Siltā vietiņa

Kad laimīgi bijām tikuši no Orkānu grēdas lejā (Protams, nav viegli šoferītim, ja divi "bremzētāji" blakus sēž. Patīk man kalnos augšā būt, bet tas ceļš turp un atpakaļ...), ceļš kādu laiku veda pa salīdzinoši līdzenām, bet ne mazāk skaistām vietām.

Laiks bija tik jauks (sevišķi labi arī mēs to varējām novērtēt pēc vairāku nedēļu vēsās līņāšanas), ka ik pa brīdim bija gan jūsmīgi izsaucieni, gan fotografēšana. Vienu ļoti oranžu bildi pielieku.

Bet, lai nonāktu manis ļoti iekārotajā galamērķī - siltajā vietiņā, ceturtdienas pēcpusdienā atkal braucām diezgan krietni augšup gar kalnu upi (kādas 15 jūdzes - kartītē labi var redzēt, kā ceļš pagriežas gandrīz atpakaļ). Te gan ceļš tik briesmīgs nebija, tikai skaists. Ik pa brīdim pavērās lieliski skati uz upes darbiem un nedarbiem, lūk, Voldiņš pie viena no tiem.

Nu nevaru es īsti saprast, kā šobrīd tik rāmā un nebūt ne lielā upe var tādus kokus nest! No otras puses - nez vai es īpaši labi justos, ja būtu klāt, kad upe ir pilna. Nākamajā bildē ir abas skaistās lietas kopā - kalnu upe un rudens krāsas.

Lūk, bilde no mūsu pirmās dienas galapunkta - Resort Sol Duc.

Mēs vispār dzīvojam un ceļojam agrāk indiāņu apdzīvotā apgabalā un tāpēc daudzviet ir saglabājušies indiāņu dotie vietu nosaukumi - tāds ir Takomai, tāds ir Sol Duc, kas nozīmējot skaidru, veselīgu un dzirkstošu ūdeni. Un pareizi jau ir - gan jau acīgākie pamanījās bildē izlasīt skaidrā angļu valodā zem nosaukuma rakstīto - KARSTIE AVOTI!

Ja Andri vilināja okeāns un es vēl nebiju droša, vai ļoti gribu to redzēt, tad, lietaini aukstajā laikā internetā atrodot info, ka pa ceļam uz okeānu ir vieta ar karsto avotu baseiniem (vienīgā, ko mūspusē pagaidām esmu atradusi), man šaubu vairs nebija - braucam!

Izšķīrāmies arī par samērā lielu izšķērdību (Bet tā jau ir: naudai taču tikai divi stāvokļi - tās vai nu ir par maz, vai nav nemaz. Mums patlaban ir pirmais) - nakšņošana ar brokastīm un neierobežotu pieeju baseiniem mums visiem trijiem izmaksāja 175 dolārus. Bildītē var apskatīt kā izskatījās nakšņojamās mājiņas, protams, tajās ir visas ērtības.

Protams, pirmais ko darījām, mantas ātri mājiņā nolikuši - metāmies projām uz baseiniem, jo pulkstenis jau bija pāri pieciem, bet baseini tikai līdz 7iem atvērti.

Te jūs redzat baseinu shēmu ar norādītām ūdens temperatūrām un ko tik vēl. Cilvēku valodā runājot - apaļajos baseinos ūdens temperatūra ir virs 30 grādiem (katrā par dažiem grādiem atšķiras - var iet gan uzsildīties, gan dzesēties), lielajā - tuvu āra temperatūrai vai mazliet virs tās (mums bija kādi 18 vakarā un 20 no rīta). Sanāk gandrīz kā pirtī - kad esi uzkarsējies, var doties uz lielo kārtīgi papeldēt un atdzesēties.

Skats uz kūrorta ēku no otras puses pāri lielajam baseinam dod nelielu priekšstatu, bet ainas, kas pavērās, mums laiski guļot un sildoties mazajos, vispār nav ar vārdiem aprakstāmas - zeltaini un zaļi kalni, miglas un mākoņu staigāšana... Kaut kas no tā ir kalnu skatā.

Izsildījāmies un izpeldējāmies lieliski, jo arī otrā rītā vēlreiz uz baseiniem devāmies. Un no rīta kontrasts bija vēl lielāks - ārā vēss un miglains kalnu rīts, tu, cilvēks, no dušas peldkostīmā dodies uz baseinu - tālu nav, bet auksti vienalga. Un tad ātri līdz kaklam karstajā un pēc tam arī vēsajā ūdenī iekšā... Peldēšanās ārā oktobra vidū. Super!

Vienīgais par ko es brīnos - mēs jau gandrīz uz kūrorta slēgšanu trāpījām - tas ir atvērts no aprīļa līdz oktobra beigām. Vieta jau ir lieliska, bet vai es vasaras karstumā gribētu pa karsto avotu baseinu dzīvoties? Tieši drēgnajā laikā tas ir superīgi. Bet ir jau te ko darīt arī vasarā - kalnos ir daudz dažāda garuma un grūtības pakāpes marķētu taku, pa kurām staigāt. Mēs šajās dienās arī dažus nelielus līkumiņus ar kājām izmetām. Bet šeit galvenais bija - nesteidzīgi izbaudīt karsto dabisko minerālūdeni.

Kā rakstīts visos avotos, tad te ūdens ir pilnīgi dabisks, ne hlors, ne citi "uzlabotāji", netiek pievienoti. Lai ūdeni turētu tīru, katrā baseinā 2 reizes dienā maina ūdeni. Katrs baseins divreiz pa stundai ir slēgts, apmeklētājiem jāsaspiežas. Voldemārs gan pukstēja par tipisko sēra smaku (vecu olu), bet tas šiem ūdeņiem ir tikai dabiski un Andris viņu mierināja, ka parasti šie avoti smird vēl trakāk...

Starp abām mūsu peldēšanām pa vidu bija nakts un vakariņas. Vakariņot izlēmām kūrorta restorānā. Lēti nebija (kopā ar dzeramnaudu 80 dolāri), bet labi un ļoti jaukā noskaņā. Ko ievērojām - ja jau iepriekš rakstījām, ka Amerikā ļoti resno cilvēku ir daudz, tad te briesmīgu miesas blāķu nebija. Laikam tikai tie, kas rūpējas par sevi turp brauc. Vecumi un ādas krāsas gan visdažādākie. Visi draudzīgi čalo, laba daļa baseinā sildoties arī kopīgus paziņas atrada vai citus kopējus "pieturas punktus".

Man arī sanāca ģērbtuvē drusku papļāpāt. Kad uz jautājumu, no kurienes esmu, atbildēju, ka no Latvijas, jautātāja tik gudru sejas izteiksmi sataisīja, it kā zinātu, kur tas ir. Un viņai blakus esošā dāma ar smaidu paskaidoja, jā, jā, vaicātājai tēvs esot no Igaunijas un tas jau ir blakus. Diezgan bieži mums iznāk sastapties ar cilvēkiem, kuri dažādu iemeslu pēc zina kur ir Latvija! Patīkami.

Es būtu bijusi ar mieru tur vai visu dienu palikt, bet vīrieši mudināja tālāk doties. Paklausīju, bet nākamo stāstu tad lai raksta Andris.