Pirmdiena. Bezpirkumu, gandrīz.

Raksta Voldemārs. <-- To rakstīja Ieva Šodien gan nekas īpašs nenotika. No rīta pamodāmies, pabrokastojām un devāmies uz augstskolu, jo Ievai bija jātiek galā ar Amway pasūtījumu, ko arī varētu teikt, ka viņa izdarīja. Pēc tam devāmies uz Puyallup High School, lai nokārtotu visas formalitātes. Izrādījās, ka man vajadzīga vēl viena pote, lai mani skolā varētu pieņemt. Tad nu devāmies uz netālu (~10 minūšu brauciens) esošo busiņu, kurā par brīvu (tā mums skolā teica) "izsniegs" nepieciešamo poti. Ierodoties rindā bijām piektie, un tad, pēc nieka divu stundu gaidīšanas, es jau atrados busā, un biju gatavs saņemt savu poti. Taču biju pārsteigts, kad man teica, ka būs veselas piecas (!), un tad es būšu "up to date". Nu ko, ja jau piecas, tad piecas, nopotēja, un devāmies atpakaļ uz skolu, kur atdevām papīrus, un mums vakarā solīja pazvanīt par manu rītdienas un reizē arī visa mācību gada stundu sarakstu (jā, te tiešām stundu saraksts nemainās visu gadu, tikai vienas un tās pašas stundas piecas dienas nedēļā visu mācību gadu. Pat to secība nemainās). Nedaudz pirms sešiem zvanu arī saņēmām. Mans stundu saraksts ir šāds - 1. Pre-Calculus, 2. Honourary English, 3. Weight Training (svaru zāle), 4. US History, 5. French un 6. Chemistry.
Stundas sākas septiņos četrdesmit un beidzas pēc diviem.

Pēc formalitāšu nokārtošanas skolā devāmies uz Amway noliktavu Kentā (apm. 10 minūšu brauciens. Laime, ņemot vērā, ka tādas noliktavas visā Amerikā ir tikai kādas sešas), kur samaksājām par precēm, un tās arī savācām - nu tad varēsim īsti amvejiski dzīvot. Nākamais ceļamērķis bija universitātei tuvākais Drivers Licensing Office, cerībot, ka man izdosies nokārtot mācību braukšanas atļauju. Pusstundu nogaidījām rindā un, apņēmības pilni, devāmies pie darbinieces, kura izrādījās diezgan nelaipna (laikam jau darbadienas beigas spēlēja savu lomu). Kad mēs uzrādījām dzīvokļa īres līgumu kā pierādījumu dzīvesvietai, to nepieņēma, un vispār uzvedās kā pubertātes mākta meitene, cenšoties mums neizpalīdzēt cik nu bija viņas spēkos. Tiesības tā arī nedabūjām, gaidīsim, kad saņemsim pirmo rēķinu, kā arī kad Ieva dabūs Social Security Number, un tad centīsimies nokārtot man tiesības vēlreiz, taču kādā citā nodaļā.

Pēc šīs visnotaļ jaukās vizītes devāmies uz universitāti, kur mūs iepazīstināja ar dekāna vietnieci Katrīnu. Likās diezgan jauka dāma. Vizīte bija īsa, un mēs devāmies uz mājām, lai ātri paēstu, un atkal dotos atpakaļ uz universitāti, jo Ievai bija uz kaut kādu lekciju jānāk.

Tā nu es te nīkstu un gaidu, kad tā beigsies, lai varētu viņai pateikt, ka blogā esmu ierakstu izdarījis, kā viņa prasīja.