Sportiskās aktivitātes ...

Raksta Andris. Ieva aprakstā par ekskursiju uz Rainīru pieminēja par Voldemāra fizisko noslogošanu skolā un pēcskolas basketbola treniņos. Mēs arī negribam atpalikt un kopš ierašanās brīža meklējām iespēju pakustēties.

Tā kā es un Ieva labprāt nodarbojamies ar orientēšanās sportu, vienā no saviem pirmajiem aprakstiem es minēju par mūsu braucienu uz Sietlu - meklēt pasākumu Nacionālās orientēšanās dienas ietvaros. Mazliet uzrakstīšu kā mums veicās. Izpētot ceļu kartes internetā, pievērsām uzmanību prognozētajam laikam, kas japavada ceļā. Tur bija minēta viena stunda ar piebildi, ja nav sastrēgumu. Mūsu brauciens, pateicoties svētdienas sastrēgumiem, krietni pārsniedza prognozēto ilgumu. Līdz parkam, kur notika pasākums, aizbraucām veiksmīgi. Bet interneta aprakstā apsolīto apzīmējumu, kur nogriezties, neatradām. Parks gar ceļu stiepās vairāku kilometru garumā (tajā pat atradās zooloģiskais dārzs) un parkā iebraucamo ceļu skaits krietni pārsniedza vairākus desmitus. Pēc iebraucamo ceļu neveiksmīgas ķemmēšanas, nolēmām atgriezties sākuma pozīcijā, kur blakus ceļam sākas parks. Atradām stāvlaukumu ar vairākām brīvām vietān, nolikām automašīnu un turpinājām ķemmēt parku, pārvietojoties bez auto. Parkā lielākā daļa soliņu bija aizņemti un uz tiem atpūtās daudz vietējās publikas, laikam pareziāk būtu teikt - pusdienoja vai brokastoja. Pēc orientieristiem tie neizskatījās. Turpinot ceļu, pēc krietna brīža, pamanījām dažus pusaudžus skrienam. Pievērsām tiem uzmanību un drīz vien pamanījām arī orientēšanās lukturi (kontrol punktu). Sapratām, ka esam uz pareizā ceļa un turpinājām iet uz priekšu pa parka celiņiem. Drīz vien parka vidū pamanījām vairākas automašīnas, pie kurām grozījās daži potenciālie dalībnieki ar orientēšanās kartēm rokās. Pasākumu bijām nokavējuši, bet noskaidrojām kādi orientēšanās pasākumi notiek Vašingtona štatā. Organizatori pastāstīja, ka sacensību notiekot ļoti maz, karšu skaits ir neliels un vietējie orietieristi šos apgabalus zina no galvas. Tāpēc tiek organizēti dažādi mums mazāk zināmi pasākumi ar orientēšanās elementiem, piemēram divu dalībnieku orientēšanās stafete, izmantojot mobilo telefonu: viens dalībnieks sēž startā ar karti un pa mobīlo telefonu otram (skrienošajam) dalībniekam, kurš ir bez kartes, stāsta kur jāskrien (emocijas esot vētrainas no abāmo pusēm). Pēc tam samainās lomām. Klasiskā orientēšanās dažas reizes gadā (sezona sākas novembrī, jo īstas ziemas te piekrastē praktiski neesot), tiekot organizēta skolniekiem.

Pēc šī izpētes pasākuma, sapratām, ka orientēšanos nevarēsim izmantot fiziskās formas uzturēšanai un sākām meklēt alternatīvu. Sākām ar tuvākā parka ķemmēšanu, kur kartē ir redzams zaļs pleķis. Pusi no zaļā aizņem milzīgs (vairāku futbola laukumu platībā) nožogots sporta laukums. Aiz sporta laukuma pamanījām iežogotu parku vai mežu un ieeju šajā teritorijā ar uzrakstu Bresemann forest. Izlasījām noteikumus, kuri atrodas pie visām nožogotā meža ieejām (laika gaitā atradām 5 ieejas). Noteikumos teikts, ka pa mežu drīkst pārvietoties tikai pa taciņām (varēja to nerakstīt, jo briķšņu dēļ citu iespēju nav). Pirmajā reizē izstaigājot mežu, mēs kārtīgi apmaldījāmies (nu ja, pieredzējuši orientieristi ielaisti mežā bez kartes un kompasa!) un nevarējām atrast ceļu uz mājām. Izejot no meža, nokļuvām blīvi apdzīvotā vietā. Ceļi meta dažādus līkumus un izbeidzās vai atgriezās pie meža. Pēc vairākiem mēģinājumiem metām kaunu pie malas un prasījām vietējiem. Izrādījās, ka izkļūt no šīs kalnos esošās apdzīvotās vietas, var tikai pa vienu stipri līkumainu ceļu. Mājās apskatījāmies kartē un redzējām, ka no meža iznācām tā tālākajā stūrī.

Mežs izrādījās ļoti jauks un piemērots skriešanai pa taciņām - no tām novirzīties neļauj kazenes un citi tur lekni augošie vai sakritušie zaļie briesmoņi. Tā mēs cenšamies dienā ieplānot kādu stundiņu skriešanai. Jāskatās arī uz laika apstākļiem. Piemēram, šo svētdien visu dienu bez pārtraukuma lija un pa lietu mēs vēl neesam gatavi skriet.

Uzrakstīšu par skriešanai izmantojamo distanci. Mežs no mūsu mājas atrodas aptuveni puskilometra attālumā - pāri 1 ielai un dažas minūtes pa asfaltu cauri māju pudurītim. Palielinot ceturto attēlu (fotografēts no dzīvokļa balkona.), tālumā attēla vidū var redzēt ūdenstorni (5. attēlā redzams tas pats tornis, vairākkārtīgi palielināts). Blakus tam žogā atrodas ieeja, kur mēs parasti sākam skriet. Skrienam pa meža takām, kuras mežā ir ierīkotas vai iestaigātas pa visu mežu krustām šķērsām dažādos virzienos. Pa meža perimetru ejošā taka ir iekrāsota ar baltu krāsu (gar malu taku krustpunktos). Iespējams tiek izmantota treniņiem. Tās garums ir aptuveni 3 km un parasti skrienam pa to, pieķerot klāt dažādus līkumus, lai labāk iepazītu mežu.

Mežā aug milzīgas egles. Dažu eksemplāru diametrs tuvojas diviem metriem. Mežā bez eglēm ir daudz kazeņu. Mēs kazeņu ogas labprāt uzēdām, bet nupat sezona ir cauri. Ēnainākās vietās pa kādai ogai vēl var atrast. Atradām divas dažādas kazeņu šķirnes (kazenes ar citādām lapām vienā no attēliem demonstrē Ieva).

Mežam ir izstiepta forma un vienā pusē, kā jau rakstīju, atrodas milzīgais stadions. Blakus mežam pat ir izveidota mākslīgā klints (var redzēt vienā no atttēliem) kur māca alpīnisma iemaņas. Skrienamā distance iet šim akmens blāķim garām. Otrā pusē, kas atrodas mazliet zemāk, tek neliela, strauja upīte. Uz tās ir uzbūvēts aizsprosts, kas veido ūdenskrātuvi. Tā kā aizsprosts ir diezgan augsts, lai pa upīti nārstošanās vietās varētu nokļūt zivis, paralēli ir izveidots zivju ceļš ar pakāpenisku slīpumu un nelielu aizsprostu ar atveri (redzams fotogrāfijā). Blakus upītei atrodas nobildētais akmens. Upītei otrā pusē atrodas vairākas glītas dzīvojamās mājas.

Mežā ir neliela reljefa starpība, kas ir pietiekoša skriešanai. Trasē atrodas diezgan paliels kalns, ja nav vēlēšanās pār to skriet, pa blakus esošu taku kalnu var apiet. Tālākajā meža stūrī ir neliela graviņa. Izmatojot pāri graviņai izveidotās takas, to distancē var šķērsot vairākas reizes. Parasti katrā aplī mēs gravu pārvaram divas reizes.

Mazliet par tiem, kas mežā dzīvo. Mežš ir iežogots un pēc manām domām lāču tur nav. Skrienot var satikt daudz suņu, kas izveduši pastaigā savus saimniekus. Parasti tie (suņi) ir labi audzināti un skrienošam cilvēciņam nebrūk virsū. Vietējie pamatiedzīvotāji mežā ir vāveres. To tur ir ļoti daudz. Pārāk no cilvēkiem nebaidās, bet nofotografēt ir diezgan grūti. Pelēkās krāsas dēļ fotoaparāta lodziņā vāveri ir grūti pamanīt un ilgi pozēt tā nav noskaņota. Vienu mežā nofotografēju, bet pēdējā brīdī tā aizgrieza galvu (iepriekšpēdējais attēls. 3. attēlā no beigām redzamais attēls ir ņemts no interneta). Putnus un sīkākus zvēriņus to izmēru dēļ mežā ir grūtāk pamanīt.

Pēdējā attēlā redamais zvērs ir fotografēts no mājas balkona. Viņš uz žoga bija pamanījis vāveri, bet kāmēr aizšvempās līdz tai vietai, vāvere bija jau tālu prom. Mūsu dzīvojamā rajonā brīvi pārvietojas 2 kaķi, nofotografētais melnais un otrs raibs (tas nevēlējās fotografēties). Parasti visi lopiņi no īpašnieku puses tiek stingri uzpasēti, šie divi varbūt ir savvaļas...

Raksta nobeigumā par citām sportošanas iespējām. Iespējas te ir ļoti plašas, praktiski var nodarboties ar jeb kādu sporta veidu. Mēs visu nemaz neesam vēl izpētījuši. Parasti jāmaksā biedra maksas. Skolniekiem un studentiem ir stipri lētāk vai pat par brīvu. Mēs esam iecerējuši universitātē pieteikties uz trenažieru zāli un baseinu (ja pasliktināsies laika apstākļi). Vairāk sportojam redzami jaunieši, bet var sastapt (mežā un citur) arī vecāka gadagājuma aktīvistus.