sestdiena, 2007. gada 1. septembris
VISKAS
Šeit sastopamo vāveres radinieku vienu reizi jau pieminēju, bet vispār viņi te mudž visapkārt, jo ne velti šī vieta nes Parklandes vārdu - te ir ļoti zaļš. Vakar pie Dvaita un Lī ēdām melleņu saldējumu un, kad sākām runāt par meža ogām un to lasīšanu, viņi sacīja, ka tā nebūt nav droša nodarbošanās, jo - lāčiem arī mellenes garšojot. Es teicu, ka nekas, mums Latvijā arī kādi 3 lāči ir, taču šie atbildēja, ka tas esot bijis nopietni domāts - lāču šeit mežos esot daudz un tie (ne Parklandē gan, jo te tomēr parks, ne mežs) esot ne tikai redzami, bet reizēm arī ar cilvēkiem nesaprototies. Nu redzēs, redzēs. Pa zvēru līniju te ir vēl viena interesanta lieta. Jau minēju, ka PLU ir tā kā divos līmeņos, ko atdala diezgan stāva gravas mala (kur tai gravai ir otra mala, nezinu - laikam tālu), kas esot bijusi traki aizaugusi ar kazenājiem un visādiem citiem ērkšķiem. Šogad palīgos esot noalgoti "ekoloģiskie dārznieki" - vietējā zemnieka kazu bars. Un grava patiesi nograuzta līdz brūniem kātiem, PLU cilvēki ļoti apmierināti, nākamgad darīšot tāpat. Man gan žēl, ka to skatu neredzēju, bet patlaban pie taciņas gar gravas malu ir "dārznieku bara" fotogrāfijas. Labi izskatās.
Par cilvēkiem. Jā, smaida viņi visu laiku (arī tad, kad liek piekto izziņu aizpildīt). Un tu cilvēks nevari nesmaidīt pretī - lipīga tā lieta laikam. Protams, es jau arī drusku pazīstu cilvēkus, un redzu ka ne vienam vien ai ai kāds raksturiņš zem tā smaida ir apakšā, bet - komunikācija ir ļoti patīkama, kaut skaidri redzu, ka ne ar visiem patlaban pazīstamajiem gribētu tuvāk sadraudzēties. Vēl jau te ir ļoti izteikts mazpilsētas sindroms - gandrīz visi gandrīz visus pazīst. Lūdzu un paldies, patīkami jūs satikt, prieks jūs redzēt... - tas skan visapkārt.
Sēžu tagad un domāju - es laikam arī jau iepriekš esmu bijusi "pa pusei amerikāniete" šajā ziņā - nu patīk man tāds stils un pati arī te smaidu vai visu laiku. Protams, nevaru galvot par visiem un visām situācijām, bet pieklājība uz ceļa ir vienkārši pārsteidzoša. Tā vienurīt ap septiņiem dodos uz savu ofisu. Viss kluss, tukšs un mierīgs, es arī nesteidzos. Jāiet pāri ielai. Redzu, ka nāk satiksmes autobuss, mierīgi čāpoju un vēl pat pie ielas malas īsti neesmu. Protams, taisos to palaist pāri. Un ko šis? Protams (!) apstājas, pie tam - vēl pat pie pārejas otrā pusē ielai, ne man pie kājām, smaida līdz ausīm un māj man ar abām rokām, lai tak eju pāri.
Krustojumos kur nav luksoforu samērā bieži ir "četrpusējās stopzīmes" (nezinu īsti kā lai tulko), kas nozīmē - piebraucot jāapstājas ikvienam un - tad sākas interesantākais - pirmais (jebkurā virzienā braukt, griezties un nogriezties) var tas, kurš apstājās pirmais, otrais - tas kurš bija otrais... Izklausās jocīgi, bet strādā labi.
Par mašīnām. Jā, stāvlaukumā manējais kadiljaks ir pats vecākais un ar atrāvienu. Bet vispār interesanti. Kad manā pirmajā dienā piebraucām pie Gundara mājas (un viņš nebūt nav trūcīgs) ieraudzīju, ka viņa autiņš ir tikai mazliet jaunāks par manējo, tāpat ar to autiņu, kas Alfam un Lijai pašiem palika ikdienas lietošanai. Arī Ketrīna, kas ir aptuveni viena vecuma ar mani un biznesa skolas dekāna vietniece, brauc ar aptuveni 10gadīgu... Garīgās vērtības pāri visam citam? Nezinu. Bet ir gan otra puse - kaut šie autiņi ir paveci, visiem ir visas ērtības - ādas vai ļoti labs un kluss (!) salons, visa eklektriskā pakete, kondicionieris.... Laikam jau minēju, ka trešdienas vakarā biju uz dārza vakariņām pie rektora (viņi gan sauc par prezidentu). Tas nebija nekas privāts - ik gadu šāds pasākums mācību gada sākumā ir, jo rektors dzīvo PLU piederošā īpašumā - ēkas ar plašiem zālājiem (ko kopj PLU), cauri tek upīte, ir dīķis ar strūklaku dažu jūdžu attālumā no universitātes... Bet par to iespēju viņam ir arī pienākums - vairākus universitātes pasākumus darbiniekiem un studentiem pie sevis rīkot. Jauki.
Bet stāsts bija par mašīnām. Tātad - ikdienā neko dikti spīdīgu redzējusi nebiju, vismaz tiem cilvēkiem, ar kuriem man ir saskare. Bet nu tajā pasākumā zālājos bija novietots viss spektrs - no spožiem līdz visspožākajiem un no superBMW mini līdz vislielākajiem lielajiem limuzīnveidīgajiem un džipveidīgajiem. Darbinieki uz šo pasākumu ierodas ar dzīvesbiedriem. Varbūt tās bija dzīvesbiedru mašīnas? Nezinu. Skatījos arī, ar ko studentus vecāki ved uz universtiāti. Un tur praktiski viss "normālais" spektrs - visspožākos un visdārgākos te neredzēju.
Mana piektdiena pagāja pa universitāti - visādas datorlietas darot un ar Ketrīnu manus plānus izrunājot. Šonedēļ Amerikā ir 3 brīvdienas - sestdiena, svētdiena un pirmdien - Labor Day (darba svētki?) - vispārēja brīdiena. Labi, ka es dabūju pieeju ofisam visām dienām no 7iem rītā līdz 10iem vakarā. Šodien man ir tāda sajūta, ka esmu te vienīgā - viss kluss un mierīgs. Bet man jau neko citu nevajag - pati ar savu magnētisko karti visas durvis atveru, nokopēt un izdrukāt varu, arī tēju vai kafiju uztaisīt varu.
Tiesa gan, netaisos visas 3 dienas pilnībā pie datora nosēdēt - sestdien un svētdien pa dienu man ir tikšanās ar Valdu sarunātas - dosimies iepirikšanās vietas meklēt un iepirkties mācīties un ko nu tur vēl - par to vēlāk uzrakstīšu. Pirmdien došos pie Alfa un Lijas - par mēbelēm un saimniecības lietām mūsu dzīvoklim aprunāties - ko varu no viņiem aizrunāt, lai viss nav jāpērk. Pirmdienas vakarā - Voldemāram vienu skolu skatīties, jo patlaban esam izvēlē starp divām. Bet arī par to atsevišķi.
Kā jau daļa no jums, lasītājiem, zina, ar doktora grāda iegūšanu man viegli neiet, bet dažas īstena profesora iezīmes sevī jau redzu. Piemēram, vakar biju solījusies iet vakariņās pie Dvaita un Lī, bet pirms tam uz mirkli iegriežoties savā dzīvoklī. Aizeju mājās, atslēgas nav - palikusi ofisā. Soļoju tik atpakaļ. Šorīt pamostos - bez 10 seši. Nē, tik agri necelšos. Jāpaviļājas pa gultu. Viļājos, viļājos, ārā gaišs, vairs nevar izturēt, bet pulkstenis uz priekšu neiet. Mocījos, mocījos, kamēr attapos - viņš taču apstājies!!! Nu ja, šo paņēmu no Dvaita, tas ir mehāniskais, bet es nebiju uzvilkusi. Un īstenībā bija jau pāri astoņiem (es būtu varējusi veselu stundu emuāram rakstīt pa to moku laiku...).
Īsi par to, ko nozīmēja "vakariņas pie Dvaita un Lī". Kā viņi paši atzinās, es viņiem patīkot arī tāpēc, ka esot ļoti līdzīga viņu meitai, tikai jaunāka (foto neesmu redzējusi). Nu lai būtu. Aizgāju pie viņiem piecos, nopļāpājām par visu ko pāri astoņiem. Izrādās, mums ar Dvaitu ir daudz kopīga pasaules uzskatā, esam skolotāji pēc pārliecības. Bet nu labi, stāsts ir par vakariņām. Nesadomājieties nez ko, tā nav Latvija. Lī uztaisīja mums katram maisiņu tēju, Dvaits atveda vienreizējos traukos 3 porcijas no kaut kāda "čikena" - kartupeļu biezputra ar mērci, salātiņi un 2 vistas gabaliņi. Tāpat no vienreizējiem traukiem arī ēdām. Un tad saldējumu ar mellenēm.
Teikšu jau godīgi - es sāku ar nepacietību gaidīt savus vīriešus un dzīvokli ar virtuvi, kad varēšu normālu ēdienu gatavot. Jau apnikuši tie "fast food", bet viņiem tā ir ikdiena.
Vēl viena lieta. Kad paēdām, viņi ļoti rūpīgi izmazgāja tos vienreizējos traukus, nodalīja vāciņus no apakšiņām, jo katrs esot uz citu šķirojamo konteineru nesams un, mani pavadot, arī uzreiz izmest aiznesa.
Pietiks, skriešu pie Valdas.
ceturtdiena, 2007. gada 30. augusts
Besīšanās pēcpusdiena
Taisni tā arī bija. Cik rāms un kārtīgs bija rīts, tik... Bet nu labi, visu pēc kārtas un tagad jau par daļu no tā visa arī smaidu.
Jau rakstīju, ka mobilo vajag. Aizbraucu un nopirku: Motorola C139 par 14,99 dolāriem, klāt piepirku vēl arī priekšmaksas karti par 39,99, kas dod iespēju runāt 200 minūtes plus vēl kaut ko. Un uz ko tad es tagad cerēju? Ka ieslēgšu un sākšu runāt. Nekā nebija. Vispirms stundu jālādē, nu labi, to es saprotu. Tad jānolasa kādi tur kodi un jāiet internetā reģistrēt. Labi. Tad stundu jāgaida un var izmēģināt vai kas tur notiek (man vietējais IT puisis palīdzēja, tāpēc gluži visu nezinu). Tad atkal jāgaida - jo pieslēguma apstiprinājums atnākšot DIENNAKTS laikā (ja nav brīvdienas pa vidu)! Nu šitais ir vienreizēji. Bet atkāpties jau nav kur. Telefoniņš rātni nakšņos ofisā (par sodu nestiepšu līdzi uz istabiņu) un rīt no rīta abi ar datorpusi skatīsimies, varbūt jau varēs ko darīt...
Ja iepriekšējā ziņā saslavēju jauko ēku, tad IT puisis mani brīdināja, ka te ir tik "veiksmīgi" izmantoti celtniecības materiāli, ka iekšpusē mobilajiem zonas praktiski neesot - jāiet ārā, jāizkaras pa logu vai vismaz kārtīgi jāpiespiežas pie stikla - kā nu kurā vietā. Izskatās, ka man derēs trešais variants - ziemā tak vismaz nedaudz labāks par abiem pirmajiem.
Tā kā man telefona patlaban nav, caur nez cik kolēģiem saņēmu ziņu no bankas (kurā vakar it kā veiksmīgi atvēru kontu un ieliku visu 3 mēnešu stipendiju) - kaut kas neesot kārtībā. Sapratu, ka labāk būs nevis zvanīt, bet aizbraukt. Aizbraucu. Tur visi noliedz, ka būtu man zvanījuši. Bet kolēģi taču arī to neizdomāja... Interesanti.
Datoram pieeju teorētiski man iedeva jau vakar, bet šodien vai pusi dienas pavadīju kopā ar IT cilvēku, ņemoties ar visu pēc kārtas - te paroles neiet, te latviešu burtus nevar atrast, te vēl nez kas... Nu puslīdz tā kā esam pie skaidrības tikuši.
Tad nu sadomāju arī uz Noni pieteikties (savējie sapratīs), bet atkal "pārsteigums" - lai piereģistrētos Amerikā, jānorāda Social Security number, kura man vēl nav. Nu labi, noskaidroju, kas darāms un atkal nekā laba. Izrādās, lai uz to pieteiktos, jābūt vismaz 10 dienas jau bijušam uz vietas, tad var iet (personīgi) pieteikties un tad (nezinu vēl, cik ilgā laikā) to piešķir. Jāmēģina varbūt sākumā internetā kā parastam pircējam iegādāties. Domāšu.
Vēl sagribējās apzinīgai būt un autiņam caurlaidi izņemt. Aizgāju. Iedeva veidlapu un teica, kad aizpildīšu (pēc kādām dienām - tā sapratu), lai nesu atpakaļ un tad izrakstīšot. Bet vienu lietu es te jau esmu sapratusi - manas (lieliskās) Latvijas lietvedības zināšanas te nelīdz neko. Pusi no veidlapās prasītā es nesaprotu, otrai pusei jautājumu es vienkārši neatbilstu. Tad nu neatkāpos no meitenes un teicu - pildām kopā. Pieaicinājām vēl pa kādam ik pa brīdim, jo - veidlapā par automašīnu ir tādi jautājumi, kādu nav auto reģistrācijas dokumentos. :) Kaut kā galā tikām. Meitene laipni atvadās. Es prasu - lai nu dod man to caurlaidi. Uz ko viņa atbild - jā, protams, pēc dienām četrām būs gatava, lai tik es pienāku pakaļ. Gaidīšu, ko citu. Vienīgais mierinājums - teica, ka auto mierīgi var likt PLU stāvvietās, nesodīšot.
Bet mans apzinīgums vēl nebija beidzies. Gāju uz medicīnas centru - viņiem manas veselības ziņas vajagot. Paņēmu līdzi Fulbraitam taisīto izziņu (jau par to ģimenes ārste teica, ka tik traku nekad nav redzējusi), bet šiem ar to bija par maz. Piemēram - tur bija kaut kādai slimībai pēdējā pote norādīta, bet pavisam ir divas - kad bija pirmā. Es saku godīgi - nezinu, bet noteikti bija, jo mums jau padomju laikā (runa ir par bērnības potēm) visu kārtīgi sapotēja atļauju neprasot. Un vēl par tuberkulozes poti ziņu nav. Elementāri, saka māsiņa - mēs te abas tūliņ kādus 5 papīrus aizpildīsim un tad tepat uz vietas tevi nopotēsim arī. Ko man darīt? Mukt nevaru, esmu jau piefiksēta. Piekritu, jo tā esot neizbēgama prasība, ja nevar pierādīt. Vēl viens prieciņš - par abām potēm man arī jāmaksā pašai - 35 dolāri. Nu labi, es teicu, varēja būt arī 300. Un tad, kad jau biju nobriedusi nenovēršamajam, viņa paziņo - sorrī, potētājmāsiņa šodien esot bijusi tikai līdz pusdienlaikam. Lai es pienākot otrdienas pēcpusdienā. Iešu. Ko uz telefonu ietaupīju, te ar uzviju iztērēšu.
Secinājums vienkāršs - Andrim mobilo līdzi ņemt nav jēgas, bet potēšanas ieraksti ar ārsta parakstu gan jāsadabū - vizīte tak tikai 50 santīmus maksā.
Nopietnais stāsts - par augstskolas sanāksmi
Šo vairāk rakstu saviem kolēģiem - varbūt noder. Otrdien 28.augustā bija "mācībspēku konference", kurā PLU prezidents (mēs teiktu - rektors) un vēl daži augsti runātāji uzstājās un tad darbs sesijās un diskusiju grupās, trešdien - pēc būtības turpinājums. Es biju klāt kopējā daļā un dzirdēju arī interesantas lietas.
Abu dienu sanāksmēs visu laiku - pirms, pēc, pa vidu bija arī "ēšanas pauzes". Nekas jau dižs - kafija, tēja, ūdens, maizītes, bulkcepumi (citādi nevaru nosaukt). Jā, tos nevar salīdzināt ar Turības smalkajām lašmaizītēm, bet tās gan reti dabūjamas :), taču patīkami ir - ne katrs no rīta ir brokastojis un to labi ar papļāpāšanu var apvienot, tas pats ar pusdienām un pēcpusdienas uzkodām. Sanāksmes sākums vispār bija neierasts - milzu zālē apaļi galdiņi, pie kuriem tad sasēžas mācībspēki, sakrauj paņemto ēdamo un ir gatavi prezidenta uzrunai...
Bet varbūt taisni tā ir veselīgi - garlaicīgu runu nevar atļauties, jo tad tiešām neviens neklausīsies. Nevaru lielīties, ka sapratu visu - viņi ļoti bieži iesprauž jociņus vai visiem (citiem) zināmus gadījumus, par kuriem man nav ne jausmas. Un tad ir tā - visa zāle smejas, es sataisu vidēji gudru ģīmi - ej nu sazini, par ko bija stāsts... Šitā es vēl kļūšu par joku nīdēju.
Ja es visu saprastu, man šis stils noteikti patiktu. Un arī pēc būtības prezidenta un arī citu runas diezgan būtiski atšķīrās no pie mums dzirdētajām - praktiski nav tukšu skaistu frāžu. Tika īsi un skaidri izrunāts paveiktais (rādot arī bildes un saucot gan skaitļus, gan uzvārdus), pieminēja arī nepaveikto, pagājušā gada sasniegumus (bet atkal ļoti konkrēti) un šajā gadā veicamo. Palielījās ar mācībspēku panākumiem (rādot viņu bildes tajā laikā). Un ir ar ko - bez visa kā cita, šogad viņiem esot neparasts gads - 2 "ienākošie" Fulbraita stipendiāti (es un jauks puisis no Ķīnas, ar kuru es jau iepazinos, mācīs angļu valodu) un bija paredzēti veseli 4 "izejošie" stipendiāti (1 bija izcīnījis, bet pēkšņi nācās atteikt dzīvesbiedres veselības pēc).
50% no viņu studentiem kādu daļu no studiju laika pavada ārpus valsts. Nu viņi domā, ko ar tiem otriem 50 darīt. 4.oktobrī būs seminārs - ir veikts pētījums par to, kā darba devēji vērtē ārzemēs pabijušus studentus. Droši vien arī es iešu uz to.
Vēl par viņu attieksmi. Ļoti interesanta un iespaidīga bija prorektores (ceru, ka aptuveni pareizi,angliski "provost") runa - sāka, protams, atkal ar jociņiem un arī patīkami smieklīgā formā (pat es sapratu!) stāstiņiem no PLU dzīves un ikdienas, nonākot pie šogad akcentējamā (galvenokārt tieši pedagoģiski). Viss bija vienkārši jauki un interesanti un tad, runājot gan par atbildību, gan sociālo atbildību, viņa pieskārās tēmai, kas ir arī viņas pašas pētniecības joma - dzīvniekiem un to tiesībām. Un - nenoturējās, sāka raudāt - tik svarīga viņai šī tēma. Bet no izskata - īsta dzelzs lēdija (ne velti arī - prorektore). Zāle saprata un arī viņa ātri vien saņēmās. Taču iespaids milzīgs - mēs novērtējam, ka cilvēks nevis tukšas frāzes maļ, bet par sev būtiskām lietām runā.
Īpaša uzmanība tika veltīta faktam, ka universitātē sanāk ĻOTI dažādi studenti, gan izglītības, gan interešu, gan ādas krāsas un visās citās iespējamajās ziņās, ar ļoti atšķirīgu sagatavotības līmeni, arī tādi, kuriem ģimenē vēl neviens augstskolā nav studējis un tāpēc viņu priekšstats par sagaidāmo dievs vien zina kāds ir (es vēl nezinu, kādi viņiem ir uzņemšanas principi). Un tāpēc mācībspēka uzdevums ir nevis pateikt, ka "tu esi muļķis un nemaisies", bet palīdzēt tikt uz priekšu tiem, kuri grib, bet agrāk tādas iespējas nebija bijis. Un te prorektore atkal nekaunējās no personīga piemēra - viņa sacīja, ka pati augstskolā iestājusies no ģimenes, kurā neviens grāmatas nav lasījis un arī no skolas, kuras beidzēji nav diez ko čakli uz tālāku mācīšanos bijuši. Un viņa esot bezgala pateicīga saviem mācībspēkiem, kuriem pieticis pacietības ar viņu ņemties, skaidrojot un uz priekšu virzot. Students nav vainīgs pie tā, ko viņš nezina vai nav sapratis iepriekš. Stipri vārdi.
Vēl tikām iepazīstināti ar priekšā stāvošo ziedojumu vākšanas kampaņu. Ja nemaldos, 160 miljonus viņi grib savākt. Stāstīja par to, kā mainīsies stratēģija, jo mainās ziedotāju profils (bija interesanti, bet būs par garu, ja te rakstīšu). Un es atkal piedomāju klāt par Turības lietām. Patreiz nevaru iedomāties, kā mēs kā peļņas organizācija varam piesaistīt ko līdzīgu (ir taču pat speciāls fonds izveidots). Amerikā ziedojumi augstskolām ir normāla prakse, bet ir arī būtiska atšķirība no Latvijas - tās visas ir BEZPEĻŅAS organizācijas.
Šodien, ceturtdien, augstskola mudžēja no studentiem un viņu vecākiem - jā, arī tā ir interesanta prakse - viņi ierodas kopā, daļa iepazīšanās pasākumu arī ir kopā, daļa atsevišķi - lai vecāki zina, kas un kā. Veda arī mantas un krāva ārā, jo vairums studentu dzīvo universitātes piedāvātajās "kopmītnēs"- pagaidām ieslieku pēdiņās, bet gan jau kādā brīdī apskatīšu tās arī no iekšpuses un noskaidrošu vai un cik par tām jāmaksā. Kartē izskatās, ka vai puse no pilsētiņas ēkām ir šīs "kopmītnes"', bet studentu skaits taču nav liels, varbūt ir ļoti ērtas.
Šajā augstkolā ir arī vakarā studējošie. Cik - kad uzzināšu, uzrakstīšu. Rīt, piektdien, no rīta man tikšanās ar Ketrīnu, kur runāsim par to, kādus studiju kursus es gribu apmeklēt un pie kuriem studentiem - dienas vai vakara. Lai kā man vakaros nāk miegs (viņi mācās praktiski tāpat kā mūsējie - no 18iem līdz 21.30) mēģināšu pie kādas grupas aiziet - tak jau pieaugušie.
Redzu, ka mūsu mājā ir vairākas "studentu grupu darba telpas", kas tajās notiek, pagaidām nezinu, arī auditorijās vēl īsti bijusi neesmu, ja neskaita sapulces. Vislielākā telpa viņiem ir apvienotā sporta-sarīkojumu zāle. Ekonomiski, protams, bet es pirmajā sanāksmes dienā pie balti klātajiem galdiem sēžot un prezidenta runu klausoties biju ļoti pārsteigta, kad pēkšņi pie sienas sporta tablo ieraudzīju. Pēc tam arī basketbola laukuma līnijas un mirdzoši lakotās parketa grīdas.
Šodien tā krietnāk pa "ofisu" padzīvojos un arī te šo to varu komentēt. Tā kā ēka ir jauna, telpas ir gaišas un ērtas, durvis slēdz ar savām magnētiskajām kartēm. Kopētājs un printeris ir kopējā telpā (var jau būt, ka kādam priekšniekam vai lielākam drukātājam ir savs) un tas nemaz nav slikti. Kāpēc? Tāpēc, ka tie atrodas "ap vidu" un ļoti svarīgā saimnieciskajā telpā: ir rūķīši, kas parūpējas par to, lai visu laiku būtu pieejama kafija vai dažāda veida paciņtēja, arī visi cukuri un baltumi, vienreizējie dvieļi, trauki un piederumi, ir mikroviļņu krāsns. Turpat arī skapjos ir sīkās ofisa lietiņas - pildspalvas, līmlapas... - tās brīvi ņem katrs un lieto. Bet "lielās lietas" - dažādas jaudas skavotāji, caurumotāji, papīra griezēji un pat šķēres ir nevis katram, bet šajā telpā. Un ir jau samērā loģiski - tos jau bieži komplektā ar kopēšanas vai printēšanas darbiem vajag. Ja Turībā tualetes ir labas, tad te tās ir vienkārši ideālas.
PLU mājas lapā ir ziņa, ka viņi savu iepriekšējo ēdinātāju slaveno "Starbucks" nomainījuši pret citu firmu. Kā paši raksta: gan cenu un kvalitātes attiecības pēc, gan tāpēc, ka šie strādājot pēc "fair trade" (godīga tirdzniecība - kad rūpējas gan par vidi, gan godīgu samaksu zemniekiem...) un vidi saudzējošiem un atkritumu pārstrādes principiem. Arī mums sanāksmēs pēc brīvajām maltītēm pašiem savi vienreizlietojamie trauki pa miskastēm jāsašķiro - plastmasa atsevišķi no papīra. Manai zaļajai pārliecībai tas dikti patīk. Arī visur universitātes telpās ir daudzsadaļu atkritumu tvertnes (glītas pie tam) ar attiecīgiem uzrakstiem. Bet zālītē sēdēt ir atļauts, tā te ir lieliski lekna.
Bet nu jau pietiks par augstskolu. Bija gan vēl viena interesanta lieta - šodien pasniedzējiem atjaunotajā ēdnīcā pusdienas par brīvu (man arī). Patīkami. Man aiz priekiem aizmirsās pat cenas paskatīties, tāpēc nezinu, kas ikdienā gaidāms. Tiesa gan - ar mūsu diētu tur būs pagrūti, jo dominē picas, burgeri, makaroni... Vēl piebildīšu - studentiem gan bija jāmaksā.
trešdiena, 2007. gada 29. augusts
Beidzot kaut kas par PLU
Tā nu ir - pašai jau pamazām viss kļūst skaidrāks un pašsaprotams liekas saīsinājuma PLU lietojums, bet attapos, ka praktiski nekādu info par universitāti ielikusi neesmu. Nu ātri centīšos to lietu labot.
Interesanti, kāds latviski īsti ir nosaukuma tulkojums? Ja angliski ir Pacific Lutheran University, tad latviski iznāk Klusā okeāna luterāņu universitāte, jo tās nosaukmā nav kāds vīriņš uzvārdā Pacifiks pie vainas, tas ir Klusā okeāna angliskais nosaukums. Ērtības labad es tālāk lietošu PLU.
PLU 1890 dibinājusi cilvēku grupa, kas gribēja, lai viņu bērniem ir laba izglītība, pārsvarā tie bija luterāņi no Norvēģijas. Tā tas sākās un arī tagad saistība ar Skandināviju ir liela, ar luterāņiem arī, bet nevar teikt, ka citu konfesiju vai ne pie vienas nepiederīgie te neder - PLU gan mācās, gan strādā visdažādākie cilvēki. Patlaban studentu skaits ir ap 3500 (tātad - gandrīz uz pusi mazāks kā Turībā!). Mani uzņem Morkena centrā izvietotā biznesa skola. Starp citu - pie Morkena centra nosaukuma gan vīriņš uzvārdā Morkens ir pie vainas - viņš ziedojis 5 miljonus dolāru tā celtniecībai (pavisam vajadzēja 21), tālab arī visai ēkai viņa vārds. Amerikas augstskolās ir visai ierasta prakse un tie, kam naudas nav tik daudz, ziedo mazāk un viņu vārdā attiecīgi nosauc atsevišķus ēkas spārnus vai norāda, ka šī auditorija iekārtota par X līdzekļiem... Tiesa gan - ātrumā Morkena centra attēlu universitātes mājas lapā neatradu, ieliku citu ēku, bet ir taču glīta, vai ne? Arī citas ēkas šajā pat toņu gammā, būvēšanas laiki un stili gan atšķrīgi, taču kopā izskatās labi.
Kā jau parasti "veco valstu" universitātēm, arī šai ir sava pilsētiņa (campus) - plaša, zaļa un pat divos līmeņos - kartē kur koki sazīmēti ir gravas mala, kas nodala "augšējo" universitātes daļu no apakšējās. tiesa gan - lai šķērsotu visu platību, daudz vairāk par 5 minūtēm nevajag. No manas patreizējās dzīves vietas līdz biznesa skolai taisni tā arī ir pastaigas solī ejot - sk. abus ar līniju savienotos aplīšus - labajā pusē mana dzīves vieta, kreisajā - biznesa skola.
Šodien jūtams, ka studiju gada sākums tuvojas - ēkas, parki un celiņi pamazām pildās ar jauniešiem. Redzēju interesantu celiņu tīrīšanas metodi - ar gaisa plūsmu - ar tādu kā otrādi pieslēgtu putekļu sūcēju visi sīkumi (skujas, pa kādai lapai vai akmentiņam, ne jau sadzīves atkritumi, protams), tiek nopūsti nost no celiņa. Ātri, viegli un loģiski. Šeit vispār daudz domā par saudzīgu attieksmi pret vidi - ēkas lieliski iekļaujas reljefā un starp vecajiem kokiem, atkritumi tiek šķiroti... Šodien parkā redzēju arī vienu zvēriņu - kaut kāds vāveres radinieks rosījās pa zālāju, bet aste gan šim bija kā bebram - plakana (bet spalvaina gan, protams).
Laiks jau trešo dienu ir jauks - saulains un drusku pat par karstu.
Bet nu gan pietiks - briesmīgi miegs nāk, došos gulēt. Bet jūs jau drīz modīsities.
Skrienamā diena
Bez daudz kā cita, vienu sevišķi labu lietu Gundars priekš manis ir izdarījis - atļāva man viņa prombūtnes laikā izmantot viņa kabinetu un arī pieeju datoram - kamēr man vēl savas nav. Tā nu arī tagad - trešdienas vakarā sēžu Gundara kabinetā, vēl ar viņa "loginu" datoram un rakstu šīs rindas. Jūtos ļoti jau pilnvērtīga - šodien (trešdien) saņēmu LutaCard, kas man dod iespēju atvērt visas durvis gandrīz tiešā nozīmē - tagad, kad rakstu ir jau 7 vakarā un mūsu ēkas durvis ir slēgtas, taču ar magnētisko karti es kā lielā atslēdzu gan ārdurvis, gan kabineta durvis - laba sajūta. Šo pašu karti varēšu lietot gan bibliotēkā, gan kā vietējo maksājumu karti - iemaksājot tajā kādu summu, var atbrīvoties no sīknaudas līdzi nēsāšanas, jo vietējās ēstuves un citi PLU maksas pakalpojumi tad būs izmantojami ar šo karti.
Pēc tam ar Gundara draugu un sensenu kolēģi Dvaitu un viņa sievu Lī devāmies vairākposmu ekspedīcijā - uz iespējamo Voldemāra skolu un banku, pa vidu pakavējoties arī pie viņiem mājās - lai vairāk uzzinātu par dažādām banku un līdzīgām lietām. Savas prombūtnes laikā Gundars Zulaufu pāri atstājis man tā kā par "šefiem" - abi ir ārkārtīgi jauki cilvēki, kaut jau krietni gados - ar pieaugušiem mazbērniem.
Ar banku lietu iepazīšanu man negāja viegli (un, protams, nekāda izcilā speciāliste neesmu un nez vai būšu, bet sāku saprast galvenās lietas). Ļoti populāri te joprojām ir čeki jeb vekseļi, kas pie mums praktiski netiek lietoti. Kamēr es vispār sapratu par ko ir runa, brītiņš pagāja un arī par dzīvokli maksājot mums viens specifisks čeku veids būs jālieto - citus maksājumus viņi neatzīst. Internetbankas ir, bet ne tik populāras kā pie mums. Es atvēru konty Key bankā un uz internetbanku pieteicos - būs kādā brīdī jāpapēta kas un kā. Debetkarti man izsniegšot pēc nedēļas... (Latvijā - parasti nākamajā dienā). Ir interesanta, bet neapšaubāmi patīkama sajūta, redzot, ka banku lietās mēs esam priekšā.
Gribēju pieteikt Voldemāru Vašingtona vidusskolā, kas atrodas turpat netālu no PLU, bet neizdevās arī pēc 3 mēģinājumiem. No rīta uz vietas bija tikai sekretāre, neviena ar ko parunāties nebija, pēcpusdienā pie durvīm bija zīmīte: esam seminārā līdz 14iem. Vismaz līdz 17iem tā zīmīte pie slēgtām durvīm nostāvēja - zinu, jo vēl 2 reizes braucu "pārbaudīt". Varbūt šī skola Voldemāru nemaz negrib?
Skolu lietas arī ir interesantas - valsts skolās ir jāmācās pēc dzīvesvietas, nevar brīvi izvēlēties un tāpēc mums "pienākas" tieši šī. Esot normāla. Tiesa gan - Alfs man iedeva vēl viena latvieša - Induļa Muižnieka telefonu - viņš ir basketbola treneris netālā skolā, varbūt varēsim Voldemāru iekārtot tur. Pēc kādām dienām zināšu vai tas ir iespējams, Induļa sieva solījās apjautāties.
Tā nu ņemoties pa skolu un banku, tīri jauki ar Dvaitu un viņa kundzi sapļāpājāmies. Es arī drusku pasūdzējos, ka vēl neko no iepirkšanās iespējām nezinu un nesaprotu, tuvumā lielu veikalu nav... Un viņi abi pieteicās man par gidiem - satikāmies vakarpusē un aizbraucām vienu viņu pašu iemīļotu iepirkšanās vietu apskatīt. Latviešu valodnieki laikam to sauktu par "veikalu puduri" - milzīgā platībā, bet katrs atsevišķi un ar lielām stāvvietām katram priekšā izvietots daudz milzveikalu un ēstuvju. Šie jau arī abi smējās, ka nevarot saprast kā ir prātīgāk - no veikala uz veikalu ar auto braukt vai tomēr iet kājām - redzēt var, bet ir ko iet arī, sevišķi, ja ar pirkumiem. Veikalos iekšā gan praktiski negājām - nebija man īsti vajadzības, bet karte ar sarkani iezīmētu ceļu kā uz turieni aizbraukt man tagad ir.
Iegājām arī mazās vakariņās interesantā ēstuvē. Pēc iekārtojuma kaut kas līdzīgs mūsu "Lido" (kičīgā stila gan nav, uz ēdienu pasniegšanu attiecas), bet interesantā nianse - iekšā ejot samaksā noteiktu summu (par vakariņām - ap 10 dolāriem), tad pats vari iet un likt ko un cik gribi, cik reizes gribi... Tagad tas Amerikā jau esot veiksmīgs tīkls ar vairāk kā 50 ēstuvēm, bet īpašnieks esot bijis Dvaita students, ar ko viņš, protams, ļoti lepojas.
Arī pusdienās biju ar kolēģiem - par mani "atbild" biznesa skolas dekāna vietniece (Assisting Dean) Ketrīna, bet tieši otrdien darbu sāka arī jauns dekāns. Tad nu ar viņiem abiem aizgājām pusdienās uz itāļu krodziņu turpat pie universitātes. Ēdiens bija garšīgs, bet salātlapu gan manā porcijā bija krietni par daudz - tur kārtīgu govi vajag, kas visu to apēstu...
Līdz šim esmu iztērējusi tikai kādus 30 dolārus - par benzīnu un vienām mazajām vakariņām, bet jāsāk jau pamazām būs. Patlaban netieku skaidrībā par mobilajiem sakariem - it kā jau vajag, bet atkal neiet viegli. Īsti neredzu, kā varētu izmantot savu līdzi paņemto mobilo, kuram patlaban neviena operatora pieslēguma nav. Cik es patreiz saprotu, viņi piedāvā priekšmaksas kartes tikai papildināšanai vai, pērkot pirmo reizi - kopā ar mobilo telefonu. Lētākais mobilais šādā komplektā maksā 15-20 dolārus (karte jāpērk atsevišķi, tām ir dažādas cenas); ir elementārās funkcijas: zvani, īsziņas. Protams, ir arī dārgāki, bet es nevaru saprast kādu man vajag. Ja tikai zvanīt, varētu ņemt pašu lētāko.
Vēl domāju, bet, iespējams, rīt (ceturtdien) tomēr kādu nopirkšu - nav patīkami, ka ik pa brīdim rodas problēmas tādēļ, ka neesmu sasniedzama un arī citiem varu pazvanīt tikai vietējās sarunas un tikai tad, kad esmu Gundara kabinetā. Ar padomdevējiem šajā jautājumā arī švaki - mani jaukie gados vecākie palīgi neviens mobilo nelieto vispār, jaunākajiem ir pastāvīgie pieslēgumi un viņi par kartēm nezina gandrīz neko (nu jā, tāpat kā es par Latvijas kartēm).
Saldskābais un varonības pilnais otrās dienas stāsts.
Kāpēc "pie viņiem"? Te bija pirmā interesantā lieta. Alfs un Lija dzīvo savā mājā, bet pretī pāri ielai viņiem ir tukša māja, kurā iepriekš dzīvojusi Lijas mamma, un tā man tika ierādīta par naktsmītni. Pauls man īsi parādīja kas tur un kā, pirmais pārsteigums bija, kad uz manu jautājumu - un kā aizslēdz durvis? viņš atbildēja - mēs parasti neslēdzam. Normāli. Bet nu labi, ārdurvīm iekšpusē "aizgriežamais puļķītis" tomēr bija un to es aizgriezu. Gulējās normāli, bet vienalga ap 7iem jau biju augšā, noviļājos pa gultu līdz kādiem 8iem un tad devos nelielā ekspedīcijā pa "noliktavu" (tas vairāk atbilst manas nakstmītnes patreizējam statusam), jo mājas saimnieki ir tik laipni, ka sola uz tiem 8 mēnešiem iedot mums nepieciešamās, bet viņiem liekās iedzīves lietas. Paskatījos, patlaban domāju, ka 3.septembrī vai apmēram tā atkal pie viņiem aizbraukšu un kopā ar Liju atlasīsim - ko varu dabūt, jo mēs īrēšanai atradām nemēbelētu dzīvokli (istabas tukšas, virtuvē un vannas istabā kaut kas ir).
Kad pulkstenis rādīja pusdesmit devos pāri ielai. Durvis neaizslēgtas, iekšā klusums absolūts. Atkāpos. Desmitos devos otrajā iekarošanas gājienā. Tas pats. Bet tagad gan saņēmos un turpat priekšā viesistabā apsēdos uz dīvāna - gaidīt, pašķirstīju katalogus un tā. Nebija vēl nemaz daudz pāri desmitiem, kad saimnieki augšā sāka rosīties. Tad vēl brokastis pagatavojām un paēdām, vēl kaut ko pagrozījāmies un ap pusvieniem devāmies ceļā ar 88.gada kadiljaku - apmēram tādu kā attēlā, tikai pelēkā krāsā, ne tuvu ne tik spīdīgu un ar automātisko kārbu.
Atzīšos uzreiz - šo auto Alfs ar Liju man nodeva lietošanā uz Amerikas laiku un "dāvinātam zirgam zobos neskatās", tehniskā kārtībā esot, jālej tikai benzīns. Alfs man piedāvāja jau uzreiz pašai sēsties pie stūres (apm.1 stundas brauciens līdz Takomai), no kā gan es atteicos - sacīju, ka sēdēšu blaukus un sākumā tomēr paskatīšos, kas un kā Amerikā uz ceļiem darās, jo neko daudz naktī no lidostas braucot ievērojusi nebiju.
Pirmais darbs bija benzīna liešana. Protams, darīju to par savu naudu, jo auto taču tagad gandrīz mans. Un pirmais prieks - automāts manu Latvijas kredītkarti atzina par labu esam. Benzīns maksāja 2,769 dolārus par galonu - ja kādam ir interese un nav slinkums, var izrēķināt cik sanāks latos par litru, man jāraksta tālāk.
Vēl viena jautra lieta - amerikāņi pavisam savādāk nekā mēs adreses pilsētā raksta un saprot, tad nu pie viena kartē skatījos un to arī mācījos. Redzēju arī, kā Lija ar Alfu arī nemaz nevarēja pēc kartes vien Gundara māju ar pirmo piegājienu atrast. Visi jau bijām mazā izmisumā, jo šiem nebija mobilais līdzi paņēmies, man pagaidām nav.... Beigās tomēr atradām - pašā ielas malā, bet numurs tik neredzami uzrakstīts un iebrauktuve tik šaura, ka tikai zinātājam atrodama.
Tālāk - uz universitāti - Gundars apņēmās braukt pa priekšu ar savu auto, man tad lika sēsties kadiljakam pie stūres un sekot. Es ar automātu esmu braukusi kādas divas reizes mūžā un arī tad nez cik gadus atpakaļ. Bet tā jau gan ir - kāda starpība, minūti ātrāk vai vēlāk, sēdos tik klāt. Bet cik tas kuģis milzīgs! Nav jau mūsu Liāna nekāda mazulīte, bet tomēr... Glāba tas, ka braucēji ir ārkārtīgi pieklājīgi un ievēro distanci. Ir arī interesants dalījums joslās un stopzīmju lietojums krustojumos, bet par to varbūt citu reizi. Katrā ziņā varu tikai piekrist savai doktorantūras kolēģei Ingūnai - braukt pie stūres Amerikā ir patīkāmāk un vienkāršāk nekā Latvijā.
Nekas, pārcietu līkumošanu pa pilsētu un tikai vienu reizi Alfam nācās no aizmugures drusku pakliegt uz mani. :) Tā, Gundaram aiz muguras, izbraukāju gan universitāti, gan firmu, kur dzīvokli īrēsim un apskatīju "praktiski tādu pašu" - dzīvojamā istaba kopā ar virtuvi, 2 guļamistabas, vannasistaba apvienota ar tualeti, aptuveni 2 jūdzes no universitātes. Mēneša maksa būs 585 dolāri plus elektrība, internets... Normāli izskatījās, sākām kārtot papīrus šim dzīvoklim.
Kad viss steidzamais bija padarīts, padzērām kafiju pie Gundara un Valdas un (ar mani pie stūres, protams) devāmies atceļā - tagad man stāvēja priekšā braukšana pa lielajām šosejām. Turpceļā jau viss bija labi - blakussēdētāji norādīja, kur jānogriežas u.tml., bet tad Ņūkāslē pie mājas izlaidu Alfu ar Liju un atceļā devos viena. Trāpīšu īstajos ceļos vai nē? - tāds bija jautājums, jo kartē skatīties nav laika: atļautais ātrums uz šosejas - 60 jūdzes stundā un tas puslīdz arī jāievēro, lai nekavētu citus, joslu skaits - 4-6 uz katru pusi, nogriešanās, protams, tikai "exitos" un no pirmās joslas...
Divas reizes paspēju sabīties, bet tomēr bija pareizi. Vēl pa gaismu biju atpakaļ savā pagaidu mītnē - universitātes piedāvātajā "istabiņā" ( vannas-tualetes telpa, virtuves stūrītis (ar kafijas automātu, ūdens kannu un ledusskapi), istaba ar gultu, galdu un 2 krēsliem. Ir dekoratīvais televizors un telefons - jo uz tik īsu laiku neesot vērts slēgt līgumu ar šo pakalpojumu piegādātājiem. Bet toties (ja pareizi esmu sapratusi) - jāmaksā man par šo laikam nebūs nemaz, vismaz tas patīkami. Veļas mazgātuve turpat gaiteņa galā (par maksu, protams, vēl izmantojusi neesmu) - palikšu te līdz varēs ievākties Parkwood Apartments - 5.vai 6.septembrī.
Kad nu diena bija praktiski galā, tomēr ēst sagribējās. Tuvumā ir tikai ēstuves, bet tajās es vēl neko nesaprotu, tāpēc gāju veikalu meklēt. Atradu vienu "Pharmacy", kurā gan arī dažas ēdamlietas bija. Nu tad nopirku kādu siera gabaliņu,
šķiņķi, tēju (ļoti garšīgu zaļo paciņtēju)...
Vakarā gulēt ejot nu dikti skumji palika - pilnīgi sapratu tos, kas uz ārzemēm strādāt vai ko darīt dodas vieni paši - noguris kā suns, jūties kā pilnīgs muļķis, jo - gan valodā vēl īsti nevar iebraukt, gan daudzas lietas vienkārši pēc būtības nesaproti un tad vēl attopies, ka arī sakaru nav, pat televizora un radio nav... - istabiņa vienkārša un neomulīga, laika joslas arī īsti iemigt neļauj...
Bet nu labi, no rīta jau pamodos pavisam citā garastāvoklī un devos savās patstāvīgajās gaitās tepat pa Parklandi. Par to sekos otrās dienas stāsts.
otrdiena, 2007. gada 28. augusts
23 stundās no Kadagas līdz Ņūkāslei
Bet nu labi, no tā nemirst. Garajam ceļam biju paņēmusi līdzi biezgrāmatu - Kolīnas Makkālovas romānu "Pieskāriens". Daudz nebūs melots, ja sacīšu, ka izlasīju pa ceļam - pabeidzu gultā
Ņūkāslē, kad lēciens pāri laika joslām neļāva aizmigt.
Bet nu īsi un pēc kārtas. Lidošana (ar lidmašīnu, protams) man patīk un viss šis pasākums arī bija mierīgs un līgans. Tiesa gan, ar interesantiem un apmulsuma brīžiem pa vidam.
Es gribēju kā labāk un jau Rīga lidostā aizgāju uz Luhthansas biroju apvaicāties vai man kaut kas par savas bagāžas ceļiem ir jāzina, jo ar pārsēšanos gan lidoju pirmo reizi. Laipnā darbiniece man veiksmīgi iestāstīja, ka mana iebraukšana ASV teorētiski sāksies jau Frankfurtē, kur es kāpšu ASV kompānijas lidmašīnā, un ka visas kontroles (imigrācijas, bagāžas...) jāiziet tur. Es, protams, noticēju. Labi gan bija tas, ka viņa pateica arī - nekas speciāli jāmeklē nav - vienkārši citādi uz priekšu tikt nemaz nevarēs. Pēcāk gan izrādījās, ka visas nopietnās kontroles ir pēc piezemēšanās Amerikā, Frankfurtē viss notiek "kā parasti". Nekas jau traks, tikai samulsināja gan un izjauca manu pirmo skaisto apņemšanos - biju nolēmusi pirmo īsziņu emuāram uzrakstīt no bezmaksas interneta kioska Frankfurtes lidostā. Kad bija kioski, es negribēju pie tiem apstāties, jo baidījos, ka tās kontroles var daudz laika aizņemt, kad bija laiks, izrādījās, ka kioskiem tālu garām jau biju aizgājusi... Tā ir ar tiem labajiem nodomiem. Un trakoti izbrīnīti bija ASV aviokompānijas darbinieki, kad es viņiem prasīju, kad tad tā kontrole būs. Nu, protams, Amerikā, viņi atbildēja, kad beidzot saprata, kas mani satrauc. :)
Tā kā ceļā esot pabiju 4 lidostās, vienu lietu tagad zinu skaidri - Rīgas lidosta no tām visām bija visjaukākā - skaista, tīra, gaiša un vēsa. Par pārējām gluži visu to sacīt nevaru - katrai kaut kas savs.
Frankfurtes lidosta ir milzīga. Vai nu tāpēc, ka Rīgas lidmašīnīte maziņa, vai citu iemeslu pēc, mūs izlaida kaut kur tālu lidlaukā, piebrauca autobusi un tad mēs ar komfortu labu laiku lidmašīnu pēcpuses vērojām (vistiešākajā nozīmē), dažām braucām pat pa spārnu apakšu, ar dažām "skrējāmies" - viņas pa skrejceļu, mēs turpat paralēli pa autobusu ceļu. Un tad vēl viss tas visvisādu specifisko autiņu mudzeklis visapkārt. Bija interesanti lidostas dzīvi no otras puses pavērot. Tiesa gan, izņemot lielumu un manis īstajā brīdī neizmantotos interneta kioskus, citu jauku lietu īpaši nebija. Lidosta tā kā remontā, tā kā... - samērā netīrs, noplucis un, trakākais, vismaz tajā terminālī, no kura uz ASV lido - kondicionēšanas sistēma nestrādāja. Karstums dienas vidū bija traks un cilvēku daudz.
Garajam lidojumam līdz Sanfrancisko nebija ne vainas. Sēdēju rāmi, lasīju grāmatu un ēdu visu ko deva, pāris stundas pagulēju arī. Biju domājusi, ka būs grūtāk. Jauki un interesanti bija ekrāniņā vērot lidojuma gaitu un parametrus visādos (augstums, ātrums, attālums un laiks līdz galapunktam, tas pats par jau nolidoto...), arī vai pus pasaules ģeogrāfiju bildītēs atkārtoju. Vienīgais sāpīgi patiesais moments bija, kad ekrāniņā skaidri redzēju, ka lidojam PĀRI manam galamērķim - Sietlai - gandrīz 2 stundu lidojums tai pāri uz Sanfrancisko, tad 3 stundas lidostā uzgaidīšanai un tad ar citu lidmašīnu atkal atpakaļ. Tā man tās 23 stundas sanāca. Andrim ar Voldemāru šis etaps nebūs un izlidojot tikai stundu pirms manis, galā viņi nonāks 6 (!) stundas ātrāk.
Sanfrancisko lidosta arī ir liela, daudz ne vien eskalatoru, bet arī "slīdošo gaiteņu" - lai kājas nav lieki jākustina. Es gan pēc lielās sēdēšanas gāju ar iešanu visur, kur vien tas bija atļauts. Ja pareizi sapratu no shēmām, tad šī lidosta ir pilnīgi noslēgtas formas (piecstūris?) ar termināļiem kā stariem. Kā viņā cilvēki tiek iekšā no pilsētas - nezinu, es jau tikai ar lidmašīnām šoreiz - gan iekšā, gan ārā. Imigrācijas un muitas kontrolē gaidīšanas rindas bija lielākas nekā pati iztaujāšana - izgāju bez problēmām, bet nākamā reisa gaidīšanai atvēlētās 3 stundas bija vairāk kā pietiekami - arī kādu pusstundiņu grāmatu palasīju. Jaunums (pār visiem pasažieriem uz visiem reisiem) bija superdrošības pārbaude - caur skeneri bija bez kurpēm jāiet (tās brauca cauri speciālam skenerim atsevišķā groziņā). Tur nu varēja redzēt, kuri ceļo bieži un kuri ne - cik ērti novelkami apavi katram bija.
Sietlā ielidojām pēc pusnakts un pilsētas ugunis bija tik košas un skaistas, ka pat es no savas tālās vietas kaut ko redzēju. Šīs lidostas ekstra - iekšējās satiksmes vilciens, kas no viena termināļa ved uz otru un uz centrālo. Man bija jākāpj ārā otrajā pieturā, bet vilcieniņš bija tik jauks - plašs, kluss un tīrs, ka gandrīz biju ar mieru vēl kādu apli apbraukt. :)
Iepriekš elektroniski bija sarunāts, ka mani sagaidīs Pauls (sk. darbojošos personu sarakstu pa labi), man bija viņa telefons, bet kā izskatās nezināju, tikai viņa paša kaut kad rakstīto, ka esot "mūsu gados" (Mēs vēl toreiz ar Andri nosmaidījām - interesanti - viņa vai manos gados. Izrādījās, ka precīzi pa vidu!). Tā nu grozījos un skatījos apkārt gan pirms, gan pēc bagāžas saņemšanas, vienu nevainīgu vīrieti pat uzrunāju, bet nekā. Sāku jau domāt ko darīt - ko man dod viņa telefona numurs, ja mans mobilais ir atslēgts, bet lidostā, kā izskatījās, jau guļ visi, izņemot pasažierus. Bet nu labi - minūtes piecas pēc brīža, kad biju saņēmusi bagāžu, arī Pauls pieteicās - neesot varējis auto noparkot - dikti daudz sagaidītāju un viņam nācies uz attālāku stāvvietu braukt.
Pēc kādu 15 minūšu brauciena ar lielo balto mirdzošo Paula kadiljaku (dikti jauns gan tas nebija, izcili uzturēts gan), bijām klāt - pie Paula vecākiem Alfa un Lijas, kas dzīvo Ņūkāslē (mazs miestiņš Sietlas pievārtē) un kuri man laipni bija piedāvājuši pirmo nakti (vai kas nu no tās atlicis, ja ielido 0:22 un tad vēl bagāža un brauciens...) pārlaist pie viņiem. Pazvanīju saviem mājniekiem, iepazinos un mazliet papļāpājām ar saimniekiem, tad arī pulkstenis jau bija trīs un es devos gulēt. Tiesa gan - kā jau pieminēuj - aizmigt vienalga uzreiz nevarēju, tāpēc pabeidzu grāmatu lasīt. Par manu pirmo rītu un dienu Amerikā - nākamajā sērijā.
P.S. Ceru, ka nākamās sērijas sataps ātrāk, jo daudzas organizatoriskās lietas būs nokārtotas.