Melnais naivums

Jau iepriekš minēju, ka svētdiena mums ar Andri bija ne vien "sabiedriskā transporta diena, bet arī "mākslas diena". Tagad par to mākslu mazliet vairāk. Ir dzirdēts, ka teātris sākoties no garderobes. Es gribētu papildināt, ka teātris sākas jau no ārpuses - un mūsu gadījumā tā bija visai avangardiska. Iekšpagalmiņu ar ūdenskritumiņu redzējāt jau iepriekš, bet tagad pievienoju ārskata bildi citā rakursā - visnotaļ futūristiska būve.

Sajūta, ka atrodies gandrīz uz citas planētas, nepamet arī foajē. Jā, jā, bildītē redzamais patiesi bildēts no iekšpuses uz āru. Griestu augstums ir neaprakstāms un viss stiklots, tā patiesi brīžam nevar saprast, kur iekšpuse beidzas un ārpuse sākas.

Man neierasts likās lielais skatītāju zāles slīpums, bet prātīgi jau tas ir: neviens otram skatu neaizsedz. Teātra nosaukums gan tāds jocīgs: Intiman. Protams, apskatījos, kā tad tas gadījies.

Ja Latvijā ir modē runāt par "Sorosa garo roku", tad es šo lietu varētu pārfrazēt uz Fulbraita kunga ietekmi. Kāpēc? Tāpēc, ka ne vien es esmu šī fonda stipendiāte un teātra ēkā notika Fulbraita asociācijas pasākums, bet, izrādās, arī teātra dibināšana ir Fulbraita iespaidā. Esot bijis tā: 70tajos gados Margarēta Būkere (Margaret Booker) kā Fulbraita lektore bijusi nosūtīta uz Zviedriju, kur viņai tik ļoti iepatikusies turieniešu pieeja teātrim (labāk neizteikšos par žanriem un tiem smalkumiem,kuros neesmu speciāliste), ka atgriežoties viņa Sietlā izveidojusi savējo un devusi tam zviedrisko nosaukumu Intiman (no "neliels", "intīms"). Sākumā zviedru autoru darbi vien tikuši iestudēti. Nu jau repertuārs ir dažādots (arī "Tēvocis Vaņa") un rit teātra darbības 35 sezona.

Diemžēl mēs ar Andri savā angļu valodā vēl neesam tik stipri, lai klasiskos tekstus izbaudītu, tālab Fulbraita asociācijas izvēlētā izrāde "Black Nativity" bija gan mūsu veiksme, gan nebijis piedzīvojums un pārdzīvojums. Kā jau zinošākie saprata, mēs skatījāmies muzikālu izrādi par "Kristus dzimšanu melno cilvēku versijā" (apmēram tā tulkojas nosaukums). Bija jau interesanti dziesmu vārdi, par jauko melno Kristus bērniņu, taču ne tas ir galvenais.

Jau desmito gadu šīs izrādes (pa divām katru sestdienu un svētdienu vesela mēneša garumā) ir neatņemama Sietlas kultūras dzīves sastāvdaļa, harizmātisko Pastor Patrinell Wright un Reverend Dr. Samuel B. McKinney (labāk netulkošu nosaukumus, bet tie ir baznīcas cilvēki) vadībā, kuri pie tam fantastiski dzied un aizrauj arī pārējos. Pie tam - abi ir visai cienījamā vecumā. Uz skatuves redzējām visdažādākā melnuma pakāpes izpildītājus, bet bija arī vairākas pavisam baltas un viena arī blonda.

Protams, kopā ar viņiem uz skatuves bija gan gospeļkoris, gan dejotāju grupa (tie arī VISI dziedāja!). Uz kaut ko tādu iepriekš nebijām bijuši un iespaids - satriecoši lielisks savā vienkāršībā, sirsnībā un degsmē. Kaut neesmu nekāda reliģiozā un tradicionālo stāstiņu par Kristus dzimšanu esmu dzirdējusi diezgan daudz reižu, brīžam man asaras bira kā pupas. Iespaidīgi. Kā gāja Andrim, nezinu, jo mēs nesēdējām blakus.

Negribu mētāties ar akmeņiem, bet redzot tik dzīvu un dedzīgu skatu uz dzīvi caur kristietību, var sākt saprast tās piekritējus. Latvijas stīvie baznīckungi (atvainojos) laikam ir "no citas sērijas". Interesants moments bija, kad kādā brīdī Vraitas kundze pa vienam sauca daudzu reliģisko virzienu nosaukumus un lūdza piecelties kājās zālē sēdošos to pārstāvjus (sēdošie tikmēr aplaudēja). Bija visu viņas nosaukto virzienu pārstāvji, arī jūdi. Vienīgais nepārstāvētais virziens bija musulmanisms (nu ja, viņiem ir citādas attiecības ar mākslu). Budisti bija un interesanti bija vērot arī to, ka vairākos gadījumos vienas ģimenes pārstāvji kājās cēlās dažādos brīžos. Tas viss bija ļoti sirsnīgi un dabiski. Beigās tika novēlēti priecīgi Ziemassvētki "vai kā nu katrs no jums tos sauc".

Kā jau sacīju, visi dejotāji ļoti aizrautīgi dziedāja, arī dziedātājiem nebija problēmu ar kustēšanos, kad tas bija nepieciešams. Pirmajā daļā tika atainots klasiskais Kristus dzimšanas stāsts, otrajā: mūsdienīgāka dziesmu un deju spēle, ko caurvija kristietības motīvs. Skanēja lieliski, bet mūsu piekasīgajaām latviešu acīm gan nepaslīdēja garām ne fakts, ka ar kustību sinhronitāti brīžam bija kā bija (nu ja, laikam nav viņi kā mūsējie pulciņos pusmilitārā režīmā dresēti) un arī dejotāju figūras bija... (nevaru saprast kā lai maigāk pasaka. Nu labi, teiksim tā: tikai vienu pie mums laistu uz skatuves).

Tā kā mēs ar Andri vēl Latvijā esot paspējām mazliet "padejot ar zvaigznēm", tad varam lietpratīgi piebilst, ka tā meitene vienīgā arī prata "pirkstgalu nostiept" un citus profesionālos sīkumus. Bet vai viņa dejoja labāk? To gan nevaru apgalvot. Jo pārējo dejotāju aizrautība un dzīvesprieks ar uzviju kompensēja mums tik ierastās tehnikas klātnebūtni. Tā patiešām bija "dejošana", nevis "iestudēta numura izpildīšana". Neviens priekšnesums nekad uz mani tādu iespaidu nav atstājis.