Saimnieciskās apmācības diena

Jau iepriekš bijām ar Valdu sarunājušas, ka sestdien es viņu izvadāšu (pati viņa auto vairs nevada) saimnieciskās un iepirkumu darīšanās, pie viena visu ko iemācoties un apskatoties. Tā arī darījām un es tiku pie dažiem ļoti vērtīgiem atradumiem. Valda īsi pastāstīja par veikalu dalījumu pēc kvalitātes-cenu attiecības (jo, lai pats to atminētu, vairāk laika vajag), drusku paskaidroja arī produktu nosaukumus un tādas īpatnības, kas pie mums nav. Pirmo reizi nopirku un nomēģināju arī viņu skābo krējumu un biezpienu (mājas sieru) - ir labi! Tas, ko no desveidīgajiem līdz šim esmu nomēģinājusi ir dikti sāļš licies. Tā jau ir ar to mūsu diētu - bez maizes taču. Kad Valdai teicu par mūsu diētu, visu ko viņa varēja saprast, bet, ka gaļu, biezpienu un citu var bez maizes ēst, to gan nē. Es, protams, smaidu, un saku, ka var gan.

Svaigās gaļas izvēle veikalos laba un cenas līdzīgas mūsējām, varbūt mazliet augstākas, bet gaļa ir citādāk "noformēta" - jau šķēlēs u.tml. - lai ērtāk pagatavot. Saldētos produktus un citas lietas detaļās vēl pētījusi neesmu - nav īsti ne vajadzības, ne laika - ar visu ko citu ņemos.

Viens interesants produkts (mums trijiem gan ne visai būtisks) ir sulas. Jā, protams, ir visvisādas limonādes un paku sulas, bet tas ko, piemēram Valdas ģimene lieto ir viltīgāks un, man šķiet, labāks variants. Viņi pērk bundžiņas ar sasaldētu (biez)sulu, kuru pēc tam paši atšķaida ar ūdeni 1:3. Cik saprotu, tas ir maksimāli dabisks produkts, apstrādāts tikai saldējot.

Garām ejot redzēju, ka tajā pašā lielveikalā patlaban bija Levis džinsu izpārdošana. 501.modelis maksāja 30 dolārus. Labi.

Protams, līdzīgi kā mums Maximā, viņiem ir speciālās kartes, kur krāj punktus vai ko nu kurā un arī uz māju vai e-pastu piesūta speciālos piedāvājumus kārtējai nedēļai. Preču klāsts tajos ir patiesi liels un izskatās, ka var būt labi izmantojams. Kā teica Valda, lasi var pirkt par 30 dolāriem kad vien grib, bet var arī pagaidīt speciālo cenu un tad pirkt, jo speciālās cenas patiesi ir stipri zemākas vai no sērijas 2 par 1 cenu. Un ar cenu pacelšanu lai nolaistu šmaukties kā mūsējiem viņiem prātā nenāk. Bet nu pietiks par lieveikaliem, bija arī interesantākas vizītes.

Aizbraucām uz dārzeņu tirgu Pjallapā (ej nu izrunā šo: Pyuallup) - aptuveni 10 jūdzes. Tāds tur notiekot nedēļas nogalē līdz septembra beigām, kad fermeri ved un turpat uz slēgtas ielas tirgo visu, kas nu patreiz viņiem dārzos ir. Lieliski. Cenas? Interesanti - lai pašiem un klientiem vieglāk un ātrāk, vairumam preču cena ir vienāda - 1 dolārs par mārciņu (sanāk aptuveni 1 lats par 1 kg) - gan tomāti, gan āboli, gan persiki, nektarīni, plūmes, sīpoli.... Pirmajā brīdī tā vienādā cena jocīga (negodīga?) likās, bet kopā, ja priekš ģimenes pērk, tad jau vidēji tā arī varētu būt. Pats izvēlies, saliec maisā un viņi tik nosver. Tam, kam 1 dolārs par mārciņu iznāk gluži nepareiza cena, viņi vienalga izdomājuši kā 1 dolāra cenu noturēt - norāda cik daudz par 1 sanāk. Piemēram - 4 gurķi vai 2 cukīni. Tikai dažas lietas maksāja dārgāk, piemēram melones lieluma arbūziņi - 3 dolāri par gabalu, visi apmēram viena lieluma. Kases aparātus lieto visi.

Pēc tam aizbraucām uz "gurķu fermu". Tā vispār ir super vieta, ko laikam apmeklēsim bieži. Vienai ģimenei piederošs lauku un dārzniecību komplekss ļoti auglīgā ielejā ar labu klimatu. Jā, viņu pamata specializācija ir gurķi, bet audzē visu ko, arī ņem realizācijai no kaimiņiem un citiem labas prakses dārzniekiem - izvēle lieliska, viss svaigs, cenas pat zemākas kā tirgū vismaz dažiem produktiem. Piemēram, var nopirkt gurķus, konservētus gurķus, salātos sataisītus gurķus, arī burkas marinēšani, visas nepieciešamās garšvielas (no sāls un pipariem līdz svaigām dillēm buntēs) un pat recepšu grāmatu. Neprotu tik labi aprakstīt, bet ārkārtīgi jauka vietiņa. Vari pirkt vienu gurķi, vari tonnu.

Atceļā Valda man rādīja riekstu fermu. Jā, jā, tur lazdu riekstus audzējot. Rudenī būs jābrauc.

Pēcpusdienā papļāpājām ar Valdu viņas jaukajā dārza lapenē. Patlaban nogatavojas kazenes (cik saldas!), vēl ir krūmmellenes. Tirgū tās redzēju par 4 dolāriem pintē (dārgi), bet pie Valdas pirmo reizi apskatīju kā tad tas melleņu krūms izskatās. Esot dažāda augstuma, bet Valdai ir kā ceriņkrūms (aptuveni 6 gadi, vairs jau augstāks neaug), bet cik ogu! Zaru gali kā nobērti - izskatās kā maziņas zilās vīnodziņas. Pie tam viens labums - atšķirībā no ērkšķogām, jāņogām un daudzām citām, šīs nenogatavojas visas vienā nedēļā - viņi paši ēdot jau labu laiku, es arī panašķojos un vēl zaros daudz zaļu bija.

Vēl vienu jauki praktisku lietu atcerējos no piektdienas pēcpusdienas pie Dvaita. Mēs pļāpājām viņu virtuvītē-ēdamistabā (te laikam tās parasti ir apvienotas), ārā viss smuki zaļš, krūmi šādi tādi, puķes... - viss kā pienākas. Tieši aiz loga arī kaut kas zaļš aug. Vienā brīdī ieskatījos tuvāk - tie taču mazie tomātiņi! Jā, šie smaida abi ļoti apmierināti un cienā arī ar tiem. Gan zaļums, gan glīti (jo augsti un kupli), gan ziedi, gan tomātiņi... Pie Valdas arī līdzīgi - viņa pavasarī podā iesējusi, tagad ar visu podu aug ārā un arī rotā iekšpagalmu.

Un vēl ne gluži par tēmu. Par runāšanu. Nu neesmu jau es diez ko spoža angļu valodas smalkumos (ak, dievs, ja es kādreiz to "ciešamās kārtas ilgstošo nākotni otrajā pamatformā" pareizi lietot iemācīšos, tas laikam būs intuitīvi un valodas vidē grozoties, nevis iekaļot no galvas), tālab ik pa brīdim kādam par savu angļu valodu atvainojos. Un parasti saņemu atbildi - neuztraucies, mēs Tevi saprotam. Nu ja, kā tad nesaprast, ja cilvēks pasaka skaidri un gaiši apmēram tā: mans grib ēst. Smaidu pati un ceru, ka atgriežoties mana valoda būs labāka.