Skrienamā diena

Raksta Ieva. Šis ir stāsts par manu otro dienu PLU, kura sākās ļoti agri - jau 8os biju norunājusi tikšanos ar Gundaru viņa kabinetā (ārkārtīgi jauka prakse - arī emeritētajiem profesoriem ir saglabāts darba kabinets ar visu nepieciešamo aprīkojumu). Izrunājām viņa un manus plānus, jo jau nākamajā dienā Gundars dodas uz Latviju - kā Fulbraita senioreksperts - konsultēt Turību, RBS un Aviācijas institūtu (vai kā nu tas precīzi saucas), atpakaļ būs oktobra sākumā.

Bez daudz kā cita, vienu sevišķi labu lietu Gundars priekš manis ir izdarījis - atļāva man viņa prombūtnes laikā izmantot viņa kabinetu un arī pieeju datoram - kamēr man vēl savas nav. Tā nu arī tagad - trešdienas vakarā sēžu Gundara kabinetā, vēl ar viņa "loginu" datoram un rakstu šīs rindas. Jūtos ļoti jau pilnvērtīga - šodien (trešdien) saņēmu LutaCard, kas man dod iespēju atvērt visas durvis gandrīz tiešā nozīmē - tagad, kad rakstu ir jau 7 vakarā un mūsu ēkas durvis ir slēgtas, taču ar magnētisko karti es kā lielā atslēdzu gan ārdurvis, gan kabineta durvis - laba sajūta. Šo pašu karti varēšu lietot gan bibliotēkā, gan kā vietējo maksājumu karti - iemaksājot tajā kādu summu, var atbrīvoties no sīknaudas līdzi nēsāšanas, jo vietējās ēstuves un citi PLU maksas pakalpojumi tad būs izmantojami ar šo karti.

Pēc tam ar Gundara draugu un sensenu kolēģi Dvaitu un viņa sievu Lī devāmies vairākposmu ekspedīcijā - uz iespējamo Voldemāra skolu un banku, pa vidu pakavējoties arī pie viņiem mājās - lai vairāk uzzinātu par dažādām banku un līdzīgām lietām. Savas prombūtnes laikā Gundars Zulaufu pāri atstājis man tā kā par "šefiem" - abi ir ārkārtīgi jauki cilvēki, kaut jau krietni gados - ar pieaugušiem mazbērniem.

Ar banku lietu iepazīšanu man negāja viegli (un, protams, nekāda izcilā speciāliste neesmu un nez vai būšu, bet sāku saprast galvenās lietas). Ļoti populāri te joprojām ir čeki jeb vekseļi, kas pie mums praktiski netiek lietoti. Kamēr es vispār sapratu par ko ir runa, brītiņš pagāja un arī par dzīvokli maksājot mums viens specifisks čeku veids būs jālieto - citus maksājumus viņi neatzīst. Internetbankas ir, bet ne tik populāras kā pie mums. Es atvēru konty Key bankā un uz internetbanku pieteicos - būs kādā brīdī jāpapēta kas un kā. Debetkarti man izsniegšot pēc nedēļas... (Latvijā - parasti nākamajā dienā). Ir interesanta, bet neapšaubāmi patīkama sajūta, redzot, ka banku lietās mēs esam priekšā.

Gribēju pieteikt Voldemāru Vašingtona vidusskolā, kas atrodas turpat netālu no PLU, bet neizdevās arī pēc 3 mēģinājumiem. No rīta uz vietas bija tikai sekretāre, neviena ar ko parunāties nebija, pēcpusdienā pie durvīm bija zīmīte: esam seminārā līdz 14iem. Vismaz līdz 17iem tā zīmīte pie slēgtām durvīm nostāvēja - zinu, jo vēl 2 reizes braucu "pārbaudīt". Varbūt šī skola Voldemāru nemaz negrib?

Skolu lietas arī ir interesantas - valsts skolās ir jāmācās pēc dzīvesvietas, nevar brīvi izvēlēties un tāpēc mums "pienākas" tieši šī. Esot normāla. Tiesa gan - Alfs man iedeva vēl viena latvieša - Induļa Muižnieka telefonu - viņš ir basketbola treneris netālā skolā, varbūt varēsim Voldemāru iekārtot tur. Pēc kādām dienām zināšu vai tas ir iespējams, Induļa sieva solījās apjautāties.

Tā nu ņemoties pa skolu un banku, tīri jauki ar Dvaitu un viņa kundzi sapļāpājāmies. Es arī drusku pasūdzējos, ka vēl neko no iepirkšanās iespējām nezinu un nesaprotu, tuvumā lielu veikalu nav... Un viņi abi pieteicās man par gidiem - satikāmies vakarpusē un aizbraucām vienu viņu pašu iemīļotu iepirkšanās vietu apskatīt. Latviešu valodnieki laikam to sauktu par "veikalu puduri" - milzīgā platībā, bet katrs atsevišķi un ar lielām stāvvietām katram priekšā izvietots daudz milzveikalu un ēstuvju. Šie jau arī abi smējās, ka nevarot saprast kā ir prātīgāk - no veikala uz veikalu ar auto braukt vai tomēr iet kājām - redzēt var, bet ir ko iet arī, sevišķi, ja ar pirkumiem. Veikalos iekšā gan praktiski negājām - nebija man īsti vajadzības, bet karte ar sarkani iezīmētu ceļu kā uz turieni aizbraukt man tagad ir.

Iegājām arī mazās vakariņās interesantā ēstuvē. Pēc iekārtojuma kaut kas līdzīgs mūsu "Lido" (kičīgā stila gan nav, uz ēdienu pasniegšanu attiecas), bet interesantā nianse - iekšā ejot samaksā noteiktu summu (par vakariņām - ap 10 dolāriem), tad pats vari iet un likt ko un cik gribi, cik reizes gribi... Tagad tas Amerikā jau esot veiksmīgs tīkls ar vairāk kā 50 ēstuvēm, bet īpašnieks esot bijis Dvaita students, ar ko viņš, protams, ļoti lepojas.

Arī pusdienās biju ar kolēģiem - par mani "atbild" biznesa skolas dekāna vietniece (Assisting Dean) Ketrīna, bet tieši otrdien darbu sāka arī jauns dekāns. Tad nu ar viņiem abiem aizgājām pusdienās uz itāļu krodziņu turpat pie universitātes. Ēdiens bija garšīgs, bet salātlapu gan manā porcijā bija krietni par daudz - tur kārtīgu govi vajag, kas visu to apēstu...

Līdz šim esmu iztērējusi tikai kādus 30 dolārus - par benzīnu un vienām mazajām vakariņām, bet jāsāk jau pamazām būs. Patlaban netieku skaidrībā par mobilajiem sakariem - it kā jau vajag, bet atkal neiet viegli. Īsti neredzu, kā varētu izmantot savu līdzi paņemto mobilo, kuram patlaban neviena operatora pieslēguma nav. Cik es patreiz saprotu, viņi piedāvā priekšmaksas kartes tikai papildināšanai vai, pērkot pirmo reizi - kopā ar mobilo telefonu. Lētākais mobilais šādā komplektā maksā 15-20 dolārus (karte jāpērk atsevišķi, tām ir dažādas cenas); ir elementārās funkcijas: zvani, īsziņas. Protams, ir arī dārgāki, bet es nevaru saprast kādu man vajag. Ja tikai zvanīt, varētu ņemt pašu lētāko.

Vēl domāju, bet, iespējams, rīt (ceturtdien) tomēr kādu nopirkšu - nav patīkami, ka ik pa brīdim rodas problēmas tādēļ, ka neesmu sasniedzama un arī citiem varu pazvanīt tikai vietējās sarunas un tikai tad, kad esmu Gundara kabinetā. Ar padomdevējiem šajā jautājumā arī švaki - mani jaukie gados vecākie palīgi neviens mobilo nelieto vispār, jaunākajiem ir pastāvīgie pieslēgumi un viņi par kartēm nezina gandrīz neko (nu jā, tāpat kā es par Latvijas kartēm).