biļešu cenu dēļ), un tā bija spēle starp Seattle SuperSonics un Boston Celtics, Bostonas vienīgā vizīte Sietlā šosezon.

Bildē redzama KeyArena, kas ir arēna, kurā notika spēle. Tajā ir aptuveni 17 000 vietu, no kurām, kā man izskatījās, ap 16 000 bija aizņemtas, bet tas ir saprotams, jo Bostona ir komanda, kuru šosezon ļoti daudzi grib redzēt.

Kādas ir biļešu cenas? Sākot ar desmit dolāriem, līdz pat tādām, kas virs tūkstoš dolāriem maksā. Kāpēc tāda atšķirība? Pa desmit dolāriem jūs iegūsiet biļeti zāles augšējās daļas pēdējās rindās, kas ir ļoti, ļoti tālu no laukuma, bet par dārgākajām biļetēm jūs saņemsiet vietu tieši pie laukuma, vai, ja būsiet īpaši veiksmīgi, vietu tieši blakus Sietlas komandas rezervistu soliņam (šādu biļešu, man šķiet, ir tikai trīs vai četras). Mēs biļetes pirkām pa 105 dolāriem gabalā, pieskaitot vēl nodokļus, šīs biļetes mums kopā izmaksāja 230 dolārus. Šķiet dārgi, bet vietas bija diezgan labas, un Ieva arī saka, ka viņai nav žēl neviena iztērētā centa.

Kā tad īsti notiek NBA spēles - spēle sastāv no četrām ceturtdaļām pa divpadsmit munūtēm katrā, un pēc otrās ceturtdaļas ir aptuveni divdesmit minūšu pārtraukums. Spēles, kopā ar visiem pārtraukumiem, ilgums parasti ir nedaudz virs divām stundām, mūsu spēle bija aptuveni divas ar pusi stundas gara.

Ņemot vērā biļešu cenas, arēnu īpašnieki jau sen ir sapratuši, ka tikai ar spēli vien tādu skatītāju skaitu iegūt nav iespējams, tādēļ spēles starplaikos (pārtraukumi starp ceturtdaļām, puslaika pārtraukums, minūtes pārtraukumi) bija vērojami visādi interesanti priekšnesumi, kā, piemēram, dejas karsējmeiteņu un arī kādas puišu grupas izpildījumā, kā arī divi vienkārši apbrīnojami priekšnesumi.

Pirmais no tiem - kāda Āzijas izcelsmes dāma uzsēdās uz nedaudz vairāk kā 3 metrus augsta (nepārspīlēju) vienriteņa, un ne tikai pabraukājās ar to, bet arī rādīja interesantu priekšnesumu, metot sev uz galvas bļodiņas. Izklausās diezgan muļķīgi, bet tas patiešām bija kas iespaidīgs. Pirmo bļodiņu viņa uzlika jau sev uz galvas u veidā (tas ir, ar "caurumu" uz augšu), un tad viņa paņēma vēl bļodiņas (sākumā divas, tad trīs, tad četras, un, visbeidzot, arī piecas), kuras uzlika sev uz kājas, sakārtotas šādi(sākot ar bļodiņu, kas ir uz pēdas, uz augšu. U apzīmē bļodiņu ar "caurumu" uz augšu, N apzīmē bļodiņu, kam "caurums" ir uz leju): N,U,N,U,N
Kad bļodiņas bija saliktas, viņa ar kāju tās "meta" tā, ka visas bļodiņas iekrita iekš bļodiņām, kas viņai jau bija uz galvas, un tās bija U veidā. Kā viņa spēja tās uzmest tā, lai tieši trīs bļodiņas gaisā apgrieztos, un vēl piezemētos tieši turpat kur pārējās bļodiņas, man nav saprotams.

Otrais priekšnesums, lai arī krietni īsāks, bija tikpat iespeidīgs. SuperSonics talismans arēnā iebrauca uz "custom made" motocikla, apbrauca dažus aplīšus, un tad kāpa nost, lai censtos izpildīt sarežģītu triku, kas līdz šim bija izdevies tikai vienu reizi, proti, viņš paņēma basketbola bumbu, ieskrējās, atspērās uz maza batuta, un, izlidojot cauri degošam (jā, degošam!) aplim, kas nebija daudz lielāks par viņu, ielika bumbu grozā no augšas. Tas tik bija skats!

Spēle, kā jau bija gaidāms, beidzās ar Bostonas komandas uzvaru, taču lieta, kas mani un Ievu pārsteidza - skatītāji jau aptuveni piecas minūtes pirms beigām, kad bija skaidrs, ka Sietla zaudēs, sāka lēnām pamest arēnu. Līdz spēles beigu signālam arēnu bija pametuši vairāk kā tūkstoš cilvēku. Tas patiešām bija diezgan negaidīti.

Tā kā Ievai spēle ļoti patika, ir cerības, ka kādu NBA spēli apmeklēsim arī vēl kādreiz.

Ak jā, Szczerbiak ir SuperSonics spēlētāja uzvārds, ja nu kāds to gribēja zināt.

Tas šoreiz arī viss.

Ziemassvētki bildēs

Pēc dažādiem svētku pasākumiem mums arī sagribējās Ziemassvētkos izbaudīt sniegu. Vilnis un Zigrīda mums apsolīja to nokārtot. Un tā mēs četratā (Voldemārs gribēja palikt mājās un uzrakstīt emuārā kādu rakstiņu) 25. decembra rītā braucām uz kalnu pusi. Pēc stundas brauciena skats pa automašīnas logu krietni izmainījās. To visu jūs varat aplūkot bildēs. Lai varētu salīdzināt kā Ziemassvētkos izskatās Sietla un Parklande, ievietoju vairākas bildes no Sietlas Ziemassvētku apmeklējuma, kā arī dažas Spanavejas parka fotogrāfijas. Bilžu galerijas adrese
http://www.poga.lv/photos/parklande/sets/set:22131/

Intensīvie Ziemassvētki

Voldemārs jau sāka rakstīt par mūsu "Ziemassvētku seriālu", es mazliet konkretizēšu un paturpināšu: gan par jau notikušo, gan vēl plānoto.

Vispār viss sākās jau 23.decembrī, kad man pēkšņi piezvanīja Dvaits un jautāja, vai mums angļu augļu kūka garšo. Es pieklājīgi un ieinteresēti atbildēju, ka, protams, interesē. Tad viņš vēl painteresējās: bet kā tad ar mūsu diētu? Uz ko man nekas cits neatlika kā atbildēt, ka no labas kūkas vienreiz gadā jau nekas dikti slikts mums nenotiks. Sekoja ielūgums ierasties pie viņiem piecos (saruna bija pāris stundas iepriekš). Ieradāmies. Un bijām superpatīkami pārsteigti par to, kā Lī bija izgreznojusi viesistabu. Nevaru aprakstīt to greznumu, daudz skaistu gaumīgu lietiņu: no supergreznas eglītes, līdz daudzām skulptūriņām, bet priekš manis visjaukākais šķita "Dikensa ciems" - tradicionālā izgaismoto mājiņu kolekcija (esmu te TV līdzīgas redzējusi, tās parasti pērk pa 1 gadā un kolekciju veido gadiem, tad piepērk arī kociņus, cilvēciņus..., kamēr ciemats gatavs). Super! Izskatījās, ka arī viņi abi bija priecīgi par mūsu apmeklējumu un sajūsmu. Omulīgi papļāpājām, iedzērām tēju ar dažiem našķiem un klusībā brīnījāmies, ka kūkas nav... Bet to saņēmām pēc mirklīša - dāvanas iepakojumā mājupnešanai. Labi, labi, tā mums nākamnedēļ noderēs.

24. decembris mums bija vissaspringtākais, bet ļoti patīkams: pussešos pēcpusdienās bijām ielūgti uz Ziemassvētku vakariņām pie Lisas "kreizī norvēdžan familī" (tā viņa pati sacīja). Ielūgumu saņēmām jau savlaicīgi un ar prieku, jo gribējām redzēt, kā tad te svin Ziemassvētkus. Lisas vecāku māja atrodas otrpus Sietlai, mazliet vairāk kā stundas brauciena attālumā. Arī šī māja mūs sagaidīja mirdzošā greznībā un te mājasmātes lepnums bija Ziemsvētku vecīšu statuešu kolekcija: kvalitatīvas, gaumīgas un daudz. Protams, netrūka arī visa cita: gaismiņu, vītņu, rūķu un visādu citu rotājumu. Un bija jau arī priekš kā, jo viesu pulks bija jo kupls: viņu trīs meitas ar ģimenēm (Lisa esot vecākā), abu Lisas vecāku māsas ar saviem tuviniekiem - krietns visu paaudžu pārstāvju pulciņš. Pie "pieaugušo galda" mūsu bija krietni vairāk par desmit un arī pie "bērnu galda" situācija bija līdzīga. Bet viss sākās ar "iesildīšanos" aptuveni stundas garumā: kamēr visi pamazām sabrauca (mēs bijām precīzi), varēja uzkost kādus mazus gardumiņus (piemēram, Lisas tēva paša kūpinātu lasi, dateles ar bekonu spāņu gaumē (jo viena no radiniecēm ir no Barselonas), zilā siera "ezīti" ar mandelēm...). Visi grozījās un omulīgi pļāpāja, bērni spiedza, skraidīja un maisījās... - kā jau priecīgi satikušies radinieki. Priekš saviem ģimenes locekļiem teikšu: visai līdzīgi tipiskam Bedrīšu pasākumam.

Ierodoties mēs, protams, tikām iepazīstināti ar visiem. Mūs patīkāmi pārsteidza Lisas mammas paziņojums iepazīstoties ar Voldemāru: pat Tevi es visu zinu!
Pēc brīža sekoja siltās vakariņas (lielisks cepetis, kartupeļu-siera sacepums, sparģeļi, svaigo salātu salāti un neiztrūkstošā siltā maizīte ar sviestu un ievārījumu). Bet kronis bija mazliet vēlāk pasniegtie tipiskie skandināvu deserti, no kuriem nevarējām atturēties: krēmkaka (jā, jā, tā to zviedriski sauc un izrunā, latviski es teiktu: kaut kas līdzīgs jogurta želejkūkai) ar ogu mērci un Lisas tēva (!) gatavotie gardumiņi - pašceptas vafelītes un (nosaukumus neatceros) tādas kā superplānās pankūkas, kas salocītas un iekšā plāni iesmērēts kanēļa un sīrupa maisījums, tad sagriezts gabaliņos un ēdams ar rokām. Ļoti garšīgi kopā ar kafiju.

Vēl nebijām īsti vakariņas pabeiguši, kad Ziemsvētku vecītis bija klāt! Mazāko bērnu sajūsma bija patiesa, lielākie jau zināja, kas gaidāms. Vispār Amerikā dāvanas saņemt tipiski ir 25.decembra rītā, bet skandināvi dara kā mēs: 24.vakarā. Vienā ziņā gan te dāvanu saņēmējiem ir vieglāk: nav vajadzīgi "individuālie priekšnesumi": vecītim ierodoties visi kopā vienu dziesmu nodziedāja un tad vienkārši tika izdalītas dāvanas gan lieliem, gan maziem. Protams, pēc to atplēšanas, grīdu klāja krietna papīru kārta. Kas interesanti: uz katras dāvanas bija rakstīts ne vien "kam", bet arī "no kā". Nekādu noslēpumu. Arī mēs tikām pie dāvaniņām! Nebijām gaidījuši, iepriekš es Lisai tā kā ieprasījos, bet viņa toreiz atteica, nē, nē, nekā nevajag, paņemiet tikai ciemakukuli mājasmātei. Kopējais iespaids ļoti patīkams: liela, dzīvespriecīga un jauka ģimene. Ap pusdesmitiem (pēc deserta un kafijas) mēs devāmies mājup, tuvākie ģimenes locekļi vēl palika. Bija ļoti jauki.

Bet vispār, kā jau Voldemārs rakstīja, 24.decembris mums iesākās Sietlā: vispirms ar akvāriju, bet tam sekoja aptuveni stundu gara pastaiga pa izgreznoto pilsētas centru (bildes būs galerijā). Arī tas bija skaisti, jo bija jauki rāma pēcpusdiena.

Mūsu Ziemsvētku vakars gan nebeidzās atvadoties no kuplās Lisas ģimenes. Bijām apsolījušies Zigrīdai un Vilnim, ka vēlajā vakarā iebrauksim pie viņiem pasēdēt. Kad ieradāmies, pulkstenis bija mazliet pāri vienpadsmitiem (! - jā, bet solīts ir solīts). Šie smaidīja vien: burtiski tikko esot pēdējos ciemiņus izvadījuši un jau nosprieduši, ka mēs laikam nebūsim. Bet viņi jau nezināja, ka mums samērā tālu jābrauc. Ieēst mēs gan neko daudz vairs nejaudājām, bet mazliet sautēto kāpostu ar īsteni latvisku karbonādi vajadzēja. Tam pa vidu un virsu - omulīgas pļāpas viņu meitu Karīnu no darba mājās gaidot un vēl mazliet Zigrīdas pašceptās kūkas (sveiciens Atkinsam). Ap pulksten pusvieniem pratāmies kaunu un taisījāmies mājās.

Bet pēc kādām stundām ar Zigrīdu un Vilni tikāmies atkal, jo viņiem ir lieliska tradīcija, kurā mēs arī piedalījāmies. Un, proti: šeit Ziemassvētkos sniega parasti nav, bet gribas taču. Un to ir viegli sagribēt: mašīnā iekšā, stundas brauciens un esi kalnos, kur sniega ir atliku likām. Zigrīda un Vilnis jau kuro gadu 25.decembrī braucot uz kalniem (tik augstu, kamēr pašiem bailes, jo ceļš ledains), tad noliek autiņu un dodas jaukā pastaigā (mugursomā līdzi pīrāgi, tēja un svecītes).

Mūsu pastaiga pa sniega valstību bija brīnumskaista: sniega daudz, cilvēku maz, ejamais ceļš izšķūrēts, mazītiņš vējelis un no gaisa birsošs sniedziņš. Lēnā pastaigā baudījām skaisto ziemas dienu, tad atradām pietiekami skaistu eglīti, izrotājām ar svecītēm un piparkūkām, bildējāmies, smaidījām, atkal bildējāmies, atkal smaidījām un dzērām tēju... Tad devāmies atpakaļ un izkasījām pelēcīti no sniega (bija ap 3 cm sasnidzis) un prātīgi ripinājāmies lejup-mājup.

Ir interesanti, ka var dzīvot "bezsniega vietā", bet, kad vien sagribas, līdz kārtīgam sniegam aizbraukt. Voldemāru bijām atstājuši mājās: izgulēties, emuāru rakstīt un vēl visu ko...

Patlaban ir otrdienas, 25.decembra vakars, bet vēl viss nav galā: jāsakrāj spēki un tad rīt dosimies mazā Ziemassvētku vizītē pie Gundara un Valdas, bet 27.decembra vakarā mēs ar Voldemāru dosimies uz NBA spēli Sietlā. Tad gan dažas dienas atpūtisimies no visādā veida svinēšanas. Un tad jau līdz vecgadam-jaungadam vairs nebūs tālu.

Nu jūs redzat, cik nopietni mēs ņemam svinēšanu, tālab nebrīnieties, ja ar emuāra ierakstiem mums ies kā ies. Bet bildēs šis tas būs, arī smuko sniega pastaigu sabildējām. Gaidiet! Un kārtīgi pasviniet paši arī, jo šogad Latvijā Ziemassvētki ir visnotaļ pieklājīgā garumā.

Pir(m)diena

Kā jau jūs, iespējams, zināt, pirmdien bija 24. decembris, un tā ir diena, kad daudzi miljoni cilvēku kā dāvanas saņēma visādas nelietojamas "finķikļuškas", jeb, īsāk sakot, Ziemassvētku vakars.
Jūs domājat, ka es tagad par mūsu Ziemassvētku vakaru rakstīšu, vai ne? Nerakstīšu.
Par Ziemassvētku vakaru būs cits raksts, kuru es, par laimi, nerakstīšu.
Es rakstīšu par to, ko mēs darījām PIRMS došanās uz svinību vietu/ām (kopā bija divas). Tā kā maniem vecākiem ir šķietami miega traucējumi, un viņi man arī nevēlas ļaut kārtīgi pagulēt, es tiku pamodināts ap desmitiem no rīta, un, kā vēlāk izrādījās, biju tik un tā nokavējis "koncerta tiešraidi" caur Skaipu.
Tad, ja jau es tiku pamodināts, kaut ko jau arī bija jādara, jo mums svētku norises vietā bija jāierodas tikai 17:30, un tad Ieva kādas pāris (jā, tieši divas!!) stundas meklēja, uz kurieni lai braucam. Kā piemērotāko atradām Sietlas Akvāriju, kas, starp citu, bija arī pa ceļam uz svinību vietu.
Aptuveni 13:00 mēs arī izbraucām no mājas, pēc stundas brauciena arī bijām klāt. Kopā pavadījām tur divas stundas, un ap četriem, kas arī ir slēgšanas laiks, arī devāmies ārā.
Vispār bija forši, bet zivju baigi daudz. Un nebija ne haizivju, ne citu peldošu slepkavu, kas bija mazs mīnuss.
Bildes tiks ieliktas galerijā vēl šogad, cerams.
Tas arī pagaidām viss, varbūt Ieva vai Andris uzrakstīs vēl vienu nelielu emuāru šovakar. Es gan uz to nepaļautos.

Zoo lights

Šodienas aprakstā ievietoju foto galeriju, kurā būs iespējams apskatīt vairākas nakkts bildes zoodārzā. Galeriju pievienoju jau iepriekš publicētai galerijai Defiance (atgādināšu, ka tas ir nosaukums pussalai uz kuras atrodas šis ar nakts gaismām aprīkotais zooloģiskais dārzs).
Foto galerijas adrese mājas lapā poga.lv
http://www.poga.lv/photos/parklande/sets/set:21376/

Nemašīnbraukšana jeb sveiciens no Škodas

Kaut fiziski esam tālu projām, Latvijā notiekošajam, protams sekojam līdzi internetā. Visādi iet ar šoferēšanu un visa cita veida sevis pārvietošanu no viena punkta līdz citam. Ik pa brīdim (gadiem) tiek runāts par sabiedrisko transportu: vai tas Rīgai vairāk skādes vai labuma nodara un kaut kur pazibēja pat ideja, ka ne vien trolejbusus (tas jau senāk dzirdēts), bet arī tramvaju vajagot nolikvidēt...

Tad nu nevaru noturēties neizstāstījusi, ka šeit nupat atklāja JAUNU tramvaja līniju, kas ir kādus 5 km gara patlaban un savieno Sietlas centru ar vienu no dzīvošanas un aktīvās atpūtas rajoniem. Un bildē redzamais sarkanais smukulītis ir čehu Škodas ražojums, kas kursē šajā līnijā. No atklāšanas decembra vidū, līdz šī gada beigām ar to visi vizinās par velti, pēc jaunā gada būs 1,5 dolāri (jā, lēti nav, bet tāda šaipusē ir parastā cena) par braucienu. Varbūt arī mēs vēl paspēsim pavizināties, redzēs. Līdzīgi esot arī Portlandē.

Uz Ameriku pošoties dzirdējām, ka vārdus "sabiedriskais transports" vajagot aizmirst, bet mēs varam sacīt, ka tas nav īsti par Vašingtona štatu. Ne jau šī tramvaja līnija ir vienīgā - jau iepriekš rakstījām par jauko (arī Škodas) bezmaksas tramvaja līniju Takomā, arī Sietlā ir viena bezmaksas līnija - tā vadā sietliešus un viesus gar krastmalu. Tiesa gan, tramvajiņš izskatās krietni eksotiskāks. Bet bezmaksas ir bezmaksas.

Vispār cilvēki dažādos veidos tiek stimulēti izmantot sabiedrisko transportu. Arī mums pie mājas ir autobusa pietura - ērti, kaut vienīgais "mūsu" līnijas busiņš nav ar mieru mūs vest uz visām vajadzīgajām vietām: tad Parklandes tranzīta centrā jāpārsēžas. Ja 1,5 (skolēniem puscena) ir samērā liela summa, tad jāpiebilst, ka biļete ir derīga 1 stundas braucienam visos Pierce Transit (tā saucas kompānija) pilsētas maršrutu busos - brauc ar cik tālu gribi un maini transportus stundas ietvaros, ja vajag. Busi, protams, ir tīri un ērti, ar labi strādājošiem kondicionieriem/sildītājiem - patīkami tajos braukt.

Ap 10.decembri mēs savā pastkastē saņēmām ļoti patīkamu Ziemassvētku dāvanu no transporta kompānijas: jauku bukletiņu, kurā mudina izmantot sabiedrisko transportu ar tam pievienotu BRĪVBIĻETI neierobežotam braucienu skaitam (1 persona vienā reizē) no 15. līdz 31.decembrim. Un ko šādās situācijās dara praktiskais latvietis?

Protams, izmanto. Iesāku šodien un "pa mazam", bet vienalga prieks. Ja līdz PLU jāiet kājām, tad tas prasa gandrīz stundu, taču šodien (jo sanāca, ka vīriešiem ar pelēcīti citā laikā un citur vajadzēja doties) es no savas mājas pieturas labu gabalu lepni pabraucu ar autobusu (parasti ir žēl 1,5 maksāt par 5 minūšu braucienu) un tad atlikušais desmit minūšu gājiens jau bija tīrā izprieca saulainā pievakarē. Atpakaļ tāpat. Nu ļoti laba sajūta. :)

Skatos, arī citi šo piedāvājumu izmanto. Mūsmājas pieturā vēl divi puiši iekāpa un abiem arī bija brīvbiļetes. Tātad ne tikai latvieši ir praktiski.

Interesanta ir biļešu pirkšana: informatīvajās grāmatiņās (tās ir bezmaksas, reizes 4 gadā saraksta aktuālo variantu un vēl visādu citu derīgu info, tās sūta pa pastu, var arī paņemt autobusā, tranzīta centrā, tūristu vietās...) ir rakstīts, ka jābūt sagatavotai skaidrai PRECĪZAI naudai, jo atlikumu neizdod. Vispār jau loģiski. Vēl vairāk: nauda netiek dota šoferim (biežāk gan tās ir ļoti laipnas dāmas, bet arī vīrieši ir smaidīgi, runātīgi un izpalīdzīgi). Katrs pasažieris pats "iebaro" banknošu rijēju vai ieber metālnaudu tādā kā krājkasītē. Šoferis šo procesu vēro (nu ja, lai par maz nesamaksā) un iedod biļeti. Raiti. Protams, ir arī mēnešbiļetes un daudzos veikalos, bankās un citur nopērkami biļešu "blociņi" (ja maksā par 10 biļetēm, tad 11-tā ir par velti).

Interesanta nianse: vakaros pēc 9iem pilsētas busi stājas ne tikai pieturās, bet jebkurā vietā, kur pasažieris lūdz apturēt (ja vien nav aizlieguma zīmes) - tas pasažieru drošībai. Iekāpt gan var tikai pieturās.

Nu gan izlielījos. Bez mums, diezgan aktīvi busu izmantotāji ir Kingi, citi mums pazīstamie ir pamanījušies dzīvot labu gabalu nost no pieturām, tāpēc ir spiesti tikai uz saviem autiņiem paļauties.

Zvēru gaismas

Trešdienas vakarā Voldiņš pārradās no skolas un paziņoja, ka ceturtdien puspiecos pēcpusdienā esot jābūt pie Muižniekiem un jābrauc "zvēru gaismas skatīties". Kādu brīdi mēs ar Andri apmulsuši klusējām, tad sākām jautāt: kam, kāpēc un kur īsti jādodas. Izrādījās: viņi aicina mūs kopā braukt uz Takomu, kur Point Defiance zoodārzā arī ir gaismiņšovs - ar kājām izstaigājams.

Tajā brīdī šī ideja šķita vismaz neprātīga: pie mums jau kuro dienu STIPRI un praktiski nepārtraukti lija. Drusku padomājām, bet piekritām. Mūsu lēmums laikam patika arī mākoņu stūmējam, jo ceturtdiena bija skaisti saulana (jā, vēsa un vējaina gan, bet beidzot bez lietus). Un vējš arī uz vakaru pierima, mēs kārtīgi saģērbāmies un devāmies ceļā.

Protams, Andris atkal fotografēja. Mēs ceram, ka mūsu gaismiņ- zvēriņ-bildes jums vēl nav pārlieku apnikušas, tālab te šo to ielieku un vēlāk arī Andris galeriju izveidos, jo ir tapis mazliet pāri simtam bilžu, lielākā daļa - labas. (Vai visi zina un atceras, ka ar peli noklikšķinot uz bildes, tā visā krāšņumā atveras?)

Gluži tik krāšņas kā dabā, mūsu bildes nav, bet centāmies. Varēja redzēt, ka te cita dizainera roka darbus vadījusi: zvēriņi ir Spanavejā un zvēriņi ir te, bet citādāk veidoti. Mūsu pastaiga pa līkumotajiem parka celiņiem visu to skaistumu izbaudot ilga vairāk par stundu.

Bet šoreiz zvēriņi nebija visskaistākais. Man ļoti patika šīs "dobes" un iespaidīgie koku dekorējumi (attēlā redzamais nebija vienīgais). Tas ir vienkārši neaptverami, kāds lampiņu daudzums mākslinieciski samudžināts šo un citas krāšņās "dobes" veidojot. Pie tam tās bija arī reljefas, jo krūmiņos un lielajos zāles kumšķos izvietotas.

Otrs superlieliskais objekts bija varavīksne, kas bija tik liela, ka to vai no jebkuras parka vietas visā krāšņumā varēja redzēt un viens no celiņiem gāja lokam pa vidu cauri. Nezinu tikai kāpēc mūsu fotoaparāts dažas varavīksnes krāsas ir ignorējis: tur bija visas septiņas. Iespaidīgi. Tagad redzam, ka divu veidu specobjekti mūsu bildēs tomēr nav iekļuvuši. Parks ir izvietots nogāzē, kura ved uz zundu un tā otrā krastā mirdzošā Takomas uguņu jūra bija kā parka pagarinājums. Tā kā lielā starptautiskā lidosta ir ļoti tuvu, tad zemu lidojošo lidmašīnu mirkšķinošās krāsainās gaismas arī bija iespaidīgas. Griez galvu kurp gribi, visur gaišums.

Kad bijām pa vēso āru diezgan izstaigājušies, sajutāmies kafejnīcas apmeklējumu nopelnījuši. Bet jūs pareizi redzat mūsu patukšo galdiņu: mēs galīgi neesam amerikāņi, un, kaut arī viņiem ēdienkartē bija tīri pagarš sarakstiņš, priekš mums tur nekas ēdams neatradās: nez cik veidu burgeri, tad frī un vēl citi amerikānismi. Laimīgi atradām latē kafiju un nopirkām pa cepumam (kā jau Amerikā, tie ir gandrīz plaukstas lielumā). 9,50 par 2 latēm un 2 cepumiem, jo Andris teica: kad nav tad nav un aizgāja vēl pafotografēt.

Tā kā mūsu Ziemassvētku brīvdienu plāni vēl nav īsti skaidri, tad idejas apspriedām ar Lisu - viņu jūs redzat bildē. Atgādināšu, ka viņa ir tā peldēšanas un vispār sporta skolotāja, kas Voldemāru "savā" skolā iekārtoja un arī pēcpusdienās līdz treniņiem un vēl šad tad Voldemārs pie Muižniekiem pa māju dzīvojas. Mēs ļoti labi saprotamies.

Oficiālais iemesls mūsu vizītei suvenīru veikaliņā bija piekariņa meklēšana mana mēteļa rāvējslēdzim, bet neviens no piedāvātajiem nebija man pa prātam. Tad nu aiz bēdām vismaz ar lāčuku parunājos.

Un tad jau arī abi Muižnieku bērni, Alekss un Lindsija, bija klāt un arī viņiem ar lāčuku nobildēties vajadzēja. Lindsija iet 4.klasē, papildus mācās dziedāšanu, spēlē volejbolu un basketbolu. Alekss iet 7.klasē, pūš vai nu tauri vai ko līdzīgu, spēlē amerikāņu futbolu un basketbolu. Tiem bērniem vecāki garlaikoties neļauj, bet ja nopietni - ļoti jauka un aktīva ģimenīte. Vienīgi Indulim (vides zinātnieks un basketbola treneris) kā nebūt izdevās no kārtīgas fotografēšanās izvairīties - vien viņa mugura dažās bildēs pazibēja, bet tās neliekam, jo ne jau par kurtkām ir stāsts.

Un, kā redzat, vienā brīdī ir noticis gandrīz neiespējamais: kadrā iekļuvis arī cītīgais fotografētājs Andris pats. Bet toties kopā ar Ziemsvētku vecīti jeb, kā viņu šeit familiāri sauc, - ar Santu.

Baudām (masu?) kultūru

Vēl esot Latvijā mēs ar Voldemāru izlasījām trako grāmatu triloģiju, kurā pirmā ir "Zelta kompass". Jau šeit esot uzzinājām, ka tiek veidota filma un decembrī ar lielu pompu tā bija klāt. Jāredz! Tāds bija mūsu abu divbalsīgs lēmums. Pie tam jāatzīstas, ka man patīk filmas skatīties uz lielā ekrāna. Čammājāmies, čammājāmies, kamēr nolēmām, ka tieši šī (trešdienas) pēcpusdiena būs īstais brīdis. Tikai tāds sīkums kā kinoteātris jāatrod.

Ja ir internets, tad visu var atrast. Ieskatoties izrādījās, ka 4 jūdžu tālajā Leikvudā ir pat divi un viens arī Pjualapā (9 jūdzes). Izšķīrāmies par pēdējo pavisam praktiska iemesla pēc: mums dažas konkrētas lietas nopirkt vajadzēja un īstie veikali bija Pjualapā. Te jūs redzat kinīša ēku. Biļetes, protams, var nopirkt arī internetā, bet šoreiz nolēmu to neizmantot, jo man jau ir pieredze cik skaisti papildu nauda par šo pakalpojumu (pats pērc sev biļeti!) tiek iekasēta. Tā kā filma tiek rādīta ne pirmo dienu un mēs uz seansu 15.15 sataisījāmies, tad domājām, ka drūzma nebūs liela. Vienas biļetes cena līdz 16iem darbdienās ir 7,25, vakarā un brīvdienās dārgāk.

Internetā lasīju, ka Latvijā visi veikali ir pilni ar dāvanu pircējiem, te ir vēl trakāk: veikaliem ij tuvumā netiek, sastrēgumi (ielās kur ir 3 joslas katrā virzienā!) sākas jau jūdzēm pirms tam. Bet mums šoreiz bija tikai cauri veikalu rajonam jātiek! Cietām nevainīgi un kinīti sasniedzām 5 minūtes pēc filmas sākuma. Jau bijām nobrieduši uz nākamo seansu (15.45), bet kasierīte laipni piedāvāja biļetes uz 15.15 (bija 15.25). Piekritām un izrādījās, ka nebijām zaudējuši neko vairāk kā pirmās 10 reklāmu minūtes. Bet uz otrajām 10 paspējām. :)

Kā zāle? Būtībā tāda pati kā "parastās" Forum Cinema zāles. Bija kādi 10 skatītāji. Mēs, protams, bijām vienīgie bez popkorna spaiņa (es nepārspīlēju, Rīgas tūtiņas ir pilnīgs sīkums) un kolas pusspaiņa. Bet filma bija lieliska!

Par ko ir stāsts? Salīdzinoši varētu sacīt, ka no Harija Potera sērijas: brīnumpasaka, bet mazliet mūsdienīgāka un šausmīgāka. Iespaidīgi efekti, slaveni aktieri. Lieliska un skaista bija Nikola Kidmena, un bez Daniela Kreiga jau arī vairs sevi cienošā filmā neiztiek.

Ir vērts skatīties. Diez kāda šī filma liksies grāmatu nelasījušajiem? Interesanta noteikti, bet dažas nianses var palikt nesaprastas vai vismaz sākumā mulsināt (Jūtat? Iesaku izlasīt!)Ja man jautātu, kas labāks: grāmata vai filma, es teiktu - abas! Katrai savi plusi. Bet kino meistari lieliski tikuši galā ar fantastikas elementiem (piemēram, runājošajiem polārlāčiem un citiem zvēriņiem). Noklikšķinot varat noskatīties gabaliņu, ja iepatiksies, var arī vēl Clip 1 un Trailer 1 noskatīties.

Rēķināšanā - joprojām nesekmīgi

Nu jau decembris krietni ieskrējies, bet par mūsu novembra izdevumiem vēl nav uzrakstīts. Nekādi nerakstījās, jo cipari nepatīk (Interesanti, kā Taņai iet? Būs jāpajautā).

Bet nu labi, protams, pašiem par biedinājumu visu saskaitījām un tad jau nav grūti atkal tabuliņu papildināt - lai redzams, kur esam tikuši ar saviem labajiem nodomiem.



Konkrētais rezultāts briesmīgs: iztērēti 6443,62 dolāri (stipendija ir 3000!!!), bet protams, priekš tam jau ir ekonomiskā izglītība, lai izdomātu visādus attaisnojumus izdevumiem. Tāpēc arī tabuliņai par novembri 2 kolonnas: briesmīgie faktiskie skaitļi un tiem blakus taisnošanās: noņemti vienreizējie ārkārtas vai ļoti svarīgie specifiskie izdevumi.

Un tad jau aina pat ļoti skaista: esam vistuvāk normai, jo pārtēriņš tikai nepilni 200 dolāri. Sīkums, bet patīkami.

Galvenais mūsu pārtēriņa vaininieks neglābjami negatīvā formā novembrī bija kadiljaks, par nedienām ar to jau rakstījām, skaitļi ir tikai fakta konstatācija dolāros. Traki izskatās arī izklaides aile, bet mēs ceram, ka tie ir "labie izdevumi" - nopirkām sev ceļojumu uz Havaju salām janvāra vidum/beigām. Par to rakstīsim pēc ceļojuma, tad arī varēs izvērtēt lietderību.

Izrādās, ka novembrī ārpus mājas neesam ēduši nemaz (tātad tomēr kaut ko darām taupības režīma ietvaros!). Tiesa gan - Tilikumā ēdām lasi, bet tas bija iekļauts biļetes cenā un parādās pie izklaides izdevumiem (tāpēc tie tik lieli).

Degvielas izdevumi nav lieli (nu jā, nekur tālāk arī nebijām aizbraukuši, tikai ikdienas vajadzības), bet toties pārtikai mazliet vairāk tērēts. Skatīsimies kas būs decembrī, jo tā īpaši savādāk vai dārgāk neko pārtikas lietās nedarījām. Vienīgais, kas gan ir loģiski, augļu un dārzeņu cenas ir cēlušās, jo vasara cauri. Norakstīsim uz to. :)

Tā kā sākās "apkures sezona" mūsu elektrības rēķins gandrīz dubultojās, to arī var redzēt pie saimnieciskajiem izdevumiem. Apavus un apģērbus joprojām pērkam, bet tas nav pārsteidzoši: pēdējos 8 mēnešos Latvijā nepirkām vairs neko un līdzi arī īpaši daudz neko neņēmām. Tieši ar šejienes iepirkšanās domu. Un tā bija pareiza: izvēle, kvalitāte un cenas te ir labas.

Pagājušajā mēnesī Ingūna komentēja, ka viņai sevišķi patīkot pozīcija "nezināmie čeki", man arī patīk, tālab laikam no tās vaļā netieku. Nu atkal ir man viens čeks, kura izcelsme nav saprotama, jo tajā informācijas maz un absolūti neidentificējama. Bet nauda izdota, tālab čeks sarakstā iekļuva.

Tagad, kā jau ierasts, gaidām un ceram, ka decembra izdevumu kopsavilkums gan mums patiks. :))

Sietla no augšas, apakšas un balkona

Ja sākam no paša sākuma, tad Zurabs bija "vainīgs" pie tā, ka mēs ar Andri sestdien devāmies "kultūras braucienā" uz Sietlu. Fotografēties viņš pats negribēja, tālab te redzat Sofiju viņa gultiņā. Zurabs patlaban ir aptuveni mēnesi vecs un tieši tādēļ viņa vecāki netika uz izrādi Jersey Boys, kuras apmeklējuma biļetes laipni atvēlēja mums ar Andri.

Skaists amerikāņu vārds puisim, vai ne? Nu labi, labi, pieredzējušākie no jums jau saprata, kādas tautas vārds tas ir. Zuraba mamma Mirjama ir jauna gruzīniete ar kuru iepazinos PLU. Viņa ir dzimusi un augusi Gruzijā, tad konkursā izcīnījusi stipendiju studijām PLU, to pabeigusi, sākusi strādāt Takomā, kur iepazinusies ar savu vīru. Un nu arī Zurabs ir klāt. Mirjamas vīrs, norvēģu izcelsmes amerikānis Gruzijā ir bijis, viņam tur patīkot tīri labi (paciemoties) un dēla vārda izvēlei nav iebildis. Mēs ar Mirjamu šad un tad papļāpājot varam savas krievu valodas zināšanas atsvaidzināt - te tuvumā viņai neviena cita neesot ar ko krieviski runāt. Gruzīniski ne tik, bet to valodu es neprotu. Bildē redzat viņu mājiņu un tālu fonā arī drusciņu no pašas Mirjamas.

Kaut kad iepriekš es biju ierunājusies, ka labprāt kādu teātra izrādi apmeklētu, laikam viņa to atcerējās un mums biļetes piedāvāja. Mēs teicām "jā" jau tad, kad vēl nezinājām uz ko ejam. Naudu no mums viņa neņēma (jo neesot šīs biļetes vien pirkuši, bet kā sava veida abonementu), bet mēs jau redzam gan, kas uz biļetēm rakstīts: 75 dolāri par katru! Šoreiz uz Sietlu devāmies ar pelēcīti, jo cenā bija iekļauta arī bezmaksas stāvvieta. Bija pievienots arī atlaižu kupons vakariņām kādā no tuvējiem restorāniem. Nolēmām to visu izmēģināt un sestdienas pēcpusdienā devāmies ceļā.

Jau mājās paskatījos internetā, kurš no restorāniem varētu būt interesantāks un izvēlējos Top of the Hilton, jo tas esot Sietlā visaugstāk izvietotais. Skats pa 29.stāvā izvietotā restorāna logu uz tumsā mirdzošo pilsētu patiesi bija lielisks. Tiesa gan, labu brīdi pavadījām sastrēgumos un tālab vakariņām laika vairs nebija, izlēmām, ka iztiksim ar kūku un kafiju kā pietiekamiem skaistā skata papildinājumiem. Tas mums izmaksāja 25 dolārus. Izvēlējāmies šī restorāna speciālo desertu, ko veidoja silts tumšbrūns kēksiņš (kura iekšienē slēpās silta šķidra šokolāde) ar tam piespiedušos balta saldējuma bumbu un pa šķīvi mākslinieciski izmētātām ogām. Labs! To gan nevaram sacīt par kafiju. Bet no otras puses: tagad mēs zinām, kas ir "kafija amerikāņu gaumē", par ko jau iepriekš tikām brīdināti. Ja līdz šim ārpus mājas ar puslīdz dzeramām kafijām bijām sastapušies, tad šī... Palielā balta porcelāna tējas (!) krūzē mums tika ieliets gaišbrūns caurspīdīgs šķidrums, ko viņi sauc par kafiju. Garša bija vienkārši kaut kāda... Sasmaidījāmies, savā starpā nokomentējām gan, bet angliski nepiekasījāmies, jo īsti nebija laika: ja šie sadomātu atvainoties un vēlreiz vārīt, tad mēs nokavētu izrādi, kamēr šie receptes lasītu. Un atlaidi arī nedabūjām, jo tad vajagot "pilnas" vakariņas ņemt, ne tikai desertu. Nu ko, paši vainīgi, ka tik vēlu no mājām izčammājāmies. Tā arī neuzzinājām, cik liela tad atlaide būtu.

Bez 15 astoņos devāmies uz teātri. Šodien sākām iepazīšanos ar slaveno Sietlas pazemi. Jau iepriekš minējām, ka Sietla ir stāvumā (mēs teiktu, tādā kā gravā) izvietota, ielas ir stāvas, vietām gājēju ērtībām ir pat kāpnes, bet daudzviet arī veikali un kafejnīcas ir stāvu stāviem izbūvētas ne vien virs zemes, bet arī pazemē un starp tām var pārvietoties pa tuneļiem, ar liftiem un eskalatoriem: no veikala uz veikalu, no viesnīcas uz viesnīcu vai autostāvvietu, ielās tā arī neizejot. Tagad mēs zinām, ka no mūsu stāvvietas, kas bija 2 kvartālu attālumā, uz teātri arī var nokļūt šādā veidā. Mūsu pazemes maršruts bija: stāvvieta - Hiltona restorāns - teātris. Interesanti. Būs vēl kādu reizi jāpaklaiņo, jo pazemes daļa esot plaša: īsts zirnekļa tīkls priekš nezinīšiem, bet ļoti ērts zinātājiem.

No ārpuses 5.avēnijas teātra (tāds ir nosaukums! - īsti amerikāniski skaidri un vienkārši, lai gribētāji var atrast) ēka izskatās bargi lietišķa - kā iepriekšējā bildītē, bet jau pirmie soļi iekšā ieved austrumnieciskā greznībā. Ēka teātra vajadzībām esot būvēta 20tajos gados, pārcietusi mākslinieciski un finansiāli grūtus laikus 70tajos un pēc kārtīgas atjaunošanas lieliskajā patreizējā krāšņumā skatītājiem no jauna atvērta 80tajos.

Lielā zāle ir brīnišķīga, kaut ko mazliet varat redzēt bildītē. Mēs sēdējām balkonā. Šīs zāles pozitīvā īpatnība atkal ir krietnais slīpums gan zālē, gan balkonā - lai visi visu var redzēt. Otra patīkamā īpatnība, salīdzinot ar mūsu Operu: zāles sānos nav balkonu un tālab skatītājiem nedraud krampji kaklā, visu izrādi no sāna skatoties. Vairums skatītāju uz izrādi bija ieradušies saposušies, līdzīgi kā Latvijā uz Operu. Viena amerikas īpatnība gan mums vēl īsti nepatīk: ģērbtuvju nav, ja esi atnācis virsdrēbēs, tad vai nu sēdi ar visu mētelīti vai tam virsū vai... kā nu vari. Kad bijām jau iekšā, atminējāmies, ka autostāvvietā redzējām cilvēkus, kuri no autiņiem kāpa ārā jau "teātra drēbēs". Prātīgi un ērti, jo pa āru nav jāiet (bet mēs to tad vēl nezinājām).

Ko skatījāmies? Mūziklu Jersey Boys, kas pagājušajā sezonā ticis atzīts par labāko mūzikla iestudējumu Amerikā. 5.avēnijas teātra repertuāru pamatā veido pašu trupas izrādes, bet šī bija Brodvejas vieslizrāde un, kā jau godalgotam uzvedumam pienākas, patiesi lieliska.

Par ko bija stāsts? Par Amerikas 60gadu supergrupas Four Seasons likteni: no izveidošanas, cauri slavas gadiem līdz lēnajam mokpilnajam norietam. Kāpēc lēns un mokpilns? Kad grupa bija slavas zenītā, izrādījās, ka viens no dalībniekiem, kurš bija arī menedžeris, ne tikai ir nospēlējis vairāk kā 100 tūkstošus grupas naudas, bet ir arī pusmiljons nodokļu parādos. Vainīgo ielika cietumā, bet grupa turpināja uzstāties, lai šos parādus nomaksātu. Stāsts šajā ziņā briesmīgs, bet, no otras puses: arī par viscēlāko draudzību un kopējo atbildību. Varēja taču viņi vienkārši "izjukt" un nelikties par Tomiju ne zinis...

Interesanti, ka visi 3 patlaban vēl dzīvojošie grupas dalībnieki (jā, arī "vainīgais" Tomijs), bija devuši savu ieguldījumu mūzikla tapšanā: cits tikai intervijās ar savu versiju, cits arī producēšanā. Uz skatuves gan viņi paši vairs nekāpa, bet te var noskatīties fragmentiņu no oriģinālā 60.gadu ieraksta.

Mēs uz skatuves redzējām superdresētus Brodvejas superaktierus: kas par balsīm! Un, protams, arī viss pārējais super: no aktieru veikuma, līdz tehniskiem sīkumiem, kas par efektiem pārvērtās. Tiesa gan, jums tos nekādi atrādīt nevaram, būs vien tāpat jātic, ka bija iespaidīgi. Bildītē redzami četri galveno lomu tēlotāji, bet noklikšķinot var noklausīties viņu izpildītu popūriju no izrādes, kas filmēts 2007.gada Emmy balvu pasniegšanas ceremonijā.

Jāsaka godīgi, absolūti lielāko daļu dziesmu dzirdēju pirmo reizi un zinu, ka tās ir mūsdienīgi aranžētas, bet man patika. Tiesa, ne tik ļoti, lai pie izejas arī viņu kompaktdisku iegādātos, bet bija labi. Ar prieku atkal paklausījos viņu dziesmas pa YouTube rakājoties, kad priekš jums kaut ko klausāmu meklēju. Tā jau ir, ka neko daudz vairāk par Bītliem no tā laika mūzikas es nezināju.

Izrāde beidzās ap vienpadsmitiem, bet mūs ar Andri vēl viena neliela atrakcija gaidīja: daudzlīmeņu stāvvietā nevarējām savu pelēcīti atrast! Vienīgais, kas mūs grūtajos brīžos mierināja, bija doma: nu nevar būt, ka nozagts. Pēc kāda brītiņa, protams, atradām, kur šis bija noslēpies un turpmāk būsim uzmanīgāki. Tā ir, kad izpriecas vien prātā: metas no autiņa vai rikšiem ārā un prom, apkārt īsti nepaskatoties. Bet laikam jau mēs tādi neesam vienīgie, meklējumu laikā pamanījām, ka pie liftiem ir tāds kā blociņš ar noplēšamām lapiņām ar stāvvietas apzīmējumu. Noderīga lieta.

Sestdiena

Jauks sestdienas vakars, ārā tumšs, kluss, nekādu trokšņu. Te, pēkšņi, kāds maita atkal ar lidmašīnu pārlido, kā liekas, tieši virs mājas, un sabojā visu klusumu. Un tā visu laiku.
Šovakar vecāki, saprotot, ka nebūs par ko rakstīt emuāru, izdomāja doties uz teātra izrādi Sietlā, lai tikai kaut kā tiktu vaļā no rakstīšanas. Viņiem izdevās.
Tā, starp citu, jau ir otrā teātra izrāde, uz kuru viņi ir devušies pēdējo 7 dienu laikā (arī pagājušajā sestdienā viņi Sietlā skatījās kaut kādu izrādi), gandrīz vai sāk likties, ka viņiem tās izrādes patīk...
Pats neko īpašu neesmu šonedēļ darījis, dabūju "membership" sporta zālē (tajā ir gan trenažieru zāle, pāris baseini, basketbola laukums, aerobikas nodarbību iespēja, un gan jau vēl kaut kas, par ko man nav ne jausmas), un, dēļ tā, ka principā esmu apmaiņas students, man tas izmaksāja veselus 30 dolārus 3 mēnešiem. Latvijā es maksāju 20 latus mēnesī par došanos uz trenažieru zāli...
Ak jā, mēs arī nopirkām 2 biļetes uz NBA spēli - Seattle SuperSonics pret Boston Celtics, kas notiks 27. decembrī, 19:30. Ļoti gribēju iet tieši uz šo spēli, jo Bostonas komanda Sietlā šosezon viesosies tikai vienreiz, un tajā spēlē 3 spēlētāji, kurus es ļoti vēlos redzēt laukumā.
Kāpēc tikai 2 biļetes? Pavisam vienkārši - kad Andris ieraudzīja biļešu cenas, viņš saprata, ka pērkot biļeti arī viņam, mēs bankrotēsim, un tāpēc arī atteicās. Biļetes patiešām, patiešām ir dārgas, bet arī salīdzinoši normālās vietās sēdēsim, un Andris no mājas, visticamāk, arī sekos līdzi. Cerams, ka spēle būs tā vērta, nespēju sagaidīt.
Man šī būs pēdējā skolas nedēļa, un piektdien, laikam, būs saīsinātas stundas, un brīvlaiks būs līdz 6. janvārim, 7. jādodas uz skolu. Latvijā ir tāpat, ja?
Tas tad arī pagaidām viss, varētu būt, ka kuru katru brīdi vecāki ieradīsies mājās, un emuāram līdz tam laikam jābūt pabeigtam. Gan jau kaut kad vēl uzrakstīšu emuāru par neko, kad vecāki atkal dosies "baudīt kultūru", jeb, precīzāk, vienkārši izvairīsies no emūāra rakstīšanas.

Parklandes ziema

Parasti mēs ziemu iedomājamies ar sniegu, kas krīt no debesīm, līdzīgi kā pirmajā attēlā. Parklandē ir mazliet citādi. Attēls ir jau vēsture - sniega biršana ir fotografēta pirmajā decembrī indiāņu ciemtā Tillicum, īsi pirms lielajiem plūdiem. Kopš tā brīža sniegu redzam tikai kalnu virsotnēs un televīzijas pārraidēs.

Šodien aizgāju uz mežu uzskriet (Ieva man nepiebiedrojās, jo ir mazliet saaukstējusies) un paņēmu fotoaparātu, lai iemūžinātu šo zaļo decembra ziemu. Bresemana meža vārti izskatās kā vasarā, arī mežs ir diezgan zaļš, vienīgi krūmi un daži lapu koki ir bez lapām.
Spanavejas parkā blakus asfaltētajiem celiņiem aug zaļa zāle. Arī ezers ir uz vietas un nav aizsalis. Ledus pa nakti te uzsalst tikai uz automašīnas stikliem (ir bijušas dažas naktis ar temperatūru zem nulles pēc C skalas). Uz ceļiem tas vēl nav redzēts. Ja ceļš apledo, satiksme un jebkāda darbība Parklandē tiekot pārtraukta. Skolniekiem jāpaliek mājās un darbiniekiiem jāgaida ledus nokušanu no ceļiem.
Attēlā redzams arī ezera sargs, kurš raugās lai nekas slikts nenotiktu. Arī pīles šādā ziemā jūtas ļoti labi un nedomā šo teritoriju apmainīt pret citu - siltākās zemēs. Pēdējās dienās viņām ir piebiedrojušās milzīgi lieli putni - kanādas zosis (būs atlidojušas no ziemeļu zemēm). Es tās pamanīju jau pirmdien. Viņām te ir iepaticies, varbūt cer te pārziemot. No cilvēkiem zosis pārāk nebaidās, bet fotografēties neizrāda lielu vēlēšanos.
Mežā takas arī daudz nav izmainījušās. Neskatoties uz to, ka lapu kokiem un krūmiem vairs nav lapu, pamežs tāpat ir zaļš un to var apskatīt nākošajā attēlā.
Lielā ceļa malā, pa kuru mēs ikdienā skrienam uz mežu, centīgie kaimiņi (pēc mūsu domām starp viņiem notiek sacensība, kurš skaistāk izdekorēs māju uz svētkiem) sāk gatavoties Ziemassvētkiem. Diemžēl ši ir tikai daļa no uzstādīšanai paredzētajām figūrām. Lielākajām figūrām nebija pieslēgts kompresors, kaimiņi to parasti ieslēdz īsi pirms tumsas iestāšanās. Ievietoju apsktei bildes ar ziemassvētku rotājumiem.
Kā pēdējo ievietošu vēl vienu pirmā decembra Tillicum village fotogrāfiju. Tā man tomēr vairāk atgādina ziemu, nekā šajā aprakstā augstāk publicētās...

Ar kādām automašīnām brauc amerikāņi

Amerika ir liela valsts ar daudziem štatiem un katrā no tiem ir daudz kas atšķirīgs. Tā kā nekur dikti tālu vēl neesami bijuši, te aprakstītais attiecas uz Amerikas Ziemeļrietumiem. Mēs dzīvojam Takomas pilsētas nomalē - Parklandē. Centrā ir daudz augstceltņu, bet Parklandē dominē vienstāvu dzīvojamās mājas, kā arī divu vai trīs stāvu daudzdzīvokļu mājas. Amerikāņi ar regulāriem ienākumiem cenšas iegādāties atsevišķu māju, bet daudzdzīvokļu mājās vairāk dzīvo iebraucēji, kā arī tie, kuriem izglītības trūkuma vai kādu citu iemeslu dēļ nav izdevies iekārtoties stabilā darbā. Parklandē pārsvarā ir redzamas vienstāvu mājas ar iebūvētām garažām (var aplūkot tālākos attēlos).


Protams Parklandē ir arī ekskluzīvas mājas, kas līdzinās pilīm, bet par tām citreiz, jo raksts ir par automašīnām.
Uz ceļiem var redzēt dažādu marku automašīnas (nav vēl gadījies redzēt Krievijas auto modeļus). Atšķirībā no eiropiešiem, amerikāņi brauc ar "lielām" automašīnām. Visvairāk izplatīti ir nelieli kravas automobiļi, kas tiek izgatavoti vieglo automašīnu rupnīcās. Amerikā šie kravas automobiļi tiek gan paagstināti (vienu no tiem var apskatīties pirmajā attēlā), gan pazemināti, kā tas ir redzams nākošajā attēlā (ar šo oranžstrīpaino automobīli Voldemāra skolas biedrs katru dienu brauc uz skolu).
Privātmāju pagalmos parasti ir redzami vairāki auto un kā redzams dažos attēlos, vismaz kāds no tiem ir kravas automobilis. Protams, arī Amerikā ir dažādi izņēmumi. Vieglie automobīļi ar saviem parametriem ir diezgan ievērojami. Ja Latvijā vieglo automašīnu pieskaita vidējai klasei, tad Amerikā tas ir viens no mazākajiem auto. Arī motoru jaudas ir tik ievērojamas, ka parādīt ko auto spēj ir diezgan bīstami. Dažreiz pa televīziju ziņās tiek stāstīts par pārgalvīgu jauniešu dragreisiem uz satiksmes ceļiem. Sekas parasti ir traģiskas. Mums paīstamie vietējie iedzīvotāji uzskata, ka ir amerikāņi, kas ar auto milzīgajiem izmēriem un jaudām tā sevi apliecina.
Vašingtona štatā autovadītāja apliecību var iegūt no 16 gadu vecuma. Pie Voldemāra skolas atrodas vairākas autostāvvietas. Automašīnu spektrs ir stipri dažāds. Nākošā fotoattēlā ir redzama viena automašīnu rinda vidusskolnieku autostāvvietā.
Skolnieku braucamrīki neatšķiras no pieaugušo automašīnām. Skolnieki brauc ar jaudīgām mašīnām vai arī ļoti labi uzķīlētiem veciem autiņiem. Amerikā vecus (20 gadi un vecāki) auto var redzēt samērā bieži. Mēs arī pārvietojamies ar vienu no tiem. Labie ceļi un tas, ka šo auto bleķi ziemā netiek "iesālīti", ļauj tos lietot diezgan ilgstoši. Automašīnu ilgais mūžs, to zemās cenas un nelielās degvielas izmaksas ļauj amerikāņiem bez ierobežojumiem izmantot automašīnas ikdienā. Uz ceļiem var redzēt visas automašīnu markas, bet biežāk sastopamās ir Ford un Chevrolet.
Pēdējā laikā amerikāņi par auto izmantošanu sāk aizdomāties. Kļūst dārgāka degviela. Ja dagvielas viens galons (3,785 l) septembrī maksāja 2,90 $, tad novembra sakumā jau 3,20 $. Pirms piecpadsmit gadiem galons degvielas maksāja tikai 0,99 $! Patreiz degvielas cena ir mazliet samazinājusies, kā to var redzēt nākošā attēlā, bet tas esot saistīts ar naftas cenu svārstībām pasaulē. Amerikāņi ir pārliecināti, ka degvielas cenas vēl celsies. Tas izskaidrojams ar patreizējo finansiālo krīzi Amerikā un degvielas patēriņa vairākkārtīgu pieaugumu Āzijā un Āfrikā (sakarā ar labklājības uzlabošanos šo reģionu iedzīvotāji vairs negrib pārvietoties tikai ar velosipēdiem).
Daudziem amerikāņiem automobilis ir kā otrās mājas. Tajā tiek ieturētas brokastis, pusdienas, vakariņas, kārtoti darījumi pa telefonu, izlasīti laikraksti un daudz kas vēl. Viņu ērtībai un, lai nevajadzētu gatavot ēdienu vai vārīt kafiju mājās, daudzās vietās ir izvietotas nelielas būdiņas ar uzrakstu: Draive thru, kas nozīmē, ka ēdienu un dzērienu var pasūtīt pa automašīnas logu. Divas ēdienu izsniegšānas būdiņas var apskatīt nākošajos attēls.
Daudzās vietās uz ceļiem ir izvietotas zīmes, ka braucot nedrīkst ēst un dzert. Ievietoju vienu šādu ceļa zīmi apskatei. Tai gan ir mazliet cita nozīme.
Skatoties uz šo ceļa zīmi var rasties jautājums, vai uz ceļiem kur nav uzstādīta šāda zīme to drīkst darīt?
Nobeigumā neliela piebilde. Starp mums pazīstamajiem amerikāņiem nav tādu, kas automašīnu izmanto par ēdamistabu. No tā var secināt, ka arī Amerikā visi iedzīvotāji nerīkojas vienādi. Un pēc dažiem novērojumiem nevar izdarīt viennozīmīgus secinājumus...