Profesors Gundars Ķeniņš-Kings PAR DOLĀRU

Jāatzīst skarbā patiesība: kamēr mēs te mierīgi dzīvojamies, cīnāmies ar pašu un citu radītām problēmām, kā arī tīri labi izklaidējamies, Gundars strādā apskaužamā tempā un viņa solītais rakstiņš/viedoklis par to, kas notiek ar ASV dolāru ir gatavs.

Tā kā saņēmu dažas labas atsauksmes par latam veltīto rakstu, tad ceru, ka profesora viedoklis par dolāru (bet vispār jau - par daudz plašāku problēmu loku) arī būs noderīgs. Pie tam - šis rakstiņš ir īsāks; priecājieties slinkie lasītāji.


Vājais dolārs atplūdu laikā

Latvijā par vājo dolāru domā nedaudzi. Dolāra vērtība interesē tiem, kam dzīve ir internacionālāka. Vispirms tiem, kuri pērk un pārdod par dolāriem. Tad tiem, kuri pērk importētas preces un ceļo. Arī viņu interese ir visbiežāk saistīta ar jautājumu par to, vai ir vērts uzkrātos latus iemainīt dolāros pašreizējā situācijā. Dolāra vērtība kops 2002. gada ir kritusies par 24 procentiem.

Par dolāru man ir divas atbildes. Pirmā ir īsa un vienkārša. Otra ir garāka un vairāk uzsver vairāku faktoru mijiedarbību.

Pirmajā atbildē dominē fakts, ka Amerikas eksports jau labu laiku nesedz importu. Tā ārzemēs uzkrājas dolāri. Dolārs jau būtu sen nokrities vērtībā vairāk, ja tas nebūtu pasaules banku galvenā rezerves valūta. Dolāru rezerves ārzemēs tuvojas 60 miljardiem dolāru. Dolāru rezerves ir uzkrājušās milzīgos daudzumos Āzijas valstīs, īpaši Ķīnā (14 miljardi) un Japānā (10 miljardi dolāru). Tik lielu rezervju strauja likvidācija var sajaukt visas pasaules banku sistēmu. Ārzemju bankas, tāpat kā naftas avotu īpašnieki, ir arvien vairāk norūpējušies par savu dolāru dilstošo vērtību.

Nav gaidāms, ka Amerikas eksports ātri pieaugs. Drīzāk, Amerika var sākt vairāk importēt vērtīgākas preces un tādus pakalpojumus, kā inženieru darbu. Banku ļaudis tomēr negaida dolāra devalvāciju, bet gudro, ko iesākt ar uzkrātiem dolāriem. Ir ļoti iespējams, ka šīs bankas sāks daļu no dolāriem iemainīt pret eiro un citu valūtu. Pasākta lielākā mērogā, šī maiņa samazinās dolāra vērtību vēl vairāk. Šī ideja nav jauna, bet tā arvien vairāk parādās ierosinājumos par naudu. Jaunākais tomēr ir tas, ka ārzemju nacionālie fondi, no Ķīnas līdz Norvēģijai, sāk dolārus ieguldīt citur. Piemēra pēc, Ķīna pērk sev nozīmīgas firmas vai to akcijas.

Šos ieguldījumus amerikāņi nekontrolē, un tāpēc par tiem viņi arī nelauza galvu. Amerikas Rezerves (centrālās) banku sistēmas ekonomisti šodien ir vairāk norūpējušies par pašreizējo saimniecisko atplūdu padziļināšanos. Tos var aizkavēt ar procentu līmeņa samazināšanos banku aizņēmumos, bet šādi soļi vājina dolāra vērtību ārzemēs. Tā ir nepatīkama konstelācija gan amerikāņiem, gan latviešiem. Citiem vārdiem, pirmā atbilde norāda uz tālāku dolāra lejupslīdi. Šāda lejupslīde paceļ eiro, līdz ar to arī lata, vērtību naudas tirgos. Latvijā tas var apgrūtināt saimniecisko rosību.

Atgriežamies pie otrās, garās atbildes par dolāru un saimniecisko politiku. Latvijā pašreiz samērā klusi spriež par to, vai agrākais premjērs Aigars Kalvītis ir tiešām paveicis diezgan, lai uzlabotu saimniecisko situāciju. Spriež, vai pietiek ar bezdeficīta budžetu, mazu patēriņa krišanu, zemākām māju un dzīvokļu cenām, kā arī kredītēšanas piežņaugšanu. Spriedīs vēl ilgi. Jau parādījās ziņa, ka uz uzlabotu nodokļu sistēmu vēl būs jāgaida vismaz pāris gadu. Pagaidām liekas reālāk gaidīt Eiropas Savienības dāvinājumus Latvijas augstskolām un zinātnei.

Pat ja tā būtu, tad laikam gan šie apšaubāmi pietiekamie veikumi arī visi nenāk no valdības vai Latvijas Bankas. Taču par tiem paldies teiksim tikai tad, kad teiktais būs pierādījies par labu esam. Ar saviem ieteikumiem nekavēsimies! Spriežot par paveikto, nogaidīsim!

Citur nedrošā saimnieciskā situācijā tauta nav tik pacietīga. Amerikas Savienotās Valstīs strīdi par saimniecisko politiku jau sit augstu, priekšvēlēšanu vilni. Šī politika, tāpat kā Latvijā, ir daudzšķautnaina. Pēc nākamām vēlēšanām tā var mainīsies, vairāk vai mazāk.

Viceprezidents Diks Čēnijs smaida un aizstāv Amerikas valdītāju politiku. Kā lasām žurnālā Fortune, viņš ir pārliecināts, ka saimniecība ir labā stāvoklī. Eksports ir pēdējā laikā palielinājies, akciju tirgus šūpojas tuvu vēsturiski augstākajam un bezdarbnieku oficiālais skaits ir sarucis uz gandrīz vai neticami zemiem 4,5 procentiem. Ja arī nelaimīgais karš Irākā izmaksā neparedzēti dārgi, valsts deficīts tomēr tagad pieaug lēnāk. Čēnijs ir visvairāk norūpējies par netraucētu naftas piegādi Amerikai (šis ir viens no tiem svarīgajiem jautājumiem, par kuru atklātībā daudz nerunā). Inflācija ir stingri iegrožota, bet dolāra lejupslīdi viņš ir atstājis centrālās bankas ziņā. Nodokļu sistēmas revīzijas viņam neliekas vajadzīgas, jo bagātāko amerikāņu pirmais procents jau tagad maksā 36 procentus no visiem ienākuma nodokļiem valstī.

Viens no Džordža Buša un Čēnija saimnieciskās politikas redzamākajiem pretiniekiem ir Nobela prēmijas laureāts, agrākais prezidenta Bila Klintona padomnieks, ekonomists Džozefs Stīglics. Rakstot žurnālā Vanity Fair, Stīglics uzskata savus oponentus par nevīžīgiem, tautai kaitīgiem un citādi vienpusīgiem politiķiem. Stīglics daudzās lietās vaino nevajadzīgo un dārgo karu, kas ir aizkavējis tagad novēlojušos ieguldījumus izglītībā un pētniecībā. Līdz ar tiem Amerika zaudē savas agrāk izcilās spējas sacensties ārzemju tirgos un savlaicīgi nerūpējas par tādām tautas vajadzībām, kā uzlabotu un visiem nodrošinātu veselību.

Šīs domstarpības man norāda, cik neiespējami ir parādīt vienas vai otras saimnieciskās programmas rezultātus ar vienu vai diviem lēmumiem, kas izdarīti pirms vairākiem gadiem un ir laika gaitā sajaukušies ar citiem. Īstenībā sava daļa taisnības ir visiem, kas piedalās šajās debatēs. Svarīgāk ir gan no tām mācīties, gan tās izvērtēt iespējami pilnīgi un objektīvi. Es šaubos, vai visi piekritīsim reiz tik vienprātīgam atbalstam Irākas karam. Es šaubos, vai varēsim pārliecinoši pierādīt, ka nodokļu atlaides bagātniekiem ir tieši vairojušas lielākus ieguldījumus saimniecības privātajā sektorā.

Kā to rāda lielās svārstības akciju tirgū, saimnieciskās aprindas Amerikā ir satrauktas un jūtas nedrošas. Lai ko Stīglics saka par darba vietu eksportu, Amerika nodarbina gan labi skolotus, gan mazāk skolotus darbiniekus rekorda daudzumos. Darba vietu eksports ir bieži vien saistīts ar darba vietu attīstību uz vietas. Tā Boeing firma, lielākā lidmašīnu ražotāja un eksportētāja pasaulē, sekmīgi var darboties tikai tapēc, ka tā izmanto arvien lielāku ārzemju piegādātāju skaitu.

Mums vienmēr būs grūti pateikt, kur beidzas tā saukto progresīvo ienākumu nodokļu robežas un kur sākas apzināta bagātnieku aplaupīšana. Dažādās situācijās Amerikas tauta ir atbalstījusi gan augstākus, gan zemākus nodokļus. Argumentos par nodokļiem dzirdēsim, ka inflācija paceļ reālās papildnodokļu likmes. Dzirdēsim arī, ka kapitāla koncentrēšanās ir sasniegusi augstu un sociālo bīstamu līmeni. Ne ekonomikas plānotāji izšķirs, kas te darāms. Visiem neiznāks iekārotais.

Arī Cūkas gadā mēdz teikt, ka Ņujorkas biržā pelnot gan optimisti buļļi, gan skeptiskie lāči. Zaudējot tikai alkatīgie, īstie cūkas. Tuvojoties Žurkas gadam, nākotni vēroju itin uzmanīgi. Nokavējis labas ieguldījumu iespējas salāpītā Dell firmā, es vairāk nosveros uz ieguldījumiem Tālajos Austrumos.

Piesardzība liekas vietā. Amerikas dolārs ir divos gados nokrities tuvu Kanādas dolāra vērtībai, bet Kanādai ir relatīvi vērtīgāka dabas bagātību bāze. Latu varam jau pārdot par diviem dolāriem.. Īstenībā Amerikas saimnieciskas nelaimes nav saistītas tikai ar vāju dolāru. Dolāra vājums, kā rakstīsim zemāk, ir saistīts ar vairākām problēmām. To ir vairāk kā Latvijā. Kopā tās rosina neskaidrību, nedrošību un piesardzību.

Saimniecisko rosību šodien lielā mērā iespaido lielās Āzijas valstis, mazāk Indija, vairāk Ķīna. Skatoties no Ķīnas, tai labklājību un saimniecisko rosību uztur eksports uz Ameriku un Eiropu. Tai nav intereses strauji vājināt dolāru un samazināt savu preču eksportu.

Sāksim ar dolāru. Es sagaidu, ka tas turpinās slīdēt, bet es tāpēc nedomāju sapirkties ne latus, ne Šveices frankus. Arī zeltu nē, jo zelts ir īsto pesimistu iekārotais ieguldījums. Zelta cenu jau tagad ļoti augstu uztur nemieri un kari visā pasaulē.

Pat vistradicionālākie lietpratēji spriež, ka vājam dolāram ir trīs galvenie nespēcības avoti. Šie spriedumi nav apšaubāmi, bet to nozīmība valūtas tirgos nav aprēķināma.

Pirmais ir Amerikas hroniskais eksporta deficīts. Ja, sakarā ar dolāra vērtības lejupslīdi, eksporta deficīts samazinās, uzlabojums nav ne sevišķi liels, ne drošs.

Liekas, ka Amerikas importā pašreiz, šajā momentā, samazinās naftas cenas, bet turpinās pieaugt naftas imports. Šodien, decembra vidū rakstot, naftas cenas ir kritušās no simta uz deviņdesmit dolāriem par mucu naftas. (Mucas? Šī ir tradicionālā pasaules tirgus cena tiek mērota mucās. Naftu vēl pirms simt gadiem eksportēja 55 galonu tilpuma skārda mucās). Ak, romantiskie burinieku laiki, uzņēmīgie kuģu īpašnieki un kapteiņi!

Tagad naftas cenas nosaka naftas eksportētājvalstu kartelis, tā politiskie un saimnieciskie apsvērumi. Karteļa sekotāji, to starpā Krievija, paši savu, neatkarīgu naftas cenu nenoteic. Tie naftas importētāji, kas savus iepirkumus nevēlas vai nevar ierobežot, piepērk tik, cik pieprasa ne tikai transportam un siltumam. Nafta ir arī galvenā izejviela daudzām citām precēm, sākot ar zeķubiksēm un beidzot ar mākslīgiem mēsliem. Rezultātā naftas cenu celšanās nozīmīgi ierobežo un pārveido (bet nesagrauj), Amerikā, Latvijā un citur, visu saimnieciskās dzīves struktūru un rosību.

Par naftas patēriņu Amerikā nozīmīgaks faktors ir atplūdi būvniecībā un nekustamo īpašumu nozarē. Šos nopietnos atplūdus var saukt par krīzi saulainajos Arizonas un Floridas štatos, bet Kalifornijā dzīvokļu un māju būve ir būtiski apstājusies.

Šos atplūdus izraisīja aizdevēju alkatība un nesenā, pārmērīgā pircēju aizraušanās ar māju pirkumiem. Nav šaubu, ka aizdevēji, sacenšoties savā starpā, saviem aizdevumiem pievilināja trūcīgus vai citādi maksāt nespējīgus pircējus. Savukārt pircēji paļāvās uz vēl nesen augošo nekustamo īpašumu vērtību un apšaubāmiem aizdevēju solījumiem. Šis mākslīgi uzpūstais burbulis noplaka tad, kad ziemeļu štatos pensionāri nespēja pārdot savas mājas trūcīgiem pircējiem, un tā arī nevarēja pārcelties uz siltajiem štatiem un tur iepirkt jaunas mājas vai dzīvokļus. Tur, kur saimnieciskā dzīve rit tālāk raitā tempā, māju cenas ir nokritušas uz normālākiem līmeņiem. Tā Vašingtona štatā, kur nodarbinātība ir ļoti augstā līmenī, būvniecība turpinās, kaut lēnākā tempā. Visumā lieta ir nopietna diezgan, lai valdība sāktu glābt maksātnespējīgos pircējus no ūtrupēm un pasargātu banku hipotekāro sektoru no lielākiem zaudējumiem. Nav īsti skaidrs, cik īsti nopietna šī situācija ir. Ja vēl vasaras beigās tā likās pieciešama, tad rudenī tā jau izrādījās bīstama visai saimniecībai. Lai samazinātu kredīta problēmas, Rezerves banku sistēma pakāpeniski atraisīja naudas maisus, respektīvi samazināja procentu līmeni starpbanku aizņēmumiem. Tagad gaidām šo soļu iedarbību, kas nebūt nav droša. Amerikāņi visumā ir optimistiski noskaņoti un uzņēmīgi ļaudis. Ar šo pozitīvo pārliecību parasti pietiktu, lai tiktu cauri normāliem atplūdiem. Ja atplūdi pārvērtīsies saimnieciskā krīzē, tad varam sagaidīt nodarbes samazināšanos vairākās nozarēs.

Visgrūtāk paredzēt pārmaiņas ieguldītāju un patērētaju psiholoģijā. Īsti piemērotu, vēsturisku salīdzinājumu nav. Pirms Otrā pasaules kara patērētāju rosmi varēja vairot ar agrāk nepieejamo un tomēr ļoti noderīgo kredītu. Šodien situācija ir mainījusies.

Nekustamo īpašumu tirgū trūkst mazāku un lētāku māju pieprasījuma. Šajā tirgū redzam arvien lielākas un dārgākas mājas, ko ar lielāku aizdevumu palīdzību pērk, jaunie, labi atalgotie profesionāļi. Taču šodien šo pircēju rocība daudz mazāk balstās ne tik daudz uz pirmās nepieciešamības preču tirgu kā uz dažādiem pakalpojumiem.

Viņu pirkumi, vai nu par jaunām mājām un laivām, par zobu balināšanu, modīgiem apģērbiem un ceļojumiem nav īstas nepieciešamības. Vismaz daļa no šiem pirkumiem un pakalpojumiem ir atliekami. Ja tos atliek, visa saimnieciskā dzīve Amerikā var strauji zaudēt savu dinamiku un pircēju drosmi. Vai tas notiks? Līdz šim Amerikas patērētāji, arī šajā Ziemassvētku sezonā, neliekas zaudējuši savu neierobežoto kāri gan uz veco un ierasto, bet arī uz visu jauno, vēl nepieredzēto un neizjusto.

Uzticību progresam un patērētāju labklājībai var apdraudēt gan kritiski apgalvojumi vēlēšanu kampaņās, gan mazāki ienākumi, gan šaubas par dolāra vērtību. Nedrošību un saimnieciskās rosības samazināšanās iespējas pāšreiz vairo gan tikai tādi nedaudzi rādītāji, kā svārstības akciju tirgū un turīgo uzmanīgie un vēl nenoteiktie plāni nākošās vasaras ceļojumiem. Liela nozīme var būt notikumiem ārpus Amerikas pašas.

Šādi apsvērumi man gan šodien nerūp, jo es savām vajadzībām varu paļauties uz milzīgo Amerikas saimniecisko svaru visā pasaulē. Kā optimists, es novēlu visiem lasītājiem
jaukus Ziemassvētkus un vismaz labu Jauno Gadu!