Trīrsreiz pāri tūkstoš metriem augstumā, bet toties kafija par brīvu

Tiklīdz tuvojas nedēļas nogale, esam grūtas dilemmas priekšā - kurp doties? Kas jāredz? Arī šī nedēļas nogale nebija izņēmums. No vairākiem padomdevējiem saņēmām ieteikumu apmeklēt X (lai paliek maza intriga), kas atrodas triju stundu braucienā no mums, kalnos. Nu ko, sadomājām, ka brauksim.

BET!!! Kaut arī "šeit lejā" ir maigs rudens un temperatūra vien agri no rīta un tikai reizēm mēdz būt mīnusos, zinām, ka kalnos jau snieg. Taču mēs čammājamies un savam pelēcītim ziemas zābaciņus uzvilkuši vēl neesam... Papētīju karti - mums pa ceļam ir trīs kalnu pārejas aptuveni 1 kilometra augstumā. Papētīju laika un sniega prognozes internetā - nekā laba. Brīvdienām sola stipru lietu. Kalnos tas nozīmē sniegu. Tā kā neomulīgi un bail arī. Pie Afa braukt un riepas mainīt - atkal viena diena pagalam. Svārstījāmies visādi, internetu pētījām un ar kalnos bijušajiem pazīstamajiem runājāmies, kamēr tomēr vēlu piektdienas vakarā izlēmām - nebrauksim. Risks pārāk liels.

Nu tad sestdienas rītā es acis izmisīgi turēju ciet līdz kādiem astoņiem. Bet kad atvēru, tad ar lēcienu biju no gultas ārā - SPOŽI ZILAS DEBESIS, neviena mākonīša un silts - jau ap 10 grādiem! Ko nu? Saskatījāmies abi ar Andri un metāmies internetā - laika prognozes kalnos pētīt. Nu jā, šejienes meteorologiem brīžam iet tāpat kā Latvijas kolēģiem... Bet strādā viņi operatīvi - kalnu laika ziņas bija jau pamainītas uz cerīgāku laiku, sniega prognoze arī pabīdīta kādas 1000 pēdas augstāk, pārejās uzstādītās kameras rādīja, ka tur sniega nav. Saskatījāmies otrreiz un devāmies modināt Voldemāru.

Nepagāja ij ne stunda, kad bijām paēduši brokastis, rezerves drēbes un arī līdzņemamo pārtiku sakravājuši un kadiljakā iekšā. Voldemārs pie stūres. Tieši stūrēšanas iespēja laikam ļāva viņam bez lielas kurnēšanas augšā tikt, jo parastajās brīvdienās ļaujam viņam gulēt, cik nu pašam tīk. Vēl tikai pa ceļam ieskrējām smukajā pārtikas veikalā (paskatieties, kas par augļu un dārzeņu izvēli jau ārpusē!). Ar kuponu par 8 dolāriem nopirkām 18 gabalus nupat grilētu vistas stilbiņu un šķiņķīšu (amerikāņiem diezgan labi patīk visu ko uz skaita tirgot). Nu varam kaut 2 dienas ceļot.

Diena bija ļoti jauka, kaut kokiem lapas jau apbirušas. Pa 90.ceļu iepriekš nebijām braukuši, bet sarunājām, ka tikmēr, kamēr plats, lai stūrē Voldemārs, kalnos - Andris. Ceļš plats un Voldemārs brauca stabili. Viņam atkal veicās - labu gabalu atļautais ātrums bija 70! Jutām jau gan, ka dodamies kalnos augšā, bet Voldiņu vēl "no laukuma nenoraidījām". Mums par lielu prieku, elektroniskās ceļa zīmes rādīja maksimālo atļauto ātrumu un brīdinājumu par bīstamību pārejā nebija. Tas patīkami. Kaut ar viegli drebošu sirdi par vasaras riepām, tomēr devāmies uz priekšu, bet bijām gatavi jebkurā brīdī griezties atpakaļ. Un tad piepeši jau garām pazibēja plāksnīte - jūs šķērsojat pāreju 906 metru augstumā. Uh! Nu ko, tad jau Voldemārs ripināja uz leju arī. Šajā pārejā sniega nebija nemaz. Bet abas pārējās ir vairāk nekā par 100 metriem augstākas un abas uz ziemeļiem...

Jau iepriekš bijām dzirdējuši, ka Kaskādes kalnu otra puse ir noteikti jāredz, jo ir krass pretstats mūspuses mežonīgajam zaļumam. Tā arī bija. Kalni aiztur lielu daļu nokrišņu un šeit tad nu ir apskatāmas īstās prērijas, par kurām bērnībā lasījām indiāņu romānos. Skrajš mežs un pļavas, kas tagad, rudenī, jau ir brūnas, jo saulē izdegušas - trūkst mitruma. Pasakaini skaisti te esot pavasarī, kad viss zied. Kas zina, varbūt mums izdosies to redzēt.

Kaut arī "celmu bilde" ir iespaidīgi tuksnešaina, tieši kalnu austrumpuse ir Vašingtona štata "maizes klēts" - te ir siltāks, tāpēc plašajās auglīgajās upju ielejās lekni aug vai viss iestādītais: augļi (arī persiki un nektarīni), dārzeņi un laikam labība arī. Garāmbraucot redzējām daudz skaistu zirgu aplokos.

Tā nu ir sanācis, ka prērija bija tik savdabīgi skaista, ka fotoaparāts rokās nav lāga paņēmies. Vēl vienu smuku "puspliko kalnu bildi" atradām un abi ar Andri kā orientieristi nospriedām, ka te gan mums būtu ko darīt: mežs ir daudz skrajāks un caurskrienams. Ne totāli džungļi, kā kalniem otrā pusē.

Pēc gandrīz 2 stundu stūrēšanas Voldemāru tomēr nomainīja Andris - gan ceļš kļuva šaurāks, gan mums likās, ka nu jau šoferītis varētu būt noguris. Voldemāra mundrā pretošanās nelīdzēja. Otrā pāreja bija visaugstākā - 1230 metru, bet arī bez sniega. Skaisti. Un tad drīz jau arī turpceļam atvēlētās 3 stundas bija aizskrējušas un mēs bijām klāt galamērķī, kur pavadījām 4 stundas. Tapa gandrīz 200 bilžu un tālab par tur redzēto taps nākamie stāsti. Bet mēs ar jums, lasītāji, tagad dodamies atpakaļceļā. Mums bija ieteikts, ka atpakaļ vajag braukt pa citu ceļu - skaists esot un tas arī ļoti loģiski sanāca - uz priekšu (jocīgi gan izklausās, bet tā ir, ja kartē paskatās - glītu aplīti apbraucām).

Mūsu galamērķis bija Kaskādes kalnos, bet tomēr izteikti to austrumpusē, tālab, mājup dodoties mums bija jāšķērso vēl viena pāreja. Pirms tās ieraudzījām kartē atzīmētu "rest area" (ceļinieku atpūtas vieta ar galdiņiem, tualetēm un vietu kur kājas izlocīt). Nolēmām tur arī paēst, jo pulkstenis jau rādīja ap četriem pēcpusdienā un mēs bijām tikai mazliet uzkoduši iepriekš.

Tiem, kuri pa pasauli ar auto ir braukājuši šādas vietas nav jaunums, arī Amerikā tādu ir diezgan. Parasti ir norādīts arī, cik tālu līdz nākamajai - lai ceļa braucēji var izlemt: apstāties te vai vēl turpināt ceļu. Sev par lielu prieku, autiņu iekšā griežot, ieraudzījām arī uzrakstu "kafija par brīvu". Ko vēl vairāk vēsā un vējainā pēcpusdienā var vēlēties!

Interesanti, kā tad tā "kafija par brīvu izpaudīsies"? - es nodomāju un devos pie lodziņa. Aiz tā šiverējās jauks pensionāru pāris un laipni piedāvāja izvēli: kafiju no termosiņa (drusku tā kā redzams bildē), paciņtēju vai karstā ūdenī iejauktu kakao. Mēs izvēlējāmies kafiju, kas tūliņ termoglāzītēs arī tika ielieta. Vēl tikām mudināti paņemt arī cepumiņus, kas pašcepti izskatījās. Tā kā mums bija grilvista, tad no tiem pieklājīgi atteicāmies. Un viss tiešām bija par brīvu. Tiesa gan, blakus stāvēja kārbiņa "ziedojumiem". Mēs tajā iebērām makā sakrājušos sīknaudu, bet tas absolūti nebija obligāti, noskatījāmies: ne visi tā darīja. Kā Amerikā kaut kas var būt par brīvu? Laikam jau tomēr neaizmiguši šoferīši garajos ceļos ir tā vērti.

Protams, četros pēcpusdienā un pēc krietnas staigāšanas, garšīgs ir pilnīgi viss līdzi paņemtais. Bet mūsu vistu gabaliņi vēl bija arī mazliet silti... Vien asais vējš un saprašana, ka strauji tuvojas tumsa, neļāva mums jaukajā atpūtas vietiņā lieki kavēties.

Devāmies augšup - uz pēdējo šīs dienas pāreju 1218 metru augstumā. It kā jau nekas, bet tuvojoties tai aptuveni tāds skats pavērās, kādu te bildē redzat: SVAIGS SNIEDZIŅŠ EGLĒS!!! Bet ceļš bija sauss un diena gaiša. Lēmums tāds pats kā no rīta: ja kas, griezīsimies atpakaļ (kaut tad mūs 5 stundu brauciens gaida). Uz pāreju ceļš veda 2 joslās uz katru pusi un tālab kāpienu jutām vien no tā, ka periodiski ausis aizkrita.

Kad līdz pārejai bija vien dažas jūdzes, pagriežot galvu pa labi, lai uz kārtējo skaisto ainavu palūkotos, gandrīz skaļi iekliedzos: egļu zaros turpat man blakus bija sniegs! Tad tāpēc šoseja slapja... Taču turpat dega arī mierinošā elektroniskā ceļazīme: atļautais ātrums uz šosejas - 60, nekādas bīstamības nav. Mūsu kadiljaks 60 lāga nemaz izspiest nevar tādā kāpumā. Nu ko, uz priekšu, kamēr vēl varam.

Protams, sajūtas tajā brīdī nebija tik patīkamas, lai piesnigušās egles fotografētu, tālab pielieku bildi, kas tapa mazliet iepriekš - kad sniegotās virsotnes vēl tikai tālumā bija. Bet sestdiena bija mūsu laimīgā diena: tikām pāri tikai ar mazliet straujāk pukstošu sirdi, sniega uz ceļa nebija, tikai slapjš (varbūt bija snidzis dienā?). Lejup braukšanu gan pat lāga atcerēties negribas: man atkal bija bail un es visu laiku Andrim teicu, ka vajag lēnāk. Nē, nē, sniega uz ceļa nebija, bet tieši šī nobraukšana man nez kāpēc bija fiziski nepatīkama. Divas iepriekšējās pārejas es varēju mierīgi sēdēt un pat dabas skaistumu baudīt. Šī man "bija par stipru", kaut ar prātu saprotu, ka īpašas bīstamības nebija: visu laiku 2 joslas uz katru pusi un lielie džipi mums gandrīz ar lidošanu nesās garām. Vienalga nepatika.

Un tad jau arī tumsa bija klāt... No kalniem ārā vēl nebijām, bet bīstamā daļa laimīgi pārvarēta. Tad nu kā zosu virtenē ripojām: autiņš aiz autiņa, jo te bija tikai pa vienai joslai un apdzīt praktiski neiespējami. Tā kādu stundu un tad jau, kā Sietlas un Takomas pievārtei pienākas, ceļi atkal ieguva krietnu platumu un pēdējā stunda jau bija lidojums pa pazīstamu šoseju uz mājām. Ap astoņiem atgriezāmies.

Svētdien aiz neko darīt sadomājām dažus jaunus ieprikšanās centrus izpētīt. Bet tā gan nebija mūsu veiksmīgā diena: kadiljaks saplīsa. Viss dzesēšanas šķidrums pēkšņi izgāzās uz ceļa. Ar Zigrīdas neatsveramu palīdzību tik tālu tikām, ka patlaban kadiljks ir nostutēts tuvējā servisa stāvvietā (jo kurš gan, izņemot veikalus, svētdienā strādā?). Mums pašiem no notikuma vietas bija nepilnas stundas nāciens atpakaļ līdz mājām - neticami tuvu priekš Amerikas. Nu ja, tikai 5 minūtes no mājas paspējām pabraukt. Mērfijs vai kas nu vēl tomēr bija žēlīgs: un ja nu tas būtu noticis vakar tumsā kalnos?

Nu ko, gaidiet nākamās sērijas. Galerija par sestdienas braucienu būs, kad viss seriāls būs uzrakstīts.