Kāpēc "pie viņiem"? Te bija pirmā interesantā lieta. Alfs un Lija dzīvo savā mājā, bet pretī pāri ielai viņiem ir tukša māja, kurā iepriekš dzīvojusi Lijas mamma, un tā man tika ierādīta par naktsmītni. Pauls man īsi parādīja kas tur un kā, pirmais pārsteigums bija, kad uz manu jautājumu - un kā aizslēdz durvis? viņš atbildēja - mēs parasti neslēdzam. Normāli. Bet nu labi, ārdurvīm iekšpusē "aizgriežamais puļķītis" tomēr bija un to es aizgriezu. Gulējās normāli, bet vienalga ap 7iem jau biju augšā, noviļājos pa gultu līdz kādiem 8iem un tad devos nelielā ekspedīcijā pa "noliktavu" (tas vairāk atbilst manas nakstmītnes patreizējam statusam), jo mājas saimnieki ir tik laipni, ka sola uz tiem 8 mēnešiem iedot mums nepieciešamās, bet viņiem liekās iedzīves lietas. Paskatījos, patlaban domāju, ka 3.septembrī vai apmēram tā atkal pie viņiem aizbraukšu un kopā ar Liju atlasīsim - ko varu dabūt, jo mēs īrēšanai atradām nemēbelētu dzīvokli (istabas tukšas, virtuvē un vannas istabā kaut kas ir).
Kad pulkstenis rādīja pusdesmit devos pāri ielai. Durvis neaizslēgtas, iekšā klusums absolūts. Atkāpos. Desmitos devos otrajā iekarošanas gājienā. Tas pats. Bet tagad gan saņēmos un turpat priekšā viesistabā apsēdos uz dīvāna - gaidīt, pašķirstīju katalogus un tā. Nebija vēl nemaz daudz pāri desmitiem, kad saimnieki augšā sāka rosīties. Tad vēl brokastis pagatavojām un paēdām, vēl kaut ko pagrozījāmies un ap pusvieniem devāmies ceļā ar 88.gada kadiljaku - apmēram tādu kā attēlā, tikai pelēkā krāsā, ne tuvu ne tik spīdīgu un ar automātisko kārbu.
Atzīšos uzreiz - šo auto Alfs ar Liju man nodeva lietošanā uz Amerikas laiku un "dāvinātam zirgam zobos neskatās", tehniskā kārtībā esot, jālej tikai benzīns. Alfs man piedāvāja jau uzreiz pašai sēsties pie stūres (apm.1 stundas brauciens līdz Takomai), no kā gan es atteicos - sacīju, ka sēdēšu blaukus un sākumā tomēr paskatīšos, kas un kā Amerikā uz ceļiem darās, jo neko daudz naktī no lidostas braucot ievērojusi nebiju.
Pirmais darbs bija benzīna liešana. Protams, darīju to par savu naudu, jo auto taču tagad gandrīz mans. Un pirmais prieks - automāts manu Latvijas kredītkarti atzina par labu esam. Benzīns maksāja 2,769 dolārus par galonu - ja kādam ir interese un nav slinkums, var izrēķināt cik sanāks latos par litru, man jāraksta tālāk.
Vēl viena jautra lieta - amerikāņi pavisam savādāk nekā mēs adreses pilsētā raksta un saprot, tad nu pie viena kartē skatījos un to arī mācījos. Redzēju arī, kā Lija ar Alfu arī nemaz nevarēja pēc kartes vien Gundara māju ar pirmo piegājienu atrast. Visi jau bijām mazā izmisumā, jo šiem nebija mobilais līdzi paņēmies, man pagaidām nav.... Beigās tomēr atradām - pašā ielas malā, bet numurs tik neredzami uzrakstīts un iebrauktuve tik šaura, ka tikai zinātājam atrodama.
Tālāk - uz universitāti - Gundars apņēmās braukt pa priekšu ar savu auto, man tad lika sēsties kadiljakam pie stūres un sekot. Es ar automātu esmu braukusi kādas divas reizes mūžā un arī tad nez cik gadus atpakaļ. Bet tā jau gan ir - kāda starpība, minūti ātrāk vai vēlāk, sēdos tik klāt. Bet cik tas kuģis milzīgs! Nav jau mūsu Liāna nekāda mazulīte, bet tomēr... Glāba tas, ka braucēji ir ārkārtīgi pieklājīgi un ievēro distanci. Ir arī interesants dalījums joslās un stopzīmju lietojums krustojumos, bet par to varbūt citu reizi. Katrā ziņā varu tikai piekrist savai doktorantūras kolēģei Ingūnai - braukt pie stūres Amerikā ir patīkāmāk un vienkāršāk nekā Latvijā.
Nekas, pārcietu līkumošanu pa pilsētu un tikai vienu reizi Alfam nācās no aizmugures drusku pakliegt uz mani. :) Tā, Gundaram aiz muguras, izbraukāju gan universitāti, gan firmu, kur dzīvokli īrēsim un apskatīju "praktiski tādu pašu" - dzīvojamā istaba kopā ar virtuvi, 2 guļamistabas, vannasistaba apvienota ar tualeti, aptuveni 2 jūdzes no universitātes. Mēneša maksa būs 585 dolāri plus elektrība, internets... Normāli izskatījās, sākām kārtot papīrus šim dzīvoklim.
Kad viss steidzamais bija padarīts, padzērām kafiju pie Gundara un Valdas un (ar mani pie stūres, protams) devāmies atceļā - tagad man stāvēja priekšā braukšana pa lielajām šosejām. Turpceļā jau viss bija labi - blakussēdētāji norādīja, kur jānogriežas u.tml., bet tad Ņūkāslē pie mājas izlaidu Alfu ar Liju un atceļā devos viena. Trāpīšu īstajos ceļos vai nē? - tāds bija jautājums, jo kartē skatīties nav laika: atļautais ātrums uz šosejas - 60 jūdzes stundā un tas puslīdz arī jāievēro, lai nekavētu citus, joslu skaits - 4-6 uz katru pusi, nogriešanās, protams, tikai "exitos" un no pirmās joslas...
Divas reizes paspēju sabīties, bet tomēr bija pareizi. Vēl pa gaismu biju atpakaļ savā pagaidu mītnē - universitātes piedāvātajā "istabiņā" ( vannas-tualetes telpa, virtuves stūrītis (ar kafijas automātu, ūdens kannu un ledusskapi), istaba ar gultu, galdu un 2 krēsliem. Ir dekoratīvais televizors un telefons - jo uz tik īsu laiku neesot vērts slēgt līgumu ar šo pakalpojumu piegādātājiem. Bet toties (ja pareizi esmu sapratusi) - jāmaksā man par šo laikam nebūs nemaz, vismaz tas patīkami. Veļas mazgātuve turpat gaiteņa galā (par maksu, protams, vēl izmantojusi neesmu) - palikšu te līdz varēs ievākties Parkwood Apartments - 5.vai 6.septembrī.
Kad nu diena bija praktiski galā, tomēr ēst sagribējās. Tuvumā ir tikai ēstuves, bet tajās es vēl neko nesaprotu, tāpēc gāju veikalu meklēt. Atradu vienu "Pharmacy", kurā gan arī dažas ēdamlietas bija. Nu tad nopirku kādu siera gabaliņu,
šķiņķi, tēju (ļoti garšīgu zaļo paciņtēju)...
Vakarā gulēt ejot nu dikti skumji palika - pilnīgi sapratu tos, kas uz ārzemēm strādāt vai ko darīt dodas vieni paši - noguris kā suns, jūties kā pilnīgs muļķis, jo - gan valodā vēl īsti nevar iebraukt, gan daudzas lietas vienkārši pēc būtības nesaproti un tad vēl attopies, ka arī sakaru nav, pat televizora un radio nav... - istabiņa vienkārša un neomulīga, laika joslas arī īsti iemigt neļauj...
Bet nu labi, no rīta jau pamodos pavisam citā garastāvoklī un devos savās patstāvīgajās gaitās tepat pa Parklandi. Par to sekos otrās dienas stāsts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru