23 stundās no Kadagas līdz Ņūkāslei

Raksta Ieva. Svētdienas 26.augusta rīts - pavisam normāls vairumam cilvēku. Tiesa gan, vismaz mūsu bariņam - īpašs, jo es kā pirmā dodos projām. Pašai jau likās, ka neko daudz uztraukusies neesmu, bet laikam jau taisnība tas nebija - vēlāk izrādījās, ka pati esmu piekritusi visās trijās turpceļa lidmašīnās sēdēt nevis pie loga, bet pie ejas vai pat vidū. Tas nozīmē, ka redzēt varēju vienīgi stjuartus un stjuartes, kā arī pārējos pasažierus. Bet nelidoju taču pirmo reizi!

Bet nu labi, no tā nemirst. Garajam ceļam biju paņēmusi līdzi biezgrāmatu - Kolīnas Makkālovas romānu "Pieskāriens". Daudz nebūs melots, ja sacīšu, ka izlasīju pa ceļam - pabeidzu gultā
Ņūkāslē, kad lēciens pāri laika joslām neļāva aizmigt.

Bet nu īsi un pēc kārtas. Lidošana (ar lidmašīnu, protams) man patīk un viss šis pasākums arī bija mierīgs un līgans. Tiesa gan, ar interesantiem un apmulsuma brīžiem pa vidam.

Es gribēju kā labāk un jau Rīga lidostā aizgāju uz Luhthansas biroju apvaicāties vai man kaut kas par savas bagāžas ceļiem ir jāzina, jo ar pārsēšanos gan lidoju pirmo reizi. Laipnā darbiniece man veiksmīgi iestāstīja, ka mana iebraukšana ASV teorētiski sāksies jau Frankfurtē, kur es kāpšu ASV kompānijas lidmašīnā, un ka visas kontroles (imigrācijas, bagāžas...) jāiziet tur. Es, protams, noticēju. Labi gan bija tas, ka viņa pateica arī - nekas speciāli jāmeklē nav - vienkārši citādi uz priekšu tikt nemaz nevarēs. Pēcāk gan izrādījās, ka visas nopietnās kontroles ir pēc piezemēšanās Amerikā, Frankfurtē viss notiek "kā parasti". Nekas jau traks, tikai samulsināja gan un izjauca manu pirmo skaisto apņemšanos - biju nolēmusi pirmo īsziņu emuāram uzrakstīt no bezmaksas interneta kioska Frankfurtes lidostā. Kad bija kioski, es negribēju pie tiem apstāties, jo baidījos, ka tās kontroles var daudz laika aizņemt, kad bija laiks, izrādījās, ka kioskiem tālu garām jau biju aizgājusi... Tā ir ar tiem labajiem nodomiem. Un trakoti izbrīnīti bija ASV aviokompānijas darbinieki, kad es viņiem prasīju, kad tad tā kontrole būs. Nu, protams, Amerikā, viņi atbildēja, kad beidzot saprata, kas mani satrauc. :)

Tā kā ceļā esot pabiju 4 lidostās, vienu lietu tagad zinu skaidri - Rīgas lidosta no tām visām bija visjaukākā - skaista, tīra, gaiša un vēsa. Par pārējām gluži visu to sacīt nevaru - katrai kaut kas savs.

Frankfurtes lidosta ir milzīga. Vai nu tāpēc, ka Rīgas lidmašīnīte maziņa, vai citu iemeslu pēc, mūs izlaida kaut kur tālu lidlaukā, piebrauca autobusi un tad mēs ar komfortu labu laiku lidmašīnu pēcpuses vērojām (vistiešākajā nozīmē), dažām braucām pat pa spārnu apakšu, ar dažām "skrējāmies" - viņas pa skrejceļu, mēs turpat paralēli pa autobusu ceļu. Un tad vēl viss tas visvisādu specifisko autiņu mudzeklis visapkārt. Bija interesanti lidostas dzīvi no otras puses pavērot. Tiesa gan, izņemot lielumu un manis īstajā brīdī neizmantotos interneta kioskus, citu jauku lietu īpaši nebija. Lidosta tā kā remontā, tā kā... - samērā netīrs, noplucis un, trakākais, vismaz tajā terminālī, no kura uz ASV lido - kondicionēšanas sistēma nestrādāja. Karstums dienas vidū bija traks un cilvēku daudz.

Garajam lidojumam līdz Sanfrancisko nebija ne vainas. Sēdēju rāmi, lasīju grāmatu un ēdu visu ko deva, pāris stundas pagulēju arī. Biju domājusi, ka būs grūtāk. Jauki un interesanti bija ekrāniņā vērot lidojuma gaitu un parametrus visādos (augstums, ātrums, attālums un laiks līdz galapunktam, tas pats par jau nolidoto...), arī vai pus pasaules ģeogrāfiju bildītēs atkārtoju. Vienīgais sāpīgi patiesais moments bija, kad ekrāniņā skaidri redzēju, ka lidojam PĀRI manam galamērķim - Sietlai - gandrīz 2 stundu lidojums tai pāri uz Sanfrancisko, tad 3 stundas lidostā uzgaidīšanai un tad ar citu lidmašīnu atkal atpakaļ. Tā man tās 23 stundas sanāca. Andrim ar Voldemāru šis etaps nebūs un izlidojot tikai stundu pirms manis, galā viņi nonāks 6 (!) stundas ātrāk.

Sanfrancisko lidosta arī ir liela, daudz ne vien eskalatoru, bet arī "slīdošo gaiteņu" - lai kājas nav lieki jākustina. Es gan pēc lielās sēdēšanas gāju ar iešanu visur, kur vien tas bija atļauts. Ja pareizi sapratu no shēmām, tad šī lidosta ir pilnīgi noslēgtas formas (piecstūris?) ar termināļiem kā stariem. Kā viņā cilvēki tiek iekšā no pilsētas - nezinu, es jau tikai ar lidmašīnām šoreiz - gan iekšā, gan ārā. Imigrācijas un muitas kontrolē gaidīšanas rindas bija lielākas nekā pati iztaujāšana - izgāju bez problēmām, bet nākamā reisa gaidīšanai atvēlētās 3 stundas bija vairāk kā pietiekami - arī kādu pusstundiņu grāmatu palasīju. Jaunums (pār visiem pasažieriem uz visiem reisiem) bija superdrošības pārbaude - caur skeneri bija bez kurpēm jāiet (tās brauca cauri speciālam skenerim atsevišķā groziņā). Tur nu varēja redzēt, kuri ceļo bieži un kuri ne - cik ērti novelkami apavi katram bija.

Sietlā ielidojām pēc pusnakts un pilsētas ugunis bija tik košas un skaistas, ka pat es no savas tālās vietas kaut ko redzēju. Šīs lidostas ekstra - iekšējās satiksmes vilciens, kas no viena termināļa ved uz otru un uz centrālo. Man bija jākāpj ārā otrajā pieturā, bet vilcieniņš bija tik jauks - plašs, kluss un tīrs, ka gandrīz biju ar mieru vēl kādu apli apbraukt. :)

Iepriekš elektroniski bija sarunāts, ka mani sagaidīs Pauls (sk. darbojošos personu sarakstu pa labi), man bija viņa telefons, bet kā izskatās nezināju, tikai viņa paša kaut kad rakstīto, ka esot "mūsu gados" (Mēs vēl toreiz ar Andri nosmaidījām - interesanti - viņa vai manos gados. Izrādījās, ka precīzi pa vidu!). Tā nu grozījos un skatījos apkārt gan pirms, gan pēc bagāžas saņemšanas, vienu nevainīgu vīrieti pat uzrunāju, bet nekā. Sāku jau domāt ko darīt - ko man dod viņa telefona numurs, ja mans mobilais ir atslēgts, bet lidostā, kā izskatījās, jau guļ visi, izņemot pasažierus. Bet nu labi - minūtes piecas pēc brīža, kad biju saņēmusi bagāžu, arī Pauls pieteicās - neesot varējis auto noparkot - dikti daudz sagaidītāju un viņam nācies uz attālāku stāvvietu braukt.

Pēc kādu 15 minūšu brauciena ar lielo balto mirdzošo Paula kadiljaku (dikti jauns gan tas nebija, izcili uzturēts gan), bijām klāt - pie Paula vecākiem Alfa un Lijas, kas dzīvo Ņūkāslē (mazs miestiņš Sietlas pievārtē) un kuri man laipni bija piedāvājuši pirmo nakti (vai kas nu no tās atlicis, ja ielido 0:22 un tad vēl bagāža un brauciens...) pārlaist pie viņiem. Pazvanīju saviem mājniekiem, iepazinos un mazliet papļāpājām ar saimniekiem, tad arī pulkstenis jau bija trīs un es devos gulēt. Tiesa gan - kā jau pieminēuj - aizmigt vienalga uzreiz nevarēju, tāpēc pabeidzu grāmatu lasīt. Par manu pirmo rītu un dienu Amerikā - nākamajā sērijā.

P.S. Ceru, ka nākamās sērijas sataps ātrāk, jo daudzas organizatoriskās lietas būs nokārtotas.