Skaistie milzīgie

Ne jau velti iepriekš smaidīju, ka no mitruma un siltuma te pat telefonstabam varētu būt ogas. Te viss ir liels un viss pa īstam - pat akmeņi, kā to var pirmajā bildē redzēt.
Olimpijas parka informācijā rakstīts, ka te atrodami arī 6 koki, kas pasaulē vai vismaz Ziemeļamerikā lielāko skaitā esot. Mēs kādus 3 no tiem arī atradām un apskatījām. Lūk, arī bildes: lai jums neliktos, ka mānāmies, vienu nobildējām ar visu plāksnīti - ka ir pasaulē lielākais. Grūtības mazliet bija tikai ar tulkojumu - kas tad tas spruce tree ir. Tildes datorvārdnīca saka, ka egle, nu labi, tālāk viņi pieļauj, ka varētu arī baltegle būt. Nezinu, tad jocīga egle.
Bet nu milzonīga gan - to vislabāk var redzēt uz Andra fona - kāds sīkais viņš tur izskatās. Par egles iedabūšanu objektīvā visā augumā pat domas nebija - viņa neaug klajā vietā un pietiekami tālu atkāpties nebija iespējams.
Bijām arī milzīgu ciedru skatīties. Tas gan tāds nosacīti dzīvs - viss jau tāds kā sašķēlies, uz un no viņa laukā aug "bērni un mazbērni", drīzāk labirints, nekā viens koks - varat arī to bildē paskatīties.
Ik pa brīdim pa ceļu brauc arī kokvedējauto ar nozāģētiem šo milzeņu "brālīšiem" - lielā mašīnā daži stumbri iekrauti. Un kā nu ne, ja paliek tādi celmi, kā tas, kurā Andris nobildēts.
Bet ne jau koki vien te skaisti. Kā jau kalnos - strauti, strautiņi un upes bez lielākiem vai mazākiem ūdenskritumiem nav iedomājami.Cik to redzējām, kas saskaitīs, bet daži skaistākie attēli lai tiek jums arī.
Pirmie trīs ir no Soldukas upes - tos skatījāmies piektdienas rītā pēc izrāpšanās no karstajiem baseiniem. Protams, labs meistars arī peļķi var kā okeānu nobildēt, tāpēc, lai būtu priekšstats par izmēru, paskatieties bildēs - parasti centāmies kādu cilvēku arī kaut kur iebildēt - lai var redzēt un salīdzināt.
Paši patlaban vēl ceram, ka arī uz Lielo Kanjonu aizbrauksim, bet otrajā ūdenskritumu attēlā redzams Soldukas kanjons - ne ļoti plats, bet vairākus desmitus metru dziļš - iespaidīgi. Trešajā bildītē ir daļa no kanjona un redzams arī kā šķietami šaurā upīte krietnus baļķus kā zīmuļus salauzusi un tālākām izpriecām kaudzītē sakrāvusi.
Nākamā ūdenskritumu sērija bija gar Kvinaltas upi augšup-lejup braucot - pielieku trīs skaistus attēlus bez īpašiem komentāriem.
Lai nu kā mēs cenšamies aprēķinātāju ģimenīte būt, ne visas lietas izdodas tā, kā iecerēts. Ej nu sazini, vai tas, ka otrās dienas vakarā jau atgriezāmies mājās. Man tā kā gribējās nesteigties, vēl kādā skaistā vietā pārnakšņot un trešajā dienā bez steigas un skaisti mājās braukt, taču...
No vienas puses - vietā, kurā man patiesi būtu gribējies saulrietu sagaidīt - okeāna krastā, bijām par agru - ap trijiem. Ko darīt līdz saulrietam? Nebija tik silts, lai peldētos vai sauļotos. Protams, nostrādāja naudas neizšķērdēšanas aspekts arī - kādi papildu 200 izdoti dolāri tie atkal būtu bijuši. Laikam jau arī tāpēc klusējot ļāvos Voldemāra pierunāšanai mājās doties. Bet vienalga - sestdienas skaisto laiku redzot bija drusku žēl...
Pēdējā kartītē redzams mūsu garais mājupceļš (stundas piecas?). Mazliet vēl redzējām Aberdīnu, jo tajā bijām puskrēslā, bet no Olimpijas gan neko - tikai apgaismotu ātrgaitas ceļu. Un joprojām nepārstājam sajūsmināties par to, kā te ir izdomāts automašīnas lielā ātrumā un bez apstāšanās pilsētām cauri dabūt.
Jo sevišķi, atceroties, kāda katastrofa ir Rīgas šķērsošana. Kā viens asprātis rakstīja: visu Latviju var šķērsot mazāk kā 3 stundās, Rīgu gan nē.