otrdiena, 2007. gada 23. oktobris

Dekāna meklējumos


Šoreiz mazliet nopietnāks stāsts par PLU Biznesa skolu. Tā nu ir iznācis, ka Biznesa skola patlaban ĪSTO dekānu meklē. Kas un kā īsti te ir noticis pēdējos gados to nezinu, bet praktiski vienlaicīgi ar mani Biznesa skolā darbu sāka "pagaidu dekāns" (interim dean) Dr.Bils Freims (Bil Frame). Iznāca jau interesanti - tieši mūsu pirmo šeit būšanas dienu sakritības dēļ, "iepazīšanās pusdienās" Ketrīna uzaicināja mūs abus kopā - gan Bilu, gan mani, tālab esam arī pazīstami.

Pie mums Latvijā šāda prakse īsti ierasta nav, tālab pastāstīšu mazliet vairāk. Bils pirms kādiem gadiem ir strādājis PLU, tad devies augstākā amatā uz, ja nekļūdos, kādu no Minesotas augstskolām. Šajā pavasarī no turienes pensionējies un piekritis būt pagaidu dekāns - uz vienu studiju gadu, līdz "īstais" tiks atrasts.

Kas tad viņam jādara? Skolas administratīvā vadība nav viņa ikdienas darbs, Bila uzdevums ir - kopā ar skolas un augstskolas pārstāvjiem formulēt (atjaunot, uzlabot) Biznesa skolas vīziju, lai tad to kā "darba uzdevumu" izsniegtu jaunajam dekānam.

Patlaban tas ir paveikts un izsludināts konkurss uz dekāna vietu. Plānots, ka jaunais dekāns darbu sāks 15.aprīlī. Kādam tad jaunajam dekānam jābūt? Jāpazīst "abas pasaules" - izglītības un biznesa, aizrautīgam, bet arī analītiķim ar pietiekami agresijas devu (This person must be accomplished in both the business and educational worlds, be enthusiastic, aggressive, and an analytical thinker). Interesants, bet, manuprāt, pietiekami konkrēts definējums.

Man, kā stratēģiskās vadības speciālistei šis gadījums ir īsta medusmaize - paskatīties, kā tad stratēģiskās lietas konkrētā biznesa augstskolā noris.

Vīziju definējot būtiski ir skaidri pateikt gan to, kāda būs Biznesa skolas vieta tirgū (jā, arī šeit augstskolu konkurence ir liela, svarīgi ir arī reitingi un akreditācijas), gan arī tas, kāda ir Biznesa skolas vieta un loma augstskolā kopumā. Un biznesa principu salāgošana ar universitātes kopīgajām un kristīgajām vērtībām nemaz viegla nav. Kā kopīgais tiek akcentēta sistēmiska pieeja un izpratne: Lai ietu uz priekšu un darītu pasauli labāku (tā tad ir augstskolas kopējo vērtību saskares vieta ar biznesu), ir jāzina, no kurienes nākam (In order to strive to improve the world, one must understand where it comes from). Tas nozīmē - jāzina gan šis tas no vēstures, gan jāredz un jāsaprot notiekošais.

Lūk, daži skaistie un svarīgie teikumi no PLU Biznesa skolas mājas lapas, kuros definētas principiālās lietas:
The PLU School of Business offers more than simply a degree—it is a transformative learning experience that prepares you for a professional career and equips you for continued growth. The PLU BBA & MBA programs are not just about mastering subject matter but also about cultivating values, habits of mind and behaviors that will mark you as a professional and a leader. The PLU School of Business is for people who understand both the degree of global connectedness and the rapid pace of change, and who are driven to develop their gifts to make a positive difference in the world.

Misija: A Bridge Connecting Students to the Future by:
Integrating competency-based business education
Engaging a diverse, globalized society
Utilizing technologies that improve learning
Exemplifying lives of service
Fostering faculty development and intellectual contributions


Nu ko, lai Biznesa skolai izdodas tikt pie lieliska dekāna. Tā kā es šeit būšu līdz 29.aprīlim, tad redzēšu kā visas šīs lietas praktiski notiks.

svētdiena, 2007. gada 21. oktobris

Kursas un lašu svētdiena

Jau pirms kāda laika ar Valdu un Gunāru vienojāmies, ka kādā skaistā rudens nedēļas nogales dienā kopā dosimies uz Rietumkrasta latviešu izgtlītības centru Šeltonas tuvumā. Plānus precizējot, tā izrādījās svētdiena, 21.oktobris.

Tiesa gan, ar skaistumu tik viennozīmīgi nebija - laiks taipusē bija miglaini-smidzeklīgs un atgriežoties bijām spiesti secināt, ka Parklandē gan no slapjuma nav ne miņas. Bet nevar jau visu laiku tā veikties, kā mums pagājušās nedēļas ekspedīcijā.
Vispirms ģeogrāfiskā izziņa - Rietumkrasta latviešu izglītības centrs atrodas mūsu pagājušajā nedēļā apmeklētajā Olimpijas pussalā, taču vietā, kurā mēs nebijām. Mēs toreiz iebraucām pussalā "virs" Šeltonas un izbraucām "zem" tās. Pievienoju arī kartīti. Attāluma ziņā tas bija mazliet vairāk par 50 jūdzēm jeb ap vienu stundu uz katru pusi. Braucām cauri galvaspilsētai Olimpijai, taču bijām tik omulīgi pļāpātāji, ka ceļā neko daudz apkārt nemanījām un sākumā pat mazliet apmaldījāmies, līdz atradām īsto "izeju" no 5.ceļa.

Rietumkrasta latviešu izglītības centrā īstā rosība ir 6-7 nedēļas gadā, kad notiek nometnes bērniem, vēl arī Jāņos, talkās un vēl kādos atsevišķos pasākumos.
Mēs tikāmies ar izglītības centra menedžeri (tā rakstīts vizītkartē) Hariju Saukantu - ļoti omulīgu un sportisku vīru, kurš ir vienīgais pastāvīgais cilvēkveidīgais centra iedzīvotājs un viņa ikdiena aizrit gan apkārtni kopjot, gan sēņošanas un citos braucienos dodoties. Harija mājiņas sienās rotā skaistas ierāmētas fotogrāfijas - tas ir viens no viņa vaļaspriekiem līdztekus visa veida aktivitātēm dabā - no kalnos kāpšanas, līdz kalnu un "parastajai" slēpošanai.

Līdz šim es "trakāku" sēņotāju par Andri nezināju (viņš līdz savai baraviku vietiņai Latvijā brauc stundu), bet te noskaidrojām, ka Harijs līdz savējai brauc 2,5, "tuvā" gaileņu vieta gan esot tikai 45 minūšu brauciena attālumā... Un šogad esot bijis tāds gaileņu gads, kādu Harijs neesot pieredzējis. Harijam palīdz burmas kaķe Šēba (mēs gan vairāk tikai viņas ēnu vai zem skapīša spīdošās acis redzējām).

Tuvākie kaimiņi un apmeklētāji klusajā sezonā: rakūni (tā te sauc jenotus), koijoti (kuriem dikti garšojot kaķi, tālab Šēba no Harija mājiņas ārā netiek laista) un neskaitāms daudzums vāveru.
Attēlā - mūsu un Harija auto pie viņa rīcībā nodotās mājiņas.
Izglītības centrs agrāk esot bijis citā vietā, bet kādus 20 gadus atpakaļ latvieši likuši savu naudu kopā un nopirkuši (daudz, nezinu cik, bet bija krietni ko staigāt) zemes klusā mežainā vietā. Viss ir pašu rokām būvēts un iekārtots - pārsvarā talkās. Pēdējā lielā trīsdienu talka bijusi šī gada maijā. Viss plašums pārdomāti iekārtots un apkopts - bija skaisti pat ne visai jaukajā mūsu apmeklējuma dienā.

Iespaidīgā guļbūves ēka ir tapusi no īpašumā bijušajiem kokiem un pašu spēkiem.
Vēl kompleksā ir saulaina baznīcas ēka (jo sānu "sienas" ir stikla), labiekārtota nometnieku dzīvojamā ēka ar vietām 90 cilvēkiem un nodalītu "zēnu galu" un "meiteņu galu", ēdināšanas ēka un baseins un tā tehniskā ēka ar ģerbtuvēm, dažām atpūtas istabiņām un tehnisko mezglu.

Baseins ir apsildāms, jo arī vasaras vakari mēdzot būt vēsi.
Centra teritorijā ir arī ezers un pašu veidota estrāde tā krastā - koncertiem un citiem pasākumiem.

Nemēģinot pretendēt uz izsmeļošu stāstu, īsa info par to, kas un ko dara nometnēs, izkopēju šo to no interneta.

Pirmā bērnu nometne "Mežotne" notika 1951.gadā. Doma bija dot iespēju jaunākām paaudzēm uzturēt latviešu valodu, kultūru un tradīcijas, svaigā, veselīgā gaisā, priecīgā vidē. Uzsver latviešu valodas lietošanu, latviešu kultūras uzturēšanu un piedalīšanos visās nometnes nodarbībās, kā arī nometnes tīrības un kārtības uzturēšanā. Sagaida no visiem pieklājību, sadarbību, pozitīvu nostāju, un stingru mūsu nometnes likumu ievērošanu.

Mežotne pieņem bērnus no 6 līdz 14 gadu vecumam, un bērnus 4 un 5 gadus vecus (Mazputniņu grupā), ja tie ir vecāka vai pavadoņa uzraudzībā, kurš var brīvi izteikties latviešu valodā. 2007.g.nometne bija laikā no 8.līdz 11.augustam un maksa par 1 bērnu - 360 dolāri. Tā kā nezinu, kādas algas ir Amerikā, nevaru spriest par to, vai skaitlis ir "liels" vai "mazs".

Ilgstošākais vasaras pasākums ir Kursas vasaras vidusskola, kas ilgst 5-6 nedēļas. Tā dibināta 1974. gadā, lai mācītu latviešu valodu un kultūru. Kursas skolas diena sākas ar gramatikas, vēstures, tautas deju un dziedāšanas stundām. Pēc pusdienām ir mācību stunda un nodarbības un vēlāk pēc vakariņām spēles un nodarbības.

Lielākā dala audzēkņu ir vidusskolas vecumā (14 – 18 g.v.). Nometnē jaunieši mācās patstāvību, atbildību un sadarbību, un iegūst zināšanas un spējas, kuras noder gan latviskā vidē, gan arī vispārejā sabiedrībā. Kursas vidusskola ilgst parasti tikai sešas nedēlas, bet Kursā iegutās draudzības bieži turpinas visu mužu. 2007.gadā nometne notikusi no 8.jūnija līdz 11.augustam, maksa - 1450 par 1 bērnu, ja no ģimenes piedalās vairāki, tad maksa samazinās.

Ļoti jauku tradīciju atspoguļo pie sienām redzamās ikgadējās izlaidumu bildes - vai katrs Rietumkrasta latvietis tur var sevi "jaunības" bildēs atrast.
Kad bijām brītiņu pie Harija paciemojušies (mūsu vizīte jaukā laikā noteikti būtu bijusi garāka), devāmies lašu meklējumos.

Jā, jā - līdzīgi kā tas ir Latvijā, arī šis ir dabiski nārstojošo lašu rajons. Amerikas specifika gan ir tā, ka šeit lašu ķeršana ir privilēģija, ko valdība atvēlējusi vien indiāņiem (līdzīgi kā kazino biznesu). Viņi lašus ķer, apstrādā un pārdod. Vienu šādu tirgotavu minūšu 15 braucienā no latviešu centra apmeklējām arī mēs.
Attēlā dzeltenajā konteinerā redzamā lašu "kaudze" gan īsti nedod priekšstatu par to lielumu, tālab piebildīšu, ka Valda lūdza sameklēt viņai vismazāko lasīti un tas izrādījās 7 mārciņas (aptuveni 3 kg) smags, mēs nopirkām 9 un 10 mārciņniekus.

Līdz šim veikalos lašus pirkuši nebijām, jo tie ir dārgāki kā Latvijā, taču šeit atturēties nebija iespējams - cena šiem bija 1 dolārs par mārciņu (aptuveni 1 lats par kg). Tirgotāji gan mums sacīja, ka labāk būtu pirkt tos par 3 dolāriem - lētās esot iznārstojušās lašu mātes. Bet mēs palikām (un mājās mielojoties nebūt nenožēlojām) pie lētajiem.
Kad bijām lašus izvēlējušies un maksājām, pārdevējs pajautāja, vai mēs vēloties, lai viņš tos apstrādājot. Uz mirkli apmulsu, bet tad (iedomājoties tos asiņainos kara darbus mājās) sparīgi māju ar galvu. Sekoja precizējošs jautājums: vai es vēloties, lai izdara..., vai arī līdz filejai. Kaut pirmo nesapratu, tas, ka "līdz filejai" ir tālāk paveikts netīrais darbiņš sapratu, un lūdzu to.

Nebiju domājusi, ka prasmīgi veikta laša tīrīšana un atbrīvošana no asakām var pat labi izskatīties. Bet tā bija gan, kad aprīkotā vietā to veica profesionālis. Speciālie naži viņam bija kādi 3 un tie zibēja vien darbojoties: galva nost, spuras nost, centrālā asaka ārā, asiņu pēdas un viss cits rūpīgi nomazgāts, maisā iekšā un lūdzu...

Bet kas būs ar maksāšanu par pakalpojumu? - Andris man piebikstīja... Man arī šis jautājums drusku nodarbināja, bet tā kā mierināja doma, ka esmu taču jau samaksājusi... Izrādījās, ka par to NAV jāmaksā. Samaksājām par 10 mārciņām laša (bez iekšām), pēc apstrādes saņēmām kādas 7, jo galva, spuras un asaka aizceļoja uz atkritumu toveri. Bet mēs nejutāmies kā zaudētāji. Lielisks serviss.

Tagad, kad šo rakstu, mums vēderā jau ir folijā cepta laša fileja un ledusskapī gozējas burciņas ar iesālītu lasi. Būs labi.

sestdiena, 2007. gada 20. oktobris

American Studies


Šoreiz rakstu sestdienā, jo KĀDS nezkāpēc negribēja pats neko rakstīt un tikai teica, uzraksti, uzraksti. Nu, uzrakstīšu ar'.
Tātad - American Studies principā ir Amerikas vēsture, tikai te ir ietverts daudz lielāks daudzums kvalitatīvas informācijas, un ne tikai tieši saistītas ar vēstures notikumiem, bet stāsta vairāk arī par izciliem cilvēkiem, kompānijām u.tml.
Stundās mēs pamatā runājam par to sadaļu, kas bijusi uzdota, izpildam mazu testu par to, tādēļ skolēni gada beigās arī puslīdz zin kaut ko vairāk, nevis tikai pēdējās nedēļas tēmu, kā tas ir Latvijā..
Vienreiz nedēļā ir arī news review, kas to arī nozīmē - mums ir tās dienas avīzes, izvēlamies tēmu, un tad par to arī īsi pastāstām, kā arī uzrakstam aptuveni 1/2 lapas kopsavilkumu par rakstu, ko jāiesniedz skolotājam. Tātad nedēļā sanāk aptuveni 3 mazie kontroldarbi(par to, kas bijis mājās uzdots) un news review. Tie mājasdarbi, par kuriem tad arī ir kontroldarbi, ir nekas vairāk kā viena sadaļa (aptuveni 4-7 lpp). Parasti stundu sākam ar to, ka uz lapas, kuru būs jānodod, ir jāatbild uz pieciem jautājumiem, kas uzrakstīti grāmatā, pēc tam pārrunājam to sadaļu, un tad rakstam kontroldarbu, kurš sastāv no divām personām, vai terminiem, kas jāpaskaidro, kā arī no astoņiem jautājumiem, uz kuriem ir viena no četrām atbildēm jāizvēlas, protams, tā atbilsotšākā. Pasniedz tā, ka tas viss liekas ļoti vienkārši, bet reizē arī ļoti daudz var iemācīties. Tā ir tāda interesanta pārmaiņa no Latvijas pieredzes, kur viss ir gluži otrādi.
Tas arī šai nedēļai viss, nākamnedēļ - French.

piektdiena, 2007. gada 19. oktobris

Starptautiska mēroga slavenības

Tas ir par mums teikts. Jāsāk jau būs mums te arī ko nopietnāku likt iekšā, citādi vēl jūs sāksiet domāt, ka mēs te to vien darām, kā pa papardēm ložņājam un vāveres skaitām!

Bet nav nemaz tā. Voldemārs tikko no skolas pirmo atzīmju lapu atnesa. Taisni prieks bija skatīties - jaukās atzīmes A, daži B (un arī tie labojami uz augšu). Skolotāji atzīmes liek un vēl apvelk skolēna snieguma vērtējumu. Vairākos priekšmetos bija pat 2 reizes apvilkts outstanding (izcili), bet matemātikas skolotājs ir bijis tik laimīgs, ka pat papildus ar savu roku pierakstījis - hard working (daudz, labi strādā), kaut Voldemārs pats pārmācījies neizskatās. Bet nu mācās jau gan regulāri, tas tiesa. Un vēl viens Voldemāra kompliments šim skolotājam (viņš arī fiziku mācot, bet Latvijā tas bija Voldemāra absolūti visienīstākais priekšmets): es gribētu pie viņa fiziku mācīties.

Taču jūs jau zināt, ka, lai izcili bērni būtu, arī vecākiem izciliem jābūt. Un par mums tagad zināt ne tikai jūs. Lūk, saite uz PLU mājas lapas Biznesa skolas sadaļu - paskatieties, kas tur skaidrā angļu valodā sarakstīts. Un tas tad mums ļauj kā starptautiskām slavenībām justies :)

Diemžēl nemācēju kā klikšķināmu saiti iekopēt - iekopējiet šo paši savā interneta pārlūkā:

http://www.plu.edu/busa/news-events/plu-business-5.html


Bet skatieties uzmanīgi, centrālajā rakstā šoreiz vēl netikām - apakšdaļā mūs slavinošais rakstiņš ir ievietots.

Filbertiņu meklēšana

Jau vienā no manām pirmajām dienām Amerikā, kad ar Valdu braucām uz labo Duris dārzniecību, kādā vietā viņa norādīja: un te rudenī pēc lazdu riekstiem jābrauc. Nu ko, jāatceras.
Drīz pēc Gundara atgriešanās no Latvijas, saņēmu ziņu, ka viņi riekstus jau nopirkuši. Cenas labas: 1 dolārs par mārciņu nelobītiem, 5 dolāri par lobītiem. Nu ko, jābrauc mums arī. Svētdienā pēc atgriešanās no ekspedīcijas, saule spīdēja jauki un ārā arī nekā īsti nebija ko darīt, nolēmām - brauksim.
Ieskatījos kartē un secināju, ka zinu. HA! Izmaldījāmies krustām šķērsām pa mūs interesējošo rajonu, līdz tomēr padevos un Gundaram zvanīju - lai vēlreiz ceļu izstāsta. Uz ko viņa pirmā atbilde bija - turp taču tik vienkārši aizbraukt un tik daudzas reizes braukts, ka vairs pat izstāstīt nevar! Protams, vēlāk sapratu savu kļūdu: Gundara teiktais "pa kreisi" tieši to arī nozīmēja - no vajadzīgās ielas pa kreisi, mazajā celiņā iekšā. Bet es nezkādēļ gribēju, lai tas nozīmē nākamajā ielā pa kreisi un tad meklēt mazo celiņu ar uzrakstu...

Atkal jau mazu angļu valodas testiņu varam atļauties. Un tātad - rieksti vispār ir "nuts", attieciigi: peanuts, macadamia nuts... Bet kā ir lazdu rieksti? Filberts! Un arī ceļmalā attiecīgais uzraksts jāmeklē. Protams, arī es biju aizmirsusi nosaukumu, vienīgais ko atcerējos, ka "normāls" šo riekstu nosaukums nav. Nu tad arī meklējām "jocīgu norādi". Kad pēc visas maldīšanās un konsultēšanās beidzot ieraudzīju "filberts", tad man uzreiz bija skaidrs - šis ir īstais! Beigās jau atradām arī, bet labs bija arī "vidus gabals".

Lai nu kā, bet gan vīrieši man piedeva, gan es pati sev, jo atklājām arī ko lielisku un dažas bildes pievienojam arī jūsu priekam.
No Amerikā tik populārajām halovīnu lietām joprojām neko daudz nesaprotam, bet gatavošanās tiem veikalos sākās jau septembrī - visa veida briesmonīši un briesmoņtērpi mudž vien... Pirms kādām pāris nedēļām lielveikalos arī lielo oranžo ķirbju grēdas parādījās.
Lai jau viņiem tiek, kas mums, mēs nospriedām. Bet tad - pa Pjualapas ieleju maldoties filbertiņu meklējumos, ieraudzījām, ka viena ceļa malā dikti daudz auto stāv. Piebraucām arī mēs - paskatīties, kas tad tur tāds ir. Un ko ieraudzījām! Viss oranžs!
Tā kā ķirbji ir īsti amerikāniska izmēra milzoņi un to nezkādēļ vajag daudz, tad iepirkumu groziņu vietā te tiek lietotas ķerras - amizants skats, ko arī mēģinājām nofiksēt.
Kaut arī tirdzniecība turpat uz lauka notiek, īpašnieki arī par interesantumu padomājuši - arī visādas lelles un spoki tur sastutēti, ķirbji glītās grēdās sakrauti. Arī mēs nenovaldījāmies nenofotografējušies.
Tā nu mēs tur ļaužu pūlī un saulītē apmierināti grozījāmies, kamēr atskanēja sauciens: "Voldemaaar!". Oho! Amerikā un pūlī kāds viņu atpazinis! Nu jā, paskatījies paskaidroja Voldemārs - tas esot viņa klasesbiedrs angļu valodā un basketbolists. Pēdējā ķirbju bildē tālumā var redzēt cilvēciņu ar paceltu roku - tas ir vainīgais. Un ko bļaustās? Pēc brītiņa Voldemārs paskaidroja - nu ja, puisim esot tāds pats uzvārds, kā fermas piebraucamajā plakātā rakstīts, tātad viņš te ir "darbā". Bet nu acs gan viņam laba - mēs bijām tālu, tur tikai īstu brīdi un cilvēku milzums... - nez kas tajā Voldemārā tāds ir, ka pa gabalu var pamanīt. Man jau liekas, ka viņš ir normāls...
Bet nu jau pietiks ķirbju, tālāk tiešām atradām sūri meklēto filbertiņu fermu. Tur ir pašapkalpošanās - lielajā lādē ir gan rieksti, gan papīra turziņas - pats ieber, turpat nosver un turpat bundžiņā naudu ieliec. Mēs ielikām 12 dolārus.

Nevaru jums riekstus aizsūtīt, bet tie ir supergaršīgi un superlieli. Sīļi, vāveres un Andris par plantāciju bija pilnīgā sajūsmā. Tie pirmie divi aizmuka, bet Andri mums izdevās starp lazdām nofotografēt.
Ko viņš tur darīja? To pašu ko sīļi un vāveres - no zemes krietnu sauju smilšainu riekstu sagrāba (kastē ar pārdodamajiem riekstiem gan smilšu nebija). Viņš nevarēja mierīgi braukt gar lazdāju, kur zeme tiešā nozīmē pilna ar riekstiem, ko arī centāmies nobildēt.

Pietiks. Jāiet drusku riekstus pagrauzt.

ceturtdiena, 2007. gada 18. oktobris

Skaistie milzīgie


Ne jau velti iepriekš smaidīju, ka no mitruma un siltuma te pat telefonstabam varētu būt ogas. Te viss ir liels un viss pa īstam - pat akmeņi, kā to var pirmajā bildē redzēt.
Olimpijas parka informācijā rakstīts, ka te atrodami arī 6 koki, kas pasaulē vai vismaz Ziemeļamerikā lielāko skaitā esot. Mēs kādus 3 no tiem arī atradām un apskatījām. Lūk, arī bildes: lai jums neliktos, ka mānāmies, vienu nobildējām ar visu plāksnīti - ka ir pasaulē lielākais. Grūtības mazliet bija tikai ar tulkojumu - kas tad tas spruce tree ir. Tildes datorvārdnīca saka, ka egle, nu labi, tālāk viņi pieļauj, ka varētu arī baltegle būt. Nezinu, tad jocīga egle.
Bet nu milzonīga gan - to vislabāk var redzēt uz Andra fona - kāds sīkais viņš tur izskatās. Par egles iedabūšanu objektīvā visā augumā pat domas nebija - viņa neaug klajā vietā un pietiekami tālu atkāpties nebija iespējams.
Bijām arī milzīgu ciedru skatīties. Tas gan tāds nosacīti dzīvs - viss jau tāds kā sašķēlies, uz un no viņa laukā aug "bērni un mazbērni", drīzāk labirints, nekā viens koks - varat arī to bildē paskatīties.
Ik pa brīdim pa ceļu brauc arī kokvedējauto ar nozāģētiem šo milzeņu "brālīšiem" - lielā mašīnā daži stumbri iekrauti. Un kā nu ne, ja paliek tādi celmi, kā tas, kurā Andris nobildēts.
Bet ne jau koki vien te skaisti. Kā jau kalnos - strauti, strautiņi un upes bez lielākiem vai mazākiem ūdenskritumiem nav iedomājami.Cik to redzējām, kas saskaitīs, bet daži skaistākie attēli lai tiek jums arī.
Pirmie trīs ir no Soldukas upes - tos skatījāmies piektdienas rītā pēc izrāpšanās no karstajiem baseiniem. Protams, labs meistars arī peļķi var kā okeānu nobildēt, tāpēc, lai būtu priekšstats par izmēru, paskatieties bildēs - parasti centāmies kādu cilvēku arī kaut kur iebildēt - lai var redzēt un salīdzināt.
Paši patlaban vēl ceram, ka arī uz Lielo Kanjonu aizbrauksim, bet otrajā ūdenskritumu attēlā redzams Soldukas kanjons - ne ļoti plats, bet vairākus desmitus metru dziļš - iespaidīgi. Trešajā bildītē ir daļa no kanjona un redzams arī kā šķietami šaurā upīte krietnus baļķus kā zīmuļus salauzusi un tālākām izpriecām kaudzītē sakrāvusi.
Nākamā ūdenskritumu sērija bija gar Kvinaltas upi augšup-lejup braucot - pielieku trīs skaistus attēlus bez īpašiem komentāriem.
Lai nu kā mēs cenšamies aprēķinātāju ģimenīte būt, ne visas lietas izdodas tā, kā iecerēts. Ej nu sazini, vai tas, ka otrās dienas vakarā jau atgriezāmies mājās. Man tā kā gribējās nesteigties, vēl kādā skaistā vietā pārnakšņot un trešajā dienā bez steigas un skaisti mājās braukt, taču...
No vienas puses - vietā, kurā man patiesi būtu gribējies saulrietu sagaidīt - okeāna krastā, bijām par agru - ap trijiem. Ko darīt līdz saulrietam? Nebija tik silts, lai peldētos vai sauļotos. Protams, nostrādāja naudas neizšķērdēšanas aspekts arī - kādi papildu 200 izdoti dolāri tie atkal būtu bijuši. Laikam jau arī tāpēc klusējot ļāvos Voldemāra pierunāšanai mājās doties. Bet vienalga - sestdienas skaisto laiku redzot bija drusku žēl...
Pēdējā kartītē redzams mūsu garais mājupceļš (stundas piecas?). Mazliet vēl redzējām Aberdīnu, jo tajā bijām puskrēslā, bet no Olimpijas gan neko - tikai apgaismotu ātrgaitas ceļu. Un joprojām nepārstājam sajūsmināties par to, kā te ir izdomāts automašīnas lielā ātrumā un bez apstāšanās pilsētām cauri dabūt.
Jo sevišķi, atceroties, kāda katastrofa ir Rīgas šķērsošana. Kā viens asprātis rakstīja: visu Latviju var šķērsot mazāk kā 3 stundās, Rīgu gan nē.

trešdiena, 2007. gada 17. oktobris

Šausmonīgais skaistums

Virsrakstā pārspīlējumu nav - tā arī bija. Un arī pirmajā bildē nav kadrs no šausmu filmas - tā izskatās lietusmežs. No ģeogrāfijas stundām un lasītajām grāmatām droši vien ne man vienai ir radies priekšstats, ka lietusmežs (rainforest vai latviski: džungļi - pārmitrs necaurejams mežs) ir tikai kaut kur tropos. Taču jau pirmajās dienās pēc ierašanās saņēmu ieteikumu noteikti apmeklēt lietusmežu tepat mūsu platuma grādos. Kas tad tas par brīnumu? Tās esot vietas, kur praktiski visu laiku līst - ja ne tiešā nozīmē no gaisa, tad vismaz kā migla vai no kokiem un krūmiem lejup krītošs/sijājošs mitrums.
Vienkāršojot var sacīt, ka mūspusē tādas vietas ir divas: pie Rainīra un Olimpijas kalnu masīvā - vietās, kur kalns aiztur lietus mākoņus un tie ir spiesti izlīt turpat uz vietas. Rainiera nogāžu neparasto audzelību jau iepriekš pieminējām, bet Olimpijas okeāna pusē redzētais pārspēja visu - par to arī bildes. Statistiķi ir saskaitījuši, ka gada laikā lietusmežu rajonos nolīstot 3,6 metri nokrišņu uz kvadrātmetru - pamēģiniet iedomāties!
Pirmajā kartītē redzams mūsu brauciens no okeāna piekrastes uz vienu no viskrāš-
ņākajām lietusmeža apskates vietām - Kvinaltas upes ieleju, bet arī Soldukas upes krasti daudz neatpalika. Trešā slavenā apskates vieta - pa vidu starp šīm, šoreiz iztika bez mums, jo visu jau paspēt nevar.
Otrajā kartītē redzams mūsu ekstrēmais brauciens - sākumā gar ļoti skaisto Kvinaltas ezera ziemeļu krastu (nu tik traki pa stāvajā krastā augstu virs ezera izbūvēto knapi vienas mašīnas platuma līčloču ceļu, ka man brīžam bija grūti acis vaļā turēt), kurš pēc tam tikpat ekstrēmi turpinājās gar upes ieleju uz augšu. Tad pie Bunch Falls pāri upei un līdzīgā veidā uz leju. Briesmīgi brīnišķīgi - citādi to nevar nosaukt. Tā kā šeit mīnus grādu laikam praktiski nav, tad te viss aug un zaļo vienkārši neiespējami - pievērsiet bildēs uzmanību tam, kā sūnas aug kokos - nu īstens šausmu mežs.
To, cik mainīga var būt kalnu upe, arī redzējām - ja vienā bildē tā ir šaura un putojoša, tad otrā redzama vieta, kur tā plūst pa plašu lēzenu ieleju - nu pavisam rāma un laiski iekārtojusies.
Kaut arī kalni šeit nebija ekstrēmi augsti un sniegoti, skati vienalga bija vareni. Ik pa brīdim saciju Andrim: apstājies. Un tagad vari paskatīties. Jo abas lietas reizē te bija pārāk bīstamas - šoferim izmisīgi ceļš jāvēro.
Jo vairāk tādēļ, ka ar kādām 3 mašīnām mums nācās arī izmainīties. Platākā un pārskatāmākā vietā jau nekas, abi pieplok maliņai un samainās, bet tuvošanās asajiem līkumiem gan bija labs adrenalīna avots - pieploc klintsmalai un tad palēnām bāz auto purniņu ap stūri un acis kvadrātā - būs kāds pretī vai ne... Vietām ir speciālas kabatas izveidotas. Mums paveicās - nevienā vietā nenācās kadiljaku atpakaļ līdz kabatai bīdīt - ciešamas tās vietas bija. Un abi šoferīši visos gadījumos bija dikti pieklājīgi - abi nostājās maliņā un nebija, kas uz priekšu brauc. Tad abi sasmaidījās un izmainījās.
Voldemārs vienā brīdī teica, ka jūtoties kā iekļuvis filmā "Juras laikmeta parks" vai kādā līdzīgā - tūliņ no tā biezokņa dinozaurs izlīdīs... Sajūtas tiešām bija dīvainas.
Milzu koki, sūnas un treknu paparžu mudžekļi, stāvoša ūdens lāmas, krustām šķērsām sakrituši koki. Brīžam arī trijatā visai omulīgi nejutāmies.
Sajūtu, ka tur pilnīgi viss aug pilnīgi visur, apliecina bilde ar "paparž-
koku" - papardes, kas ieperinājušās un lekni aug tieši no koka stumbra redzējām vairākkārt.
Gatavojoties braucienam tikām visādi biedēti ar to mūžīgo lietu (un arī krāsainos lietus-
mētelīšus dolārveikalā nopirkām), bet Olimpijas kalni bija mums žēlīgi - trāpījām vienā no retajām dienām, kad nelija, līdz ar to bildes labas sanāca un varējām daudz staigāt. To, ka apmeklētāju mēdz būt daudz (mēs bijām darbdienā un nesezonā, tāpēc daudzkur bijām vienīgie), uzskatāmi rādīja daudzās stāvvietiņas un ēdamvietiņas.
Neko lielāku par vāverēm mežā nesatikām, bet ļoti neierastas likās daudzviet izvietotās metāla kastes tūristu pārtikas krājumiem - lai kāds zvērs visu neaprij, kamēr cilvēki par dabas skatiem kaifo.
Zinot amerikāņu praktiskumu, jāsecina, ka tie aprijējzvēri tur tiešām laikam mēdz būt, jo bez vajadzības tādām kastēm nauda tērēta netiktu. Un vēl arī - Andris laikam neuzrakstīja - Olimpijas informācijas centrā bija ne vien skaista puma izbāzta, bet arī visai nopietna pamācība kā rīkoties, ja ar pumu mežā sastopas. 2 galvenie punkti - klaigāt un vicināties, nekādā gadījumā negriezt viņai muguru (atkāpties skatoties uz zvēru). Nu jau pietiks briesmu. Bet nākamais stāsts būs mierīgāks. Rīt.