Kad pēc juveliercentra laimīgi nokļuvām viesnīcā, tur ilgi grozīties nebija laika: zinājām, ka lielais autobuss, kas mūs aizvedīs uz Polinēzijas kultūras centru negaidīs. Un pilnīgi visi cilvēki, kam par savu braucienu stāstījām, sacīja, ka šī vieta obligāti jāapmeklē. Aizsteidzoties laikam mazliet priekšā, pilnīgi piekrītu viņiem. 
Līdz centram bija aptuveni stundas ļoti skaists brauciens gan pa kalniem, gan pa okeāna krastu - to redzēsiet galerijā. Laiku no 15iem līdz 21iem pavadījām tur, bet tas aizskrēja nemanot, jo bija gan priekšnesumi, gan mūsu supergida Billija un citi tikpat labi stāsti.
Dažus soļus no ieejas ir kanāls, kurā vairākas reizes dienā ir "salu parāde" - uz plostiem brauc galveno Polinēzijas salu pārstāvji un rāda kaut ko no savām dejām un dziesmām. Te jūs labi redzat spožmelnos matus, bet mums ātri vien radās jautājums, kur viņi ņem tik daudz jaunu skaistu cilvēku? Un Billija atbilde bija vienkārša: aiz sētas. Kā tā? Tur atrodas universitāte, kurā Polinēzijas salu studenti tiek uzņemti uz atvieglotiem noteikumiem un viņu mācību maksa tiek būtiski samazināta, ja viņi 20 stundas nedēļā strādā šajā kultūras centrā. Visiem labi. 
Billijs pats arī esot politoloģijas pēdējā kursa students no Samoa - 5 stundu lidojums no Havaī uz Austrālijas pusi. Nezinu, vai tādi ir visi gidi, bet Billijs ne vien raiti un interesanti stāstīja, bet ik pa brīdim mūsu modrību pārbaudīja aiz pilnīgi normāla teikuma negaidīti piesprauzdams kādu jociņu. Piemēram, vispirms viņš ļoti nopietni pateicās mums (tūristiem), par to, ka mēs te esam, jo tieši tāpēc viņam ir iespēja studēt. Bet pēc tam piebilda, nu ja, ja jūsu nebūtu, tad es tagad sērfotu... (un ārā skaists laiks un ideāli viļņi...).
Šovs bija fascinējošs, jaunieši uz plostiem reizē gan dejoja, gan dziedāja - tātad polinēzieši ir ne vien laipni un sabiedriski, bet arī muzikāli un dejiski, kā par to dienas gaitā vēl un vēl pārliecinājāmies arī citos priekšnesumos. Un super bija tas, ka arī ar humora izjūtu viss kārtībā - praktiski visu laiku un visnegaidītākajos brīžos kāds kaut ko smieklīgu pateica vai izstrādāja. Protams, vismaz daļa no tā bija iestudēta, bet labi.
Tie jau nebūtu nekādi studenti, ja neko neizstrādātu. Vairāku plostu puiši priekšnesuma beigās pamanījās tos kārtīgi sašūpot, bet "lillīgajiem" tas izdevās tik labi, ka viņu airētājs iegāzās ūdenī. Nebija jau ne dziļi, ne sāpīgi, bet paši vainīgie smēja dikti sirsnīgi, slapjulim gan seja diez ko priecīga nebija...
Centra teritoriju varētu salīdzināt ar mūsu Brīvdabas muzeju - bija redzamas dažādo salu ēkas vai citas kultūras liecības, ko ik pa brīdim papildināja dažādi priekšnesumi un demonstrācijas. Šī bildīte ir no Fidži virsaiša mājas. Tai ir 4 durvis un ienācējam ir jāzina savs rangs un tad pareizās durvis jāizvēlas. Ja ienāksi pa nepareizajām, pats vainīgs... Ar Fidžiešiem nekādi joki neesot: viņi ar savu kareivīgumu izceļoties. Tāpēc arī tik plašs sitamo instrumentu klāsts pie gultas piestutēts. Interesantais fakts: polinēzieši neesot lietojuši bultas, tikai tuvcīņas ieročus. Kad mums, Billija stāstu noklausoties, sanāca, ka mēs arī neesam pa pareizajām durvīm iegājuši, viņš ar smaidu teica: nu ja, ja tas būtu noticis pārsimts gadu atpakaļ, tad jūs tagad būtu uz mana galda par to. Skarbi, bet tuvu patiesībai.
Un te jūs redzat nevis šādu tādu būdiņu, bet īstu "gudro māju". Tā ir būvēta no specifiskas palmu sugas. Šīs lapas sausā laikā saraujoties un karstais gaiss no tās caur jumtu tiekot laukā. Ja uznāk lietus, lapas piebriest un nelaiž mitrumu cauri. Ideāli un ekoloģiski. Bilijs gan atkal piebilda, ka arī lapas jāmākot īstajā laikā savākt: ja tās ir par vecu, tad jumts stāv tikai 2 gadus, ja īstajā laikā novāktas - 18, ja par jaunām - tās noēd meža dzīvnieki, jo tad tās esot saldas.
Bilde nav diezkā izdevusies, bet mēs dzirdējām arī "gliemežrag-pūtēju duetu". Super! Nevarēju iedomāties, ka tie var skanēt tik labi.
Kaut arī no pēcpuses, bet jūs redzat pareizi - tās ir Lieldienu salām rakstūrīgās skulptūras. Kāpēc? Tāpēc, ka arī tās ietilpst Polinēzijas salu grupā. Terminu "Polinēzija" pirmoreiz lietoja Charles de Brosses 1756. gadā, attiecinot to uz Klusā okeāna salām. Franču pētnieks Dimons D'Irvils 1831. gadā lekcijā Parīzes Ģeogrāfiskās sabiedrībā ieteica sašaurināt jēdziena lietošanu, daļu no Klusā okeāna salām turpmāk dēvējot par Melanēziju (iedzīvotāji ar vēl tumšāku ādas krāsu) un Mikronēziju (mazsaliņas). Šis sadalījums veiksmīgi iegājās un tiek lietots vēl tagad.
Ģeogrāfiski Polinēzija aprakstāma kā trijstūris, kura stūri atrodas Havaju salās, Jaunzēlandē un Lieldienu salā. Visas trīs šīs salu grupas arī ietilpst Polinēzijā. Citas lielākas salu grupas Polinēzijā ir Samoa, Tonga, Kuka salas, Franču Polinēzijas salas. Ārpus šī trijstūra paliek viena Polinēzijas daļa - Tuvalu salas un citas mazākas, Polinēzijai kulturāli piederošas salas Vanuatu, Zālamana salās un Papua-Jaungvinejā - tās var apvienot Polinēzijas anklāvu grupā.
Polinēzijas teritorija aptver ap 50 miljonus km², taču sauszemes platība ir ap 294 000 km². Daļa Polinēzijas salu ir ar vulkānisku izcelsmi, daļa - veidojusies no koraļļu rifiem. Mazās koraļļu rifu saliņas bieži grupējas ieapaļas formas salu grupās - atolos. Attālums starp Polinēzijas salām bieži ir vairāki tūkstoši kilometru - plašais, šķietami bezgalīgais okeāns ir galvenais Polinēzijas ģeogrāfijas elements, kas nosaka šīs īpatnējās Zemes teritorijas dabas un kultūras unikālo raksturu.
Polinēzijā kopā dzīvo ap 6 miljoni iedzīvotāju, tikai 1 miljons no tiem ir pamatiedzīvotāji. Eiropiešu un amerikāņu kolonizācijas rezultātā Polinēzijas salās ieceļojis liels daudzums sveštautiešu - tiesa, vairums nāk no Āzijas. Tomēr dažās Polinēzijas salās pamatiedzīvotāji ir vairākumā - Tongā pat 98%.
Te redzams "staigājošais koks" - ar savām gaisa saknēm tas, šķiet, patiešām pamazām pārvietojas. Billijs te atkal bija savā elementā un stāstījumu nobeidza ar vārdiem: jā, šitais vēl vakar bija Vaikiki, bet nu jau ir klāt. Kaut kokospalmu te bija daudz, nebeidzām vien par tām sajūsmināties un sabildējām arī krietni. Bet zem tām gan nestāvējām - milzīgs ir tas rieksts. Pie mums veikalos jau tirgo tikai kodolu, bet vēl 3-5 cm apvalks tam ir apkārt (no turienes arī trijstūrīgs, ne apaļš).
Zemākajā bildītē redzama "kokosriekstu noliktava". Ja šie paliekot uz zemes, tad praktiski tūliņ sākot augt, bet, ja sakraujot/ sadurot šādās kaudzītēs, tad šie rātni stāvot un gaidot, kamēr cilvēks izlems, ko ar šiem darīt. Billijs un viņa kolēģi mums demonstrēja kā salinieki pilnīgi visu, kas kokosriekstā ir izmanto visādām vajadzībām.
Te nu beidzot teiksmainais Billijs redzams visā krāšņumā. Ar skolas somu - tā pats sacīja. Protams, no kokospalmu lapām taisīta. Tādās visi Samoa skolēni saliekot savus laptopus, aipodus un ko tur vēl un ejot uz skolu. Jā, tas laikam nav noslēpjams, patīk man tādi studenti, kā šis. Vienā brīdī, redzot, mūsu apmulsumu, viņš teica, ka saprotot, ka mēs nespējot polinēziešus vienu no otra atšķirt, tik vienādi viņi izskatoties, bet lai mēs vienkārši atceroties, ka mūsu gids esot visskaistākais, un tad jau mēs viņu nekļūdīgi atšķiršot. :))
Ingunai, Lienai un varbūt vēl kādam zinātājam par prieku - Billijs brīdī, kad stāsta par to, ka noni salās tiek lietots visām vajadzībām. Tiklīdz kādam kas, tā mammītes vai vecmāmiņas jau klāt un šito zieķē virsū vai kaut kādā citādā veidā noni dziedniecisko spēku laukā dabū.
Redzējām "pilnu kokosriekstu apstrādes komplektu" - no puiša, kurš plikām rokām un kājām palmā tam pakaļ rāpās, līdz nomizošanai, pāršķelšanai (viens un divi, ar nosmailinātu akmeni un pušu kā pārgriezts), baltuma izņemšanai un kokospiena iegūšanai. Tik vienkārši, ja to dara zinātājs. Starp citu, Polinēzijā ēdienu gatavo tikai vīrieši. Billijs teica, tikmēr nebraukšot atpakaļ, kamēr šito neatcelšot. Amerikā esot labi, Makdonalds...
Protams, ne varu, ne gribu visu jums pārstāstīt, bet bija gan interesanti, gan jautri un krēslas stunda pienāca nemanot. Un tad jau bija laiks mūsu programmas otrajam punktam: vakariņām salinieku gaumē. Kā redzat bildītē, beidzot tikām pie īsto ziedu krellēm, kuras pie tam mums neatņēma. No ēdieniem interesantākā bija lillā maize, kas cepta no miltiem, ko iegūst no taro auga saknes (atcerieties vien jaunībā lasītos romānus, tur bija arī taro). Bija dažādos veidos sagatavoti dārzeņi, gaļa un zivis, arī kādu piecu veidu saldie plus augļi. Mēs ar Andri krietni izgaršojām papaiju - iepatikās. Vislabākais bija, ka šīs bija bufetes veida vakariņas: katrs pats iet un uzliek ko un cik grib, cik reizes grib/var. Mēs cīnījāmies varonīgi, jo bija garšīgi.
Kā jau tas Amerikā ierasts, mūsu ēdināšana tika apvienota ar koncertu. Joprojām man tas nešķiet īsti labi: ne tu cilvēks vari mierīgi paēst, ne īsti koncertu redzēt. Un kā darbojošās personas jūtas - nezinu... 
Te jūs redzat vienu no hulas dejotājām. Paskaidrošu Billija vārdiem: gurnu šūpošana, ko par Havaī raksturīgu uzskatot (Holivudas vaina!) esot Taiti tradīcija, Havaī iedzīvotājas "dejo ar rokām", graciozi veidojot zinātājiem saprotamus žestus (mums arī dažus parādīja). Bet vēlāk bija arī superpriekšnesums taitiešu izpildījumā, bet tur jau bildes nelīdz, vajadzētu video.
Pusastoņos, kad bija jau pavisam satumsis, sākās priekšnesuma grandiozākā daļa: milzīgā "džungļu teātrī", kur vieta bija, gan klintīm, gan ūdenskritumiem sākās pusotru stundu garš priekšnesums ar 7 lielo salu kultūru demonstrē-jumiem. Cik tur bija iesaistīto dalībnieku! Lielisks šovs. Tiesa gan, tumsas dēļ bildes nav sanākušas tik labas, kā gribētos, bet dažas pielieku, galerijā būs vairāk.
Nu jau pietiks. Līdz nākamajam stāstam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru