


Ja Latvijā ir modē runāt par "Sorosa garo roku", tad es šo lietu varētu pārfrazēt uz Fulbraita kunga ietekmi. Kāpēc? Tāpēc, ka ne vien es esmu šī fonda stipendiāte un teātra ēkā notika Fulbraita asociācijas pasākums, bet, izrādās, arī teātra dibināšana ir Fulbraita iespaidā. Esot bijis tā: 70tajos gados Margarēta Būkere (Margaret Booker) kā Fulbraita lektore bijusi nosūtīta uz Zviedriju, kur viņai tik ļoti iepatikusies turieniešu pieeja teātrim (labāk neizteikšos par žanriem un tiem smalkumiem,kuros neesmu speciāliste), ka atgriežoties viņa Sietlā izveidojusi savējo un devusi tam zviedrisko nosaukumu Intiman (no "neliels", "intīms"). Sākumā zviedru autoru darbi vien tikuši iestudēti. Nu jau repertuārs ir dažādots (arī "Tēvocis Vaņa") un rit teātra darbības 35 sezona.



Negribu mētāties ar akmeņiem, bet redzot tik dzīvu un dedzīgu skatu uz dzīvi caur kristietību, var sākt saprast tās piekritējus. Latvijas stīvie baznīckungi (atvainojos) laikam ir "no citas sērijas". Interesants moments bija, kad kādā brīdī Vraitas kundze pa vienam sauca daudzu reliģisko virzienu nosaukumus un lūdza piecelties kājās zālē sēdošos to pārstāvjus (sēdošie tikmēr aplaudēja). Bija visu viņas nosaukto virzienu pārstāvji, arī jūdi. Vienīgais nepārstāvētais virziens bija musulmanisms (nu ja, viņiem ir citādas attiecības ar mākslu). Budisti bija un interesanti bija vērot arī to, ka vairākos gadījumos vienas ģimenes pārstāvji kājās cēlās dažādos brīžos. Tas viss bija ļoti sirsnīgi un dabiski. Beigās tika novēlēti priecīgi Ziemassvētki "vai kā nu katrs no jums tos sauc".
Kā jau sacīju, visi dejotāji ļoti aizrautīgi dziedāja, arī dziedātājiem nebija problēmu ar kustēšanos, kad tas bija nepieciešams. Pirmajā daļā tika atainots klasiskais Kristus dzimšanas stāsts, otrajā: mūsdienīgāka dziesmu un deju spēle, ko caurvija kristietības motīvs. Skanēja lieliski, bet mūsu piekasīgajaām latviešu acīm gan nepaslīdēja garām ne fakts, ka ar kustību sinhronitāti brīžam bija kā bija (nu ja, laikam nav viņi kā mūsējie pulciņos pusmilitārā režīmā dresēti) un arī dejotāju figūras bija... (nevaru saprast kā lai maigāk pasaka. Nu labi, teiksim tā: tikai vienu pie mums laistu uz skatuves).
Tā kā mēs ar Andri vēl Latvijā esot paspējām mazliet "padejot ar zvaigznēm", tad varam lietpratīgi piebilst, ka tā meitene vienīgā arī prata "pirkstgalu nostiept" un citus profesionālos sīkumus. Bet vai viņa dejoja labāk? To gan nevaru apgalvot. Jo pārējo dejotāju aizrautība un dzīvesprieks ar uzviju kompensēja mums tik ierastās tehnikas klātnebūtni. Tā patiešām bija "dejošana", nevis "iestudēta numura izpildīšana". Neviens priekšnesums nekad uz mani tādu iespaidu nav atstājis.
2 komentāri:
1.kāpēc jūs teātri skatījāties atsevišķi?
2.Kā Voldemārus nosvinējāt?
1. ja ieeja pasākumā (ar ēšanu arī) maksā 5 latus, nevis 50 kā normāliem cilvēkiem, tad var kādu brīdi arī atsevišķi pasēdēt.
2. diezgan garšīgi, bet mājās.
Ierakstīt komentāru