Šo vairāk rakstu saviem kolēģiem - varbūt noder. Otrdien 28.augustā bija "mācībspēku konference", kurā PLU prezidents (mēs teiktu - rektors) un vēl daži augsti runātāji uzstājās un tad darbs sesijās un diskusiju grupās, trešdien - pēc būtības turpinājums. Es biju klāt kopējā daļā un dzirdēju arī interesantas lietas.
Abu dienu sanāksmēs visu laiku - pirms, pēc, pa vidu bija arī "ēšanas pauzes". Nekas jau dižs - kafija, tēja, ūdens, maizītes, bulkcepumi (citādi nevaru nosaukt). Jā, tos nevar salīdzināt ar Turības smalkajām lašmaizītēm, bet tās gan reti dabūjamas :), taču patīkami ir - ne katrs no rīta ir brokastojis un to labi ar papļāpāšanu var apvienot, tas pats ar pusdienām un pēcpusdienas uzkodām. Sanāksmes sākums vispār bija neierasts - milzu zālē apaļi galdiņi, pie kuriem tad sasēžas mācībspēki, sakrauj paņemto ēdamo un ir gatavi prezidenta uzrunai...
Bet varbūt taisni tā ir veselīgi - garlaicīgu runu nevar atļauties, jo tad tiešām neviens neklausīsies. Nevaru lielīties, ka sapratu visu - viņi ļoti bieži iesprauž jociņus vai visiem (citiem) zināmus gadījumus, par kuriem man nav ne jausmas. Un tad ir tā - visa zāle smejas, es sataisu vidēji gudru ģīmi - ej nu sazini, par ko bija stāsts... Šitā es vēl kļūšu par joku nīdēju.
Ja es visu saprastu, man šis stils noteikti patiktu. Un arī pēc būtības prezidenta un arī citu runas diezgan būtiski atšķīrās no pie mums dzirdētajām - praktiski nav tukšu skaistu frāžu. Tika īsi un skaidri izrunāts paveiktais (rādot arī bildes un saucot gan skaitļus, gan uzvārdus), pieminēja arī nepaveikto, pagājušā gada sasniegumus (bet atkal ļoti konkrēti) un šajā gadā veicamo. Palielījās ar mācībspēku panākumiem (rādot viņu bildes tajā laikā). Un ir ar ko - bez visa kā cita, šogad viņiem esot neparasts gads - 2 "ienākošie" Fulbraita stipendiāti (es un jauks puisis no Ķīnas, ar kuru es jau iepazinos, mācīs angļu valodu) un bija paredzēti veseli 4 "izejošie" stipendiāti (1 bija izcīnījis, bet pēkšņi nācās atteikt dzīvesbiedres veselības pēc).
50% no viņu studentiem kādu daļu no studiju laika pavada ārpus valsts. Nu viņi domā, ko ar tiem otriem 50 darīt. 4.oktobrī būs seminārs - ir veikts pētījums par to, kā darba devēji vērtē ārzemēs pabijušus studentus. Droši vien arī es iešu uz to.
Vēl par viņu attieksmi. Ļoti interesanta un iespaidīga bija prorektores (ceru, ka aptuveni pareizi,angliski "provost") runa - sāka, protams, atkal ar jociņiem un arī patīkami smieklīgā formā (pat es sapratu!) stāstiņiem no PLU dzīves un ikdienas, nonākot pie šogad akcentējamā (galvenokārt tieši pedagoģiski). Viss bija vienkārši jauki un interesanti un tad, runājot gan par atbildību, gan sociālo atbildību, viņa pieskārās tēmai, kas ir arī viņas pašas pētniecības joma - dzīvniekiem un to tiesībām. Un - nenoturējās, sāka raudāt - tik svarīga viņai šī tēma. Bet no izskata - īsta dzelzs lēdija (ne velti arī - prorektore). Zāle saprata un arī viņa ātri vien saņēmās. Taču iespaids milzīgs - mēs novērtējam, ka cilvēks nevis tukšas frāzes maļ, bet par sev būtiskām lietām runā.
Īpaša uzmanība tika veltīta faktam, ka universitātē sanāk ĻOTI dažādi studenti, gan izglītības, gan interešu, gan ādas krāsas un visās citās iespējamajās ziņās, ar ļoti atšķirīgu sagatavotības līmeni, arī tādi, kuriem ģimenē vēl neviens augstskolā nav studējis un tāpēc viņu priekšstats par sagaidāmo dievs vien zina kāds ir (es vēl nezinu, kādi viņiem ir uzņemšanas principi). Un tāpēc mācībspēka uzdevums ir nevis pateikt, ka "tu esi muļķis un nemaisies", bet palīdzēt tikt uz priekšu tiem, kuri grib, bet agrāk tādas iespējas nebija bijis. Un te prorektore atkal nekaunējās no personīga piemēra - viņa sacīja, ka pati augstskolā iestājusies no ģimenes, kurā neviens grāmatas nav lasījis un arī no skolas, kuras beidzēji nav diez ko čakli uz tālāku mācīšanos bijuši. Un viņa esot bezgala pateicīga saviem mācībspēkiem, kuriem pieticis pacietības ar viņu ņemties, skaidrojot un uz priekšu virzot. Students nav vainīgs pie tā, ko viņš nezina vai nav sapratis iepriekš. Stipri vārdi.
Vēl tikām iepazīstināti ar priekšā stāvošo ziedojumu vākšanas kampaņu. Ja nemaldos, 160 miljonus viņi grib savākt. Stāstīja par to, kā mainīsies stratēģija, jo mainās ziedotāju profils (bija interesanti, bet būs par garu, ja te rakstīšu). Un es atkal piedomāju klāt par Turības lietām. Patreiz nevaru iedomāties, kā mēs kā peļņas organizācija varam piesaistīt ko līdzīgu (ir taču pat speciāls fonds izveidots). Amerikā ziedojumi augstskolām ir normāla prakse, bet ir arī būtiska atšķirība no Latvijas - tās visas ir BEZPEĻŅAS organizācijas.
Šodien, ceturtdien, augstskola mudžēja no studentiem un viņu vecākiem - jā, arī tā ir interesanta prakse - viņi ierodas kopā, daļa iepazīšanās pasākumu arī ir kopā, daļa atsevišķi - lai vecāki zina, kas un kā. Veda arī mantas un krāva ārā, jo vairums studentu dzīvo universitātes piedāvātajās "kopmītnēs"- pagaidām ieslieku pēdiņās, bet gan jau kādā brīdī apskatīšu tās arī no iekšpuses un noskaidrošu vai un cik par tām jāmaksā. Kartē izskatās, ka vai puse no pilsētiņas ēkām ir šīs "kopmītnes"', bet studentu skaits taču nav liels, varbūt ir ļoti ērtas.
Šajā augstkolā ir arī vakarā studējošie. Cik - kad uzzināšu, uzrakstīšu. Rīt, piektdien, no rīta man tikšanās ar Ketrīnu, kur runāsim par to, kādus studiju kursus es gribu apmeklēt un pie kuriem studentiem - dienas vai vakara. Lai kā man vakaros nāk miegs (viņi mācās praktiski tāpat kā mūsējie - no 18iem līdz 21.30) mēģināšu pie kādas grupas aiziet - tak jau pieaugušie.
Redzu, ka mūsu mājā ir vairākas "studentu grupu darba telpas", kas tajās notiek, pagaidām nezinu, arī auditorijās vēl īsti bijusi neesmu, ja neskaita sapulces. Vislielākā telpa viņiem ir apvienotā sporta-sarīkojumu zāle. Ekonomiski, protams, bet es pirmajā sanāksmes dienā pie balti klātajiem galdiem sēžot un prezidenta runu klausoties biju ļoti pārsteigta, kad pēkšņi pie sienas sporta tablo ieraudzīju. Pēc tam arī basketbola laukuma līnijas un mirdzoši lakotās parketa grīdas.
Šodien tā krietnāk pa "ofisu" padzīvojos un arī te šo to varu komentēt. Tā kā ēka ir jauna, telpas ir gaišas un ērtas, durvis slēdz ar savām magnētiskajām kartēm. Kopētājs un printeris ir kopējā telpā (var jau būt, ka kādam priekšniekam vai lielākam drukātājam ir savs) un tas nemaz nav slikti. Kāpēc? Tāpēc, ka tie atrodas "ap vidu" un ļoti svarīgā saimnieciskajā telpā: ir rūķīši, kas parūpējas par to, lai visu laiku būtu pieejama kafija vai dažāda veida paciņtēja, arī visi cukuri un baltumi, vienreizējie dvieļi, trauki un piederumi, ir mikroviļņu krāsns. Turpat arī skapjos ir sīkās ofisa lietiņas - pildspalvas, līmlapas... - tās brīvi ņem katrs un lieto. Bet "lielās lietas" - dažādas jaudas skavotāji, caurumotāji, papīra griezēji un pat šķēres ir nevis katram, bet šajā telpā. Un ir jau samērā loģiski - tos jau bieži komplektā ar kopēšanas vai printēšanas darbiem vajag. Ja Turībā tualetes ir labas, tad te tās ir vienkārši ideālas.
PLU mājas lapā ir ziņa, ka viņi savu iepriekšējo ēdinātāju slaveno "Starbucks" nomainījuši pret citu firmu. Kā paši raksta: gan cenu un kvalitātes attiecības pēc, gan tāpēc, ka šie strādājot pēc "fair trade" (godīga tirdzniecība - kad rūpējas gan par vidi, gan godīgu samaksu zemniekiem...) un vidi saudzējošiem un atkritumu pārstrādes principiem. Arī mums sanāksmēs pēc brīvajām maltītēm pašiem savi vienreizlietojamie trauki pa miskastēm jāsašķiro - plastmasa atsevišķi no papīra. Manai zaļajai pārliecībai tas dikti patīk. Arī visur universitātes telpās ir daudzsadaļu atkritumu tvertnes (glītas pie tam) ar attiecīgiem uzrakstiem. Bet zālītē sēdēt ir atļauts, tā te ir lieliski lekna.
Bet nu jau pietiks par augstskolu. Bija gan vēl viena interesanta lieta - šodien pasniedzējiem atjaunotajā ēdnīcā pusdienas par brīvu (man arī). Patīkami. Man aiz priekiem aizmirsās pat cenas paskatīties, tāpēc nezinu, kas ikdienā gaidāms. Tiesa gan - ar mūsu diētu tur būs pagrūti, jo dominē picas, burgeri, makaroni... Vēl piebildīšu - studentiem gan bija jāmaksā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru