Olimpijas parks

Negaidot nākošo nedēļu, ievietošu mājas lapā poga.lv bilžu galeriju par Olimpijas parka apmeklējumu un tālāk tekstā nopubicēšu šīs galerijas adresi. Parka apmeklējumu var sadalīt vairākās daļās: vispirms brauciens ar automašīnu līdz kalnu pārejai, kas atrodas 5242 pēdu augstumā, karsto avotu apmeklējums ar nakšņošanu un peldēšanos dabiskos, sēru saturošos ūdens baseinos, ekskursija pa parka teritorijā esošo Klusā okeāna piekrasti, "lietus" meža un mežā augošo lielo koku apmeklējums, kā arī kalnos esošo ūdens tilpņu un ūdenskritumu apskate. Iepriekšējos stāstiņos par to visu jau esam rakstījuši un aprakstus papildinājuši ar vairākām skaistām bildēm. Lai atsvaidzinātu atmiņā šo ceļojumu, varat aplūkot visas parka apmeklējuma laikā iemūžinātās bildes galerijā Olimpijas parks:

http://www.poga.lv/photos/parklande/sets/set:21467/

Galeriju var atvērt uzbīdot ar datorpeli bultiņu uz adreses un uzklikšķinot uz tās, vai arī ierakstot (iekopējot) šo adresi tai peredzētajā interneta logā. Veiksmīgu skatīšanos!

Acu prieki bav-amerikāņu gaumē

Ja kādas dienas iepriekš iepazīstināju jūs ar Lēvenvorsā redzēto "lielās līnijās", tad šoreiz par "sīkumiem", kuri gan nebija mazāk krāšņi. Sūri un grūti cīnījos, no mūsu sabildētā lēruma tikai labākās no labākajām vai trakākās no trakākajām izlasot, bet vienalga - 19 bildes sanāca. Tad nu mēģināšu turēties kā vīrs un vismaz komentārus nerakstīt garus...

Mēs centīgi turpinām kaifīgāko ceļazīmju un uzrakstu vākšanu. Te viena lieliska: Amerikā bankas nav iedomājamas bez "drive in" bankomātiem, kuros naudu var izņemt piebraucot un atverot vien auto logu. Te ir aizliegums tūristiem atstāt mašīnas uz bankomāta iebraucamā/izbraucamā ceļa. Tak jau laikam kāds bija pamanījies tur atstāt auto uz visu dienu...

Taču labas ceļa zīmes vispirms, izrādās ir veikalā: tikai pēc nopirkšanas tās ielu malās nonāk. Pasmaidīt drīkstat, bet tieši no šīs sērijas zīme ir arī Sietlas latviešu centrā, tikai ar attiecīgo ierakstu "latvian".

Ja iepriekš minējām, ka te ir liels ziemas sporta centrs, tad īsti vietā būs vēl viena jauka ceļa norāde. Īsi un skaidri. Taisni brīnums kā amerikāņi no sev tik raksturīgās rakstīšanas ceļa zīmēs atturējušies un uzzīmēt atļāvušies.

Kad labi pēcpusdienā mums kārtīgi ēst sagribējās, redzējām vien ķīniešu ēstuves izkārtni. Nolēmām iet vien iekšā. Bet tālu netikām, atkal superīga zīme (nu labi, uzraksts) priekšā un iekšā labs skats - palielā bistro telpā pie galdiņa lepni sēž ķīnīzers un tiešām nesteidzīgi ēd. Mēs nebijām vienīgie, kas gar stikliem snaikstījās, bet savu dzelteno attaisnojumu viņš bija kārtīgi piestiprinājis. Neko darīt, mēs cietāmies līdz jau iepriekš sabildētajai atpūtas vietai ar bezmaksas kafiju - tik stipri šis uzraksts bija mūs sāpinājis.

Protams, bija arī atvērti restorāni un krodziņi ar ļoti kārdinošām izkārtnēm, bet tad mēs vēl, par laimi, nebijām pietiekami izsalkuši.

Pat tāda nopietna gara gaismas gūšanas vieta kā bibliotēka te lepojas ar īsteni bavārisku gleznojumu virs ieejas - nevarējām neiemūžināt. Nez vai ir daudz bibliotēku ar tik grezniem vapeņiem.

Lieliska man šķita arī nākamajā attēlā redzamā mazliet papildinātā figūru kopu turpat bibliotēkas skvēriņā. Bet nu pietiks par uzrakstiem, skatīsimies, kas tad bija iekšā vai skatologos redzams.

Sāksim ar jautājumu: kas šajā attēlā redzams? Atbilde ir ļoti salda: tur top karameles, ko mirklīti vēlāk veikaliņā-
darbnīcā varēs nopirkt. Pa veikalu izgrozījāmies gan, bet tikai mājās bukletā izlasīju, ka viņiem esot arī karameles bez cukura, tātad mēs būtu varējuši pat nopirkt un pagaršot. Tā iet, kad salasītos bukletus mājās lasa...

Otrs saldais pārbaudījums bija turpat netālu esošais šokolādes veikaliņš-
darbnīca. Šeit gan nespējām turēties pretī kārdinājumam vienu nupat tapušu un tāpēc vēl siltu brīnumu nogaršot (bez maksas, protams). Bet to trīsbalsīgi par pārāk saldu un ar pārāk mazu šokolādes devu atzinām. Bet ir vērts pievērst uzmanību bildē redzamajiem kociņproduktiem: tie ir milzīgi āboli, kas mērcēti šokolādē tik ilgi, kamēr šokolādes kārta aptuveni centimetru bieza. Izskatās iespaidīgi, bet es kaut kā nevaru iedomāties šokolādē mērcēta ābola garšu kā sazinkādu kārumu. Taču šeit tos esam arī pilsētas lielveikalos redzējuši.

Droši vien, arī mēs, kādu brītiņu pa pasaku pilsētiņu pastaigājuši, izskatījāmies līdzīgi Voldemāram: tādi kā samulsuši, noguruši, bet laimīgi gan - uz brīdi sapņu zemē iegriezušies.

Ja meiteņu vecāki ir bijuši tik neuzmanīgi, ka bildē redzamajai princešvietai nav lielu līkumu apmetuši, tad paši vainīgi. Šo piecgadīga bērna auguma princešu cenas sākās ar 43 latiem un vecāku cīkstiņš ar dzīvajām princesītēm pa brīžam bija kaismīgs un ar mainīgām sekmēm. Puiku vecākiem tik bīstamu veikalu neredzējām.

Taču bija brīži, kad arī mums, lielajiem viegli neklājās, un roka tā vien pēc maka taustījās. Man tāds brīdis bija indiāņu mākslas veikalā. Glāba vien "praktiskā latviete", kura saprata, cik maza ir cerība to skaistumu nesadauzītu līdz Latvijai aizgādāt (vēl tīri labi atceramies postažu mūsu rūpīgi sapakotajās ceļasomās).

Brīdis, kad ne vien mūsu labākais šahists Andris, bet mēs visi trīs stāvējām mutes iepletuši, bija "trīsrokšaha" ieraudzīšana. Atceļā vēl labu brīdi diskutējām par to, kādi ir "garie" gājieni šajā versijā. Jā, droši vien būtu jāieskatās blakus noliktajā instrukcijā.

Mūsu kopēju apbrīnu un ievērību izpelnījās daudzie filigrāni nostrādātie "kūkojošie skaistumi", bet te nu gan maks bija drošībā, jo jau pašā sākumā cenas paskatījāmies: no 1000 dolāriem uz augšu. Tātad - augstā māksla, ko labu brīdi ar patiku baudījām.

Protams, tirgotāji labi zina gan lomu sadalījumu ģimenē, gan - kuram sirds mīkstāka, tālab bez mūsu ievērības nepalika arī šis brīdinošais uzraksts pie kāda veikaliņa ieejas (nu labi, iztulkošu vismaz svarīgāko daļu: suņiem aizliegts, vīri pieļaujami, vēlams saitē...). Cik tur pavisam veikaliņu ir, nez vai kāds vispār zina, bet bija vai viss: no Eiropas pārtikas, līdz visdažādāko stilu ēstuvēm, apavu, apģērbu, somu un sazin kā vēl veikaliem. Vienojošais moments: cenas virs vidēja maka biezuma. Un tieši tas mums ļāva NEVIENU dolāru neiztērēt. Skaistās lietas bija ļoti dārgas, bet par ... naudu netērēt mēs protam.

Nedomāju, ka mēs kādu varētu īpaši pārsteigt ar bildēm no apģēbu vai tamlīdzīgiem veikaliem (kaut skaistu lietu tur bija daudz), tālab izvēlējāmies smieklīgākās un pārsteidzošākās (gaidiet, galerijā būs vēl vairāk).



Ar kaunu atzīstamies, ka neesam vīnu pazinēji, bet te bija lērums tik smieklīgu vīna pudeļu turētāju, ka nenovaldī-
jāmies un divas bildes nododam arī jūsu apskatei. Otrā - īpašs sveiciens bedrīšniekiem.

Tik gara stāsta beigas taču var būt arī mazliet bezkaunīgas, vai ne? Nu tad lai tiek jums arī. Jau tuvojoties šim veikaliņam redzējām, ka cilvēku smaidi ir vēl platāki kā parasti. Piegājām un labu brīdi arī paši gan komentējām, gan smējām un bildējām. Ko jūs darītu, vienu no šiem tualetes papīra turētājiem kādā tualetē ieraudzījuši?

Mājokļu un banku krīze ASV gaumē

Nē, nē, nesatraucieties, mūs tā nav skārusi, taču Biznesa skolā bija ļoti interesanta publiskā lekcija, par kuru gribu mazliet pastāstīt.

Šīs reizes lektors bija Key bankas Puget Sound District prezidents Thomas M. Spilman - sauksim viņu par Tomu. Tomam ir "tikai" 4 gadu koledžas izglītība un, kā viņš pats atzinās, viņš nav bijis ļoti cītīgs students. Pat pēc biznesa studiju beigšanas viņam nav bijis īsti skaidrs ko darīt. Saņēmis piedāvājumu no kādas bankas un sācis tajā strādāt. Pamazām sapratis, ka viņam PATĪK strādāt ar cilvēkiem: gan klientus apkalpot, gan ar kolēģiem sastrādāties un, vēl maziet vēlāk - ka viņam patīk darbiniekus vadīt. Formāli tālākās skolās gājis nav, bet tagad pats lasa lekcijas Vašingtona universitātē Takomā bāzētajā KeyBank Proffesional Development Centre. Ļoti spēcīga un interesanta personība.

Toma pakļautībā ir 62 Pugetzunda apkārtnē esošo bankas filiāļu un vairāk kā 500 darbinieku. Taču ar to un darbu Profesionālās attīstības centrā, izrādās, viņam nepietiek: Toms aktīvi darbojas arī Takomas pašvaldības koledžas padomē un vairākos citos sabiedriskos amatos kā padomdevējs.

Viens skarbs citāts no Toma pieredzes: "Netērējiet laiku, mēģinot "pāraudzināt" "nepareizos" cilvēkus/darbiniekus, tieciet no viņiem vaļā!" Laikam jau viņam taisnība, līdzīgas lietas, tikai maigāk formulētas, biju dzirdējusi arī iepriekš. Tiesa gan: vadītājam (un vēlams arī darbiniekiem) ir skaidri jāzina, kādi tad ir "pareizie" darbinieki: kas tiek prasīts un kas nav atļauts/pieļaujams.

Bet ne par Tomu pašu būs stāsts - viņš ir jāredz un jādzird, atstāstīt grūti. Šoreiz labāk par dažiem interesantiem faktiem no viņa lekcijas.

Tā nu ir sagadījies, ka arī es esmu Key bankas kliente un tagad, paskatoties internetā uzzināju, ka tā ir viena no mūsdienīgākajām bankām: ap 53% tās klientu lieto internetbanku (es arī).

Key banka aptuveni patreizējā veidolā radusies 1994.gadā apvienojieties 2 lielām bankām un patlaban ir banka ar 12.lielāko filiāļu tīklu ASV, tai ir 1439 bankas automāti, 954 filiāles 13 štatos un 18,6 tūkstoši darbinieku, tā ir publiska - akcijas nopērkamas biržā (patlaban vēl nepirkšu). Attēlā redzama bankas galvenā ēka Klīvlendā, kas atgādina slaveno Empire State Building. Līdzība neesot nejauša - bankai ir ambīcijas, tās aktīvi 2007.gada septembrī bija 97 miljardi dolāru. Bet arī ne par Key banku būs stāsts, bet par to, kā no šejienes ASV mājokļu un banku krīze izskatās: Latvijā diezgan daudz esam ar to biedēti (un tagad arī es saku: pamatoti).

Toms sāka ar frāzi, ja aptuveni pirms gada jūs visi (telpā esošie) būtu devušies uz kādu no ASV bankām pēc mājokļa kredīta, jūs to būtu saņēmuši. Ja jūs to darītu šodien, ne vairāk kā puse no jums tiktu pie tā. Ir mainījusies banku attieksme pret klientiem, bet - tikai pēc smagām mācībām (lasi: zaudējumiem). Banku sektorā patreiz situācija esot šāda:
Divi lielākie mājokļu kreditētāji patlaban ir nepatikšanās tālu pāri galvai:
- Merill Lunch zaudējumi (neatgūstamie kredīti) sasnieguši 7,9 miljardus dolāru, vadītājs "aizgājis pensijā";
- Citibank zaudējumi - 11 miljardi dolāru, vadītājs arī "aizgājis pensijā" (te Toms piemetināja, ka tas nez kā gadoties, ka šādos gadījumos vadītājus nez kādēļ neatlaižot, viņi aizejot pensijā...);
- WaMu atzīst, ka "sliktie" kredīti veido ap 8% no viņu portfeļa (ciparu dolāros negrib nosaukt)
- vēl mazliet dramatisku skaitļu: Citibank 1 akcijas cena no 46 dolāriem jūnijā nokritusi līdz 20 dolāriem tagad...

Bet kā tad ar Key bank? Arī dramatiski. Pirmais skaitlis gan skaists: "slikto" kredītu un zaudējumu skaitlis - 0! Jo viņiem visu laiku esot bijusi ļoti konservatīva privātpersonu kreditēšanas politika. Nu labi. Bet akciju cena? No 35 dolāriem jūnijā nokritusi līdz 25 dolāriem tagad. Kā tad tā? Un te nu Toms bēdīgi pasmaidīja un skaidroja: info par banku krīzi ir kā cunami, kas noslauka visu: gan vainīgos, gan nevainīgos. Investori netic bankām vispār un cieš visi. Tiesa, viņu akciju cenas kritums ir daudz mazāks. Un, pilnam komplektam, vēl viena likteņa ironija: viņu prezidents tiešām gribot doties pensijā, bet augstākā vadība izlēmusi, ka viņš tuvākā gada laikā NEDRĪKST to darīt. Kāpēc? Tāpēc, ka tad visai sabiedrībai būs skaidrs, ka... un banka var sabrukt katastrofālas akciju cenu krišanas rezultātā. Sarežģīta lieta tā banku vadītāju pensionēšanās.

Bet kāpēc tad tā krīze? Situācija pirms pāris gadiem te bijusi ļoti līdzīga kā 2006.-2007.g. Latvijā: aizvien augošs kopprodukts un līdz ar to vispārējais optimisms un ticība labklājībai plus pieaugošs pieprasījums pēc savām mājām. Toms mums rādīja skaistus pieprasījuma grafikus, bet es norakstīju 2 skaitļus, kas situāciju labi raksturo: 2005.g.jūnijā ASV kopā nopirktas 2,25 miljoni māju, vairums - par kredītiem. 2007.g.jūnijā: tikai 1 miljons - tātad kritums aptuveni pusotra reize. Kas notiek? Mājas netiek pirktas tik daudz kā iepriekš, bet tas bankām tiešus zaudējumus vēl nerada. Sliktākais - jau otro gadu ir ļoti daudz kredītņēmēju, kas nevar atdot aizņemto, bankas un citas institūcijas kļūst par tukšu namu īpašniekiem. Un cerības tos pārdot vājas, jo pašiem (pamatotas) bailes dot nedrošus kredītus. Tiesa gan, situācija pa štatiem atšķiroties. Pie mums esot viena no labākajām, jo saimnieciskās dzīves augšupeja turpinās, piemēram, Boeings mūspusē atkal jaunu rūpnīcu vērs vaļā un darbiniekiem vajadzēs dzīvokļus.

Patlaban esot īstais brīdis māju pirkšanai, bet ne pārdošanai. Māju cena esot, šķiet, viszemākā un tāda tā, iespējams, noturēšoties mēnešus 6-10. Toms domā, ka tad krīzes grūtākais posms būšot pāri, cilvēki un bankas kaut cik atguvušies, pēc tam vajagot sākties lēnai augšupejai gan nopirkto mājus skaitā, gan cenās. Jo ir taču cilvēki, kuriem tiešām vajag māju un kuri to var atļauties.

Nu ko, uz šīs optimistiskās Amerikas nots tad arī beigsim un cerēsim, ka Latvijas bankas laicīgi piespiedu kārtā-brīvprātīgi sāka rūpīgāk izvērtēt kredītņēmējus un tā "piezemēšanās" nebūs tik smaga, kā manis pieminētajos Amerikas gadījumos.

Rainier

Vulkāna Rainier apmeklējuma laikā ir izdevies iegūt daudz skaistu attēlu. Daži no tiem tika publicēti kopā ar aprakstu jau iepriekš. Šoreiz mājas lapā poga.lv ievietoju visas fotogrāfijas, ko mēs iemūžinājām. Šoreiz gan to skaits nav liels. Vulkānu (kalnu) mēs redzam katru dienu no dažādām vietām (Pjualapas, Parklandes u.c.), ja vien to nesedz mākoņi. Par to jūs varat pārliecināties apskatot dažus galerijas pēdējos attēlus. Galerijas Rainier adrese:

http://www.poga.lv/photos/parklande/sets/set:21428/

Nākošā bilžu galerija, ko sagatavošu nākošā nedēlā, būs par mūsu ekspedīciju uz Olimpijas parku (kalni, karstie avoti, okeāns un "lietus" mežs).

4 stundas Bavārijā

Šoreiz tikai par skaisto un - valodu zinātājiem par prieku, mazdrusciņ arī citas valodas noderēs. Vispirms jau vācu - lai var iztulkot, kas pirmajā bildē rakstīts. Nu jau varam atklāt sava pagājušās sestdienas trīsstundu brauciena galamērķi - tā ir unikālā kalnu pilsētiņa Lēvenvorsa (cerams, ka pareizi latviskoju no absolūti neiespējamā oriģināla: Leavenworth - kas to vairs pateiks, kā nosaukums radies).

Ne par velti virsrakstā Bavārija minēta - otrā bilde rāda, ka mēs to neizdomājām, bet patiesi - vizuāli šīs 4 stundas jutāmies kā lieliskajā Vācijas kalnainajā Bavārijā. Vienīgi dominējošā valoda bija angļu... Laiks mūs lutināja un diena bija lieliska, tālab novietojām savu pelēcīti stāvvietā un 4 stundas baudījām pilsētiņu, nesteidzīgi klaiņojot pa to. Sabildējām daudz un publiskosim arī galeriju - pēc tam, kad būsim visus ar to saistītos stāstus sarakstījuši.

Šī bildīte ir superīgi ironiski tieša - kas tik viss šajā vietā nav juku jukām samaisīts! Bet sāksim no sākuma un ar pirmo jautājumu: kā Amerikas kalnos var Bavārija tapt? Gan jau kāds gudrinieks nodomāja, ka to dibinājuši izceļotāji no Bavārijas. Nekā, šoreiz netrāpījāt. Stāstiņš ir pat interesantāks. Kā apdzīvota vieta Lēvenvorsa kartēs parādījusies arp 1885.gadu un tās iemītnieki ir bijuši gan kalnrači un meža cirtēji, gan dārzkopji un lopkopji, jo vieta te ļauj visu ko darīt. Ar 1892.gadu sākusies pilsētiņas sprādzienveidīga attīstība, jo pāri Stevensa pārejai uzbūvēts dzelzceļš ar staciju arī Lēvenvorsā.

Bet laimīgā attīstība nebija ilga. 1920.gadā tika slēgta lielā kokzāģētava un nez kādēļ arī dzelzceļa līnija pārplānota - nu tā vairs negāja cauri pilsētiņai. Un tad vēl sekojošie lielās ekonomiskās depresijas gadi... Viss stabli gāja uz leju un uz galu (pamanījāt - pilsētiņas vāciskumu netiku pieminējusi, jo tā NEBIJA!).

1962.gadā aktīva pilsēteles (tik tālu jau bija) iedzīvotāju grupiņa tomēr nezaudēja cerību to atdzīvināt un vērsās pēc padoma Vašingtona universitātē. Gudrinieki vai gadu ņēmās pa un ap pilsētiņu, pētīdami un grozīdami to gan šā, gan tā, līdz pieņēma lēmumu - tēlu vajag veidot! Vācisku. Precīzāk - Bavārisku. Un amerikāņi ilgi nedomā, sacīts, darīts - aizbrauca un apskatīja Bavāriju, tad rāva tik vaļā vāciskas bodītes, saveda vācu preces, pēc vācu parauga pārkrāsoja vai no jauna būvēja... Un te nu ir rezultāts: pasakaina atpūtas vieta!

Šobrīd pilsētnieki paši lepojas, ka valsts vai štata palīdzības nav bijis, tikai pašu drosme, idejas, banku kredīti - modrā un labvēlīgā vietējās pašvaldības uzraudzībā. Jaunās ēkas no vecajām atšķirt grūti un visiem, kuri grib te ar biznesu nodarboties vai dzīvot, vāciskā tradīcija jāievēro. Ej nu sazini, vai tas ikdienā ir vairāk prieks vai problēma, bet tūristiem patīk.

Cik te ir pastāvīgo iedzīvotāju? Nezinu, speciāli nemeklēju, bet daudz nav noteikti - te dominē lielas un pavisam lielas viesu mājas, ir arī maziņas un jaukas, bet visas vienojošais faktors: virs vidējā līmeņa. Kaut kur lasīju, ka šajā pusē kalniem esot ap 300 saulainu dienu gadā. Ko vēl var vēlēties, ja izcili dabasskati arī ir. Vasara vai ziema, apmeklētāju netrūkst. Paskaina pilsētiņa esot Ziemassvētku rotā, bet man pagaidām vēl svaigās atmiņas par "nobraukšanu" pāri Stevensa pārejai neļauj šo domu attīstīt.

Te mazā platībā juku jukām ir vai visi iespējamie stili un nestili - skatieties paši, kas patīk un kas ne, bet bija gan no visa un diezgan lielās porcijās - lai jau skatītājiem tiek. Un tādu netrūka - nepārtrauktā straumē mēs "peldējām" pa ieliņām: no bodītes bodītē, no vienas bildēšanas vērtas vietas uz otru, ik pa brīdim viens otru piebremzējot: apstājies, vai šito redzēji? Acis kvadrātā un žoklis aiz izbrīna atkāries - šāds stāvoklis diezgan precīzi raksturoja arī mūs. Un vienlaikus superīga svētku vai pasakas sajūta. Liekas, ka tā nemaz nevar būt, ka tas ir tikai sapnis.

Bet ar četrām stundām ir gandrīz pietiekami. Līdzīgi kā ar putukrējuma kūkas ēšanu: pirmais gabaliņs - oh! Otro vēl iekšā var dabūt, bet trešais un ceturtais... Tāpat arī te: lielas un mazas ēkas un ēciņas, bibliotēka, banka, baseins, mednieku namiņš un, protams, arī neiztrūkstošais golfa laukums. Tas te tik asprātīgi iebāzts miniatūrā vietiņā, ka nenoturējāmies nenobildējuši.

Ir jau labi pie viesnīcas izlasīt lepno plakātu, ka tās viesiem tiek piedāvāts 18 bedrīšu golfa laukums tepat pāri ielai. Tad pāriet, paskatīties graviņā uz leju un ieraudzīt, ka vienā upes līcītī miniatūrs, bet perfekts golfa laukumiņš iekārtots. Interesenti tur mudžēja vien. Ko darīt te ir, vasarā tiek piedāvātas neskaitāmas takas, ziemā - protams, visa veida sniega prieki: sākot ar pastaigām ar sniega kurpēm, beidzot ar sniega moču izbraucieniem - sniega kalnos netrūkstot nekad. Protams, arī "dienišķās" kalnu un distanču slēpošana, snovbords. Tuvākā trasīte esot vien 2 jūdzes no pilsētiņas. Ērti.

Ja, skatoties uz iepriekšējās bildes perfekto golfa laukumiņu, arī nesmuko sētu ievērojāt, tad varat domāt tāpat kā mēs: tā ir uzcelta nevis tāpēc, lai tūristi uz galvas negāztos laukumā iekšā, bet gan - lai to kalnu kazas nenopostītu un pēc tam nesodītas kalnos neaizlaistos. Jā, jā, lepnais āzis nav no zoodārza. Ielu no upes lejas atdala graviņas viens krasts un tajā tad nu iežogota mītne 3 kalnu kazām. Te redzat vienu, galerijā būs visas trīs.

Protams, interesanti un jocīgi bija redzēt arī to, kā pavisam prozaiskām vajadzībām lietotas ēkas iekļaujas kopējā stilā: nekustamo īpašumu aģentūra, veikali, benzīntanki un pat slavenā sviestmaižu ēstuve: mūspusē tās ir tipiska urbāni lakoniskā dizaina paraugi, bet te - vienās cakās. Nevar nepasmaidīt.

Varat vēlreiz uzmest aci benzīntanka izkārtnei jeb vēl konkrētāk - cenai. Kādā no mūsu sākuma emuāra bildēm arī bija benzīntanka izkārtne, un tur cena bija 2,8 dolāri par galonu! Ui, kā mums nepatīk šis cenu kāpums, bet tāds - stabili uz augšu ar īpašiem palēcieniem ziemai tuvojoties tas te esot jau pēdējos 10 gadus. Zigrīda ar Vilni atceras, ka ap 1993.gadu, kad viņi te ieradušies, cena bijusi 99 centi un neviens vispār par to nav domājis. Tagad gan arī te - skatās un vaid. Mēs arī, jo braukāt gribas, bet pelēcītis ēdelīgs.

Šodienas bildes bija tāda "obzornaja ekskursija" (atkārtojam krievu valodu!), par redzētajām detaļām taps vēl viens vai 2 stāsti. Bet vispār - tas ir jāredz (ja vien nav bailes kalniem pāri doties).

Kadiljakdancis jeb trīsdienu melnā strīpa

To, kā tad īsti Latvijā būs ar tiem treknajiem gadiem - būs septiņi, kā solīts, vai tikai trīs, mēs no šejienes īsti neredzam, bet mums gan nupat bija nebijuša garuma - trīs dienu problēmas, kuras daļēji paši arī radījām.

Jauko mūsu ceļojuma iesākumstāstiņu nobeidzām ar svētdienas vidus bēdīgo notikumu - kadiljaka niķi. Tagad, kad viss ir laimīgi (trīs reizes nospļaujos pār kreiso plecu, drusku trāpīju sienai arī) beidzies, varu mēģināt arī uzrakstīt par to, kā tad mums gāja. Jau Latvijā, kur gandrīz visu un visus zinām un pazīstam, auto remonts var izvērsties patiesi aizraujošā pasākumā, taču te... - īstena "terra incognita" jeb nezināmā zeme.

Un tātad: svētdienas pusdienlaikā palaidām Voldemāru pie stūres un devāmies jaunu iepirkšanās vietu lūkoties. Nebijām vēl ij 10 minūtes no mājām aizbraukuši, kad krustojumā kas ir stāvi pret kalnu, Voldiņš teica: "mammu, skaties, kaut kas kūp!". Pamēģini vien no nezcikjoslu ceļa malā tikt, bet kūpēja tiešām. Apstājāmies, atveram motora pārsegu: tiešām kūp, bet nevar saprast kas. Skatāmies apakšā - nekas it kā netek, bet motortelpa gan ar kaut kādu šķidrumu piešķiesta. Labi, ka nebijām divatā braukuši - Andra tehniskais prāts gan šajā brīdī, gan nākamajās dienās bija svarīgs. Pēc mazas apdomas, Andis izlēma paskatīties, kas ir ar motora dzesēšanas šķidrumu. Tukšums. Nolēmām papildināt (kā jau praktiskiem latviešiem un divdesmitgadīga kadiljaka pazinējiem, mums visu iespējamo šķidrumu krājumi ir bagažniekā). Uh! Viss brašā straumē turpat uz ceļa laukā izgāzās.

Principā tātad skaidrs. Bet kur ir vaina - radiators beigts vai kāda caurulīte plīsusi? Mums jau, protams, otrais labāk patiktu, jo ir par mazu naudu un ātri novēršams, bet kas zina: kadiljaks ir zems, ceļmalā apakšā palīst nevar. Braukt ar tādu arī nevar. Jāmeklē serviss. SVĒTDIENAS PĒCPUSDIENĀ!!!

Ko varat ieteikt? Vispār mūsu apkārtnē autoservisu ir diezgan daudz, vienam tieši tuvumā kadiljaks bija nobeidzies. Bet, protams, tur viss tumšs un kluss. Devāmies uz tuvējo benzīna uzpildes staciju ar domu pajautāt, varbūt kādu strādājošu servisu tuvumā zina. Meitene bija jauka, bet līdzēt varēja maz, vien norādīja, ka pa ielu uz priekšu viens diezgan liels serviss esot un viņa domājot, ka līdz 4iem strādā (bija pāri 2iem pēcpusdienā). Nu ko, atstājām Andri sargāt mašīnu lielās ielas malā un abi ar Voldemāru devāmies servisa meklējumos.

Bija pat vairāki, bet visi vienlīdz aizslēgti. Sapratām, ka nav vērts - jau kāda stunda patērēta staigājot, bet jēgas nekādas. Ko tālāk? Zvanīt Gundaram un Valdai? Lielas jēgas nav, jo viņiem ir savs "Hondas meistars", kurš viņu autiņu apskata, kad pašam ir laiks. Nez vai viņš skries mūs glābt. Jāzvana Vilnim un Zigrīdai! (Jāatvainojas, tie ir netālu no mums dzīvojoši latvieši, par kuriem vēl neesam izstāstījuši. Vēl drusku atliksim to stāstu, patreiz pietiek ar to, ka man viņu telefons bija). Viņi bija mājās! Vilnis klausuli ātri vien atdeva šiverīgajai Zigrīdai un viņa apņēmās ātri pēc telefongrāmatas tuvējos servisus apzvanīt un par mūsu bēdas risinājumiem apjautāties. Pēc kādas pusstundas tik tālu bijām, ka tuvumā neviena strādājoša servisa nav. :(((

Labākais iespējamais risinājums - mums AIZ MUGURAS!!! palikušais serviss strādās pirmdien no pusastoņiem. Viņu laukumā var atstāt autiņu, no speciālas vietiņas var paņemt speciālu aploksni uz kuras uzrakstīt info par sevi, autiņu un ķibeli, ielikt aizdedzes atslēgu, aizlīmēt aploksni un iemest drošā caurumā. No rīta viņi apskatīs auto un atzvanīs. Vismaz kaut kas. Pie tam - man patiesi patīk kā viņi atstrādājuši auto atstāšanu. Latvijā tādu risinājumu vēl neesmu manījusi.

Bet - kā jau uzrakstīju, serviss mums aiz muguras, ielai divas joslas uz katru pusi un ļoti dzīvi krustojumi, lai piebrauktu pie servisa jāveic viens vai divi "goda apļi apkārt kvartāliņiem" un 2 luksofori jāšķērso ar autiņu, ar kuru principā kustēt nevar. Andris izlēma, ka, ja ļoti vajag, tad tik tālu tomēr var. Goda apļus noīsinājām līdz vienam, izmantojot faktu, ka tajā brīdī satiksme tomēr nebija tik intensīva kā parasti - uz malas Andris sagrieza mašīnu 90 grādu leņķī pret ielu un vienā brīdī braši metās pāri 2 "nepareizajām" joslām. Uh! Izdevās. Protams, ļaunprātīgie luksofori pret mums cīnījās ar sarkano gaismu, mēs izslēdzām aizdedzi, jo te satiksme tik intensīva un visa veida nogriešanās atļauta, tāpēc "savs" signāls un pie tam papildsekcija ilgi jāgaida. Protams, arī stūres mehānisms strādāja pret mums - kad zaļais iedegās un vajadzēja auto ātri iedarbināt, tas saslēdzās un neļāva pagriezt atslēgu... Bet nu labi, ar trīcošu sirdi līdz servisam tikām. Aploksnīti aizpildījām un caurumā iesviedām un nu jau pa tumsu un lielā vējā braši kājām devāmies mājup - nieka nepilnas stundas gājiens.

Nu labi, kadiljaks tagad pie vietas, bet ko tālāk? Voldiņam pirmdien 10os treniņš Pjualapā. Protams, gribas jau cerēt, ka pusastoņos vīri atnāks, nomainīs caurulīti un mūsu nedienas beigsies, bet tik neprātīgi, lai uz to vien paļautos, mēs nebijām. Jāmeklē cita iespēja.

Zigrīdai pirmdiena brīva, bet viņa saslimusi. Varbūt uz vakaru varēšot pakustēties. Atkrīt. Vilnim darbs sākas četros pēcpusdienā, principā viņš varētu, bet - viņa iepriekšējā maiņa beidzas trijos naktī, celties no rīta deviņos, lai mūsu puiku kaut kur vestu... Nav viegli, bet principā viņš pat piekrita! Mēs ar Andri nolēmām, ka to izmantosim tikai pilnīga izmisuma gadījumā. Vēl atlika Gundars - zinu, ka viņš no rītiem aizbrauc uz biznesa skolu un tad autiņš tur mierīgi stāv līdz pusdienlaikam. Varbūt pa to vidu es varētu Voldiņu aizvest? Līdz biznesa skolai pusstundas gājiens. Gundars piekrita. Urrā! Tik tālu esam. Ir tomēr dažas baltas pumpiņas tam melnumam arī. Varam doties gulēt un gaidīt pirmdienas rītu.

Neko saldi negulējām vis, un otrā rītā mums ar Andri bija jāceļas diezgan agri - izlēmām, ka labāk paši dosimies uz servisu, jo telefonsaruna var būt grūtāka nekā tikšanās aci pret aci. Stundu rāpties pret kalnu negribējās, tad nu izlēmām autobusu izmēģināt. 1,5 dolāri no katra un 10 minūtēs klāt bijām (jo vēl pa vidu autobuss tranzīta centrā iebrauca). Labā lieta - pietura ir gan tieši mums pie mājas, gan tieši pie servisa. Ceram gan, ka ne visai bieži izmantosim.

Astoņos bijām klāt, bet par agru: ap deviņiem būšot "diagnoze". Nu ko, pa lietu kājām dodamies pie Gundara. Pusstundas gājiens. Amerikāņu laipnība brīžam ir neaptverama. Kad ejam pāri vienai autostāvvietai, no autiņa izkāpj sieviete, ierauga mūs un piedāvājas mūs aizvest - kā tad mēs tā, kājām un lietū! Nu ja, te neviens kājām nestaigā. Mēs esam tik samulsuši un kautrīgi latvieši, ka atsakāmies. Un galu galā - pusceļš jau noiets, slapji esam.

Gundara autiņu dabūjam un Voldemāru uz treniņu aizvedam. Atceļā ap 10iem esam servisā. Vīri mūsu autiņu ir apskatījuši un spriedums sagatavots: remontiņš uz kādiem 900 dolāriem!!! Sliktākais variants - radiators beigts (tas būšot ap 600 ar visu darbu). Un arī bremzes esot sliktas (bet to varot uzreiz nedarīt, tikai "jābūt gataviem...").

Kā jums patīk doma par 1000 dolāru remontiņu 20gadīgam auto? Droši vien tāpat kā mums. Palūdzām brītiņu pārdomām un zvanīju Alfam. Viņš vēsā mierā saka: brauc šurp, samainīsim pret Oldsmobili (87.gada). Bet es taču nekur nevaru aizbraukt! Varbūt kaut kā var salāpīt, lai var tās 50 jūdzes aizripināt? Eju un prasu. Servisa vīrs laipni smaida un saka, ka saprot ko es domāju, bet radiatorā esot TĀDS caurums, ka neko. Andris arī kasa aiz auss un saka: nez vai ir liela jēga vienu vecu, pret otru vecu un nepazīstamu mainīt. Kādā stāvoklī tas ir? Viņš tā kā sliecas uz kadiljaka remontu: mēs viņu nu jau diezgan labi pazīstam, gribam daudz un tālu braukt, ja šīs daļas nomaina, tad tāda cerība arī ir...

Nolēmu vēl arī Alfa dēlam Paulam piezvanīt - viņš šo to par auto lietām zina. Cik man prasot par radiatoru pašu? 350 dolārus? Viņš varot dabūt zem 200. Man patīk, prasu servisā, vai var būt, ka mēs ar savu jaunu radiatoru nākam? Jā, neesot problēmu. Nu tad Pauls savā galā ņemas pa internetu, mēs stāvam servisā kaktiņā un gaidām viņa zvanu. Pirmais - 125 dolāri, bet piegāde rīt. Serviss saka, viņiem Takomā esot, ja piekrītam viņu cenai, pusdienlaikā autiņš būs ripojošs. Bet par 900 dolāriem kopā par visu. Es joprojām neatlaižos, bet rītdiena man nepatīk. Pauls atrod, ka mums tuvajā autoveikalā tā daļa esot (Andris sajūsmā - detaļa 20gadīgam autiņam pie šejienes auto daudzveidības!) dabūjama: ja samaksā, tad viņi 40 min. laikā atved uz to veikalu no savas noliktavas. Veikals 10 ielas zemāk, autiņu Gundaram vēl neesam atdevuši, nesamies turp. Jā, jā, varam arī bremzēm nepieciešamo daļu nopirkt un kopā gandrīz uz pusi mazāk maksāt - 260 dolāri par visām nepieciešamajām daļām. Super! Samaksāju. Veikala vadītājs (super laipns un kompetents) pazvana piegādātājiem. Sorry, būšot pustora stunda jāgaida. Bet man autiņš jāatdod! Būs uz muguras uz servisu pa lietu jāstiepj tas radiators? Varbūt mēs varot paši aizbraukt uz noliktavu? Tālu neesot. Izrādās, mēs to vietu zinām, 10 minūšu brauciens. Gribam! Zvanu Gundaram - vai var man iedot 40 minūšu pagarinājumu autiņam? Īsti jau nevar, bet tomēr piekrīt. Aizbraucam, paņemam, triumfā kā tītari piepūtušies iestiepjam visu servisā. Foršais pieņēmēju bariņš smaida līdz ausīm un rāda paceltus īkšķus - viņiem mūsu operativitāte patīk un Amerikā naudu skaitīt, lētākus risinājumus meklējot nav netikums. Nu viss esot Ok, ap četriem autiņš būšot, viņi zvanīšot.

Lieliski! Atdodam auto Gunāram un lielāko daļu no atlikušā mājpceļa atkal veicam ar kājām lietū. Bet ar cerību, ka vakarā tiksim pakaļ Voldemāram. Bet nu jau to balto punktiņu par daudz. Ap trijiem zvana telefons: esot problēma - radiators nederot. Neesot īstais. Ko nu? Zvanu uz veikalu un prasu, kas par lietu. Labi zinu, ka arī pati pārjautāju, vai ir iespējami "varianti" un saņēmu atbildi, ka nē, ir tikai VIENS radiatora variants. Serviss paliek pie sava - fiziski iekšā ejot, bet pievienot nevarot, kaut kas nesakrīt. Veikala vadītājs arī iedegas - apzvana visas sev zināmās noliktavas un pārbauda: nav cita varianta. Acīm redzot - ir nepieciešama pielāgošana, bet servisa vīri to svešam radiatoram negrib darīt. Daļēji var saprast: ja viņi sabojā, viņiem jauns jāgādā. Bet veikala vadītājam laikam tiek piesolīts, ka viņam sabojātu atdos atpakaļ (viņus pa taisno sakontaktēju), tāpēc viņš man bēdīgs zvana, simts reižu atvainojas un saka, lai stiepjam atpakaļ (viņam, nevis uz noliktavu), naudu tūliņ dabūsim atpakaļ (to lietu Amerikā tiešām prot - gan no kartes noņemt, gan atpakaļ atskaitīt, ja kas ne tā - vienreiz jau izmēģināju). Viņš ir padevies servisam, kaut piebilst, ka uzskata, ka tieši tādu pašu radiatoru serviss no savas noliktavas saņems un uzliks, tikai man tas citādi maksās. Bet vai man ir kur atkāpties? Piekrītu 350 dolāru cenai. Bet vienalga izrādās, ka jau ir par vēlu - jau ir gandrīz pieci un šodien autiņu gatavu dabūt vairs nevar. Un ko ar Voldemāru?

No kā tagad autiņu dabūt? Un rīt no rīta uz skolu? Atkal Zigrīdai ar Vilni vai Gundaram uzmākties jau būtu par traku, tā abi ar Andri vienojamies. Un atceramies, ka blakus servisa izkārtnei kaut kas par auto nomu arī bija rakstīts. Zvanu un jautāju. Jā, protams, tūdaļ savienos. Izrādās - 43 dolāri par dienu, ārzemju tiesības der, apdrošināšanu nevajag, jo servisā esošajam tā esot (interesants variants, mums patīk). Ņemam! Atkal stundu pa lietu vai 3 dolāri par autobusu? Telefonā iečinkstos par mūsu problēmu un atkal: nav problēmu, mūsu šoferītis aizbrauks jums pakaļ. Bez maksas! Piekrītam. Atbrauc ar 4 mēnešus jaunu ševroletvanu - ko patreiz te TV reklāmās rāda - ar 3 iekšējiem DVD spēlētājiem-rādītājiem ekrāniņos, ādas salonu, kluss un līgans... Nu vienkārši super autiņš. (Padomāju par biznesu - jā, gudri, ja mēs arī par auto pirkšanu patreiz domātu, spēcīgs arguments). Nomā papīrus nokārtojam 2 minūtēs un tiekam pie 2006.gada Chevrolet Cobalt - pēc 3durvju Reno Megane izskatās. Tik superīgs gan nav kā vans: salons auduma, sēdekļi ne tik ērti, salons skaļs, bet - mums jebkāds auto būtu derējis - tik ļoti to vajag. Un cena smieklīga. Tā gan esot speciālā nomas cena - kamēr paša autiņš servisā. Tāds man arī termiņš - 43 dolāri par katru dienu līdz brīdim, kad būs kārtībā manējais.

Atkal var uzelpot. Voldemāru gan mājās atgādājam, gan otrdien uz skolu aizvedam. Atceļā nu jau pavisam dienišķi ierodos un kā ar savējiem sasveicinos. Jā, jā, ok, uz pusdienlaiku būšot gatavs. Bet arī šim nav ne vainas es nospriežu un ripinu uz augstkolu, kur šodien seminārs par e-biznesu. Tās gudrības man var noderēt.

Pulkstenis vēl tikai pāri vienpadsmitiem, kad saņemu ziņu, ka auto gatavs, summa 996, lai tik braucu pakaļ. Summa nepatīk, bet fakts patīk. Braukšu ar. Jau izgriežu kobaltiņu no stāvvietas, kad ieraugu, ka man kaut kāds papīrs zem logu tīrītāja. Kas? Uzminējāt? Soda kvīts par 60 dolāriem! Jo autiņš bez caurlaides darbinieku stāvvietā nolikts. Nu jā, kadiljakam ir un viņa vējstiklā arī palika. Man neienāca prātā. VĒL 60 dolāri! Metos uz internacionālo studentu centru - varbūt Šarija mani glābs. Jāmaksā, viņa saka, nav variantu. Bet kad Tu to kvīti dabūji? Nupat, es atbildu. Tad viņai esot laba ziņa: man būšot tikai 30 dolāri jāmaksā. Jo kvītij otrā pusē, kur es, protams, nebiju paskatījusies, ir rakstīts - ja ierodas augstskolas kasē 24 stundu laikā, tad summa tiek uz pusi samazināta. Labs gājiens. Tādā situācijā arī 30 dolāri ir laime! Samaksāju un nepaiet ne 10 minūtes, kad jau sēžu savā kadiljakā.

Kāda mācība? Reizēm nav nekā muļķīgāka kā mēģināt ietaupīt. Mēs to izmēģinājām un zaudējām 1 dienu, dabūju papildu sodu, 10 dolārus par benzīnu nomas auto un 43 dolārus par nomu, vēl arī ap 10 dolāriem telefonsarunās. Tātad reāli kādus 1100 dolārus iztērēju. Labi, ka mums ir iekrājumi, citādi atkal būtu jādomā par ēšanas atmešanu uz pāris nedēļām. Stipendiju jau neviens nepalielinās. Tas tīri finansiāli. Nerunāsim nemaz par tādiem "sīkumiem" kā nervu bojāšana un citu cilvēku trenkāšana - par to visvairāk dusmas uz sevi.

Andra pragmatiskais secinājums: šie darbi Latvijā (ar visām maināmajām detaļām un šķidrumiem) būtu izmaksājuši vairāk un noteikti visu nepieciešamo daļu uz vietas nebūtu. Sevišķi, ja tas būtu ar mūsu Liānīti noticis. Tātad kopumā sistēma esot laba, ja vien mēs paši sev problēmas nebūtu radījuši. Nevaru nepiekrist.

Bet būs jau labi - rīt mums te puslīdz saulainu dienu sola un es patlaban gaidu kadiljaku, Andri un pēc treniņa piekusošo Voldemāru atpakaļ. Un piedodiet, slinkie lasītāji, par garo gabalu. Bet bija tak traki! Es pat bildes neliku, lai lieki vietu neaizņemtu.

Point Defiance Park

Oktobra sākumā apmeklējām Takomas zooloģisko dārzu, kas atrodas virsrakstā minētājā parkā uz pussalas. Vienu no pussalas attēliem var aplūkot arī šajā aprakstā. Iepriekšējos stāstiņos par zoloģiskā dārza un parka apmeklējumu jau esam rakstījuši, tāpēc šoreiz nopublicēšu tikai pieeju šī apmeklējuma bilžu galerijai, kas ir ievietota mājas lapā poga lv ar nosaukumu Defiance

http://www.poga.lv/photos/parklande/sets/set:21376/

Ja vēl kāds lasītājs nezin kā tikt klāt bildēm, atgādināšu, ka ar datora peli bultiņa jānovieto uz adreses un jāuzklikšķina uz tās, vai arī to jāiekopē vai jāieraksta interneta adrešu logā. Tālāk, lai varētu skatīties bildes, jāaktivizē uzraksts skatīt slaidus.

Trīrsreiz pāri tūkstoš metriem augstumā, bet toties kafija par brīvu

Tiklīdz tuvojas nedēļas nogale, esam grūtas dilemmas priekšā - kurp doties? Kas jāredz? Arī šī nedēļas nogale nebija izņēmums. No vairākiem padomdevējiem saņēmām ieteikumu apmeklēt X (lai paliek maza intriga), kas atrodas triju stundu braucienā no mums, kalnos. Nu ko, sadomājām, ka brauksim.

BET!!! Kaut arī "šeit lejā" ir maigs rudens un temperatūra vien agri no rīta un tikai reizēm mēdz būt mīnusos, zinām, ka kalnos jau snieg. Taču mēs čammājamies un savam pelēcītim ziemas zābaciņus uzvilkuši vēl neesam... Papētīju karti - mums pa ceļam ir trīs kalnu pārejas aptuveni 1 kilometra augstumā. Papētīju laika un sniega prognozes internetā - nekā laba. Brīvdienām sola stipru lietu. Kalnos tas nozīmē sniegu. Tā kā neomulīgi un bail arī. Pie Afa braukt un riepas mainīt - atkal viena diena pagalam. Svārstījāmies visādi, internetu pētījām un ar kalnos bijušajiem pazīstamajiem runājāmies, kamēr tomēr vēlu piektdienas vakarā izlēmām - nebrauksim. Risks pārāk liels.

Nu tad sestdienas rītā es acis izmisīgi turēju ciet līdz kādiem astoņiem. Bet kad atvēru, tad ar lēcienu biju no gultas ārā - SPOŽI ZILAS DEBESIS, neviena mākonīša un silts - jau ap 10 grādiem! Ko nu? Saskatījāmies abi ar Andri un metāmies internetā - laika prognozes kalnos pētīt. Nu jā, šejienes meteorologiem brīžam iet tāpat kā Latvijas kolēģiem... Bet strādā viņi operatīvi - kalnu laika ziņas bija jau pamainītas uz cerīgāku laiku, sniega prognoze arī pabīdīta kādas 1000 pēdas augstāk, pārejās uzstādītās kameras rādīja, ka tur sniega nav. Saskatījāmies otrreiz un devāmies modināt Voldemāru.

Nepagāja ij ne stunda, kad bijām paēduši brokastis, rezerves drēbes un arī līdzņemamo pārtiku sakravājuši un kadiljakā iekšā. Voldemārs pie stūres. Tieši stūrēšanas iespēja laikam ļāva viņam bez lielas kurnēšanas augšā tikt, jo parastajās brīvdienās ļaujam viņam gulēt, cik nu pašam tīk. Vēl tikai pa ceļam ieskrējām smukajā pārtikas veikalā (paskatieties, kas par augļu un dārzeņu izvēli jau ārpusē!). Ar kuponu par 8 dolāriem nopirkām 18 gabalus nupat grilētu vistas stilbiņu un šķiņķīšu (amerikāņiem diezgan labi patīk visu ko uz skaita tirgot). Nu varam kaut 2 dienas ceļot.

Diena bija ļoti jauka, kaut kokiem lapas jau apbirušas. Pa 90.ceļu iepriekš nebijām braukuši, bet sarunājām, ka tikmēr, kamēr plats, lai stūrē Voldemārs, kalnos - Andris. Ceļš plats un Voldemārs brauca stabili. Viņam atkal veicās - labu gabalu atļautais ātrums bija 70! Jutām jau gan, ka dodamies kalnos augšā, bet Voldiņu vēl "no laukuma nenoraidījām". Mums par lielu prieku, elektroniskās ceļa zīmes rādīja maksimālo atļauto ātrumu un brīdinājumu par bīstamību pārejā nebija. Tas patīkami. Kaut ar viegli drebošu sirdi par vasaras riepām, tomēr devāmies uz priekšu, bet bijām gatavi jebkurā brīdī griezties atpakaļ. Un tad piepeši jau garām pazibēja plāksnīte - jūs šķērsojat pāreju 906 metru augstumā. Uh! Nu ko, tad jau Voldemārs ripināja uz leju arī. Šajā pārejā sniega nebija nemaz. Bet abas pārējās ir vairāk nekā par 100 metriem augstākas un abas uz ziemeļiem...

Jau iepriekš bijām dzirdējuši, ka Kaskādes kalnu otra puse ir noteikti jāredz, jo ir krass pretstats mūspuses mežonīgajam zaļumam. Tā arī bija. Kalni aiztur lielu daļu nokrišņu un šeit tad nu ir apskatāmas īstās prērijas, par kurām bērnībā lasījām indiāņu romānos. Skrajš mežs un pļavas, kas tagad, rudenī, jau ir brūnas, jo saulē izdegušas - trūkst mitruma. Pasakaini skaisti te esot pavasarī, kad viss zied. Kas zina, varbūt mums izdosies to redzēt.

Kaut arī "celmu bilde" ir iespaidīgi tuksnešaina, tieši kalnu austrumpuse ir Vašingtona štata "maizes klēts" - te ir siltāks, tāpēc plašajās auglīgajās upju ielejās lekni aug vai viss iestādītais: augļi (arī persiki un nektarīni), dārzeņi un laikam labība arī. Garāmbraucot redzējām daudz skaistu zirgu aplokos.

Tā nu ir sanācis, ka prērija bija tik savdabīgi skaista, ka fotoaparāts rokās nav lāga paņēmies. Vēl vienu smuku "puspliko kalnu bildi" atradām un abi ar Andri kā orientieristi nospriedām, ka te gan mums būtu ko darīt: mežs ir daudz skrajāks un caurskrienams. Ne totāli džungļi, kā kalniem otrā pusē.

Pēc gandrīz 2 stundu stūrēšanas Voldemāru tomēr nomainīja Andris - gan ceļš kļuva šaurāks, gan mums likās, ka nu jau šoferītis varētu būt noguris. Voldemāra mundrā pretošanās nelīdzēja. Otrā pāreja bija visaugstākā - 1230 metru, bet arī bez sniega. Skaisti. Un tad drīz jau arī turpceļam atvēlētās 3 stundas bija aizskrējušas un mēs bijām klāt galamērķī, kur pavadījām 4 stundas. Tapa gandrīz 200 bilžu un tālab par tur redzēto taps nākamie stāsti. Bet mēs ar jums, lasītāji, tagad dodamies atpakaļceļā. Mums bija ieteikts, ka atpakaļ vajag braukt pa citu ceļu - skaists esot un tas arī ļoti loģiski sanāca - uz priekšu (jocīgi gan izklausās, bet tā ir, ja kartē paskatās - glītu aplīti apbraucām).

Mūsu galamērķis bija Kaskādes kalnos, bet tomēr izteikti to austrumpusē, tālab, mājup dodoties mums bija jāšķērso vēl viena pāreja. Pirms tās ieraudzījām kartē atzīmētu "rest area" (ceļinieku atpūtas vieta ar galdiņiem, tualetēm un vietu kur kājas izlocīt). Nolēmām tur arī paēst, jo pulkstenis jau rādīja ap četriem pēcpusdienā un mēs bijām tikai mazliet uzkoduši iepriekš.

Tiem, kuri pa pasauli ar auto ir braukājuši šādas vietas nav jaunums, arī Amerikā tādu ir diezgan. Parasti ir norādīts arī, cik tālu līdz nākamajai - lai ceļa braucēji var izlemt: apstāties te vai vēl turpināt ceļu. Sev par lielu prieku, autiņu iekšā griežot, ieraudzījām arī uzrakstu "kafija par brīvu". Ko vēl vairāk vēsā un vējainā pēcpusdienā var vēlēties!

Interesanti, kā tad tā "kafija par brīvu izpaudīsies"? - es nodomāju un devos pie lodziņa. Aiz tā šiverējās jauks pensionāru pāris un laipni piedāvāja izvēli: kafiju no termosiņa (drusku tā kā redzams bildē), paciņtēju vai karstā ūdenī iejauktu kakao. Mēs izvēlējāmies kafiju, kas tūliņ termoglāzītēs arī tika ielieta. Vēl tikām mudināti paņemt arī cepumiņus, kas pašcepti izskatījās. Tā kā mums bija grilvista, tad no tiem pieklājīgi atteicāmies. Un viss tiešām bija par brīvu. Tiesa gan, blakus stāvēja kārbiņa "ziedojumiem". Mēs tajā iebērām makā sakrājušos sīknaudu, bet tas absolūti nebija obligāti, noskatījāmies: ne visi tā darīja. Kā Amerikā kaut kas var būt par brīvu? Laikam jau tomēr neaizmiguši šoferīši garajos ceļos ir tā vērti.

Protams, četros pēcpusdienā un pēc krietnas staigāšanas, garšīgs ir pilnīgi viss līdzi paņemtais. Bet mūsu vistu gabaliņi vēl bija arī mazliet silti... Vien asais vējš un saprašana, ka strauji tuvojas tumsa, neļāva mums jaukajā atpūtas vietiņā lieki kavēties.

Devāmies augšup - uz pēdējo šīs dienas pāreju 1218 metru augstumā. It kā jau nekas, bet tuvojoties tai aptuveni tāds skats pavērās, kādu te bildē redzat: SVAIGS SNIEDZIŅŠ EGLĒS!!! Bet ceļš bija sauss un diena gaiša. Lēmums tāds pats kā no rīta: ja kas, griezīsimies atpakaļ (kaut tad mūs 5 stundu brauciens gaida). Uz pāreju ceļš veda 2 joslās uz katru pusi un tālab kāpienu jutām vien no tā, ka periodiski ausis aizkrita.

Kad līdz pārejai bija vien dažas jūdzes, pagriežot galvu pa labi, lai uz kārtējo skaisto ainavu palūkotos, gandrīz skaļi iekliedzos: egļu zaros turpat man blakus bija sniegs! Tad tāpēc šoseja slapja... Taču turpat dega arī mierinošā elektroniskā ceļazīme: atļautais ātrums uz šosejas - 60, nekādas bīstamības nav. Mūsu kadiljaks 60 lāga nemaz izspiest nevar tādā kāpumā. Nu ko, uz priekšu, kamēr vēl varam.

Protams, sajūtas tajā brīdī nebija tik patīkamas, lai piesnigušās egles fotografētu, tālab pielieku bildi, kas tapa mazliet iepriekš - kad sniegotās virsotnes vēl tikai tālumā bija. Bet sestdiena bija mūsu laimīgā diena: tikām pāri tikai ar mazliet straujāk pukstošu sirdi, sniega uz ceļa nebija, tikai slapjš (varbūt bija snidzis dienā?). Lejup braukšanu gan pat lāga atcerēties negribas: man atkal bija bail un es visu laiku Andrim teicu, ka vajag lēnāk. Nē, nē, sniega uz ceļa nebija, bet tieši šī nobraukšana man nez kāpēc bija fiziski nepatīkama. Divas iepriekšējās pārejas es varēju mierīgi sēdēt un pat dabas skaistumu baudīt. Šī man "bija par stipru", kaut ar prātu saprotu, ka īpašas bīstamības nebija: visu laiku 2 joslas uz katru pusi un lielie džipi mums gandrīz ar lidošanu nesās garām. Vienalga nepatika.

Un tad jau arī tumsa bija klāt... No kalniem ārā vēl nebijām, bet bīstamā daļa laimīgi pārvarēta. Tad nu kā zosu virtenē ripojām: autiņš aiz autiņa, jo te bija tikai pa vienai joslai un apdzīt praktiski neiespējami. Tā kādu stundu un tad jau, kā Sietlas un Takomas pievārtei pienākas, ceļi atkal ieguva krietnu platumu un pēdējā stunda jau bija lidojums pa pazīstamu šoseju uz mājām. Ap astoņiem atgriezāmies.

Svētdien aiz neko darīt sadomājām dažus jaunus ieprikšanās centrus izpētīt. Bet tā gan nebija mūsu veiksmīgā diena: kadiljaks saplīsa. Viss dzesēšanas šķidrums pēkšņi izgāzās uz ceļa. Ar Zigrīdas neatsveramu palīdzību tik tālu tikām, ka patlaban kadiljks ir nostutēts tuvējā servisa stāvvietā (jo kurš gan, izņemot veikalus, svētdienā strādā?). Mums pašiem no notikuma vietas bija nepilnas stundas nāciens atpakaļ līdz mājām - neticami tuvu priekš Amerikas. Nu ja, tikai 5 minūtes no mājas paspējām pabraukt. Mērfijs vai kas nu vēl tomēr bija žēlīgs: un ja nu tas būtu noticis vakar tumsā kalnos?

Nu ko, gaidiet nākamās sērijas. Galerija par sestdienas braucienu būs, kad viss seriāls būs uzrakstīts.