Pēcpusdiena Polinēzijas gaumē

Kad pēc juveliercentra laimīgi nokļuvām viesnīcā, tur ilgi grozīties nebija laika: zinājām, ka lielais autobuss, kas mūs aizvedīs uz Polinēzijas kultūras centru negaidīs. Un pilnīgi visi cilvēki, kam par savu braucienu stāstījām, sacīja, ka šī vieta obligāti jāapmeklē. Aizsteidzoties laikam mazliet priekšā, pilnīgi piekrītu viņiem.

Līdz centram bija aptuveni stundas ļoti skaists brauciens gan pa kalniem, gan pa okeāna krastu - to redzēsiet galerijā. Laiku no 15iem līdz 21iem pavadījām tur, bet tas aizskrēja nemanot, jo bija gan priekšnesumi, gan mūsu supergida Billija un citi tikpat labi stāsti.

Dažus soļus no ieejas ir kanāls, kurā vairākas reizes dienā ir "salu parāde" - uz plostiem brauc galveno Polinēzijas salu pārstāvji un rāda kaut ko no savām dejām un dziesmām. Te jūs labi redzat spožmelnos matus, bet mums ātri vien radās jautājums, kur viņi ņem tik daudz jaunu skaistu cilvēku? Un Billija atbilde bija vienkārša: aiz sētas. Kā tā? Tur atrodas universitāte, kurā Polinēzijas salu studenti tiek uzņemti uz atvieglotiem noteikumiem un viņu mācību maksa tiek būtiski samazināta, ja viņi 20 stundas nedēļā strādā šajā kultūras centrā. Visiem labi.

Billijs pats arī esot politoloģijas pēdējā kursa students no Samoa - 5 stundu lidojums no Havaī uz Austrālijas pusi. Nezinu, vai tādi ir visi gidi, bet Billijs ne vien raiti un interesanti stāstīja, bet ik pa brīdim mūsu modrību pārbaudīja aiz pilnīgi normāla teikuma negaidīti piesprauzdams kādu jociņu. Piemēram, vispirms viņš ļoti nopietni pateicās mums (tūristiem), par to, ka mēs te esam, jo tieši tāpēc viņam ir iespēja studēt. Bet pēc tam piebilda, nu ja, ja jūsu nebūtu, tad es tagad sērfotu... (un ārā skaists laiks un ideāli viļņi...).

Šovs bija fascinējošs, jaunieši uz plostiem reizē gan dejoja, gan dziedāja - tātad polinēzieši ir ne vien laipni un sabiedriski, bet arī muzikāli un dejiski, kā par to dienas gaitā vēl un vēl pārliecinājāmies arī citos priekšnesumos. Un super bija tas, ka arī ar humora izjūtu viss kārtībā - praktiski visu laiku un visnegaidītākajos brīžos kāds kaut ko smieklīgu pateica vai izstrādāja. Protams, vismaz daļa no tā bija iestudēta, bet labi.

Tie jau nebūtu nekādi studenti, ja neko neizstrādātu. Vairāku plostu puiši priekšnesuma beigās pamanījās tos kārtīgi sašūpot, bet "lillīgajiem" tas izdevās tik labi, ka viņu airētājs iegāzās ūdenī. Nebija jau ne dziļi, ne sāpīgi, bet paši vainīgie smēja dikti sirsnīgi, slapjulim gan seja diez ko priecīga nebija...

Centra teritoriju varētu salīdzināt ar mūsu Brīvdabas muzeju - bija redzamas dažādo salu ēkas vai citas kultūras liecības, ko ik pa brīdim papildināja dažādi priekšnesumi un demonstrācijas. Šī bildīte ir no Fidži virsaiša mājas. Tai ir 4 durvis un ienācējam ir jāzina savs rangs un tad pareizās durvis jāizvēlas. Ja ienāksi pa nepareizajām, pats vainīgs... Ar Fidžiešiem nekādi joki neesot: viņi ar savu kareivīgumu izceļoties. Tāpēc arī tik plašs sitamo instrumentu klāsts pie gultas piestutēts. Interesantais fakts: polinēzieši neesot lietojuši bultas, tikai tuvcīņas ieročus. Kad mums, Billija stāstu noklausoties, sanāca, ka mēs arī neesam pa pareizajām durvīm iegājuši, viņš ar smaidu teica: nu ja, ja tas būtu noticis pārsimts gadu atpakaļ, tad jūs tagad būtu uz mana galda par to. Skarbi, bet tuvu patiesībai.

Un te jūs redzat nevis šādu tādu būdiņu, bet īstu "gudro māju". Tā ir būvēta no specifiskas palmu sugas. Šīs lapas sausā laikā saraujoties un karstais gaiss no tās caur jumtu tiekot laukā. Ja uznāk lietus, lapas piebriest un nelaiž mitrumu cauri. Ideāli un ekoloģiski. Bilijs gan atkal piebilda, ka arī lapas jāmākot īstajā laikā savākt: ja tās ir par vecu, tad jumts stāv tikai 2 gadus, ja īstajā laikā novāktas - 18, ja par jaunām - tās noēd meža dzīvnieki, jo tad tās esot saldas.

Bilde nav diezkā izdevusies, bet mēs dzirdējām arī "gliemežrag-
pūtēju duetu". Super! Nevarēju iedomāties, ka tie var skanēt tik labi.

Kaut arī no pēcpuses, bet jūs redzat pareizi - tās ir Lieldienu salām rakstūrīgās skulptūras. Kāpēc? Tāpēc, ka arī tās ietilpst Polinēzijas salu grupā. Terminu "Polinēzija" pirmoreiz lietoja Charles de Brosses 1756. gadā, attiecinot to uz Klusā okeāna salām. Franču pētnieks Dimons D'Irvils 1831. gadā lekcijā Parīzes Ģeogrāfiskās sabiedrībā ieteica sašaurināt jēdziena lietošanu, daļu no Klusā okeāna salām turpmāk dēvējot par Melanēziju (iedzīvotāji ar vēl tumšāku ādas krāsu) un Mikronēziju (mazsaliņas). Šis sadalījums veiksmīgi iegājās un tiek lietots vēl tagad.

Ģeogrāfiski Polinēzija aprakstāma kā trijstūris, kura stūri atrodas Havaju salās, Jaunzēlandē un Lieldienu salā. Visas trīs šīs salu grupas arī ietilpst Polinēzijā. Citas lielākas salu grupas Polinēzijā ir Samoa, Tonga, Kuka salas, Franču Polinēzijas salas. Ārpus šī trijstūra paliek viena Polinēzijas daļa - Tuvalu salas un citas mazākas, Polinēzijai kulturāli piederošas salas Vanuatu, Zālamana salās un Papua-Jaungvinejā - tās var apvienot Polinēzijas anklāvu grupā.

Polinēzijas teritorija aptver ap 50 miljonus km², taču sauszemes platība ir ap 294 000 km².
Daļa Polinēzijas salu ir ar vulkānisku izcelsmi, daļa - veidojusies no koraļļu rifiem. Mazās koraļļu rifu saliņas bieži grupējas ieapaļas formas salu grupās - atolos. Attālums starp Polinēzijas salām bieži ir vairāki tūkstoši kilometru - plašais, šķietami bezgalīgais okeāns ir galvenais Polinēzijas ģeogrāfijas elements, kas nosaka šīs īpatnējās Zemes teritorijas dabas un kultūras unikālo raksturu.

Polinēzijā kopā dzīvo ap 6 miljoni iedzīvotāju, tikai 1 miljons no tiem ir pamatiedzīvotāji. Eiropiešu un amerikāņu kolonizācijas rezultātā Polinēzijas salās ieceļojis liels daudzums sveštautiešu - tiesa, vairums nāk no Āzijas. Tomēr dažās Polinēzijas salās pamatiedzīvotāji ir vairākumā - Tongā pat 98%.

Te redzams "staigājošais koks" - ar savām gaisa saknēm tas, šķiet, patiešām pamazām pārvietojas. Billijs te atkal bija savā elementā un stāstījumu nobeidza ar vārdiem: jā, šitais vēl vakar bija Vaikiki, bet nu jau ir klāt.

Kaut kokospalmu te bija daudz, nebeidzām vien par tām sajūsmināties un sabildējām arī krietni. Bet zem tām gan nestāvējām - milzīgs ir tas rieksts. Pie mums veikalos jau tirgo tikai kodolu, bet vēl 3-5 cm apvalks tam ir apkārt (no turienes arī trijstūrīgs, ne apaļš).

Zemākajā bildītē redzama "kokosriekstu noliktava". Ja šie paliekot uz zemes, tad praktiski tūliņ sākot augt, bet, ja sakraujot/ sadurot šādās kaudzītēs, tad šie rātni stāvot un gaidot, kamēr cilvēks izlems, ko ar šiem darīt. Billijs un viņa kolēģi mums demonstrēja kā salinieki pilnīgi visu, kas kokosriekstā ir izmanto visādām vajadzībām.

Te nu beidzot teiksmainais Billijs redzams visā krāšņumā. Ar skolas somu - tā pats sacīja. Protams, no kokospalmu lapām taisīta. Tādās visi Samoa skolēni saliekot savus laptopus, aipodus un ko tur vēl un ejot uz skolu. Jā, tas laikam nav noslēpjams, patīk man tādi studenti, kā šis. Vienā brīdī, redzot, mūsu apmulsumu, viņš teica, ka saprotot, ka mēs nespējot polinēziešus vienu no otra atšķirt, tik vienādi viņi izskatoties, bet lai mēs vienkārši atceroties, ka mūsu gids esot visskaistākais, un tad jau mēs viņu nekļūdīgi atšķiršot. :))

Ingunai, Lienai un varbūt vēl kādam zinātājam par prieku - Billijs brīdī, kad stāsta par to, ka noni salās tiek lietots visām vajadzībām. Tiklīdz kādam kas, tā mammītes vai vecmāmiņas jau klāt un šito zieķē virsū vai kaut kādā citādā veidā noni dziedniecisko spēku laukā dabū.

Redzējām "pilnu kokosriekstu apstrādes komplektu" - no puiša, kurš plikām rokām un kājām palmā tam pakaļ rāpās, līdz nomizošanai, pāršķelšanai (viens un divi, ar nosmailinātu akmeni un pušu kā pārgriezts), baltuma izņemšanai un kokospiena iegūšanai. Tik vienkārši, ja to dara zinātājs. Starp citu, Polinēzijā ēdienu gatavo tikai vīrieši. Billijs teica, tikmēr nebraukšot atpakaļ, kamēr šito neatcelšot. Amerikā esot labi, Makdonalds...

Protams, ne varu, ne gribu visu jums pārstāstīt, bet bija gan interesanti, gan jautri un krēslas stunda pienāca nemanot. Un tad jau bija laiks mūsu programmas otrajam punktam: vakariņām salinieku gaumē. Kā redzat bildītē, beidzot tikām pie īsto ziedu krellēm, kuras pie tam mums neatņēma. No ēdieniem interesantākā bija lillā maize, kas cepta no miltiem, ko iegūst no taro auga saknes (atcerieties vien jaunībā lasītos romānus, tur bija arī taro). Bija dažādos veidos sagatavoti dārzeņi, gaļa un zivis, arī kādu piecu veidu saldie plus augļi. Mēs ar Andri krietni izgaršojām papaiju - iepatikās. Vislabākais bija, ka šīs bija bufetes veida vakariņas: katrs pats iet un uzliek ko un cik grib, cik reizes grib/var. Mēs cīnījāmies varonīgi, jo bija garšīgi.

Kā jau tas Amerikā ierasts, mūsu ēdināšana tika apvienota ar koncertu. Joprojām man tas nešķiet īsti labi: ne tu cilvēks vari mierīgi paēst, ne īsti koncertu redzēt. Un kā darbojošās personas jūtas - nezinu...

Te jūs redzat vienu no hulas dejotājām. Paskaidrošu Billija vārdiem: gurnu šūpošana, ko par Havaī raksturīgu uzskatot (Holivudas vaina!) esot Taiti tradīcija, Havaī iedzīvotājas "dejo ar rokām", graciozi veidojot zinātājiem saprotamus žestus (mums arī dažus parādīja). Bet vēlāk bija arī superpriekšnesums taitiešu izpildījumā, bet tur jau bildes nelīdz, vajadzētu video.

Pusastoņos, kad bija jau pavisam satumsis, sākās priekšnesuma grandiozākā daļa: milzīgā "džungļu teātrī", kur vieta bija, gan klintīm, gan ūdenskritumiem sākās pusotru stundu garš priekšnesums ar 7 lielo salu kultūru demonstrē-
jumiem. Cik tur bija iesaistīto dalībnieku! Lielisks šovs. Tiesa gan, tumsas dēļ bildes nav sanākušas tik labas, kā gribētos, bet dažas pielieku, galerijā būs vairāk.

Nu jau pietiks. Līdz nākamajam stāstam.

Lidojums uz Orlando

Lasītāji ar nepacietību gaida aprakstus par mūsu piedzīvoto Havaju salās, bet es vēl neesmu publicējis visus attēlus par Orlando. Centīšos pa kādai bilžu galerijai ievietot paralēli svaigākiem Havaju aprakstiem.

Sākšu ar bildēm par lidojumu uz Orlando. Lielākā daļa ir fotografētas no lidmašīnas. Lidojuma laiks bija ļoti jauks un bez mākoņiem. Lidmašīnā bija labas sēdvietas (pie loga) un lielāko daļu lidojuma laika es un Ieva pavadījām skatoties pa logu (Voldemāra vieta bija mazliet tālāk no loga un viņš nodarbojās ar filmu skatīšanos). Interesanti bija tas, ka nepilnas divas stundas lidojām virs sniegainiem kalniem. Es nemaz nnezināju, ka Amerika ir tik kalnaina. Orlando tuvumā sāka parādīties dažādi ūdeņi un purvi. Bet to jūs paši varast aplūkot mājaslapāpā poga.lv publicētajā bilžu galerijā: "Lidojums uz Orlando". Saite un interneta adrese uz bilžu galeriju:

http://www.poga.lv/photos/parklande/sets/set:22685/

Havaju pērles un citi dārgbrīnumi

Kad nu mūsu vizīte Hard Rock Cafe laimīgi bija galā, cerību pilni (bet ar krietni patukšotu kredītkarti) posāmies uz viesnīcu, lai paspētu uz savu pirmo nupat nopirkto ekskursiju. Jā, jā, bezmaksas busiņš tūdaļ būšot klāt. Un pa ceļam uz viesnīcu mūs ievedīšot 20 minūšu bezmaksas ekskursijā firmā Maui Divers. Nu labi - laiks mums atļāva šādu sānsolīti. Kas zina, vai būtu turp devušies, ja zinātu, ar ko tas beigsies...

Protams, kā jau aušīgi tūristi, nebijām pat īsti saklausījuši ar ko šie nodarbojas (par brīvu taču!) un tālab maziņā zemūdenīte pie firmas durvīm trakoti jauka izskatījās. Bet viņu darbības veidu bildē var skaidri izlasīt. Bet nu jau atkāpties bija par vēlu - kopā ar pārējiem devāmies iekšā. Vispirms bija interesanta mini videolekcija par dziļjūras koraļiem.

Mēs vispār nezinājām, ka tādi ir. Tikai to, ka parastos gan nav vērts no ūdens laukā ķeksēt, jo viņi ir bāli un neizteiksmīgi, kad nedzīvi un bez ūdens. Bet šie! Pasaulē esot vairākas koraļu sugas, kas aug vairāk kā 1000 metru dziļumā un ir tik cieti un krāsaini, ka izmantojami juvelierizstrādājumiem. Nu jā, cenas pēc arī, jo ir ļoti reti sastopami, limitēti iegūstami un skaisti.

Tikai Havaī apkārtnē ir sastopami rozā, melnie un zelta krāsas koraļi. Pielieku bildītes ar rozā un melno izstrādājumu paraugiem. Bet mēs pēc materiāla noskatīšanās tikām iepazīstināti arī ar juvelierizstrādājumu tapšanas procesu (fotografēt nedrīkstēja).

Nekad iepriekš nebijām domājuši par to, kā top juvelieristrā-
dājumi, bet bija ļoti interesanti. Viņi pat savu rūpnīcas ēku daļēji kā "skatuvi" iekārtojuši: cilvēki aiz stikla sienas dara savu darbu, mēs ejam garām procesu secībā un skatāmies, kā tas viss top. Redzējām arī "trīsmiljonu istabu" - kurā glabājas un tiek skaitītas izejvielas: miniatūri dimantiņi, zelts, sudrabs, pērles un koraļu gabaliņi. Visi tie tiek skaitīti, šķiroti, grupēti priekš konkrētiem izstrādājumiem... Redzējām arī, kā to visu liek kopā.

Kā mēs sapratām, šī nav vienīgā juvelierrūpnīca, bet lielākā gan - bildē ir rūpnīcas ēka. Kad nu izstrādājumu tapšanas procesu bijām iepazinuši, nonācām lielā un plašā ... kur? ... Veikalā, protams! Un atkal jāsaka, kaut ko tādu es nebiju redzējusi: vitrīnas, kurās sagrupēti rozā koraļu izstrādājumi, tad tās ar melnajiem, tad ar zelta krāsas pērlēm, tad ar kafijas krāsas... Skaisti, gaumīgi, klasiski un ekstravaganti - visām gaumēm.

Bet mēs nemaz nezinājām, ka pērlēm ir krāsas! Likās, ka tās visas ir vienādas - bālas, bet izrādās, ka ne. Arī melnās redzējām. Tā kā apmeklētājus ekskursijā laiž nelielās un stingri uzraudzītās grupiņās (saprotu, jo milzīgām vērtībām garām gājām), tad veikalā ienākot izrādās, ka pārdevēju ir vairāk nekā pircēju. Izvairīties nav iespējams. Ko mēs gribētu apskatīt? Kam? Un kurā krāsā? Paši tai telpā noorientēties nevarētu, tad nu ņēmām vienu pārdevēju palīgā.

Viņa mums gan visvisādos pērļu un koraļu veidus izrādīja, gan arī šo - speciālo Havaī dārgumu - sirsniņu ar šifrēto sveicienu. Redzat paši: kamēr uz zelta sirsniņu skatās, glīti un viss, bet ēnā ieskatoties var redzēt, ka tur svarīgais vārdiņš Aloha ieslēpts. Asprātīgi un neprātīgi valdzinoši. No sērijas: tikai savējie sapratīs.

Šķiet vēl neesam rakstījuši, ka to speciālo puķi, ko havaī sievietes sprauž matos, sauc par plumēriju. Tā ir īpaša 2 iemeslu dēļ: gan jauki smaržo, gan nenovīst, jo ir ar tādām kā vaskainām stingrām ziedlapām (tā nav tā, ko saver krellēs!). Šī zieda formu šeit ekspluatē visur, protams, arī rotaslietās un arī jūs te to redzat.

Ar ko mums beidzās veikala apmeklējums? Pateikšu, bet vispirms drusku pagriezīsim laiku atpakaļ - līdz lidmašīnai. Turp lidojot, protams, šķirstījām lidsabiedrības žurnālu, kur ir šāda tāda info un daudz reklāmu. Tā nu iznāca, ka jau lidmašīnā rādīju Andrim kādas 2 rotaslietas, kas man ĻOTI patika. Bet tad vēl pat nezinot, ka nonāksim rūpnīcā. Labi, pietiks spīdzināt, beigās manā kredītkartē radās milzīgs trīsciparu caurums, bet toties maisiņā rindojās trīs skaistas kārbiņas ar kakla rotiņām: zelta pērle, melnā koraļļa gabaliņš un, protams, sirsnīgais aloha. Tagad man būs ko mazbērniem mantojumā nodot. Ko vīrieši? Palaikoja arī paši melno koraļļu zīmoggredzenus un drošināja mani, ka vajagot, vajagot man nopirkt, ja jau tik briesmīgi patīk... Patīk joprojām, bet internetbankā kartes pārskatu vēl vaļā neveru. Kaut kā negribas...

Liktenīgā brokastu ekspedīcija

Nē, nē, nesabīstieties pārlieku - vēdergraizes vai ko tamlīdzīgu mēs nedabūjām - tak jau prātīgi cilvēki esam. Bet tā nu iznāca, ka Havaī salās ieradāmies bez konkrētiem plāniem - kur iesim un ko darīsim. Kaut ceļojumu nopirkām jau savlaicīgi, novembra vidū, tas visu laiku likās tik tālu, ka gan jau paspēsim... Un paši kaut kā bijām nonākuši arī pie klusās domas, ka "kas nu tur daudz jādara, jāguļ tik pludmalē un viss".

Var jau būt, ka tā arī būtu bijis, taču ceļojumu (lidmašīnas biļetes un viesnīcu) es meklēju un arī nopirku ar firmas Expedia starpniecību. Izdrukājot pasūtījumu redzēju, ka mums ir pa vienam "vaučeram" uz "orientējošām brokastīm", bet lielu uzmanību tam nepievērsu.

Kad no apkārtējiem aizvien pārliecinošāk dzirdējām, ka Havaī viss ir dārgs (kādai PLU darbiniecei mamma, uz turieni dodoties, pat jēlas olas no šejienes vedot līdzī), sākām domāt par ēšanas lietām, jo negribas jau milzu naudu tam vien izdot. Amerikā viesnīcās brokastis parasti netiek iekļautas numura cenā, tālab mēs bijām izvēlējušies numuru ar minivirtuvīti, lai paši varam ēdienu gatavot un arī savas ceļa somas krietni piekrāvām ar pārtiku (nu ja, peldkostīmi jau daudz vietas neaizņem), tāpēc mums arī izdevās tas svara noteikumu pārkāpums - 5 dienas 3 ēdelīgiem ļautiņiem nav nekāds joks...

Tiesa gan, Mērfijs par mums ir nomodā vienmēr. Reģistrējoties viesnīcā, kopā ar atslēgām saņēmām arī pilnu komplektu ar bezmaksas brokastu taloniem! Protams, bijām priecīgi un nejautājām, kāpēc tāda labvēlība. Ekspedias brokastis mums bija noteiktas pirmajā rītā pēc ierašanās uz kādiem 9iem, viesnīcas brokastis pieejamas no 6 līdz 11. Ko šādā situācijā dara praktiskais latvietis? Protams, uzceļas agrāk no rīta, lai būtu spējīgs notiesāt abas!

Saņēmāmies un tā arī izdarījām - nepilnu stundu pēc viesnīcas brokastīm kāpām Expedias atsūtītajā bezmaksas busiņā, ar domu, ka to, ko viņi tur stāstīs, gan jau pārcietīsim, galvenais, ka ēst dod.

Bet sanāca otrādi. Tā ēšana diezkāda nebija vis, bet tas runājais gabals mūs apbūra un rezultātā visas mūsu Havaī dienas tika aizplānotas "no augšas līdz apakšai". Bet mēģināšu visu kaut cik pēc kārtas.

Vispirms jau - pie ieejas beidzot tikām pie tipiskajām ziedu krellēm, tiesa gan - mākslīgajām un uz īsu brīdi: mums tās uzkāra kaklā, nofotografēja, tad krelles atņēma un bildes piedāvāja nopirkt par 20 dolāriem. Paldies, Andris arī paspēja kaut ko nobildēt. Drusku tā kā interesanti, bet drusku bijām arī vīlušies, jau otro dienu redzot, ka visapkārt staigā smaidoši ar tām apkārušies cilvēki, bet mums nekā...

Brokastu vieta vien bija ko vērta: Hard Rock Cafe, kur gar sienām visādīga roka simbolika un slavenību atribūti bija sakarināti, virs bāra dižojās Elvismobīlis un pat uz tualeti mierīgi aiziet nevarēja - pat turpceļā man vajadzēja "ar Elvisu" nofotografēties. Nebiju tā iekārtotā vietā bijusi. Izrādās, Elviss ir mīlējis uzturēties Havaī, kādā no braucieniem redzējām arī māju, ko viņš speciāli uzbūvējis...

Iespējams, ka mēs arī paši, ja vien būtu kārtīgi internetā parakājušies, būtu šo to apskatīšanas vērtu atraduši, bet "brokastu" laikā Ekspedias pārstāve mums izdalīja gan materiālu lapiņas, gan ļoti labi pastāstīja par iespējām (paskaidrojot arī, kas kam varētu patikt vai nepatikt, kuru no it kā līdzīgiem piedāvājumiem izvēlēties).

Mēs rātni sēdējām un pamazām vilkām interešu ķeksīšus katrs savās lapiņās. Nu, piemēram, vai jums būtu lieli iebildumi 1 stundas laikā salu apskatīt no gaisa ar helikopteru, kurš var tikt pat tur, kur ceļu nav? Vai papeldēt kopā ar delfīniem un iemācīties pašiem dažus trikus no tiem, ko Orlando Jūras pasaulē redzējām. Vai aizbraukt pavērot vaļus? Vai ar minizemūdenīti doties aplūkot okeāna dibenu. Vai dzelzs būrī tikt ielaistam okeānā starp haizivīm. Vai varbūt snorkelēt vai paņemt sērfošanas mācībstundu. Vai vakariņot uz kuģa, aplūkojot Oahu no okeāna puses: tradicionālie vietējie ēdieni, vietējās mūzikas un deju pavadībā. Bet varbūt vienkārši pavadīt dienu Akvaparkā? Jeb doties ekskursijā uz Doles plantācijām (apskatieties: vairums ananāsu arī Latvijas lielveikalos ir no šīs Havaī firmas!)... Te īsi pieminu tikai tās lietas, bez kurām, skumji nopūšoties, izlēmām iztikt, jo visu jau nevar paspēt...

Esam ļoti apmierināti, ka bijām uz tām brokastīm. Par to, kurp devāmies un ko redzējām, rakstīsim atsevišķos stāstus, bet visiem kopējs labums bija, ka katru rītu noteiktā laikā pie viesnīcas piebrauca lielāks vai mazāks kondicionēts busiņš, kurš tāpat līdz slieksnim mūs vakarā nogādāja atpakaļ. Superlaipnie šoferīši un šoferītes pildīja arī gidu lomu. Bez Expedias mēs noteikti nebūtu redzējuši tik daudz. Un, nopērkot šīs ekskursijas, protams, atkrita pat doma par auto īrēšanu un kopā ar to arī problēmas ar pārpildītām maksas stāvvietām un maldīšanās svešos ceļos.

Mūsu viesnīcas īpašniekiem mūsu lēmums arī noteikti ļoti patika, jo vairākus rītus busiņš mūs gaidīja tik agri, ka nevarējām brīvbrokastīs aiziet... Kad saskaitījām, cik talonu paliek neizlietoti, bijām izplānojuši spožu "atriebības plānu" - izlēmām, ka savā pēdējā dienā, kad Expedia mūs nekur vairs neveda, iesim brokastīs divreiz. Tiesa, atkal iejaucās Mērfijs un uzsūtija mums ar Voldemāru karstuma dūrienu, tālab knapi un tikai pēdējā brīdī vispār līdz restorānam aizvilkāmies un arī tad nekas negaršoja... Bet nekas, nu jau esam atkopušies.

Pirmā diena Havaju salās

Mūsu brauciens uz Havaju salām sākās 16.janvārī agri no rīta. No Parklandes uz lidostu nav tiešā autobusu reisa. Bija jāceļas četros no rīta. Ar vienu autobusu braucām uz Takomas centru, kur pārsēdāmies citā autobusā, kas mūs aizveda līdz lidostai. Lidojām ar Hawaiian kompānijas lidmašīnu. Iznāca papildus izdevumi, jo nebijām kārtīgi izpētījuši bagāžas pārvadāšanas noteikumus, kas Hawaiian kompānijai ir atšķirīgi no citām kompānijām. Visas mantas bijām sapakojuši divās lielās somās un vienai no tām svars pārsniedza atļauto (kopā mums drīkstēja būt pat 6 somas, bet katra no tām nedrīkst pārsniegt noteikto svaru). Turpmāk lidojumiem gatavosimies rūpīgāk.

Ieva iepriekšējā aprakstā jau rakstīja, ka Havaju salas atrodas Klusā okeāna vidū, aptuveni pusceļā starp Ameriku un Austrāliju. Mēs izvēlējamies tūristu visapmeklētāko salu Oahu. Dzīvojām tūristu pilsētiņā Vaikiki, kas atrodas tieši blakus pilsētai Honolulu. Honolulu lidostas attālums no Sietlas lidostas ir aptuveni 4300 km. Nākamajā attēlā var redzēt Havaju salu kopbildi. Zaļā bulta rāda kur atrodas pilsēta Vaikiki.
Nākošajā, attēlā var redzēt Oahu salas dienvidu galu. Honolulu lidostas (apvilkta ar sarkanu apli) lidmašīnu pacelšanās un nolaišanās laukumu no visām pusēm apskalo okeāns (atrodas uz pussalas). Neaizmirstams skats!

Attēlā ir redzami trīs starpštatu ceļi: I1, I2 un I3. Nekādus štatus tie protams nesavieno un, salīdzinot ar citiem starpštatu ceļiem, ir samērā īsi. Tāpēc Amerikas rietumu krasta ceļu numerācija sākas ar I5 (vienā no iepriekšejiem aprakstiem rakstīju kā ceļus numurē Amerikā). Tālāk ievietoju dažas bildes, kas fotografētas pa autobusa logu ceļā no lidostas uz Vaikiki.
Laika starpība ar Amerikas rietumu piekrasti ir divas stundas (ielidojot Havaju salās mēs tās "ietaupījām", jo pulksteņa rādītāji bija jāpagriež par divām stundām atpakaļ). Autobuss mūs pieveda pie viesnīcas durvīm. Dokumentu nokārtošana un iekārtošanās viesnīcā aizņēma nepilnas divas stundas. Mūsu viesnīcu var redzēt nākošajos divos attēlos.
Dzīvojām 14 stāvā. Virs mums vēl bija pieci stāvi. No balkona varēja redzēt okeāna piekrati, kas atradās dažu minūšu gājiena attālumā no viesnīcas. Skatoties no viesnīcas balkona uz salas vidieni, redzams kalns Diamond Head. Nosaukums esot radies, kad kāds salas atklājējs uzkāpis kalnā un atradis dažus akmeņus, kas atgādinājuši dimantus. Vēlāk izrādījās, ka tie ir tikai kvarca gabali, bet kalna nosaukums ir saglabājies. Tālāk ievietoju dažus attēlus, kas iegūti vakarpusē no viesnīcas balkona.
Pirmajā dienā mēs paspējām apskatīt tūristu pilsētiņu Vaikiki un blakus viesnīcai esošo pludmali. Nākošā rītā ekskursijas autobusa vadītājs, kas parasti ir arī gids, informēja braucējus, ka Vaikiki ir 75 viesnīcas un 83 viekali ABC (lētie veikali mazāk naudīgiem vai taupīgiem tūristiem, kur var nopirkt visu - gan nepieciešamo pārtiku, gan dažādus apģērbus un suvenīrus). Protams pilsētā ir ļoti daudz veikalu ar pasaulē pazīstamiem brendiem, ko šoreiz sīkāk neaprakstīšu, jo laika trūkuma dēļ firmas veikalus un iepirkšanās centrus maz apmeklējām (vienīgi ja veikala apmeklējums bija ieplānots ekskursijas maršrutā).

Havaju salās tumsa iestājas ļoti strauji un diezgan agri. Tur tomēr ir ziemas gadalaiks. Uzreiz pēc pieciem pēcpusdienā sāk krēslot un paliek manāmi vēsāks. Mēs vēl paspējām nobaudīt dienas karstumu un pludmalē izpeldēties.
Mēs peldējāmies zonā, kas no okeāna atdalīta ar betona sienu (betona siena redzama vidējā attēlā). Atklātā okeānā viļņu dēļ peldēt nav iespējams (vairākās pludmalēs pat to darīt ir aizliegts). Viļņu priekus parasti izbauda tikai sērfotāji (pēdējā attēlā redzamie peldētāji sēž uz sērfa dēļiem un gaida lielo vilni). Bīstamību palielina akmeņi pludmalē. Vaikiki dabiskā pludmale ir akmeņaina. Attēlos redzamās smiltis ir atgādātas uz pludmali lai to padarītu pievilcīgāku peldētājiem un saules staru baudītājiem. Ar šo nelielo pludmales apskatu beigšu šo aprakstu. Rītdiem par pirmo pilno dienu Havajās rakstīs Ieva.