Olimpiskais mudžeklis

Pagājušās nedēļas sākumā Voldemārs priecīgi paziņoja, ka skolas nedēļa viņam beidzas trešdien - ceturtdiena un piektdiena ir brīvas (nedēļas nogale arī, protams). Kam par godu brīvlaiks, tādus sīkumus viņš, protams, nezina. Galvenais, ka brīvs.

Par to jau tā kā varētu viņam piekrist, taču te rodas papildu jautājums - ko mums darīt šīs 4 dienas? Nesēdēsim taču mājās, jo sevišķi tādēļ, ka arī laiku beidzot sola tīri labu. Domājām un meklējām visu ko, kamēr, turoties pie ieteikuma, ka kalni jāskatās, kamēr vēl nav sniegs, izlēmām doties ekspedīcijā uz Olimpijas pussalu (Olympic Peninsula) un apskatīt Kluso okeānu.

Domāts, darīts - ceturtdienas rītā devāmies ceļā uz 2 vai 3 dienām - kā nu sanāks un pašiem gribēsies ar nakšņošanu kādā viesnīcā vai līdzīgā vietā pa ceļam.

Kartītē jūs varat redzēt gan mūsu brauciena pirmo posmu iezīmētu (par to un visu pārējo rakstīsim pakāpeniski - gaidiet!) gan visu Olimpijas pussalu kopskatā. Es no savas puses "ievadam" varu pielikt dažus skaidrojošos komentārus un cilpveida atsauces.

Piemēram - zundam pāri mēs tikām pa mūsu "rabarberu stāsta" priekšpēdējā bildē redzamo skaisto vanšu tiltu. Iespaidīgs ir gan zunda platums, gan tilts ar nez cik joslām katrā virzienā. Un arī otrādi - varētu būt, ka "rabarberu stāsta" pirmais attēls ir no tilta fotografējot iegūts - arī mēs, pa to braucot, Point Defiance pussalas galu tik pat skaistu kā tajā bildē redzējām.

Sāksim ar vispārēju orienēšanos situācijā un kartē atzīmēto "starta punktu" - zaļo "lāsīti" - mūsu adresi zilās līnijas apakšgalā. Tātad - "virs" mums ziemeļu virzienā ir gan Takoma, gan Sietla (kuras vēl neko daudz iepazinuši gan neesam, mākam puslīdz pareizi tām cauri izbraukt). Bet jau kādu laiku runājām par to, ka vajadzētu Kluso okeānu redzēt. ..

Vispārējās un liela mēroga kartēs Sietla tiek gluži vai okeāna krastā zīmēta, bet kā redzams šajā kartītē, taisnība tā nav - Sietlai un Takomai klāt pienāk Puget Sound - zunds, kas ir tāds kā okeāna atzars, bet ne pats okeāns. No tā mūs šķir Olimpijas pussala (domāju ka šādi, nevis "Olimpiskā" ir pareizi, jo ar olimpiskajām spēlēm te sakara nav nekāda!).

No kurienes pussalai tāds nosaukums? No galvaspilsētas! Un te man atkal jāatzīstas vienā neprecizitātē-atklājumā. Arī mēs kādu laiku domājām, ka Vašingtona štata galvaspilsēta ir Sietla, izrādās - nav gan. Galvaspilsēta ir Olimpija (kartes apakšdaļā pa vidu), kaut iepriekš par tādu vispār neko nebiju dzirdējusi.

Un no kurienes Olimpija savu nosaukumu dabūjusi - no Olimpa kalna. Un no kurienes Olimpa kalns? Kāds angļu kapteinis 17.gs. esot bijis pie vainas - nu tik skaisti, nu tik skaisti viņam tie kalni likušies, gluži kā Grieķijā. Tad tā arī nosaucis. Un attiecīgi, kad kolonizatori par pilsētas nosaukumu domājuši, no tās vietas tik skaists skats uz Olimpa kalnu pavēries, ka šaubu nav bijis... Un tā kā visai pussalai, kad izrādījies, ka tā ir izteikta pussala, nosaukumu vajadzēja, tad nosauca atkal kalna/kalnu masīva vārdā, jo tas jau aizņem tās lielu daļu. Tik prozaisks stāstiņš par skaļo nosaukumu. Bet par nosaukumiem te nav jābrīnās, mēs arī gan cauri Aberdīnai braucām, gan garām Melburnai, gan Jaunlondonai un vēl kādai skandināvu pilsētai (nosaukums aizmirsās)...

Kad vēlāk unikālajā dabas veidojumā nacionālais parks veidots, arī tas olimpiskā vārdā nosaukts. Un tātad - mēs bijām Olimpijas nacionālo parku skatīties. Ekspedīcija mums aizņēma 2 dienas - otrās dienas 9os vakarā bijām mājās. Laiks bija labs un redzējām daudz interesanta, par to rakstīsim atsevišķus stāstus. Jaukās analoģijās runājot - bija daudz līdzības ar Siguldu rudenī - dzelteni-oranži-sarkanais uz zaļo skuju fona, vienīgi kalni augstāki (reizes desmit).

Ko izdarījām? Vispārēji runājot - apbraucām parkam apkārt, iebāzām savus ziņkārīgos degunus un citas vietas (par to būs atsevišķi) parka lieliskākajos objektos un beigās izbraucām cauri arī galvaspilsētai. Tiesa gan, tā bijām sadomājušies mājās nokļūt, ka tai cauri braucām jau pa tumsu un neko vairāk par luksoforiem un dažādām gaismas reklāmām neredzējām. Bet - aizbrauksim citu reizi, jo Olimpija no mums ir nepilnas stundas brauciena attālumā.

Bet kartē varat redzēt arī to, kā mums ar dzīves vietu veicies - atrodamies netālu no 2 nacionālajiem parkiem - pa labi lejāk redzams mūsu jau "iesāktais" (bet gribas vēl aizbraukt) Rainīra nacionālais parks. Šodien pie mums ļoti jauks laiks - silts un saulains, aizgājām paskriet un Andris nenoturējās no stadiona stūra lielisko skatu uz Rainīru ar svaigo sniegu nenofiksējis - varat salīdzināt ar mūsu Rainīra ekspedīcijas bildēm - tur sniegs ir puspelēks un tā ir mazāk. Patlaban taisni prieks skatīties.

Starp citu - apsveicam jūs Latvijā ar pirmo sniegu! Lasījām internetā, ka šur tur esot pat 4 cm sasniguši un vētra arī ne pa jokam. Turaties!

Tādiem "mežonīga dzīvesveida" piekritējiem kā mēs, dzīvesvietu izvēlēties ir izdevies lieliski. Pamazām mācāmies novērtēt arī to, cik tuvu savam "skrienamajam parciņam" dzīvojam - tādu vietu nemaz daudz tuvumā nav, esam ievērojuši, ka daļa citu skrējēju un suņu staidzinātāju līdz parkam atbrauc ar auto. Mums tas ir 4 minūšu iesildīšanās skrējiens un klāt esam. Labi dzīvojam.

Esam atpakaļ!

Kā jau brīdinājām - 2 dienas bijām projām - ekspedīcijā. Tagad iesim gulēt, kad pamodīsimies, kārtosim bildes un rakstīsim. Bet - bija LABI!

Rabarbers ar čiekuriem un citi Pagodas skaistumi

Iepriekšējā stāstā tika minēts, ka Point Defiance ir pussala. Lai jums būtu vieglāk tam noticēt, pievienoju gan skaistu foto (no interneta, pievērsiet uzmanību - tālumā arī Rainier redzams!), gan pussalas karti, kur var redzēt, ka zoo ir tikai daļa no tās, pārējo aizņem parki, dārzi un mežs. Un arī Puget Sound kā to apņemošais ūdens, protams.

Jau iebraucot parkā apjūsmotājus gaida dāliju dārzs, rožu dārzs, rododendru dārzs, Japānas parks... - turi tik acis vaļā un staigā. Pie tam - bez maksas (biļete bija jāpērk tikai zoo apmeklējumam).

Tiesa gan, Takomas rudens mūsu dabas baudīšanas priekus gribēja limitēt un tāpēc praktiski uzreiz pēc iznākšanas no zoo sāka līņāt. Mēs nolēmām, ka paši negribam kā slapjas vāveres klaiņot pa parkiem un dārziem, tālab visu iespējamo apjūsmosim pa auto logu.

Vislaimīgākais par šo lēmumu bija Voldemārs, jo viņš tika pie stūrēšanas - jauki līkumotie parka skatu ceļi ar stāvvietu kabatiņām un niecīgu braukšanas ātrumu ir īstā vieta, kur jaunam šoferītim vingrināties. Speciālais vienvirziena autoceļš ar skaistajiem skatiem un piknika vietām ir 5 jūdzes garš - varu salīdzināt ar Līgatnes parka ceļu. Iespējams, ka visu parku tā arī būtu izbraukājuši, ja ne Pagoda.

Kā bildē redzams, tas ir brīnišķīgs Ķīnas stilā iekārtots dārzs. Lēni, lēni braucām tam garām, bet tad es neizturēju un tuvējā stāvvietā liku apstāties. Visi kājām devāmies atpakaļ - Pagodu skatīties. Un te nu bija tā, ka Andris ar Voldemāru gandrīz cīnījās par fotoaparātu - lai katrs savas skaistās bildes taisītu. Daļu no tām varat redzēt arī jūs.

Dārzs lieliski iekļaujas nelīdzenajā ainavā ar skatu uz zundu. Ir taciņas, strautiņi, tiltiņi un galvenais - īpatnējie koki superkošās rudens krāsās. Dīvains un tāpēc interesants likās "rabarbers ar čiekuriem", ko arī nobildējām, kaut jau diezgan stipri līņāja un bilde nav tā spožākā.

Ko secinājām - būs jābrauc uz turieni vēlreiz - skaistā laikā pārējos dārzus apskatīt.

Negaidīta, bet lieliska bija mūsu pirmā tikšanās otru šeit bieži sastopamo dzīvnieku sugu - jenotiem. Paskat, paskat, kas tur malā! - ar tādu saucienu Andris mūsu šoferīša briedumu pārbaudīja. Beidzās laimīgi - piebremzējām un ar jenotu pārīti aprunājāmies. Nu tik smuki viņi divkājās uzcēlās un ar savu smaidīgo ģīmīti mums acīs skatījās, ka mēs aiz sajūsmas pat aizmirsām, ka viņi šo triku ir diedelēšanas nolūkā apguvuši. Bet vienalga skaisti.

Kad aiz dažiem līkumiem ieraudzījām uz ceļa stāvošu auto, no kura visi braucēji bija maksimāli ārā izliekušies, kaut ko komentēja un fotografēja, mēs jau zinājām kas tur būs. Jā! Trīs jenotiņi kopā. Gan glīti "ēst prasīja", gan turpat tuvumā sēni sameklēja un īsti brālīgi sadalīt nemācēja... - jauki.

Kaut kad iepriekš Valdis manu "apķērīgumu" komentēja, bet Andrim lielie koki patīk ne mazāk kā man - nu jau varam veselu bilžu seriālu "Andris un lielie koki" uztaisīt. Viena bilde tiek jums arī. Bet patiesībā jau visi par šejienes varen audzelīgajiem kokiem jūsmojam (un kas būs, kad uz milzu sekvoju parku aizbrauksim?).

Tā nu līkumojām pa skaisto dzeltenzaļo ceļu uz augšu, uz leju, uz priekšu. Lietus gan pabojāja skatus uz zundu, bet tomēr 2 bildes ieliekam - skaists tas ir!

Pussalā ir arī vairāki muzejveidīgi iestādījumi - kārtīgas sētas ieskauta un ar sargtorņiem rotāta veco mežonīgo laiku meža cirtēju apmetne, seno laiku pilsētiņas fragments ar mājām, tvaika lokomotīvēm un vēl kaut kādu aprīkojumu, taču tās gan neapskatījām. Uz pirmo saņēmāmies un, lietum spītējot, devāmies uz kasi/informācijas centru. Tas izrādījās slēgts bez jebkāda uzrakstīta iemesla. Nu tad mēs apvainojāmies un citur vairs nestājāmies - ja nu arī ciet... Protams, šodien saku - redz cik labi var savam slinkumam attaisnojumu atrast, vai ne?

Nu jau pietiks. Pie viena ieteikums: lasiet šo un iepriekšējos stāstiņus vairākas reizes, jo tagad kādas dienas nekā jauna nebūs - dosimies ekspedīcijā. Kad atgriezīsimies - uzrakstīsim, un gan jau bildes arī būs.

Lielajiem par zvēriņiem

Ik reizi, kad tuvojas nedēļas nogale, mums rodas smagais jautājums - ko darīt, ko apskatīt. Kaut ko tā kā vajadzētu, auto arī ir, bet nezinām taču ko...

Vienā tādā reizē jautāju Valdai un viņa ieteica Point Defiance - tur esot parks un zoo. Nu tad gan, es nodomāju, vai tad mēs tiešām viņai tādi bērni šķietam, kam tas vien jādara kā jābrauc zvēriņi skatīties. Toreiz kaut ko citu sadarījām.

Pagājušās nedēļas beigās bija atkal tā pati problēma. Šoreiz it kā nejauši Gundaram uzjautāju - ko viņš mums ieteiktu, ja Paradīzē jau esam bijuši. Ne mirkli neminstinoties viņš ieteica - ko jūs domājat? Protams, kā sarunājuši ar Valdu - atkal to pašu Point Defiance. Ja jau divi iesaka, nodomāju, jāpaskatās internetā, kas tas īsti ir. Un internets bija vēl kategoriskāks par abiem Kingiem, izlasīju, ka šis atpūtas komplekss esot ne vien labākais rietumkrastā, bet, iespējams, pat visā Amerikā. Nu ko, jābrauc lūkot. Pie tam - nav tālu, nepilnas stundas brauciens.

Sestdienu nočammājāmies pa māju, bet svētdienas rīts atausa bez lietus un mēs devāmies ceļā. Tur visa bija tik daudz, ka sabildējām kārtīgi - 198 bildes, daļu no tām parādīsim jums arī un izskatās, ka par redzēto taps seriāls (vismaz 3 raksti), šis tad nu būs pirmais - kā jau no virsraksta noprotams - par zoo apmeklējumu.

Point Defiance ir pussala Takomas dienvid-
rietumos, daļu no tās aizņem zoo, ar to arī sākām. Kad auto bija nolikts ūdru stāvlaukumā (nu ja, laukumi ir vairāki un, lai nesajuktu, tie zvēru vārdos nosaukti) un devāmies uz ieeju. Tie, kuri nav draugos ar tehnoloģijām, biļetes var pirkt parastā veidā - pastāvot rindā pie kases, bet tādiem zvērinātiem tehnoloģiju piekritējiem kā mēs, biļešu automāts bija īsti vietā. Viens mazs mirklis un 27 dolāri no kartes nost, toties biļete rokā un uz priekšu.
Iekšā tikušiem mums pirmo reizi "acis kvadrātā" bija nevis par kādu zvēru, bet gan par lielisku "ceļa zīmi" (būs laikam jātaisa kolekcija, vulkāna zīmi jūs arī jau redzējāt, vēl pa kādai labai mums ir padomā, tikai jānofotografē) - paši redzat otrajā bildē. Nu ir super, vai ne! Kad pirmā sajūsma pārgāja, sapratām, ka tas ir tikai loģiski - parkā, kurš būtībā ģimenēm domāts, ir paredzētas speciālas ērtas vietas kur ratiņus novietot (pie suvenīru veikala, pie brīvdabas teātra skatuves un vēl kaut kur).

Jau tuvojoties parkam - pa pussalu līkumojot uz augšu vien - sapratām, ka ne velti šī vieta kā izcili skaista slavēta - arī jūs varat drusciņ redzēt skatu, kas pavērās no parka ieejas.

Būdami pieauguši cilvēki, nospriedām, ka zoo apmeklējums jāsāk ar kādu nopietnāku vietu - akvāriju. Nu var taču nopietni cilvēki jūras dzīvniekus pavērot, vai ne? Pie tam ieraudzījām arī ziņu, ka 11os akvārija dzīvnieki tiek baroti - esot interesanti. Raitā solī devāmies turp. Akvārijs tiešām ir lielisks - vispirms glīti iekārtotos akvārijos dažādas sīkas un trauslas mazās būtnītes apskatījām, arī daudzus koraļļu veidus, tad devāmies uz lielo akvāriju pie lielajām zivīm. Tur bija ko redzēt! Akvārijs ir 2 līmeņos - no augšas un no apakšas - caur stikla sienu - skatāms. Zivis patiesi lielas - gan kaut kas milzu butēm līdzīgs, gan belugas, gan milzīgs jūras zutis (tas man šķita visbriesmīgākais) - visas tur šiverējas, ņemas un visādīgi izrādās. Pats lielais akvārijs arī labi izveidots - kā klinšains jūras dibens ar dažādiem dziļumiem un augiem, arī koraļļi, jūras zvaigznes un kas tik viss vēl... Aizrāvāmies gan (un tik stipri, ka bilžu nez kāpēc nav).

Pēc tam devāmies pa tropu taku - tīģerus skatīties. Jūs arī varat uz vienu karalisko radījumu palūkoties. Kas šajā zoo ir īpašs un no Rīgas atšķirīgs? Šeit ir daudz mazāk dzīvnieku sugu, bet tie ārkārtīgi pārdomātā un jaukā vidē izvietoti. Iznāk tāda kā pastaiga pa skaistu parku ar skaistiem dabas skatiem, pie viena arī uz dzīvniekiem palūkojoties. Tā kā šejienes klimats ir maigs, daudz bija arī dažādu dīvainu un pat tropu augu, pie kuriem visiem nosaukumu plāksnītes klāt.

Vienā bildē var Andri pie bambusu audzes redzēt, otrā es atkal pie ogām - te pat cidonijas ir milzīgas - ābolu lielumā!

Protams, kas tas par zoo bez ziloņiem, bija arī tie, bet lai šoreiz bilde izpaliek, ir jau redzēti. Taciņa tālāk mūs veda uz ūdru, vaļu un jūras lauvu mītni. Tur nu atkal bija ko redzēt! Gan no augšējā - virsūdens līmeņa, gan no apakšas. Baltais valis (mēs sākumā domājām, ka tas ir milzu delfīns) un arī jūras lauvas un ūdri bija lieliski pozētāji - nevarējām vien viņu "priekšnesumus" noskatīties. Arī jūs dažas bildes varat dabūt.

Piezīme - milzīgais jūras lauva, kas bildē redzams "apgāzies peldot" sverot vairāk par tonnu un esot 26 gadus vecs.

Jūras ūdru bariņu (bija kādi 6), citādi kā par dauzonīgiem nosaukt nevar - ņēmās viņi pa ūdeni visādīgi, bet ļoti aktīvi visu laiku - te ar šķīvīti spēlējās, te tēloja skrūvītes un skruvējās uz vienu un otru pusi, te gulēja uz ūdens ar vēdreiem uz augšu, lūrēja uz skatītājiem un kasīja vēderiņus (savus).

Pagājām garām arī pingvīneļiem (lai viņi piedod, diez ko lielāki par zosi šie nebija) - visi rāmi gulēja tajā brīdī (nu taisni kā zosis vai pīles). Kad bijām visu parku izstaigājuši, es savējiem tomēr izkaulēju vēlreizēju līkumiņu gar pingvīniem. Un tas bija ko vērts! Saime (kopā kādi 8) nupat modās augšā un devās ūdenī. Viņu lempīgā sauszemes gaita ir smieklīga un TV redzēta, bet kas par ātrumu un trikiem bija ūdenī! Vienubrīd pa mazo strautiņdīķīti trīs no viņiem vienlaicīgi zem ūdens nesās uz priekšu un atpakaļ krustām šķērsām milzīgā (patiešām) ātrumā, zibenīgi manevrējot un dikti smieklīgi savus mazos spārniņus vicinot. Kronis visam - ik pa brīdim viņi savu torpēdas peldējumu mums par lielu sajūsmu papildināja ar lidojuma elementiem - nemaz nesabremzējoties, izšāvās ārā no ūdens, nolidoja gabaliņu pa gaisu un atkal ienira, turpinot iesākto trajektoriju. Mums atkal mutes bija vaļā un acis kvadrātā. Kaut ko gan paspējām arī nofotografēt.


Sevišķi lepni jutāmies promejot - kad izrāde beidzās (mēs bijām vienīgie tās vērotāji), pingvīni iznāca no ūdens, nopurinājās un atkal taisījās uz dusu, bet pa celiņu tuvojās potenciālo skatītāju pulciņš. Kas zina, cikos nākamā izrāde viņiem bija ieplānota. Bet mēs redzējām!

Vēl tur bija kādi pērtiķīši, smieklīgais radījums tapirs, baltais lācis, kurš gulēja izstiepies kā ne visai tīra grīdas lupata (un par to mēs nolēmām viņu nefotografēt), ziemeļbrieži un milzīgi pinkaini radījumi - ne ta bizoni, ne sumbri... (bet tie nemācēja pietiekami fotogēniski eksponēties), tāpat rīkojās arī sarkanie vilki, tālab Voldemāru nofotografējām pie bildes (sveiciens Redīsam Bedrītēs).

Ja bija zvēriņi, par kuru nefotogra-
fēšanos mums nācās jums pasūdzēties, tad bija arī tādi, kas to vien darīja kā eksponējās - pāvi. Tā arī nesapratām, cik to tur bija, bet vismaz divi noteikti - te viņus pa kādam cēli klaiņojam redzējām zoo teritorijā, te autostāvvietā, te pie galvenās ieejas. Bet pietiks ar vienu bildi, lai nav par daudz goda viņiem.

Nu jau gan laikam visus zoo iemītniekus uzskaitīju. Nav ne tuvu tik daudz kā Rīgā. Bet skaisti gan bija. Protams, arī vāveres atkal visu laiku tur apkārt maisījās.

Mazi stāstiņi par cīņu ar vējdzirnavām (ar laimīgām beigām)

Laikam jau visi zina skarbi labo teicienu par cilvēka attiecībām ar datoru: tas vienmēr dara to, ko mēs viņam LIEKAM darīt, taču - ne vienmēr tas ir tas, ko mēs GRIBAM panākt. Mums, te Amerikā, arī ik pa brīdim līdzīgi gadās, kad, kaut ko līdz galam nezinot vai nesaprotot, labu brīdi izmisīgi cīnāmies. Pēc tam, protams, pašiem smiekli nāk un var arī citiem pastāstīt.

Pirmais lai būtu stāsts par izmisīgo cīņu ar mikroviļņu krāsni, kas iestiepās pāris nedēļu garumā. Jā, mikrokrāsns mums dzīvoklī ir iebūvēta un to lietot es it kā protu. Šī gan mazliet atšķiras no mājās esošās - dažas manis ierastās lietas tā neprot, bet ir arī klāt nākušās funkcijas, piemēram, taimeris, ko labprāt lietoju. Bet stāsts ir par pulksteni.

Protams, darbojoties virtuvē ir ļoti ērti, ja var skatu pulkstenim uzmest. Mums parastais pulkstenis ir labi redzams no viesistabas, tālab virtuvē labākais ir mikroviļņu krāsns pulkstenis. Kad ievācāmies dzīvoklī, praktiski uzreiz to arī uzstādīju un bija labi līdz brīdim, kad uz brīdi pazuda elektrība. Kad tā pēc dažām minūtēm bija atpakaļ, gribēju atkal pulksteni noregulēt, bet nekā! Es uzlieku laiku, kā spiežu apstiprinājuma taustiņu, tā krāsns sāk brēkt uz mani nelabā balsī un ekrāniņš pilns ar E burtiem. Mēģinu vēlreiz un vēlreiz, tas pats rezultāts, nāk Andris un Voldiņš palīgā - nekādas atšķirības. Metām mieru. Tad, reizi vairākās dienās (jo dikti jau tā pulksteņa pietrūka) mēģināju atkal pie krāsns iet un pulksteni izlūgties. Nekā, tā pati brēkšana... Domā ko gribi. Bet vienu reizi taču izdevās!

Tā pagāja pāris nedēļas, kamēr, vienā no izmisīgo mēģinājumu un krāsns brēcināšanas brīžiem Voldemārs vēsā mierā pajautāja - bet vai es atceroties, ka amerikāņi lieto 12, nevis 24 stundu sistēmu? PROTAMS! Tā arī bija tā vaina! Pirmajā reizē es pulksteni biju regulējusi priekšpusdienā, pārējos gadījumos tā nez kāpēc ietrāpījās pēcpusdiena un es mēģināju krāsnij iestāstīt, ka pulkstenis var būt arī 14 vai 21. Bet ar viņas prātu tas nebija saprotams. Protams, es piekāpos - tiklīdz ievadīju nevis 19, bet viņai saprotamo 7, viss bija kārtībā...

Arī otrs izmisuma brīdis bija virtuvē. Sadomājām tītara stilbiņus un spārniņus pārmaiņas pēc cepeškrāsnī cept. Patlaban nezinu, kad saņemsimies uz nākamo tās izmantošanu - pārāk jautri mums gāja. Arī Latvijā mums ir elektriskā cepeškrāsns, tālab naivi domājām, ka problēmu nebūs, bet...

Pirmais jautrais pasākums bija grādu konvertācija - protams - te tie ir Fārenheitos. Nu tad Andris pieķērās un veica nepieciešamos aprēķinus. Tiktāl viss labi. Tad - ir norādīts, ka varam vai nu bake vai broil. Kur ir atšķirība? Līdz šim nezinām.

Uzlikām grādus, vienu no režīmiem un laimīgi (un stipri izsalkuši) cietāmies parastās 20 minūtes. Atverot krāsni, izrādījās, ka silta tā ir, bet tītars nav pat sācis gatavoties... Lieliski. Izņēmāmies kārtīgi vēlreiz režīmus mainot un apspriežot, bet pirmā vaina laikam bija vienkārša: drošība te ir pirmajā vietā, nepietiek ar to, ka cepeškrāsni aizver - vajag arī ar speciālu slēdzīti durtiņas aizslēgt - līdz tam viņa laikam pa īstam darboties nesāk.

Nu labi, nejauši to sapratām, izdarījām un māja sāka smaržot pēc cepeša. Pie tam - tieši tāds pats slēdzītis ir trauku mazgājamajai mašīnai - to pazīstam un lietojam, taču par krāsni - neienāca prātā. Normāli.

Paiet laiks, taimeris nozvana un mēs, nu jau mežonīgi izsalkuši, metamies pie krāsns. Un kas tagad? NEVAR ATVĒRT! To, kas tad notika, īsti aprakstīt nevaru - nav tādu vārdu, kādas bija emocijas un darbības. Bet viens ir labi - salauzt to mums neizdevās. Sastrīdējāmies visi un uz brītiņu izklīdām pa dzīvokli "atdzesēties". Kad atkal sapulcējāmies virtuvē, krāsni atvērām bez problēmām... Laikam jau tur vēl viena drošība iestrādāta - ka nevar uzreiz atvērt, kamēr pārāk karsta. Droši vien dažām minūtēm jāpaiet. Bet izsalkušam cilvēkam gaidīt ir tik grūti.

Tad vēl viena kombinētā jautrība no sērijas "skopums+ērtība", pēc kuras es pati stundas 24 parunāt lāga nevarēju. Kā jau rakstīju izdevumu atskaitē, esam krietni pārtērējušies un nu mums, tāpat kā jums Latvijā - taupības režīms jāieslēdz.

Kad maksāju par dzīvokli ar bankas darbinieku palīdzību (rakstot čeku un ejot uz banku) man par operāciju paprasīja 6,4 dolārus. Un man kļuva skaidrs, ka vairāk gan es tā nedarīšu - pieteicos par i-bankas lietotāju. Pie tam, lielu baiļu no tās man nebiju, jo Latvijā jau gadiem gan SEB, gan Hansabankas elektroniskās versijas lietoju. Un, protams, atkal man izgāja labi.

Lai es justos pavisam droša, vairākus rēķinus internetā (bet ne internetbankā) apmaksāju veiksmīgi - gan Noni, gan internetu+TV. Nu tad metos i-bankā iekšā, lai 36 dolārus par elektrību samaksātu. Kas nu tur īpašs, izveidoju maksājuma uzdevuma paraugu, apstiprināju un sūtu tik projām. Apmierināti smaidot un bankas programmu jau ciet verot, gan ar acs kaktiņu vienu mazu niansīti ieraudzīju - ka man tagad kontā esot kādi 1000 dolāri atlikuši...

KAS TAD TAS? Mums taču ar konta atlikumu līdz novembra beigām jādzīvo un tur bija 4,5 tūkstošiem jābūt! Labi? Protams, veru banku vēlreiz vaļā un ko ieraugu? Uz komatiem esmu iekritusi. Mēs Latvijā esam pieraduši naudas skaitļus ar komatiem rakstīt, piem., 36,00, bet Amerikā ar komatiem atdala tūkstošus, tur, kur mēs liekam komatu, te liek punktu - 36.00. Un man bija izdevies elektrības maksājuma uzdevuma summu no 36,00 par 3.600,00 - tātad - trīstūkstoš sešsimt dolāru uztaisīt un tādu maksājuma uzdevumu arī nosūtīt. Rezultāts loģisks - konts gandrīz tukšs.

Ko nu? Paskatījos i-bankā un operācijas atsaukšanas iespēju neatradu. Nesos prom uz banku. Operatore pie lodziņa smaida līdz ausīm - elektrības kompānijai gan šitais patikšot. Es nesmaidu nemaz - visu 8 mēnešu laikā es ne tuvu tādu summu nevaru elektrībā notērēt. Nu labi, izrādās, ka šeit maksājumi caur i-banku neaizskrien uz reiz pie saņēmēja, kā tas Latvijā notiek. Šeit tie kādu laiku paliek pending ("karājoties"?) statusā un banka tos var administrēt. Nu tad darbiniece sazvanījās ar i-bankas administratoriem un sacīja man, ka maksājums ir anulēts, lai es pagaidu nākamās dienas rītu - tad konta pārskatā savu naudu redzēšu atpakaļ un varēšu vēlreiz taisīt maksājuma uzdevumu. Tā kā tajā brīdī pulkstenis rādīja knapi pusdesmit no rīta, tad tiešām gandrīz 24 stundas jutos ne visai labi - kamēr nākamajā rītā sev patīkamo summu konta atlikumā ieraudzīju. Protams, sirds un rokas trīcēja koriģēto maksājuma uzdevumu taisot. Bet nu jau viss atkal ir kārtībā.

Kā redzat - ja problēmu nav, mēs paši tās radām un tad izmisīgi cīnāmies - lai nebūtu garlaicīgi un dzīve asumu nezaudētu arī tik sakārtotā vietā kā Amerika.

Sophomore English Honors

Tad nu atkal tas laiks ir pienācis, un es rakstu, šoreiz par otro priekšmetu skolā - Sophomore English Honors. Latviski varētu tulkot kā angļu valodu/literatūru. Stundās daudz runājam, katrā gada ceturksnī jāizlasa viena grāmata, kas ir vismaz 200 lapas bieza (grāmata pēc paša izvēles, ar noteikumu, ka par to nav uzņemta filma), kā arī viena skolotājas izvēlēta grāmata ceturksnī vai pusgadā, nezinu precīzi, bet laikam jau ceturksnī. Pirmā grāmata, kas mums bija jālasa bija "To Kill A Mockingbird". Grāmata visnotaļ interesanta, ja, protams, neņem vērā faktu, ka tā tomēr ir grāmata...
Katru dienu stundās mums ir jāraksta "žurnāls" - aptuveni puslappuse klades(un kladēm lapas ir gandrīz A4 formāta) par tēmu, kas tiek dota, tātad principā viens neliels domraksts dienā. Tad mēs vēl runājam par kādām noteiktām tēmām, un tas arī principā ir viss.
Kāds te jautāja par klases izmēru, vispār ir samērā vienkārši - ir trīs klases - desmitā, vienpadsmitā, un divpadsmitā, katrā ir aptuveni 600 cilvēku. Nav tādas 10.a vai 10.b klases, jo katram taču citi priekšmeti izvēlēti..
Tas arī šonedēļ viss, nākamnedēļ par Weight Training pastāstīšu.