Skaistie milzīgie

Ne jau velti iepriekš smaidīju, ka no mitruma un siltuma te pat telefonstabam varētu būt ogas. Te viss ir liels un viss pa īstam - pat akmeņi, kā to var pirmajā bildē redzēt.
Olimpijas parka informācijā rakstīts, ka te atrodami arī 6 koki, kas pasaulē vai vismaz Ziemeļamerikā lielāko skaitā esot. Mēs kādus 3 no tiem arī atradām un apskatījām. Lūk, arī bildes: lai jums neliktos, ka mānāmies, vienu nobildējām ar visu plāksnīti - ka ir pasaulē lielākais. Grūtības mazliet bija tikai ar tulkojumu - kas tad tas spruce tree ir. Tildes datorvārdnīca saka, ka egle, nu labi, tālāk viņi pieļauj, ka varētu arī baltegle būt. Nezinu, tad jocīga egle.
Bet nu milzonīga gan - to vislabāk var redzēt uz Andra fona - kāds sīkais viņš tur izskatās. Par egles iedabūšanu objektīvā visā augumā pat domas nebija - viņa neaug klajā vietā un pietiekami tālu atkāpties nebija iespējams.
Bijām arī milzīgu ciedru skatīties. Tas gan tāds nosacīti dzīvs - viss jau tāds kā sašķēlies, uz un no viņa laukā aug "bērni un mazbērni", drīzāk labirints, nekā viens koks - varat arī to bildē paskatīties.
Ik pa brīdim pa ceļu brauc arī kokvedējauto ar nozāģētiem šo milzeņu "brālīšiem" - lielā mašīnā daži stumbri iekrauti. Un kā nu ne, ja paliek tādi celmi, kā tas, kurā Andris nobildēts.
Bet ne jau koki vien te skaisti. Kā jau kalnos - strauti, strautiņi un upes bez lielākiem vai mazākiem ūdenskritumiem nav iedomājami.Cik to redzējām, kas saskaitīs, bet daži skaistākie attēli lai tiek jums arī.
Pirmie trīs ir no Soldukas upes - tos skatījāmies piektdienas rītā pēc izrāpšanās no karstajiem baseiniem. Protams, labs meistars arī peļķi var kā okeānu nobildēt, tāpēc, lai būtu priekšstats par izmēru, paskatieties bildēs - parasti centāmies kādu cilvēku arī kaut kur iebildēt - lai var redzēt un salīdzināt.
Paši patlaban vēl ceram, ka arī uz Lielo Kanjonu aizbrauksim, bet otrajā ūdenskritumu attēlā redzams Soldukas kanjons - ne ļoti plats, bet vairākus desmitus metru dziļš - iespaidīgi. Trešajā bildītē ir daļa no kanjona un redzams arī kā šķietami šaurā upīte krietnus baļķus kā zīmuļus salauzusi un tālākām izpriecām kaudzītē sakrāvusi.
Nākamā ūdenskritumu sērija bija gar Kvinaltas upi augšup-lejup braucot - pielieku trīs skaistus attēlus bez īpašiem komentāriem.
Lai nu kā mēs cenšamies aprēķinātāju ģimenīte būt, ne visas lietas izdodas tā, kā iecerēts. Ej nu sazini, vai tas, ka otrās dienas vakarā jau atgriezāmies mājās. Man tā kā gribējās nesteigties, vēl kādā skaistā vietā pārnakšņot un trešajā dienā bez steigas un skaisti mājās braukt, taču...
No vienas puses - vietā, kurā man patiesi būtu gribējies saulrietu sagaidīt - okeāna krastā, bijām par agru - ap trijiem. Ko darīt līdz saulrietam? Nebija tik silts, lai peldētos vai sauļotos. Protams, nostrādāja naudas neizšķērdēšanas aspekts arī - kādi papildu 200 izdoti dolāri tie atkal būtu bijuši. Laikam jau arī tāpēc klusējot ļāvos Voldemāra pierunāšanai mājās doties. Bet vienalga - sestdienas skaisto laiku redzot bija drusku žēl...
Pēdējā kartītē redzams mūsu garais mājupceļš (stundas piecas?). Mazliet vēl redzējām Aberdīnu, jo tajā bijām puskrēslā, bet no Olimpijas gan neko - tikai apgaismotu ātrgaitas ceļu. Un joprojām nepārstājam sajūsmināties par to, kā te ir izdomāts automašīnas lielā ātrumā un bez apstāšanās pilsētām cauri dabūt.
Jo sevišķi, atceroties, kāda katastrofa ir Rīgas šķērsošana. Kā viens asprātis rakstīja: visu Latviju var šķērsot mazāk kā 3 stundās, Rīgu gan nē.

Šausmonīgais skaistums

Virsrakstā pārspīlējumu nav - tā arī bija. Un arī pirmajā bildē nav kadrs no šausmu filmas - tā izskatās lietusmežs. No ģeogrāfijas stundām un lasītajām grāmatām droši vien ne man vienai ir radies priekšstats, ka lietusmežs (rainforest vai latviski: džungļi - pārmitrs necaurejams mežs) ir tikai kaut kur tropos. Taču jau pirmajās dienās pēc ierašanās saņēmu ieteikumu noteikti apmeklēt lietusmežu tepat mūsu platuma grādos. Kas tad tas par brīnumu? Tās esot vietas, kur praktiski visu laiku līst - ja ne tiešā nozīmē no gaisa, tad vismaz kā migla vai no kokiem un krūmiem lejup krītošs/sijājošs mitrums.
Vienkāršojot var sacīt, ka mūspusē tādas vietas ir divas: pie Rainīra un Olimpijas kalnu masīvā - vietās, kur kalns aiztur lietus mākoņus un tie ir spiesti izlīt turpat uz vietas. Rainiera nogāžu neparasto audzelību jau iepriekš pieminējām, bet Olimpijas okeāna pusē redzētais pārspēja visu - par to arī bildes. Statistiķi ir saskaitījuši, ka gada laikā lietusmežu rajonos nolīstot 3,6 metri nokrišņu uz kvadrātmetru - pamēģiniet iedomāties!
Pirmajā kartītē redzams mūsu brauciens no okeāna piekrastes uz vienu no viskrāš-
ņākajām lietusmeža apskates vietām - Kvinaltas upes ieleju, bet arī Soldukas upes krasti daudz neatpalika. Trešā slavenā apskates vieta - pa vidu starp šīm, šoreiz iztika bez mums, jo visu jau paspēt nevar.
Otrajā kartītē redzams mūsu ekstrēmais brauciens - sākumā gar ļoti skaisto Kvinaltas ezera ziemeļu krastu (nu tik traki pa stāvajā krastā augstu virs ezera izbūvēto knapi vienas mašīnas platuma līčloču ceļu, ka man brīžam bija grūti acis vaļā turēt), kurš pēc tam tikpat ekstrēmi turpinājās gar upes ieleju uz augšu. Tad pie Bunch Falls pāri upei un līdzīgā veidā uz leju. Briesmīgi brīnišķīgi - citādi to nevar nosaukt. Tā kā šeit mīnus grādu laikam praktiski nav, tad te viss aug un zaļo vienkārši neiespējami - pievērsiet bildēs uzmanību tam, kā sūnas aug kokos - nu īstens šausmu mežs.
To, cik mainīga var būt kalnu upe, arī redzējām - ja vienā bildē tā ir šaura un putojoša, tad otrā redzama vieta, kur tā plūst pa plašu lēzenu ieleju - nu pavisam rāma un laiski iekārtojusies.
Kaut arī kalni šeit nebija ekstrēmi augsti un sniegoti, skati vienalga bija vareni. Ik pa brīdim saciju Andrim: apstājies. Un tagad vari paskatīties. Jo abas lietas reizē te bija pārāk bīstamas - šoferim izmisīgi ceļš jāvēro.
Jo vairāk tādēļ, ka ar kādām 3 mašīnām mums nācās arī izmainīties. Platākā un pārskatāmākā vietā jau nekas, abi pieplok maliņai un samainās, bet tuvošanās asajiem līkumiem gan bija labs adrenalīna avots - pieploc klintsmalai un tad palēnām bāz auto purniņu ap stūri un acis kvadrātā - būs kāds pretī vai ne... Vietām ir speciālas kabatas izveidotas. Mums paveicās - nevienā vietā nenācās kadiljaku atpakaļ līdz kabatai bīdīt - ciešamas tās vietas bija. Un abi šoferīši visos gadījumos bija dikti pieklājīgi - abi nostājās maliņā un nebija, kas uz priekšu brauc. Tad abi sasmaidījās un izmainījās.
Voldemārs vienā brīdī teica, ka jūtoties kā iekļuvis filmā "Juras laikmeta parks" vai kādā līdzīgā - tūliņ no tā biezokņa dinozaurs izlīdīs... Sajūtas tiešām bija dīvainas.
Milzu koki, sūnas un treknu paparžu mudžekļi, stāvoša ūdens lāmas, krustām šķērsām sakrituši koki. Brīžam arī trijatā visai omulīgi nejutāmies.
Sajūtu, ka tur pilnīgi viss aug pilnīgi visur, apliecina bilde ar "paparž-
koku" - papardes, kas ieperinājušās un lekni aug tieši no koka stumbra redzējām vairākkārt.
Gatavojoties braucienam tikām visādi biedēti ar to mūžīgo lietu (un arī krāsainos lietus-
mētelīšus dolārveikalā nopirkām), bet Olimpijas kalni bija mums žēlīgi - trāpījām vienā no retajām dienām, kad nelija, līdz ar to bildes labas sanāca un varējām daudz staigāt. To, ka apmeklētāju mēdz būt daudz (mēs bijām darbdienā un nesezonā, tāpēc daudzkur bijām vienīgie), uzskatāmi rādīja daudzās stāvvietiņas un ēdamvietiņas.
Neko lielāku par vāverēm mežā nesatikām, bet ļoti neierastas likās daudzviet izvietotās metāla kastes tūristu pārtikas krājumiem - lai kāds zvērs visu neaprij, kamēr cilvēki par dabas skatiem kaifo.
Zinot amerikāņu praktiskumu, jāsecina, ka tie aprijējzvēri tur tiešām laikam mēdz būt, jo bez vajadzības tādām kastēm nauda tērēta netiktu. Un vēl arī - Andris laikam neuzrakstīja - Olimpijas informācijas centrā bija ne vien skaista puma izbāzta, bet arī visai nopietna pamācība kā rīkoties, ja ar pumu mežā sastopas. 2 galvenie punkti - klaigāt un vicināties, nekādā gadījumā negriezt viņai muguru (atkāpties skatoties uz zvēru). Nu jau pietiks briesmu. Bet nākamais stāsts būs mierīgāks. Rīt.

Pacific Ocean

Pacific Ocean Latvijā tiek saukts par Kluso okeānu. Okeāna apmeklējums ietilpa mūsu ekspedīcijas (ekskursijas) plānotajos pasākumos. Amerikas ziemeļrietumu Klusā okeāna piekraste ir iekļauta Olimpijas nacionālā parka teritorijā, tāpēc tās apskate tiek uzskatīta kā daļa no nacionālā parka apmeklējuma.

Centīšos uzrakstīt visu pēc kārtas. Kā jau Ieva rakstīja iepriekšējā aprakstā, pārnakšņojām Sol Duc apmetnē uz vienu dienu īrētā mājiņā. No rīta vēl kārtīgi izpeldējamies karstajos baseinos un apmeklējām Sol Duc apkārtnes skaistākās vietas. Ceļu uz nākošo 'plānoto apskates vietu Kalaloch jūs varat apskatīt attēlā.

Kartē ar zaļo krāsu ir iezīmēta Olimpijas nacionālā parka teritorija. Brauciens notika pa ceļu, kas atradās ārpus parka teritorijas. Ceļš iet caur kalnainām, maz apdzīvotām vietām. Kalnus, tāpat kā parka teritorijā, sedz meži. Apkārtējo iedzīvotāju pamatnodarbošanās varētu būt mežistrāde un kokapstrāde. Ceļmalās varēja pamanīt kokapstrādes uzņēmumus. Interesanti bija pavērot uzstāītos plakātus par mežu izstrādi. Tajos bija uzrādīti gadi, kuros mežs ir ticis nozāģets, kad iedēstīts jauns mežs, kā arī gads, kurā ieplānota nākošā kailcirte. Vairāk neko interesantu par ceļu līdz okeāna krastam nevaru uzrakstīt. Lai vieglāk varētu sekot mūsu pārvietošanās virzienam pa okeāna krastu, pievienoju sīkākas kartes fragmentu.

Dzeltenā bulta norāda pirmo publisko pludmali, kur var piebraukt ar auto. Blakus auto stāvvietām ir izvietoti galdiņi pusdienošanai. Mūsu pirmā saskare ar okeānu notika mazliet virs dzeltenās bultas norādošās vietas (ārpus kartes). Pirms okeāna apmeklējuma iebraucām indiāņu rezervātā (kartē tik sīks ceļš nav iezīmēts), lai apskatītos kā viņi dzīvo. Caur indiāņu ciematu veda neliels asfaltēts ceļš, kurš negaidot atdūrās pie paša okeāna krasta. Nākošajā attēlā var redzēt kāds tajā vietā izskatījās okeāns (tur tika iegūts arī šā apraksta pirmais attēls).

Par indiāņu ciemu neko daudz nevaru uzrakstīt. Var tikai piebilst, ka mājas ir stipri nabadzīgākas salīdzinot ar mājām Takomas apkārtnē. Nekādas īpašas atšķirības nevarēja pamanīt.

Ceļā bijām pavadījuši vairākas stundas, pusdienlaiks sen bija garām. Sākām domāt par pusdienošanas iespējām. Iebraucot pirmajā apmetnē, mums iepatikās galdiņi ar skatu uz okeānu, kuri, mums par nožēlošanu, bija jau aizņemti. Tā kā kartē bez šīs apmešanās vietas saskaitījām vēl sešas apmetnes (Beach), nolēmām tajās sameklēt kādu brīvu galdiņu ar skatu uz okeānu. Pēc cītīgas meklēšanas mums izdevās atrast brīvu galdiņu Kalaloc kempinga teritorijā (tajā atradās vairākas pludmales).

Laika apstākļi bija ideāli okeāna apmeklējumam. Spīdēja saule un gaisa temperatūra bija virs divdesmit grādiem pēc C skalas. Es pamēģināju izpeldēties.

Ūdens bija diezgan pavēss, bet ne stindzinošs. Problēmas sagādāja milzīgie vilņi. Vēja nebija, bet to augstums tāpat krietni pārsniedza vienu metru. No okeāna nākošais vilnis centās izgrūst krastā, bet no krasta atpakaļ plūstošais ūdens ar lielu spēku rāva dziļāk.

Okeāna piekrastē ir apmēra divdesmit metrus plata josla ar izskalotiem milzīgiem kokiem. Zemāk ievietotajās bildēs, kur esmu redzams es un Ieva, varat pavērtēt izskaloto koku diametru.



Okeāna apmeklējums ilga vairākas stundas. Apskatījām arī tālāk esošo viesnīcu un okeāna krastā izvietotās dzīvojamās mājiņas. Visos aprakstos bija ieteikus okeāna krastā sagaidīt saulrietu. Līdz saulrietam vēl bija jāgaida vairāk kā četras stundas. Mēs nolēmām turpināt plānoto ekskursiju. Vienu saulrieta bildi pie okeāna sameklēju internetā.

Ko mēs aplūkojām ekskursijas noslēgumā, rīt uzrakstīs Ieva. Beigās pievienoju vienu interesantu ceļa zīmi, kas tiek izvietota uz ceļiem un laukumos pie okeāna.

Siltā vietiņa

Kad laimīgi bijām tikuši no Orkānu grēdas lejā (Protams, nav viegli šoferītim, ja divi "bremzētāji" blakus sēž. Patīk man kalnos augšā būt, bet tas ceļš turp un atpakaļ...), ceļš kādu laiku veda pa salīdzinoši līdzenām, bet ne mazāk skaistām vietām.

Laiks bija tik jauks (sevišķi labi arī mēs to varējām novērtēt pēc vairāku nedēļu vēsās līņāšanas), ka ik pa brīdim bija gan jūsmīgi izsaucieni, gan fotografēšana. Vienu ļoti oranžu bildi pielieku.

Bet, lai nonāktu manis ļoti iekārotajā galamērķī - siltajā vietiņā, ceturtdienas pēcpusdienā atkal braucām diezgan krietni augšup gar kalnu upi (kādas 15 jūdzes - kartītē labi var redzēt, kā ceļš pagriežas gandrīz atpakaļ). Te gan ceļš tik briesmīgs nebija, tikai skaists. Ik pa brīdim pavērās lieliski skati uz upes darbiem un nedarbiem, lūk, Voldiņš pie viena no tiem.

Nu nevaru es īsti saprast, kā šobrīd tik rāmā un nebūt ne lielā upe var tādus kokus nest! No otras puses - nez vai es īpaši labi justos, ja būtu klāt, kad upe ir pilna. Nākamajā bildē ir abas skaistās lietas kopā - kalnu upe un rudens krāsas.

Lūk, bilde no mūsu pirmās dienas galapunkta - Resort Sol Duc.

Mēs vispār dzīvojam un ceļojam agrāk indiāņu apdzīvotā apgabalā un tāpēc daudzviet ir saglabājušies indiāņu dotie vietu nosaukumi - tāds ir Takomai, tāds ir Sol Duc, kas nozīmējot skaidru, veselīgu un dzirkstošu ūdeni. Un pareizi jau ir - gan jau acīgākie pamanījās bildē izlasīt skaidrā angļu valodā zem nosaukuma rakstīto - KARSTIE AVOTI!

Ja Andri vilināja okeāns un es vēl nebiju droša, vai ļoti gribu to redzēt, tad, lietaini aukstajā laikā internetā atrodot info, ka pa ceļam uz okeānu ir vieta ar karsto avotu baseiniem (vienīgā, ko mūspusē pagaidām esmu atradusi), man šaubu vairs nebija - braucam!

Izšķīrāmies arī par samērā lielu izšķērdību (Bet tā jau ir: naudai taču tikai divi stāvokļi - tās vai nu ir par maz, vai nav nemaz. Mums patlaban ir pirmais) - nakšņošana ar brokastīm un neierobežotu pieeju baseiniem mums visiem trijiem izmaksāja 175 dolārus. Bildītē var apskatīt kā izskatījās nakšņojamās mājiņas, protams, tajās ir visas ērtības.

Protams, pirmais ko darījām, mantas ātri mājiņā nolikuši - metāmies projām uz baseiniem, jo pulkstenis jau bija pāri pieciem, bet baseini tikai līdz 7iem atvērti.

Te jūs redzat baseinu shēmu ar norādītām ūdens temperatūrām un ko tik vēl. Cilvēku valodā runājot - apaļajos baseinos ūdens temperatūra ir virs 30 grādiem (katrā par dažiem grādiem atšķiras - var iet gan uzsildīties, gan dzesēties), lielajā - tuvu āra temperatūrai vai mazliet virs tās (mums bija kādi 18 vakarā un 20 no rīta). Sanāk gandrīz kā pirtī - kad esi uzkarsējies, var doties uz lielo kārtīgi papeldēt un atdzesēties.

Skats uz kūrorta ēku no otras puses pāri lielajam baseinam dod nelielu priekšstatu, bet ainas, kas pavērās, mums laiski guļot un sildoties mazajos, vispār nav ar vārdiem aprakstāmas - zeltaini un zaļi kalni, miglas un mākoņu staigāšana... Kaut kas no tā ir kalnu skatā.

Izsildījāmies un izpeldējāmies lieliski, jo arī otrā rītā vēlreiz uz baseiniem devāmies. Un no rīta kontrasts bija vēl lielāks - ārā vēss un miglains kalnu rīts, tu, cilvēks, no dušas peldkostīmā dodies uz baseinu - tālu nav, bet auksti vienalga. Un tad ātri līdz kaklam karstajā un pēc tam arī vēsajā ūdenī iekšā... Peldēšanās ārā oktobra vidū. Super!

Vienīgais par ko es brīnos - mēs jau gandrīz uz kūrorta slēgšanu trāpījām - tas ir atvērts no aprīļa līdz oktobra beigām. Vieta jau ir lieliska, bet vai es vasaras karstumā gribētu pa karsto avotu baseinu dzīvoties? Tieši drēgnajā laikā tas ir superīgi. Bet ir jau te ko darīt arī vasarā - kalnos ir daudz dažāda garuma un grūtības pakāpes marķētu taku, pa kurām staigāt. Mēs šajās dienās arī dažus nelielus līkumiņus ar kājām izmetām. Bet šeit galvenais bija - nesteidzīgi izbaudīt karsto dabisko minerālūdeni.

Kā rakstīts visos avotos, tad te ūdens ir pilnīgi dabisks, ne hlors, ne citi "uzlabotāji", netiek pievienoti. Lai ūdeni turētu tīru, katrā baseinā 2 reizes dienā maina ūdeni. Katrs baseins divreiz pa stundai ir slēgts, apmeklētājiem jāsaspiežas. Voldemārs gan pukstēja par tipisko sēra smaku (vecu olu), bet tas šiem ūdeņiem ir tikai dabiski un Andris viņu mierināja, ka parasti šie avoti smird vēl trakāk...

Starp abām mūsu peldēšanām pa vidu bija nakts un vakariņas. Vakariņot izlēmām kūrorta restorānā. Lēti nebija (kopā ar dzeramnaudu 80 dolāri), bet labi un ļoti jaukā noskaņā. Ko ievērojām - ja jau iepriekš rakstījām, ka Amerikā ļoti resno cilvēku ir daudz, tad te briesmīgu miesas blāķu nebija. Laikam tikai tie, kas rūpējas par sevi turp brauc. Vecumi un ādas krāsas gan visdažādākie. Visi draudzīgi čalo, laba daļa baseinā sildoties arī kopīgus paziņas atrada vai citus kopējus "pieturas punktus".

Man arī sanāca ģērbtuvē drusku papļāpāt. Kad uz jautājumu, no kurienes esmu, atbildēju, ka no Latvijas, jautātāja tik gudru sejas izteiksmi sataisīja, it kā zinātu, kur tas ir. Un viņai blakus esošā dāma ar smaidu paskaidoja, jā, jā, vaicātājai tēvs esot no Igaunijas un tas jau ir blakus. Diezgan bieži mums iznāk sastapties ar cilvēkiem, kuri dažādu iemeslu pēc zina kur ir Latvija! Patīkami.

Es būtu bijusi ar mieru tur vai visu dienu palikt, bet vīrieši mudināja tālāk doties. Paklausīju, bet nākamo stāstu tad lai raksta Andris.

Hurricane Ridge

Pēc nosaukuma un pirmā attēla var nojaust, ka apraksts būs par kalniem. Kalnu grēdas nosaukumu Hurricane Ridge var tulkot kā Viesuļvētras vai Orkāna kalnu grēda. Brauciena maršrutu kā mēs izbraucām no mājām un nokļuvām kalnu rajonā (ostas pilsētā Port Angeles) Ieva ievietoja iepriekšējā šā brauciena aprakstā. Lai būtu smalkāka skatīšanās kā mēs pārvietojamies pa Hurricane kalnu grēdu, pievienoju sīkāku karti.

Iepriekš plānojot braucienu, aprakstos atradām, ka par iebraukšanu Olimpijas nacionālajā parkā jāmaksā un biļetes varēs iegādāties Port Angeles apmeklētāju centrā. Tur arī būs pieejami parka apraksti un kartes.

Port Angeles pilsētā ir ļoti skaista osta, bet saspringtā brauciena grafika dēļ, tās apskati (ar iespējamo prāmja braucienu uz Kanādu) atlikām uz nākošo reizi. Pilsētas apmeklētāju centrā ir izvietots muzejs, kurā var apskatīt kādi zvēri dzīvo parkā un kas tur aug. Parkā no lielākiem dzīvniekiem esot sastopami lāči un kaut kādi lieli kaķi (iespējams, ka pumas). Mazākus radījumus šoreiz neuzskaitīšu. Kalnu upēs, ja paveicas, var pamanīt uz nārsta vietu peldošus lašus. Kartēs pat ir norādītas lašu vērošanas vietas. Muzeja ievērojams eksponāts ir vairāk kā 650 gadus veca koka bluķis.

Ar mazajām bultiņām ir norādīti gadi un tā gada ievērojamākie notikumi. Bluķa vidū ir bultiņa ar 1349.gadu un uz ar manu pirkstu norādošās bultiņas ir 1938.gads. Apmeklētāju centrā varēja noskatīties filmu par nacionālo parku, bet mēs nolēmām nekavēt laiku. Savācām centra piedāvātos materiālus un apjautājamies par biļetēm. Informators laipni paskaidroja, ka biļetes var nopirkt 5 jūdzes tālāk, parka reindžeru punktā. Mēs ilgi nekavējoties devāmies ceļā.

Diena bija samērā jauka, bet pat nenobraucot 10 jūdzes, iebraucām miglas zonā, varētu teikt, ka mākoņos. Braucot uz augšu, miglas dēļ maz ko izdevās nofotogrfēt. Nākošā bilde ir noķerta nelielā bezmiglas brīdī.

Ceļš līdz augšai ir ar divām pretējām joslām un asfaltēts. Gandrīz visur var izmainīties divas vieglās automašīnas. Ir arī ievērojami ātruma ierobežojumi. Ātruma ievērošanu visu kalnu ceļu nepārtraukti kontrolēja Ieva un Voldemāru, jo viņiem likās, ka kalnu ceļš ir briesmīgs.

Pa šo ceļu var uzbraukt nepilnu divu tūkstošu metru augstumā. Ceļš uziet līdz kalnu grēdas augstākajam punktam. kur atrodas Hurricane Ridge apmeklētāju centrs.

Īsi pirms apmeklētāju centra sasniegšanas, miglas zona beidzās, mēs bijām izbraukuši cauri mākoņiem. Spīdēja ļoti jauka saule un mēs devāmies apskatīt kalnu kori. Sekojošajā attēlā ir ielikta sarkana bulta. Bulta norāda uz pilsētu Port Angeles, tās ostu un labos laika apstākļos saskatāmo Kanādas krastu.

Diemžēl zem mums atradās biezs mākoņu tīkls un mums atlikla tikai ticēt informācijai. Kalnu korē bija izveidotas vairākas takas, dažas pat asfaltētas (lai pa tām varētu pārvietoties invalīdi ar ratiņiem). Tālāk ievietoju dažas bildes, kas fotografētas šā ceļojuma augstākajā punktā.





Mūsu kalnu ceļojums noslēdzās ar pusdienām. Pusdienu galdu (no līdzpaņemtajiem produktiem) uzklājām apmeklētāju centrā, kur šādam nolūkam bija novietoti vairāki galdi. Lai gan aprakstos bija solīts, ka apmeklētāju centrā var ieturēt pusdienas vietējā kafejnīcā, bet tā izrādījās slēgta līdz decembrim. Vairāki kalnu apmeklētāji, kas nebija paņēmuši pusdienas, bet cerēja kaut ko iekost kafejnīcā, apjautājās mums, kur mēs dabūjām produktus.

Pēc pusdienu ieturēšanas mēs devāmies lejup. Nobraucienu veicām biezā miglā. Laika grafikā bijām iekļāvušies un pēc kalnu apmeklējuma devāmies uz nākošo plānoto pasākumu, par kuru rīt uzrakstīs Ieva.

Weight Training

Svētdiena klāt, laiks kārtējam rakstam, šoreiz par Weight Training, kam Latvijā īsti nav alternatīvas, taču nedaudz līdzinās priekšmetam "sports"(lasīt - kaut kāda murmuļu kratīšanās). Nedēļas stundas varētu sadalīt divās daļās - skriešanā un svaru zāles apmeklējumos. Otrdienās un ceturtdienās ir skriešana, bet pirmdienās, trešdienās, un piektdienās ir svaru zāle.
Skriešana izpaužas kā došanās uz stadionu - atzīmes ir šādas - 6 apļi ir D, 7 apļi ir C, 8 apļi ir B, 9 apļi ir A- un 10 apļi ir A. Labi pacenšoties, es varu izspiest atzīmi A.
Dodoties uz svaru zāli mēs saņemam lapiņu, kurā ir uzrakstīts, kas ir tajā dienā jāizdara, protams, drīkst arī citus vingrinājumus pildīt.
Mūsu skolotājs agrāk bija skolas futbola komandas (amerikāņu futbola) treneris, un šeit skolas komandām (vismaz mūsu) līmenis ir diezgan augsts, pat pēc štata standartiem, un pirms kāda laika pameta šo amatu, lai paliktu tikai par skolotāju. Visi trīs viņa dēli ir ļoti labi futbolisti, un viens no viņiem pašlaik spēlē NFL, Kanzasas komandā.
Tas arī šonedēļ viss, nākamnedēļ pastāstīšu par American Studies.