Darīt šo pasauli labāku

Jau rakstīju par to, ka, meklējot savu vietu Amerikas biznesa skolu saimē un tajā pat laikā akcentējot savu atšķirīgumu, PLU Biznesa skolas moto ir aptuveni tāds kā virsrakstā. Tātad - ne tikai naudu pelnīt ir svarīgi.

Tagad, kad arī man pašai beidzot ir laiks mazliet apstāties un padomāt, redzu, ka šajā ziņā arī es te labi iederos: jā, bez naudas dzīvot es nevaru, bet ir lietas, kuras man ir svarīgākas par naudu. Vēl trakāk, arī manī sēž diezgan krietns Dona Kihota radinieks, kuram gribas darīt šo pasauli labāku vai, vismaz, rīkoties tā, lai citiem dzīvi nemaitātu.

Šeit, vismaz reizi nedēļā atkal iejūtoties studenta lomā, piespiežu sevi gan izlasīt studentiem obligātos rakstus, gan daudzas lietas pārdomāt, kā arī ieklausīties un piedalīties diskusijās lekciju laikā (to pēdējo cenšos darīt mazāk). Un studiju kurss "Organizācijas un līdervadība" priekš manis ir gandrīz medusmaize - tik interesanti, kaut arī "tradicionālo" teoriju zināju jau iepriekš! Ar nepacietību gaidu katru nākamo lekciju, bet šoreiz manas pārdomas būs vairāk par iepriekšējo.

Tas bija pirms kādām 2 nedēļām, kad viens no MBA studentiem lekcijā teica Ketrīnai: "Mēs te visu laiku par lieliskajiem vadītājiem runājam, bet, nav taču noslēpums, ka ne mazums nelietīgu cilvēku ir vadošos amatos. Vai par to mēs nerunāsim?" Nedomāju, ka šis jautājums bija speciāli "pasūtīts", bet sakritība bija lieliska - tieši uz nākamo reizi mums bija jālasa raksti par dažādām vadītāju kvalitātēm un "nekvalitātēm". Pēc tam lekcijā raisījās diskusija par šīm lietām. Diemžēl, daudzi atzinās, ka arī viņiem ir nācies saskarties ar ne tiem labākajiem vadītājiem, tad nu spriedām, cik tālu piekrītam rakstos minētajam, bet kam vairs nē.

Tā jau ir, ka klasiskajās mācību grāmatās līderi vai vadītāji parasti tiek zīmēti pozitīvā jābūtībā: kā superlabi, supergudri un superdarbspējīgi pārcilvēki. Bet kā ir dzīvē?
Nezinu, vai tā te dara visi pasniedzēji, bet paralēli grāmatu tekstam, Ketrīna mums dod ļoti daudz rakstu lasīt un tur tad ir visādas lietas: no gandrīz ticmamām līdz pavisam trakām teorijām, daudz arī sitāciju analīžu un konkrētu šīspuses piemēru. Protams, viens ir diskusijas auditorijā, bet raksti ir bijis svarīgs stimuls arī priekš manis pašas - domāt, salīdzināt man zināmās situācijas un organizācijas ar teorijām un Latvijas piemēriem. Kaut ko gribas arī uzrakstīt.

Ir dažādi piegājieni vadzinības mācīšanai, bet te interesanta bija pakāpienveidīgā dažādo "inteliģenču" analīze. Sākām, protams, ar "parasto inteliģenci" - to, kuru ar IQ jeb inteliģences testu mēra. Rezultāts rāda cilvēka loģisko jeb drīzāk pat matemātisko domāšanu, mehānisku saistību ieraudzīšanas spēju. Vai ar to pietiek, lai būtu labs vadītājs?

Daļa no mūsu grupas MBA studentiem bija ar mieru piekrist, ka pietiek, bet vairums tomēr nē. Tad nāca emocionālā inteliģence, kuru arī Latvijā esam iepazinuši gan caur D.Golemena grāmatu, gan I.Ešenvaldes un nu jau arī citās personālvadības grāmatās. Pēc tam runājām par sociālo un kultūras inteliģenci - spēju saprast citus no uzvedības ārējām formām, piemēroties, kad nepieciešams, tādējādi palielinot iespēju, ka tiksi saprasts. Tas priekš manis bija kas jauns un interesants, līdz šim varbūt vien sajusts, bet ne kā zinātnisku pētījumu rezultāts lasīts.

Un te bija interesants secinājums: jo biežāk cilvēks labprātīgi vai piespiedu kārtā tiek "izgrūsts" no "komforta zonas" - vides, kurā labi jūtas, jo visus pazīst un "zina spēles noteikumus", jo elastīgāks, piemēroties un citus saprast spējīgāks viņš kļūst. No šī viedokļa ārkārtīgi ieteicamas esot ārzemju prakses un citi pasākumi, kur cilvēks uzturas svešā vidē (brauciens ar auto cauri X valstīm īsti neskaitās), mēģinot to saprast un piemēroties. Pēc atgriešanās savā vidē viņi esot "citādāki" pozitīvā nozīmē - atvērtāki jaunai informācijai, izmaiņām, piemēroties un citus saprast, analizēt un izvērtēt spējīgāki.

Izrietošais secinājums - pārmaiņas organizācijā izdosies vieglāk, ja būs "elastīgā tipa" darbinieki. Un otrādi, ja ir "rātnie mājās sēdētāji", tad esot visai grūti viņiem iestāstīt, ka kaut kas ir mainījies un vecā sistēma vairs neder. Jo viņi ir pārliecināti, ka viņu ceļš ir vienīgais pareizais. Nu ja, neko citu jau nav redzējuši... Skarbi, bet grūti nepiekrist.

Protams, protams, nekritīsim arī otrā grāvī - pasaules blandoņas, kas nevienā vietā ilgi neturas nebūt nav labākie darbinieki, bet, tie lasītāji, kas gribēja, saprata ko es mēģināju izstāstīt (vismaz es tā ceru). Un aizvien nostiprinās mana pārliecība, ka iespēja ne tikai ceļot (tā mums Latvijā tagad ir), bet tieši iespēja mazliet dziļāk un uz ilgāku laiku "iebāzt degunu" svešā zemē ir vērtīga.

"Bet kā tad ir pareizi?" Ak, kā man gribētos piedzīvot brīdi, kad pieauguši cilvēki šādu jautājumu vairs neuzdos biznesa vai savas dzīves sakarā. Vairumā gadījumu pareizās atbildes nav. Ir informācija, kuru var iegūt, vajag atlasīt un analizēt, padomāt un izvēlēties sev pieņemamāko un ērtāko vai izdevīgāko. Bet abi pēdējie noteikti pēc pirmā, jo man šķiet, ka tieši katra paša morāles principi: kas man ir pieņemams un kas nē, ir pirmais siets.

Mums bija ļoti interesants lekcijas gabaliņš par "Personal development" (sevis attīstīšanu) un viena no lietām, kas prātā palikusi ir mazliet ķecerīgi definētā attieksme pret dzīvi kopumā: cerīgs skats nākotnē, atceroties, ka dzīve nav vienkārša un nekas netiek droši garantēts. Visādi brīži var būt. (Angliski tas bija tā: Positive attitudes toward the future balanced with recognition that life is not easy and nothing is safe) Labs bija arī P.Senges citātiņš, ko aptuveni iztulkošu: personības izaugsme balstās pašdisciplīnā, spējā nepārtraukti vērot, mācīties un attīstīties. Mācīties spējīgas organizācijas veido mācīties spējīgi un mācīties griboši cilvēki. Bet drošais pamats ir katra personīgā vīzija - savas dzīves redzējums, saprašana par "pareizo un nepareizo". Ja personīgā saprašana ir tuva organizācijas, misijai un vīzijai, abiem ir paveicies. Ja vīzija būs neiespējami tāla no dzīves, resursi tiks izšķiesti nelietderīgi. Godīgums un patiesums ir attiecību pamats, sevišķi, ja domājam ilgtermiņā. Un tikai ar šādu pamatu var "doties pasaulē": sākt biznesu, veidot savu karjeru u.tml.

Par daudz skaisti, lai būtu taisnība? Es Senges skatījumam pilnībā piekrītu. Ja kas mani nomāc, tad tas ir Latvijā tik sastopamais "melnais skatījums": viss ir slikti, visi ir slikti un tāpēc arī man ir tiesības cūcīgi izturēties - neesmu jau muļķis... Un tā nekrietnība izplatās. Protams, man ir viegli runāt, jo esmu projām, bet dažass saites jau man ir palikušas un arī internetā sekojot Latvijā notiekošajam, brīžam tā vien šķiet, ka ejam uz masveida cūciskumu un visatļaušanos. Protams, protams, var jau sacīt, ka politiķi ir slikti un no viņiem mācāmies, bet... Var taču no kaut kā laba arī mācīties. Un mēģināt ja ne pasauli labāku darīt, tad vismaz neļaut tai sliktākai kļūt.

Nav tā, ka šādi domāt pēkšņi esmu sākusi tikai Amerikā. Nē, uz to gāju jau arī Latvijā, bet patlaban esmu ļoti laimīga, ka būtībā nejauši esmu nokļuvusi augstskolā, kur manējām tuvas vērtības ir svarīgas.

Labi, labi, nerunāsim nezkādā jābūtībā. Esmu diezgan daudz domājusi un šeit arī ar cilvēkiem runājusi par "pārdevēju smaidiem" un smaidīgajiem cilvēkiem vispār. Nu ir viņi svarīgi - nevar neatsmaidīt un arī pašam prāts kļūst labāks! Cik reizes jūs šodien uzsmaidījāt kādam vai pats sev? Arī tā var sākt savu labo darbu skaitīšanu.

Bet stāsts vispār sākās ar "inteliģencēm". Un man vēl viena ir padomā: "Executive intelligence". Īsti nezinu, kā to lai iztulko latviski, bet ideja ir, ka ne visi, kas pamazām kāpj pa vadības kāpnēm uz augšu, patiesi kļūst par lieliskiem augstākā līmeņa vadītājiem. Izrādās, ka augstāk esot tieši šī "vadītāja inteliģence" kļūst par noteicošo: ko tu domā par pasauli, saviem padotajiem un sadarbības partneriem, kā izturies pret tiem...

Un te būtiska esot pieredze. Citi to krāj ar gadiem, citi - dažādām vidēm piemērojoties. Latvijas fenomens ir skaitliski iespaidīgā gados jauno vadītāju "armija". Jā, viņiem ir mūsdienīgi uzskati, bieži vien arī laba rietumu izglītība, bet kā pietrūkst? "Cilvēcības", pieredzē bāzētas vēlēšanās un prasmes saprast arī citādo, no viņa personīgā viedokļa atšķirīgo. Viņi taču ir pieraduši būt vislabākie, vistalantīgākie un vispār... (...nav ko tos muļķus klausīties...).

Šiem "ātrajiem karjeristiem" tiek piedāvāta interesanta recepte. Bīstami esot, ja viņi savu karjeru veido "taisnvirzienā uz augšu" jomā, kuru labi pārzina. Ja gribot izaugt par patiesi lielu vadītāju, esot labi uz laiku "aizrotēt" kaut vai uz blakus struktūrvienību par vadītāju, bet lai tās darbības lauciņš ir jaunajam censonim svešs. Tad viņš kā vadītājs nevarēs izmantot savu eksperta varu un pie autoritātes būs jātiek izprotot un sadarbojoties gan ar padotajiem, gan klientiem un piegādātājiem. Tas esot sevišķi vērtīgi. Interesanta doma, līdz šim tādu nebiju sastapusi. Šādā veidā topošais vadītājs gan savas sadarbības prasmes veido vai noslīpē, gan ir spiests apzināties, ka viņš nav ģēnijs, kurš visu zina un kurš visiem bez ierunām jāklausa.

Kāpēc tad tas pēdējais ir svarīgs? Paturot prātā gan to, ka katram no mums var būt vēlēšanās gan veidot karjeru, gan nodrošināt savu nākotni, jautājums par to, kādā veidā tas notiek, nav mazsvarīgs. Diemžēl ir arī nelietīgi vadītāji, kam tikai sava persona svarīga un savu mērķu vārdā viņi gatavi "iet pāri līķiem".

Ketrīna mums piedāvāja skarbi labu Roy Lubit rakstu The long-term organizational impact of destructively narcissistic managers (šķiet, no Harvard Business Review). No sirds to iesaku, ja manis te rakstītais šķita vajadzīgs. Bet ideja īsumā ir, ka arī organizācijai nelietīgie vadītāji nodara milzīgu, ja ne neatgriezenisku ļaunumu ilgtermiņā. Amerikā piemēri tālu nav jāmeklē: Enron un arī Worldcom būtībā bankrotēja un akciju tirgus satricināja tieši nelietīgo vadītāju pēc: viņiem tikai sava karjera un alga rūpēja, vienalga ar kādām metodēm.

Diemžēl līdzīga situācija arī Latvijā nav retums, tālab atkal kādas receptītes no šī raksta var noderēt. Visbriesmīgākie esot vadītāji, kuriem raksturīgs absolūts vērtību trūkums, tikai nauda un karjera interesē. Lubits ir pētījis arī iemeslus, kur tad šie briesmoņi rodas.

Iemesli esot divi, viens sakņojas arī Eiropā populārajos Freida uzskatos: bērnībā pietrūkušo un pārciesto šādā veidā kompensējot. Tas esot smagākais un praktiski "neārstējamais" gadījums. Vienīgais - laikus pamanīt viņa nespēju sastrādāties ar citiem kā līdzīgiem un nelaist pie varas. Otrs ieteikums bija pavisam pesimistisks: ja esi šāda cilvēka padotais, mūc projām, tu viņu nepārtaisīsi. Bēdīgi, bet droši vien taisnība. Ja esi šāda tipa karjerista priekšnieks: dabū viņu projām no organizācijas vai vismaz turi tālu no vadošiem amatiem - lai dara savu profesionālo darbu.

Kā viņus atpazīt? Te atkal mazliet slidena, bet tomēr ieraugāma taciņa tiek dota. Ikvienam vadītājam ir vajadzīga veselīgas pašpārliecības un karjerisma deva, taču, ja tā sāk izpausties citu noniecināšanā un nomelnošanā, lai sevi paceltu citiem pāri, situācija kļūst bīstama. Bieži vien šie vadītāji vai vadītāju kandidāti dziļi sevī zina, ka ne ar kādiem īpašiem labiem darbiem vai talantiem izcelties nevar, tad nu vai nu uzdod padoto idejas par savām vai mēģina pacelties, nomelnojot un apmelojot pārējos.

Starp citu, ieklausieties: ko jums pazīstamie vadītāji saka par saviem padotajiem vai kolēģiem. Tas daudz ko rāda.

Otrs tips (un man šķiet, ka Latvijā visai izplatīts), un, laimīgā kārtā, "ārstējams" ir tie, kuri nekrietno rīcību ir "no citiem noskatoties" iemācījušies, redzot, ka citi nesodīti tiek cauri. Un šiem pirmās lieliskās zāles ir brīži, kad "lielie nekrietnie" tomēr saņem sodu. Tad šie pieraujas, jo tiešām nav muļķi. Bet būtiskāk ir neļaut cilvēkiem kļūt par nekrietniem vadītājiem. Un te pamats ir organizācijas kultūra. Veidot klimatu, kas nepieļauj nevienlīdzīgas attiecības (pielīšana vadībai, kundziska attieksme pret padotajiem un kolēģiem). Jā, šī cīņa nav viegla, jo pazemotais vai mocītais bieži baidās sūdzēties, nestāsta citiem. Un tieši tā tiek vairota nesodāmības apziņa un nākamo reizi vainīgais vairs nešaubās, viņš jau zina, ka tā "drīkst" darīt, jo nekādu aizrādījumu nebija.

Kā rīkoties? Visbezcerīgāk esot, ja padotais pats mēģina savam šefam teikt, ka tas nav pareizi rīkojies. Kolēģis kolēģim vienā līmenī varot aizrādīt, varbūt "vainīgais" ieklausīsies vai sapratīs, ka ir "atmaskots" un labosies. Bet efektīvākais ceļš tomēr esot (man vēl grūti to pieņemt), ka par konkrēta cilvēka ne-labu rīcību ziņo viņa vadītājam. Un tieši augstāks vadītājs tad "vainīgajam" norāda, kāda rīcība šajā organizācijā ir pieņemama un kāda nav. Ar prātu tā kā piekrītu, jo šiem tipiņiem, kas "mācās no citu cūcībām" priekšnieka viedoklis allaž ir svarīgs - bez atbalsta taču viņš uz augšu netiks...

No otras puses - kā panākt, ka neieskrienam otrā grāvī un visi par visiem sūdzēties nesāk? Te nu nonākam atpakaļ pie morāles: katra paša izpratnes par labo un ļauno, pareizo un nepareizo. Vairumā gadījumu mēs šīs lietas protam atšķirt un tad jau vairs tik sarežģīti nav. Sevišķi vēl, ja attiecības organizācijas visos līmeņos balstās uz vienlīdzības principu. Ne tā, ka šefam vienmēr taisnība, bet padotie gan visi ir muļķi.

Ja jau šādi vadītāji, grib spīdēt un izcelties, tad varbūt tieši viņi organizāciju var uz priekšu un lielu peļņu vest? Diemžēl gadu gaitā pārbaudīta statistika rāda, ka nē. Ja viņi arī var kaut kādus panākumus īstermiņā nodrošināt (izspiežot citus), tad ilgtermiņā nekādi. Jo pārējie darbinieki, kuriem šādas metodes nav pieņemamas, mēģina "izdzīvot" visai radikālos veidos: daļa organizāciju pamet (tie, kuriem ir uz kurieni aiziet), citi "izliekas par beigtiem", mēģinot nedarīt neko vai darīt pēc iespējas mazāk. Bet pats trakākais ir kas cits - šie, savā būtībā nepārliecinātie vadītāji, necieš ne talantīgus, ne gudrus cilvēkus savā tuvumā. Tikai lišķi un "jā-teicēji" ap viņiem spieto. Un tādi organizāciju ne uz priekšu, ne peļņu, ne jaunievedumiem bīdīt nevar. Bēdīga aina.

Un kādā organizācijā jūs strādājat vai gribētu strādāt? Kādas ir tās vērtības? Lēnām un smagi censties "darīt pasauli labāku" jeb ... (atbildes var rakstīt komentāros, bet būtiskāk jau ir pašam sev uz šiem jautājumiem atbildēt)

Es palieku ideāliste. Brīžam arī karojoša. Ja vēl kāds tāds lasa šo rakstu, tad varu ieteikt Justin Menkes grāmatu Executive Intelligence, M.Buckingham & D.Clifton grāmatu New, discover your strengts un C.Argyris 1991. (!) gada rakstu Teaching smart people how to learn. Ir vērts kaut dažus no tiem atrast un izlasīt. Iespējams, ka manis minēto rakstu pilni teksti ir pieejami Turības vai citu bibliotēku datu bāzes un pat bez maksas. Manis te uzskaitītie ir par dažādiem šajā rakstā minētajiem aspektiem.

Ui, kas nāks pār manu studentu galvu, kad šīs lietas būšu līdz galam apdomājusi un savās lekcijās iekļāvusi! Bet ceru, ka būs gan vērtīgi, gan interesanti.