svētdiena, 2007. gada 9. decembris

Fulbraita čapters

Tas bija, šķiet, pirms nedēļas, kad negaidīti saņēmu e-vēstuli no Nordwest Fulbright Chapter, ko aptuveni varētu latviskot kā Fulbraita asociācijas Ziemeļrietumu nodaļa, ar uzaicinājumu kopā ar viņiem apmeklēt Black Nativity koncertu Ziemassvētku gaisotnē. Cena 5 dolāri no cilvēka, tajā ietverts arī brunčs (ja vairs neatceraties no Lobsteršopa stāsta, tad tās ir vēlas nesteidzīgas brīvdienas rīta brokastis). Ko par šādu cenu saka taupīgais latvietis? Protams, ka viņam vajag 2 biļetes (Voldemāra alerģija pret kultūras pasākumiem vēl nav pārgājusi, labi, ka vakardienas muzeju apmeklējumu viņš kā nebūt pārcieta).

Un ko taupīgais latvietis dara pēc tam? Skatās, kas un uz ko viņu ir uzaicinājis. Izrādās, ka gan visā pasaulē, gan arī pa nosacītiem reģioniem sadalītā Amerikā ir bijušo (alumni) fulbraitiešu asociācijas, kas periodiski rīko saviesīgus pasākumus gan paši sev par prieku, gan lai patreizējos apskatītu. "Mūsu" nodaļai šis esot jau otrais pasākums šoruden, bet labi ka kaut vai tagad viņi mani bija "atraduši". Pavisam bijām kādi 30 fulbraitieši ar savām otrajām pusītēm.

Fotoaparāts nezkāpēc bija noslēpies Andra somas drošākajā stūrītī un nelīda no tā laukā, tālab tagad bēdīgi konstatēju, ka mums ir tikai viena bilde ar dalībniekiem. Fulbraitiete ir jaunā sieviete: viņa ir no Sietlas un nupat atgriezusies no "misijas" Taizemē, kur bijusi angļu valdoas skolotāja asistente. Esot bijis labi, taču mājās vēl labāk. Bet pieminēšanas vērts ir arī viņas draugs - Microsoft programmētājs. Man jau šķiet, ka tā ir nezinkāda laime un gods, bet viņš rāmi smaidīja, jo te tas ir normāli. Viņš Micrsoftā esot sācis strādāt tad, kad tas vēl esot bijis maziņš - tikai kādi 3 tūkstoši darbinieku. Tagad esot ap 60 tūkstošiem, no tiem aptuveni puse - Sietlas apkārtnē.

No patreizējiem fulbraitiešiem bija lietuviete Indra, kas šeit maģistra līmenī studē japāņu valodu, jauka turciete (angļu valodas skolotāja) un mūsu "gara radinieks" ķīniešu pētnieks (jurists) ar sievu un meitu, kura šeit mācās 9.klasē. Interesants bija poļu izcelsmes zinātnieks. Viņš atzinās, ka pirms 25 gadiem ieradies Amerikā kā stipendiāts no Polijas, bet tagad drīz dosies uz Poliju kā Fulbraita konsultants - stipendiāts no Amerikas. Kas un kā bijis pa vidu, nepaspējām pajautāt. Lai paliek uz nākamo reizi, jo, iespējams, vēl 2 nākamajos pasākumos (februāra un aprīļa vidū) paspēsim piedalīties. Un gribētos arī, jo šoreiz bija tik daudz jaunu iepazīšanos, ka vien dažus vārdus un tikai ar nedaudziem paspējām pārmīt, kaut mūsu brunčs ilga 2 stundas. Par tam sekojošo izrādi uzrakstīšu atsevišķi, jo šoreiz stāsta un papildu bilžu vērts bija mūsu ceļojums uz Sietlu.

Kad pagājušajā nedēļā par pelēcīša stāvvietu Sietlā samaksājām 10 dolārus, tika nolemts stingri padomāt par to, vai nevar lētāk pa lielpilsētu dzīvoties. Domāts, darīts, lēmums pieņemts: šoreiz mēs ar Andri uz Sietlu dosimies ar sabiedrisko transportu. 3 dolāri uz vienu pusi katram par eksprešbusu (10 min. brauciens ar pelēcīti no mūsu mājas līdz tam), kas stundas laikā mūs aizvizina līdz Sietlas centram, tad 2 dolāri katram par 1 minūtes braucienu (lidojumu?) ar viensliedes tramvajiņu aptuveni pilsētas 5 stāva līmenī līdz mūsu galamērķim. Autobuss bija vienkārši labs, bet tramvajiņu gan nobildējām.

Izrādās, tas ir jau krietni vecs - tapis 1962.gadā, kad te notikusi Vispasaules izstāde (Expo) un tad tas bijis nezkāds superbrīnums lielu pasažieru masu pārvadāšanai. Bet izrādījies tik veiksmīgs, ka labi kalpo vēl tagad - ceļā dodas ik pēc 10 minūtēm un gadā izvizina ap 6,2 miljoniem pasažieru, kuri no pilsētas centra vēlas ātri (50 km/h) un ērti nokļūt milzīgajā izklaides centrā, kurš bija arī mūsu galamērķis.

Mūsu tikšanās vieta bija Intiman teātris, kura iekšpagalma fragmentiņš te redzams. Bildi ar pagalmā patlaban ziedošo koku neliku - pārāk nepieklājīgi priekš decembra, bet vispār cenšamies par to te vairs nebrīnīties. Pēc pasākuma (ap pieciem) laiks bija tik jauks, ka nolēmām apvienot patīkamo ar lietderīgo: atpakaļ līdz autobusam doties kājām, gan pilsētu apskatot, gan (nu, uzminējāt ko vēl?), protams - 4 dolārus ietaupot! Bet tie pirmie aspekti šoreiz bija galvenie: jaukais vakars, apgaismotā pilsēta un teju pusstunda līdz autobusa pienākšanai - pilnīgi pietiekami kājāmgājienam.

Mūsu bildēs kaut kad jau iepriekš bija iesprukusi "kosmiskā adata" (Space Needle), kas ir viens no Sietlas simboliem, bet vakara izgaismojumā tā ir vienkārši lieliska. Protams, tajā var ar liftu uzbraukt un pilsētu no augšas apskatīt, bet tas lai paliek citai reizei - ziema ir gara un mēs plānojam te vēl atgriezties, jo ir ko redzēt (arī trīsdimensiju kino).

Vienā ziņā situācija te un Latvijā ir līdzīga: ziemas vakari ir gari un tumši. Bet tūdaļ arī būtiska atšķirība jāpiemin. Šeit tie tiek superīgi izgaismoti. Jau bija bildes par mūsu "lampiņparku", līdzīgi ir arī Sietlā un Takomā (bet ne caurbraucami, ar kājām jāiet), protams, veikali un visādi citādi iestādījumi cenšas ne pa jokam, bet mīlīgi un jauki ir arī ļoti daudzie privāto māju izgreznojumi: no neskaitāmiem piepūšamiem vai mirdzošiem briedīšiem vai Ziemsvētku vecīšiem, līdz kustīgām ainām un lampiņu miriādēm. Citi tās taisa saviem bērniem vai mazbērniem par prieku, citi - sev un visai garām braucošajai vai ejošajai sabiedrībai. Ļoti jauka sajūta no šī sirsnīgā gaišuma.

Mūsu atceļš eksprešbusā gan plānotās stundas vietā aizņēma tieši uz pusi vairāk, jo pirmo reizi tikām kārtīgā sastrēgumā uz ceļa, kam ir 5 joslas katrā virzienā. Nelaimīgā kārtā nostrēdzis bija tieši mūsu virziens, jo avārijas dēļ kādu gabaliņu 2 no joslām bija slēgtas. Un tas mums maksāja stundu, kuras laikā aptuveni 3 jūdzes tika pievārētas! Vienīgais labums, kā prātīgi atzina Andris, sēdēt augstu virs zemes, siltā autobusā un ne pie stūres ir patīkamāk, nekā pašam ar vieglo tur "pa apakšu" lavierēt, cerot tikt uz priekšu. Nu ļoti labi Sietlas panorāmu tumsā iegaumējām.

2 komentāri:

Unknown teica...

skatos, ka tev parādījusies jauna jaciņa:) smuki:)

Unknown teica...

viņa taču rakstīja, ka sapirkās tajā agrajā rītā, kad vīriem nekas netika :D