Šausmonīgais skaistums

Virsrakstā pārspīlējumu nav - tā arī bija. Un arī pirmajā bildē nav kadrs no šausmu filmas - tā izskatās lietusmežs. No ģeogrāfijas stundām un lasītajām grāmatām droši vien ne man vienai ir radies priekšstats, ka lietusmežs (rainforest vai latviski: džungļi - pārmitrs necaurejams mežs) ir tikai kaut kur tropos. Taču jau pirmajās dienās pēc ierašanās saņēmu ieteikumu noteikti apmeklēt lietusmežu tepat mūsu platuma grādos. Kas tad tas par brīnumu? Tās esot vietas, kur praktiski visu laiku līst - ja ne tiešā nozīmē no gaisa, tad vismaz kā migla vai no kokiem un krūmiem lejup krītošs/sijājošs mitrums.
Vienkāršojot var sacīt, ka mūspusē tādas vietas ir divas: pie Rainīra un Olimpijas kalnu masīvā - vietās, kur kalns aiztur lietus mākoņus un tie ir spiesti izlīt turpat uz vietas. Rainiera nogāžu neparasto audzelību jau iepriekš pieminējām, bet Olimpijas okeāna pusē redzētais pārspēja visu - par to arī bildes. Statistiķi ir saskaitījuši, ka gada laikā lietusmežu rajonos nolīstot 3,6 metri nokrišņu uz kvadrātmetru - pamēģiniet iedomāties!
Pirmajā kartītē redzams mūsu brauciens no okeāna piekrastes uz vienu no viskrāš-
ņākajām lietusmeža apskates vietām - Kvinaltas upes ieleju, bet arī Soldukas upes krasti daudz neatpalika. Trešā slavenā apskates vieta - pa vidu starp šīm, šoreiz iztika bez mums, jo visu jau paspēt nevar.
Otrajā kartītē redzams mūsu ekstrēmais brauciens - sākumā gar ļoti skaisto Kvinaltas ezera ziemeļu krastu (nu tik traki pa stāvajā krastā augstu virs ezera izbūvēto knapi vienas mašīnas platuma līčloču ceļu, ka man brīžam bija grūti acis vaļā turēt), kurš pēc tam tikpat ekstrēmi turpinājās gar upes ieleju uz augšu. Tad pie Bunch Falls pāri upei un līdzīgā veidā uz leju. Briesmīgi brīnišķīgi - citādi to nevar nosaukt. Tā kā šeit mīnus grādu laikam praktiski nav, tad te viss aug un zaļo vienkārši neiespējami - pievērsiet bildēs uzmanību tam, kā sūnas aug kokos - nu īstens šausmu mežs.
To, cik mainīga var būt kalnu upe, arī redzējām - ja vienā bildē tā ir šaura un putojoša, tad otrā redzama vieta, kur tā plūst pa plašu lēzenu ieleju - nu pavisam rāma un laiski iekārtojusies.
Kaut arī kalni šeit nebija ekstrēmi augsti un sniegoti, skati vienalga bija vareni. Ik pa brīdim saciju Andrim: apstājies. Un tagad vari paskatīties. Jo abas lietas reizē te bija pārāk bīstamas - šoferim izmisīgi ceļš jāvēro.
Jo vairāk tādēļ, ka ar kādām 3 mašīnām mums nācās arī izmainīties. Platākā un pārskatāmākā vietā jau nekas, abi pieplok maliņai un samainās, bet tuvošanās asajiem līkumiem gan bija labs adrenalīna avots - pieploc klintsmalai un tad palēnām bāz auto purniņu ap stūri un acis kvadrātā - būs kāds pretī vai ne... Vietām ir speciālas kabatas izveidotas. Mums paveicās - nevienā vietā nenācās kadiljaku atpakaļ līdz kabatai bīdīt - ciešamas tās vietas bija. Un abi šoferīši visos gadījumos bija dikti pieklājīgi - abi nostājās maliņā un nebija, kas uz priekšu brauc. Tad abi sasmaidījās un izmainījās.
Voldemārs vienā brīdī teica, ka jūtoties kā iekļuvis filmā "Juras laikmeta parks" vai kādā līdzīgā - tūliņ no tā biezokņa dinozaurs izlīdīs... Sajūtas tiešām bija dīvainas.
Milzu koki, sūnas un treknu paparžu mudžekļi, stāvoša ūdens lāmas, krustām šķērsām sakrituši koki. Brīžam arī trijatā visai omulīgi nejutāmies.
Sajūtu, ka tur pilnīgi viss aug pilnīgi visur, apliecina bilde ar "paparž-
koku" - papardes, kas ieperinājušās un lekni aug tieši no koka stumbra redzējām vairākkārt.
Gatavojoties braucienam tikām visādi biedēti ar to mūžīgo lietu (un arī krāsainos lietus-
mētelīšus dolārveikalā nopirkām), bet Olimpijas kalni bija mums žēlīgi - trāpījām vienā no retajām dienām, kad nelija, līdz ar to bildes labas sanāca un varējām daudz staigāt. To, ka apmeklētāju mēdz būt daudz (mēs bijām darbdienā un nesezonā, tāpēc daudzkur bijām vienīgie), uzskatāmi rādīja daudzās stāvvietiņas un ēdamvietiņas.
Neko lielāku par vāverēm mežā nesatikām, bet ļoti neierastas likās daudzviet izvietotās metāla kastes tūristu pārtikas krājumiem - lai kāds zvērs visu neaprij, kamēr cilvēki par dabas skatiem kaifo.
Zinot amerikāņu praktiskumu, jāsecina, ka tie aprijējzvēri tur tiešām laikam mēdz būt, jo bez vajadzības tādām kastēm nauda tērēta netiktu. Un vēl arī - Andris laikam neuzrakstīja - Olimpijas informācijas centrā bija ne vien skaista puma izbāzta, bet arī visai nopietna pamācība kā rīkoties, ja ar pumu mežā sastopas. 2 galvenie punkti - klaigāt un vicināties, nekādā gadījumā negriezt viņai muguru (atkāpties skatoties uz zvēru). Nu jau pietiks briesmu. Bet nākamais stāsts būs mierīgāks. Rīt.