Szczerbiak? Nē, man kafiju, lūdzu.

Šis stāstiņš, kā jau iespējams nenojautāt, būs par NBA spēli, uz kuru biju es ar Ievu (Andris nevēlējās nākt biļešu cenu dēļ), un tā bija spēle starp Seattle SuperSonics un Boston Celtics, Bostonas vienīgā vizīte Sietlā šosezon.

Bildē redzama KeyArena, kas ir arēna, kurā notika spēle. Tajā ir aptuveni 17 000 vietu, no kurām, kā man izskatījās, ap 16 000 bija aizņemtas, bet tas ir saprotams, jo Bostona ir komanda, kuru šosezon ļoti daudzi grib redzēt.

Kādas ir biļešu cenas? Sākot ar desmit dolāriem, līdz pat tādām, kas virs tūkstoš dolāriem maksā. Kāpēc tāda atšķirība? Pa desmit dolāriem jūs iegūsiet biļeti zāles augšējās daļas pēdējās rindās, kas ir ļoti, ļoti tālu no laukuma, bet par dārgākajām biļetēm jūs saņemsiet vietu tieši pie laukuma, vai, ja būsiet īpaši veiksmīgi, vietu tieši blakus Sietlas komandas rezervistu soliņam (šādu biļešu, man šķiet, ir tikai trīs vai četras). Mēs biļetes pirkām pa 105 dolāriem gabalā, pieskaitot vēl nodokļus, šīs biļetes mums kopā izmaksāja 230 dolārus. Šķiet dārgi, bet vietas bija diezgan labas, un Ieva arī saka, ka viņai nav žēl neviena iztērētā centa.

Kā tad īsti notiek NBA spēles - spēle sastāv no četrām ceturtdaļām pa divpadsmit munūtēm katrā, un pēc otrās ceturtdaļas ir aptuveni divdesmit minūšu pārtraukums. Spēles, kopā ar visiem pārtraukumiem, ilgums parasti ir nedaudz virs divām stundām, mūsu spēle bija aptuveni divas ar pusi stundas gara.

Ņemot vērā biļešu cenas, arēnu īpašnieki jau sen ir sapratuši, ka tikai ar spēli vien tādu skatītāju skaitu iegūt nav iespējams, tādēļ spēles starplaikos (pārtraukumi starp ceturtdaļām, puslaika pārtraukums, minūtes pārtraukumi) bija vērojami visādi interesanti priekšnesumi, kā, piemēram, dejas karsējmeiteņu un arī kādas puišu grupas izpildījumā, kā arī divi vienkārši apbrīnojami priekšnesumi.

Pirmais no tiem - kāda Āzijas izcelsmes dāma uzsēdās uz nedaudz vairāk kā 3 metrus augsta (nepārspīlēju) vienriteņa, un ne tikai pabraukājās ar to, bet arī rādīja interesantu priekšnesumu, metot sev uz galvas bļodiņas. Izklausās diezgan muļķīgi, bet tas patiešām bija kas iespaidīgs. Pirmo bļodiņu viņa uzlika jau sev uz galvas u veidā (tas ir, ar "caurumu" uz augšu), un tad viņa paņēma vēl bļodiņas (sākumā divas, tad trīs, tad četras, un, visbeidzot, arī piecas), kuras uzlika sev uz kājas, sakārtotas šādi(sākot ar bļodiņu, kas ir uz pēdas, uz augšu. U apzīmē bļodiņu ar "caurumu" uz augšu, N apzīmē bļodiņu, kam "caurums" ir uz leju): N,U,N,U,N
Kad bļodiņas bija saliktas, viņa ar kāju tās "meta" tā, ka visas bļodiņas iekrita iekš bļodiņām, kas viņai jau bija uz galvas, un tās bija U veidā. Kā viņa spēja tās uzmest tā, lai tieši trīs bļodiņas gaisā apgrieztos, un vēl piezemētos tieši turpat kur pārējās bļodiņas, man nav saprotams.

Otrais priekšnesums, lai arī krietni īsāks, bija tikpat iespeidīgs. SuperSonics talismans arēnā iebrauca uz "custom made" motocikla, apbrauca dažus aplīšus, un tad kāpa nost, lai censtos izpildīt sarežģītu triku, kas līdz šim bija izdevies tikai vienu reizi, proti, viņš paņēma basketbola bumbu, ieskrējās, atspērās uz maza batuta, un, izlidojot cauri degošam (jā, degošam!) aplim, kas nebija daudz lielāks par viņu, ielika bumbu grozā no augšas. Tas tik bija skats!

Spēle, kā jau bija gaidāms, beidzās ar Bostonas komandas uzvaru, taču lieta, kas mani un Ievu pārsteidza - skatītāji jau aptuveni piecas minūtes pirms beigām, kad bija skaidrs, ka Sietla zaudēs, sāka lēnām pamest arēnu. Līdz spēles beigu signālam arēnu bija pametuši vairāk kā tūkstoš cilvēku. Tas patiešām bija diezgan negaidīti.

Tā kā Ievai spēle ļoti patika, ir cerības, ka kādu NBA spēli apmeklēsim arī vēl kādreiz.

Ak jā, Szczerbiak ir SuperSonics spēlētāja uzvārds, ja nu kāds to gribēja zināt.

Tas šoreiz arī viss.