svētdiena, 2007. gada 21. oktobris

Kursas un lašu svētdiena

Jau pirms kāda laika ar Valdu un Gunāru vienojāmies, ka kādā skaistā rudens nedēļas nogales dienā kopā dosimies uz Rietumkrasta latviešu izgtlītības centru Šeltonas tuvumā. Plānus precizējot, tā izrādījās svētdiena, 21.oktobris.

Tiesa gan, ar skaistumu tik viennozīmīgi nebija - laiks taipusē bija miglaini-smidzeklīgs un atgriežoties bijām spiesti secināt, ka Parklandē gan no slapjuma nav ne miņas. Bet nevar jau visu laiku tā veikties, kā mums pagājušās nedēļas ekspedīcijā.
Vispirms ģeogrāfiskā izziņa - Rietumkrasta latviešu izglītības centrs atrodas mūsu pagājušajā nedēļā apmeklētajā Olimpijas pussalā, taču vietā, kurā mēs nebijām. Mēs toreiz iebraucām pussalā "virs" Šeltonas un izbraucām "zem" tās. Pievienoju arī kartīti. Attāluma ziņā tas bija mazliet vairāk par 50 jūdzēm jeb ap vienu stundu uz katru pusi. Braucām cauri galvaspilsētai Olimpijai, taču bijām tik omulīgi pļāpātāji, ka ceļā neko daudz apkārt nemanījām un sākumā pat mazliet apmaldījāmies, līdz atradām īsto "izeju" no 5.ceļa.

Rietumkrasta latviešu izglītības centrā īstā rosība ir 6-7 nedēļas gadā, kad notiek nometnes bērniem, vēl arī Jāņos, talkās un vēl kādos atsevišķos pasākumos.
Mēs tikāmies ar izglītības centra menedžeri (tā rakstīts vizītkartē) Hariju Saukantu - ļoti omulīgu un sportisku vīru, kurš ir vienīgais pastāvīgais cilvēkveidīgais centra iedzīvotājs un viņa ikdiena aizrit gan apkārtni kopjot, gan sēņošanas un citos braucienos dodoties. Harija mājiņas sienās rotā skaistas ierāmētas fotogrāfijas - tas ir viens no viņa vaļaspriekiem līdztekus visa veida aktivitātēm dabā - no kalnos kāpšanas, līdz kalnu un "parastajai" slēpošanai.

Līdz šim es "trakāku" sēņotāju par Andri nezināju (viņš līdz savai baraviku vietiņai Latvijā brauc stundu), bet te noskaidrojām, ka Harijs līdz savējai brauc 2,5, "tuvā" gaileņu vieta gan esot tikai 45 minūšu brauciena attālumā... Un šogad esot bijis tāds gaileņu gads, kādu Harijs neesot pieredzējis. Harijam palīdz burmas kaķe Šēba (mēs gan vairāk tikai viņas ēnu vai zem skapīša spīdošās acis redzējām).

Tuvākie kaimiņi un apmeklētāji klusajā sezonā: rakūni (tā te sauc jenotus), koijoti (kuriem dikti garšojot kaķi, tālab Šēba no Harija mājiņas ārā netiek laista) un neskaitāms daudzums vāveru.
Attēlā - mūsu un Harija auto pie viņa rīcībā nodotās mājiņas.
Izglītības centrs agrāk esot bijis citā vietā, bet kādus 20 gadus atpakaļ latvieši likuši savu naudu kopā un nopirkuši (daudz, nezinu cik, bet bija krietni ko staigāt) zemes klusā mežainā vietā. Viss ir pašu rokām būvēts un iekārtots - pārsvarā talkās. Pēdējā lielā trīsdienu talka bijusi šī gada maijā. Viss plašums pārdomāti iekārtots un apkopts - bija skaisti pat ne visai jaukajā mūsu apmeklējuma dienā.

Iespaidīgā guļbūves ēka ir tapusi no īpašumā bijušajiem kokiem un pašu spēkiem.
Vēl kompleksā ir saulaina baznīcas ēka (jo sānu "sienas" ir stikla), labiekārtota nometnieku dzīvojamā ēka ar vietām 90 cilvēkiem un nodalītu "zēnu galu" un "meiteņu galu", ēdināšanas ēka un baseins un tā tehniskā ēka ar ģerbtuvēm, dažām atpūtas istabiņām un tehnisko mezglu.

Baseins ir apsildāms, jo arī vasaras vakari mēdzot būt vēsi.
Centra teritorijā ir arī ezers un pašu veidota estrāde tā krastā - koncertiem un citiem pasākumiem.

Nemēģinot pretendēt uz izsmeļošu stāstu, īsa info par to, kas un ko dara nometnēs, izkopēju šo to no interneta.

Pirmā bērnu nometne "Mežotne" notika 1951.gadā. Doma bija dot iespēju jaunākām paaudzēm uzturēt latviešu valodu, kultūru un tradīcijas, svaigā, veselīgā gaisā, priecīgā vidē. Uzsver latviešu valodas lietošanu, latviešu kultūras uzturēšanu un piedalīšanos visās nometnes nodarbībās, kā arī nometnes tīrības un kārtības uzturēšanā. Sagaida no visiem pieklājību, sadarbību, pozitīvu nostāju, un stingru mūsu nometnes likumu ievērošanu.

Mežotne pieņem bērnus no 6 līdz 14 gadu vecumam, un bērnus 4 un 5 gadus vecus (Mazputniņu grupā), ja tie ir vecāka vai pavadoņa uzraudzībā, kurš var brīvi izteikties latviešu valodā. 2007.g.nometne bija laikā no 8.līdz 11.augustam un maksa par 1 bērnu - 360 dolāri. Tā kā nezinu, kādas algas ir Amerikā, nevaru spriest par to, vai skaitlis ir "liels" vai "mazs".

Ilgstošākais vasaras pasākums ir Kursas vasaras vidusskola, kas ilgst 5-6 nedēļas. Tā dibināta 1974. gadā, lai mācītu latviešu valodu un kultūru. Kursas skolas diena sākas ar gramatikas, vēstures, tautas deju un dziedāšanas stundām. Pēc pusdienām ir mācību stunda un nodarbības un vēlāk pēc vakariņām spēles un nodarbības.

Lielākā dala audzēkņu ir vidusskolas vecumā (14 – 18 g.v.). Nometnē jaunieši mācās patstāvību, atbildību un sadarbību, un iegūst zināšanas un spējas, kuras noder gan latviskā vidē, gan arī vispārejā sabiedrībā. Kursas vidusskola ilgst parasti tikai sešas nedēlas, bet Kursā iegutās draudzības bieži turpinas visu mužu. 2007.gadā nometne notikusi no 8.jūnija līdz 11.augustam, maksa - 1450 par 1 bērnu, ja no ģimenes piedalās vairāki, tad maksa samazinās.

Ļoti jauku tradīciju atspoguļo pie sienām redzamās ikgadējās izlaidumu bildes - vai katrs Rietumkrasta latvietis tur var sevi "jaunības" bildēs atrast.
Kad bijām brītiņu pie Harija paciemojušies (mūsu vizīte jaukā laikā noteikti būtu bijusi garāka), devāmies lašu meklējumos.

Jā, jā - līdzīgi kā tas ir Latvijā, arī šis ir dabiski nārstojošo lašu rajons. Amerikas specifika gan ir tā, ka šeit lašu ķeršana ir privilēģija, ko valdība atvēlējusi vien indiāņiem (līdzīgi kā kazino biznesu). Viņi lašus ķer, apstrādā un pārdod. Vienu šādu tirgotavu minūšu 15 braucienā no latviešu centra apmeklējām arī mēs.
Attēlā dzeltenajā konteinerā redzamā lašu "kaudze" gan īsti nedod priekšstatu par to lielumu, tālab piebildīšu, ka Valda lūdza sameklēt viņai vismazāko lasīti un tas izrādījās 7 mārciņas (aptuveni 3 kg) smags, mēs nopirkām 9 un 10 mārciņniekus.

Līdz šim veikalos lašus pirkuši nebijām, jo tie ir dārgāki kā Latvijā, taču šeit atturēties nebija iespējams - cena šiem bija 1 dolārs par mārciņu (aptuveni 1 lats par kg). Tirgotāji gan mums sacīja, ka labāk būtu pirkt tos par 3 dolāriem - lētās esot iznārstojušās lašu mātes. Bet mēs palikām (un mājās mielojoties nebūt nenožēlojām) pie lētajiem.
Kad bijām lašus izvēlējušies un maksājām, pārdevējs pajautāja, vai mēs vēloties, lai viņš tos apstrādājot. Uz mirkli apmulsu, bet tad (iedomājoties tos asiņainos kara darbus mājās) sparīgi māju ar galvu. Sekoja precizējošs jautājums: vai es vēloties, lai izdara..., vai arī līdz filejai. Kaut pirmo nesapratu, tas, ka "līdz filejai" ir tālāk paveikts netīrais darbiņš sapratu, un lūdzu to.

Nebiju domājusi, ka prasmīgi veikta laša tīrīšana un atbrīvošana no asakām var pat labi izskatīties. Bet tā bija gan, kad aprīkotā vietā to veica profesionālis. Speciālie naži viņam bija kādi 3 un tie zibēja vien darbojoties: galva nost, spuras nost, centrālā asaka ārā, asiņu pēdas un viss cits rūpīgi nomazgāts, maisā iekšā un lūdzu...

Bet kas būs ar maksāšanu par pakalpojumu? - Andris man piebikstīja... Man arī šis jautājums drusku nodarbināja, bet tā kā mierināja doma, ka esmu taču jau samaksājusi... Izrādījās, ka par to NAV jāmaksā. Samaksājām par 10 mārciņām laša (bez iekšām), pēc apstrādes saņēmām kādas 7, jo galva, spuras un asaka aizceļoja uz atkritumu toveri. Bet mēs nejutāmies kā zaudētāji. Lielisks serviss.

Tagad, kad šo rakstu, mums vēderā jau ir folijā cepta laša fileja un ledusskapī gozējas burciņas ar iesālītu lasi. Būs labi.

4 komentāri:

Unknown teica...

nu jūs gan protat kārdināt...un jau no paša ŗita izlasīt šitik kārdinošu rakstiņu! vienīgi Eduards noteikti paliks vienaldzīgs:)

Unknown teica...

man tieshaam pie pakaljas :D

pinguna teica...

Eduards nav vienīgais vienaldzīgais!
Arī es, bet man prieks, ja arī citiem prieks!
Lai labi garšo!

Unknown teica...

Jā, ne tikai daba Latvijā līdzīga,... arī mums šodien uz virtuves galda gozējās viens tāds, vienīgi nosvērt nepaspēju un nu mačuks visu sadarijis ar vienu nazi un ne tik profesionālām kustībām - arī pa burciņām sadsalījis. Vienīgi paliek kārdinājums izvilkt no burciņām, salikt follijā...
Redzi, lai kur tu cilvēks atrastos, stiķi un niķi tie paši...