VISKAS

Patlaban, kad sēžu pie datora ir lielisks sestdienas rīts. Un laiks tāds ir bijis visu nedēļu kopš esmu šeit - saulains un virs 20 grādiem, dažas dienas pat krietni virs. Tiesa gan, kolēģi brīdina, lai nesapriecājos, jo patlaban laiks esot neparasti jauks, lietus arī šeit nav reta parādība. Laikam jau taisnība, jo arī kadlijaku lietošanā saņēmu ar vienu vienīgu priekšmetu bagāžniekā - lietussargu.

Šeit sastopamo vāveres radinieku vienu reizi jau pieminēju, bet vispār viņi te mudž visapkārt, jo ne velti šī vieta nes Parklandes vārdu - te ir ļoti zaļš. Vakar pie Dvaita un Lī ēdām melleņu saldējumu un, kad sākām runāt par meža ogām un to lasīšanu, viņi sacīja, ka tā nebūt nav droša nodarbošanās, jo - lāčiem arī mellenes garšojot. Es teicu, ka nekas, mums Latvijā arī kādi 3 lāči ir, taču šie atbildēja, ka tas esot bijis nopietni domāts - lāču šeit mežos esot daudz un tie (ne Parklandē gan, jo te tomēr parks, ne mežs) esot ne tikai redzami, bet reizēm arī ar cilvēkiem nesaprototies. Nu redzēs, redzēs. Pa zvēru līniju te ir vēl viena interesanta lieta. Jau minēju, ka PLU ir tā kā divos līmeņos, ko atdala diezgan stāva gravas mala (kur tai gravai ir otra mala, nezinu - laikam tālu), kas esot bijusi traki aizaugusi ar kazenājiem un visādiem citiem ērkšķiem. Šogad palīgos esot noalgoti "ekoloģiskie dārznieki" - vietējā zemnieka kazu bars. Un grava patiesi nograuzta līdz brūniem kātiem, PLU cilvēki ļoti apmierināti, nākamgad darīšot tāpat. Man gan žēl, ka to skatu neredzēju, bet patlaban pie taciņas gar gravas malu ir "dārznieku bara" fotogrāfijas. Labi izskatās.

Par cilvēkiem. Jā, smaida viņi visu laiku (arī tad, kad liek piekto izziņu aizpildīt). Un tu cilvēks nevari nesmaidīt pretī - lipīga tā lieta laikam. Protams, es jau arī drusku pazīstu cilvēkus, un redzu ka ne vienam vien ai ai kāds raksturiņš zem tā smaida ir apakšā, bet - komunikācija ir ļoti patīkama, kaut skaidri redzu, ka ne ar visiem patlaban pazīstamajiem gribētu tuvāk sadraudzēties. Vēl jau te ir ļoti izteikts mazpilsētas sindroms - gandrīz visi gandrīz visus pazīst. Lūdzu un paldies, patīkami jūs satikt, prieks jūs redzēt... - tas skan visapkārt.

Sēžu tagad un domāju - es laikam arī jau iepriekš esmu bijusi "pa pusei amerikāniete" šajā ziņā - nu patīk man tāds stils un pati arī te smaidu vai visu laiku. Protams, nevaru galvot par visiem un visām situācijām, bet pieklājība uz ceļa ir vienkārši pārsteidzoša. Tā vienurīt ap septiņiem dodos uz savu ofisu. Viss kluss, tukšs un mierīgs, es arī nesteidzos. Jāiet pāri ielai. Redzu, ka nāk satiksmes autobuss, mierīgi čāpoju un vēl pat pie ielas malas īsti neesmu. Protams, taisos to palaist pāri. Un ko šis? Protams (!) apstājas, pie tam - vēl pat pie pārejas otrā pusē ielai, ne man pie kājām, smaida līdz ausīm un māj man ar abām rokām, lai tak eju pāri.

Krustojumos kur nav luksoforu samērā bieži ir "četrpusējās stopzīmes" (nezinu īsti kā lai tulko), kas nozīmē - piebraucot jāapstājas ikvienam un - tad sākas interesantākais - pirmais (jebkurā virzienā braukt, griezties un nogriezties) var tas, kurš apstājās pirmais, otrais - tas kurš bija otrais... Izklausās jocīgi, bet strādā labi.

Par mašīnām. Jā, stāvlaukumā manējais kadiljaks ir pats vecākais un ar atrāvienu. Bet vispār interesanti. Kad manā pirmajā dienā piebraucām pie Gundara mājas (un viņš nebūt nav trūcīgs) ieraudzīju, ka viņa autiņš ir tikai mazliet jaunāks par manējo, tāpat ar to autiņu, kas Alfam un Lijai pašiem palika ikdienas lietošanai. Arī Ketrīna, kas ir aptuveni viena vecuma ar mani un biznesa skolas dekāna vietniece, brauc ar aptuveni 10gadīgu... Garīgās vērtības pāri visam citam? Nezinu. Bet ir gan otra puse - kaut šie autiņi ir paveci, visiem ir visas ērtības - ādas vai ļoti labs un kluss (!) salons, visa eklektriskā pakete, kondicionieris.... Laikam jau minēju, ka trešdienas vakarā biju uz dārza vakariņām pie rektora (viņi gan sauc par prezidentu). Tas nebija nekas privāts - ik gadu šāds pasākums mācību gada sākumā ir, jo rektors dzīvo PLU piederošā īpašumā - ēkas ar plašiem zālājiem (ko kopj PLU), cauri tek upīte, ir dīķis ar strūklaku dažu jūdžu attālumā no universitātes... Bet par to iespēju viņam ir arī pienākums - vairākus universitātes pasākumus darbiniekiem un studentiem pie sevis rīkot. Jauki.

Bet stāsts bija par mašīnām. Tātad - ikdienā neko dikti spīdīgu redzējusi nebiju, vismaz tiem cilvēkiem, ar kuriem man ir saskare. Bet nu tajā pasākumā zālājos bija novietots viss spektrs - no spožiem līdz visspožākajiem un no superBMW mini līdz vislielākajiem lielajiem limuzīnveidīgajiem un džipveidīgajiem. Darbinieki uz šo pasākumu ierodas ar dzīvesbiedriem. Varbūt tās bija dzīvesbiedru mašīnas? Nezinu. Skatījos arī, ar ko studentus vecāki ved uz universtiāti. Un tur praktiski viss "normālais" spektrs - visspožākos un visdārgākos te neredzēju.

Mana piektdiena pagāja pa universitāti - visādas datorlietas darot un ar Ketrīnu manus plānus izrunājot. Šonedēļ Amerikā ir 3 brīvdienas - sestdiena, svētdiena un pirmdien - Labor Day (darba svētki?) - vispārēja brīdiena. Labi, ka es dabūju pieeju ofisam visām dienām no 7iem rītā līdz 10iem vakarā. Šodien man ir tāda sajūta, ka esmu te vienīgā - viss kluss un mierīgs. Bet man jau neko citu nevajag - pati ar savu magnētisko karti visas durvis atveru, nokopēt un izdrukāt varu, arī tēju vai kafiju uztaisīt varu.

Tiesa gan, netaisos visas 3 dienas pilnībā pie datora nosēdēt - sestdien un svētdien pa dienu man ir tikšanās ar Valdu sarunātas - dosimies iepirikšanās vietas meklēt un iepirkties mācīties un ko nu tur vēl - par to vēlāk uzrakstīšu. Pirmdien došos pie Alfa un Lijas - par mēbelēm un saimniecības lietām mūsu dzīvoklim aprunāties - ko varu no viņiem aizrunāt, lai viss nav jāpērk. Pirmdienas vakarā - Voldemāram vienu skolu skatīties, jo patlaban esam izvēlē starp divām. Bet arī par to atsevišķi.

Kā jau daļa no jums, lasītājiem, zina, ar doktora grāda iegūšanu man viegli neiet, bet dažas īstena profesora iezīmes sevī jau redzu. Piemēram, vakar biju solījusies iet vakariņās pie Dvaita un Lī, bet pirms tam uz mirkli iegriežoties savā dzīvoklī. Aizeju mājās, atslēgas nav - palikusi ofisā. Soļoju tik atpakaļ. Šorīt pamostos - bez 10 seši. Nē, tik agri necelšos. Jāpaviļājas pa gultu. Viļājos, viļājos, ārā gaišs, vairs nevar izturēt, bet pulkstenis uz priekšu neiet. Mocījos, mocījos, kamēr attapos - viņš taču apstājies!!! Nu ja, šo paņēmu no Dvaita, tas ir mehāniskais, bet es nebiju uzvilkusi. Un īstenībā bija jau pāri astoņiem (es būtu varējusi veselu stundu emuāram rakstīt pa to moku laiku...).

Īsi par to, ko nozīmēja "vakariņas pie Dvaita un Lī". Kā viņi paši atzinās, es viņiem patīkot arī tāpēc, ka esot ļoti līdzīga viņu meitai, tikai jaunāka (foto neesmu redzējusi). Nu lai būtu. Aizgāju pie viņiem piecos, nopļāpājām par visu ko pāri astoņiem. Izrādās, mums ar Dvaitu ir daudz kopīga pasaules uzskatā, esam skolotāji pēc pārliecības. Bet nu labi, stāsts ir par vakariņām. Nesadomājieties nez ko, tā nav Latvija. Lī uztaisīja mums katram maisiņu tēju, Dvaits atveda vienreizējos traukos 3 porcijas no kaut kāda "čikena" - kartupeļu biezputra ar mērci, salātiņi un 2 vistas gabaliņi. Tāpat no vienreizējiem traukiem arī ēdām. Un tad saldējumu ar mellenēm.

Teikšu jau godīgi - es sāku ar nepacietību gaidīt savus vīriešus un dzīvokli ar virtuvi, kad varēšu normālu ēdienu gatavot. Jau apnikuši tie "fast food", bet viņiem tā ir ikdiena.

Vēl viena lieta. Kad paēdām, viņi ļoti rūpīgi izmazgāja tos vienreizējos traukus, nodalīja vāciņus no apakšiņām, jo katrs esot uz citu šķirojamo konteineru nesams un, mani pavadot, arī uzreiz izmest aiznesa.

Pietiks, skriešu pie Valdas.