Pirkumsestdiena

Sestdienas rīts atkal bija brīnumjauks un silts (piedodiet, nosalušie Latvijā), nesteidzīgi pabrokastojām un devāmies iepirkties. Pirkumu saraksts bija uz 2 lapām un arī tad, kā vēlāk secinājām, ne tuvu ne viss bija iekļauts.

Sākšu no fināla - kopējie sestdienas izdevumi (ja visus čekus saskaitīju) - 1837 dolāri. Jā, pašai arī tā jocīgi.

Vispirms devāmies uz lielāko no mums tuvajiem ieprikšanās centriem - Tacoma Mall - nezinu, kā to lai latviski nosauc. Kartītē var redzēt, ka tas aizņem teritoriju, ko 5.lielceļa pretējā pusē aizņem 5 kārtīgi kvartāli vienā virzienā un gandrīz uz pusi vairāk pretējā. Zem viena jumta dažādi dažādu firmu veikali: nepārtikas un būtībā arī ne tehnikas - apģērbi, apavi, aksesuāri... - kas vairs var atcerēties. Mums visu ko vajadzēja - sākot ar mugursomu Voldemāram, beidzot ar dvieļiem un trauku mazgāšanas līdzekļiem... Pa vidam abi ar Voldemāru tikām arī katrs pie 2 džīnām - jo pērkot divas cena bija 55 dolāri par abām. Un mums abiem atradās tādas, kas lieliski derēja, pie tam - nebija jāņem vienādas, tikai lai būtu vienas firmas. Abi esam apmierināti. Vēl Voldemārs tika pie labas (tas ir - gan viņa, gan manas prasības apmierina) skolas Timberland mugursomas un es par tām ciešanām (ar Voldemāru ņemoties) - pie jaunas mazsomiņas par dažiem latiem (bet laba!). Tā varētu turpināt vēl ilgi, bet, godīgi sakot - šajā milzonīgajā kompleksā mēs dienas kopsummas absolūti mazāko daļu iztērējām - pārsimt dolāru.

Nopietnākā daļa bija Leikvudas iepirkšanās centrā, kur veikali izvietoti katrs atsevišķi, katram savs stāvlaukumus un (reiz jau šo vietu minēju), attālumi starp veikaliem tādi, ka redzēt var, bet īsti saprast nevar - iet kājām vai braukt no viena uz otru. Mēs gājām. Jo bija iemesls.

Un proti, kamēr pa Tacoma Mall izņēmāmies (kaut ne dikti daudz sapirkām), diena jau bija krietni pāri pusdienlaikam un ēst gribējās. Un tad mēs atradām manis jau iepriekš pieminēto un kopā ar Dvaitu apmeklēto Buffet (tā sauc to vietu) - kur samaksā drusku vairāk par 8 dolāriem (katram) par vakariņām (svētdienās tās sākas jau 11.30) - ēd cik vari un gribi. Mēs tad nu to lietu tik nopietni arī paņēmām (jo bija garšīgi arī), ka pēc ēšanas sapratām - ja gribam dzīvi palikt, jāstaigā! Tā nu veikalus apstaigājām, pa brīdim "izkraujoties" kadiljakā. Leikvuda bija tā trakā vieta, kur kādus 1500 dolārus iztērējām. Par ko?

Nu labi, galvenos vaininiekus nosaukšu. Pirmais kur iegājām, bija One dollar store - veikals, kurā piedāvājums milzīgs, bet praktiski viss maksā 1 dolāru (1 gabals vai 1 komplekts). Mums tur palika 56 dolāri - summa nav liela, bet būtībā runa tātad ir par 56 gabaliem kaut kā! Tā bija lieliska saimniecisko lietu iepirkšana - no apģērba pakaramajiem, līdz roku ziepēm un papīrgroziem... Visgrūtākais bija tieši šos 56 līdz kadiljakam aizdabūt.

Nākamais salīdzinoši lielais pirkums bija priekšmaksas mobilie Andrim un Voldemāram, katram arī priekšmaksas karte - 200 minūtes par 40 dolāriem. Izvēlējāmies to pašu firmu, kas man un arī telefoni visiem trim tagad ir Motorolas: Andrim tāds pats kā man par 14,99, Voldemāram diezgan stilīgs plānais atveramais W370 par 39,50.

Tad pa vidu vēl šādi tādi "sīkumiņi" un mēs nonācām Office Depot. Principā es biju uz to jau gatava, bet no šī veikala izgājām ar par 1204 dolāriem atvieglotu kredītkarti. 99 dolārus aprija skolas prasītais kalkulators Voldemāram - grafiskais Texas Instrument modelis. Instrukciju grāmata krietna romāna biezumā, bet viņi skolā to lietojot un laikam pat vairākos mācību priekšmetos. Nu, paskatīšos gan, kā Voldiņam ies!

Tā kā gatavojāmies datora pirkumam un jau no rīta, grūstoties pa PLU ofisu, bijām sapratuši, ka ar 1 datoru 3 gribētājiem ir par maz, nopirkām portatīvo datoru Sony Vaio par 750 dolāriem: esot 15,4 collu ekrāns, 2 kodoli, Vista Home Premium (MS Office gan mums vēl nav) un kas tik vēl viss ne - Voldemārs pilnīgi staro no laimes. Protams, vēl klāt vajadzēja tādus sīkumiņus kā datormugursomu, bezvadu peli un (priekš mums ar Andri - ērtākai ikdienas strādāšanai) - superīgu ergonomisko tastatūru... - te nu arī ir trakais komplekts. Bet - visu šo tehnikas "kaudzi" uzskatām par investīciju. Vēl paliek vajadzība pēc fotoaparāta, lai gan mēs, gan jūs pie kādām bildēm tiktu.

Mājās bijām jau īstā tumsā - ap desmitiem vakarā - tātad, gandrīz 12 stundu sūra darba! Protams, vēl jau vajadzēja pagrozīties, pakravāties, Voldemāram - datoru iemēģināt (cik nu mājās bez interneta bija iespējams), bet kādu brīdi pēc pusnakts iestājās miers līdz svētdienas rītam. Bet par to būs cits stāsts. Kad? Nu, centīsimies. Bet pirmdiena solās būt trauksmaina - ne vien Voldemārs, es arī sākšu "iet skolā" - tas tā, intrigai.